Zvejnieka darbs — katru darbadienu, zvejnieka svētki — sestdien

“LV” korespondentu Māra Kaparkalēja
un Ingrīdas Rumbēnas acīm Mangaļsalā

Paju sabiedrība “Auda” Mangaļsalā ir viens no veiksmīgākajiem zvejnieku kolektīviem. Tās flotē ir 11 zvejas kuģi un atjaunotajā piekrastes brigādē — piecas motorlaivas. Prasmīgi vadīta, pēdējos gados sabiedrība ir palielinājusi ražošanu. Piemēram, šā gada pirmajā pusē saražots 1,7 miljoni kārbu šprotu konservu. Tie ir pieprasīti ne tikai iekšzemes tirgū, bet arī Krievijā, Baltkrievijā, Vācijā, ASV, Polijā, Ungārijā un citās valstīs. Patlaban “Audā” nodarbināti 700 cilvēki, 220 no viņiem strādā zivju apstrādes cehā.

Sabiedrības ekonomiskā dienesta vadītājs Alberts Dzelzs pastāstīja:

— Pašlaik pēc šīsvasaras remontu veikšanas mēs ievērojami paplašinām ražošanas apjomu. Pārejam uz zivju vēršanu ar rokām. Kādreiz jau mūs igauņi brīdināja neaizrauties ar zivju uzvēršanas automatizāciju, jo zaudējumi tad sasniedz 30 procentus. Ar rokām zivis uzver daudz labāk, un gala rezultātā arī šprotu konservi ir kvalitatīvāki. Mēs atgriežamies pie vecā ražošanas stila, piesaistām vairāk cilvēkus, bet iznākums ir lielāks. Varam cilvēkiem arī labāk samaksāt un ražojam vairāk produkcijas. Ar septembri zivju ražošanas cehs būs nodarbināts visu diennakti, jo cilvēki strādās divās maiņās.

Vai nākotne var būt cerīga? Kā atzīst Alberts Dzelzs, tad attiecībā uz jauniešiem, to ieinteresētību zvejniecībā — noteikti. Bet turpmākajā nozares attīstībā būtu nepieciešamas investīcijas, lai nomainītu tehniku, modernizētu ražošanu.

Attēlos: zivju konservu cehā; kuģu piestātnē; Latvijas Zvejnieku savienības valdes priekšsēdētājs Antons Vjaters (pa kreisi) un paju sabiedrības “Auda” ekonomiskā dienesta vadītājs Alberts Dzelzs (pa labi); tīklu meistare Marija Spalvaine.

Latvijas Zvejnieku savienība veidojusies uz bijušā starpkolhozu ražošanas uzņēmuma bāzes, un mūsu akcionāri ir visi bijušie zvejnieku kolhozi. Akcionāru skaits ir palielinājies, piemēram, Engurē patstāvīgi strādā četras sabiedrības — “Unda”, “Līcis”, “Engure”, “Bērzciems”, mums pievienojusies arī jaunizveidotā sabiedrība lībiešu krastā “Kala”. Tās ir juridiskas personas, bet mūsu savienībā ir arī 1164 fiziskās personas — tie ir darbinieki, kuri zvejniecībā nostrādājuši vairāk nekā desmit gadus. Akcionāru dibināti ir arī divi lielie uzņēmumi “Enkurs” Ventspilī un “Sala” Mangaļsalā.

Sabiedrības īpašumā ir vēl kokapstrādes cehs Raunā, to mēs iznomājam, un ūdensdzirnavas Zlēkās, kuras esam restaurējuši. Tiesa, ūdensdzirnavas nav ražošanas objekts, rada zaudējumus, bet turpmāk ceram rast kādu risinājumu to novēršanai.

— Cik veiksmīga bijusi jūsu līdzšinējā darbība?

— 1994.gadu noslēdzām ar zaudējumiem. Un te ir minami vairāki iemesli. Piemēram, Rīgas zivju saldētava ir maksimāli noslogota, bet Ventspils tikai daļēji. Un tas izskaidrojams ar to, ka nozveja samazinājusies vismaz trīskārt. Pērn zaudējumus 94 000 latu apmērā deva arī mūsu vienīgais saldētājkuģis “Mangaļsala” ar ietilpību 1500 tonnas. Patlaban jau kuģis ir pārdots Kiprā reģistrētai firmai. Kuģis gan turpinās braukt zem Latvijas karoga, un pēc nolīguma uz tā komplektēta arī mūsu apkalpe. Tas gan ir pirmais gadījums, kad mūsu valsts karogs ir uz citai zemei piederoša kuģa. Protams, ka daudz izmaksā ostu uzturēšana. Nesen pieņemtais Ostu likums diemžēl atkal tās sabiedrības, kuras šīs ostas ir būvējušas, nostāda neapskaužamā situācijā. Noteikumus diktē pašvaldības, kas kļuvušas par ostu zemes īpašniecēm. Mēs nevaram uzturēt savu zvejas ostu Ventspilī, jo visi nodokļi aizplūst ostu pārvaldei, paliek vienīgi piestātnes, taču nevaram pārlieku augstu maksu pieprasīt par to izmantošanu. Tad zvejnieki vispār neies zvejot.

— Kuri no jūsu akcionāriem ir strādājuši visveiksmīgāk?

— Tie ir visi tie, kuri spēja saglabāt visu to labāko, kas bija zvejnieku kolhozos, pārveidot un strādāt. Piemēram, “Brīvais vilnis” Salacgrīvā tagad pārveidojies par akciju sabiedrību un savu ražošanu pat palielinājis. Tas pats sakāms par paju sabiedrību “Auda” Mangaļsalā, kur pēdējā laikā strādājošo skaits pieaug, ražošana palielinās. Perspektīvi strādā arī bijušais zvejnieku kolhozs “Uzvara”, tagad “Jūras līcis” Lielupē, jo saglabājis visas rentablās struktūras. Labs speciālists ir “Undas” vadītājs Jānis Kārkliņš Engurē, kurš jau patlaban cenšas sabiedrību palielināt, piesaistot gan transportu, gan kuģus. Te nav runa par kolhoza atjaunošanu, bet tādas saimniecības veidošanu, kura būtu spējīga labi strādāt.

Sarežģīta situācija izveidojusies Mērsragā, kur sabiedrībai “Mērsrags” pašvaldības pieprasa pārmērīgi augstu nomas maksu par ostas teritorijas izmantošanu, pieprasot pat samaksu par zivju apstrādes cehu. Protams, ka tas ietekmē gan ražotās produkcijas pašizmaksu, gan konkurētspēju.

— Kādi priekšnoteikumi būtu nepieciešami, lai zvejniecība attīstītos?

— Ieinteresētība no valdības puses. Četros gados — četras rekonstrukcijas. Patlaban zivsaimniecība kā nozare piesaitīta Zemkopības ministrijai (jebkura pārveidošana bez zaudējumiem nenotiek). Varbūt šis variants nebūtu sliktākais, bet tomēr departaments zvejniekus nepārstāv kā valstiska struktūra. Zvejniecības likums ir pieņemts, piedalījāmies arī tā izstrādē, taču daži būtiski mūsu priekšlikumi netika ievēroti. Mēs ierosinājām neprasīt samaksu par licencēm no profesionālajiem zvejniekiem, kam tas ir vienīgais iztikas avots un ienākuma gūšanas veids. To neievēroja. Līdz ar to zvejnieki atkal ir nevienlīdzīgā stāvoklī un spiesti pārdot savu produkciju gandrīz par pašizmaksu, jo vienmēr gadās kāds, kurš spēj nopirkt licences dārgo zivju nozvejai. Agrāk par tonnu degvielas spējām izvilkt trīs tonnas zivju, bet patlaban vairs tikai vienu tonnu. Protams, vislielāko peļņu gūst uzpircēji, zivis pārdodot trīskārt dārgāk.

Tas pats sakāms par Ostu likumu, kur mūsu ieteiktie priekšlikumi nemaz netika ņemti vērā. Gadu desmitos ar zvejnieku kolhozu spēkiem veidotās ostu teritorijas patlaban ir nacionalizētas, un zvejniekam atkal nākas maksāt nomas maksu... Visi zvejnieku ciemati ar skolām, bērnudārziem, ostām ir celti par zvejnieku sabiedrību līdzekļiem. Un tagad tie cilvēki, kuri visu to būvēja par saviem līdzekļiem un sviedriem, ir atstumti malā.

Tāda pati nevienlīdzība ir zvejošanā, kas ir gan licencēta, bet pārējo apkalpojošo struktūru darbība nav licencēta. Neviena valsts institūcija nespēj kontrolēt ne tranzītu, ne tā apjomus, kas ienāk valstī.

Zvejnieki neprasa dotācijas, bet vēlas, lai valsts politika sekmētu to darbu, attīstību. Jābūt tādai likumdošanai, kas sekmētu investēšanu, kredītu ņemšanu par reāliem procentiem, lai zvejnieki varētu iegādāties jaunus kuģus, attīstīt ražošanu.

Lai cik grūti nebūtu, tomēr cerēsim, ka zvejniecība arī turpmāk būs viena no pamatnozarēm Latvijas tautsaimniecībā.

Ingrīda Rumbēna,
“LV” nozares redaktore