Valsts prezidente:

— atklājot Latvijas Universitātes Letonikas centru

Vakar, 19.februārī, Letonikas centra atklāšanā ( no kreisās ): Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis, Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte un Lietuvas vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Uzruna Latvijas Universitātes Letonikas centra atklāšanā 2001.gada 19.februārī

Godātie rektoru kungi, Jūsu ekselence vēstnieka kungs, dekānes kundze, Letonikas centra darbinieki, godātie viesi!

Man tiešām ir prieks šodien būt klāt šajā nozīmīgajā brīdī, kad Letonikas centrs tiek atklāts kā fiziska struktūra Latvijas Universitātes paspārnē. Tas, ka šeit tiek atvēlēta vismaz viena skaisti sakopta telpa ar visām infrastruktūrām letonikai, ir redzams un taustāms piemērs tam, ka letonika ir un tai ir jābūt, ka letonika iekļaujas mūsu valsts zinātniskās pētniecības pašās augstākajās prioritātēs. Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, kas visas ir ļoti svarīgas, letonika ir unikāla mums, tā ir tikai mums un ir visciešākā mērā saistīta ar mūsu esamību, ar mūsu identitāti.

Es priecājos par šo centru reizē kā starptautisku un starpdisciplināru pētniecības vietu, kur satek kopā pavedieni no dažādām disciplīnām, no dažādām problēmu jomām, no dažādām pieejām tai pašai centrālajai problemātikai, kas ir par latviešu tautu, godu, kultūru. Šajā ziņā tas ir nozīmīgs pasākums, jo modernā zinātnē starpdisciplinārā joma kļūst arvien svarīgāka un būtībā zinātne nemitīgi eksplodē, pārveidojas dažādās apakšdisciplīnās, agrāk šķirtām disciplīnām savā starpā apvienojoties. Tas ir dinamisks process zinātnes attīstībā, un šāds starpdisciplinārās pētniecības centrs ir šeit nozīmīgs. Tas ir nozīmīgs arī starptautiskā mērogā, jo letonika iekļaujas arī reģionālās pētniecības laukā, un ilgus gadus man kā pētniecei bija darbošanās ne tikai Latvijas un latviešu folkloras pētniecības jomā, bet arī cieša sadarbība ar zinātniekiem no mūsu kaimiņvalstīm. Es ļoti ceru, ka Letonikas centrs varēs sadarboties arī ar Baltu studiju apvienības programmām, kas ilgu gadu garumā ir cēlušas tiltus starp latviskās kultūras, valodas, vēstures pētīšanu un to, kas notiek mūsu kaimiņu zemēs, kur kaut vai tehniski un zinātniski mums būtu ļoti vēlams sadarboties visciešākā iespējamā veidā.

Es saskatu šim centram lielu nākotni, es saskatu, ka turpmāk Latvijas valdībai būs jāsniedz tam arvien lielāks finansiālais atbalsts, bet es īpaši vēlētos arī aicināt labvēļus un interesentus domāt par ziedojumiem šim centram.

Tie varētu dažādi — gan infrastruktūrām, gan stipendijām jauniem pētniecības asistentiem, lai viņus piesaistītu šī lauka pētījumiem un lai atspēkotu tos brīvā tirgū operējošos spēkus, kas aicina daudzus jaunus cilvēkus meklēt sev iztiku citos laukos, it īpaši komerciālās struktūrās. Ja mēs vēlamies sev piesaistīt jaunus pētniekus un īpaši tādos laukos, kas nav komerciāli rentabli, ir nepieciešams veidot ievērojamus atbalstus arī no privātiem līdzekļiem, ne tikai no valsts, kas varētu šajā ziņā palīdzēt.

Tāpat es savā iztēlē redzu plašu sadarbības tīklu starp Letonikas centru un dažādām citām iestādēm —arī jau iemītās taciņas, kas saistītu šejienes darbiniekus ar mūsu folkloras pulciņiem un dažāda veida pašdarbības nodarbībām bērniem, pusaudžiem un arī pieaugušajiem visās Latvijas malās. Tāpat man šķiet, ka ļoti interesanta sadarbība varētu izveidoties ar mūsu muzejiem, it īpaši vēstures un arheoloģijas materiālu apgūšanā. Te es saskatu daudzas nākotnes perspektīvas, daudzus svarīgus, pat neatliekamus uzdevumus, pie kuriem mums būtu jāķeras klāt un jāsaka "bravo", un apsveicu tos, kas ir tik aktīvi un enerģiski rosījušies, lai šis centrs nonāktu līdz šai laimīgajai dienai, kurā mēs varam būt klāt tā oficiālā atklāšanā.

Es novēlu visiem, kas tajā darbojas, vislabākās sekmes, dzīvesprieku, darbaprieku, enerģiju! Lai jums nāk daudz atbalstītāju palīgā!

— intervijā Latvijas Radio vakar, 19. februārī

Intervija Latvijas Radio 19. februāra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Vada žurnālists Andris Siksnis

V. Vīķe-Freiberga: — Labdien!

— Prezidentes kundze, pagājušo nedēļu laikā kā nekad iepriekš runāts un rakstīts par Latvijas un Krievijas attiecībām, jūsu intervija Krievijas televīzijai, Latvijas kreiso parlamentāriešu tikšanās ar Krievijas premjeru Kasjanovu, bet, protams, visupirms jūsu tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Un kopš tikšanās Austrijā ir pagājis pietiekami daudz laika, lai šo nozīmīgo vēsturisko notikumu vērtētu aizvien pragmatiskāk. Kas dažādās versijas un komentāros tiek darīts, lai arī sagaidītu jūsu augstākā līmeņa tikšanās turpinājumu abu valstu attiecībās? Kas ir tas, ko jūs sagaidāt gan no Krievijas, gan Latvijas valdības kā attiecību turpinājumu?

V.Vīķe–Freiberga: — No Krievijas puses mēs varētu sagaidīt zināmu pagriezienu, kas atļautu mums ķerties pie vairāku konkrētu bilaterālās sadarbības jautājumu risināšanas; vesela rinda dažādu nolīgumu mūsu starpā ir palikuši bez kustības, bez virzības un bez reakcijas no Krievijas puses. Sākot jau ar robežlīgumu un beidzot ar dažādiem citiem, piemēram, Domes priekšā vēl arvien kaut kur kādā komisijā guļ priekšlikumi par ekonomiskajām sankcijām pret Latviju un tamlīdzīgi. Visos tajos jautājumos eventuāli, jo mums tiešām izveidojās dialogs, mēs varētu sagaidīt kādu attieksmes maiņu kaut kādā līmenī jeb vismaz ceļu uz dialogu. Tāpat no mūsu puses tajos jautājumos, ko Krievija uzskata par viņiem it īpaši sāpīgiem, mēs varam censties varbūt vairāk piestrādāt, lai izskaidrotu to, kas īstenībā notiek.

Jo ļoti bieži man šķiet, ka tiek prezentēta īstenībā sagrozīta informācija, arī lielākā starpība ir interpretāciju jautājumā. Es domāju, ka mums ir nepieciešams dialogs un debates tieši dažādu faktu interpretācijā. Piemēram, ja mēs vēlamies krieviski runājošai iedzīvotāju daļai radīt apstākļus, kuros viņi var iemācīties valsts valodu, mēs to saucam par integrāciju, cits to sauc par cilvēktiesību pārkāpumu. Tā ir terminoloģijas izvēle un nostājas izvēle, un tajā jautājumā mums būtu nopietnas debates nepieciešamas, lai saskaņotu, mazliet tuvāk nonāktu pie kāda nostādījuma, kas mums atļautu ko līdzīgu dialogam.

— Jā, attiecībā uz to, ko jūs teicāt, droši vien ļoti daudz kas būs jādara starpvaldību komisijai, arī Latvijas pusei, kuru vada Anatolijs Gorbunovs, kas pavisam drīz grib nokļūt Maskavā un runāt. Bet vai, tiekoties ar Vladimiru Putinu, jūs nonācāt pie šīs, kā jūs teicāt, uzskatu vienādas izpratnes vai pat definīciju vienādas izpratnes?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, man šķiet, ka man izdevās pārliecināt Putina kungu, ka šeit tie viedokļi ir atšķirīgi, un, redziet, par faktiem un par situāciju mēs no Latvijas puses varam justies droši, ka šeit nenotiek nekas tāds, ko varētu uzskatīt par cilvēktiesību pārkāpumu un par minoritāšu apspiešanu. Jautājums ir — kā tas tiek uztverts, kā tas tiek interpretēts, kā mēs mākam to pasniegt. Un zināmos jautājumos var jau arī būt, ka, piemēram, valodas likuma lietošana savos reglamenta sīkumos un tajā veidā, kā atsevišķi ierēdņi varbūt katrā konkrētā gadījumā to lieto, ir iespējams, kā jau pie jebkura likuma lietošanas, ka tur notiek tādas lietas, kuras būtu iespējams labot un kurās būtu iespējams varbūt novērst šī likuma lietošanas zināmus asumus. Vienmēr ir iespējams lietas analizēt, pievērsties tām un detaļās tās uzlabot. Šo labo gribu es esmu paudusi, un katrā ziņā tā ir mana apņemšanās turpināt interesēties, lai, objektīvi ņemot, nebūtu nekā ko mums pārmest.

— Jā, pēc tikšanās Austrijā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Avdejevs Krievijas presē ir izteicies, ka Krievija tagad lielas cerības saista ar jūsu iniciatīvām likumdošanā. Vai tas ir tas, ko jūs minējāt, un vai jūs esat gatava kaut ko jaunu grozīt vai iniciēt, kā jau viņš ir teicis, Latvijas likumdošanā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka šeit atkal mums tomēr ir jāvienojas par zināmām pamatnostādnēm. Es ar lielu izbrīnu lasīju vietējā krievu valodas presē Latvijā tādu ļoti interesantu frāzi, tur bija teikts apmēram tā — Latvijā bija sākušas veidoties tīri pragmatiskas attiecības ar Krieviju apmēram 1997.gadā, bet tad, lūk, daži Latvijas politiķi sadomājās, ka viņi var uzdrīkstēties darīt lietas pēc sava prāta, neprasot Maskavas akceptu un atļauju savai rīcībai. Un tas tā no sirds tika atklāti paziņots: ārprāts un šausmas, šie Latvijas politiķi, iedomājieties, ir sadomājuši paši uz savu galvu izdomāt tagad sev likumus, izdomāt, kā viņi tagad rīkosies, neprasot Maskavas viedokli un attieksmi. Un izskan arī tāda doma, ka Latvijai, teiksim, nevar būt attiecības, ja mēs absolūti neklausīsim Maskavas diktātam. Tas nav dialogs starp divām suverēnām valstīm. Tās ir paliekas no imperiālistiskas nostājas pret savu koloniju. Tam ir jātiek pāri, citādi mums dialogs nevar būt.

— Vai arī Avdejeva kunga izteikumi ir tādi vienpusēji izteikumi un tāds spiediens, vai tomēr ir pamats domāt, ka jūs kaut kādā veidā vēlaties piedalīties likumdošanā, es domāju, par nacionālajām minoritātēm, valodu, pilsonību?

V.Vīķe–Freiberga: — Es esmu gatava iesaistīties likumdošanā jebkurā brīdī, ja ir trūkumi, kurus būtu iespējams ar relatīvi vienkāršu likumdošanas iniciatīvu mainīt, bet es nedomāju, ka šie patlaban ir tādi lauki, kuros būtu šāda vajadzība. Es saskatu vajadzību, piemēra pēc, par likumīgās prezumcijas ieviešanas, pēc ombudsmena es redzu vairākas citas svarīgākas prioritātes likumdošanā, man jau stājoties amatā un man prasot, piemēram, astoņos punktos izmaiņas valodas likumā. Es esmu jau pietiekami aktīvi iesaistījusies mūsu likumdošanas procesā, lai patlaban neredzētu, ka tur tuvākā nākotnē kaut kas steidzams būtu darāms.

— Jā, Latvijas politologi un komentētāji pēc Austrijas tikšanās uzmanību pievērsa jūsu brauciena pēkšņumam un formai, kā tas bija izteikts, norādot, ka tik negaidīts uzaicinājums braukt uz Alpu kūrortu no jūsu puses varētu tikt arī noraidīts. Vai jūs apsvērāt šādu iespēju— nepieņemt Putina priekšlikumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu nē, tās ir pilnīgas muļķības, jo, protams, tas viss jau tika saskaņots un mūsu sarunas sākās jau pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem. Doma par šādu tikšanos un šie neformālie kontakti starp prezidenta Putina administrāciju un Valsts prezidenta kanceleju jau ir noritējuši pietiekamā garumā, un mēs vienojāmies par neitrālu teritoriju un neformālu veidu, kā tikties, tas bija abpusēji norunāts, nekāds pēkšņums nav saistīts ar to, ka mēs nevēlējāmies neko presei ziņot, līdz kamēr bija pilnīgi drošs, ka tāda lieta notiks. Tur nekāda pēkšņuma citādi nebija.

— Austrijas tikšanās laikā jūs arī pēc Vladimira Putina piedāvājuma nerunājāt par NATO, zinot, ka Latvijas mērķis ir būt Ziemeļatlantijas alianses organizācijā, ko savukārt nevar pieņemt Krievija. Šī tikšanās būtu bijusi laba iespēja runāt par valstij drošu drošības garantu. Kādēļ tā iznāca?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nu taisni otrādi, es domāju, ka tas bija ļoti konstruktīvs solis no Putina kunga puses, jo savu pirmo tikšanos mēs jau negribējām pavadīt, strīdoties par jautājumu, kurā mēs jau iepriekš zinām, ka mums ir pilnīgi pretēji viedokļi. Tātad mēs runājām par tādiem jautājumiem, kuros mums ir cerība savus viedokļus tuvināt. Protams, kas attiecas uz NATO, tad, kad mēs būsim uzsākuši dialogu, mēs no Latvijas puses esam gatavi prezentēt argumentus, lai vēlreiz pārliecinātu Krieviju, ka nekādus draudus mēs viņiem neuzstādām. Bet es domāju, ka pirmajā tikšanās reizē limitēt un norobežot aprunājamo tematu loku ir pilnīgi loģiski un konstruktīvi no Putina kunga puses.

— Pēc jūsu tikšanās ar Krievijas premjeru negaidīti pagājušajā nedēļā tikās Saeimas kreiso bloka deputāti ar Jāni Jurkānu priekšgalā un šī tikšanās jau ir ieguvusi krasi atšķirīgu vērtējumu, gan nosodījumu it kā par valstisku pilnvaru uzņemšanos un neizpratne par Krievijas gatavību personiski, ja tā var teikt, palīdzēt šai frakcijai "Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā" pašvaldību vēlēšanās. Šī situācija nav jauna Latvijā, kad kreisi orientēti politiķi tiek pieņemti atplestām rokām Maskavā, un viņiem tādasituācija tiek nodrošināta, kādas nekādā veidā nav oficiālām ārlietu amatpersonām. Kā jūs vērtējat šādu situāciju tieši kontekstā pēc intensīvas galotņu tikšanās?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es domāju, ka mēs to varam vērtēt arī vispārējās diplomātiskās prakses kontekstā. Tā ir pilnīgi normāla parādība, ka parlamentārieši rīko īpašas tikšanās ar savai politiskajai ideoloģijai un orientācijai atbilstošām brālīgām partijām citās zemēs, kā liberālās partijas tiekas savā starpā un tautas partijas visā Eiropas mērogā, viņiem ir atsevišķi kontakti. Tātad Jurkāna kunga partijai, — es gan nezinu, kas viņam tieši tie specifiskie partneri varētu būt Krievijā, ar ko viņi īpaši kontaktējas— , tas būti pilnīgi normāli un atbilstoši starptautiskajai praksei. Kas mazliet atkāpjas no starptautiskās prakses, tā ir situācija. Nesen mūsu parlamentāriešu delegācija, kas pārstāvēja koalīcijas partijas un arī sociāldemokrātus, ja nemaldos, netika pie premjera pieņemta, un tas tomēr disonē, ka vienas opozīcijas partijas pārstāvis tiek pieņemts pie Krievijas premjera. Starptautiskā praksē drīzāk būtu sagaidāms otrādi, ka tieši oficiālā parlamentāriešu delegācija, kas pārstāv tātad visu politisko spektru, kas ir parlamentā, būtu tā, kura tiktu uzņemta, nevis otrādi.

— Jācer, ka būs labs turpinājums starpvalstu komisijas darbā, kas pavisam drīz droši vien notiks.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas būs būtisks. Tas ir tas smaguma punkts, kurā parādīsies, vai kaut kas ir kustējies uz priekšu un vai kaut kas ir mainījies mūsu bilaterālajās attiecībās, protams, mēs tad sekosim līdzi komisijas darbam ar vislielāko uzmanību.

— Jūs pavisam nesen tikāties ar radio "Brīvība" žurnālistu Andreju Babicki , slavenu personu, kas tagad jūtas kā izstumtais Krievijā, strādā Prāgā un nerimstoši asi kritizē prezidentu Putinu. Par ko jūs, runājāt pavisam īsā tikšanās laikā?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš runāja par minoritātēm un viņu tiesībām, teiksim, par valodas politiku, par Latvijas izglītību un tā tālāk.

— Vai tas nav negaidīti, zinot Andreju Babicki?

V.Vīķe–Freiberga: — Savā ziņā jā, es sagaidīju varbūt citu tematiku no viņa.

— Jā. Ja par Latvijas iekšējām aktivitātēm, jūs pagājušajā nedēļā bijāt Latgalē, braucienā Ludzas un Rēzeknes rajonā. Kas jums tur šķita svarīgākais, jo tā bija vairāku dienu vizīte?

V.Vīķe–Freiberga: — Svarīgākais bija parādīt ar savu klātbūtni un savu ierašanos, cik ļoti nozīmīga ir Latgale un tās attīstība Latvijai kā valstij. Tas, ka es tur izlēmu pavadīt trīs dienas no sava mūža, nozīmē, ka ar to vēlējos pasvītrot, ka šis reģions tiešām ir pelnījis un prasa pastiprinātu uzmanību, tas ir reģions, kurā ir grūtības ar ekonomisko attīstību, un, manā uztverē, tas ir reģions, kas prasa īpašas pūles, lai to savā attīstībā varētu novest līdz tam līmenim, kāds valda ne tik vien citur Latvijā, bet lai kopā ar pārējo Latviju tas attīstītos īpaši straujā tempā un ar gadiem mēs varētu sasniegt Eiropas vispārējo standartu līmeni, nevis būt atpalikuši.

— Ko Latgales amatpersonas jums varēja stāstīt, jo tiešām Latgale tiek saukta gan par depresīvu ekonomiski, gan par integrācijas procesos smagāku vietu Latvijā? Kas ir tas, ar ko saskaras vietējās pašvaldības un iedzīvotāji, kas ir tās viņu rūpes, vai viņi paši redz kādu veidu, kā tuvoties Latvijas vidējam līmenim?

V.Vīķe–Freiberga: —Tur ir apmēram trīs dažādas tēmas, kas skanēja cauri šīm dažādām tikšanās reizēm, gan no Attīstības aģentūras biznesmeņu, gan pašvaldības darbinieku un sabiedrisko darbinieku puses. Viena tēma bija tāda, ka, lūk, Latgalei ir nepieciešama nopietnāka uzmanība no parlamenta tīri likumdošanas ziņā un no valdības finansiāla atbalsta ziņā, bet arī no atsevišķām ministrijām tieši konkrētu projektu jautājumos. Vajadzīgi finansiāli ieguldījumi zināmos projektos, it sevišķi attīstības projektos, jau tagad ir pierādījies, ka tas nes augļus, ka ir vērts to darīt un ka tas atmaksājas. Nākošā tēma bija tāda, ka Latgalē ļaudīm ir gatavība piestrādāt pie projektiem, kas varētu piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus. To jau ir sākts darīt, tas, man šķiet, ir intensīvi jāturpina, jo, izstrādājot ļoti labus projektus, būs iespējams no starptautiskiem avotiem iegūt ļoti ievērojamus līdzekļus. Un trešā tēma, kas tomēr arī ļoti svarīga un ko es arī savas vizītes laikā ļoti vēlējos pasvītrot, ir pašu latgaliešu uzņēmība, viņu iniciatīva, viņu griba un vēlēšanās pašiem ļoti aktīvi strādāt, lai pārvarētu tās grūtības, kas valda šajā reģionā, un lai paši ļoti aktīvi ķertos pie to risināšanas.

— Rīgā un lielajās pilsētās neapšaubāmi katram jūtams priekšvēlēšanu drudzis, pašvaldību vēlēšanas ir pavisam tuvu. Kā mēs zinām no aģentūrām, no dažādiem vēstījumiem, Latgalē šī aktivitāte ir krietni zemāka. Vai jums iznāca runāt par to, par sabiedrības un tās pārvaldītāju problemātiku vai ieinteresētību jaunos pārvaldītājos, jaunos vietvalžos vai ne?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, redziet, tā cilvēku saikne ar savu pašvaldību jau ļoti konkrētā un interesantā veidā izpaudās Ludzā. Es aizgāju Ludzā pastaigāties pa tirgu, iegāju arī pārtikas veikalā un apskatījos, kāda tur situācija. Ļoti interesanti, ka man pienāca klāt un turpat blakām stāvēja Ludzas pilsētas domes priekšsēdētājs, ļaudis nāca tūliņ ar savām konkrētām pretenzijām — kad mums būs pirts. Izrādās, ka pirts Ludzā ir privatizēta, viena no kārtējām reizēm, kur šī privatizācija diemžēl ir bijusi nesekmīga. Rezultātā iedzīvotājiem ir zudis kaut kas, ko viņi uzskata par būtisku sabiedrisko pakalpojumu, kas viņu apstākļos r svarīgs. Pašvaldība ir izteikusi vēlmi , un es domāju, ka to varētu uzskatīt kā priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu, šo pirti atņemt atpakaļ, tātad pretprivatizācijā atņemt atpakaļ pašvaldības īpašumā un to subsidēt, lai mazturīgie iedzīvotāji varētu tikt pie silta ūdens un pie nomazgāšanās.

— Mūsu saruna jāturpina ar pavisam svaigu ziņu, kas jums arī uzreiz būs jākomentē.Tātad šī nupat saņemtā vēsts ir tā, ka Iekšlietu ministrijas vadība apņēmusies sākt tiesvedību pret skandalozās zviedru filmas "Bye, bye, Beauty" producentiem, es domāju, ka lielākā sabiedrības daļa zina, par ko mēs runājam, — par filmu, kurā ne tai labākajā gaismā tiek parādīta Rīga un Latvija, un filma, kuru sponsorējušas Zviedrijas valdības institūcijas, ir izsaukusi dažādas diskusijas, nav demonstrēta Latvijā, ir demonstrēta tikai zviedru pašu diskusija par šo filmu, tātad šie skaitļi un šī ievirze ir Latvijai klaji neglaimojoša. Kāds ir jūsu viedoklis šai starpvalstu lietā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, katrā ziņā te ir runa par kādu filmu, kas pretendē būt dokumentāla filma un izgaismot zināmas sociālās problēmas. Bet, ja tādā filmā, komentārā par to tiek izteikti tādi apgalvojumi, ka katra otrā Latvijas sieviete ir prostitūta, tad ir skaidrs, ka te nav runa par dokumentālu filmu, te ir runa par ko citu, tad to varētu saukt par politisko propagandu. Es domāju, no šī viedokļa tā ir tverama ļoti nopietni, es vēlētos ar pilnu tulkojumu redzēt gan šo filmu pilnībā, gan arī tos komentārus, kas laikam vakar bija norisējuši debatēs Zviedrijā. Cik man zināms no citātiem un no komentāriem par šo filmu, tad tik tiešām ir ļoti iespējams, ka Latvijā ne tikai Iekšlietu ministrijai, bet arī atsevišķām autotransporta firmām un dažādām citām iestādēm vajadzētu pavisam nopietni, pie tam steidzami, domāt par tiesas prāvām gan pret filmas producentiem, gan arī pret staciju, kas viņus pārraidīja. Bet tas, protams, katram būtu jāizvērtē un jādara pēc tam, kad viņš būtu iepazinies ar šo filmu visā pilnībā. Neredzot šo filmu, nav iespējams tālāk komentēt.

— Žurnālisti Latvijā jau ir izvirzījuši pretenzijas pret mūsu vēstniecību Zviedrijā, ka tā nav pietiekami asi reaģējusi kaut vai vienā aspektā — statistikā tieši par šo dažādo kategoriju nodarbošanās skaitu Latvijā. Vai jūs arī uzskatāt, ka mūsu vēstniecība varētu būt bijusi aktīvāka, vai ne?

V.Vīķe–Freiberga: — Te atkal, nezinot apstākļus un to, ko tieši soli pa solim vēstniecība ir darījusi vai nedarījusi, man būtu pāragri komentēt. Bet, kas attiecas uz statistiku, tad es jau kādu laiku atpakaļ prasīju un saņēmu no Pumpura kunga ziņojumu par prostitūcijas situāciju Latvijā. Mani īpaši interesē arī jautājums par mazgadīgo prostitūciju, es domāju, tas ir jautājums, kuram būtu jāpievēršas gan Labklājības ministrijai, gan Iekšlietu ministrijai, pie tam sadarbojoties un veicot zināmas programmas. Un līdz šim no Pumpura kunga es saņēmu galveno komentāru, ka neesot tam atvēlēti līdzekļi, bet es domāju, ka, redzot, kādu starptautisko rezonansi šī situācija rada pasaulē, nemaz nerunājot par sociālo postu, ko tas reprezentē pašai Latvijai, atrunas par līdzekļu trūkumu nedrīkstētu būt izskaidrojums neaktivitātei šajā laukā. Es uzskatu, ka Latvijai ir jāsper soļi un tiešām nopietni jāpievēršas šai problemātikai, lai to risinātu.

— Un nu par kādu gaišāku un patīkamāku ziņu. Pagājušajā nedēļā tika prezentēta Ausmas Cimdiņas grāmata "Brīvības vārdā", tā ir autores pašas izvēlē nosaukta par biogrāfisku apceri, un galvenā varone esat jūs — Vaira Vīķe-Freiberga. Vai šajā nedēļas nogalē jums ir izdevies izlasīt šo grāmatu, jo es zinu, ka laika jums nav daudz?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu pilnīgi ne, bet es konstatēju, ka tur ir gan Cimdiņas kundzes pašas teksts un ka viņa diezgan plaši ir izmantojusi arī citātus no maniem darbiem. Tā ka tai grāmatai būtībā ir trīs aspekti. Viens ir Cimdiņas kundzes pašas teksts un, varētu teikt, reportāža par mani kā cilvēku un kā prezidenti. Tad tur ir diezgan plaša fotoreportāža, kas nāk no maniem ģimenes arhīviem, gan arī no tām kancelejā pieejamām fotogrāfijām, kas ir ņemtas kopš manas prezidentūras sākšanās. Un trešais aspekts īstenībā ir manis pašas teiktais, tātad manis teiktās runas vai raksti un to citāti.

— Jūs apmierina šis izdevums?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, apmierina, teiksim, es to skatījos ar interesi, bet, kā jau es sacīju, neesmu no vāka līdz vākam pilnībā izlasījusi, lai nāktu pie kāda risinājuma. Bet Cimdiņas kundze bija jau man rādījusi agrākās manuskripta formas, un es neredzu, ka man tur varētu būt kādi nopietni iebildumi.

— Un vēl par jūsu šīsdienas darbu. Šodien Latvijas Universitātē atklās Letonikas centru, kura uzdevums būs Latvijas zinātnes, kultūras, vēstures un citu jomu mantojuma saglabāšana un pētīšana, jūs piedalīsities šī centra atklāšanā. Jūsuprāt, kāda ir letonikas kā zinātnes atzara vai nozares vieta Latvijas zinātnes pētījumos, kāda uzmanība tai veltīta līdz šim, un ko jūs gaidāt no jaunā centra, centra, kas patiesībā jau strādā?

V.Vīķe–Freiberga: — Letonika ir viena no piecām prioritārajām zinātnes jomām, ko Zinātnes padome ir izvirzījusi Latvijas valdībai, kam ir valstiska nozīme, un tas ir pilnīgi pareizi, jo, ja mēs Latvijā nestudēsim letoniku, kas tad to citur pasaulē darīs! Mums ir unikāls pienākums gādāt par atbilstošu pētniecību, kas ir nepieciešama gan mums pašiem savam patēriņam, gan arī vispārējai dokumentācijai pasaules civilizācijas priekšā. Šis centrs ir interesants ar to, ka tur tiek radītas infrastruktūras nopietnai pētniecībai, ka tur ir pieejami ne tik vien rakstiski parastie arhivārie materiāli, bet arī skaņu ieraksti, dažādi audio un video, dažāda tehnika, un es ļoti gribētu cerēt, ka šis centrs izveidosies par tādu, kurā valdība turpinās ieguldīt līdzekļus un kurš varētu piesaistīt sev dažādus interesentus un donorus no ļaudīm Latvijā un ārzemēs, gan veidojot stipendijas jeb atbalstot infrastruktūras. Jo šis ir pētniecības lauks, kas mums ir nepieciešams, lai mēs apjēgtu un apzinātos, kas mēs esam un no kurienes mēs nākam, rezultāti un secinājumi būs galvenais pamats tam, kā mēs veidosim savus skolu mācību līdzekļus un ne tikai attiecībā uz latviešu valodu un literatūru, bet arī uz vispārlatviskajām garīgajām vērtībām, arheoloģiskām liecībām par senām paaudzēm un tā tālāk. Tas ir multidisciplinārs pētījumu centrs, un kā tāds tas ir īpaši nozīmīgs. Es īpaši vēlētos, lai šis Letonikas centrs varētu cieši sadarboties ar Baltijas studiju pētniecības centru, kas arī ir Latvijas Universitātē, jo man šķiet, ka mūsu trīs brāļu tautām — latviešiem, lietuviešiem un igauņiem — būtu vērtīgi tīri no pētnieciskā un zinātniskā viedokļa sadarboties katram savas tautas unikalitātes pētījumos, bet tomēr arī interesēties gan tīri tehniski par to, kā tas tiek darīts, gan arī sadarboties, lai tas tiktu prezentēts pasaulē kā reģionālās pētniecības objekts, kas varētu vairāk piesaistīt starptautisko uzmanību nekā jebkuras vienas atsevišķas tautas pētījums.

— Cerams, ka Letonikas centram veiksies, un es novēlu veiksmi arī jums turpmākajās nedēļās, līdz mēs atkal tiksimies šeit "Pusdienas" programmā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— sveicot Lietuvas un Igaunijas prezidentus kaimiņvalstu Neatkarības dienās

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nosūtījusi apsveikuma vēstuli Lietuvas Republikas prezidentam Valdam Adamkum Lietuvas Neatkarības dienā un vēstuli Igaunijas Republikas prezidentam Lennartam Meri sakarā ar gaidāmo Igaunijas Neatkarības dienu 24.februārī.

Abās vēstulēs prezidente uzsver Baltijas valstu pastāvīgā politiskā dialoga un sadarbības kopējo ārpolitisko mērķu sasniegšanā nozīmību, kā arī pauž pārliecību par valstu sekmīgu tālāko sadarbību kopējo mērķu sasniegšanai.

Valsts prezidenta preses dienests