Dziesmotie Ziemeļi. Dziesmotā Baltija. Dziesmotā Latvija

Šī enerģija nezūd nekur, tikai apraksta jaunus lokus

Kora dziedāšana un dziesmu svētki ir viena no visizkoptākajām latviešu kultūras tradīcijām, jo tā cieši saistīta ar mūsu tautas pirmo nacionālo atmodu XIX gadsimta vidū. Lai arī var sameklēt šīs tradīcijas līdziniekus, varbūt pat pirmsākumus citās Eiropas kultūrās, tomēr dziesmu svētku noturība, to vispārnacionālais skanējums un nozīme ir unikāla parādība, kas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vārdu nesusi pasaulē arī pat visdrūmākajos padomju totalitārisma gados.

Nenoliedzami tieši dziesmu svētki ir nāciju konsolidējošo faktoru “reitinga” tabulas pašā sākumā. Tam pamatā ir ne tikai nacionālā, nereti patriotiski spēcīgā dzeja, kas ietērpta nacionālo komponistu skaņu audumā, bet kopdziedāšanas radītā milzīgā radošā enerģija, kas pārņem vienlīdz stipri kā dziedātājus, tā klausītājus. Aizvien ir bijis tā, ka vairākus gadus ilgais svētku gatavošanas posms — dziesmu mācīšanās, koru nostiprināšana — rezultējas grandiozā enerģētiskā sprādzienā šeit — Mežaparka Dziesmu svētku estrādē.

Un šī enerģija nekur nepazūd, tā līdzīgi Saules ceļam debesu jumā apraksta loku un atgriežas atpakaļ uz Zemes — izdzirksteļo simtu tūkstošu sirdīs visā Latvijā no Kurzemes jūrmalas līdz austrumu robežām.

Es neuzskatu, ka dziesmu svētku tradīcija mums pierastajā veidā sevi būtu izsmēlusi vai ka tā būtu nogurusi. Tomēr pirms pieciem gadiem izskanējusī doma par Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kopīgiem dziesmu svētkiem, kas tagad nu rezultējusies un piecās dienās pārskanēs valsti vēl nebijušā krāsainībā, man šķiet jauns un daudzsološs pakāpiens dziesmu svētku vēsturē. Mēs ne tikai lepojamies ar saviem dziedātāju un klausītāju tūkstošiem, mēs savu dziesmas spēka lauku paplašinām, turklāt paplašinām loģiski — integrējot šajā laukā mums vēsturiski, ģeopolitiski un psiholoģiski tuvo Ziemeļvalstu kordziedāšanas tradīcijas.

Kultūru var uzskatīt par smalkām stīgām, kas caurauž mūsdienu informatīvi pārslogotās pasaules arvien vairāk unificēto un standartizēto civilizācijas vidi. Bet kultūru var priekšstatīt arī kā enerģētisko lauku, bez kura nekāda civilizācija vispār nebūtu iespējama. Dziesmu svētku tradīcija ir tieši šāds kultūras lauka apliecinājums.

Kamēr mēs dziedam, mēs nenoliedzami esam dzīvi. Kamēr mēs esam dzīvi, mēs esam atbildīgi par sevi. Kamēr mēs esam atbildīgi par sevi, mums ne no kā nav jābaidās.

Māris Gailis ,
Latvijas Republikas Ministru prezidents

Lai mēs dzirdam paši sevi, lai mūs dzird visa pasaule!

Šodien sadodas rokās dziedātāji un muzikanti no Baltijas jūras un Ziemeļjūras krastiem. Rīgā sabrauc 167 kori un 14 orķestri, pavisam 7000 dalībnieki no trim Baltijas un piecām Ziemeļu valstīm. Sākas pirmie kopīgie svētki ar tik plašu vērienu. Tie pārskanēs visu Latviju. Dziesmotas tikšanās un koncerti notiks gan skaistās zālēs, gan brīvā dabā. Dziesma pulcēs klausītāju tūkstošus ne vien galvaspilsētā, bet arī Cēsīs, Smiltenē, Gulbenē, Bauskā, Rēzeknē, Ventspilī, visos Latvijas novados.

Dziesma turpina darbu, ko jau turpat divus gadus neatlaidīgi dara politiķi, iedzīvinot formulu ‘5 + 3". Tas nozīmē, ka trīs Baltijas un piecas Ziemeļu valstis kopīgi strādās un cieši sadarbosies, lai mums visiem būtu drošāk.

Dziesma ir tā, kas vieno paaudzes un vieno tautas. Vieno un stiprina. Vienotības un spēka izjūta visas mūsu astoņas valstis vedīs uz labāku, drošāku nākotni. Ja astoņas valstis kopā teiks savu vārdu, to ignorēt nevarēs ne liels, ne mazs. Tādēļ visi kopā dziedāsim koši un skanīgi, lai mūs dzird visa pasaule!

Gunārs Meierovics ,
Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas
Baltijas un Ziemeļvalstu valsts ministrs