Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Fotogrāfijas loma nacionālās kultūras saglabāšanā un veidošanā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.07.1995., Nr. 104 (387) https://vestnesis.lv/ta/id/35833

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ko vēstī seno gadsimtu monētu depozīti

Vēl šajā numurā

12.07.1995., Nr. 104 (387)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kāda bija, ir un var būt Latvija

Pēc Baltijas izpētes konferences
Skat arī “LV” nr. 25

Vilnis Auziņš, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājs:
Fotogrāfijas loma nacionālās kultūras saglabāšanā un veidošanā

Fotogrāfija parādījās Latvijā kopā ar pirmajiem fotogrāfiem drīz pēc šī izgudrojuma pasludināšanas ceremonijas Parīzē. Jau 1839.gada 18.augustā Rīgas avīze “Rigashe Zeitung” paziņoja saviem lasītājiem par fotogrāfijas rašanos.

Vecākais fotogrāfiskais attēls — dagerotips, kurš pašlaik izstādīts Latvijas Fotogrāfijas muzejā, datējams ar pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem.

Fotogrāfijas attīstību Latvijā var iedalīt trīs periodos. Katru no tiem raksturo atšķirīgi politiski un ekonomiski apstākļi. Laikā līdz XIX gadsimta beigām fotogrāfijas izgatavo citu tautību amatnieki, pārsvarā vācieši. Attēli dod ticamu informāciju par laikmetu īpaši par vidusšķiras dzīves stilu. Fotogrāfija bija šī sociālā slāņa prestiža objekts. Latvijas kultūras vēsturei šie attēli ir ļoti nozīmīgi, jo palīdz novērtēt to kultūras bāzi, kura palīdzēja veidoties atsevišķām personībām un nacionālās pašapziņas idejai. Atsevišķi unikāli fotoattēli saglabājuši tādu izcilu personību portretus kā Jānis Čakste, Atis Kronvalds, Jānis Cimze, Kārlis Skalbe. Fotogrāfija ieviesa jaunus elementus kultūrā — fotoalbumus, ainavu attēlus pastkartes formātā, attēla dokumentalitātes jēdzienu, fotogrāfiskā attēla izmantošanu izglītības mērķiem. Salīdzinot šī perioda Latvijā izgatavotās fotogrāfijas ar attēliem no citiem Eiropas reģioniem, jāsecina, ka to tehniskā kvalitāte, izvēlētie sižeti un pasūtītāja gaume ir ļoti līdzīga. Fotoattēli ir viens no apliecinājumiem, ka Latvija XIX gs. otrā pusē ir Eiropas kultūras tradīciju zeme, kaut arī atrodas Krievijas impērijas pakļautībā.

Nākamais, otrais periods atzīmējams ar faktu, ka mūsu gadsimta sākumā vairāki latviešu fotogrāfi uzsāka savu aktīvo darbību. Viņu attēli ir to kultūras parādību vidū, kuras liecina par tautas nacionālās pašapziņas un kultūras identitātes apzināšanās procesu sākumu. Daudz Latvijā joprojām pazīstami fotogrāfi ir atstājuši ievērojamu fotoattēlu skaitu kā nozīmīgu kultūras mantojumu. Piemēram, Roberta Johansona un Viļa Rīdzenieka fotoatklātnes bieži izmanto, ilustrējot publikācijas par vēsturiskām tēmām.

Gadsimta pirmajā pusē fotogrāfijas plašā diapazonā lieto informācijas uzkrāšanai un mākslas tēla veidošanai. Novērtējot fotogrāfu darbu laikā līdz Otrajam pasaules karam, manuprāt, nozīmīgākais ir viņu veikums nacionālās kultūras saglabāšanā. No šī skatu punkta lūkojoties, sevišķi liela nozīme ir tādas personas kā Mārtiņš Buclers ienākšanai Latvijas kultūrā. Viņš jau gadsimta sākumā spēja saskatīt fotogrāfijas pastāvēšanu plašākā kultūras kontekstā. M.Buclers savus uzskatus ne tikai popularizēja, bet ar savu praktisko rīcību to arī pierādīja. Tas stimulēja viņa laikabiedru pašapziņas veidošanos un aktīvas pilsoniskās nostājas izvēli. Mārtiņš Sams, Pēteris Šmits, Jānis Rieksts un citi atbalstīja viņa etnogrāfiskās dokumentēšanas ideju. Divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijas zemnieku ēku, darba un svētku norišu fotoattēli glabājas dažādos Latvijas muzejos. Jāatzīmē, ka liela daļa no tiem ir aprakstīti nepilnīgi un to uzglabāšanas apstākļi nav ideāli.

Latvijas Fotogrāfijas muzejs savā neilgajā pastāvēšanas laikā ir ieguvis jaunus eksponātus un to vidū dažas nozīmīgas kolekcijas. Kārlis Lakše ir neapšaubāms atklājums un savdabīga personība Latvijas fotogrāfijā.

Atklājums iezīmējis arī nosacīti trešo periodu, kas sākas ar kultūras mantojumu iznīcinošajām padomju okupantu īstenotajām Latvijas iedzīvotāju deportācijām un vācu okupantu ierašanos 1941.gadā. Bagātīgu kolekciju par Otrā pasaules kara beigu posmu palīdzēja iegūt Ventspils muzeja darbinieki. Mēs pašlaik cenšamies noskaidrot fotogrāfa personību, jo mūsu muzeja pētniecības darbā galvenā prioritāte ir ierādīta fotogrāfam kā personībai. Pētījot pēckara laika fotogrāfisko mantojumu, mēs sastapāmies ar vislielāko, grūti atbildāmo jautājumu skaitu. Vizuālās valodas īpatnības radīja problēmas kartotēku sistēmas izstrādāšanai un attēlu klasifikācijas izveidošanai. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados publicētie attēli nereti atzīmējami kā absurdi un neticami inscenējumi. Laikmeta paradokss ir tas, ka padomju režīms producēja vizuālos mītus, bieži brutālā veidā iejaucās pilsoņu privātajā dzīvē, bet vienlaicīgi stimulēja radošo personību talantus. Daudzi nozīmīgi mākslas darbi, tai skaitā fotogrāfijā, nebūtu radīti, ja tos neprovocētu Padomju Savienības totalitārisms, precīzāk, protests pret to. Kanonu pārkāpšana, piemērojot motivāciju pēc racionālas, nevis ētiskas vajadzības, savā veidā izaudzināja mākslinieku un to starpā fotogrāfu drosmi nogrūst no pjedestāla stereotipus. Šī situācija kultūrā nav viennozīmīga. Tā radīja jaunu tēlaino domāšanu un vienlaicīgi centās izskaust īstenības fiksāciju. Tendenci izmantot fotogrāfiju kā vienu no mūsdienu mākslas instrumentiem nav iemesla noliegt vai aizkavēt, bet tajā pašā laikā nebūtu racionāli samazināt dokumentālās fotogrāfijas pašvērtības lomu.

Tieši īstenības attēlošanas attieksmes saglabāšana ir īpaši nozīmīga fotogrāfijas pastāvēšanai kultūrā. Fotogrāfijas daba izpaužas kā atspoguļošana — gan fiziskā, gan mentālā nozīmē.

Praktiski šajā kultūras jomā Latvijā nav pētījumu. Par Latvijas fotogrāfijas muzeja pastāvēšanas galveno uzdevumu mēs uzskatām šādu pētījumu veicināšanu, specifisku kartotēku un katalogu sistēmas veidošanu, izglītības bāzes radīšanu un fotogrāfijas kā nacionālās kultūras daļas saglabāšanu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!