Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Rīgā visi nami dūc. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.07.1995., Nr. 104 (387) https://vestnesis.lv/ta/id/35867

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Fotogrāfijas loma nacionālās kultūras saglabāšanā un veidošanā

Vēl šajā numurā

12.07.1995., Nr. 104 (387)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

VĒSTULE "LATVIJAS VĒSTNESIM"

Rīgā visi nami dūc

Privātais īpašums — arī viena no valsts bagātības sastāvdaļām. Pussimt gadu šo pamatā stabilo kapitālu Latvijai ir laupījis padomijas režīms. Kustamais un nekustamais īpašums tika nacionalizēts, padzīti un aplaupīti to īpašnieki.

Šoreiz vēlos izteikt pārdomas par aplaupītiem, padzītiem un pazemotiem dzīvojamo māju īpašniekiem.

Jā, aplaupītiem: viņu mantu ar vardarbību atņēma, daudzus desmitus gadu ekspluatēja, novedot līdz sabrukumam vai iznīcinot.

Jā, padzītiem: viņus izdzina no personīgām mājām, aizveda aiz Urāliem vai pamudināja pazust pasaules tālēs.

Jā, pazemotiem: viņus visus šos ilgos gadus dēvēja par buržujiem, kulakiem (tie jau vēl tie maigākie vārdi), īsi sakot, nīcināmiem subjektiem.

Tas viss bija. Bet ko tad bauda “aplaimotais” namīpašnieks tagad?

Denacionalizācija rit pilnā gaitā. Rajonu valdes vēlas ātrāk tikt vaļā no “līdz kliņķim” nodzītajām mājām; namu pārvaldes, kamēr tiek kārtotas formalitātes, denacionalizētajām mājām nevēlas pat naglu iesist (naudu par īri iekasē gan ...). Bet, kad namīpašnieks beidzot saņem savu īpašumu un pajautā valdes ierēdņiem par ēkas nolietojuma kompensāciju vai amortizācijas naudu, iestājas neizpratnes situācija, lai gan pie ēkas nodošanas bija jāatdod arī izmantošanas laikā uzkrātā ēkas amortizācijas summa. Un seko atbilde: “Nav, neko nezinām...” Ja jau par to pašu īres naudiņu būtu nami kaut cik uzturēti un naudiņa ielikta atpakaļ remontos, taču mēs nebūtu tik bēdīga fakta priekšā kā tagad.

Un tā dzīvojamais fonds, kurš bija izveidots no kvalitatīva materiāla ar prasmīgu arhitektu un meistaru rokām pirms 1940.gada, stāvējis 50 gadus bez regulāras aprūpes, tomēr iet bojā. Gandrīz divi tūkstoši namīpašnieku ir katastrofas priekšā: jumti cauri, mājas sienas un balkoni drūp, logu rāmji izpuvuši, kāpnes puslauztas, ūdens kanalizācijas un siltuma caurules izrūsējušas, elektroinstalācija kritiskā stāvoklī, ietves vienās bedrēs...

Bet no pilsētas centrā 1935.gadā uzcelta piecstāvu nama (28 dzīvokļi ar visām ērtībām) saimnieks spēj savākt tikai 140 latu mēnesī. Čres maksa ir tik niecīga (3,5 līdz 7,5 santīmi par kvadrātmetru), ka ar to knapi var samaksāt algas sētniekam, kurinātājam, santehniķim vai galdniekam. Turklāt vēl no tās pašas īres naudas jāmaksā par katra iedzīvotāja atkritumu aizvešanu, elektrības patēriņu sabiedriskajās vietās, dezarāciju, sīkiem remontiem. Un no īres naudas nepaliek nekā!

Rīgā aptuveni 30% īrnieku nemaksā vai kavē maksājumus par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Šādā stāvoklī šausmīgi sakāpināto komunālo pakalpojumu cenu dēļ par apkuri, karsto un auksto ūdeni, gāzi. Čre ir tikai 15% no visa tā. Čres maksas paaugstināšana par dažiem santīmiem neatrisinās māju remontu un labklājības problēmu.

Tāpēc, manuprāt, valdībai ar lēmumu jānosaka namīpašnieku kreditēšana bankā par pieņemamiem 3 līdz 5% gadā.

Rīgas un Latvijas namu īpašnieku savienības aktīvisti sūkstās, ka viņu lūgumus un priekšlikumus valdības un Rīgas Domes ierēdņi uzklausa, bet lietas labā nedara neko.

Ministru prezidents M.Gailis uz manu priekšlikumu pārskatīt MP 1993. gada 16.jūnija lēmumu nr.311, pagājušajā gadā atsūtīja pozitīvu atbildi. Pagājis pusgads, bet attiecīga lēmuma, kurš neprasa nekādus līdzekļus, tomēr joprojām nav.

Privāto namu īpašnieku nicināšana un pazemošana turpinās. Piemēri: 1993.gada 16.februāra AP likums nodrošina namīpašniekiem dzīvojamo platību viņu mājā, bet rajonu valdēm jāierāda citu dzīvokli īrniekam, kas to aizņēmis. Šis likuma punkts pilnīgi tiek ignorēts. Atbrīvojušos dzīvokļus izdevīgāk taču ir izpārdot izsolēs, bet namsaimniekiem nav ko cerēt uz solītajām platībām pašu mājās.

Par apkuri un karsto ūdeni “Latvenergo” 1993./94.gada sezonā sarēķināja tikai viņiem vien zināmas gigakalorijas un latus. Rīgas Dome un rajonu pašvaldības noteica savas cenas — 20 līdz 22 santīmus par kvadrātmetru apkurināmās platības. Črnieki, protams, maksāja šīs cenas, jo “Latvenergo” cenas bijas trīs reizes lielākas. Kad jautāju “Latvenergo” vadītājiem, ko darīsim ar iedzīvotāju parādiem, komercdirektora A.Korpa atbilde bija: “Maksājiet tos pašus 20 santīmus, bet par parādu lai domā valdība.” Vecā Rīgas vadība pamāja ar rociņu un aizgāja, bet jaunā izdomāja paņemt no bankām kredītu un parādu samaksāt. Bet... Uz lūgumu samaksāt privātmājas iedzīvotāju (manā aprūpes namā tādu ir 100) parādus, Rīgas Domes izpilddirektors A.Grīnbergs deva klaji diskriminējošu atbildi: “Ar “Parekss” bankas naudu tiks apmaksāti pašvaldības namu pārvalžu īrnieku parādi...” Bet VAS “Latvenergo” š. g. jūnija mēnesī man atsūtīja kvīti ar atgādinājumu par neapmaksātu 1993./94.gada parādu Ls 3313 apmērā. Šaubos, vai mājas iedzīvotāji šo parādu maksās.

Tāpat rajonu pašvaldības diskriminē privātmājās dzīvojošos trūcīgos iedzīvotājus un daudzbērnu ģimenes, jo arī pabalstus šiem cilvēkiem izsniedz valsts māju īrniekiem un tikai tad, ja paliek kāda naudiņa,— privātmāju maznodrošinātajiem. Tā mūsu mājas daudzbērnu ģimene šo pabalstu gaida jau sešus mēnešus. Bet ar komunālo pakalpojumu iestādēm namsaimniekiem jānorēķinās precīzi katru mēnesi.

Tā, lūk, Rīgas Dome sakārtoja iedzīvotājus — savējos un svešos. Neticami, bet fakts, ka tādā veidā visi iedzīvotāji ir iesaistīti sava veida “politiskās spēlītēs”.

Līdz ar to, manuprāt, pienācis laiks aplaupītajiem, padzītajiem un pazemotajiem pateikt varas vīriem: “Stop! Mēs pārtraucam pazemīgi lūgt, bet pieprasām. Citādi jūsu neapdomība Rīgu drīz nepavisam nedaiļos.”

Un namīpašnieku prasības ir sekojošas:

— LR Ministru padomes 1993.gada 16.jūnija lēmumā nr.311 izdarīt 2.1. punkta korekciju un atļaut namīpašniekiem ar īrniekiem brīvprātīgi noslēgt līgumus par īres brīvcenām. Črnieki, kuri nevēlas grozīt īres maksu, lai maksā 7,5 santīmu robežās par kvadrātmetru. LR AP 1993.gada 16.februāra likums viņiem atļauj izmantot tādas tiesības.

— Ar MK lēmumu noteikt namīpašnieku kreditēšanu bankās ar 3 līdz 5% gadā.

— Rīgas Domei dzēst VAS “Latvenergo” pieprasītos parādus arī privātmāju iedzīvotājiem.

— Saeimai (Ministru kabinetam) ar likumu noteikt genocīda esamību (neesamību) pret privātīpašniekiem 1940.—1949.gadā. Ja varmācība ir bijusi, tad cietušajiem kompensēt zudumus, kuri radušies 50 gados (kā mājas nolietojuma vai amortizācijas nauda).

— Latvijas namīpašnieku savienībai ik dienu aktīvi risināt īpašnieku prasības valdības institūcijās.

Māja, dzīvoklis cilvēkam ir visdārgākā manta un vissiltākā vieta. Visi kopā: mēs, iedzīvotāji, un valdība neļausim sabrukt tam, kas mums vēl palicis, sargāsim savu pavardu vietas!

Privātā nama pārvaldnieks

G.Maiznieks

1995.gada 10.jūnijā
Rīgā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!