Ministru kabineta noteikumi nr. 194

(prot. nr.37, 4.§) Rīgā 1995.gada 11.jūlijā

Noteikumi par likuma ”Par nodokļiem un nodevām” 23.panta otrās un trešās daļas piemērošanu

Izdoti saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 5.pantu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi paredz kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests ir tiesīgs uz aprēķinu pamata noteikt nodokļu maksājumu apmēru nodokļu maksātājiem atbilstīgi to īpašumā esošās mantas vai kapitāla vērtības pieaugumam, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajām ziņām.

II. Noteikumu piemērošana

2. Šie noteikumi piemērojami, ja:

2.1. persona veic uzņēmējdarbību, bet nav reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā vai Valsts sociālās apdrošināšanas fondā kā nodokļu maksātājs;

2.2. nodokļu maksātāja sniegtās ziņas neatbilst Valsts ieņēmumu dienesta vai Valsts sociālās apdrošināšanas fonda rīcībā esošajai informācijai vai pārbaudes rezultātā konstatētajiem faktiem;

2.3. personas rīcībā ir lietas (izejmateriāli, preces, vērtspapīri, naudas līdzekļi un tamlīdzīgi), kuru daudzums un veids nepārprotami liecina par nodarbošanos ar uzņēmējdarbību tādos apmēros un tādā veidā, kas neatbilst Valsts ieņēmumu dienestā vai Valsts sociālās apdrošināšanas fondā sniegtajām ziņām vai grāmatvedības uzskaitē uzrādītajam;

2.4. konstatēts nodokļu maksātāja (fiziskās personas un juridiskās personas) kapitāla un (vai) īpašuma vērtības pieaugums (kustamu vai nekustamu lietu iegāde, celtniecība un tamlīdzīgi), kas nav uzrādīts (ir nepilnīgi uzrādīts) ar nodokli apliekamās personas deklarācijā un nav radies aizņēmuma rezultātā;

2.5. fiziskā persona gūst ienākumus, bet nav tos deklarējusi, kā arī gadījumā, ja gūtie ienākumi neatbilst deklarētajiem un tos pārsniedz.

  III. Ar nodokli apliekamās summas pārbaudes un aprēķina metodika

3. Valsts ieņēmumu dienests ir tiesīgs aprēķināt nodokļu summu, ja pārbaudes laikā nodokļu maksātāja rīcībā vai saimnieciskajā darbībā konstatēta kāda no šo noteikumu otrajā nodaļā minētajām pazīmēm.

4. Pārbaudes laikā nodokļu maksātājam jāsniedz Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu saskaņā ar likumu pieprasītā dokumentācija un informācija. Par iesniegto dokumentāciju tiek sastādīts saraksts, kuru nodokļu maksātājs apliecina ar savu parakstu.

5. Ja nodokļu maksātāja uzrādītā lietu vai darījumu vērtība ir zemāka par tirgus cenām vai vērtību, Valsts ieņēmumu dienests, veicot nodokļu summu aprēķinu, pamatojas uz lietu vai darījumu faktisko tirgus cenu vai vērtību. Nosakot lietu vai darījumu tirgus cenu vai vērtību attiecīgajā laikposmā, Valsts ieņēmumu dienests var pamatoties uz:

5.1. cenu vai vērtību, kādu pats nodokļu maksātājs piemērojis analogām lietām vai darījumiem, stājoties darījumu attiecībās ar citām personām;

5.2. cenu vai vērtību, kādu nodokļu maksātājam analogas personas piemērojušas analogām lietām vai darījumiem;

5.3. lietas vai darījuma aprēķināto pašizmaksu (pašizmaksas kalkulācija) un vidējās nosacītās peļņas normas summu;

5.4. vidējo statistisko cenu;

5.5. ekspertu sniegto lietas vai darījuma novērtējumu.

6. Aprēķinot un pārbaudot ar nodokli apliekamās summas, Valsts ieņēmumu dienests savā darbībā izmanto tā rīcībā esošo informāciju par analoga nodokļu maksātāja uzņēmējdarbībā gūtajiem ienākumiem vai uzrādītajiem datiem.

7. Valsts ieņēmumu dienests pārbaudes laikā var veikt nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības apsekošanu. Šādā gadījumā par nodokļu summas aprēķinu pamatu uzskatāma starpība, kas konstatēta starp nodokļu maksātāja deklarācijā uzrādīto ienākumu vai apgrozījuma apmēru un apsekošanas laikā atklāto ienākumu vai apgrozījuma apmēru.

8. Nodokļu maksātājam aizliegts radīt apstākļus, kuri traucētu Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem veikt apsekošanu.

9. Valsts ieņēmumu dienesta veiktā apsekojuma laiks nedrīkst būt mazāks par piecām līdz septiņām dienām jebkurā taksācijas laikposmā. No šajā laikā konstatētās apgrozījuma summas tiek aprēķināts faktiskā nodokļa apmērs par taksācijas laikposmu attiecīgajam nodoklim (mēnesi, ceturksni). Ja pēc netiešo nodokļu aprēķina piemērošanas atkārtoti konstatēti analogi pārkāpumi, uz aprēķinu pamata noteiktais nodokļu apmērs tiek attiecināts uz visu taksācijas gadu. Valsts ieņēmumu dienests ir tiesīgs nekavējoties piedzīt summu starpību par iepriekšējo taksācijas laikposmu.

10. Ja konstatēts nodokļu maksātāja kapitāla vai īpašuma vērtības pieau gums, Valsts ieņēmumu dienests nodokļu summas aprēķinos ņem vērā starpību, kas veidojas starp nodokļu maksātāja deklarācijā uzrādītajiem ienākumiem un faktiski konstatēto kapitāla vai īpašuma vērtības pieaugumu.

11. Aprēķinot nodokļu summu, Valsts ieņēmumu dienests izmanto tā rīcībā esošo informāciju, kas:

11.1. liecina par nedeklarētiem ienākumiem;

11.2. norāda uz veiktiem darījumiem, kas nav deklarēti (ir nepilnīgi deklarēti), un to vērtību;

11.3. saņemta no izziņas, prokuratūras un tiesu iestādēm;

11.4 saņemta no ārvalstu ieņēmumu dienesta vai tam pielīdzinātiem dienestiem;

11.5. netiešas informācijas veidā saņemta no iedzīvotājiem vai institūcijām.

12. Valsts ieņēmumu dienests, aprēķinot nodokļu summu, var pamatoties uz uzņēmumā (uzņēmējsabiedrībā) reāli nodarbināto darbinieku skaitu un darba ražīgumu, ja konstatēts, ka tas ir lielāks par Valsts ieņēmumu dienestam iesniegtajā dokumentācijā uzrādīto.

13. Uz aprēķinu pamata nosakot atbildību par nodokļu likumdošanas aktu pārkāpumiem un attiecīgo nodokļu maksājumu apmērus, kas piedzenami valsts budžetā, Valsts ieņēmumu dienests rīkojas saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 26.nr.) 32., 34. un 35.panta normām.

  IV. Valsts ieņēmumu dienesta aprēķināto nodokļu maksājumu apstrīdēšana

14. Ja nodokļu maksātājs nepiekrīt uz aprēķinu pamata noteikto nodokļu maksājumu apmēram, viņš ir tiesīgs 30 dienu laikā iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā iesniegumu, kurā norādīti apstākļi un iemesli, kuru dēļ Valsts ieņēmumu dienesta aprēķinātie maksājumi nebūtu uzskatāmi par pamatotiem.

15. Par tādiem apstākļiem un iemesliem, kuru dēļ Valsts ieņēmumu dienesta aprēķinātie maksājumi ir apstrīdami, nav uzskatāmas norādes:

15.1. par preču iegādi, ja tās iegūtas darījuma rezultātā, kurā otra puse nav zināma vai nav reģistrēta Uzņēmumu reģistrā vai Valsts ieņēmumu dienestā;

15.2. ka nodokļu maksātāja rīcībā un saimnieciskajai darbībai paredzē tajās telpās esošās lietas (izejmateriāli, preces, vērtspapīri, naudas līdzekļi un tamlīdzīgi) nav viņa īpašums, bet atrodas glabājumā vai ir iegūtas aizņēmuma rezultātā. Ja nodokļu maksātājs, uzrādot dokumentus, pierāda, ka lietas viņa valdījumā atrodas noslēgta līguma rezultātā, bet nav paredzētas attiecīgā nodokļu maksātāja saimnieuciskajai darbībai, tās nedrīkst atrasties vienā telpā ar lietām, kuras ir viņa īpašums.

16. Ja ārvalstu izcelsmes precēm nav zināms to piegādātājs (pārdevējs) un nodokļu maksātājs nevar uzrādīt muitas deklarāciju, minētās preces uzskatāmas par kontrabandas precēm un vainīgās personas saucamas pie likumā paredzētās atbildības.

17. Jaunu materiālu iesniegšana papildus pārbaudes brīdī sniegtajai un ar parakstu apliecinātajai dokumentācijai iespējama tikai pēc Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pieprasījuma.

18. Ja nodokļu maksātājs iesniedz Valsts ieņēmumu dienestā iesniegumu, lai apstrīdētu uzliktā nodokļa apmēru, Valsts ieņēmumu dienests noskaidro apstākļus un, ja nepieciešams, veic uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) saimnieciskās un finansiālās darbības vispārēju pārbaudi.

19. Pēc tam, kad veikta uzņēmuma saimnieciskās un finansiālās darbības pārbaude, aprēķinātie nodokļu maksājumi tiek precizēti, un tie ir piedzenami vispārējā kārtībā.

20. Nodokļu maksātājs ir tiesīgs Valsts ieņēmumu dienesta rīcību pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

21. Šajos noteikumos paredzētajā kārtībā aprēķināto nodokļu maksājumu piedziņa neizslēdz vainīgo personu saukšanu pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības.

Ministru prezidents M.Gailis

Finansu ministre I.Sāmīte