PROJEKTI, KONCEPCIJAS, PLĀNI

Likumprojekts
Valsts reformu ministrijas izstrādāts,
Ministru kabinetā (13.06.1995.) akceptēts, nosūtīts (29.06.1995.) Saeimai
un nodots Saeimas Juridiskās komisijas un Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas tālākai virzīšanai

Par administratīvo aktu procesa likumu

Pirmā daļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants. Likuma darbība

(1) Šis likums nosaka publisko tiesību subjektu administratīvo aktu procesu - aktu izdošanu, spēkā esamību, apstrīdēšanas kārtību iestādē un pārsūdzēšanas kārtību tiesā.

(2) Šis likums piemērojams visos administratīvo aktu izdošanas gadījumos, ja likumi vai Ministru kabineta nroteikumi nenosaka citādi. Lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās nosaka Administratīvo pārkāpumu kodekss.

 

2. pants. Likumā lietotie termini

(1) Publisko tiesību subjekti ir valsts un pašvaldības, kā arī to ar likumu vai uz likuma pamata izveidotās juridiskās personas, izņemot tās, kuras izveidotas kā privāto tiesību juridiskas personas.

(2) Iestāde ir publisko tiesību subjekta institūcija vai tā struktūrvienība, kurai ir noteikta kompetence, personāls un materiālie resursi. Iestādes vārdā šī likuma izpratnē var rīkoties arī atsevišķa amatpersona.

(3) Administratīvais akts ir tiesību akts, ko izdod iestāde publisko tiesību jomā un kas attiecas uz individuālu juridisku vai fizisku personu, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības. Administratīvie akti nav iestādes iešējie lēmumi, izņemot iestādes vai tās darbinieku, vai tai pakļauto personu tiesiskā statusa nodibināšanu, tā maiņu vai disciplināro sodīšanu. Administratīvie akti nav arī politiskie lēmumi, kriminālprocesuālie akti, tiesas spriedumi un citi lēmumi tiesvedības jomā.

(4) Pārvaldes process ir konkrētās lietas izskatīšanas gaita no administratīvā procesa ierosināšanas brīža līdz brīdim, kad administratīvais akts kļūst neapstrīdams.

(5) Administratīvās tiesas process ir konkrētas lietas izskatīšanas gaita no prasības iesniegšanas brīža tiesā līdz tiesas sprieduma izpildes brīdim.

(6) Tiesību norma ir tiesību akts, kas attiecas uz abstraktu tiesību subjektu loku un kurš vispārīgi reglamentē to tiesiskās attiecības.

(7) Vispārēja tiesību norma ir norma, kas saistoša visiem (Satversme, likums, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi).

(8) Iekšējā tiesību norma (instrukcija, ieteikumi un tml.) ir norma, kas saistoša tikai tam publisko tiesību subjektam, kas to izdevis, kā arī tā institūcijām, struktūrvienībām un to darbiniekiem.

 

 

3. pants. Vispārējo tiesību normu piemērošana

(1) Izdodot un piemērojot administratīvo aktu, jāievēro vispārējo tiesību normu hierarhija pēc to juridiskā spēka:

1) Satversme;

2) likumi, Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku;

3) Ministru kabineta noteikumi;

4) pašvaldībus saistošie noteikumi.

(2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp dažāda juridiska spēka vispārējām tiesību normām, tad iestādei jāpiemēro tā norma, kurai ir augstāks juridisks spēks.

(3) Ja iestāde konstatē pretrunu starp vispārēja rakstura un speciāla rakstura tiesību normām, tad iestādei vispārējā rakstura tiesību norma jāpielieto tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā rakstura tiesību norma.

(4) Ja iestāde konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējām tiesību normām, tad iestādei jāpiemēro jaunākā tiesību norma.

(5) Ja iestādei jāpiemēro kāda tiesību norma un tai rodas pamatotas šaubas, vai tā ir piemērojama saskaņā ar kāda augstāka jduridiska spēka vispārējo tiesību normu, tad tā par to rakstiski motivētā ziņojumā nekavējoši informē savu tiešo priekšniecību un Tieslietu ministriju. Šīs šaubas nedod iestādei tiesības atteikties attiecīgo tiesību normu piemērot.

(6) Izdodot un piemērojot administratīvo aktu, jāievēro arī vispārējie starptautisko tiesību principi un Latvijai saistošie starptautiskie līgumi.

 

 

4. pants. Iekšējo normu piemērošana

(1) Iestādei, izdodot administratīvo aktu, jāievēro iestādei saistošās iekšējās tiesību normas (instrukcijas u.c.).

(2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp divām iekšējo tiesību normām, tad tai jāpiemēro tā norma, kuru izdevusi augstākstāvoša iestāde.

(3) Ja iestāde konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka iekšējo tiesību normām, tad iestādei jāpiemēro jaunākā tiesību norma.

(4) Ja iestādei jāpiemēro kāda iekšējo tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tā ir piemērojama saskaņā ar kāda augstāka juridiska spēka iekšējo tiesību normu, tad tā par to rakstiski motivētā ziņojumā nekavējoši informē savu tiešo priekšniecību un iestādi, kas šo normu izdevusi. Šīs šaubas nedod iestādei tiesības atteikties attiecīgo tiesību normu piemērot.

(5) Ja iestādei jāpiemēro kāda iekšējo tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tā ir piemērojama saskaņā ar kādu vispārējo tiesību normu, tad tā par to rakstiski motivētā ziņojumā nekavējoši informē savu tiešo priekšniecību un iestādi, kas šo normu izdevusi. Pēc šī ziņojuma iestāde attiecīgo normu nepiemēro līdz brīdim, kamēr iestāde, kas šo normu izdevusi, dod rīkojumu šo normu turpmāk atkal piemērot. Rīkojums ir spēkā un jāpilda tikai tad, ja tas satur arī pamatojumu, kādēļ apšaubītā tiesību norma ir savienojama ar attiecīgo vispārējo tiesību normu.

 

 

5. pants. Tiesību normu tulkošana

(1) Tulkojot (interpretējot) tiesību normas, iestāde izmanto dažādas tulkošanas metodes, tai skaitā:

1) gramatisko (filoloģisko) tulkošanas metodi, t.i., noskaidrojot normas vārdisko jēgu no valodnieciskā viedokļa;

2) vēsturisko tulkošanas metodi, t.i., noskaidrojot normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, kas bija normas rašanās pamatā;

3) sistemātisko tulkošanas metodi, t.i., noskaidrojot normas jēgu no normu savstarpējā sakara viedokļa;

4) teleoloģisko (jēgas un mērķa) tulkošanas metodi, t.i., noskaidrojot normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo normu ir jāsasniedz.

(2) Ja iestāde tiesību normu sistēmā konstatē nepilnību, tad tā to var novērst arī analoģiskās metodes ceļā, t.i., sistemātiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko reglamentāciju un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus pārnesot arī uz konkrēto gadījumu. Tomēr iestāde nedrīkst ar analoģiju pamatot tādu administratīvo aktu, kas skar vispārējās cilvēka vai pilsoņa tiesības.

(3) Ja tulkojot tiesību normu pēc dažādām metodēm iespējams nonākt gan pie rezultāta, kas saskan ar spēkā esošo tiesību normu sistēmu, gan pie rezultāta, kas ir pretrunā ar kādu no tiesību normām, tad iestādei jāpielieto tā tulkošanas metode, kuras rezultāts konkrētajā gadījumā saskan ar spēkā esošo tiesību normu sistēmu.

(4) Ja tulkojot tiesību normu pēc dažādām metodēm iespējams nonākt pie dažādiem rezultātiem, kas visi atbilst spēkā esošai tiesību normu sistēmai, tad jāpielieto tā tulkošanas metode, ar ko konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu.

(5) Ja Satversmes tiesa kādā publicētā spriedumā ir attiecīgo tiesību normu iztulkojusi, tad iestādei jāpielieto tas pats tulkojums.

(6) Ja augstākstāvoša iestāde ir izdevusi instrukciju par attiecīgās tiesību normas tulkošanu, tad iestādei jāpielieto tas pats tulkojums.

 

 

6. pants. Iestādes izdotā akta pamatojums

Iestāde izdoto administratīvo aktu var pamatot, vienīgi atsaucoties uz Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem vai pašvaldību saistošiem noteikumiem, kā arī uz 3. panta (6) daļā minētajiem starptautisko tiesību dokumentiem. Atsaucē jānorāda attiecīgās tiesību normas pants vai punkts. Iestāde nedrīkst izdoto administratīvo aktu pamatot, atsaucoties uz kādu no iekšējām tiesību normām.

 

 

Otrā daļa. Pārvaldes process

1. nodaļa. Piekritība un sadarbība

 

 

7. pants. Teritoriālā piekritība

(1) Administratīvo aktu izdod pēc lietas piekritības, ja speciālā likumā nav noteikts citādi. Administratīvā lieta ir piekritīga tai iestādei, kuras darbības teritorijā ir tās personas dzīves vieta vai juridiskās personas atrašanās vieta, uz kuru attiecas administratīvais akts.

(2) Nekustamā īpašuma lietas ir piekritīgas tai iestādei, kuras darbības teritorijā atrodas nekustamais īpašums.

(3) Steidzamos gadījumos administratīvo aktu var izdot tā iestāde, kuras darbības teritorijā radusies nepieciešamība to izdot. Šai iestādei par to nekavējoši jāpaziņo piekritīgajai iestādei. Iestāde, kurai piekritīga lieta, var pilnvarot to iestādi, kura lietu steidzamības dēļ ir iesākusi, šo lietu turpināt.

(4) Ja lieta ir piekritīga vairākām iestādēm, tad ar lietu nodarbojas tā iestāde, kura pirmā to uzsākusi.

 

 

8. pants. Hierarhiskā piekritība

Hierarhiski organizētās iestādēs lieta ir piekritīga zemākstāvošai iestādei, ja tiesību normas nenosaka citādi.

 

 

9. pants. Piekritības maiņa

Ja administratīvā procesa laikā mainās lietas piekritība, kā arī gadījumos, ja atklājas, ka iestādei, kura ar lietu nodarbojas, lieta nav piekritīga, lieta ir jānodod tai iestādei, kurai tā ir piekritīga. Ar procesa dalībnieku piekrišanu lieta var palikt iepriekšējās iestādes piekritībā.

 

 

10. pants. Pienākums sniegt palīdzību iestādei

(1) Jebkurai iestādei neatkarīgi no to padotības ir pienākums iestādei, kurai ir piekritīga lieta, pēc tās lūguma sniegt palīdzību pārvaldes procesā gadījumos, ja:

1) iestāde, kurai ir piekritīga lieta, nevar attiecīgās darbības veikt tiesiska pamata dēļ;

2) iestādei, kurai ir piekritīga lieta, lēmuma pieņemšanai nepieciešama informācija, kas ir otrās iestādes rīcībā un kuru tā pati nevar iegūt.

(2) Iestāde palīdzību var nesniegt šādos gadījumos, ja:

1) to aizliedz tiesību normas;

2) tas aizskar valsts drošības intereses;

3) attiecīgā informācija satur tādas ziņas par personu, kuras saskaņā ar vispārējām tiesību normām nedrīkst tikt izpaustas bez šīs personas piekrišanas.

(3) Šī panta otrajā daļā minētajos gadījumos iestādei jāsniedz palīdzība pēc iespējas tādā veidā, lai valsts drošības un trešo personu intereses netiek aizskartas.

 

 

11. pants. Palīdzības atteikšana

(1) Pēc palīdzības lūgtā iestāde lūgto darbību var neveikt, ja tā uzskata, ka to var izdarīt kāda cita iestāde ar ievērojami mazāku resursu patēriņu, vai ja lūgtā iestāde ir pārliecināta, ka resursu patēriņš pārsniegs iestādes, kura palīdzību lūgusi, nepieciešamību pēc šīs darbības.

(2) Iestādei palīdzības noraidījums jāpamato rakstiski, un to var apstrīdēt kopējā augstākstāvošā iestāde.

12. pants. Atlīdzība par palīdzību

Par palīdzības kārtībā izdarīto darbību atlīdzība netiek ņemta, izņemot tiesību normās paredzētos gadījumus.

2. nodaļa. Pārvaldes procesa dalībnieki un gaita

13. pants. Pārvaldes procesa dalībnieki

(1) Pārvaldes procesa dalībnieki var būt:

1) iesniedzējs (persona, kas griežas iestādē ar iesniegumu);

2) iestāde (juridiskā persona vai amatpersona, kura izskata tai piekritīgu lietu);

3) administratīvā akta adresāts (persona, uz kuru administratīvais akts attiecas);

4) persona, kuras tiesiskās intereses administratīvais akts var ierobežot.

(2) Pārvaldes procesa dalībnieki procesā var piedalīties ar pārstāvju palīdzību.

14. pants. Personas, kas nedrīkst pārstāvēt iestādi

Konkrētajā pārvaldes procesā pārstāvēt iestādi nedrīkst:

1) pārvaldes procesa dalībnieki (13. pants) un to radinieki, aizbildņi un aizgādņi saskaņā ar Civillikuma 206.-218. pantu;

2) personas, kuras ir kāda konkrēta administratīvā pārvaldes procesa dalībnieka pilnvarotie pārstāvji vispār vai šajā procesā, un viņu radinieki saskaņā ar Civillikuma 206.-214. pantu;

3) personas, kuras pret atlīdzību strādā pie kāda no konkrētā administratīvā procesa dalībniekiem;

4) personas, kuras konkrētajā lietā ārpus saviem darba (amata) pienākumiem attiecīgajā iestādē ir izstrādājušas ekspertīzi vai citādā veidā bijušas šajā lietā iesaistītas.

 

 

15. pants. Pārvaldes procesa stadijas

Pārvaldes process sastāv no šādām stadijām:

1) pārvaldes procesa ierosināšana;

2) faktu konstatēšana;

3) administratīvā akta izdošana;

4) administratīvā akta paziņošana.

 

 

16. pants. Pārvaldes procesa ierosināšanas pamats

Pārvaldes procesa ierosināšanas pamats ir:

1) iesniegums;

2) iestādes iniciatīva;

3) augstākstāvošas iestādes rīkojums vai citas iestādes ziņojums.

 

 

17. pants. Iesniegums

(1) Iesniegums pēc nosaukuma vai satura var būt arī sūdzība vai priekšlikums. Iesniegums var tikt iesniegts mutiski vai rakstiski. Rakstveida iesniegumā jānorāda iesniedzēja vārds un uzvārds (juridiskajai personai - nosaukums), dzīves vai uzturēšanās vieta Latvijas Republikā (juridiskā adrese), uz tā jābūt iesniedzēja parakstam. Mutiska iesnieguma gadījumā iestāde to tūlīt protokolē un protokolu paraksta iesniedzējs.

(2) Ja iesniegums nav iesniegts pēc piekritības, tad iestāde šo iesniegumu septiņu dienu laikā var:

1) noraidīt. Šajā gadījumā iestādes pienākums ir iesniedzējam tūlīt izdot rakstisku izziņu, kurā jānorāda arī attiecīgā iestāde, kurai ir piekritīga lieta;

2) pieņemt. Šajā gadījumā iestādes pienākums ir iesniegumu kopā ar pārsūtīšanas pamatojumu nogādāt uz iestādi, kam ir piekritīga lieta.

(3) Iestādei, kurai piekritīga lieta, jāpieņem un jāreģistrē prasītāja iesniegums arī tad, ja tā uzskata, ka iesniegums nav pareizi noformēts vai nav pamatots.

 

 

18. pants. Pārvaldes procesa ierosināšana pēc iestādes iniciatīvas

(1) Iestāde, kurai piekritīga lieta, pēc savas iniciatīvas ierosina pārvaldes procesu, ja tai kļūst zināmi fakti, pamatojoties uz kuriem saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvs akts, kā arī ja tai ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu pastāvēt.

(2) Gadījumā, ja lieta ir piekritīga nevis tai iestādei, kurai kļuvuši zināmi attiecīgi fakti, bet gan zemākstāvošai iestādei, tad augstākstāvošā iestāde dod tai rīkojumu ierosināt pārvaldes procesu. Iestāde, kurai ir kļuvusi zināma attiecīga pārvaldes procesa informācija, ziņo par to iestādei, kurai ir piekritīga lieta.

 

 

19. pants. Faktu konstatēšana

(1) Pēc pārvaldes procesa ierosināšanas iestāde konstatē lēmuma pieņemšanai nepieciešamos faktus.

(2) Konstatējot faktus, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, tai skaitā iegūt tos no procesa dalībniekiem, lieciniekiem, ekspertiem, kā arī ar dokumentu, aktu, apskates un cita veida pierādījumu palīdzību atbilstoši likumiem.

 

 

20. pants. Faktu vākšanas ierobežojumi

(1) Iestāde nedrīkst vākt faktus, kuri attiecīgajā piemērojamā tiesību normā nav paredzēti. Šādus faktus nedrīkst pievienot lietai. Tas neattiecas uz tādiem faktiem, kurus nav iespējams atdalīt no lēmuma pieņemšanai nepieciešamajiem faktiem.

(2) Iestāde nedrīkst vākt un pārvaldes procesā izmantot faktus, kas iegūti prettiesiski.

 

 

21. pants. Informācija par lietas dalībnieku privāto dzīvi

Informāciju par lietas dalībnieku privāto dzīvi, kas iestādei kļuvusi zināma procesa gaitā, tā bez šo personu atļaujas nedrīkst izpaust.

 

 

22. pants. Tiesības iepazīties ar lietu

Iesniedzējam ir tiesības iepazīties ar lietu un lietas apstākļiem jebkurā procesa stadijā. Šīs tiesības neaptver administratīvā akta projektus un lietā izdarītās atzīmes, kas tieši saistītas ar šī projekta sagatavošanu.

 

 

23. pants. Lēmuma pieņemšana par lietas izbeigšanu vai turpināšanu

(1) Pēc visu nepieciešamo faktu konstatēšanas un lietas dalībnieku uzklausīšanas iestāde izvērtē lietas apstākļus un pieņem lēmumu par:

1) lietas izbeigšanu faktu trūkuma dēļ;

2) lietas izbeigšanu sakarā ar to, ka administratīvā akta izdošana nav lietderīga;

3) administratīvā akta izdošanu.

(2) Par lietas izbeigšanu iestādei jāpaziņo tikai iesniedzējam un tiem dalībniekiem, kas uzaicināti un izteikuši savu viedokli.

 

 

24. pants. Lēmuma pieņemšanas termiņi

(1) Ja administratīvais process ierosināts uz iesnieguma pamata, lēmums jāpieņem:

1) 15 dienu laikā, ja nav nepieciešama papildu pārbaude;

2) 30 dienu laikā, ja nepieciešama papildu pārbaude vai analīze.

(2) Ja objektīvu iemeslu dēļ 15 vai 30 dienu termiņu nav iespējams ievērot, to var pagarināt uz laiku ne ilgāku par sešiem mēnešiem no iesnieguma iesniegšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam.

 

 

25. pants. Apstākļu izvērtēšana par akta izdošanu

(1) Ja izvērtējot lietas apstākļus, iestāde secina, ka tiesību normas nosaka attiecīga administratīvā akta izdošanu, tad iestādei šis akts ir jāizdod.

(2) Ja tiesību normas ļauj iestādei izlemt, vai administratīvo aktu izdot vai nē, iestāde apsver izdošanas lietderību un izdod administratīvo aktu, pamatojoties uz lietderības apsvērumiem. Gadījumā, ja iestāde izlemj, ka tā nav lietderīga, lietu izbeidz.

 

 

26. pants. Lietderības apsvērumi

Apsverot administratīvā akta izdošanas un tā satura lietderību, iestāde lemj par administratīvā akta:

1) nepieciešamību, lai sasniegtu mērķi vai uzlabotu konkrēto situāciju;

2) atbilstību attiecīgā mērķa sasniegšanai un iespējām šo mērķi sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas mazāk ierobežo procesa dalībnieku tiesiskās intereses;

3) samērīgumu ar iespējamiem zaudējumiem, ņemot vērā, ka būtisku indivīda tiesisko interešu ierobežošana ir attaisnojama tikai ar ievērojamu valsts un sabiedrības ieguvumu.

 

 

27. pants. Administratīvā akta forma un sastāvdaļas

(1) Administratīvais akts tiek izdots rakstiski, izņemot šī likuma 29. pantā paredzētos gadījumus, un tam ir šādas sastāvdaļas:

1) adresāta nosaukums;

2) adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtas, apstiprinātas vai noraidītas tiesības;

3) norāde uz piemērotajām tiesību normām;

4) administratīvā akta pamatojums. Ja tiesību norma nosaka noteikta satura administratīvā akta izdošanu, pamatojumā var norādīt tikai piemērotās tiesību normas. Ja tiesību norma nenosaka noteikta satura administratīvā akta izdošanu un ja tas aizskar adresāta intereses, ir jāpamato administratīvā akta lietderība (nepieciešamība, atbilstība un samērīgums), bet, ja ar to tiek noraidīts iesniegums, tas argumentēti jāpamato;

5) norāde, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

 

 

28. pants. Ierobežojošie nosacījumi

(1) Ierobežojošie nosacījumi - termiņi, priekšnoteikumi, uzdevumi, atrunas (ieskaitot atcelšanas atrunu) - administratīvajam aktam var tikt pievienoti vienīgi, ja:

1) to pieļauj vispārējā tiesību norma;

2) bez tā attiecīgo administratīvo aktu nevar realizēt;

3) iestāde pati ir tiesīga lemt par administratīvā akta izdošanu vai neizdošanu.

(2) Ierobežojoši nosacījumi nedrīkst būt pretrunā ar administratīvā akta jēgu un mērķi.

 

 

29. pants. Atkāpes no rakstiskās formas

(1) Steidzamos gadījumos administratīvais akts var tikt izdots, neievērojot šī likuma 27. panta prasības, tai skaitā - arī mutiski.

(2) Par steidzamu gadījumu uzskatāms tikai tāds gadījums, kad jebkura kavēšanās nopietni apdraud sabiedrisko mieru un drošību vai personas dzīvību, veselību vai mantu.

(3) Ja administratīvais akts nav rakstveidā, tad adresātam ir tiesības viena mēneša laikā to pieprasīt rakstiskā formā. Iestādei tas ir jāizsniedz rakstiski viena mēneša laikā pēc attiecīgā pieprasījuma. Ja administratīvais akts līdz pieprasījuma iesniegšanai jau ir zaudējis spēku, tad iestādei tas jāizsniedz tikai tad, ja adresātam tas ir vajadzīgs kāda administratīvā procesa dalībnieka tiesību aizsardzībai, tai skaitā, zaudējumu atlīdzības pieprasīšanai, goda aizstāvēšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

 

 

30. pants. Administratīvā akta stāšanās spēkā

(1) Ja vispārējā tiesību normā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, tad administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas adresātam kļūst zināms. Veids, kādā tas adresātam tiek darīts zināms - rakstiski, mutiski vai citādi -, neietekmē tā stāšanos spēkā.

(2) Ja rakstisks administratīvais akts tiek piesūtīts pa pastu ierakstītā vēstulē, tad skaitās, ka tas adresātam kļuvis zināms septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Šaubu gadījumā iestādei jāpierāda, kad tas ir nodots pastā. Ja adresāts apgalvo, ka viņš pastā nodoto administratīvo aktu nav saņēmis, tad viņam tas ir jāpierāda.

(3) Administratīvais akts paliek spēkā tik ilgi, kamēr tas tiek atcelts, tiek izpildīts vai kamēr to vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu.

 

 

31. pants. Paziņošana iesniedzējam

Gadījumā, ja adresāts un iesniedzējs nav viena un tā pati persona, administratīvais akts tiek paziņots arī iesniedzējam.

 

 

32. pants. Spēkā neesošs administratīvais akts

Administratīvais akts nav spēkā, ja:

1) nav saprotams, kas to ir izdevis;

2) to ir izdevusi iestāde, kurai lieta nav bijusi piekritīga, un tajā nav norādes, ka šī iestāde ir pilnvarota;

3) tas pieprasa adresātam izdarīt tiesību pārkāpumu.

 

 

33. pants. Administratīvā akta apstrīdēšanas nosacījumi

Administratīvais akts stājas spēkā, bet to var apstrīdēt, ja:

1) administratīvajā procesā līdz tā izdošanai nav ievērots šis likums vai citas tiesību normas, kuras nosaka attiecīgā administratīvā akta izdošanas procesa gaitu;

2) tas pēc sava satura ir pretrunā ar tiesību normām, tai skaitā, ja iestāde nav pareizi piemērojusi tiesību normu, nav ievērojusi tiesību normu hierarhiju vai ja tā pieļāvusi kļūdas lietderības apsvērumos;

3) nav saprotams adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības. Neskaidrības administratīvā akta pamatojumā neietekmē tā spēkā stāšanos.

 

 

34. pants. Administratīvā akta apstrīdēšana

(1) Adresāts administratīvo aktu var apstrīdēt nākamajā augstākstāvošajā iestādē. Tiesību normās var būt noteikta arī cita iestāde, kurā attiecīgais administratīvais akts var tikt apstrīdēts. Administratīvo aktu, kuru izdevis Valsts prezidents, Saeima, Ministru kabinets vai tā loceklis, Valsts kontroles padome vai pašvaldības dome vai padome, var pārsūdzēt tikai tiesā.

(2) Administratīvo aktu var apstrīdēt arī persona, kas nav administratīvā akta adresāts, bet kuras tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo.

(3) Adresāts administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā kopš tā spēkā stāšanās, bet, ja rakstiski izdotam administratīvam aktam nav pievienota norāde, kur un kādā termiņā tas var tikt apstrīdēts, tad - viena gada laikā kopš tā spēkā stāšanās.

(4) Persona, kuras tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot, var administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā kopš brīža, kad tā par to ir uzzinājusi, bet vēlākais - viena gada laikā kopš tā spēkā stāšanās.

(5) Iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu jāiesniedz rakstiski vai mutiski iestādē, kura izdevusi administratīvo aktu, vai iestādē, kura izlemj par apstrīdēto administratīvo aktu. Mutiskā iesnieguma gadījumā iestāde to tūlīt protokolē. Iesniedzējam protokols jāparaksta.

(6) Iesniegumā jābūt norādei, kāds administratīvais akts tiek apstrīdēts. Apstrīdējuma pamatojuma norāde iesniegumā nav obligāta.

 

 

35. Lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu

(1) Iestāde, kura izskata iesniegumu par apstrīdēto administratīvo aktu, izskata lietu vai tās daļu vēlreiz pēc būtības vismaz tajā daļā, uz ko attiecas iesniedzēja iebildumi.

(2) Minētā iestāde ar savu lēmumu var apstrīdēto administratīvo aktu apstiprināt vai atcelt, vai tā vietā izdot satura ziņā citādu administratīvo aktu.

(3) Gadījumā, ja iesniegumam par administratīvā akta apstrīdēšanu ir pievienots apstrīdēšanas pamatojums, tad iestādes lēmuma pamatojumā jābūt arī papildus argumentācijai attiecībā uz šo iesniedzēja pamatojumu. Lēmumā jābūt norādei, kurā tiesā un kādā termiņā to var pārsūdzēt.

 

 

36. pants. Administratīvā akta atcelšana

Administratīvā akta atcelšana ir pieļaujama tikai ar jaunu administratīvu aktu. Par administratīvā akta atcelšanu nevar uzskatīt rakstības vai rēķinu kļūdu izlabošanu.

 

 

37. pants. Tiesiska administratīvā akta atcelšana

(1) Tiesisku administratīvu aktu, kurš ierobežo adresāta intereses, iestāde var atcelt jebkurā brīdī, izņemot gadījumu, ja tai saskaņā ar tiesību normām šāda paša satura administratīvais akts tūlīt jāizdod no jauna.

(2) Adresāta interesēm labvēlīgu tiesisku administratīvu aktu iestāde var atcelt tikai tad:

1) ja tiesību norma pieļauj tā atcelšanu un ja tā atcelšana ir šajā administratīvajā aktā atrunāta;

2) ja administratīvais akts ir ticis izdots ar kādu nosacījumu un šis nosacījums nav vispār, nav pareizi vai liecīgi izpildīts;

3) ja ir mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, pie kuriem iestāde būtu tiesīga šādu administratīvu aktu neizdot, un ja administratīvā akta palikšana spēkā būtiski skar valsts vai sabiedrības intereses.

(3) 2. un 3. apakšpunktā paredzētajos gadījumos administratīvo aktu var atcelt tikai trīs mēnešu laikā kopš brīža, kad iestāde uzzinājusi par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā vienu gadu pēc tā spēkā stāšanās.

 

 

38. pants. Prettiesiska administratīvā akta atcelšana

(1) Prettiesisku administratīvo aktu, kurš ierobežo adresāta intereses, iestāde var atcelt jebkurā brīdī.

(2) Adresāta interesēm labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu iestāde var atcelt, ja:

1) adresāts administratīvo aktu ir panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļdošanu, viltību vai draudiem. Šādā gadījumā administratīvais akts atceļams ar atpakaļejošu spēku. Adresātam jāatlīdzina tam publisko tiesību subjektam, kuram pieder attiecīgā iestāde, viss, ko tas no šīs iestādes, pamatojoties uz administratīvo aktu, ir ieguvis;

2) adresāts savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir, vēl nav izmantojis.

(3) Adresāta interesēm labvēlīgu prettiesisku administratīvu aktu, ja adresāts uz šī administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus līdzekļus un tos jau ir izlietojis vai ja viņš tos ir attiecīgi paredzējis izlietot un tāpēc veicis saistošas darbības (disponējis), kuru sekas nevar anulēt bez lieliem zaudējumiem, iestāde var atcelt tikai nozīmīgu valsts vai interešu labā.

(4) Citos gadījumos iestāde var brīvi izlemt par administratīvā akta atcelšanas lietderību.

(5) Šī panta 3. un 4. daļā paredzētajos gadījumos administratīvais akts var tikt atcelts tikai uz priekšu.

(6) Administratīvā akta atcelšana saskaņā ar šī panta 3. un 4. daļu ir pieļaujama tikai trīs mēnešu laikā kopš tā brīža, kad iestāde uzzin par tā atcelšanas iespēju, bet ne vēlāk kā vienu gadu pēc tā spēkā stāšanās.

 

 

39. pants. Administratīvā procesa uzsākšana no jauna

(1) Ja administratīvais akts ir kļuvis neapstrīdams, tad tajā pašā lietā administratīvais process var tikt uzsākts no jauna tikai tad, ja:

1) ir mainījušies lietas faktiskie apstākļi;

2) lietas tiesiskie apstākļi mainījušies adresātam par labu;

3) ir kļuvuši zināmi jauni pierādījumi, pamatojoties uz kuriem iespējams pieņemt adresātam labvēlīgāku lēmumu.

(2) Administratīvo procesu var uzsākt no jauna tikai tad, ja procesa dalībnieks nav vainīgs, ka jau sākotnējā administratīvā procesā, apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas stadiju ieskaitot, nav varējis panākt sev labvēlīgāku lēmumu.

(3) Iesniegumu uzsākt administratīvo procesu no jauna var iesniegt tikai sešu mēnešu laikā kopš brīža, kad iesniedzējs ir uzzinājis par faktiem, kas viņam dod tiesības to darīt.

(4) Tiesīga uzsākt procesu no jauna ir tā iestāde, kura jaunā procesa ierosināšanas brīdī ir piekritīga, neatkarīgi no tā, kura iestāde ir izdevusi administratīvo aktu sākotnējā administratīvajā procesā.

 

 

Trešā daļa. Administratīvās tiesas process

1. nodaļa. Vispārīgie noteikumi

 

 

40. pants. Administratīvā tiesas lieta

(1) Administratīvā tiesas lieta ir strīds par administratīvā akta izdošanu, atcelšanu, spēkā esamību, kā arī par citu iestādes rīcību, kuras pamatā ir vai ir jābūt administratīvam aktam.

(2) Strīds par iestādes nodarīto materiālo zaudējumu vai kaitējumu izskatāms vispārējā civilprocesuālajā kārtībā.

 

 

41. pants. Civilprocesa kodeksa piemērošana

Administratīvajā tiesas procesā tiek piemērotas Latvijas Civilprocesa kodeksa normas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

 

 

42. pants. Tiesas piekritība

Administratīvās lietas pirmajā instancē izskata rajona (pilsētas) tiesas. Civilprocesa kodeksa 120. pants netiek piemērots. Apelācijas instance ir apgabaltiesa, bet kasācijas instance ir Augstākā tiesa.

 

 

43. pants. Prasības celšanas vieta

Prasība tiek celta pēc prasītāja dzīves vietas. Prasītājs to var celt arī pēc atbildētāja atrašanās vietas.

 

 

44. pants. Prasības pieteikuma forma un saturs

(1) Prasības pieteikumu administratīvajā lietā iesniedz rakstveidā.

(2) Prasības pieteikumā jānorāda:

1) tiesas nosaukums, kurai iesniegts pieteikums;

2) prasītāja vārds, uzvārds (juridiskai personai - nosaukums), dzīves vai uzturēšanās vieta Latvijas Republikā (juridiskai personai - tās atrašanās vieta), kā arī pārstāvja nosaukums un viņa adrese, ja prasības pieteikumu iesniedz pārstāvis;

3) atbildētāja nosaukums, pret kuru prasība tiek celta, un tā atrašanās vieta;

4) apstākļi, uz kuriem prasītājs pamato savu prasījumu, un vajadzības gadījumā pierādījumi, kas tos apstiprina;

5) prasītāja prasījums;

6) apstākļi, uz kuriem prasītājs pamato attiecīgos īpašos prasības pieņemšanas noteikumus saskaņā ar 47.-49. pantiem un vajadzības gadījumā pierādījumi, kas tos apstiprina;

7) prasības pieteikumam pievienoto dokumentu saraksts;

8) dokuments, kas apliecina valsts nodevas samaksu.

 

 

45. pants. Pārstāvis

Par pārstāvi administratīvajā tiesas lietā var būt jebkura rīcībspējīga persona.

 

 

46. pants. Atbildētājs

(1) Prasība tiek celta pret to publisko tiesību subjektu, pie kura pieder iestāde, kuras administratīvais akts tiek pārsūdzēts. Prasībā jānorāda arī šī iestāde. Prasījums jāattiecina uz iestādi, kura izdevusi sākotnējo administratīvo aktu, bet nevis uz iestādi, kura par to lēmusi apstrīdēšanas kārtībā.

(2) Atbildētāja vai attiecīgās iestādes nepareizs norādījums prasības pieteikumā nav šķērslis pieteikuma pieņemšanai, ja no prasības ir saprotams, pret kādu publisko tiesību subjektu prasība ir jāvērš un kāda iestāde to pārstāv. Tādā gadījumā tiesnesis, kurš pieņem pieteikumu, nosaka pareizo atbildētāju un iestādi, kura to pārstāv.

 

 

47.pants. Čpašie prasības pieteikuma pieņemšanas noteikumi prasībai par administratīvā akta atcelšanu vai izdošanu

(1) Prasība par administratīvā akta atcelšanu vai izdošanu tiek pieņemta tikai tad, ja prasītājs uzskata, ka ar iestādes rīcību, it sevišķi ar administratīvā akta izdošanu vai neizdošanu, ir aizskartas tā tiesības.

(2) Prasība par administratīvā akta atcelšanu tiek pieņemta tikai tad, ja prasītājs to ir apstrīdējis saskaņā ar šo likumu un iestāde to nav atcēlusi vai tā ir izdevusi satura ziņā citādu administratīvo aktu.

(3) Prasība par administratīvā akta izdošanu tiek pieņemta tikai tad, ja prasītājs ir apstrīdējis iestādes lēmumu par šī akta neizdošanu saskaņā ar šo likumu un akts nav izdots. Prasījums ir jāvērš uz sākotnēji prasītā administratīvā akta izdošanu.

(4) Šī panta 2. un 3.daļā paredzētajos gadījumos prasība tiek pieņemta viena mēneša laikā pēc lēmuma par apstrīdēto administratīvo aktu spēkā stāšanās. Ja lēmumā nav šajā likumā paredzētā norāde par pārsūdzēšanas termiņu un piekritīgo tiesu vai ja šī norāde ir nepareiza, tad prasība tiek pieņemta viena gada laikā kopš lēmuma spēkā stāšanās.

(5) Gadījumos, kas paredzēti šī panta 2. un 3.daļā, prasība tiek pieņemta arī tad, ja prasītājs attiecīgo administratīvo aktu saskaņā ar šo likumu ir apstrīdējis un iestāde trīs mēnešu laikā nav devusi atbildi.

 

 

48.pants. Čpašie prasības pieņemšanas noteikumi prasībai, kas vērsta uz tiesiskās situācijas konstatēšanu

Prasība, kas vērsta uz tiesiskās situācijas konstatēšanu publisko tiesību jomā, tiek pieņemta tikai tad, ja prasītājam pastāv tiesiski pamatotas intereses konstatēt attiecīgo situāciju, tas ir, ja no šī konstatējuma ir atkarīgs prasības pamatojums par zaudējuma vai kaitējuma atlīdzināšanu, morālā reabilitācija, ja pastāv reāli draudi, ka prasītājam nelabvēlīga tiesiska situācija vai iestādes rīcība var atkārtoties, kā arī citos gadījumos.

 

 

49.pants. Čpašie prasības pieņemšanas noteikumi prasībai, kas prasa no iestādes ar administratīvu aktu pamatotu konkrētu rīcību

Prasība, kas prasa no iestādes ar administratīvo aktu pamatotu konkrētu rīcību, tiek pieņemta tikai tad, ja attiecīgais administratīvais akts ir spēkā un nav vairs apstrīdams šī likuma noteiktajā kārtībā.

 

 

50.pants. Prasības pieņemšanas noteikumu izskatīšans kārtība

(1) Jautājumu par pieteikuma pieņemšanu administratīvajās tiesas lietās, izņemot šī panta 2.daļā paredzētos gadījumus, izšķir tiesnesis vienpersoniski saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 133.pantu.

(2) Ja tiesnesis konstatē, ka nav izpildīti šajā likumā paredzētie īpašie pieteikuma pieņemšanas noteikumi, bet tos ir iespējams izpildīt, tad viņš nosaka prasītājam divu līdz četru nedēļu termiņu šo noteikumu izpildei. Uz motivēta prasītāja lūguma pamata tiesnesis šo termiņu var pagarināt vēl divas reizes maksimāli uz sešām nedēļām. Ja prasītājs noteiktajos termiņos šos noteikumus neizpilda, tad tiesnesis saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 133.panta 4. un 7.daļu pieņem lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu.

(3) Ja tiesnesis konstatē, ka īpašie pieņemšanas noteikumi nav izpildīti un prasītājs tos nevar izpildīt, kā arī ja viņš konstatē, ka pieteikuma izskatīšana nav pakļauta tiesām (Civilprocesa kodeksa 133.panta 3.daļa l.p.), viņš jautājumu ceļ priekšā tiesai pilnā sastāvā. Tiesa pieņem lēmumu saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 133.panta 4. un 7. daļu.

 

 

51.pants. Prasības pieteikuma sekas

(1) Prasības pieteikums, kurš vērsts uz administratīvā akta atcelšanu, administratīvā tiesas procesa laikā aptur administratīvā akta likumīgo spēku.

(2) Iestāde var lūgt tiesu atjaunot administratīvā akta likumīgo spēku. Iestādei šis lūgums rakstiski jāpamato.

(3) Tiesa iestādes lūgumu apmierina, ja to prasa personas, valsts vai pašvaldības nozīmīgas intereses. Lēmumu par to pieņem tiesnesis vienpersoniski. Lēmumu var pārsūdzēt un noprotestēt.

(4) Iestāde var arī pati ar atsevišķu lēmumu atjaunot administratīvā akta likumīgo spēku, ja citādi tiek apdraudēta personas dzīvība, veselība vai nozīmīgas mantiskas vai citas intereses, vai nozīmīgas valsts vai pašvaldības intereses. Pēc tam iestādei nekavējoties jāiesniedz tiesai lūgums saskaņā ar šī panta 2.daļu.

 

 

52.pants. Prasības nodrošinājums

(1) Tiesa vai tiesnesis pēc to personu lūguma, kas piedalās lietā, vai pēc savas iniciatīvas var veikt pasākumus prasības nodrošināšanai. Prasības nodrošināšana pieļaujama jebkurā lietas stadijā, ja, to nedarot, tiesas sprieduma izpildīšana varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama.

(2) Prasība var tikt nodrošināta tikai šādā veidā:

1) ar tiesas lēmumu, kurš līdz tiesas spriedumam aizvieto pieprasīto administratīvo aktu;

2) uzliekot attiecīgajai iestādei par pienākumu noteiktā termiņā izdarīt noteiktu darbību vai aizliedzot tai noteiktu darbību.

 

 

53.pants. Tiesas izmeklēšanas princips

Tiesa nav saistīta ar prasītāja prasību, bet izvērtē faktus un izlemj jautājumu, vadoties pēc lietas objektīvās būtības.

 

 

54.pants. Atbrīvojums no tiesas izdevumu atlīdzināšanas

Administratīvā tiesas lietā puses ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas. No valsts nodevas samaksas prasītājs nav atbrīvots.

 

 

55.pants. Tiesas spriedums prasībai par administratīvā akta atcelšanu vai izdošanu

(1) Ja tiesa atzīst prasību par administratīvā akta atcelšanu par pamatotu, tā taisa spriedumu par šī akta atcelšanu. Šādā gadījumā attiecīgais administratīvais akts skaitās atcelts no sprieduma spēkā stāšanās brīža.

(2) Šāds spriedums aizvieto attiecīgo administratīvo aktu, un tā izdošana iestādē vairs nav obligāta. Iestāde šo administratīvo aktu var izdot, bet tas nedrīkst būt pretrunā ar tiesas spriedumu šinī lietā.

(3) Ja tiesa atzīst prasību par brīvā administratīvā akta izdošanu par pamatotu, tā taisa spriedumu par prasības pamatotību un attiecīgas iestādes pienākumu, vadoties no spriedumā konstatētiem lietderības apsvērumiem, izdot attiecīgu administratīvu aktu.

 

 

56.pants. Tiesas spriedums prasībai, kas prasa faktisku rīcību

(1) Ja tiesa atzīst par pamatotu prasību, kas prasa no iestādes ar administratīvu aktu pamatotu faktisku rīcību, tā taisa spriedumu par prasības pamatotību un iestādes pienākumu veikt faktisko rīcību. Šādu tiesas spriedumu tiesa nosūta tai iestādei, par kuras rīcību prasība iesniegta.

(2) Par veiktajiem pasākumiem sakarā ar šo spriedumu attiecīgajai iestādei jāpaziņo prasītājam un tiesai ne vēlāk kā mēneša laikā no dienas, kad tiesas spriedums stājies spēkā. Ja spriedums netiek izpildīts, tiesa veic pasākumus, kas paredzēti Civilprocesa kodeksa 398.pantā.

 

Par likumprojektu

Administratīvo aktu procesa likums nosaka kārtību, kādā valsts vai pašvaldības amatpersona pieņem indivīdam (konkrētam cilvēkam, kā arī konkrētai juridiskai personai) saistošus lēmumus — administratīvos aktus, kādas ir šīs tiesiskās attiecības starp valsti un indivīdu, kāds ir šis lēmuma pieņemšanas process, kādas ir indivīda tiesības sevi aizstāvēt, ja viņš nav apmierināts ar pārvaldes rīcību, tai skaitā administratīvo aktu. Likums nosaka kārtību, kāda būs jāapgūst un jāievēro ikkatram ierēdnim, pieņemot individuāla rakstura lēmumu — izdodot kādu administratīvo aktu.

Likumprojekta izstrādāšanas gaitā nācās pārliecināties par daudzu speciālistu, tai skaitā juristu, neizpratni šajos jautājumos.

Bija vairāki priekšlikumi neietvert likuma nosaukumā vārdus “administratīvais” un “process”, lai tiktu norobežots administratīvais process ar procesu administratīvo pārkāpumu lietās. Jāiebilst, ka tieši administratīvo pārkāpumu nosaukums neatbilst būtībai (tā kā administratīvie pārkāpumi apdraud ne tikai noteikto pārvaldes kārtību, bet arī īpašumu, indivīdu tiesības un brīvības un tml., tāpat arī administratīvo sodu uzliek ne tikai pārvaldes institūcijas, bet arī tiesa). Kaut arī šo nosaukumu jaukšana ir tikai inerces un neizpratnes jautājums attiecībā uz nosaukumu, izpratnes labad esam to mainījuši no sākotnējā “Administratīvais process” uz “Administratīvo aktu process”, tomēr neatsakoties no minētajiem “administratīvais” un “process”.

Ar šo likumu paredzēts aizstāt Latvijas Civilprocesa kodeksa 24—A nodaļu “Sūdzību izskatīšana par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju un amatpersonu prettiesisku rīcību (lēmumu), ar kuru aizskartas fizisko un juridisko personu tiesības” un likumu “Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās”.

Strādājot pie projekta, dalījās domas par to, vai administratīvās tiesas procesu neietvert Civilprocesa kodeksā, attiecīgi grozot 24—A nodaļu, taču, pamatojoties uz to, ka tiesas sprieduma statuss šajā likumprojektā būtiski atšķiras no Civilprocesa kodeksā noteiktā (tas aizvieto attiecīgo administratīvo aktu), un indivīdu tiesību efektīvākas aizsardzības labad šo atšķirīgo statusu ir lietderīgi saglabāt, uzskatām par nepieciešamu šo daļu ietvert šajā likumā, nevis CPK.

Paralēli šim likumprojektam Ministru kabinetā tiek iesniegts arī Ministru kabineta Noteikumu projekts ar līdzīgu saturu, tikai bez tiesas procesa daļas un atšķirībām tajos pantos, kuri nosaka uz šo brīdi likumos paredzēto kārtību, piemēram, pārsūdzēšanas termiņus un tml. Noteikumu pieņemšana paredzēta saskaņā ar likumu “Par Ministu kabineta iekārtu”, un to mērķis ir ieviest šo kārtību valsts pārvaldes institūcijās, aprobēt šo kārtību, attiecīgi izsecinot varbūtējās nepilnības. (Šie Ministru kabineta noteikumi (nr.154) publicēti “Latvijas Vēstnesī”, 1995.gada 4.jūlijā, nr.100(383)).

Valsts reformu ministrijas vec.referente J.Briede