Izglītība: jaunas idejas, jaunas ieceres, jauni priekšlikumi

Jānis Gaigals, izglītības un zinātnes ministrs, — pēc pirmā darba mēneša, speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Ir pagājis nedaudz vairāk par mēnesi, kopš Jānis Gaigals, Rīgas Amatniecības vidusskolas bijušais direktors, kļuvis par ministru ļoti saasinātā sociālā situācijā, turklāt tikai nedaudz mēnešus pirms jaunas valdības izveidošanas, uzņemoties patiešām smaga, pajukuša vezuma vilkšanu kalnā.

Šīs sarunas mērķis nav uzzināt no jaunā ministra viņa viedokli par iespējām paaugstināt skolotāju algas un to, kā atrisināt ierūsējušo skolotāja prestiža vai arī skolotāju kadru problēmu, - tie, manuprāt, šībrīža situācijā ir ļoti grūti risināmi jautājumi. Toties bija vēlme uztaustīt, ar ko jaunu, atšķirīgu no iepriekšējā - gan attieksmē pret izglītības procesa vadīšanu, gan izglītošanas uzdevumiem valstī, gan personiskajā nostādnē pret atsevišķiem principiāliem jautājumiem - ministra krēslā sēstas Jānis Gaigals.

- Acīmredzot, uzņemoties ministra darbu, jūs esat apjautis izglītības krīzes cēloņus un nojaušat arī ceļu, pa kuru izvest valsti no tās. Pretējā gadījumā jums taču palika iespēja atteikties no piedāvātā amata?

- Jā gan, - varēju premjera piedāvājumu arī nepieņemt. Man pat grūti pateikt, kāpēc izvēle krita tieši uz mani. Varbūt sākšu atbildi ar to, kāpēc es neiebildu. Man raksturs neatļauj atteikties, ja es pats šajā procesā esmu bijis iekšā, esmu to kritizējis, mēģinājis kaut ko veidot. Un ja tagad man liek priekšā: ņem un dari pats, - es vairs nedrīkstu atteikties. Daudz labāk, protams, ja būtu rīkots kaut kas līdzīgs konkursam - vairāki kandidāti ar savām, savstarpēji atšķirīgām idejām un nostādnēm. Taču biju vienīgais. Citi droši vien šajā smagajā situācijā nevēlējās riskēt. Zināmu lomu spēlēja politiskais pragmātisms. Turpretī es esmu no tādu cilvēku vides, kas visas izglītības problēmas jau ilgu laiku izjūt paši uz savas ādas, un līdz ar to man šajā situācijā ir citi kritēriji.

Jūs sakāt, ka pēc savas pieejas problēmām esmu analītiķis un sistemātiķis, taču man gribētos piebilst, zināmā saistībā ar manu profesiju, ka esmu procesa dizainers. Ir jācenšas izprast notikumu norises kopumā.

Ja runājam par izglītības sistēmas vājajām vietām, man liekas, ka vislielākais trūkums ir vājā sasaiste starp visiem izglītības procesā iesaistītajiem dalībniekiem. Ja mēs visi neizjutīsim līdzvērtīgu partneru attiecības izglītošanas procesa dažādajās norisēs, ja ikviens šī procesa dalībnieks neapzināsies sevi kā vienotas sistēmas sastāvdaļu, tad aizvien radīsies nesaskaņas, pārpratumi, jūtu izvirdumi - tā izveidojot antagonismu uz emocionālās bāzes. Tāpēc jau pašā sākumā man bija skaidrs manas kā ministra darbības pirmais loks - ir jātiekas ar iespējami daudziem cilvēkiem, izglītības darbiniekiem. Šobrīd šis koleģiālais izglītības sistēmas un izglītošanas procesa apzināšanas posms ir pabeigts, jo gandrīz ar visu izglītības darbinieku organizāciju pārstāvjiem esmu ticies, un mans uzdevums ir formulēt, kāda ir mūsu kopīgā sāpe un kas ir galvenais, pie kā jāķeras klāt. Tas ir izpildīts. Otru loku veido Ministru kabineta, respektīvi, valdības deklarācijā izvirzītie uzdevumi un Ministru kabineta rīcības plānā fiksētie uzdevumi. Trešais darbības loks aptver Izglītības ministriju, tās departamentu un pakļauto iestāžu funkcijas. Ideālā gadījumā šiem trim lokiem būtu jāsakrīt. Tad izvirzītie uzdevumi atbilstu reālajai dzīvei un izglītības darba reālajām problēmām, savukārt ministrija un tās departamenti darbotos, lai šīs problēmas atrisinātu un veicinātu jautājumu tālāko virzību.

Tiekoties ar Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas locekļiem un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvjiem, galvenais, protams, bija skolotāju algu jautājums, kā arī skolu finansēšanas principi. Lai varētu nodrošināt skolu patstāvību un dinamisku darbību, ir jāpilnveido finansēšanas principi, un skolas būtu ieinteresētas racionāli izmantot piešķirtos līdzekļus. Tas ir arī skolu direktoru kvalifikācijas (profesionālā izpratnē) jautājums.

Ja pievēršamies profesionālajai izglītībai, tad jānorāda, ka atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas mūsu valstī tā nav deklarēta par vienu no izglītības prioritātēm. Tas mani mulsina kopš pēdējā izglītības darbinieku kongresa, jo - beigu beigās - jebkuras izglītošanās (t. sk. augstākās) gala rezultātam jādod cilvēkam profesija, spēja darboties sabiedrības un savā labā. Jo kvalificētāks viņš būs, jo labāk spēs organizēt darbu, sniegt pakalpojumus vai ražot produkciju, līdz ar to būs lielāki arī viņa maksājumi valsts budžetā utt.

Nopietni ir jāķeras pie profesionālās izglītības koncepcijas, paredzot profesionālo apvienību un organizāciju iesaistīšanu. Pagaidām nav atrisināts koledžu statuss turpmākās izglītības struktūrā. Šis starpposms starp vispārējo vidējo un augstāko izglītību nav kārtīgi izstrādāts.

Augstākās izglītības sfērā tāpat kā jebkurā izglītības sfērā finansēšanas principi ir viens no neatrisinātajiem jautājumiem. Tas, ka agrāk izglītība it kā jaušami nebija saistīta ar naudas problēmām, šobrīd veido psiholoģisku fonu, kas traucē izglītības darbiniekiem domāt par naudas lietām izglītības vajadzībām. Jebkura līmeņa izglītība maksā. Šo izmaksu izvērtēšana ir svarīga īpaši šobrīd, kad pastāv finansiālās problēmas. Racionāli izmantot to, kas mums ir, protams, nav iespējams dažos mēnešos. Bet sākt strādāt šajā virzienā pašreiz ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem.

- Un tagad daži ļoti konkrēti jautājumi. Pirmais: ja pamatskolas izglītība ir obligāta, vai skolas vadība ir tiesīga pieprasīt no skolēnu vecākiem naudu dažādām skolas un mācību procesa vajadzībām? Tas interesē daudzus mūsu laikraksta lasītājus.

— Labs jautājums. Viens no maniem principiem ir censties prognozēt notikumu attīstību un apsteigt to. Šis ir viens no tiem gadījumiem, un tas tika apspriests Izglītības ministrijas vadības sanāksmē. Konceptuālā nostādne ir šāda.

No vienas puses - izglītību finansē valsts, līdz ar to ir skaidrs, kādas ir valsts prasības un kāda izglītība par šo naudu ir jāsaņem; taču valsts iedalīto līdzekļu apjomu nosaka valsts budžeta iespējas. No otras puses - demokrātiskā sabiedrībā jebkuram cilvēkam ir tiesības saņemt tādu izglītību, kādu viņš vēlas, un vajadzības gadījumā, ja viņš grib, maksāt par izglītošanos. Šos divus principus apvienojot, varam formulēt to nostādni, pēc kuras jāvadās vecākiem, ja viņiem pieprasa naudu par mācību procesa uzlabošanu. Papildus maksāšana ir iespējama tikai un vienīgi ar šādiem nosacījumiem: pirmkārt, tā nedrīkst būt visiem obligāta un nedrīkst ierobežot mazāk turīgu, bet talantīgu bērnu iespējas; otrkārt, mācību iestādē jābūt vecāku padomei, kura ar vecāku fonda starpniecību šos līdzekļus izmanto pēc saviem ieskatiem. Skolas vadība šinī gadījumā var dot profesionāli pamatotus priekšlikumus. Vecāku padome ir vienīgā garantija, ka šie līdzekļi tiek izmantoti tieši tām vajadzībām, ko vecāki uzskata par nepieciešamām izglītības kvalitātes problēmu atrisināšanai. Visos tajos gadījumos, kad skolas vadība pieprasa mācību maksu, lūdzu vecākus par to ziņot Izglītības ministrijai. (Skat. “LV” nr. 105(388) - IZM paziņojums.)

- Kas patlaban ir aktuāls ministrijas darbā, kas jāpaveic līdz 1. septembrim?

- Pagājušajā nedēļā Ministru kabinetā tika izskatītas un pieņemtas izglītības koncepcijas pamatnostādnes. Tas ir pamats rīcības koncepcijas izstrādāšanai. Tā mums jāsagatavo līdz 1. septembrim. Taču rīcības koncepcija nevar tapt ministrijas sienās vien. Tā mums jāveido ciešā sadarbībā ar izglītošanas procesa dalībniekiem. Tie var būt speciālisti gan no direktoru padomēm, gan no arodbiedrības, gan no pedagogu profesionālajām apvienībām — cilvēki, kas pārzina šo procesu.

— Vai jūs jau šobrīd varat informēt sabiedrību, kādas pārmaiņas gaidāmas ar 1.septembri?

— Ja es teiktu, ka ar 1. septembri ir gaidāmas kādas radikālas pārmaiņas, tad nopietni cilvēki vienīgi secinātu, ka es gan neesmu nopietni ņemams.

— Kā jūs vērtējat privātskolu iniciatīvas?

— Pirmām kārtām gribu uzsvērt, ka pozitīvai atteiksmei jābūt pret jebkuru vērtīgu iniciatīvu. Tas nozīmē, ka man ir vienalga, vai pozitīva iniciatīva nāk no valsts vai privātajām skolām, pats galvenais, lai tādas būtu. Pirms manis daudz ticis darīts augstskolu līmenī, lai izstrādātu vienotu likumdošanu visu tipu augstskolām, kā arī vienādas programmu akreditācijas prasības un kārtību. Uzskatu, ka privāto skolu izraisītā konkurence liks valsts skolām veidot savu mācību darbu daudz dinamiskāku.

— Vai Izglītības ministrija un ministrs pārzina visu, kas notiek valstī jauniešu izglītošanas jomā?

— Tiešām, viena no lielākajām problēmām ir kopumā aptvert visu izglītības sistēmu un visu, kas notiek izglītošanas jomā. To izraisa informatīvās datu bāzes trūkums. Problēmas rada tāds faktors, ka vietējās pakļautības mācību iestādēm nav jāsniedz mums sava informācija nedz mums nepieciešamā apjomā, nedz noteiktā termiņā. Savukārt profesionāli tehniskās mācību iestādes ir deviņu dažādu ministriju pakļautībā, kas ierobežo iespēju iegūt vajadzīgo informāciju. Arī augstskolu jomā ir problēmas. Kāds varētu būt atrisinājums? Uz šo jautājumu pagaidām nav izsmeļošas atbildes. Pirmām kārtām jāapzina pasaules prakse izglītības statistiskās informācijas apkopošanā. Jau esam uzaicinājuši ekspertus šajā jomā un ceram uz viņu palīdzību. Vispirms mums ir jāizveido statistiskās informācijas datu bāze, tikai pēc tam mēs varēsim domāt par tādu makroizglītības jautājumu risināšanu kā izglītības struktūras pilnveide, izglītības iestāžu tīkla optimizācija un izglītības izmaksu analīze.

— Jūsu amata pienākumu lokā ietilpst arī zinātnes jautājumu risināšana. Vai esat paspējis kaut ko uzsākt arī šajā jomā?

— Ir bijusi tikšanās ar Latvijas Zinātnes padomi, Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļiem, akadēmiķiem un dažādu zinātņu nozaru speciālistiem. Tikšanās laikā tika formulētas sešas galvenās problēmas Latvijas zinātnē un paredzēts izveidot kopīgas darba grupas, kas strādās pie šīm problēmām, lai līdz 1.septembrim būtu konceptuāli skaidrs, kā tās atrisināt.

— Kāda vadības stila piekritējs jūs esat?

— Esmu komandas darba principu piekritējs. Mans uzdevums ir organizēt darbību kopumā un stimulēt ekspertu grupu veidošanu gan izglītības, gan zinātnes problēmu un uzdevumu atrisināšanai, mērķtiecīgāk orientēt IZM struktūru darbu, kā arī dot iespēju visiem profesionāļiem iesaistīties kopīgajā darbā, — tas ir mans uzdevums, tas ir procesa dizains.

Vairis Ozols,
“LV” nozares redaktors