AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavaliere Liāna Ose

Darbs kā prieks, un prieks kā darbs

Liāna Ose tautastērpu valkā gan svētkos, gan dažkārt arī darbā, jo viņas spraigākās darbadienas nereti ir tautas lielāko svētku dienas. Visos Latvijas novados neatlaidīgi apzinot talantīgās sievas, vīrus un ģimenes, kas cauri laikiem un grūtībām turējušas dzīvu dziesmu garu, paaudžu saites un senču gudrību, viņa stāvējusi kūmās daudziem folkloras ansambļiem un etnogrāfiskajām kopām.

Kaut arī pirmo svētku scenāriju Liāna sacerēja 11.klasē un pats interesantākais viņai šķita skolotājas Rasmas Luikas vadītais dramatiskais pulciņš, prātīgāk viņai šķita pievērsties eksaktajām zinībām. Iestājās Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē. Visai sekmīgi nokārtoja pirmo sesiju. Bet daudzkārt lielāku gandarījumu sagādāja fakultātes kultūras dzīves organizēšana. Apziņa, ka viņa ar savu prātu, izdomu un prasmi spēj sakļaut studentu saimi kopīgam priekam, bija tik brīnišķīga! Nē, matemātika, pat skolotājas darbs viņai nekad nevarēs to dot! Un Liāna aizgāja. Tiesa, ne tūlīt uz Konservatoriju. Gadu nostrādāja Operas un baleta teātrī par kurjeri. Ar daudzajām redzētajām izrādēm un koncertiem tas bija labs un rosinošs gads. Tāpat kā Jaunatnes teātrī pavadītā bērnība. Ošu ģimene dzīvoja iepretim balkonam, kur bija atstāti daži dzīvokļi vēl no tiem laikiem, kad māju apsaimniekoja draudze. Un tā Liānai no daudzkārt skatītajām izrādēm Vera Singajevska, Elvīra Baldiņa, Tālivaldis Āboliņš un daudzi citi mīļāko lomu tēlotāji šķituši kā vistuvākie draugi. Bērnību krāsainu darīja arī tikšanās ar mātes radiem no Dundagas puses, kad meitene neapnikdama klausījās sulīgo un kuplo ventiņu mēli. Tēva dzimta no mātes puses savukārt sakņojas Rāznas krastos un Liānai dara tuvu vitālo latgaliešu dabu.

Liānai sākot studijas Konservatorijas tautas svētku režisoru fakultātē, Latvijas novadu folkloras ansambļi bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Kad radās pirmās etnogrāfiskās kopas ar dažādu paaudžu piedalīšanos, kultūras dzīves ideoloģiskie vadītāji bija apjukuši - to priekšnesumi negāja nekādos aprobētos rāmjos. Bet Liānai tie šķita visīstākie tautas tradīciju glabātāji un paudēji. Žēl, ka šādu kopu tik maz! Čpaši sāpīgi viņa to izjuta Gruzijā, kur viesojās kopā ar toreizējo Kirova rajona jauniešu kori.Cik skaisti muzicēja gruzīnu vīri un puiši! Kā viņu dziesmas iekrāsoja sadzīves ritus! Vai tad latviešiem tā visa nav? Vai Latgalē un Kurzemē nebija dzirdētas sievas, kas ģimeņu godos un saietos tik vareni spēkojās atjautībā un dziesmu pūra bagātībā? Tas viss jāceļ saulītē! Liānas Oses diplomdarbs bija folkloras dienas Ogrē. Piedalījās septiņas kopas no visiem novadiem. Toreiz, 1981.gada vasarā, tas šķita ļoti daudz.

Un sabrauca arī necerēti daudz skatītāju. Liānu Osi daudzi toreiz redzēja pirmo reizi. Un pirmo reizi dzirdēja viņas balsi, kas klausītājus paņēma savā varā un palika atmiņā vēl labāk par jaunās režisores neparasto, daiļskanīgo vārdu. Tā fascinēja ar dabas doto krāsaino tembru un skanīgumu, bet vēl vairāk - ar savu suverēno piederību šim tautas mākslas gaviļu brīdim, pilnīgo nerēķināšanos ar katrā lielākā pasākumā nepieciešamajām nodevām gaišajām sociālisma idejām.

Toreiz tas nešķita nekāds īpašs disidentisms vai pastāvošās iekārtas pamatu drupināšana. Lai gan bija brīži, kad Dievs vien zina, ko katrs domāja, parādīdams godu tautas dziesmai vai teicējam no kāda attālāka Latvijas nostūra. Kaut vai toreiz, kad zāle spontāni piecēlās un ar vislielāko goddevību sveicināja Madonas mazos skandiniekus, kas Universitātes lielajā aulā ienāca ar dziesmu “Mazs bij tēva novadiņis”.

Un tomēr - tieši festivālā “Baltica”, kas notika tai neaizmirstamajā 1988. gada vasarā, krietni pirms lielās tautas manifestācijas Mežaparkā, pirmo reizi tika publiski atritināti sarkanbaltsarkanie karogi, kas lepni plīvoja kopā ar Lietuvas un Igaunijas nacionālajiem karogiem. Toreiz tā bija dumpošanās. Liela uzdrīkstēšanās. Ne velti Liānu festivāla sagatavošanas posmā četras reizes draudēja atlaist no darba.

Strādājot gan Kultūras ministrijā, gan Emīļa Melngaiļa Tautas mākslas centrā, Liāna Ose nekad nav skaitījusi darbā pavadītās stundas. Sirdsdarbs palaikam paņem cilvēku visu, arī to, ko varētu saukt par brīvo laiku. Jebkuru darbu, pat vissīkāko pienākumu viņa darījusi ar prieku. Jo viņas darba mērķis un virsuzdevums jau galu galā nav nekas cits kā sagādāt cilvēkiem prieku - to vārdos grūti izsakāmo gaišumu sirdī, ko ikkatram un visiem kopā dod pašapzināšanās un pašizteikšanās, savas dzimtas un tautas kopības apziņa.

Varbūt citādas dimensijas Liānas Oses darbība ieguvusi ar viņas ievēlēšanu Rīgas Domē. Vēlēšanās Liānas Oses vārds bija lasāms LNNK un Zaļo kustības apvienotajā sarakstā.

- Manu kandidatūru izvirzīja Nacionālā neatkarības kustība, taču pati neesmu nevienā partijā vai politiskā kustībā. Un domāju, ka nekad arī nebūšu. Es gribu strādāt Latvijas kultūrai. Kalpot kādai vienai partijai - tas nav kultūras uzdevums. Tauta ir viena. Un kultūrai jābūt vienai.

Pašlaik Liānas Oses darbdienas ir spraigākas nekā jebkad. Savu prasa domnieces statuss ar sēdēm un sesijām, savu - piedalīšanās komisiju darbā, bet visvairāk - Kultūras, izglītības un reliģijas lietu komitejas vadīšana. Ar valsts mērogā tik ļoti nesakārtoto likumdošanu un neskaidro kultūras un izglītības darba stratēģiju vadīt pilsētas kultūras, izglītības un reliģijas lietas ir ārkārtīgi grūti. Diendienā jāsaskaras ar sarežģītām attiecībām un problēmām gan privatizācijas un īpašuma tiesību, gan centralizācijas un decentralizācijas jautājumos. Tas viss prasa daudz vairāk laika, nekā to paredz domnieces statuss. Tā nu Melngaiļa centrā nācies lūgt atvaļinājumu uz nenoteiktu laiku. Tāpēc Liānu Osi pat šajā dziesmu svētku vasarā tautastērpā redz retāk. Bet gan jau viņa to atkal uzvilks. Jo tik stalti nest tautastērpu retais prot!

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Ar "Skandiniekiem" Amerikas Savienotajās Valstīs 1990. gada aprīlī (apakšējā attēlā pa kreisi).

Kopā ar mīļāko bērnības draugu lācīti 1953. gadā (apašējā attēlā).

Kopā ar lībiešu patriarhu Oskaru Staltu Friča Brīvzemnieka piemiņas folkloras sarīkojumā Zinātņu akadēmijā (augšējā attēlā pa kreisi) un
kopā ar Rucavas etnogrāfiskā ansambļa vadītāju Staņislavu Skudiķi (augšējā attēlā pa labi). Foto: Juris Krieviņš

Rīgas domniece Liāna Ose. 1995. gada 3. jūlijs. (apakšējā attēlā). Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"