19.jūlija sesija. 20.jūlija sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie deputāti! Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām Saeimas 19.jūlija ārkārtas sesiju. Nākamais jautājums, kuru mēs izskatām, ir likumprojekts “Grozījumi likumā “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”” , otrais lasījums. Jānis Lagzdiņš — Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs. Lūdzu! “Latvijas ceļa” deputāts.

 

J.Lagzdiņš (LC). Augsti godāto Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti! Pēc pirmā lasījuma komisija līdz šā gada 15.jūlijam nav saņēmusi nevienu jūsu priekšlikumu, bet komisija pēc savas iniciatīvas ir papildinājusi pārejas noteikumus ar jaunu punktu. Šis punkts skan sekojoši: Rīgas pilsētā visus lēmumus, kas saistīti ar namīpašumu denacionalizāciju, pieņem priekšpilsētu (rajonu) valdes, ja Rīgas Dome šo lēmumu pieņemšanu nepārņem savā kompetencē. Šāds pārejas noteikumu punkts ir nepieciešams tādēļ, ka likuma pamattekstā ir noteikts, tas ir, spēkā esošā likuma “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” ir noteikts, ka Latvijas Republikā lēmumus gan par namīpašumu atdošanu natūrā, gan par kompensācijas piešķiršanu, gan citus lēmumus, kas saistīti ar namīpašumu denacionalizāciju, pieņem pilsētu domes vai rajonu vai pagastu padomes. Tomēr Rīgā, kā liecina iepriekšējās šīs domes darbības prakse lēmumus pieņem rajonu vai priekšpilsētu valdes. Šāda kārtība Rīgā ir tādēļ, lai šis process tiktu decentralizēts, jo ir ļoti daudz šādu pieteikumu, ir ļoti daudz namīpašumu, kuri jāatdod, un tādēļ lēmumus par atdošanu pieņem valdes. Ņemot vērā Rīgas pašvaldības vadības priekšlikumu, komisija pārejas noteikumos ir ielikusi šādu normu. Es aicinātu godātos kolēģus atbalstīt šo papildinājumu, kā arī otrā lasījumā likumprojektu kopumā.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebilžu pret šo komisijas papildinājumu? Nav. Tad varam lūgt zvanīt. Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”” pieņemšanu otrajā lasījumā. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — nav, atturas — 2. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā.

 

J.Lagzdiņš. Godātie kolēģi, es aicinātu priekšlikumus trešajam lasījumam iesniegt līdz 28.jūlijam.

Sēdes vadītājs. Nav iebilžu deputātiem? Nav. Priekšlikums pieņemts.

 

Nākamais ir likumprojekts “Obligātā valsts dienesta likums” . Andris Līgotnis — Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, “Latvijas ceļa” deputāts. Lūdzu!

 

A.Līgotnis (LC). Godātie kolēģi! Man ir jāziņo par diviem alternatīviem projektiem. Vienu iesniedzis Ministru kabinets, tas ir dokuments nr.527, un otrs ir komisijas izstrādātais ar nr.606. Lai mēs vienkāršotu procedūru, es uzreiz paskaidrošu, ka šis komisijas izstrādātais pēc būtības būtiskajos elementos neatšķiras no valdības iesniegtā, tas ir šī projekta uzlabots variants, un tādu ceļu komisija izvēlējās tālab, lai mēs neķertos pie neskaitāmu formālu labojumu izdarīšanas un balsošanas. Lai būtu iespējams šo likumprojektu skatīt steidzamības kārtībā, mēs uzreiz izdarījām nepieciešamos labojumus, viņu sagatavojām tādā optimālā variantā, un tādēļ ir parādījies šis alternatīvais projekts. Bez komisijas priekšsēdētāja amata man ir arī Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra pienākumi, un tā kā šis likums “Par obligāto valsts dienestu” tika izstrādāts Aizsardzības ministrijā, man ir Ministru prezidenta pilnvarojums šodien no izskatīšanas šo pirmo variantu, valdības iesniegto variantu, noņemt. Tātad mums paliek tikai viens likums, kas šodien ir skatāms. Tas ir komisijas izstrādātais, praktiski pārveidotais dokuments nr.606. Un uzreiz ķersimies pie lietas.

Tātad kālab šāds likumprojekts bija vajadzīgs. Iepriekšējo, pašreiz spēkā esošo likuma “Par obligāto valsts dienestu” redakciju no šīs tribīnes aizstāvēja mans iepriekšējais kolēģis Ivars Silārs pirms trīs gadiem. Tas toreiz bija laiks, kad demokrātija diemžēl tika interpretēta kā viens no anarhijas paveidiem, un rezultātā mēs esam nonākuši pie situācijas, kad šis likums vairs nenodrošina Latvijas armijas vajadzības nedz kvantitatīvi, nedz kvalitatīvi. Mums uz šodienu nav pēc šī likuma iespējams iesaukt Aizsardzības spēkos pietiekami daudz karavīru, lai nodrošinātu robežapsardzības vajadzības, lai nodrošinātu Iekšlietu ministrijas sardzes pulka komplektācijas nepieciešamību, jo galu galā nevar sargāt mūsu valstī 400 kilometrus robežas, atstājot piekto simtu bez apsardzības. Tāpat nevar cietumiem sargāt tikai trīs žogus, ir jāsargā arī ceturtais. Tātad tā ir valstiska nepieciešamība, kas mums ir jāņem vērā. Pie tādas situācijas noveduši šī likuma trūkumi, konkrēti tas, ka likumā paredzētas ļoti daudzas un dažādas kategorijas, kurām armijā nav jāiet. Iemesli tam ir, protams, dažādi, bet tāda situācija uz priekšu nav pieļaujama, jo tas ir arī pretrunā ar mums spēkā esošo konstitucionālo likumu par pilsoņu un iedzīvotāju pienākumiem un tiesībām. Šis likums nosaka visiem Latvijas Republikas pilsoņiem vienādu tiesību un pienākumu apjomu. Izejot no tā mums jānonāk pie secinājuma, ka riskam tikt iesauktam Latvijas Republikas armijā ir jāpakaļauj visi dienēt spējīgie Latvijas Republikas pilsoņi vīrieši attiecīgā vecumā un ar attiecīgu veselības stāvokli. Protams, situācija ir tāda, ka mūsu armija ir neliela, mums nav nepieciešams to veidot pēc tādiem principiem, kā tas tika darīts PSRS laikā, kad armijā varēja iesaukt visus attiecīgo vecumu sasniegušos puišus plus vēl 3 miljonus. Mums nav nedz vajadzīvas, nedz iespēju to darīt. Bet mums ir jārada tāds likums, kas atļautu iesaukt tik, cik vajag, un atļautu iesaukt tādu kvalitatīvo jauniesaucamo sastāvu, kas nebūtu zemāks par valstī dzīvojošo vidējo. Pašreiz diemžēl situācija ir tāda, ka armijā aiziet lielākoties tie puiši, kas nav gribējuši mācīties vai arī nav varējuši iestāties nekādās mācību iestādēs pēc vidusskolas beigšanas. Tās ir nepilnības, kuru dēļ bija jāizstrādā jauns likums. Un tagad par novitātēm, kādas ir šajā jaunajā likumprojektā.

Pirmais un, protams, visus visvairāk interesējošais jautājums ir tas, ka tiek saīsināts obligātā valsts dienesta laiks. Patlaban tas ir 18 mēneši, pusotra gada. Mēs to saīsinām uz 12 mēnešiem. Protams, tas izsauc lielāku karavīru apriti armijā, un tādējādi ir nepieciešams likvidēt jau šīs manis pieminētās profesionālās barjeras iesaukšanai. Tātad visiem likuma priekšā jābūt vienādiem, līdztiesīgiem, tātad gan kurpniekam, gan juristam, gan zemniekam, gan dakterim valsts priekšā ir vienādi pienākumi un viņi vienādā mērā jāpakļauj riskam tikt iesauktiem armijā. Ar armiju es saprotu mūsu Aizsardzības spēkus. Mums bija, radās uzreiz problēma, jo, stājoties spēkā šim likumam, potenciālais iesaucamā kontingenta skaits būs aptuveni 10—12 tūkstoši ik gadus. Mūsu armijai nepieciešami ir vajadzīgs, nu, apmēram drusku vairāk par pusi... drusku mazāk par pusi, vairāk par trešo daļu. Kādā veidā godīgi, nepieļaujot korupcijas iespējas, atlasīt, kam dienēt, kam ne, jo mēs nevaram izvēlēties ne pēc mantiskā kritērija, ne pēc izglītības, jo mēs nevaram radīt Latvijā muļķu armiju, neizglītotu, un tādēļ mēs esam ņēmuši kā vienīgo pielietojamo mehānismu šeit to piemēru, kas tiek realizēts Zviedrijā, Dānijā, mūsu partnervalstīs, ziemeļvalstīs. Tas ir izlozes princips. Tātad katrs karavīrs, jauniesaucamais, pēc apmācības kursu beigšanas vilks lozi, un, ja nu viņam būs kritusi tā pilnā, tad viņam būs šis viens gads savai valstij jāziedo. Mēs uzskatām, ka tas ir godīgi, atklāti, taisnīgi un korupcijas neapdraudēti, jo pie pašreizējās sistēmas, manā rīcībā gan nav konkrētu faktu un datu, bet vismaz teorētiski es varu pieļaut, ka katrā rajonā tomēr zināmā mērā var būt šī vietējā ietekme un tomēr no draugu būšanas mēs līdz šim pasargāti neesam. Šis jaunais likums paredzēs arī 30 iesaukšanas komisiju vietā izveidot tikai vienu — Rīgā. Tas nozīmē praktiski gan štatu samazināšanu, gan finansu līdzekļu samazināšanu, un tas ļaus arī piemērot visiem jauniesaucamajiem vienādus kritērijus, vienādu pieeju un izslēgs to, ko es jau minēju, šo draugu būšanu katrā rajonā uz vietas, jo šīs amatpersonas, kas strādās Rīgā un nodarbosies ar šiem jautājumiem, diez vai būs personīgi pazīstamas ar katru iesaucamo, ko iesauks Alūksnē, Balvos, Rēzeknē. Šis likums paredz arī tādu svarīgu iespēju kā iespēja jauniesaucamam izvēlēties iesaukšanas laiku. Ja viņam ir pietiekoši svarīgi, būtiski iemesli, kālab viņš nevar šajā gadā iet dienēt, viņam būs iespēja izvēlēties dienesta laiku tuvāko triju gadu laikā. Šeit es dzirdēju jau piezīmi par zemniekiem, un tas varētu tikt attiecināts tieši uz zemniekiem. Ja, teiksim, Jānim, zemniekam Jānim šodien ir jāiet armijā, bet viņam ir nenopļauta labība, nenovāktas bietes, kartupeļi, tad, protams, tā ir svarīga problēma un šo iemeslu šeit būtu iespējams piemērot, lai izvēlētos dienesta laiku, nu, teiksim, pēc gada, pēc diviem, varbūt arī pēc divarpus, bet ne vēlāk. Šajā laikā, es uzskatu, ir iespējams ikvienam pieaugušam cilvēkam atrast savu problēmu risinājumu savādākā veidā un nokārtot savas personīgās, privātās dzīves darīšanas, lai varētu arī izpildīt šo pienākumu pret valsti. Nu, šeit var būt daudz dažādu iemeslu, kālab šo iesaukumu varētu atlikt. Teiksim, augstskolu beigušam ir vēlme mācīties tālāk maģistratūrā vai iegūt attiecīgu zinātnisko grādu, arī tas varētu būt kā tāds iemesls. Protams, katrā konkrētajā gadījumā šis jautājums ir jāizskata atbildīgi un konkrēti tieši attiecībā uz attiecīgo cilvēku. Šeit nekāda nonivelēšana un vispārēja pieeja nebūtu pieļaujama.

Šis likums saglabā arī alternatīvā dienesta iespējas. Šajā momentā pēc pašreiz spēkā esošā likuma, man jāsaka, ļoti problemātiski ir pildīt alternatīvo darba dienestu, jo mums likumā ir noteikts, ka tas tiek pildīts Ministru kabineta noteiktās vietās. Ministru kabinets šādas vietas nav noteicis, jo gluži vienkārši mūsu tautas saimniecībai patlaban liekas darba rokas nav nepieciešamas.

Bet šajā likumā ir paredzēts, ka turpmāk, ja būs personas, kas šo darba dienestu vēlas pildīt, un tāda iespēja tiek dota tikai tiem, kuriem reliģiskā piederība liedz pildīt karadienestu, tātad dot zvērestu un nēsāt plinti uz pleca. Tiem būs iespējams veikt šo darba dienestu vietās, kuras noteiks aizsardzības ministrs. Tātad mūsu nolūks ir arī šīs personas izmantot valsts aizsardzības spēju stiprināšanai. Daudzi un dažādi darbi ir veicami aizsardzības jomā. Piemēram, mums nav iezīmētas robežas, mums ir jāizcērt mežu stigas, tas ir liels un svarīgs, arī valstiski atbildīgs darbs, un pilnā mērā šos cilvēkus, kuriem ir alerģija pret šauteni, tur varētu izmantot, jo, cik es zinu, neviena reliģiskā konfesija nejūt nekādus aizspriedumus pret tādiem darba rīkiem kā cirvis, zāgis un, protams, arī kvalificētākas lietas.

Nobeigumā es gribu bilst to, ka šis likumprojekts ir izskatīts ne tikai Aizsardzības un iekšlietu komisijā, bet arī Cilvēktiesību komisijā, un vienīgais tāds vēlējums no Cilvēktiesību komisijas puses, skatot šo likumprojektu, bija ieteikums padarīt šo likumu vēl stingrāku, vēl radikālāku, un priekš tā mums būtu otrais lasījums. Šī problēma ir steidzami risināma, jo mums galu galā cilvēki uz robežām ir jānokomplektē un cietumu apsardze nepieciešamajā skaitā ir jānokomplektē. Šis jautājums nav atstājams mūsu pēctečiem nākamajā Saeimā, mēs gribam to atrisināt šīs Saeimas laikā, un tādēļ, pirms mēs uzsāksim debates, ja tādas būs, es lūgtu nobalsot par to, ka šis likumprojekts ir skatāms steidzamības kārtā divos lasījumos. Tāds ir arī Ministru prezidenta ierosinājums, un tādu ierosinājumu izsaka Aizsardzības un iekšlietu komisija.

Es savu ziņojumu uzskatu par pabeigtu.

Sēdes vadītājs. Atklājam debates. Irēna Folkmane... par steidzamību jūs jautājāt? Es atvainojos! Par steidzamību. Viens “par”, viens “pret” var runāt. Neviens nevēlas runāt? Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Obligātā valsts dienesta likums” izskatīšanu kā steidzamu. Lūdzu rezultātu! Par — 46, pret — 3, atturas — 17. Steidzamība pieņemta.

Sākam debates. Irēna Folkmane — Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu!

 

I.Folkmane (TPA). Cienījamie kolēģi! Man gribētos arī par šo likumprojektu izteikt savas domas. Likums par obligāto valsts dienestu šobrīd ir aktuāls un nepieciesams, un nupat mēs arī nobalsojām par steidzamību. Un tas ir nepieciešams, protams, no vairākiem aspektiem. Tā ir valsts drošība, sabiedrībai nepieciešamo un dažkārt pat bīstamo uzdevumu izpilde, patriotisko jūtu apliecinājums savai Tēvzemei, iespēja kvalitatīvi celt Nacionālo bruņoto spēku formējumu personāla līmeni.

Taču, manuprāt, būtu jāatsakās varbūt no diviem principiem, kas iestrādāti likumprojektā.

Pirmais. Likumā par obligāto valsts dienestu personu lokam, kuras tiek atbrīvotas no valsts likuma pildīšanas, jābūt stingri noteiktam likuma ietvaros, un manā uztverē nav pieļaujams lozēšanas princips, ko paredz likumprojekta 19. pants. Tas tomēr var pieļaut korupcijas iespējas. Šobrīd mums nav tik daudz jauniesaucamo tieši veselības stāvokļa dēļ, lai mēs varētu lozēt. Es saku to tāpēc, ka es gribēju arī iepazīties uz vietas Daugavpilī ar šīm problēmām , kas skar valsts dienestu.

Šeit tika izteikta arī doma, ka Nacionālo bruņoto spēku mācību centri varētu būt uz vietām un apmācība būtu jāiziet visiem jauniešiem, kas pakļauti obligātajam dienestam. Un šeit varētu būt apmācības apmēram divu mēnešu garumā, kur noskaidrotos, kā tālākajam dienestam varētu izvēlēties tikai labākos un spējīgākos. Mācību centros atklātos arī jauniešu slēptie veselības trūkumi, kurus nebūtu spējusi atklāt medicīnas komisija, kā arī noteiktas iesaukto psihiskās rezerves. Lai jaunieši būtu ieinteresēti atklāt savas fiziskās un garīgās spējas, likumā vajadzētu iestrādāt zināmas privilēģijas tiem, kas apzinīgi nodienējuši pilnu dienesta laiku, un zināmus pienākumus noteikt tiem, kuri būtu izgājuši tikai divu mēnešu apmācības programmu.

Šobrīd grūtības jauniesaucamo nokomplektēšanā obligātajam valsts dienestam rada tieši tas apstāklis, ka Latvijas bruņotajos spēkos nav radīta nepieciešamā kārtība un atbildība par iesauktās personas drošību un veselību. Nedomāju, ka tik daudz būtu izvairīšanās gadījumu no iesaukšanas aktīvajā militārajā dienestā, bēgšanas mēģinājumu un arī atteikšanās atgriezties dienesta pildīšanas vietās, ja šie jaunieši tur neizjustu pazemojumu un fizisku pāridarījumu. Neslēpsim, ka ārpusreglamenta attiecības dienesta pildīšanas vietās nereti arī ir tas stimuls, kas liek gan jauniešiem, gan viņu vecākiem meklēt dažādus ceļus, lai izvairītos no iesaukšanas. Kamēr netiks veikti nopietni pasākumi situācijas normalizēšanai, jaunieši centīsies visiem spēkiem izvairīties no aktīvā militārā dienesta.

Otrais princips... Vai es varētu te arī piebilst pie tā paša pirmā. Ja būs labāka kārtība un normāli sadzīves apstākļi, būs mazāk dienestnieku, kuri vēlēsies dezertēt no dienesta. Normalizēta vide ļautu saglabāt cilvēku resursus, mazāk tiktu tērēti naudas līdzekļi un mazāk būtu pamata izteikt pārmetumus valsts dienesta pārvalžu ārstiem un pārējiem darbiniekiem. Es gribu minēt piemērus, kad tie puiši, kas ir iesaukti dienestā un parādījuši — medicīnas kartotēkā var redzēt, es ar to arī iepazinos, ka viņiem ir labs veselības stāvoklis, pēc neilga laika atgriežas jau kā invalīdi. Mēs nedrīkstam to pieļaut.

Un otrais princips. Tātad valsts dienesta iesaukšanas centrs, kas, protams, atradīsies Rīgā, radīs noteikti daudzas papildu problēmas un sarežģīs rajonu valsts dienesta pārvalžu darbu. Respektīvi, atkārtojas tā prakse, kas jau notikusi, mēs zinām, ar mazo skolu likvidēšanu uz vietām. Respektīvi, atļaujos izteikt šaubas par valsts dienesta centra finansiālo lietderību, jo tagad, kad no visiem rajoniem vajadzēs sūtīt visus iesaucamos, kuri būs uzskaitē, arī resursos, un no kuriem aptuveni 40 procenti atzīti par nederīgiem militārajam dienestam, bet no pārējiem 50 procenti arī ir ar trešo veselības pakāpi, kad šī kontingenta jauniešu vajadzība militārajos formējumos ir ļoti maza, izvirzās jautājums — vai Aizsardzības ministrijai ir nepieciešams tērēt tūkstošiem latu viņu ceļa izdevumu segšanai, uzturēšanai un ēdināšanai Rīgā. Bez tam jārada arī bāze ar attiecīgi nodrošinātiem sadzīves apstākļiem, kas atbilstu visām sanitārajām un drošības normām. Cik zināms, Latvijā vēl nav radīta tik augsta datoru sistēma, kura dotu visus medicīniskos datus par Latvijā iesaucamajiem, kā arī visus citus nepieciešamos datus, kas ļautu noteikt iesaucamās personas atbilstību militārajam dienestam.

Šobrīd divu mēnešu pamatapmācības ļautu daudz pilnīgāk iepazīt jauniešus ar visām viņu problēmām turpat uz vietām. Es painteresējos Daugavpils valsts dienesta pārvaldē, cik lieli izdevumi saistīti ar viena iesaucamā atrašanos Daugavpilī vidēji divas trīs dienas. Tātad pilsēta un rajons. Vidēji uz vienu iesaucamo ir 5,85 lati. Te ietilpst medicīniskā apskate 2,50 lati un ceļa izdevumi 3,35 lati. Pirmajā pusgadā tika iesaukti un norīkoti dienestā 150 jaunieši, tātad summa sastādīja 877 latus. 162 jaunieši izgāja medicīnisko komisiju, taču tika atzīti par neatbilstošiem militārajam dienestam, un tie izgāja tikai medicīniskās pārbaudes. Tātad viņu apmaksa bija 405 lati. Kopā iztērēti 1282 lati. Ja būs jāsūta uz centru, tad izmaksa uz vienu iesaucamo 5,85 latu vietā pieaugs līdz 13 latiem 15 santīmiem. Ņemot vērā ēdināšanu, uzturēšanu, veļas mazgāšanu, telefona sarunas un visādus citus pakalpojumus, šī summa trīskāršojas, ja jauniesaucamiem ir jādodas uz Rīgu, uz centru.

Un vēl. Ir jāpapildina, protams, arī Administratīvais kodekss, kas paredz nopietnu atbildību par izvairīsanos no valsts dienesta. Piemēram, Daugavpilī valsts dienesta pārvaldes uzskaitē ir 1500 iesaucamo, kuriem ar iesaukšanas komisijas lēmumu ir piešķirta dienesta atlikšana un kuriem ik pēc gada jāiesniedz pārvaldē paredzētie dokumenti, kuri pierāda, ka nav mainījušies likumā paredzētie apstākļi, kuru dēļ iesaucamie netika iesaukti militārajā dienestā. Taču 90 procenti no viņiem to nepilda. Savukārt valsts dienesta pārvaldes darbiniekiem nav mehānisma, kā saukt pie atbildības, jo viņiem pieder viens galvenais ierocis, ko nosaka likuma 26. pants, un proti, pienākums sekot, vai nav mainījušies apstākļi iesaucamajam.

Domāju, ka, strādājot pie likuma veidošanas par obligāto valsts dienestu, vajadzētu ņemt vērā arī tādu praksi, kas sekmētu Latvijas drošību tieši ar finansiāli izdevīgiem perspektīviem plāniem , proti, kā mērķtiecīgāk sadarboties ar zemessargiem, kā izmantot, piemēram, Daugavpils cietoksni, kā pastiprināt robežu ar Krieviju un Baltkrieviju un kā izmantot rezervistus, kuri līdz šim nav iesaistīti izmantošanā Latvijas aizsardzībai. Daugavpils valsts dienesta pārvaldē vien šobrīd uzskaitē ir aptuveni 1200 virsnieku pilsoņu un 13 tūkstoši seržantu un ierindnieku. Rit laiks, bet viņiem nekas neatgādina, ka ir jābūt gatavībā nepieciešamības gadījumā aizstāvēt Tēvzemi. Citi jau aizmirst savus rezervista pienākumus, un nav saprotams, kāpēc neizmantojam tik lētu, efektīvu rezervistu potenciālu, kurš atrodas visās Latvijas malās, tikai vajag pareizi organizēt plānošanu un praktisko darbību.

Priekšlikumus par konkrētiem pantiem es iesniegšu otrajam lasījumam. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Pēc tam — Roberts Milbergs.

 

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Es gribētu vērst atbildīgās komisijas uzmanību uz atsevišķām nepilnībām un varbūt arī problēmām, kuras izraisa šis likums.

Nu, pirmām kārtām, ir pieļautas arī neprecizitātes un kļūdas, kaut vai 12. pantā, it sevišķi, ja viņu salīdzina ar Ministru kabineta iesniegto variantu, kur ir runa par valsts dienesta pārvaldēm, kuras ir Aizsardzības ministrijas teritoriālās izpildstruktūras. Šeit ir norādītas tikai rajonu valsts dienesta pārvaldes. Ministru kabineta projektā bija runa par teritoriālām izpildstruktūrām — valsts dienesta pārvaldēm. Jā, ir rajoni, kas paliek ar Rīgu, kas paliek ar Daugavpili, kas paliek ar Rēzekni, republikas pilsētām. Tātad šeit acīmredzot šī neprecizitāte ir jānovērš.

Vēl ir neprecizitāte 20.pantā, kur ir atsauce uz 24.panta 8. un 9.punktu. Tas ir, “iesaucamie, uz kuriem attiecas šā likuma 70.panta otrajā daļā vai šā 24.panta atsevišķos punktos paredzētie apstākļi, lozēšanā nepiedalās”. Tāds 8. un 9.punkts bija Ministru kabineta variantā, komisijas iesniegtajā variantā šāda 8. un 9.punkta vispār nav.

Pie 24.panta, kur ir atrunāts, ko neiesauc aktīvajā dienestā, kas dod iespēju atlikt iesaukšanu. Šeit ir pamatā runa vai nu par veselības stāvokli, vai, teiksim, personām, kuras ir izvilkušas laimīgo lozi un kurām nebūs jādien, vai arī vienīgajiem apgādniekiem, kā arī studentiem, gan augstskolu, gan tehnikumu studentiem. Bet šeit ir runa tikai par dienas nodaļas stundentiem. Mums tomēr vēl pastāv arī gan vakara apmācība, gan neklātienes apmācība, un acīmredzot, it sevišķi, ja mums ir par daudz “lielgabalu gaļas”, tā rupji sakot, un mēs nosakām ar lozes palīdzību, tad acīmredzot šāda iesaukuma atlikšana, lai varētu pabeigt studijas vienā vai otrā mācību iestādē, būtu jāparedz neatkarīgi no apmācības klātienē vai neklātienē, vai vakara nodaļā. Pie tam jāņem vērā, ka šie cilvēki, kuri mācās vai nu vakara nodaļā vai neklātienes nodaļā, nemācās uz valsts rēķina, viņi mācās pamatā par savu naudu, viņi maksā paši, lai varētu iziet šo apmācības kursu. Un acīmredzot šeit vajadzētu paredzēt šajā 24.pantā arī šādu iespēju.

Gribu pievērst arī uzmanību vēl 33.pantam. Šeit 33.pants runā par to, ka pēc karavīra pamatapmācības apgūšanas aizsardzības ministrs saskaņā ar Nacionālo bruņoto spēku sagatavošanas apmācības plānu var pārtraukt karavīram aktīvo militāro dienestu pirms noteiktā termiņa un viņu atvaļināt rezervē. Tālāk ir noteikts, ka šādi atvaļinātos rezerves karavīrus līdz 27 gadu vecuma sasniegšanai var iesaukt dienesta turpināšanai ik gadu līdz diviem mēnešiem. Ja tā parēķinātu, tad šādā veidā šis karavīrs var nodienēt vairāk, nekā likums vispār paredz. Kaut arī 35.pantā ir kaut kas cits ierakstīts iekšā, proti, ka šī apmācība rezerves karavīriem nevar pārsniegt 60 dienas četros gados. Manuprāt, šeit ir zināma pretruna, kura, gatavojot otrajam lasījumam, laikam būtu jānovērš.

Vēl es gribu pievērst uzmanību 36.pantam, 38.pantam. Šeit ir runa par to, ka dienestniekam dienesta pildīšanas laikā darba devējs nodrošina darba samaksu atbilstoši darba līgumam. Tas ir dienestnieks. Te nebūtu problēmu. Bet 38.pantā ir rakstīts, ka darba devējam jāatbrīvo obligātajam valsts dienestam pakļautais pilsonis no darba pienākumu pildīšanas Valsts dienesta pārvaldes izsaukumā norādītajās dienās. Tātad vai nu rezerves laikā uz apmācībām vai likumprojekts paredz arī iespēju iesaukt rezerves karavīrus, lai likvidētu kādas avārijas sekas, kad ārkārtēja situācija ir izveidojusies. Un tiek noteikts, ka ir saglabāts amats, darba alga — ne mazāka par valdības noteikto minimālo algu. Laikam tomēr šeit ir zināma problēma. Es saprotu, ka padomju sistēmas laikā, kad mums nespastāvēja privātais darba devējs, bet bija tikai valsts vai sabiedriskais sektors, valsts būtībā no savas kabatas, jo tie visi bija valsts uzņēmumi, iestādes un organizācijas, tātad faktiski no budžeta līdzekļiem sedza un apmaksāja. Bet kā tagad, ja tas darba devējs ir fiziska persona? Vai tas ir viņa pienākums, vai tomēr šai slodzei būtu jābūt valsts budžetā paredzētai? Acīmredzot darba devējam šajā gadījumā būtu jābūt kaut kādai kompensācijai. Es baidos par kaut kādām citām sekām. Šodien, pastāvot bezdarbam, pietiekami lielam, var rasties tāda situācija, ka darba devējs vispirms centīsies noskaidrot, vai šis jaunietis, kurš grib nākt pie viņa strādāt, ir nodienējis šo obligāto dienestu, vai viņš ir tam pakļauts, jo, ja viņam būs vairāk šādu jauniešu, tad viņam tas nebūs izdevīgi. Ja viņam vairākus iesauks uz apmācībām arī tajā pašā laikā, šeit zināma problēma radīsies. Ja tas tiks kompensēts darba devējam, tad acīmredzot tā neradīsies. Jo darba likumdošana it kā paredz garantijas, ka jāsaglabā, un tamlīdzīgi. Bet mums tomēr ir jāskatās tagad mūsu ekonomiskajā situācijā, vai tā, tik vienkārši mēs varam rīkoties. Un šajā pašā 38.pantā ir arī rakstīts, ka aktīvajā militārajā dienestā iesauktajiem karavīriem dienestniekiem darba devējs izmaksā atlaišanas pabalstu, ne mazāku kā viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā. Tad šeit mēs radīsim priekšnoteikumus būtībā jauniešu bezdarbam. Jo tā būs problēma. Ja būs kompensācija, tad es domāju, šī problēma varbūt kā tāda nepastāvēs.

Varbūt vēl tāda problēma, kas būtu jāpadiskutē. Piemēram, 47.pantā ir rakstīts, ka iesaucamajiem, kuri uz laiku atrodas ārzemēs, līdz 26 gadu vecumam jāatgriežas Latvijā aktīvā valsts dienesta pienākumu pildīšanai un jāierodas Valsts dienesta pārvaldē ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc atgriešanās. Šeit tātad ir runa tikai par tiem Latvijas pilsoņiem, kuri dzīvo Latvijā un tikai uz laiku ir izbraukuši ārpus Latvijas teritorijas. Ja visi Latvijas pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, tad šeit ir jautājums, kā, kādā veidā tad attiecas šī vienlīdzība uz personām, kurām ir dubultā pilsonība? Vai viņām arī ir vispār kaut kādi pienākumi pret Latvijas valsti vai nav? Jeb vai viņām ir tikai tiesības? Tiesības piedalīties vēlēšanās, bet pienākumi pret Latvijas valsti pašreiz nav absolūti nekādi. Tā ka es domāju, ka arī šeit tomēr vajadzētu padomāt par to. Paldies!

Sēdes vadītājs. Roberts Milbergs, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu! Pēc tam — Alfrēds Žīgurs.

 

R.Milbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godājamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es gribu izteikt savu viedokli sakarā ar šā likumprojekta 19.pantā izvirzītajiem nosacījumiem, proti, izlozes principu. Šo viedokli es izteicu arī Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē, kad mēs izskatījām šo likumprojektu. Mani nepārliecina arguments, ka izlozes princips izslēgs korupcijas iespējas. Nav pagaidām tādu izložu, kuras būtu radītas tā, ka nevarētu tur mānīties, blēdīties vai korumpēties. Nav tādu izložu. Mēs nezinām tādas. Tāpēc es uzskatu, ka tieši šajā pantā ir jāizvirza pilnīgi precīzi un konkrēti nosacījumi, proti, ja ir tāda situācija, ka iesaucamo skaits, kurus varētu iesaukt aktīvajā dienestā, ir lielāks par šo bruņoto spēku vajadzībām, tad iesaukšana tiek veikta nevis izlozes kārtībā, bet atlases kārtībā saskaņā ar valsts dienesta iesaukšanas komisiju noteiktajiem kritērijiem. Šeit šīs korupcijas iespējas tiek samazinātas līdz minimumam, jo, ja iesaukšanas komisija nosaka, ka mēs iesaucam, teiksim, kaut vai pēc auguma principa — 1,80 metrus garus puišus, tad var dot kukuli, cik gribi, tas cilvēks nekļūs ne garāks, ne īsāks. Ja mēs nosakām, ka viņam ir konkrēta pabeigta izglītība, šajā gadījumā, līdz ar to atkrīt šī problēma par nepabeigtu izglītību un mēs nepārtraucam nevienam šo izglītības procesu. Ja viņam ir vidējā izglītība, tad tā ir šī vidējā izglītība. Arī tur nevar korumpēties. Vai arī, ja ir kāda specialitāte un tieši šī specialitāte ir vajadzīga bruņotajiem spēkiem.

Izlozes princips — tā ir bruņoto spēku komplektēšana uz labu laimi. Mēs šeit runājam un mēs zinām, ka mums ir finansu krīze, ka mums budžets plīst pa visām šuvēm. Tagad mēs gribam rotaļāties ar šiem aizsardzības spēkiem atvēlēto budžeta daļu, kura jau tā ir ārkārtīgi niecīga. Mēs nevaram uz labu laimi komplektēt aizsardzības spēkus. Mums viņus vajag komplektēt pēc iespējas precīzi un pēc iespējas nodrošinot mūsu aizsardzības spējas.

Līdz ar to es iesniegšu otrajam lasījumam šos priekšlikumus par 19.pantu, pricipiāli atbalstot šo likumprojektu kopumā. Lūdzu deputātus arī atbalstīt šo principu, ka nevis izlozes kārtībā, bet atlases kārtībā. Mums ir jābūt ļoti konkrētiem šajos jautājumos. Paldies!

Sēdes vadītājs. Alfrēds Žīgurs, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu! Pēc tam — Gunārs Resnais.

 

A.Žīgurs (LNNK). Godātais Prezidij! Godātie kolēgas! Mani šis izstrādātais likumprojekts ļoti neapmierina, un es lieku priekšā, ka tas ir jāpārstrādā. Pirmkārt, ja mēs runājam par obligāto karadienestu, tad obligātais karadienests ir visiem, un neviens no tā nav atbrīvots. Mēs labi zinām, kā tas ir, ja izceļas karš. Tad slimo ir vairāk nekā veselo. Saprotams, viņi negrib iet karot. Šeit, Latvijā, parādās uz mata tā situācija, ka ļoti labi sportisti savos sporta klubos ir derīgi, bet armijai viņi ir nederīgi. Lūdzu, šeit ir labs piemērs. Ja mēs paņemam tālāk, mēs atbrīvojam studentus. Nu kāpēc mēs atbrīvojam studentus? Bet studentus mums vajadzētu iesaistīt programmā, ko sauc par rezerves virsnieku sagatavošanu. Jo, piemēram, manā 65. atsevišķajā studentu rotā mēs bijām 36, atvainojiet, 35 ārsti, un tie ir tikai dienesta pakāpē karavīri. Vai tad tas ir normāli? Nerunājot par citām profesijām. Šādā veidā mēs nevaram komplektēt virsnieku sastāvu. Mums ne jau visi virsnieki ir tikai no infantērijas, ir arī dažādi speciālisti. Un par to mums būtu jāgādā, un mums šajā likumā arī būtu tas jāpiemin.

Vēl viena lieta. Jūs zināt, kas notiek kara gadījumā, notiek mācībās. Notiek, ka šis karavīrs aiziet bojā. Vecāki paliek bez apgādnieka. Tāds stāvoklis nevarētu būt, un tāpēc karavīra pensija, vienalga, kāda dienesta pakāpe viņam ir, vecākiem būtu jāsaņem līdz viņu mūža beigām.

Nākošais, varētu teikt, ir iesaukšana robežsargos. Tā nevar notikt. Latvijas brīvvalsts laikā robežsargu bataljonus komplektēja brīvprātīgā veidā no armijā dienošajiem karavīriem un virsniekiem. Tiem bija lielākas algas nekā normālam karavīram, un mums nekādu grūtību nebija robežsargus sakomplektēt. Jūs paši zināt, ka Iekšlietu ministrijā taču nevar nevienu iesaukt. Un viņu nevar novirzīt arī uz robežsargiem. Tas neiet cauri. Tas ir jāpārstrādā.

Kas attiecas atkal uz dzīvokļiem, te nu ir viena ļoti smaga, smaga problēma. Mūsu virsniekiem nav kur dzīvot. Šeit nu katrā ziņā vismaz virsniekiem vajadzēja nodrošināt, kur viņu ģimenes varētu dzīvot, jo tiešām mēs nevaram tādu stāvokli atstāt, kā pašreiz tas ir. Sevišķi gaisa spēkos tas bija pagājušajā gadā ļoti akūti.

Kas attiecas uz iesaukšanu Rīgā, es domāju, ka tas ir ļoti pareizi. Šai kara komisijai jeb iesaukšanas komisijai, vienalga, kā mēs viņu sauksim, vajadzētu būt ļoti pamatīgai un pārbaudīt, un alternatīvo dienestu tiešām piedāvāt, kā jau iepriekšējie runātāji to teica, uz divarpus gadiem. Un šajā alternatīvajā dienestā viņi varētu darboties vai nu slimnīcā, vai ceļus taisot, vai tiltus taisot. Tie visi ir ne tikai civili, bet arī militāras nozīmes objekti. Tāpat varētu šīs atstātās krievu kazarmas savest kārtībā taisni šie darbā nodarbinātie, kas atsakās no ierindas dienesta.

Pieminēta tika dubultpavalstniecība. Es tikai varētu minēt Kanādu un Ameriku. Dubultpavalstniekiem ir visiem jāiet dienēt, ja viņi atrodas šinī zemē, un jāpakļaujas tās zemes likumiem, kurā viņi atrodas. Izņemot, ja tās ir NATO zemes. Jo skaitās, ka NATO zemēm ir viena armija kara gadījumā, un tādā gadījumā viņiem pietiek ar vienu valsts dienestu, kuru nu viņi ir izpildījuši. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Gunārs Resnais, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Pēc tam — Andrejs Siliņš.

 

G.Resnais (LZS). Godājamais Prezidij! Kolēģi! Dažādas pārdomas mums ir, pieņemot šo likumu. Nenoliedzami, ka mēs visi apzināmies, ka esam atbildīgi par savas valsts neatkarības garantēšanu, kas nav iedomājama arī bez bruņotajiem spēkiem, ne tikai bez šo bruņoto spēku tehniskā nodrošinājuma, bet galvenokārt bez šo bruņoto spēku garīgās spējas aizstāvēt savu Tēvzemi. Un šajā sakarībā es nepiekrītu šodien tiem deputātiem, kas nobalsoja par šā likuma steidzamību.

Jo šis likums jau neparedz nekādu sakārtošanu esošajā mūsu armijā, nekādu kvalitatīvās un kvantitatīvās normas noteikšanu. Šis likums paredz valsts obligāto dienestu — kā ir iesaucami, cik ilgi ir jādien un kam ir jādien, un kas ir atbrīvoti. Tāpēc es neizprotu, kāpēc vajadzēja šo steidzamību, jo mums būs ļoti maz laika starp pirmo un otro lasījumu iesniegt savus priekšlikumus, par viņiem izstrīdēties. Un nebūs šī trešā lasījuma, kas ļauj piepulēt, pielabot un vienu otru reizi arī radikālus mērus mainīt. Bet, nu, tā ir nobalsots, deputāti tā uzskata. Es vienkārši neredzēju nepieciešamību šai steigai.

Par šo morālo klimatu es negribu daudz runāt, jo ļoti labi runāja mūsu kolēģe Irēna Folkmane. Es tomēr pateikšu, ka tā ilūzija, kas kādreiz pastāvēja, ka, ja Latvijā būtu sava armija, ja būtu sava divīzija, ja Latvijas jauniešiem nebūtu jādien visā plašajā Padomju Savienībā, tad šajās karaspēka daļās būtu kārtība, nebūtu šīs tā saucamās “ģedovščinas”, ārpusreglamenta attiecību, ir izplēnējusi, un diemžēl jau šos gadus neatkarīgās Latvijas armija nes lielu kauna traipu sevī līdz, ka cilvēks, nokļuvis armijā, tiek morāli pazemots, ka netiek ļauts viņam izrādīt šo patriotismu. Tā ir patiesība. Rūgta, un viņu laikam neizlabosim bez aktīvas mūsu līdzdalības, bez valdības līdzdalības. Un tam ir vajadzīgs ļoti liels laiks, jo manā izpratnē ir jāizaudzina jauna virsnieku paaudze. Es šaubos, vai šie virsnieki, kas to pieļauj, ir pāraudzināmi, un turami viņi katrā gadījumā nav. Un ar šādu morālo klimatu, kurš daudzās karaspēka daļās pastāv vēl šodien, nevaram cerēt, ka šie karavīri būs pašaizliedzīgi tautas un valsts interešu aizstāvji nepieciešamības gadījumā. Es pieļauju lielas šaubas. Tas tā, par to tika runāts, es atkārtojos.

Es gribētu mazliet apstāties. Kam tomēr mēs uzticam šo godpilno uzdevumu? Es nesmejos par šiem vārdiem. Tik tiešām tas ir mūsu uzdevums — radīt tādu morālo klimatu, lai iesaucamais justos pagodināts, ka viņam tiek uzticēta forma, ierocis un tiesības aizstāvēt ne tikai savus vecākus, savu sētu, bet visu savu zemi.

Bet tajā pašā laikā ir tautsaimnieciskas situācijas, kas prasīs atbrīvot daļu no tā. Un man ir diezgan neizprotams 24.panta formulējums, kurā rakstīts — aktīvā militārā dienestā neiesauc tautsaimniecisku apsvērumu dēļ, un šeit ir rakstīts tāds sociālais apstāklis, 3.punkts — “apgādājamo ģimenes locekļu vienīgos apgādātājus”. Un, domājot par zemnieku saimniecībām, es negribētu šeit atļauties novilkt paralēles, ka zemnieku saimniecībā, ja ir vienīgais dēls, viņš ir atbrīvojams apgādājamo ģimenes locekļu nodrošināšanai. Acīmredzot šeit ir jādiferencē, un ir bailes, vai to paspēsim līdz otrajam lasījumam. Jāņem vērā, vai šā jauniesaucamā tēvs ir pensionārs vai nav pensionārs, cik liela ir šī zemnieku saimniecība un vai, iesaucot dēlu armijā, šis zemes īpašnieks ir spiests pieņemt dēla vietā algotu darbinieku. Nez vai tas būtu gluži pareizi. Manī rada šī doma šaubas. Acīmredzot atrisinājums šeit varētu būt zemessardze, un ne tikai štata, bet arī ārštata, piedalīšanās zemessardzes ārštata formējumos, izejot šo apmācību, jo tomēr latvietiskā zemnieciskā izpratne, es domāju, ir tāda, ka ikkuras zemnieku sētas vīrietim ir jābūt šim zemessargam. Ir jābūt. Varbūt šeit varētu meklēt kompromisu, un man ir bailes atkal, vai paspēsim to pareizi formulēt vienā un vienīgajā, galīgajā otrajā lasījumā.

Tajā pašā laikā, ja mēs runājam par zemnieku saimniecību, es viņu negribētu uzskatīt par izputošu, ja dēls aizies armijā, es nedomāju, ka tā būtu tikai pašas zemnieku saimniecības interese. Es domāju, ka zemniecība Latvijā ir visas tautas interese, ne tikai šīs ģimenes, kas tanī dzīvo un saimnieko, un ko tā darīs, kamēr dēls ir armijā. Un šeit acīmredzot vajadzētu atrunāt — ja šajā zemnieku ģimenē ir divi vai trīs dēli, tad viens ir atbrīvojams, jo viens ir tas, kas pārmantos to zemi un turpinās saimniekot. Es ceru, ka nākamā Saeima pieņems likumu, ka Latvijas zemnieku saimniecību zemi nedrīkstēs sadalīt starp mantiniekiem, starp visiem dēliem un pārvērst laukus absolūtās sīksaimniecībās. Tātad tas varētu sasaukties ar šo armijas likumu. Un diezgan interesanti ir, ja mēs šādā plāksnē aplūkojam zemniecību, kas Latvijas valstī ir zemniecība, zemniecības viensēta, un neradām šeit nekādu garantiju no valsts puses neviena dēla atbrīvošanai no dienesta, bet tajā pašā laikā ierakstām 25.pantā, ka tiek atbrīvoti Latvijas Nacionālās operas baleta mākslinieki, kultūras darbinieki pēc Kultūras ministrijas ieteikuma. Visu cieņu kultūrai, visu cieņu baletam, bet, es domāju, arī izgājis armiju, baletdejotājs spēs balerīnu pacilāt tāpat kā bez šīs armijas. Un, ja jau mēs tur dodam atvieglojumu, ja tas ir vajadzīgs, nu, tad laikam jāraksta ir iekšā likumprojektā, ka Lauksaimniecības ministrija nosaka, kurš zemnieku dēls ir atbrīvojams no karadienesta, ja šeit atbrīvo Kultūras ministrija. Es tā kritiski izteicos. Šie priekšlikumi tiks piedāvāti. Visumā esmu ļoti gandarīts, ka Saeima nodarbojas ar šo likumu, un, atstājot šo tribīni, gribu izteikt cerību, ka likums veicinās tautas pašcieņas palielināšanos, patriotisko jūtu pieaugumu, kuru nekad nevienai tautai nav par daudz. Paldies!

Sēdes vadītājs. Andrejs Siliņš, “Latvijas ceļš”! Pēc tam — Juris Sinka.

 

A.Siliņš (LC). Labdien, augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Es šeit gribu runāt par šo likumu tādēļ, ka uzskatu, ka mūsu Latvijas cilvēku resursu, arī jauniešu, nav tik daudz, lai viņus varēt atļauties izlietot, kā varētu teikt, visus pēc viena veida, un tādēļ mums ir jādomā par to, kā maksimāli efektīvi izmantot mūsu resursus, tajā skaitā talantīgos jauniešus. Un šeit mana runa galvenokārt būs par studentiem.

Pirmkārt, lai nedomā, ka es gribu vispār uzsvērt, ka studentiem nebūtu jādien vai tiem, kas vēlas studēt, nebūtu jāsaistās ar militārajām struktūrām. Ir taču militārās augstskolas, kurās, ja cilvēks ir nolēmis savu dzīvi saistīt ar armiju, viņš varētu mācīties un turpināt savu darbu šajā sfērā. Bet studenti regulārajās augstskolās pēc komisijas izstrādātā likuma nonāk ļoti, varētu teikt, nepateicīgā situācijā. Šeit ir būtiska atšķirība starp komisijas un Ministru kabineta variantu. Ja Ministru kabinets atzīst, ka aktīvajā karadienestā neiesauc — 24.panta 5.apakšpunkts — “valsts atzītu augstskolu dienas nodaļas studentus līdz mācību iestādes beigšanai”, tad šeit, komisijas izstrādātajā variantā, ir uzrādīts, ka mācību iestādes beigšana tiek uzskatīta kā pirmā augstākās izglītības pakāpe. Tas ir tikai bakalaurs. Un, kā zināms, bakalaura izglītība ir tikai viens solis augstākajā izglītībā. Augstākajā izglītībā vēl ir maģistratūra un doktorantūra. Un, ja šajā momentā ar varu zināmā mērā pārtrauc talantīga jaunieša izglītību un viņam pasaka: “Tagad aizej projām vienu laiku šajā aktīvajā dienestā!”, tad tas radīs ļoti lielus zudumus tieši šo jauniešu vidū, kuri pēc tam varētu normālā ceļā, ja viņiem būtu šī atbrīvošana no militārā dienesta, iziet visu ciklu un nonākt tur, kur viņi visvairāk dotu Latvijai. Es ļoti labi atceros no saviem studenta laikiem un vēl no darba universitātē, ka tad, kad tika ieviesti tie noteikumi, ka studentus ņēma dienēt, tad bija ļoti liels atbirums no tiem jauniešiem, kuri atgriezās pēc dienesta. Viņi pēc otrā, trešā, daži pēc pirmā kursa tika iesaukti dienestā, un, pēc tam atgriezušies, daudzi talantīgi jaunieši neturpināja studēt, kaut viņi varēja to darīt pēc savām spējām. Arī šeit pārtraukums pēc bakalaura studijām uz vienu gadu var daudziem talantīgiem jauniešiem atņemt iespēju tālāk mācīties un nonākt, teiksim, arī doktorantūrā un iegūt šo zinātnisko grādu. Tas mums būs pārāk liels zaudējums. Pie kā tas novedīs? Es jau tagad varu prognozēt, ka talantīgi studenti, kuri pirmajā laikā tiešām pierādīs savas spējas šajā sfērā, centīsies, un kuriem būs iespējas mācīties ārzemēs, varbūt vispār sāks domāt par to, lai mainītu pilsonību un paliktu ārzemēs.

Mēs runājam par smadzeņu noplūdi, un tas pie tā var novest, jo tik tiešām šis stāvoklis armijā ir tāds, ka tur vietas cilvēkiem bez asiem elkoņiem nav un droši vien tik ātri nebūs. Un talantīgs students parasti nav apveltīts ar asākajiem elkoņiem, viņam ir laba galva. Viņš nevēlas, lai šī galva tiktu sadauzīta arī tajos 12 mēnešos. Un tādēļ es uzskatu, ka ir ļoti būtiski šeit paredzēt, ka dienestā neiesauc visu studiju laikā, ieskaitot doktorantūru, jo nebūs nekādu lielu zudumu. Pēc bakalaura studijām ļoti daudzi izlemj, pašiem izvērtējot savas spējas vai citiem izvērtējot viņu spējas, tālāk neturpināt mācības, bet kāpēc neļaut turpināt mācības droši tiem, kuri ir spējīgi tālāk maģistratūrā mācīties un pēc maģistratūras — doktorantūrā, un visu šo laiku justies drošiem, ka viņiem nebūs jāiet ar elkoņiem cīnīties varbūt ar jaunākiem un fiziski spēcīgākiem obligātajā karadienestā. Es domāju, ka pēc šīs mācību iestādes pilna kursa beigšanas viņi Latvijas drošībai varēs dot daudz vairāk un prestižāk nekā tad, ja viņus izraus uz 12 mēnešiem kaut kur vidū ārā un daudziem no viņiem tādā veidā diezgan varmācīgi pārtrauks iespēju iet šo pilnas izglītības ceļu un tālāk nokļūt zinātnē. Šī problēma par jauniešiem zinātnē ir ļoti aktuāla, un, ja mēs viņu nerisināsim saudzīgi visās sfērās, tad mēs zaudēsim. Mums nav nekas vērtīgāks kā labi, gudri jaunieši, kuri savu prātu var veltīt arī Latvijas aizsardzībai, ne jau tikai ar šauteni ir visefektīvāk aizsargāt. Es domāju, ka daudzreiz daudz efektīvāk ir aizsargāt ar prāta spējām, ar darbošanos zinātnē, tā daudz lielākus rezultātus var iegūt. Un uz to, ka šāda iespēja ir, norāda tas, ka ir paredzēta šī izloze. Nu kāpēc tad izloze, kāpēc tad tur lozēt vai nelozēt, vai tad mēs tiešām nevaram izvēlēties, ka ir tādi cilvēki, kuri ir cienīgi šoreiz neiet cīnīties ar elkoņiem ar saviem vienaudžiem, varbūt pat jaunākiem un spēcīgākiem, kuri tikai uz to vien iet, lai sevi fiziski pierādītu, bet atļaut viņiem sevi pierādīt garīgo vērtību radīšanā? Un vispār es arī piekrītu tiem runātājiem, kuri uzskata, ka izloze nav tas labākais veids. Ja jau ir pārpalikums, tad vajadzētu dot Aizsardzības ministrijai tiesības izvēlēties labākos aktīvajam karadienestam un tiem, kuri nav vajadzīgi aktīvajam karadienestam, tā arī godīgi pateikt — lūdzu, ejiet tajā darba dienestā, jūs mums te neesat vajadzīgi, bet ejiet darba dienestā. Bet izturēties saudzīgi pret cilvēkiem, kuri savas spējas var parādīt, un nepārtraukt viņu iespēju pilnveidoties tikai tādēļ, ka, kādu laiku it kā staigājot ar šauteni plecā, viņš kļūtu daudz noderīgāks. Es domāju, ka šis laiks daudziem var sabojāt viņu likteni un radīt neglābjamus zaudējumus Latvijai, daudz lielākus zaudējumus nekā būtu ieguvums no tā, ka viņš būtu 12 mēnešus apguvis šīs zinības. Tādēļ es domāju, ka mēs komisijā šo jautājumu arī apskatīsim, un es ceru, ka komisijas vārdā tiks iesniegts šis papildinājums otrajam lasījumam. Un es ceru, ka kolēģi izturēsies ar izpratni pret šo problēmu, kura ir ļoti būtiska. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Juris Sinka, “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu! Pēc tam — Antons Seiksts.

 

J.Sinka (TB). Godātais Prezidij! Dāmas un kungi! Man jāsagādā vilšanās Siliņa kungam, ka es iebildīšu pret viņa teikto, proti, ka cilvēkam vispirms ir jānobeidz savs akadēmiskais darbs un tikai tad būtu jāiet bruņotajos spēkos. Te var atrast ļoti labu kompromisu, proti, pa daļai tā, kā tas bija arī brīvvalsts laikā un ir šur un tur citur. Karadienests sakrīt apmēram ar vidusskolas beigšanas laiku, tātad šos 12 vai atsevišķos gadījumos vairāk mēnešu nodien pirms universitātes sākšanas, un es nedomāju, ka tas karavīra laiks kādam atņems vēlēšanos studēt. Es zinu no personīgās pieredzes, vērojot citus manā universitātē, kad es gan studēju citos apstākļos, ka ieguvums bija tiem, kas bija vispirms izgājuši šo karavīra laiku un atnāca universitātē. Viņiem bija kaut kāda atbildīgāka nostāja pret savu akadēmisko darbu, jo viņi bija iemācījušies uzņemties pienākumus un uzdevumus pildīt. Viņi bija tajos kaut vai 12 mēnešos izauguši no zēniem par vīriem, gandrīz tā varētu teikt, un es nedomāju, ka tas būtu kaut kāds mīnuss studentam.

Bet tagad par principu. Principam, manuprāt, ir jābūt tādam, ka visiem ir jādien, ja veselības pārbaude to atļauj. Neatkarīgi no tā, vai iesaucamais ir skolā, universitātē vai kādā citā mācību vai darba iestādē. Tādā gadījumā armijai jāatspoguļo visa mūsu pilsoņu sabiedrība, ne tikai kāda tās daļa, un, varētu teikt, iznāk tā, ka tā visneprivileģētākā daļa. Te Siliņa kungs runāja par talantu un tā tālāk, par talantīgajiem. Jā, diemžēl tad paliks tikai tie, kas nu ir absolūti netalantīgi un kam vienīgā vieta ir armijā. Kaut ko līdzīgās izteiksmēs mēs jau esam dzirdējuši no dažādiem cilvēkiem dažādos laikos. Ja nekur citur neder mans dēls, tad nu armijā gan. Mēs nedrīkstam tā to lietu nostādīt, tas nebūtu taisnīgi. Pie tam jaunajam karavīram būtu jābūt lepnam uz to , ka viņš kalpo Latvijai, jāapzinās, ka tā ir goda lieta. Un te varbūt mēs varam vēl runāt arī par to garīgo, ideoloģisko pusi, to jēgu, kāpēc mēs dienam armijā. Vai, ja mūsu sirdsapziņa to neatļauj, tad tas ir izdarāms kaut kur citur, bet katrā ziņā tas būtu skaitāms kā karaklausība.

Un visbeidzot par... Bet pirms tam, jā, par darba devējiem. Tiem būtu jāuzņemas pienākums, varētu teikt, garantēt šim jaunajam māceklim jeb darbiniekam brīvu vietu pēc dienesta laika. Bet es nezinu, vai ir reāli, jēdzīgi prasīt no uzņēmēja, no maza uzņēmēja, lai viņš garantētu maksājumus par tiem 12 vai cik mēnešiem, kamēr jaunais cilvēks ir dienestā. Tur būtu jāatrod cita formula, proti, viņam jāuzņemas darbu garantēt pēc tam, bet ne naudas ziņā.

Un tagad visbeidzot es jums nolasīšu izvilkumus no raksta, ko “Daugavas vanagu” jaunatnes žurnālā raksta pulkvedis Edvīns Melnis, kas pašlaik mācās Vācijā. Un izvilkumi: “Karavīri armijā tiek iesaukti ļoti nekvalitatīvi, slikti noformēti dokumenti un katastrofāla medicīnas pārbaude. Karavīram ir jābūt pilsonim uniformā, tā būtu jādara. Tas, ko mēs Latvijā šodien esam sasnieguši, tā ir cilvēka pazemošana. Karaspēka daļas ir kļuvušas par pāraudzināšanas kolonijām. Visi spējīgākie puiši aiziet studēt, zemnieki nedien, ģimenes cilvēki nedien, firmu pārstāvji atpērkas, paliek pāri uz ielām salasīti huligāni. Puse krieviski, puse latviski runājoši, puse slimi, puse veseli, liela daļa mīļo alkoholu, 20 procenti ir narkomāni”. Lūk, no tā mums ir jāsakomplektē karaspēka daļas! Es domāju, ka, šo likumu izstrādājot, daudz kas no tā būtu jāievēro. Paldies!

Sēdes vadītājs. Antons Seiksts, “Latvijas ceļš”! Pēc tam - Andris Rozentāls.

 

A.Seiksts (LC). Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Referents minēja Cilvēktiesību komisiju, kura it kā pieprasījusi daudz stingrāku, striktāku un gandrīz vai nežēlīgāku pieeju šī likuma īstenošanas procesā. Es drusciņ gribu nelielu komentāru sniegt, kā tas ir jāsaprot, jo būtībā jau dažos jautājumos tā tas arī ir. Cilvēktiesību komisija, piedaloties ekspertiem no Aizsardzības ministrijas, tiešām izskatīja šo likumprojektu tajā aspektā, kā tas skar cilvēktiesības. Un šeit mums ir četri momenti, kuriem mēs pievērsām uzmanību, un kuriem pievērsīsim uzmanību arī gatavojoties otrajam lasījumam.

Pirmais. Mēs atbalstām koncepciju pret priviliģētu kategoriju ne tikai paplašināšanu, bet vispār iestrādāšanu, tur mēs pilnīgi piekrītam koncepcijai. Bet mēs noteikti gribam stingrāku pozīciju pret tādu specifisku un varbūt šauru jautājumu kā apziņas brīvība vai izvairīšanās no obligātā valsts dienesta, reliģiskas pārliecības vai apziņas brīvības jautājumos. Mums ir pietiekoši piemēru. Kad es strādāju Tieslietu ministrijā, bija, piemēram, gadījumi, kad jaunajās netradicionālajās, kā tautā sauc, sektās daži cilvēki sevi ordinēja par priesteriem un tāpēc negāja dienestā. Šeit vienkārši nav jāierobežo cilvēka apziņa, bet jāiestrādā mehānisms, kādā šādas spekulācijas nebūtu pieļaujamas.

Nākamais. Es pilnīgi piekrītu Folkmanes kundzei, Sinkas kungam un daudziem citiem runātājiem. Cilvēktiesību komisijai jau ir priekšlikumi, un mēs tos iesniegsim otrajam lasījumam, ka tiešām vajadzīga stingrība līdz pat, piedodiet, nežēlībai tajā ziņā, ka ir jāizskauž, jau likumā jāiestrādā normas, lai izskaustu ārpusreglamenta attiecības.

Un visbeidzot. Mums ir pārāk raiba situācija iesaukšanas procesā aiz tā iemesla, ka reģionālās jeb rajonu, jeb vietējās iesaukšanas komisijas bieži vien iesaukšanas procesā dažādā veidā pieiet atlasei. Un tāpēc bieži vien ir tā, ka tieši reģionāli pavīd mazāk sagatavotu jauniešu iesaukšana vairāk nekā citur. Šeit es piekrītu koncepcijai vai Aizsardzības ministrijas ekspertu vērtējumam, ka būtu jāunificē vai jāveido viena iesaukšanas komisija, lai tiešām cilvēki, kas nevar dienēt, netiktu iesaukti. Tie ir tie jautājumi, kuriem Cilvēktiesību komisija piegrieza vērību, gatavojot vai izskatot šo projektu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Andris Rozentāls, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam — Pauls Putniņš.

 

A.Rozentāls (LZS). Labdien! Cienījamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Es gribu pieskarties jautājumiem, kuru nav šajā likumā. Jārunā ir konceptuāli par Latvijas aizsardzības problēmām, par latviešiem un Latvijas pilsoņiem, kuriem ir jābūt gataviem aizsargāt savu tēvuzemi, un to nerisina obligāti trieciena tempā pašreiz pieņemamais mobilizācijas likums. Tas ir mobilizācijas likums. Lai gan mēs karam negatavojamies, bet jābūt gataviem. Varbūt tas arī jāpieņem tādā trieciena tempā, bet principā ir jautājumi, kas jārisina Latvijā, lai mēs būtu gatavi aizsargāt savu tēvuzemi, lai izietu no tām negatīvajām parādībām, kas šobrīd valda visā sistēmā, kura saistīta ar armiju, ar iesaukšanu, tās sagatavošanu, ar jaunatnes militāri patriotisko audzināšanu par kuru diemžēl mēs pat baidāmies, manuprāt, runāt, bet kam bija jābūt likuma pamatu pamatā, — kā mēs gatavojam savu jaunatni militāri patriotiskā garā, savas tevuzemes patriotus, lai to aizsargāt esam gatavi un spējīgi visi. Par to šeit nav runāts. Es ceru, ka nākamajā Saeimā par to drošāk runās, jo bez tā mēs nekur netiksim. Skolās nav pat kārtīgas fizkultūras, kur nu vēl militāri patriotiskā audzināšana. Varbūt mēs, visu veco tā neieredzot, esam visu nolieguši. Tanī stagnācijas laikā vai okupācijas laikā, sauciet kā gribat, zēniem bija militārā audzināšana, arī meietnēm bija zināma, protams, ne jau ierindas mācība, bet sagatavotība sanitārajam dienestam vai citiem operatīvajiem dienestiem, tas bija ielikts “mūsu lielās padomju tautas” militāri patriotiskās audzināšanas pamatā. Bet šobrīd mūsu brīvvalsts laikā nekas netiek risināts, izņemot dažas patriotiskas ierosmes. Piemēram, Saldū zemesardzes aktīvisti organizē jaunsargu kustību skolās, bet tas ir tikai tāds uz sabiedriskiem pamatiem un entuziasmu veidots pasākums, taču tam bija jābūt ieliktam mūsu izglītības koncepcijas pamatā. Ja mēs iesim cauri šim procesam, tad jau nebūs un nedrīkst būt tā, ka puse jauniešu nav derīgi dienestam. Vai tad mēs gatavojam amerikāņu “reindžerus” ar tik drausmīgi augstām prasībām, ka, nonākot armijā... Nu, tad ir, protams, jābūt sabalansētām šīm slodzēm vai jābūt dažādiem armijas kontingentiem, kaut kādiem izplētņlēcēju vai trieciennieku bataljoniem, bet pārējam kontingentam, kurš var piedalīties mājas darbos, skolas darbos fizkultūrā, jābūt spējīgam iziet militāro apmācību. Un es uzskatu un piekrītu, ka militāri sagatavotiem ir jābūt visiem, taču ne jau tikai šādas rekrūšu lozēšanas ceļā, bet sagatavotiem, sākot no skolas, pēc tam ar īslaicīgām militārām nometnēm, kurām būtu jābūt pat pēc 11.klases un varbūt pēc 12.klases. Jābūt ir militārajām katedrām, vai nosauciet kā gribat, visās augstskolās. Un droši vien piekrītu Siliņa kungam, ka tiem, kuri gatavojas zinātniskajam darbam, nav varbūt jāiziet tieši šī armijas ierindas mācība, bet viņiem, beidzot augstskolu, caur militāro katedru jābūt ieguvušiem jaunākā virsnieka kategoriju, lai “x” stundā arī viņi visi būtu gatavi stāties mūsu Dzimtenes sargu rindās. Par to ir jādomā, veidojot mūsu Latvijas militāro koncepciju. Un, ja mēs gribam šo mobilizācijas likumu pieņemt trieciena tempā, tad, nu, es ticu Līgotņa kungam, ka tas ir ļoti vajadzīgs, lai rudenī būtu, kas apsargā cietumus, kas stāv uz robežas. Bet, ja mēs neiesim par šādu mūsu jaunatnes audzināšanas ceļu, tad cietumsargu būs drīz vien tikpat daudz cik apsargājamo. Un es ceru, ka nākamajā Saeimā vai šinī... nu, šinī mēs vairs pat neatgriezīsimies pie nekāda cita valsts aizsardzības koncepcijas varianta izstrādāšanas. Tad šis mobilizācijas likums ir jāpieņem, lai rudenī varētu nokomplektēt visus vajadzīgos dienestus. Bet iziet no principa, ka mēs varam paņemt tikai daļu, un izlozēt no tiem labākajiem šo daļu, pārējos ir pat izslēdzot ārā no šīs militārās sagatavošanas, tas ir pašos pamatos konceptuāli nepareizi. Vai tad tā ir privilēģija — būt, es atvainojos, mazliet dumjākam un fiziski vājākam? Šeit Seiksta kungs runāja par cilvēka tiesībām un privilēģijām. Tātad es saku, ka es esmu dumjš, es esmu “hulītis”, mani armijā nevar ņemt, es esmu privileģēts. Armijā ir jāiet visiem, tikai dažādās pakāpēs un dažādos sagatavošanas līmeņos. Un jābūt visiem sagatavotiem — viens var komandēt, otrs varbūt var dienēt vezumniekos, rakt ierakumus un pienest munīciju. Bet, ja mēs tagad tikai uz izlozēšanas pamata no labākajiem labākos noliekam uz robežas un par cietumsargiem, tad tā nav valsts sagatavotība valsts aizsardzībai. Pilsoņi nebūs gatavi.

Un vēl viens jautājums, kas varbūt jau tieši ir par likumu. Tur nekas nav teikts, un es ceru, ka vēl šinī vienā lasījumā to varēs iestrādāt, kas būs ar tiem, kuri jau ir izgājuši alternatīvo dienestu. Es domāju, ka uz tiem nevarētu attiekties nākošās iesaukšanas, jo tad mēs konsekventi neturpinām savu iepriekšējo likumdošanu.

Es ceru, ka šo likumu, protams, to papildinot, mēs pieņemsim, un es ceru, ka Latvija izstrādās savu militāro, nevis militāro, bet tautas sagatavošanas koncepciju aizsardzībai. Paldies!

Sēdes vadītājs. Deputāt Paul Putniņ, jūs 10 minūtes izmantosiet? Lūdzu!

 

P.Putniņš (LZS).Godāto priekšsēdētāj, cienītā Saeima! Mūsu runas šeit izskan diezgan publiski, un tāpēc es tādu mazu korekciju gribēju attiecībā uz šeit izskanējušo domu par baletdejotājiem. Un te iekļaujas mūziķi, un te iekļaujas cirka mākslinieki. Es zinu, ka likumā tas tiks aizstāvēts un novērtēts, kā pienākas, un tomēr arī mūsu runām šeit ir kāds svars, un tas varbūt arī vienu otru reizi sabiedrībā tiek aiznests kā Saeimas nostāja pret ļoti nopietnām lietām, šajā gadījumā — kultūras lietām. Šie cilvēki, šeit manis piesauktie un daudzi citi, ko likums aizstāvēs attiecībā pret karadienestu, jau no agras bērnības dažkārt trenē savu ķermeni, kas ir šīs mākslas izteiksmes vienīgais veids un līdzeklis, un tāpēc šī problēma šeit tā nemaz nevarētu pacelties, lai apstrīdētu baletdejotāju tiesības, piemēram, iepretim zemniekam. Šeit problēma šādā veidā nepastāvētu attiecībā pret rakstnieku, attiecībā pret filozofu, vēsturnieku.

Es gribu atbalstīt Rozentāla kunga izteikto domu par šo armijas audzinošo lomu, kas likumā ir jāieprogrammē ļoti nopietni un ļoti dziļi. Un tas bija savā laikā arī, toreizējās neatkarīgās Latvijas laikā tas tā bija, un tam tā ir jābūt vienmēr, mēs nedrīkstam par zemu to novērtēt. Un daudzi argumenti, kas šeit šodien tika izteikti, ir vērā ņemami par labu tam, ka mūsu armija ir faktiski jāveido kā mūsu pastāvēšanas reālajā pasaulē priekšpulks vislabākajā nozīmē un nevis kā kaut kas, teiksim, piespiedu kārtā veidots. Un tāpēc arī likuma sasteigtība nav tas labākais, kā mēs šo jautājumu varam risināt, jo tur arī slēpjas mūsu dzīvošana reālajā pasaulē, mūsdienu reālajā pasaulē. Varbūt tieši milzīgs svars saistās ar mūsu valsts, ar mūsu tautas pastāvēšanu arī bruņoto spēku nozīmē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Deputāt Oskar Grīg, jūs astoņas minūtes izmantosiet? (No zāles deputāts O.Grīgs: “Pēc pārtraukuma!”) Pēc pārtraukuma. Lūdzu zvanu! Varbūt deputāts Tupešu Jānis grib izmantot astoņas minūtes? Lūdzu, Tupešu Jānis — pie frakcijām nepiederošs deputāts.

 

J.Tupesis (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātais priekšsēdētāj, godājamās deputātes un deputāti! Mēs gandrīz visi līdz šim esam runājuši par to, ka jā, kaut kad un kaut kādā veidā visiem būtu jādien obligātajā dienestā, bet mēs neviens, man šķiet, vēl neesam runājuši par apmēram pusi no visiem Latvijas iedzīvotājiem, proti, sievietēm. Es nebūt negribu šeit, ka sievietēm būtu Latvijā jādien obligātajā dienestā, lai mani nepārprot, bet ... (Zālē troksnis.)

Sēdes vadītājs. Lūdzu klusumu!

 

J.Tupesis. ... bet, ja mēs piesaucam konstitucionālo likumu vai konvencijas un runājam par pilsoņiem, tad kaut kur šāda veida likumprojektā ir jābūt arī kaut kādai atrunai, kaut kādiem noteikumiem, jo, kā mēs zinām, sievietes jau dien mūsu militārajos spēkos. Un kaut kā tam ir jābūt regulētam vai reglamentētam. Tas varbūt izklausās kā brīdinājums. Ja mēs tiešām ieejam pasaulē, ja mēs tiešām ieejam Eiropā, ja mēs tiešām pievienojamies konvencijām, pienāks diena, kad sieviete iesūdzēs kaut kādā tiesā, kaut kāda līmeņa tiesā, ka viņai nedod to pašu iespējamību aizstāvēt savu Tēvzemi tādā pašā veidā, kā to dara vīrietis. Un es lūdzu šā likuma koncepcijas izstrādāšanā to ņemt vērā ar kaut kādu atrunas principu vai šinī gadījumā ne obligātais, bet kaut kāds brīvprātības princips, kur viņai... (Zālē troksnis.)

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, deputāt Tupesi, vienu minūti pagaidīsim...

 

J.Tupesis. Man visus jūs ir grūti sadzirdēt...

Sēdes vadītājs. Saeimas Kārtības rullis neparedz tādas lietas...

 

J.Tupesis. Un otra lieta. Runājot par šīm atrunām un par to, ka visiem būtu jāaizstāv Tēvzeme, es arī gribētu un noteikti vajadzētu ietilpināt šajā projektā, likumprojektā par obligāto dienestu atrunu par tiem pašiem sportistiem, piemēram, un tiem pašiem baletdejotājiem, kurus mēs esam pieminējuši. Nevar būt tāda situācija, ka var neiesaukt vienu sportistu tāpēc, ka viņš ir, piemēram, kaut kādā valsts izlasē. Viņš nebūs visu laiku valsts izlasē no 18 līdz 40 gadu vecumam. Tātad ir...

Paldies par jūsu daļējo uzmanību, un vēlreiz man ļoti žēl, ka es jūs visus nevaru sadzirdēt, varbūt pie otrā lasījuma turpināsim šo sarunu. Paldies, ka jūs uzklausījāt mani vismaz vienu minūti!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, reģistrēsimies! Reģistrācija! Irēnu Folkmani — Saeimas sekretāra biedri — lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies!

 

I.Folkmane (Saeimas sekretāre biedre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Dzintars Ābiķis, Martijans Bekasovs, Vilnis Edvīns Bresis, Imants Daudišs, Ilmārs Dāliņš, Jānis Jurkāns, Ēriks Kaža, Aleksandrs Kiršteins, Mārtiņš Ādams Kalniņš, Andrejs Krastiņš, Jānis Lagzdiņš, Aristids...

Sēdes vadītājs. Jānis Lagzdiņš ir zālē.

 

I.Folkmane. Aristids Lambergs, Ruta Marjaša, Voldemārs Novakšānovs, Jānis Ritenis, Indra Sāmīte, Jānis Ārvaldis Tupesis... ir zālē... Joahims Zīgerists.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 12.00.

 

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Reģistrācija! Lūdzu rezultātu! 60 deputāti. Turpinām izskatīt pirmajā lasījumā likumprojektu “Obligātā valsts dienesta likums”. Turpinām debates.

Oskars Grīgs, pie frakcijām nepiederošs deputāts! Pēc tam — Ilga Kreituse.

 

O.Grīgs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Paldies! Prezidij! Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Vai drīkst pievērst jūsu uzmanību? Vakar es sacīju — radioklausītāji, ar to es gribēju sacīt, ka bieži vien zālē varbūt ir nepietiekoša uzmanība, un tāpēc es tā arī sacīju. Šī sfēra — aizsardzība un šis likums — ir varbūt viena no nozīmīgākajām mūsu Latvijai. Kāpēc nozīmīgākā? Ja jūs vakar atkal kārtējo reizi klausījāties televīziju un skatījāties, tad redzējāt, kā Černomirdina kungs... Es domāju, ka mūsu Ārlietu ministrija pienācīgi to novērtēs un izteiks savu nostāju. Proti, Černomirdina kungs vakar kārtējo reizi atkal no krievu puses draudēja Latvijai. Šodien šeit mani kolēģi diezgan interesanti izteicās par šo likumu un vispār par aizsardzības koncepciju. Bet man līdz šim brīdim vēl nemaz nav rokā gadījusies aizsardzības koncepcija, kuru ir izstrādājusi mūsu Aizsardzības ministrija. Realitāte jau ir tāda — jā, Aizsardzības ministrija mums ir, NBS štābs ir, tātad jābūt ir apakšā personālsastāvam un tam, kas ar to visu saistās. Tātad kaut kādam iesaukumam ir jābūt, kaut kādai apritei ir jābūt, bet es domāju, ka...

Es gribu papildināt Endziņa kungu. Endziņa kungs uzdeva jautājumu un neatbildēja. Viņš sacīja tā: “Bet kāds pienākums būs tiem jauniešiem, kuriem ir dubultpilsonība?” Es Endziņa kungu varētu papildināt. Kādu pienākumu veiks nepilsoņi, tie tūkstoši Latvijā? Es arī nevaru rast momentā atbildi. Ja es pasacīšu, ka arī visi viņi ir jāiesauc mūsu aizsardzības spēkos, man šeit daudzi nepiekritīs. Un visā Latvijā varbūt nepiekritīs. Bet es domāju, ka šiem jauniešiem arī ir kaut kāds pienākums jāizpilda pret to zemi, kurā viņi dzīvo. Kā to sakārtot, kā to izdomāt? Šajā likumā nekas nav teikts. Te ir skaidri un viennozīmīgi pateikts, ka šis likums nosaka obligāta valsts dienests tiesiskos, ekonomiskos un sociālos pamatnoteikumus Latvijas Republikā. Tā mērķis ir nodrošināt Nacionālos bruņoto spēkus ar obligātā dienesta karavīriem, iesaistīt Latvijas Republikas pilsoņus valsts aizsardzībā. Un otrajā pantā ir skaidri un gaiši pasacīts: “Latvijas Republikas pilsoņa pienākums un goda lieta ir aizsargāt Latvijas Republikas brīvību, neatkarību un demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu.” Bet kāds pienākums tad ir nepilsoņiem? Tajā pašā laikā, kad varbūt mans dēls vai jūsu dēli dienēs armijā, veiks tos 12 mēnešu pienākumus, tajā pašā laikā nepilsoņu dēli mācīsies biznesa lietas, reketēs vai noziegumus izdarīs, vai dzīvos citu normālu dzīvi. Vai tas ir taisnīgi? Ko tad šeit varētu darīt? Es domāju, ka varētu iekļaut šajā likumā arī kaut kādas citas pienākuma lietas, kā, teiksim, darba bataljons vai apsardze kaut kāda, vai kaut kas tamlīdzīgs. Jo parasti jau motivē ar to — kā tad mēs nepilsoņus pielaidīsim pie ieročiem? Nu kādi tad mums pārāk ieroči ir? Modernas raķešu iekārtas vai virsskaņas iznīcinātāji? Es domāju, ka šajā likumā būtu vērts tomēr padomāt par to. Varbūt vajadzētu iekļaut kādus labojumus.

Es šeit dzirdēju runājam par sieviešu iesaistīšanu armijā, ja es nemaldos. Nē, nu ideāli jau būtu, ja mēs varētu nolikt zem šautenes visus Latvijas iedzīvotājus. Teiksim, no piecu gadu vecuma līdz 90 gadu vecumam, visas sievietes arī. Būtu viena kārtīga valsts, neliela, kauslīga, ēdelīga un dziedātāju valsts pie jūras. Lieliski būtu! Un nebūtu mums jābaidās no Kozireva un Černomirdina kungu izteikumiem. Nebūtu jābaidās no Austrumu kaimiņa. Es tikai gribu zināt, tas tā nenopietni, kā tad tās sievietes izpildīs to vienu komandu armijā? (Smiekli zālē. Starpsaucieni: “Kuru?”) Redziet, Čapajevs, kad viņam atveda sievieti, tur atveda Sofiju Lorēnu, teica: “K steņke!” Bet mums ir viena cita komanda: “Gulties!” Es gan nezinu, kā to varētu, es atvainojos, tas tā nenopietni. Vai tās sievietes izpildīs tādas komandas vai ne. Par to jāšaubās.

Tātad kā es saskatu konceptuāli mūsu aizsardzības spēkus, nepieskaroties pašlaik likumam. Jo man tikai viena pretenzija bija šajā likumā — par šiem pilsoņiem vai nepilsoņiem. Kā Endziņa kungs sacīja jau — par pienākumu. Es pilnīgi to atbalstu. Pienākums ir jāpilda pret to zemi, kurā dzīvo. Redziet, es arī esmu būtībā pret šo izlozi, kā manas komisijas priekšsēdētājs sacīja. Varbūt es kļūdos, bet sacīja, ka tur laimējas, izvelk laimes lozi, viņš netiek iekļauts iesaucamo skaitā. Tajā pašā laikā šeit mums likuma pantā ir rakstīts, ka tas ir pienākums, svēts pienākums pret Tēvzemi. Un vai tad tā laimes loze ir tā laime to pienākumu neveikt? Tā ka es esmu pret izlozi. Ko tad ar tiem liekajiem darīt? Ir jau daudzas mātes, kas vienkārši atnāk uz iesaukuma punktu un saka: “Paņemiet manu dēlu armijā. Mans dēls nodzeras vai citas nekārtības dara.” Ko tad darīt? Redziet, mans uzskats par armiju diemžēl ir šāds. Kaut gan es neesmu vēl saņēmis aizsardzības koncepciju no Gaiļa kunga, realitāte ir, ka mums tie bruņotie spēki ir, bet es domāju, ka mums jāsāk domāt un mūsu pienākums ir domāt. Cik tad mums skaitliskais sastāvs ir vajadzīgs armijā? Tam savukārt nauda, jo šis budžeta atvēlējums mūsu bruņotajiem spēkiem ir smieklīgs.

Ar tādu naudas atvēlējumu mēs nevaram nevienam pretoties. Jā, var būt stājas un fiziskās gatavības, un morāles ieaudzināšana armijā, es tam piekrītu. Varbūt tā ir valsts prestiža lieta — armija. Bet vai mēs spējam to tagad panest? Es vēlreiz atkārtoju: es neesmu redzējis no mūsu Aizsardzības ministrijas, cik tad mums būs regulārā armija? 10, 5, 20 tūkstoši, 30 tūkstoši, kam savukārt varētu naudu pielāgot, ja mēs tādu atrastu. Mans uzskats ir tāds tomēr, ka nākamajai Saeimai, ja nu kāds šeit būs... Tāds ir mans personīgais un arī daudzu citu cilvēku, daudzu karavīru uzskats, ka mums tomēr jābūt ir izlasei konkursa kārtībā. Teiksim, regulārais brigādes sastāvs uz vairākiem gadiem—- 10, 15, kvalificēts, ar labu apmaksu, kura pārāk daudz nepārsniegtu budžetu, un pārējie ir zemessardze, kurā varētu arī daļa šo ārpus izlozes palikušo iziet apmācības kursu, lai būtu aizstāvis katrā sētā, katrā pagastā, katrā novadā.

Vēl es gribu sacīt, ka es pārsteidzos, nospiezdams pogu par steidzamību, kaut gan mans atsaukums par savu balsojumu šeit neko neizteiks. Es uzskatu, ka sasteigt tomēr to nevajadzēja. Vēlreiz atgriežos pie šā jautājuma — padomāt, ko darīs nepilsoņi, šie tūkstoši jauniešu, no kuriem netiek prasīts nekāds pienākums pret šo zemi, kurā viņi dzīvo. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Ilga Kreituse, Demokrātiskā partija “Saimnieks”. Lūdzu! Pēc tam — deputāts Pētersons.

 

I.Kreituse (DPS). Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka šoreiz ļoti liela taisnība ir Grīga kungam vienā jautājumā. Ja mums būtu skaidra aizsardzības koncepcija, tad šodien nebūtu visas šīs garās, un man liekas, daļēji liekās diskusijas par to, kā veidot obligāto karadienestu Latvijā. Būtu ļoti vēlams, lai uz otro lasījumu šim likumprojektam tiktu pievienotas statistiskās tabulas, kur būtu iekšā tuvāko desmit gadu laikā Latvijā potenciāli armijā iesaucamo skaits, potenciāli nepieciešamo cilvēku skaits, kā arī klāt dati par to, cik latviešu jauniešu, Latvijas jauniešu mācās augstskolās un kāda ir dienas, vakara un tamlīdzīgu studentu plūsmu sadalījumi. Un arī perspektīvie plāni, cik tādus uzņems. Tas ir viens jautājums, ka būtu jāsasaista teorētiskais un praktiskais kopā, lai vairs nebūtu šādas diskusijas otrajā lasījumā.

Otrs punkts. Izstrādājot šo likumprojektu, tā autoriem ir jābūt pilnīgai skaidrībai par koncepciju un tam, kādas valsts pieredzi mēs izmantojam šā likumprojekta sastādīšanā. Man ir pilnīgi nesaprotami, kā tāds liels militārais speciālists kā Žīgura kungs var iznākt tribīnē un aicināt mūs izmantot Amerikas Savienoto Valstu pieredzi. Amerikas Savienotajās Valstīs nav obligātā karadienesta. Nav. Nav, Žīgura kungs! Es neesmu militārā speciāliste, man pat nav dienesta pakāpes padomju laikā bijis, bet šo to es tomēr zinu. Man liekas, ka šoreiz jūs nodod pieredze no tā laika, kad jūs pats bijāt armijā. Tas ir ļoti sen atpakaļ, 50 gadus iepriekš. Tāpēc ir jābūt skaidrībā, ka mēs izmantojam citu valstu pieredzi, kādu mēs vēlamies redzēt Latvijas armiju sev, pie sevis valstī un veidojam savas valsts armiju ar savas Latvijas dzīves realitātēm, nevis paņemam atkal kādu modeli. Tikai šīs dzīves realitātes, ja jau mēs ejam uz NATO un “Partnerattiecībām mieram”, nedrīkst būt pretrunā ar tām koncepcijām un to virzību, uz kuru iet Latvijas valsts.

Trešais punkts. Latvijas Satversme ir nepilnīga. Un to mēs visi zinām, ka tur nav otrās daļas. Nav cilvēku, Latvijas pilsoņu tiesību un pienākumu. Bet šajā likumā obligātais dienests vai dienests armijā ir nosaukts par pienākuma un goda lietu. Līdz ar to es aizstāvu viedokli, ka izlozē par goda lietas pildīšanas iespējām ir jāpiedalās visiem tiem neatkarīgi no dzīvesvietas, kam kabatā ir Latvijas pilsoņa pase. Jo, manuprāt, ir negodīgi vienai daļai atņemt, tātad ārpus Latvijas teritorijas dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem atņemt tiesības pildīt savu goda pienākumu. Lai izloze nosaka, ja jau likumā tā ir ierakstīts, vai viņš var pildīt šo goda pienākumu vai nevar. Man liekas, ka šādai attieksmei būtu jābūt likumā.

Nākamais punkts. Likums nosaka, ka armiju veido no 1.oktobra. Augstskolās studentus komplektē augustā. Šodienas sociāli ekonomiskajā situācijā ļoti daudzi jaunieši izvēlas vakara apmācības kursu, jo viņiem pa dienu ir jāstrādā, lai nopelnītu naudu mācībām. Augustā tiek izlemts, vai viņš tiks vakara nodaļā vai netiks. Augustā viņš to uzzina un iemaksā naudu — naudu par savu apmācību pirmajā semestrī. Tātad oktobrī pēkšņi viņu paņem armijā. Kā kārtot visas tālākās attiecības?

Un vēl viens jautājums. Man nolasīja te, es neatceros, kurš kungs nolasīja, šo tik drausmīgo Latvijas jaunatnes raksturojumu, kur vispār nepalika vietas nevienam kaut cik domājošam vai gudram cilvēkam. Ja klausījās to raksturojumu, tad likās — nu viss, cauri ir. Tie četrdesmitgadnieki ir pēdējā kaut cik vēl normālā paaudze. Tad man ir jautājums: kas armijā ir labāks — neapmierināts vakarnieks, izrauts no studijām ārā, vai bakalaurs, kas aiziet armijā un nodien pēc tam, kad viņam ir zināms krājums jau galvā, kad viņš vairs nav vienkārši izpildītājs, bet var veikt arī augstākas funkcijas. Un līdz ar to es domāju, ka vajag krietni pārdomāt, un šeit jāiesaistās arī Izglītības komisijai, ka vakara nodaļas studentiem, tāpat kā dienas nodaļas studentiem, jāļauj apgūt šo bakalaura mācību kursu, ja viņš ir iestājies augstkolā. Šis cilvēks ir demonstrējis, ka viņa prāta spējas un vēlme, un gribēšana tomēr ir lielākas, nekā tai daļai, kas nav izteikuši šo vēlēšanos vai nav izturējuši pārbaudījumus. Tā ir privilēģija, bet tā ir godīgi nopelnīta privilēģija pret sabiedrību.

Nu, un pēdējā lieta. Man liekas, ka nevienā pasaules parlamentā tik īsā laikā kā pusgads parlamenta vīrieši nav tik ļoti rūpējušies par sievietēm. Pirmā privilēģija, ko jūs mums piedāvājāt — 10 gadi pie pensijas. Paldies, paldies! Mēs atteicāmies. Labi, tagad pieci gadi pie pensijas. Ņoti jauki. Nākamā privilēģija — armijā iet. Mēs te visas tā apspriedāmies un gribam pateikt, es atļaušos runāt, jo neviena Saeimas sieviete neteica savādāk. Paldies par šo privilēģiju! Bet mēs no viņas brīvprātīgi atsakāmies. Un lūdzam mums atstāt vienu privilēģiju — ļaujiet mūsu attieksmi pret armiju izpaust vienā lietā, ļaujiet sievietēm būt karavīru mātēm. Ar to arī pietiksies. Un, ja kāda negrib būt māte un ļoti aktīvi vēlas, likums atļauj brīvprātīgi stāties armijā. Bet nerakstiet mūs iekšā armijā! Ja būs krīzes situācija, mēs labāk jums uzvārīsim ēst un uzadīsim zeķes. Nelieciet stiept mums plintes! Paldies, mīļie Saeimas vīrieši, es ceru, ka vairāk priviliģētu priekšlikumu no šīs tribīnes Latvijas sieviešu vārdā neizskanēs!

Sēdes vadītājs. Deputāts Pētersons — “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu!

 

A.Pētersons (TB). Godātais Prezidij! Kolēģi! Dāmas un kungi! Mūsu priekšā ir obligātais dienests. Tas izsaka visu un reizē arī slēpj to, par ko mēs nerunājam. Manuprāt, šī sakne, kas ved uz obligāto dienestu, slēpjas kaut kur dziļāk. Mēs runājam par lozēšanu, mēs runājam par izlasi, mēs runājam par smadzeņu noplūdi, bet jautājums ir tieši mūsu tautas, mūsu jaunatnes audzināšanā, mūsu izglītības sistēmā, kas ietver sevī patriotisko audzināšanu, kura pašlaik nav sistēmā izvērsta un atstāta pašplūsmai, mūsu veselības aizsardzības sistēmā. Mēs pēdējās dienās esam dzirdējuši daudz protestu no veselības aizsardzības darbiniekiem, ka šī sistēma lēnām brūk, tā, kas ir bijusi izveidota. Kur mēs ņemsim veselīgu paaudzi, ja mēs paši esam slimi? Ja ne fiziski slimi, tad garīgi slimi. Slimi ar politisko infantīlismu, slimi ar kosmopolītismu. Mums vēl trūkst nacionālās apziņas. Armiju var veidot tikai tie cilvēki, tie pilsoņi, kuriem ir nacionālā apziņa, kuriem ir patriotiskās jūtas, kuriem ir pienākums un gods, un uzdevums aizstāvēt savu zemi, aizstāvēt savu valsti, cīnīties par šīs valsts un šīs tautas pastāvēšanu. Lūk, šeit ir tā sakne. Un, kamēr mēs neķersimies pie šīs saknes, mēs varēsim apspriest no visādiem viedokļiem, kā ņemt armijā, kā iesaukt, kur viņus likt. Mēs varēsim iztirzāt visus šos aspektus un netiksim ne pie kāda gala. Mums ir jāizveido... Iepriekšējie runātāji ļoti labi pateica. Man sevišķi patika Oskars Grīgs, kas tieši un precīzi raksturoja daudz ko. Tāpat arī daudzi iepriekšējie runātāji pateica labus, skaistus domu graudus, kurus varētu izmantot mūsu jaunatnes audzināšanā un veidošanā. Es atceros no savas jaunības, no savas bērnības, kad es gāju pamatskolā, tas bija Ulmaņa laikā, 5. un 6.klasē mums bija obligātā militārā audzināšana. Mēs, zēni, 5. un 6.klases zēni, maršējām 18.novembra parādē aiz armijas. Mūsu solis bija brašs, mūsu stāja bija braša, jo mūs mācīja, apmācīja Latvijas armijas virsnieki, šinī gadījumā virsleitnants Balodis, 9.Rēzeknes kājnieku pulka adjutants, kurš pazuda bez vēsts 1940.gadā, ienākot krieviem. Lūk, šī stāja mums visiem ir saglabājusies no tiem laikiem. Šo stāju vēl papildināja brīvības cīņas. Šo stāju nesa latviešu strēlnieki savā laikā.

Tad vēl viens tāds interesants fakts. Nikolajs II savā laikā teica: “Lielākā kļūda bija izveidot Latvijas strēlnieku bataljonu.” Lielākā kļūda! Jo viņi pēc tam redzēja, ko latviešu bataljoni izdarīja. Latvijas strēlnieki bija tie, kuri neaizplūda uz Krieviju, uz Padomju Krieviju, kuri piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās pret Bermontu. Viņi izcīnīja brīvību. Mūsu nacionālā, patriotiskā audzināšana izveidoja tādu paaudzi, kura vēl tagad spēj un ir spējusi pretoties visādām varmācībām. Ne tik vien fiziskam teroram un genocīdam, bet arī garīgam teroram un genocīdam. To pierādīja leģionāri Ziemassvētku kaujās Kurzemē un sešās lielkaujās, to pierādīja nacionālie partizāni Stopoku mežā, kaujās pie Čles bunkura un daudzās citās vietās. Latvietim ir cīņas gars, vienalga, kurā armijā viņu liec, viņš karos. Bet mums ir sava vēsture, un mēs no šīs vēstures varam mācīties. Un, ja mēs to atstājam novārtā, tad tas jau ir noziegums. Noziegums mūsu izglītības sistēmā, mūsu aizsardzības spēku organizēšanā.

Es gribēju teikt vēl. Siliņa kungs ierunājās par studentiem, par smadzenēm. Jā, smadzenes mums ir vajadzīgas un ar smadzenēm jārīkojas uzmanīgi. Un, ja palasām no Pirmā pasaules kara, kad mūsu dzejnieki Virza, Skalbe un Akuraters gāja uz pirmajām līnijām, tad pulkvedis Briedis un pulkvedis Vācietis teica: “Nē, draugi, jūs nevarat tur līst, jūs ejat, cīnaties, bet jums ir cits uzdevums!” Tā ka mēs nevaram pirmajās līnijās sabāzt visus gudros. Mūsu smadzenes ir jātaupa, un šī sistēma mums ir jāpilnveido, tikai jāizdomā, kādā veidā, vai ar kara katedrām augstskolās vai speciālo apmācību. Tam, protams, noteikti būtu jāiziet cauri, jo karadienests lempi iztaisa par cilvēku. To es pats esmu pārliecinājies, būdams vācu armijā, leģionā. Sanāk kopā lauku un pilsētas zēni, katram ir sava stāja, katrs ar savām novirzēm. Pēc pāris mēnešiem viņi ir pavisam citi cilvēki. Bet, protams, tikai bez pazemošanas. Nevar tā, ka “ģedovščina” nāk pāri, kas arī pašlaik Latvijas armijā notiek. Jo mums nav šo trīs uzdevumu — nav goda, par kuru mēs varam iet, mūsu jaunatnei nav pienākuma un nav uzdevuma. Un mums par to pašlaik ir ļoti jādomā, kā visu to sasaistīt kopā. Jā, apmēram galvenajos vilcienos es būtu to visu pateicis.

Bet mums jāņem vēl vērā, es gribu arī sievietes te pieminēt. Te jau Kreituses kundze diezgan garas rindas veltīja sievietēm. Mēs arī varam lielīties, ka jau pasaules presē mūsu sievietes ir cīnījušās Čečenijā. “Baltās zeķbikses”. Es domāju, ka tur nav ko kaunēties, jo es savā laikā, cīnīdamies Austrumu frontē, jā, sastapos ar krievu snaiperēm. Viņas bija tās, kas mums nodarīja daudz zaudējumu, kas medīja cilvēkus. Mūsu rindās vispār snaiperu nebija. Mēs gājām aci pret aci. Bet krieviem lielākoties snaiperes bija sievietes. Un mūsu zēni diezgan daudzi “nolika karotes” no šādiem trāpījumiem. Bet ņemsim vērā to, ka latviete ir vienmēr bijusi karavīra māte. Tas ir pirmais un svētākais uzdevums. Un kristīgajā morālē un kristīgajā ticībā, un Bībelē ir teikts: “Nav svētāka uzdevuma kā atdot savu dzīvību par saviem brāļiem.” Tas nozīmē — par savu tautu, par savu valodu, par savu kultūru. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai vēl nav pieteikušies runāt debatēs? Deputāts Sinka — otrreiz, lūdzu! “Tēvzemei un brīvībai”.

 

J.Sinka (TB). Paldies, priekšsēža kungs! Tā kā es vadu šeit Čečenijas atbalsta grupu šajā parlamentā, man ir jāizdara maza korektūra, un es esmu pārliecināts, kad mans kolēga Aleksandrs Pētersons tā nedomāja, ka viņš mazliet joviāli runāja par sieviešu iesaistīšanos, un proti, ka “balto zeķbikšu” brigāde esot bijusi latvietes vai baltietes Čečenijā. Tā nu taisnība nav, un es nedomāju, ka viņš to tā arī bija domājis. Tikai faktu labad man nāk prātā viena BBC korespondenta intervija ar vienu “melnzeķi” čečenieti snaiperi, kas viņam teica: “Kāpēc mēs sevi saucam par “melnajām zeķēm”? Nu tādēļ, ka krieviem ir “baltzeķu brigāde”. Tātad šeit ir tā pareizā perspektīva, un es domāju, ka šinī jautājumā mēs, baltieši, latviešus ieskaitot vai latvietes ieskaitot, esam nomelnoti no pavisam citas puses. Tā ka tas tāds paskaidrojums, ko es jutu, man vajadzēja dot. Paldies!

Sēdes vadītājs. Debates pabeigtas. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Obligātā valsts dienesta likums” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Dokuments nr.606. Lūdzu rezultātu! Par — 45, pret — nav, atturas — 13. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā.

 

A.Līgotnis. Kolēģi, es lūgtu priekšlikumus iesniegt nedēļas laikā, līdz 27.jūlijam, lai mēs plenārsēdē varētu izskatīt 3.augustā.

Sēdes vadītājs. Vai iebildes deputātiem ir pret šiem termiņiem? Nav. Pieņemts.

 

Godātie deputāti! Izskatot Prezidija ziņojumus par saņemtajiem likumprojektiem, mēs atlikām divus likumprojektus par valdību noslēgtajiem līgumiem, kuri jānodod komisijām, un deputāts Endziņš lūdza iesniegt šo līgumu tekstus. Es ceru, ka visi deputāti jau vakar ir saņemuši šo līgumu tekstus, un tāpēc es atļaušos atgriezties, lai mēs izskatītu šos divus jautājumus, un proti. Likumprojekts “Par Latvijas Republikas un Ukrainas valdību līgumu par savstarpējo sadarbību muitas jautājumos” . Vai par Prezidija atzinumu nav iebilžu? Līdz ar to Saeima nolemj nodot likumprojektu Ārlietu komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

Un otrs — likumprojekts “Par nolīgumiem starp Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas valdībām” . Vai par Prezidija atzinumu ir iebildes deputātiem? Nav. Līdz ar to Saeima nolemj nodot šo likumprojektu Ārlietu komisijai un nosaka, ka tā ir atbildīgā komisija.

 

Nākamais — likumprojekts — “Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi” . Otrais lasījums. Vides un sabiedrisko lietu komisijas vārdā — Aivars Berķis, Latvijas Zemnieku savienības deputāts!

 

A.Berķis (LZS). Godātie deputāti! Vides un sabiedrisko lietu komisija jums atkārtoti piedāvā otrajam lasījumam elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu likumu.

Mēs strādāsim ar 718. dokumentu. Tas nav tas pats iepriekšējais dokuments, te vairs nav iekļauti tie priekšlikumi, kurus to iesniedzēji nav uzturējuši un no kuriem vairumā gadījumu atteicās jau iepriekšējā lasījuma laikā. Bet savukārt ir parādījušies citi priekšlikumi, pavisam kopā 375. Tie ir visi tie priekšlikumi, kuri bija iesniegti agrāk un no kuriem tātad neviens nav atteicies. Ir tajā skaitā arī pašas komisijas iesniegtie, ir tie, kuri ir iestrādāti komisijas variantā, ir tie, kuri nav iestrādāti, tātad kopā 375. Mūsu komisijas vadītāja Anta Rugāte, piemēram, vien ir uzņēmusies 126 dažādu priekšlikumu aizstāvību, un tas arī ir iemesls, kāpēc komisijas varianta aizstāvību uzvēla man, jo bija viedoklis, ka Rugātes kundzei būtu grūti visu laiku spēlēt divas atšķirīgas lomas. Varu apliecināt, ka es labprāt būtu šo pienākumu atvēlējis viņai.

Lielākā daļa no jauna piedāvāto priekšlikumu komisijai pašai nav jauni. Tie ir tie paši priekšlikumi, kurus savā laikā jau piedāvāja Slaidiņa kungs vai Arāja kungs, vai citi mūsu eksperti un no kuriem komisija atteicās likuma gatavošanas gaitā. Tagad tie, teiksim, no frakcijām un atsevišķiem deputātiem ir ienākuši no jauna. Tāpēc tie tik un tā ir jāizšķir, šeit balsojot, tāpēc komisija nelaboja savu otrajam lasījumam jau reiz sagatavoto redakciju, bet visi uzturētie priekšlikumi, kā jau es jums teicu un kā jūs paši redzat, ir iekļauti 718. dokumenta tabulās, un izlemsim balsojot. Un, protams, sagatavojot likumu trešajam lasījumam, komisija vēlreiz izvērtēs gan jau atkal iesniegtos priekšlikumus, gan arī visus tos viedokļus, ko izteica šeit ieradušies Eiropas valstu eksperti, ko izteica Eiropas raidorganizāciju apvienības juridiskā departamenta direktors Verners Rumphorsta kungs.

Kā šodien “Neatkarīgajā avīzē” raksta Edvīns Inkēns par mūsu likumprojektu, kuru daži žurnālisti tā niecinoši nodēvējuši par”lupatdeķi”, tad kopumā šis mūsu “lupatdeķis” Eiropas ekspertus apmierināja. Un kas netic Inkēna kungam, tas pats var iepazīties komisijā ar mūsu divu dienu tikšanās protokoliem. Un, ja kāds netic arī protokoliem, tad es palūdzu Rumphorsta kungam atļauju un esmu ierakstījis šo tikšanos arī diktofonā un varu iedot noklausīties šo kaseti, jo es jums atkārtoju: Eiropas ekspertu viedoklis nebija nelabvēlīgs. Bet tas, protams, nenozīmē, ka mēs negribētu šo likumu uzlabot, ka mēs negribētu uzklausīt frakciju un deputātu priekšlikumus, un es kategoriski noraidu Media fonda pārstāvja Dana Bērtuļa visai neizdevušos joku, ko viņš vakar izmeta NTV-5 raidījumā, ka priekšlikumu iesniedzēji paši gribot kļūt par padomes locekļiem un tieši tāpēc tik daudz priekšlikumus iesnieguši. Es jums varu apliecināt, ka vismaz manas frakcijas pārstāvis Pauls Putniņš, kura parakstītos priekšlikumus aizstāvu no vistīrākās sirdsapziņas un vislabāko nodomu vadīts, nevis to grib, bet gan sabiedrībai būtu veicies, ja tādi vīri kā, piemēram, Putniņš būtu ar mieru tādā padomē strādāt.

Kāpēc mēs tā cenšamies panākt, lai par visu varu šo likumu pieņemtu, kā daži uzskata, un kāpēc mēs to piedāvājam apspriest ārkārtas sesijai? Nu redziet, šī likumprojekta veidošanai tomēr ir izlietots septiņu mūsu komisijas cilvēku divu gadu darbs, un vēl divreiz lielāks skaits ekspertu, juristu, sabiedrisko organizāciju pārstāvju ir piedalījušies šajā darbā. Šo likumu daži ļoti, ļoti nevēlas. Par šo likumprojektu runā ļoti daudzi tādi, kas šo likumu nav izlasījuši, bet šo likumu arī gaida tie, kam tas patiesi ir vajadzīgs. Iepriekšējā lasījuma laikā teiktās jūsu runas, es domāju, visas vēl ir gan pašiem deputātiem, gan arī radioklausītājiem labā atmiņā, diezin vai tik plaši tās mums šodien vajadzētu atkārtot. Es domāju, ka trīs dienas mums vairs tam nevajadzētu veltīt, es ieteiktu būt lietišķiem. No manas puses tas ir arī viss, un sāksim skatīt.

Tātad vispirms par virsrakstu — “Elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu likums”. Atbildīgā komisija ierosina “Radio un televīzijas likums”. Vai ir iebildumi? Vai vajag balsot?

Sēdes vadītājs. Laikam nē.

 

A.Berķis. Tālāk. 1. pants. Ir atbildīgās komisijas sagatavots variants definīcijai un ir “Tēvzemes un brīvības” un deputātes Rugātes sagatavota atšķirīga definīcija. Abas šīs definīcijas, es saprotu, nāk no mūsu tehniskajiem ekspertiem, tehniskajiem cilvēkiem, faktiski no vieniem un tiem pašiem. Otrā definīcija it kā ir pilnīgāka, bet te ir viena nelaime — jo pilnīgāka definīcija, jo mazāk izturēts princips par šīs definīcijas principiem... jo te apmēram iznāk tā, ka galva, ola un bumba. Nav īsti... Jo, ja radio ir radio, bet kabeļradio vai satelītradio jau ir radiosignāla pārraidīšanas formas un savukārt radio datu sistēma, ir tas, ko pārraida, tad jūk it kā kopā principi. Bet par abām mēs varam balsot, un izšķirsim balsojot.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, vai deputāti vēlās runāt? Anta Rugāte, Kristīgo demokrātu savienība! Atklājam debates.

 

A.Rugāte (KDS). Godātais Prezidij, cienījamie kolēģi deputāti! Nav jau grūti pildīt divas lomas, bet ir jāizvēlas viena, un man tā vienmēr ir bijusi tikai viena. Kas attiecas uz šodienas referentu, tad man ir jāatbild, tā kā mans vārds ir ticis pieminēts. Un iemesls bija gluži cits. Iemesls bija tāds, ka komisijā šobrīd sagatavotajā likumprojektā jūs saņemat tos priekšlikumus, kuri nav skatīti, bet ir pieņemti ar noraidījumu, un šāds formulējums man nebija pieņemams, lai es varētu aizstāvēt likumprojektu šāda izskatā. Tādēļ arī bija balsojums par jaunu referentu, un Berķa kungs tīri labprāt arī piekrita šo nepatīkamo darbu veikt, par ko es viņam tiešām esmu pateicīga.

Kas attiecas uz Eiropas Padomes ekspertu priekšlikumiem, arī šajā tekstā tie nav iestrādāti. Gluži tāpat kā visi pārējie priekšlikumi, kas tika saņemti, netika iestrādāti, bet tika automātiski noraidīti, uzskatot tos par atkārtotiem, lai gan patiesībā tie tādi gluži nav.

Un, kas attiecas uz Eiropas Padomes ekspertu attieksmi pret mūsu likumprojektu, es kā komisijas priekšsēdētāja tomēr gribētu nedaudz papildināt referenta teikto. Protams, jā, tā nebija nelabvēlīga, uzskatot, ka mēs esam sagatavojuši pietiekami profesionālā līmenī nozares likumprojektu. Šī atziņa nepārprotami tika izteikta, taču tika izteikta arī piebilde, ka iespējams, ka mēs esam uzņēmušies ļoti drosmīgu soli — vairākos jautājumos tīri konceptuāli būt par jauna ceļa pionieriem un rādīt Eiropai, kādā veidā varbūt vēl varētu risināt šos jautājumus, zināmā mērā varbūt uzskatot, ka Eiropas līdzšinējā pieredze nav pietiekama, lai mēs arī no tās izdarītu pietiekami saistošus secinājumus.

Taču, kas attiecas uz šo priekšlikumu par 1. panta pirmo daļu, tad ir tomēr iespējams precizēt un arī pamatot, kādēļ ir vajadzīgs precizējums, kuru piedāvā “Tēvzemei un brīvībai” un kurš ir arī manā redakcijā. Proti, šajā priekšlikumā ir dota elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu subjektu uzskaite, par pazīmēm ņemot to pamatfunkciju, tas ir, programmu veidošanu, kas obligāti būtu regulējama ar likumu, kā arī to auditoriju vērā ņemamos apjomos. Un konvencijā par pārrobežu televīziju, kas mums bija pilnīgi saistoša, gatavojot šo likumprojektu, ir skaidrots, ka par sabiedrības saziņas līdzekļiem nav uzskatāmas videokonferences, datu pārraide no datu bankām, faksimilpārraides un citi līdzīgi telekomunikāciju veidi. Tādēļ šī precizētā redakcija varētu tikai un vienīgi nākt par labu šī likuma satura izpausmei. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai vēl kāds vēlas runāt? Edvīns Inkēns, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

E.Inkēns (LC). Cienījamie kolēģi! Varētu šķist, ka šis tiešām ir diezgan nenozīmīgs strīds, kas pašreiz noris, jo man arī pilnīgi viennozīmīgi jāatzīst, ka satelītradio, satelīttelevīzija un datortelevīzija ir, protams, tādi jautājumi, kas saistīti ar sabiedrības saziņas līdzekļiem. Un tomēr viena iebilde man ir. Reāli satelītradio un satelīttelevīzija, ja mēs viņus uztversim Latvijas teritorijā, mēs viņus no Latvijas teritorijas neregulēsim. Acīmredzot arī tuvākajā laikā mēs nevaram sagaidīt situāciju, lai no Latvijas televīzijas tiktu raidīti signāli uz satelīttelevīziju un satelītradio. Datortelevīzijas specifika ir pilnīgi savādāka, nekā vispār tiek runāts šajā likumā. Datortelevīzija arī Eiropai ir pilnīgi jauns jēdziens, kas tikai tagad parādās caur datoru tīkliem. Vēl nevienā Eiropas valstī tas nav regulēts, un šeit, ja mēs tikai nosaukumā pieminēsim šīs trīs lietas, bet nekur likumā tālāk ne pēc gara, ne pēc burta nepieminēsim, tad varbūt mēs it kā būsim izdarījuši kaut ko labu, gribot pieminēt, bet faktiski mēs nekā nebūsim izdarījuši. Tāpēc šajā gadījumā es nedomāju, ka šie labojumi ir tik svarīgi. Un tiešām viena no iebildēm, kas bija attiecībā pret mūsu likumu no Eiropas ekspertiem, ir tā, ka likums ir instruktīvs un tehnisks. Mums nevajag tik smalku tehnisku likumu tāpēc, ka tehnoloģijas ir pirmās, kas mainās, likuma būtība jau nav tehnoloģiskajā regulēšanā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai vēl vēlas runāt deputāti par šo priekšlikumu? Nevēlas. Līdz ar to debates ir pabeigtas. Vai referents vēlas runāt?

A.Berķis. Nē, ierosinu balsot.

Sēdes vadītājs. Paldies! Lūdzu, balsosim par, es saprotu, frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” un deputātes Rugātes priekšlikumu. Pirmo daļu izteikt: šis likums nosaka elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu (radio, televīzijas, kabeļradio, kabeļtelevīzijas, satelītradio, satelīttelevīzijas, datortelevīzijas, teleteksta radio) datu sistēmas un citu apraides sistēmu veidošanas, reģistrācijas, darbības un uzraudzības kārtību. Lūdzu rezultātu! Par — 21, pret — 19, atturas — 12. Priekšlikums nav pieņemts. Balsosim par komisijas pirmās daļas redakciju! Vai vispār man redakcijas ir jālasa vai jūs uzmanīgi sekosit paši? Nav iebilžu, ja es nelasīšu?

 

A.Berķis. Es ierosinātu nelasīt.

Sēdes vadītājs. Jo citādi laikam tādā veidā var tikai traucēt deputātiem uzmanīgi sekot ar dažbrīd kļūdainu lasīšanu. Lūdzu, balsosim par komisijas ieteikto 1.panta pirmās daļas redakciju. Lūdzu rezultātu! Par — 27, pret — 2, atturas—- 16. Deputātu skaits, kuri piedalās balsojumā, ir nepietiekams, nav