Latvijas amatierteātru astotajā salidojumā:

Rēzeknes rokasspiediens Valkai

Tiem, kas jūlija pēdējās nedēļas nogalē šovasar uzturējās Rēzeknē, bija iespējams kļūt par Latvijas amatierteātru astotā salidojuma dalībniekiem vai vismaz par tā norišu skatītājiem un klausītājiem. Jā, arī par klausītājiem, jo 30. jūlijā Rēzeknes luterāņu baznīcā dziedāja Latgaliešu kultūras biedrības kamerkoris, spēlēja orķestris no Vācijas, kam piebiedrojās arī Rēzeknes jauniešu kamerkoris. Piedevām Rēzeknes kultūrvēstures muzejā tika atklāta izstāde “Tērpa teātris… teātra tērps”, salidojumu dalībnieki varēja apmeklēt novada kultūras darbinieku dzimtās vietas, iegriezties šejienes keramiķu cepļos, kas tika atvērti tieši par godu šim notikumam. Lai būtu intriga — tieši pusnaktī…

Līdztekus salidojuma atklāšanai piektdienas vakarā Rēzeknes pilskalnā (tur sestdien risinājās jēkabpiliešu iestudētās “Medejas” naktsizrāde, bet svētdien — noslēguma uzvedums ar visu dalībnieku parādi) interesentiem tika piedāvātas vairākas skatuves — vispirms jau kultūras namā, bet kopā ar to — teātra studijā “Nabaga Joriks” Latgales ielā, MRS ēkā 18. novembra ielā, izrādes varēja redzēt arī pareizticīgo baznīcas skvērā un pilskalna pakājē, piedevām arī kultūras nama pagalmā. Pavisam šajās trijās dienās bija pāri par divdesmit (!) dažādu piedāvājumu, ja labi gribēja, varēja paspēt aplūkot vismaz desmit. Lai nerastos pārslodze, nezustu uztveres asums.

Starp skatītājiem netrūka lugu autoru, daudzi režisori vēlējās parunāties ar Āriju Geikinu, Jāni Jurkānu un citiem, tostarp arī ar teātra vēsturnieci un izrāžu vērtētāju Līviju Akurāteri. Viņas veltījumvārdi salidojuma dalībniekiem ir gana zīmīgi, lai tos varētu atgādināt arī mūsu lasītājiem:

“Latvijas Tautas teātri un amatieru kopas laimīgā kārtā nepadodas. Kaut amatierteātru kustību pašlaik it kā aizēno sakuplojušie prestiža, peļnas vai vienkārši “lielas izpriecāšanās” pasākumi, tā turpinās.

Un kaut kur Latvijas malā vai E.Melngaiļa Tautas mākslas centra rīkotajās skatēs Rīgā sastopas neatlaidīgie interesenti, kas apzinās nepieciešamību citam citu balstīt un nepadoties. Teātrais — tā ir domāšana par pasauli. Tā ir radīšana un līdzradīšana, kurā tiek iesaistīts arī skatītājs. Pašlaik šo skatītāju it kā aizvilinājis vieglāk tveramais, virspusējais, bet rīt tas izjutīs vajadzību atgriezties pie dziļākiem dvēseles avotiem. Un tad teātris — gan profesionālais, gan to papildinošā un balstošā amatierskatuve būs atkal nepieciešams. Tas palīdzēs asināt jūtību citam pret citu, pret pasauli.

Tāpēc, nav brīnums, ka aktieru kopās, kas ir kā cieši austa, skaista josta, tieši pēdējā laikā parādās tik daudz gados jaunu cilvēku. Apzināti vai neapzināti viņi izjūt savu sūtību turpināt teātri, kā latviešu kultūras svarīgu sastāvdaļu.”

Tas, kas šajās dienās risinājās Rēzeknē nu ieguva tik plašu rezonansi. Uz šejieni bija atbraukusi arī Vitebskas teātra “Sintez” trupa, kas pārstāvēja Baltkrievijas amatierteātrus, lielā mēra gūlās uz rēzekniešu režisoru Māras Zaļaiskalns un Igora Mihailova, uz šejienes Valsts kultūras inspektora Pētera Keiša un, protams, uz pilsētas domes priekšsēdētāja Ernesta Jurkāna pleciem. Hallē “Zilais brīnums” svētdienas pēcpusdienā risinājās turpinājums: amatierteātru salidojumu mantojuma nodošanas ceremonija. Stafeti saņēma valcēnieši.

Devītā tikšanās reize atkal pēc četrām vasarām būs Valkā. Pēc Smiltenes, Alūksnes, Talsiem, Cēsīm, Kuldīgas, Madonas, Jelgavas un Rēzeknes. Saskaņā ar amatierteātru aktieru devīzi:

“Kamēr vien dzīvos pasaulē
Kāds cilvēks vecs vai jauns,
Tam vienmēr dziļi dvēselē
Būs paslēpies savs klauns.”

Mintauts Ģeibaks,
“LV” korespondents