DIPLOMĀTIJA

Latvija — Apvienoto Nāciju Organizācijas acīm

Džons Hendra — Apvienoto Nāciju Organizācijas pastāvīgais koordinators, ANO Attīstības programmas (UNDP) pastāvīgais pārstāvis un ANO Starptautiskās Narkotiku kontroles programmas pārstāvis Latvijā — speciāli laikrakstam “Latvijas Vēstnesis”

Todien, kad Džons Hendra mani pirmoreiz pieņēma vēl savā vecajā kabinetā Vecrīgā, varēja just, ka visa ANO pārstāvniecības Latvijā komanda ir ceļa jūtīs. Tā pārcēlās uz jaunām, daudz plašākām telpām Skolas ielā 24. Saprotams, ka rūpju šādā brīdī netrūkst. Taču Džons Hendra atrada laiku vispusīgām atbildēm uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem.

— Protams, viens no maniem galvenajiem jautājumiem ir par jūsu kompetencē esošajām sfērām Latvijā.

— Tad man jums jāatbild divos līmeņos. Pirmais — ANO Attīstības programma, kas ir viena no ANO galvenajām programmām. Šeit mūsu uzmanības centrā ir trīs galvenie aspekti. Pirmais ir demokratizācijas process un demokrātiskie pārkārtojumi. Otrais aspekts ir pārkārtojumu ietekme uz sociālajiem procesiem. Trešais ir civilās administrācijas reforma. Pirmajā aspektā mums ir piecas dažādas programmas un projekti. Vispirms — cilvēktiesību jomā — mēs palīdzam Latvijas parlamentam un valdībai izveidot savu nacionālo cilvēktiesību aizsargāšanas programmu. Pašlaik kopā ar valdību un parlamentu strādājam pie Cilvēktiesību biroja izveidošanas. Šis projekts ietver arī plaši izvērstu sabiedrības izglītošanu cilvēktiesību jomā. Mēs palīdzam valdībai arī īstenot plašu latviešu valodas mācīšanās programmu imigrantiem, lai katram, kas dzīvo Latvijā un kas to vēlas, būtu iespēja iemācīties latviešu valodu. Tas saistīts ar naturalizācijas procesu, taču jo vairāk ar cilvēku integrāciju Latvijas sabiedrībā. Svarīgs punkts ir arī juridiskā reforma. Šai ziņā mēs Latvijai palīdzam izveidot vairākus mācību centrus un aģentūru. Plašākā aspektā var teikt, ka demokratizācijas process ietver vispārējās cilvēktiesības, valodas mācīšanu, sieviešu tiesības, sieviešu politiku. Otrs svarīgs mūsu darba virziens ir palīdzība valdībai un parlamentam valsts sociālo pārkārtojumu īstenošanā. Esam ar valdību pārrunājuši vairākus ieteikumus pensiju reformai, kā arī par sociālās nodarbinātības, bezdarba apdrošināšanas reformu un vēl citiem aspektiem. Trešā joma ir statistika. Ceturtkārt, mēs strādājam pie sociālās attīstības ziņojuma, ko ANO Attīstības programma katru gadu izdod globālā mērogā. (“Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1995.” nupat nāca klajā — J.Ū.) Latvijā UNDP to dara pirmo reizi. Šajā darbā ir iesaistījušies vairāki latviešu zinātnieki, un šo procesu virza latvieši. Viens no priekšlikumiem ir sociālā integrācija, kurā darbojamies ļoti intensīvi, saistot šo procesu ar sociālajiem pārkārtojumiem, cīņu pret nabadzību, pret bezdarba pieaugumu, meklējot dažādus ceļus šo problēmu atrisināšanai. Visbeidzot, kopā ar Latvijas valdību mūs interesē ģimenes plānošanas jautājumi. Tātad — veselas piecas jomas: pensijas, sociālā aizsardzība, cilvēka tiesību aizsardzība, statistika un ģimenes plānošana. Tas viss kopā ir otrā mūsu darbības joma. Trešā ir civilās administrācijas reforma. Šajā sakarā mēs organizējam visu Ministru kabineta darbinieku, ieskaitot valsts sekretārus, mācības modernajā menedžmentā. Mēs kopīgi ar valdību domājam par zināšanu apguvi ekonomikas vadīšanā un civilajā sektorā. Pavisam īstenojam apmēram 15 vai 20 programmas. Mums nevienā no minētajām jomām nav politisku, komerciālu vai citu interešu. Līdz ar to mēs varam dot objektīvu vērtējumu par soļiem, ko valdība vai parlaments gatavojas spert. Mūsu fondi ir limitēti, tāpēc uzmanību centrējam uz tām jomām, kur varētu rasties vislielākie zaudējumi. Tas — par manu darbību ANO Attīstības programmas (UNDP) ietvaros. Protams, esmu saskāries arī ar problēmām un grūtībām, kas radušās Latvijas ekonomikā. Es jūsu valstī pārstāvu arī ANO Narkotiku kontroles programmu (UNDCP). Rīgā atrodas šīs programmas birojs Baltijas valstīs. Turklāt manos pienākumos ietilpst sekot arī bēgļu problēmai un vēl dažiem citiem jautājumiem.

— Kāds ir jūsu pašreizējās situācijas vērtējums Latvijā? Tas būtu — gan ekonomiskā, gan sociālā aspektā, kā arī attiecībā uz demokrātiskajām institūcijām.

— Jāteic, ka esmu visai priviliģētā situācijā — varu vērot visus Latvijā notiekošos procesus. Ne vien demokrātisko institūciju, bet arī sociālajā sfērā un ekonomiskajos aspektos. Būtībā jūsu jautājums ir ļoti plašs, jo skar visu Latvijas pārvērtību procesu kopumā. Es gribētu aplūkot trīs momentus atsevišķi. Starp citu, pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku arī Viduseiropā norit sarežģīti. Tas ietekmē cilvēku psiholoģisko noskaņojumu, iespaido sabiedrību kopumā. Grūts bija jau pirmais solis demokratizācijas virzienā — brīvās vēlēšanas. Latvija šo soli spēra jau pirms krietna laika. Arī pašlaik Latvijā notiek pirmsvēlēšanu kampaņa. Domāju, ka tā ir ļoti atklāta un demokrātiska. Masu saziņas līdzekļu atklātība ir ārkārtīgi svarīgs demokrātijas aspekts. Taču demokrātijas attīstības procesā, protams, ir prioritātes. Domāju, ka ārkārtīgi svarīga ir juridiskā reforma, īpaši sakarā ar Latvijas vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā. Būtībā jūsu valsts ir spiesta pārskatīt savu likumdošanas sistēmu. Veicams liels darbs, pārskatot visu tiesu, juridisko sistēmu, lai to harmonizētu ar Eiropas Savienībā pastāvošajiem juridiskajiem ietvariem. Domāju, ka svarīga ir arī jaunu mehānismu veidošana. Piemēram, neatkarīgais Cilvēktiesību birojs. Arī tas sekmēs cilvēku izglītošanu demokrātijas principu garā. Manuprāt, nepieciešams radīt vēl dažus noteikumus nelatviešu integrācijai Latvijā. Ir acīmredzami, ka viņiem jāpalīdz apgūt latviešu valoda. Kopumā, vērtējot pieredzi, ko esmu šeit guvis divos gados, jāteic, ka Latvijā notikusi pozitīva virzība uz priekšu.

Taču, protams, vēl aizvien jums ir krietni jāstrādā. Sociālā aspektā vairāk uzmanības jākoncentrē sociālo problēmu risinājumiem. Es zinu, ka šie risinājumi ir ļoti grūti jaunai sabiedrībai, kāda šobrīd ir Latvijā. Dažkārt iznāk pat pakāpties atpakaļ. Taču jāskatās uz Latviju salīdzinājumā ar citām valstīm. Jāņem vērā, ka šīs ir vēsturiskas pārvērtības. Es domāju, ka Latvijas valdība ir veltījusi daudz uzmanības un laika sociālajām reformām. Kaut arī šie ir sarežģīti lēmumi. Mēs zinām, ka Latvijas budžetā ir lieli ierobežojumi, un pēdējās pāris nedēļās pat vēl jauni ierobežojumi nākuši klāt. Tā kā patlaban ir ļoti grūti īstenot nepieciešamās reformas tajās makroekonomikas robežās, kurās valsts ir un kurās tai jāpaliek. Pieļaujot pārāk lielu budžeta deficītu, varētu pazaudēt arī to pozitīvo, kas iegūts ekonomikas jomā. Domāju, ka ļoti svarīga ir arī cilvēku attieksmes maiņa. Viņi vēl aizvien ļoti gaida, lai valdība visu nodrošinātu. Taču valdības iespējas ir ierobežotas. Daudz var izdarīt pati sabiedrība — baznīcas, nevalstiskas organizācijas, dažādas citas cilvēku grupas. Domāju, ka sociālajā sfērā nepieciešama arī plaša sabiedrības izglītošana.

Visbeidzot, pievērsīsimies ekonomiskajam aspektam. Domāju, ka ikvienam būtu jāparaugās arī uz panākumiem, kas gūti Latvijā: inflācija gājusi mazumā, stabilizēta ekonomika. Jā, jums pēdējos mēnešos radušās smagas problēmas, to skaitā arī “Banka Baltija”, budžeta deficīts. Taču es domāju, ka tomēr ir svarīgi palūkoties uz panākumiem, ko valsts guvusi. Salīdzinājumā ar citām valstīm šajā reģionā jāsecina, ka Latvija bijusi viena no sekmīgākajām savas ekonomikas stabilizācijā. Manuprāt, viens no jautājumiem, kas jums jāatrisina nākotnē, ir situācija budžetā. Ņoti svarīgi koncentrēt uzmanību uz ieņēmumiem, to ievākšanu. Otrs svarīgs aspekts nākotnē ir lielie valsts uzņēmumi, kuru statuss vēl aizvien nav reformēts. Būtu jāatsāk šo uzņēmumu darbība. Tas ir būtiski ne vien no ieņēmumu politikas viedokļa, problēma ir daudz plašāka.

Tas ir mans personiskais viedoklis par situāciju Latvijā visos trīs augstākminētajos virzienos.

— Lūdzu komentējiet Apvienoto Nāciju Organizācijas attīstību tās pastāvēšanas piecdesmit gados. Kā zināms, šogad atzīmējam jūsu organizācijas pusgadsimta jubileju.

— Pēc manām domām, pastāv divas Apvienoto Nāciju Organizācijas. Viena, kas risina valstu drošības jautājumus. Tai ir Drošības asambleja un Drošības Padome. Tas ir ārkārtīgi svarīgs darbs. Tā ir tā ANO, ko cilvēki jūt vispirms. Piemēram, redz to ārkārtīgi grūtajā Bosnijas situācijā. Šajā gadījumā ANO ir individuālu valstu kopums. Šīm valstīm ir katrai sava politika. ANO ir globāla institūcija, kurā katra valsts var izpaust savu viedokli. Taču, manuprāt, pastāv arī otra ANO, kam nav tik plaša publicitāte. Tā ir tā ANO, kurā esmu vairāk iesaistīts. Tā ir ANO, kas specializējusies īpašu attīstības programmu īstenošanā, kas strādā cilvēka tiesību, izglītības, sociālo risinājumu jomā. Mēs cenšamies dibināt jaunas sadarbības programmas, attīstīt tās, izstrādāt projektus valsts līmenī. Domāju, ka ANO pastāvēšanas pusgadsimtā paveikts milzu darbs cilvēka tiesību, izglītības un citās humanitārās jomās. Taču arī ANO ir nācies samazināt ieguldījumus daudzās ANO aģentūrās. Arī mūsu organizācijai nav pietiekami daudz naudas, lai ieguldītu to tik daudz, cik vēlētos tajās jomās, kurās esam iesaistījušies Latvijā.

Šis — jubilejas gads — ir arī rezumējums vairākām globālām konferencēm. Pērn Kairā — pasaules konference par iedzīvotājiem un attīstību. Septembrī Pekinā notiks Pasaules sieviešu konference. Šis ir patiešām unikāls, vēsturisks gads Apvienoto Nāciju Organizācijai. Diemžēl šis ir arī Bosnijas gads, kad ANO valstīm ir jāatbild uz jautājumu, kāda ir šīs organizācijas loma miera nosargāšanā.

— Kā jūs Bosnijas problēmas kontekstā vērtējat Baltijas miera spēku bataljona nodibināšanu, igauņu un lietuviešu karavīru, iespējams, drīzumā arī latviešu, piedalīšanos ANO miera spēku darbībā Bosnijā?

— Savu atbildi es gribu sākt, uzsverot, ka mana loma šeit, Latvijā, nav politiska. Mans darbs ir Attīstības programma. Tā ka es varu paust tikai savu personīgo viedokli. Domāju, ka šāda Baltijas valstu un arī Latvijas iesaistīšanās ir ārkārtīgi svarīga. Tieši no Baltijas un Latvijas perspektīvas viedokļa. Latvijai šāda piedalīšanās nozīmē virzību uz pilntiesīgu Eiropas Savienības locekļa statusu. Ja Latvija, tāpat abas pārējās Baltijas valstis, vēlas integrēties Eiropas Savienībā, tad ir svarīgi, ka jūs uzņematies atbildību, kā to dara ikviena no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tiesa, Baltijas bataljona izveidošana ir simboliska, taču arī ļoti nozīmīga.

— Vai varu jūs lūgt pastāstīt pašam par sevi? Par savu profesiju, darba izvēli, kā arī personīgo dzīvi?

— Protams. Vispirms jāteic, ka esmu kanādietis, dzimis Kalgari, Kanādas rietumos, 1960.gadā.

— Tātad jūs esat jau divus gadus vecāks nekā bija Jēzus Kristus.

— (Smejas.) Jā, patiešām! Starptautiskās attīstības programmās esmu iesaistīts kopš 1982.gada, kad beidzu augstskolu. Esmu studējis politoloģiju un ekonomiku. Sākumā gribēju kļūt par advokātu, taču tad savu lēmumu mainīju. Es iesaistījos kādā organizācijā, kas rīkoja kultūras programmu apmaiņu starp Kanādu un jaunattīstības valstīm. Šī organizācija mani nosūtīja uz Indiju, kur es atrados sešus mēnešus. Tā man bija ļoti vērtīga pieredze. Dzīvoju ciemā ar ļoti zemu attīstības līmeni, kur pat dzeramo ūdeni vajadzēja vest no tālienes. Tur nodarbojos ar cilvēka tiesību jautājumiem. Šis laiks man ļoti daudz ko iemācīja, un es turpināju studijas attīstības programmu aspektā. Beidzot augstskolu Toronto, es publicēju vairākus rakstus par cilvēktiesībām. Vēl pirms augstskolas beigšanas ar mani saistījās ANO Attīstības programmu pārstāvji un piedāvāja sadarboties. Tā man bija liela veiksme. Es kļuvu ANO jaunākais ierēdnis. Šajā darbā pavadīju divarpus gadus. Tad mani nosūtīja darbā uz Ņujorku, kur piecus gadus strādāju ANO galvenajā mītnē, kur biju nodarbināts dažādās jomās. Viena no plašākajām bija dabas aizsardzība. Manā kompetencē bija arī sakari ar Ēģipti, Libānu, Jordāniju un Sīriju. Pēc tam saņēmu piedāvājumu strādāt Rīgā. Domāju, ka iemesls, kāpēc izvēlējās mani, bija tas, ka es daudz nodarbojos ar ekonomikas jautājumiem.

Ko vēl? Esmu precējies. Arī mana sieva Robina ir šeit, Rīgā, kopā ar mani. Mums ir trīsarpus gadus veca meita Jūlija, un tagad mana sieva gaida otro bērnu — viņam jānāk pasaulē augustā.

— Tas jums būs ļoti svarīgs notikums.

— Jā, patiešām, gandrīz vai vēsturisks (smejas). Man neatliek daudz laika vaļaspriekiem, jo es patiešām daudz strādāju. Taču man ļoti patīk sports. Vispirms jau hokejs uz ledus.

— Kā jau īstam kanādietim pieklājas.

— Jā, jā, tieši tā! Ņujorkā mēs spēlējam hokeju, un es to gribētu darīt arī šeit. Taču pagaidām es spēlēju bendiju — tas ir tāds zviedru iekštelpu hokejs. Man arī patīk basketbols, golfs, teniss. Taču diemžēl arī sportam neatliek daudz laika. Jo gribas būt kopā ar savu ģimeni, draugiem. Daudz laika es pavadu lasot. Diemžēl tagad man neiznāk pārāk bieži lasīt grāmatas — vairāk darba lietas. Varbūt pēc kāda laika jaunajā birojā (nu jau ANO pārstāvniecība pārcēlusies uz jaunajām telpām Skolas ielā — J.Ū.) man atliks vairāk laika grāmatām. Sekoju arī notikumiem pasaulē, lasu avīzes.

— Paldies Jums par interviju! Vēlu patiesu laimi Jūsu ģimenei!

— Sirsnīgi pateicos!

Ar Džonu Hendru tikās
“LV” ārpolitikas redaktors
Jānis Ūdris
Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"