Ministru kabineta ziņas

Cilvēktiesību valsts ministrs par savu veikumu

Sakarā ar cilvēktiesību valsts ministra amata likvidāciju līdzšinējais ministrs Jānis Ārvaldis Tupesis 1. augustā rīkoja preses konferenci, lai žurnālistus informētu, ko gada laikā izdevies paveikt un kādas ieceres palikušas nepiepildītas. Eksministrs pastāstīja:

— Kad pēc ilgas pierunāšanas un pārdomām piekritu uzņemties šo amatu, es sev iecerēju trīs galvenos darbības laukus. Pirmais — neitralizēt un atspēkot daudzos uzbrukumus, kas cilvēktiesību lietās pret Latviju tika vērsti ārvalstīs. Šis darbs tika veikts intensīvi un vainagojās ar Latvijas uzņemšanu Eiropas Padomē un pievienošanos Cilvēktiesību konvencijai. Otrs — reaģēšana uz apmēram vienas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju sūdzībām, ka tiekot pārkāptas viņu cilvēktiesības. Tas ir plašs problēmu komplekss, ko zināmā mērā palīdz risināt Pilsonības likuma pieņemšana. Trešais — sekmēt Cilvēktiesību biroja izveidi, lai tiktu aizsargātas vispirms tās iedzīvotāju grupas, kas pašas sevi nevar aizstāvēt. Tie ir bērni, psihiski slimie cilvēki, vecie ļaudis un invalīdi. Ceturtdien Saeima apstiprināja biroja izveides lēmumu. Valsts cilvēktiesību birojs turpinās mūsu aizsākto.

Jānis Ārvaldis Tupesis izteica gandarījumu, ka izdevies kaut ko paveikt cilvēku izglītošanā. Gandrīz katru mēnesi kaut kas ticis rakstīts par cilvēktiesību jautājumiem, notikuši dialogi. Par cilvēktiesību lietām jābūt labi informētiem visiem civildienesta ierēdņiem. Par to jāmāca arī skolā.

Nepiepildīta iecere palikusi konstitucionāla cilvēktiesību likuma pieņemšana un iekļaušana valsts Satversmē.

— Vai bijuši arī sarūgtinājumi?

— Šo amatu uzņēmos pildīt, nelolodams nekādas ilūzijas. Apzinājos, ka būs grūts darbs, būs sūdzības. Tomēr bija trīs tādi notikumi, kad jutos nepelnīti atstumts malā. Tas bija toreiz, kad Latviju uzņēma Eiropas Padomē un Latvija pievienojās Cilvēktiesību deklarācijai, toreiz, kad Strasbūrā atklāja Cilvēktiesību namu un kad ziņojumā ANO ļoti atzinīgi tika novērtēts stāvoklis Latvijā cilvēktiesību jomā. Šķiet, savi nopelni te bijuši arī man, bet tas palika nepamanīts. Apvainojies neesmu. Mums visiem jāmācās.

— Kādi darbi un pienākumi iecerēti?

— Darbam cilvēktiesību aizsardzībā nebiju gatavojies. Man nav attiecīgas izglītības. Tas nav ne mans profesionālais, ne politiskais lauks. Kaut gan šī gada laikā esmu diezgan daudz iemācījies. Domāju godam pabeigt darbu Saeimā un pēc tam labi atpūsties. Turpmāk esmu iecerējis ik gadus septiņus mēnešus pavadīt Latvijā un piecus — ārpus tās. Kā esmu teicis — Latvija ir mana māte, Amerika — tēvs. Mīlu abus. Braukāšu par savu naudu. Arī strādājot Amerikā, ceru būt noderīgs Latvijai.

A.Rozeniece,
“LV” nozares redaktore