ATGĀDNES, ATCERES

Diena, kas uzspridzināja pasauli un vēsturi

Parīt, 6. augustā, aprit pusgadsimts, kad sākās kodolēra cilvēces vēsturē — ASV kara aviācijas lidmašīna nometa atombumbu uz Japānas pilsētu Hirosimu.

Pirmais atombumbas reālais pielietojums šajā pusgadsimtā ir vērtēts krasi pretēji. Pamatā nosodīts. Vispirms jau — satriecošo cilvēku upuru un postījumu dēļ. “Tikai” 13 kilotonnas jaudīgā amerikāņu atombumba, pavisam “niecīga” salīdzinājumā ar šodienas kodolpotenciālu pasaulē, nopostīja apmēram divas trešdaļas no pilsētas ar 800 tūkstošiem iedzīvotāju, nogalinot un ievainojot vairāk nekā 140 tūkstošus cilvēku. Vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku nomira vēlāk no atomsprādzienā gūtā apstarojuma. Jo lielāka posta aina pavērās pēc otras atombumbas nomešanas uz Nagasaki pēc pāris dienām.

Ilgus gadus pēc kara Latvijā amerikāņu atomtrieciens Japānai bija viens no galvenajiem antiamerikāniskās propogandas stūrakmeņiem, kas neļāva ieklausīties arī pretējos argumentos. Tā dziļu sašutuma vētru 1986. gadā Jūrmalā notikušajā tā sauktajā “Čatokvas konferencē” radīja ASV delegācijas locekļa Bena Votenberga vārdi, ka atombumbas nomešana uz Hirosimu “spēji pārtraukusi Otro pasaules karu”. Taču, vēsi izvērtējot faktus, jāpiekrīt: atomtrieciens Hirosimai un Nagasaki patiešām morāli satrieca un psiholoģiski paralizēja tobrīd vēl visai stipro Japānas militāro mašīnu, japāņu ciešo patriotisko apņēmību cīnīties līdz pēdējam vīram.

Padomju propogandas gaisotnē tikpat kā netika minēts arī cits ļoti svarīgs faktors — ka Otrā pasaules kara laikā pie savu kodolieroču radīšanas strādāja arī vairākas citas valstis, hitlerisko Vāciju ieskaitot. Līderes šajos eksperimentos bija ASV un PSRS. Un ASV kodoluzbrukums Japānas pilsētām nozīmēja tikai to, ka Amerika šajos pētījumos bija apsteigusi staļinisko padomju impēriju. Nav pamata šaubīties, ka PSRS, ja spētu, nebūtu kavējusies ar savas militārās varenības demonstrāciju. Daudzas padomju militārās operācijas Otrā pasaules kara laikā, ieskaitot neskaitāmiem uzpuriem “vainagoto” Berlīnes ieņemšanu, taču uzskatāmi parādīja Staļina un viņa militārās kliķes prioritāti: PSRS militārā pārākuma demonstrāciju un iespējami izdevīgāku pozīciju nodrošināšanu padomju ietekmes paplašināšanai pēckara pasaulē. Pēdējā laikā parādās aizvien jauni fakti par to, ka savu kodolieroču radīšanā strādājuši arī japānas militāristi. Viņu pirmais atomtrieciens būtu vērsts pret ASV Klusā okeāna floti, ko japāņi jau reiz bija sagrāvuši militāri filigrānajā aviācijas uzlidojumā Pērlharborai. Un, ja tēze par japāņu kodolprogrammu šobrīd daudziem vēl izskan kā jaunums (plašāk par šo projektu raksta tagad jau 83 gadus vecais T.Suzuki), tad plaša informācija pieejama par Japānā Otrā pasaules kara laikā izvērsto bakterioloģisko ieroču izstrādi.

Protams, atombumbas nomešana uz Hirosimu nebija tikai “nevainīga” amerikāņu ASV militāro vadītāju vēlēšanās strauji izbeigt karu, lai izvairītos no lielākiem savu karavīru upuriem. Tas, ka atombumbas tika nomestas uz pilsētām un galvenokārt bojā gāja civilpersonas, šo notikumu ieraksta pasaules vēsturē ar melnu krāsu. Šis fakts arī cilvēces lielākajai daļai un vispirms jau pašiem amerikāņiem liedz Hariju Trumenu, ASV prezidentu, kas pieņēma liktenīgo lēmumu, minēt citu izcilāko ASV līderu plejādē. Taču jāatceras, ka Trumena liktenīgais lēmums radās 1945. gada 31. jūlijā, kad nule kā kapitulējušajā Vācijā, Potsdamā, lielās trijotnes — ASV, PSRS un Lielbritānijas — līderi mērojās diplomātiskajā cīņā par pēckara pasaules pārdalīšanu. PSRS karaspēks atradās ļoti lielā Eiropas daļā, un nule kā ASV prezidenta amatā stājušamies Trumenam (pēc Rūzvelta pēkšņās nāves aprīlī) vēl bez vērā ņemamas valsts vadīšanas pieredzes, bija grūti atturēties no kārdinājuma nodemonstrēt nule kā “izaudzēto jauno muskuli”. Jāatceras arī, ka pavisam drīz saskaņā ar lielās trijotnes vienošanos, bija sagaidāma varenās PSRS kara mašīnas iesaistīšanās karā pret Japānu. Un tad arī šeit, Austrumāzijā, amerikāņiem uzvaras laurus daudzās pozīcijās nāktos atdot Staļina impērijai.

Tā stratēģiskās un militāristu taktiskās intereses lika vienai no pasaules varenākajām lielvalstīm izšķirties par soli, kura turpinājuma mērogus tobrīd laikam gan bija grūti apjaust. Kaut gan jau toreiz amerikānu militāries plānotāji varēja un viņiem vajadzēja paredzēt, ka uzlidojums Hirosimai mudinās Padomju Savienību forsēt savus kodolizmēģinājumus. Tieši tā tas arī notika. Padomju Savienība pirmā radīja ūdeņraža bumbu, un steidzot kodolieroču nogādāšanas līdzekļu izstrādašanu, uz laiku pat izrāvās kosmiskās tehnikas apgūšanas jomā.

Tagad jāņem arī vērā šķietamais paradokss, ka Hirosimas un Nagasaki atombombardēšana, parādot kodolieroču postošo ietekmi, jau uz veselu pusgadsimtu izslēgusi turpmāku kodolieroču praktisku pielietojumu. Pasaulē uzkrāti kolosāli kodolieroču arsenāli, taču, paldies Dievam, politiķiem un militāristiem līdz šim pieticis veselā saprāta tos nelaist darbā.

Taču pasaules jaunākajā vēsturē samanāmi brīdinoši aspekti: sabrūkot padomju impērijai, pasaulē parādījušās jaunas kodolvalstis. Un, ja šīs valstis neizrāda teorētiski iespējamās kodolambīcijas, tad jo bīstamāki ir daudzu citu izteikti agresīvu režīmu centieni radīt savus kodolieročus — Lībijā, Irākā, Ziemeļkorejā… Vēl jo bīstamāki šie centieni ir apstākļos, kad Krievijā daudzi kodolfiziķi — padomju bruņošanās rūpniecības speciālisti — palikuši bez darba.

Nesen man bija iespēja noskatīties BBC dokumentālo filmu par pavisam jauna tipa — “kabatas kodolbumbu” izstrādāšanu mūsu lielajā kaimiņvalstī. Vairākas kompetentas personas šajā filmā apliecina, ka gan teorētiski, gan arī praktiski šobrīd esot iespējams radīt atombumbu, kuras izmēri nepārsniedz kafijas tasītes lielumu…

Šis jaunais aspekts jo uzskatāmāk rāda, cik būtiski, lai tādā militāri spēcīgā un kodolieročiem piesātinātā valstī, kāda ir Krievija, nostiprinātos stabila demokrātiska iekārta. Čpaši svarīgi, lai valstis cieši sadarbotos kopējos centienos ierobežot tālāko kodolieroču izplatīšanās iespēju.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors