27. jūlija sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums “LV” nr.115.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

I.Kreituse (DPS). Cienījamie kolēģi! Es gribu pilnībā atbalstīt tos cilvēkus, kas saka šodien, ka Latvijas realitāte ir tāda, ka birojs ir jauna birokrātiska vienība, kas tikai tērē jau tā neesošos budžeta līdzekļus. Tad, kad mēs apspriedām obligāto karadienestu, es domāju, ka “vīriešu rūpes par sievietēm” pārnestā nozīmē beidzot Saeimā ir beigušās. Bet kas tev deva! Šodien atkal birojs “cīnīsies” par sieviešu un vīriešu vienlīdzību. Es vēlreiz no tribīnes gribu teikt: “Mīļie Saeimas vīrieši! Beidziet cīnīties par mūsu vienlīdzību!” It īpaši tāpēc birojs nav jārada un nauda nav jātērē. Mēs gribam būt sievietes, un jūs esat vīrieši. Un nelieciet tāpēc birojam jaunus pienākumus.

Otra lieta. Birojs kārtējo reizi ir institūcija, kas paceļas pāri visam. Saeima — trīs gadi, Prezidents — trīs gadi, biroja direktors — četri gadi. Atkal viena izredzētā persona. Vismaz televīziju un radio novedām uz Prezidenta līmeni. Tagad atkal nākamais postenis. Atkal kaut kas augstāks valstij, kas veidojas.

Tālāk. Birojam ir iedotas tādas pilnvaras, kādas es nezinu nevienam citam valstī. Birojam ir tiesības pēc saviem ieskatiem izvēlēties sūdzības izskatīšanas veidu. Man liekas, ka pat tiesnesim nav tiesību pēc saviem ieskatiem izvēlēties sūdzības izskatīšanas veidu. Pat Augstākās tiesas priekšsēdētājs to nedrīkst darīt. Bet birojs varēs pēc saviem ieskatiem — kā gribu, tā daru! Es nevaru saprast, kāpēc šādas funkcijas tieši šajos jautājumos.

Un pēdējais. Tātad divi jautājumi. Vispirms es gribu, lai šeit iznāk priekšā un parādās tie cilvēki, kas tur grib strādāt. Vadošais personāls. Kuras ir šīs ieinteresētās personas, kam vajag posteņus? Jo cik ļoti tas izskatās pēc reformu ministrijas ierēdņu nodrošināšanu ar darbu, it īpaši, ja biroja vadītāja alga ir tāda pati kā Augstākās tiesas priekšsēdētāja alga. Vai tad viņš patiešām būs tikpat atbildīgs un arī tādus pašus lēmumus pieņems kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs? Vienkārši varētu samierināties, ka viņš būtu ierēdnis kā visi citi ministrijas darbinieki. Tas ir viens jautājums.

Un otrs. Novakšānova kungs, ja mēs tā rūpējamies par bērniem, es jau Počas kundzei teicu, man ir ļoti vienkāršs un praktisks piedāvājums — 97 tūkstošus latu nākamajā sēdē, kad apspriežam budžetu, sadalām patversmēm, internātskolām, bērniem bez vecākiem un tā talāk. Nopērkam katrai lauku mazajai skolai pa autobusam, un bērnu tiesības būs nodrošinātas. Es galvoju — desmitreiz labāk nekā nodibinot šo biroju. Biroja ideja ir ļoti laba. Tikai ne šodienas Latvijas ekonomiskajā situācijā, kad mēs runājam par to, ka bērnam nav grāmatu, no kā mācīties tāpēc, ka nav naudas. Birojs grāmatu neiedos. Atdodiet biroja naudu bērniem, un bērniem būs daudz labāk ar tiesībām un iespējām sevi realizēt šajā dzīvē. Tāpēc mans priekšlikums ir noraidīt šādu likumprojektu par biroja izveidošanu tāpēc, ka tas neatbilst šodienas reālajai situācijai, kāda ir izveidojusies ar budžetu valstī.

Un vēl viena lieta. Šeit nav rakstīts, ka likvidē cilvēktiesību ministra posteni. Te ir rakstīts, ka paredzēts likvidēt. Ko nozīmē “paredzēts”, mēs esam piedzīvojuši jau vairākkārt. Kad būs iesniegts projekts, kā likvidēs, cik ilgā laikā, cik ierēdņu samazinās, tad arī runāsim par šāda biroja izveidi. (Starpsauciens no zāles: “Cilvēktiesības pagaidīs, kad būs labāki laiki!”)

Sēdes vadītājs. Andrejs Siliņš, “Latvijas ceļš”. Pēc tam — Andris Ameriks.

 

A.Siliņš (LC) Labrīt, augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Klātesošie! Es šeit uzstājos tādēļ, ka diemžēl man ir rūgta pieredze attiecībā uz likumu par kuru jau runāja Ministru prezidents, cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi. Un tieši tie panti, kurus viņš minēja, tiek pārkāpti tādēļ, ka agrāk Augstākajā padomē un arī Saeimā pieņēma likumus, kuri ir pretrunā ar šo likumu. Un, kā jūs zināt, jebkura likuma darbība prasa naudu un līdzekļus, un ļoti lielus līdzekļus. Un, ja mēs šeit visi uztraucamies par izdevumiem, kuri būs šim jaunajam birojam, tad mums vajadzētu rēķināt savādāk. Mums vajadzētu rēķināt, kādi ieguvumi būs, ja šis birojs panāks to, kas ir paredzēts kā viņa uzdevums 7.pantā, pilnveidos tiesību normas tā, lai nebūtu nesaskaņu starp šo likumu, ko sauc par konstitucionālo un kas varētu būt tikpat svarīgs kā Satversme, un citiem likumiem. Tādēļ es domāju un daudzi jau arī var to izvērtēt, ka pašreiz šī nesaskaņa un tie likumi, kas darbojas pretrunā ar šo likumu, ir iztērējuši daudz vairāk līdzekļu — gan Prokuratūra, gan tiesas, gan vēl šis tas — nekā ir paredzēts šāda biroja uzturēšanai. Skatīsimies un domāsim tiešām no šīs puses. Šeit būs iekšēja līdzekļu ekonomija. Un, ja līdz šim šis likums, vēlreiz atkārtoju, cilvēka un pilsoņa tiesību un pienākumu likums, netiek pildīts, bet tieši otrādi — tiek speciāli pārkāpts, diemžēl ar augstāko likumdevēju piekrišanu, tad tas ir jānovērš. Ja to izdotos novērst, tad būtu ļoti liels finansiāls ieguvums. Daudz lielāks nekā tēriņš, kas šeit ir paredzēts šā biroja uzturēšanai.

Tālāk nākošā lieta, par ko neviens šeit laikam neminēja, tas ir, par mūsu visu vēlmi iekļauties Eiropā. Jūs ļoti labi zināt, ka jebkura starptautiska institūcija vispirms skatās uz to, vai tiešām ir nepieciešamās likumdošanas normas šajā cilvēktiesību jautājumā. Nu, tās it kā būtu. Bet nākošais - vai tās tiek pildītas? Un droši vien paskatīsies arī, vai nav pretrunīgi likumi, kuri pieļauj praktiskajā darbībā šo likumu pārkāpt. Pamatā šo likumu. Tādēļ es domāju, ka šeit kaut vai šī biroja uzdevumu 7.punktam, kur ir paredzēts, ka ne retāk kā reizi gadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam ziņojumus ar ieteikumiem par Latvijas tiesību normu pilnveidošanu un citiem pasākumiem, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus un veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, īstenotu nacionālās likumdošanas aktos noteiktās cilvēktiesības, vēl vajadzētu papildinājumu, lai novērstu to, kas ir pretrunā ar šo likumu, kā arī pildītu Latvijas saistības attiecībā uz starptautisko tiesību normām. Ja vien tas tiktu kārtīgi izpildīts, tad gan ieguvumi budžetā būtu daudz lielāki nekā tie 70 tūkstoši, kas pašreiz ir vajadzīgi biroja uzturēšanai, gan arī daudz lielākas būtu iespējas Latvijai attīstīties kā valstij un daudz labāka iekšējā situācija Latvijā. Jo pašreizējā, vismaz uz manas ādas izbaudītā situācija, es uzskatu, ir nenormāla. Tādēļ es aicinu atbalstīt šo noteikumu nodošanu komisijai. Protams, darba gaitā tas var tikt pilnveidots un izlabots, bet to nedrīkst apiet un to uzskatīt tikai par kaut kādu līdzekļu tērētāju, bet gan, tieši otrādi, tas ir jāuzskata par nepieciešamu ļoti lielu gan materiālu, gan pamatā morālu labumu iegūšanai, morālo vērtību saglabāšanai. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Andris Ameriks, Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu!

 

A.Ameriks (TSP). Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mēs esam pieraduši pie ļoti daudz kā. Bet man šobrīd ir priekšā, es nopirku Saeimas kioskā vakardienas “Vakara Ziņas” un pirmajā lappusē jau ir rakstīts, ka ar šo nazi viņš nogrieza galvu, ka bulterjers norāvis skalpu. (No zāles deputāts E. Kide: Nu, un kas?”) Mums jau principā viss tas notiek. Mēs esam pieraduši praktiski pie visām šīm lietām, mēs tās uztveram mierīgi, un zināmā mērā tas rada tādu, kā lai saka, noskaņu, ka mums taču problēmu pietiek. Galu galā kāds cits tās laikam risinās mūsu vietā. Daugavpilī sededzinās cilvēks.

Zināmā mērā es gribu aizstāvēt tomēr šos valdības iesniegtos noteikumus, kas ir pieņemti par šo biroju, jo es domāju, kas tas tomēr būtu mazs, bet solis uz priekšu mūsu likumdošanas sakārtošanā. Jo es pieļauju to, ka mums problēmu šobrīd pietiek. Bet ir jābūt pietiekoši kompetentiem cilvēkiem, kas spētu šīs problēmas risināt. Un, ja šajā gadījumā cilvēktiesību biroja pamatuzdevums ir tomēr atrisināt šīs samilzušās problēmas, kas saistītas ar šo miljonu cilvēku, kas pašreiz vēlas integrēties mūsu sabiedrībā vai vēlas saņemt pilsonību, tādā gadījumā es domāju, ka šobrīd nebūtu pareizi runāt par ierēdņu skaitu. Es domāju, ka šobrīd Pilsonības un imigrācijas dienestam jeb departamentam būtu jāieiet Ginesa rekordu grāmatā. Jo, ja pieļauj, ka nākošajās vēlēšanās uzvarēs Nacionālā neatkarības kustība, tad tā izvirzīs šos darboņus ordeņu saņemšanai par viņu gūtajiem panākumiem cīņā par to, lai neievērotu likumus. Budžets nepildās, jā, budžets nepildās, bet šajā gadījumā šo piecu vai septiņu cilvēku štata vietas neizšķirs to, vai atrisināsies vai neatrisināsies vispār budžeta deficīts kopumā. Bet atrisināsies ļoti daudzas cilvēku problēmas, jo būs dienests, kurš būs aicināts tomēr profesionāli risināt šīs problēmas. Tas, ka šie noteikumi nav pilnīgi un tie ir jālabo, ir skaidrs, un Tautas saskaņas partija iesniegs šos labojumus jau tuvākajā laikā, lai šo likumprojektu vēl pilnīgotu. Šajā gadījumā, runājot par to, kur meklēt naudu, šie pieci vai septiņi ierēdņi, taču nav tik daudz, šobrīd varam katrā ministrijā atrast piecus vai septiņus cilvēkus, kurus varētu “saīsināt”, ja atrisinātu šo problēmu. Es aicinu vēlreiz un vēlreiz padomāt par to, un es uzskatu, ka šobrīd šā likumprojekta, šo noteikumu atbalsts zināmā mērā izšķir arī jautājumu par to, vai cilvēki dzīvos tiesiskā sistēmā pie mums, Latvijā, vai ne. Paldies!

Sēdes vadītājs. Māris Budovskis, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

 

M.Budovskis (LNNK). Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka mēs, strādājot parlamentā jau vairākus gadus, esam iepazinušies ar daudzu valstu praksi, un tieši cilvēktiesību aizsardzības jomā. Mēs zinām šo lielo pieredzi, kas iet caur ombudsmena institūcijām. Ombudsmena isntitūcija patiešām ir saistīta ar cilvēktiesību pārkāpumu jautājumu izskatīšanu. Tā ir demokrātiska institūcija, un tā ir atklāta institūcija. Bet tai ir noteiktas funkcijas, un tās patiešām saistītas tieši ar šo cilvēktiesību pārkāpumu izskatīšanu.

Es gribu teikt, ka, ja jūs paskatītos šajā priekšlikumā par Valsts cilvēktiesību biroja izveidošanu, tad, lūdzu, paskatieties, ko nozīmē viss tas biroja uzdevums. Tātad faktiski tas būtu darba saturs, ar ko šis birojs nodarbojas. Sāksim kaut vai ar 1. un 2.punktu. Tas ir, sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par cilvēktiesībām, un tā tālāk. Tātad faktiski šeit ir vesels štats, kas savāc informāciju, sniedz to, raksta. Tātad tas ir pirmais. Viņam ir uzreiz kaut kādas informācijas biroja funkcijas.

Ņemsim 3.punktu. “Izskatīt jebkuru individuālu sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem.” Tātad, pirmkārt, ko nozīmē izskatīt. Vai tā ir tiesas funkcija? Izšķiršana? Jā, izrādās, ka beigās šeit saka, nākošajās daļās saka, ka, pirmkārt, birojam ir tiesības neizpaust. Tātad tu vari vienkārši cilvēks uzrakstīt kaut kādu, nu, es nezinu... apmelojumu... Tālāk neizpauž, izskata šo jautājumu. Es nezinu, vai tas ir pareizākais ceļš sabiedrībā, kas virzās uz demokrātijas pusi.

Nākošais. Pēc savas iniciatīvas šim birojam ir tiesības noskaidrot iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus. Nu, ziniet, cienītie kolēģi, man vispār ir ļoti neskaidrs tāds formulējums. Tātad tā ir faktiski kaut kāda, es pat nezinu teikt, kas tā par izmeklēšanas institūciju, kurai piešķirta funkcija “izmeklēt iespējamos”. Piedodiet, ar šādiem pielaidumiem strādāt, man liekas, ir vispār nekorekti. Un es pat nezinu, vai to ir iespējams tādā veidā izdarīt.

Nākošais. 6. punktā minēts - veikt pētījumus un izstrādāt programmas. Cienītie kolēģi, cik es saprotu, tas ir zinātniski pētnieciskā institūta darbības apjoms. Jā, tādā gadījumā tas ir - veikt pētījumus, izstrādāt programmas un tā tālāk. Tātad ko tas viss nozīmē?

Nākošais. Ņoti labi, protams, ir, ka sniegt ziņojumu ne retāk kā reizi gadā. Un visbeidzot - rīkot sēdes cilvēktiesību ievērošanā un tā tālāk. Šeit runāja par 95 tūkstošiem latu... Cienītie kolēģi, tāda minimāla summa vispār nevar būt, lai kaut kas šeit realizētos. (No zāles deputāts A. Ameriks: “Vajag vairāk!”) Protams, lai izpildītu šādus uzdevumus, tad te ir vajadzīga vismaz dubulti tāda nauda. Un es domāju, cienītie kolēgi, šobrīd mums patiešām ir jautājums - vai mums ir likumi par cilvēktiesību ievērošanu? Ir. Vai mums ir institūcijas, kas seko šo likumu izpildei? Un vai mums ir institūcijas, kur cilvēks var tādā gadījumā rakstīt un sūdzēties? (Starpsauciens no zāles: “Jau ir!”) Arī ir.

Cienītie kolēģi! Man liekas, ka mēs šobrīd, it sevišķi šinī situācijā, esam ļoti pārsteidzīgi ar šāda biroja izveidošanu. Tāpēc es domāju, ka atliksim šā lēmuma pieņemšanu šodien. Patiešām, kā Kiršteina kungs teica, varbūt birojs var pagaidīt, potes nepagaidīs. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti ir pieteikušies runāt? Lūdzu, Tupešu Jānis - valsts ministrs!

 

J.Ā.Tupesis (cilvēktiesību valsts ministrs). Šoreiz ar jums gribu runāt kā cilvēktiesību valsts ministrs nevis kā Saeimas deputāts, un es ceru, ka es šeit runāšu pēdējo reizi kā cilvēktiesību valsts ministrs un ka šāds amats vai ministrs Latvijai nekad vairs nebūs vajadzīgs. (Starpsauciens no zāles: “Paldies Dievam!”) Bet, ja jūsu balsojums būs negatīvs, tas, protams, tā nenotiks.

Godātais sēdes vadītāj, Ministru prezidenta kungs, godājamās deputātes un deputāti! Aicinu jūs visus atbalstīt šos noteikumus, proti, noteikumus par Valsts cilvēktiesību biroja izveidi. Es neaicinu jūs aiz populisma, kā mēs jau šodien te vairākkārt dzirdējām, nedz arī tuvojošos vēlēšanu ietvaros. Teikšu jums, kā tas ir. Aicinu jūs tos pieņemt tādēļ, ka Latvijas iedzīvotājiem tie ir vajadzīgi. Jums, man, un it sevišķi visām mazaizsargātām iedzīvotāju grupām. Daudzkārt pieminētajiem bērniem, jauniešiem, vecajiem ļaudīm, garīgi slimajiem. Jā, arī sievietēm, cietumniekiem un daudzām citām grupām. Neder arguments, ka kādam citam tas būtu jādara, tiesu sistēmai, piemēram. Nepieņemot cilvēktiesību biroja izveidi un likvidējot cilvēktiesību valsts ministra amatu, es vēlreiz atkārtoju, likvidējot cilvēktiesību valsts ministra amatu, mūsu tiesiski nesakārtotajā valstī vēl ilgus gadus nebūs nevienas institūcijas, nevienas struktūras, kas aizstāvētu šos maznodrošināto iedzīvotāju grupējumus. Neviena! Tas lai paliek uz jūsu politiskās sirdsapziņas. Visu partiju, visu partiju šeit un visu frakciju.

Gribu arī šeit izkliedēt vēl dažas pretrunas. Un, šķiet, informācijas trūkumu. Vispirms par anotāciju. Tiem no jums, kas izlasījuši anotāciju, - tur nav absolūti pēdējais variants tam, kas ir likumprojektā vai šajos nolikumos. Lūdzu, izlasiet tos! Tās pretrunas ir jau izmainītas, arī budžeta summa ir jau mainīta.

Vispirms — par... vai nākošais — par cilvēktiesību valsts ministra amata izbeigšanos. Es tikos ar Ministru prezidentu Gaiļa kungu pirms apmēram pusotras nedēļas, un mēs norunājām tā, ka formāli cilvēktiesību valsts ministra amats tiks likvidēts ar pogu nospiešanu. Ir jau dokumenti sagatavoti. Taču arī tiem, kas runā pretī tam, vajadzētu zināt, ka mēs nevaram jums šeit pasniegt dokumentus, pirms šis biroja likums ir pieņemts. Tas notiksies nākošo pāris dienu laikā. Cilvēktiesību valsts ministra vairs nebūs ar jūsu attiecīgo balsojumu. Viņa amata nebūs.

Par biroja finansēšanu budžetā. Šeit jau to, ko es daudzkārt būtu gribējis teikt, izteica deputāts Siliņš. Mēs ietaupīsim naudu. Latvija ietaupīs naudu. Struktūras ietaupīs naudu. Arī es atbalstu, un to var apliecināt Ministru prezidents, visu ministriju birokrātisko struktūru samazināšanu. Gandrīz visiem jums tas nav zināms, bet manā mazajā aparātā ir jau tas noticies par apmēram 50 procentiem. Un daudzās citās vietās tam jānotiekas. Bet vēl jo vairāk, kā es saku, mūs gaida nauda ar šī cilvēktiesību biroja nodibināšanu, mūs gaida nauda, kura ir apmēram desmitkārt tik liela, kā paredzēta šai budžetā. Un šī nauda nav jauna nauda, tā jau bija paredzēta. Un bija paredzēta šī cilvēktiesību biroja aparātam un struktūrām. Viņa tāpat ir samazināta arī citās valsts struktūrās.

Gribu dažus vārdus teikt par paša likuma būtību. Protams, nododot viņu komisijās, viņš ir vēl jānoslīpē. Lielās pretrunas jau tur ir atrisinātas. Tā mēs varam vēl visus likumus noslīpēt, un to arī darīsim.

Uzskatu, ka cilvēktiesību birojs darbosies kā Latvijas paveida ombudsmena institūcija. Bet ne tikai. Mēs jau esam daudzkārt izpētījuši, aicinājuši cilvēkus, braukuši tur. Tas, kā darbojas ombudsmena struktūras un institūcijas pašreiz Skandināvijā, Latvijai pašreiz neder vairāku iemeslu dēļ . Tas jau ir aprakstīts un tas ir runāts. Šis ir Latvijas paveida ombudsmens, ņemot visu to labāko no ombudsmena struktūrām un darot vēl daudz ko bez tā. Tas aizsargās cilvēktiesības ne tikai pret valsts un civildienesta ierēdņu patvaļu, kas, starp citu, ir ombudsmena galvenais uzdevums, pienākums, bet arī ar likuma spēku veicinās pamattiesību ievērošanu atbilstoši trīs galvenajām lietām: starptautiskajām cilvēktiesību normām, Satversmei un jau pieminētajam konstitucionālajam likumam par cilvēka un pilsoņa tiesībām, visu cilvēku tiesībām Latvijā. It sevišķi šo tiesību izskaidrošanu, veicināšanu un ievērošanu.

Esam izvēlējušies iekļauties Rietumu ekonomiskās un kulturālās struktūrās pretēji tām, kas ir Austrumos no mums. Arī tās atbalsta šāda biroja izveidi un cilvēktiesību problēmu noregulēšanu. To, piemēram, apliecina lielie finansu asignējumi, kuri mūs jau gaida, kā es teicu. Bet ne jau citu zemju struktūru prasību dēļ, es gribētu atkārtot, ne jau citu zemju struktūru prasību dēļ attaisnojama cilvēktiesību aizstāvība Latvijā. Tā ir vajadzīga mums pašiem. Visiem mums. Civilizētai valstij un sabiedrībai vispirms jāaizstāv tie, kuri paši sevi aizstāvēt nespēj. Bet ne tikai. Jo pašreiz lielākais cilvēktiesību pārkāpējs Latvijā ir valsts un pašvaldību aparāts. (Starpsauciens no zāles: “Beidzot!”) Lielākais! Katrs no mums varbūt nākošais. Arī jūs. Nav šeit ko runāt par pelēm vai Brāļu kapiem, vai Daugavpili pašreiz. Šeit mums jārunā par kaut ko paliekošu, valstisku, kas ir jāveicina, lai tiešām šī valsts un zeme ieietu Eiropā un pasaulē. Paldies par jūsu uzmanību, un jau priekšlaicīgi... es jau priekšlaicīgi gribu pateikties par jūsu valstiski ļoti svarīgo balsojumu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Andrejs Krastiņš, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

 

A.Krastiņš (LNNK). Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Pirms galvenā Latvijas Republikas speciālista cilvēktiesību jautājumos Tupešu kunga uzstāšanās es negribēju runāt, bet, noklausoties šo uzstāšanos, es domāju, ka man kā Saeimas deputātam ir noteikti jāsaka kādi vārdi par vai pret šiem noteikumiem. Un Tupeša kungs mani pārliecināja, ka mums kategoriski un ļoti stingri ir jānospiež “pret” poga, balsojot par šiem noteikumiem. Un kāpēc?

Tupeša kungs paskaidroja, ka tie 90 tūkstoši, kas budžetā ir paredzēti birojam, tāds nieks vien esot. Mūs no ārzemēm gaidot desmit reizes lielāka nauda, mūs gaidot milzīgi finansu asignējumi šim birojam, ar ko varēs padarīt Latvijā dzīvi absolūti laimīgu. Bet paņemsim šos noteikumus. Tur nekur nav rakstīts, ka cilvēktiesību birojs nodarbosies ar žēlastības dāvanu dalīšanu, to pašu invalīdu ratiņu dalīšanu, barošanu, apsildīšanu un tā tālāk, un tā tālāk. Tas tikai izskatīs sūdzības, pieprasīs ziņas un virzīs tālāk. Tātad visa šī milzīgā nauda, šie finansu asignējumi, desmitreiz lielāki asignējumi, kā paskaidroja Tupeša kungs, ir vajadzīgi biroja darbam. Pavisam nesen man tīri sadzīvisku iemeslu dēļ nācās apmeklēt “Latvenergo” galveno mītni, un man radās pilnīga skaidrība, kur aizgājusi tā naudiņa, kas tika pieprasīta par paaugstinātiem tarifiem un tamlīdzīgi, jo tādas automātiskās bīdamās durvis, tādas supermēbeles un elektroniku, un visu pārējo es nevienā valsts iestādē un kantorī citur neesmu nemaz redzējis. Protams, vajadzīgs ir prestižs iestādei, bet man radās pilnīga pārliecība, ka visa šī nauda ir domāta birojam, jo, es vēlreiz atvainojos, birojam nav paredzēta kaut kāda fondu sadalīšana, kaut kādas kredītu sadalīšanas, izdalīšanas, pirkšanas, pārdošanas un tamlīdzīgas funcijas naudai. Tātad visa šī lielā nauda būs greznums šim birojam. Tas būtu tīri no praktiskā viedokļa, par ko, es domāju, mums nevajadzētu parakstīties.

Otrs. Šāda biroja radīšana praktiski ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, jo mums ir paredzētas trīs varas — valsts likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara. Šeit gan ir rakstīts, ka tā esot pārvaldes institūcija. Es ļoti atvainojos, tā nav pārvaldes institūcija. Tā ir institūcija, kas pacelta pāri pārvaldei, valsts varai un arī tiesu varai. Tā ir kaut kāda jauna tiesu varas modifikācija, kas nav Satversmē paredzēta, nav nobalsota un tamlīdzīgi. Šinī gadījumā — te jau iepriekš kolēģi runāja un es arī tikai gribētu pasvītrot — kurai vēl valsts iestādei Latvijā ir paredzēts, ka viņa nedrīkst sniegt informāciju? Visām citām ir rakstīts, ka pēc tiesas un prokuratūras pieprasījuma viņām ir obligāti jāsniedz šīs informācijas avots un viss pārējais. Šinī gadījumā ir absolūti precīzi — cilvēktiesību birojs, ievērojot šos noteikumus, ja tāds tiks dibināts, var saņemt tiešām kādu anonīmu sūdzību jeb precīzu sūdzību par kaut kādu darbību, ka tas tur ir nezin ko izdarījis, un ne tiesa, ne prokuratūra, ne Saeima, ne valdība nedrīkst pat uzzināt, no kurienes tā sūdzība ir nākusi un uz kādiem materiāliem ir pamatoti visi šie slēdzieni. Te praktiski visas varas ir sajauktas kopā.

Un te ir jādomā arī par... Ja, tā tomēr ir valsts iestāde, un ir jādomā par to ierēdņu hierarhiju. Ja cilvēktiesību biroja, kā te ir minēts, direktors vai vadītājs saņem Augstākās tiesas priekšsēdētāja algu, es tīri neatceros to sarakstu, bet kas ir apmēram tāda pati kā Saeimas priekšsēdētāja alga un tuva Valsts prezidenta algai, un vairākas reizes lielāka par viņu pārraugošā tieslietu ministra algu un visu pārējo algām, tas arī šo personu nostāda valsts hierarhijā daudz augstāk. Tātad tā ir izņēmuma persona šajā valstī, kam būs lemt par cilvēku likteņiem, vai viņi ir ievērojuši likumus šī direktora un biroja izpratnē. Tad, dabīgi, tam cilvēkam ir gaidāmas bēdīgas izredzes ar visām no tā izrietošajām sekām un tā tālāk...

Tātad te galvenā kļūda šiem noteikumiem. Man liekas, tiešām par summām, par visu pārējo, par tiesībām un pienākumiem var strīdēties un lemt. Bet galvenā šo noteikumu kļūda ir tā, ka viņi ir izrauti ārpus Latvijas valsts iekārtas sistēmas. Latvijas valsts sistēmā, kas ir paredzēta Satversmē, nav paredzēti šādi biroji ar valstiskām funkcijām. Ja tā būtu sabiedriska organizācija, ārpusvalstiska organizācija, jā, tā ir cita lieta, tur var spriest. Bet visā valsts iekārtā radīt pilnīgi jaunu iestādi — mēs ejam uz haosu. Šodien mums ir cilvēktiesību birojs, rīt būs, teiksim, noziedznieku aizstāvības birojs, tad būs kaut kāds, nu, nezinu, valsts pārraudzības pār ekonomiku un apsargāšanas birojs, kurš, teiksim, pašlaik darbojas fonda “Drošība” ietvaros ar saviem spēkiem. Radīsim šādus birojus, zemnieku biroju radīsim... Tātad kaut kāda paralēla vara vai pārvaldes institūcijas ārpus pārvaldes struktūras. Es domāju, ka mēs to vienkārši nevaram atļauties.

Un visbeidzot. Neaizkavējot jūsu uzmanību, godātie deputāti, es domāju, ka rezumējumā tās amatpersonas, kas izvirzīja šos noteikumus, varētu godīgi un atklāti pateikt, kurš tad ir iedomāts, kā jau iepriekš mani godājamie kolēģi te aicināja, kurš būs šī biroja direktors, kurš būs šī direktora vietnieks un darbinieki. Mēs labprāt uz viņiem paskatītos un redzētu lielākos cilvēktiesību speciālistus Latvijā. Nav noslēpums, ka viņi ir jau izvēlēti. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Alfrēds Žīgurs, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība!

 

A.Žīgurs (LNNK). Godātais Prezidij, godātie kolēgas! Es esmu ļoti pārsteigts par mūsu cilvēktiesību valsts ministra apgalvojumiem par Brāļu kapiem. Neilgi atpakaļ neatkarības kustības delegāti... deputāti ieradās Brāļu kapos, lai pārbaudītu pašreizējo stāvokli, un to administrācija paskaidroja, ka šie krievu meli jeb, teiksim, okupācijas zaldātu izplatītie meli caur Maskavu, kas nokļuvuši ministra ausī, ir pilnīgi absurds apgalvojums, jo tie krievu karavīri ir apglabāti strēlnieku kapu nodaļā, kurā nevar apglabāt citus karavīrus kā tikai strēlniekus, nekādus citus. Un tiem, kam ir piederīgie, tika piedāvāts tos izrakt ārā, un gādājot par viņu pārapbedīšanas izdevumiem un vēl dodot 50 latu. Un tad bijuši vairāki pieprasījumi no šiem piederīgajiem, kas grib šo naudu dabūt. Un nekādā ziņā nav tā, kā tur, Maskavā, teica, ka izrok ārā tos krievu karavīrus un kaut kur pamet sētmalē. Tā nav, un ministram tas ausī ir ienācis, un tagad viņš mēģina mums, deputātiem, ieskaidrot to pašu. Tie ir meli! Paldies!

Sēdes vadītājs. Inese Birzniece, “Latvijas ceļa” deputāte, Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja. Lūdzu!

 

I.Birzniece (LC). Godājamo Prezidij un cienījamie kolēģi! Vispirms es tikai gribētu palūgt, lai iekļautu atzinumā Cilvēktiesību komisiju kā vienu no komisijām, kas izskatītu šo atzinumu. Labprāt atstātu, ka Juridiskā komisija būtu atbildīgā, jo, man liekas, tur ir vairāki punkti, ko viņu ekspertu acis var labāk izskatīt šajos noteikumos. Es esmu jau diezgan daudz runājusi agrāk no tribīnes par cilvēktiesībām, un šeit iet runa par Brāļu kapiem un Brīvības pieminekli. Jā, Brāļu kapi un Brīvības piemineklis ir pieminekļi pagātnes upuriem par cilvēktiesībām, lai realizētu tiesiski neatkarīgu, suverēnu Latviju, demokrātisku Latviju, un es uzskatu, ka ir iespējams savienot Brāļu kapu atplauksmi, Brīvības pieminekli uzturi un cilvēktiesību biroja izveidi, jo cilvēktiesību birojs būtu nākotnes pieminekļa, lai godinātu viņu aizstāvjus, lai šīs tiesības radītu un īstenotu. Jo mēs jau visi varam piekrist, ka šodien mums nav, nepastāv tiesiska valsts. Vārdos, likumos ir, bet praksē ļoti daudz ir jāuzlabo. Tātad es uzskatu un aicinātu, ka šādā veidā mēs varam ne tikai godināt pagātnē, bet arī uzturēt un godināt tālā nākotnē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ministru prezidents Māris Gailis! Pēc tam — Juris Sinka.

 

M.Gailis (Ministru prezidents). Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es atļāvos otrreiz pievērst jūsu uzmanību tikai tā iemesla dēļ, ka ļoti labi saprotu bažas par šiem 90 tūkstošiem, par šiem dažiem ierēdņiem, kuri parādās, nodibinot cilvēktiesību biroju. Bet es jums varu teikt, ka es pirms 10 dienām parakstīju pavēli par valsts dienestu reorganizāciju, kas mums ietaupa gandrīz 300 ierēdņu vietas. Tātad mēs gatavojamies aizsardzības jomā, pašreiz tas ir procesā, tur jāuzsaka cilvēkiem darbs, Aizsardzības ministrijas jomā likvidēt gandrīz 300 darbavietas. Līdzīgi mēs gatavojamies rīkoties vēl vairākās ministrijās. Šis štatu samazinājums, kuru es esmu solījis jau taupības nolūkos sakarā ar budžeta krīzi, pašreiz notiek, tātad šie līdzekļi, kurus mēs tiešām uzskatām par prioritāriem, nekādā veidā neietekmē to samazinājumu, ko valdība ir iecerējusi. Ne tikai budžeta grozījumos, bet vēl arī ierobežotajā finansējumā, kuru kontrolē Finansu ministrija. Un, ja runā par valsts pārvaldes struktūru, nu, tad jāsaka, ka es biju viens no šīs struktūras autoriem, kā jūs labi zināt, un es varu teikt, ka cilvēktiesību birojs iederas šajā shēmā, šajā struktūrā. Tādēļ es tiešām aicinātu balsot par šo lēmuma projektu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai deputāts izmantos četras minūtes? Lūdzu!

 

J.Sinka (TB). Priekšsēža kungs! Es aicinu šos noteikumus vismaz atlikt to daudzo iemeslu dēļ, ko jau iepriekšējie kolēģi ir teikuši. Biroja uzdevumi šeit ir vairāki minēti. Manuprāt, viņus vajadzētu samazināt uz vienu, proti, numur 3, kas nav ielikts kā numur 1, — izskatīt jebkuru individuālu sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem. Es pieņemu, ka jūs man piekritīsiet, ka katrā Latvijas ciematā, katrā Latvijas pilsētā ir vismaz viens cilvēks, kura tiesības ir pārkāptas. Tātad šim cilvēkam, vai nu tas būtu bērns vai sieva, kuru dauza piedzēries vīrs vai kāda cita persona, ir tiesības kontaktēties ar šo biroju, stāties sakaros, un birojam jāuzklausa atsevišķas sūdzības. Tad iedomājieties, ka vienā dienā no visiem šiem ciematiem, no visām Latvijas malām ieradīsies bērni un sievietes šajā birojā Rīgā un kā šie seši septiņi cilvēki tiks galā ar šo sūdzību klāstu. Nerunāsim nemaz par tiem visiem citiem uzdevumiem, kuri, man liekas, pat nebūtu darāmi tādam birojam. Vai jūs nedomājat, ka būtu vienkāršāk — tā kā mums ir tomēr likumi, arī sociālie likumi un noteikumi, mums ir tiesas, — ka būtu daudz vienkāršāk, ja Baltinavā viena sieva izmisumā jūtas, ka viņa nezina, kur griezties, un viņai nav nekas zināms, tad viņa aizietu uz vietējo pašvaldību, grieztos pie sociālo lietu ierēdņa, kuram varbūt mazliet lielāku aldziņu iedos, jo valdība jau ir nogriezusi pašvaldībām piemaksas, un šis ierēdnis vai ierēdne paskaidrotu — jā, kundze vai bērns, ar savu sūdzību griezieties pie tiesas, pateiktu, kur viņiem ir jāiet. To informāciju dotu turpat uz vietas. Vai jūs iedomājaties, ka kāds no attālākā Latvijas stūra tūlīt brauks uz Rīgu, ies pie tā biroja, kur viņam liks gaidīt, jo tur jau sēdēs kādi pāris simti. Nē, nu padomājiet par šo praktisko aspektu!

Bet te mums ir viens kolosāls biroja direktors, es skatos, ka viņu ir daudz grūtāk atcelt nekā iecelt, ar kolosālu algu un acīmredzot tikpat augstu stāžu kā augstākajam tiesnesim. Es domāju, ka tas ir vēl labi labi pārdomājams, pirms mēs tādu biroju ierīkojam, tātad tas ir vismaz atliekams. Paldies!

Sēdes vadītājs. Diemžēl Kārtības rullis neparedz Ministru kabineta pieņemtos noteikumus atlikt, tie vai nu ir nododami komisijai vai noraidāmi. Lūdzu zvanu! Vairāk deputāti nav pieteikušies, līdz ar to debates pabeigtas. Lūdzu, balsosim par Saeimas Prezidija atzinumu, un šeit Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja ierosināja papildināt vēl ar Cilvēktiesību komisiju šo Saeimas Prezidija atzinumu. Līdz ar to balsosim par Saeimas Prezidija atzinumu: Satversmes 81.panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr.204 “Noteikumi par Valsts cilvēktiesību biroju” nodot Juridiskajai komisijai, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un Cilvēktiesību komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu, balsosim par šo Saeimas Prezidija atzinumu! Lūdzu rezultātu! Par— 47, pret — 27, atturas — 12. Lēmums ir pieņemts, un šie noteikumi tiek nodoti komisijām.

Lūdzu reģistrāciju! Reģistrējamies, un vārds paziņojumam Mārim Budovskim. Lūdzu uzmanību!

 

M.Budovskis (LNNK). Priekšsēdētāja kungs! Cienītie kolēģi! Lūdzu uzmanību, tas saistās ar mūsu deklarācijām. Tātad šodien Mandātu komisija izsniedza jums deklarācijas aizpildīšanai. Laiks, līdz kuram jums vajadzētu iesniegt atbildes jeb aizpildīt deklarāciju, ir 15.augusts. Cienītie kolēģi, tātad taksācijas periods ir no šī gada janvāra līdz šī gada 1.jūlijam, tātad jūniju ieskaitot, — par pusgadu. Nākamais. Es gribētu lūgt, lai jūs aizpildītu visas ailes. Grāmatvedība ir sagatavojusi par 10.punkta pirmo apakšpunktu, tas ir, ienākumi par deputāta amata pildīšanu. Tas viss ir sagatavots augšā grāmatvedībā. Visas pārējās daļas ir uz jūsu atbildību, un aizpildiet, lūdzu, visas ailes. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu Irēnu Folkmani — Saeimas sekretāra biedri — nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies!

 

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Lūdzu uzmanību, deputāti! Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Dzintars Ābiķis, Eduards Berklavs, Vilnis Edvīns Bresis, Andris Glāzītis, Jānis Jurkāns... Andris Glāzītis ir zālē... Mārtiņš Ādams Kalniņš, Aristids Lambergs, Ruta Marjaša, Valdis Pavlovskis un Modris Spuģis.

Sēdes vadītājs. Paldies! Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Izskatām nākamo darba kārtības jautājumu. Noteikumi nr.212 “Komercbanku noteikumi” . Atgādinu, ka mēs izskatām Saeimas Prezidija ziņojumus. Pret Saeimas Prezidija atzinumu deputātiem ir iebildes? Lūdzu, deputāts Igors Bukovskis — Tautas saskaņas partijas frakcija! Lūdzu!

 

I.Bukovskis (TSP). Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij un cienījamais Ministru kabinet! Es vēl varētu saprast, ka Ministru kabinets kaut kur četros no rīta, visi noguruši, daži aizmiguši, nu, apgrūtināti ar budžeta krīzi, pieņēma šos noteikumus, neizlasot tos. Bet cilvēku, kas ir rakstījis tos, es gribētu ierosināt steidzīgi pārbaudīt uz garīgo slimību. Un es domāju, jo ātrāk mēs viņu izolēsim no sabiedrības, jo būs labāk. Redziet, tagad es konkrēti paskaidrošu. Redziet, tādas ambīcijas uz varu nebija ne Hitleram, ne Staļinam, ne Napoleonam. Šie ģeniālie cilvēki saprata vienu loģisku būtību — lai pārvaldītu kaut kādu teritoriju, tā vispirms ir jāiekaro. Bet ko mēs redzam šajos noteikumos? Ambīcijas uz visas pasaules pārvaldīšanu bez pasaules iekarošanas.

Sēdes vadītājs. Deputāt Bukovski, lūdzu, runājiet par tēmu!

 

I.Bukovskis. Jā. Tieši par tēmu. Mēs lasām 11.pantu: komercbankas dibinātājs un akcionārs nevar būt uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas reģistrēts tā, ka nav pieejamas ziņas par tā dibinātājiem un akcionāriem vai netiek sniegtas ziņas par uzņēmuma kapitāla izcelsmes likumību. Iedomājaties, tagad viena solīda amerikāņu vai kāda Eiropas kompānija iedomājas nopirkt kādu 10 procentus akciju no mūsu komercbankas. Un šajā brīdī mēs uzņemamies tiesu varas, starptautiskās prokuratūras un tā tālāk funkcijas. Iedomājaties, ka tas ir kaut kāds IBM un mēs sākam pārbaudīt IBM kapitāla izcelsmes likumību Latvijas Bankas norādītajā kārtībā. Mēs atveram 64.pantu un lasām: “Latvijas Banka ir tiesīga pieprasīt no Komercbankas un ar to saistītām uzņēmējsabiedrībām pārskatus (saistītās uzņēmējsabiedrības — tās ir tās, kam pieder mazdrusciņ vairāk par 10 procentiem). Pārskatu sagatavošanas un iesniegšanas kārtību un termiņus nosaka Latvijas Banka”. Es apmēram varu iedomāties tādu situāciju, kad Latvijas Banka pieprasa “General Motors” konsolidējušu bilanci un apšauba Amerikas vai kādas Eiropas valsts demokrātiju un tiesiskuma principus. Viņa apšauba, vai tās valstis var nokontrolēt, vai ir likumīgs kapitāls vai nav likumīgs kapitāls. Es tomēr domāju, ka laikam tās valstis pašas tiks ar sevi galā. Un, ja kāds ir nozadzis to naudu vai “atmazgājis”, vai vēl kaut ko... Un tikai tad, kad tas būs pierādīts, tad to naudu viņam atņems. Bet mēs te pārkāpjam šo nevainīguma prezumpciju. Tāpat nevainīguma prezumpcija pārkāpta arī citos pantos. Ja mēs lasām uz šo brīdi — kas drīkst būt par komercbankas valdes vai revīzijas orgāna locekli, ko mēs redzam? Ka komercbankas valdes priekšsēdētājam un valdes priekšsēdētāja vietniekam jābūt personām, kuras nav bijušas notiesātas vai aizdomās turētas krimināllietās par šāda tīša nozieguma izdarīšanu. Ziniet, ierosināt krimināllietu var par jebkuru un pēc tam pārtraukt pierādījumu trūkuma dēļ. Bet, ja kāds prokurors vai izmeklētājs rīkojas nelikumīgi, tad pēc tam tas cilvēks nekur nedrīkst būt.

Tālāk. 20. pantā ir 2.punkts: “... kuras ir kompetentas finansu lietu vadības jautājumos”. Pats interesantākais, ka ir 3.punkts, kur ir rakstīts: “kurām ir nepieciešamā izglītība un profesionālā pieredze banku darbībā”. Ja viņām ir izglītība un pieredze banku darbībā, kas tad lems par viņu kompetenci? Kuri tie būs? Kā arī ir 5.punkts: “... kuriem ir arī citā ziņā nevainojama reputācija”. Kur ir likumā pateikts, kas ir nevainojama reputācija? “...vai stabils finansiālais stāvoklis”. Ja mēs domātu, ka likumu vispār ierēdņi un Latvijas Banka pielieto godprātīgi, pēc idejas nebūtu nekādu problēmu. Ja mums strādātu arī tiesu sistēma un tā tālāk. Bet diemžēl kā uz šo brīdi Latvijas Banka traktē reputāciju. Cilvēks, kurš ir sniedzis viltus ziņas Latvijas Bankai, kurš ir safabricējis dokumentus, komercbankas priekšsēdētājs un viss tas vadības štats paliek pie bankas vadības. Cilvēks, kurš nozog, izņem skaidrā to naudu un pēc tam piereģistrē firmu, turpina vadīt komercbanku. Pēc tam viņš izdara fiktīvus darījumus ar akcijām un atkal turpina vadīt komercbanku. Pēdējais, ka viņš sāk tirgot bankas vārdā ar zagtām mašīnām. Un viņš līdz šim ir palicis par bankas valdes priekšsēdētāju. Neviens viņu nav atcēlis. Kur tad šajā ziņā reputācija? Tas cilvēks var darboties, bet citi nevar darboties. Kur ir kritērijs, reputācija? Vai konkrēts ierēdnis lems, ka šī ir sliktā reputācija un tāpēc mēs nedosim atļauju šim vai citam akcionāram. Pats interesantākais, ka tur pat tiesā nevar griezties. Es domāju, ka tur ir tik daudz pantu, kuri atstāj tieši korupcijas iespēju Latvijas Bankas ierēdņiem, ko nevar apstrīdēt tiesā, ka tas ir tāds jauns perēklis, ko mēs te uztaisīsim un pēc tam nepārtraukti ar viņu cīnīsimies.

Es agrāk domāju, ka šo likumu var kaut kādā veidā uzlabot, bet tagad es redzu, ka viņš ir vērsts uz komercbanku likvidāciju Latvijā vispār kā tādu. Mēs apspriedām frakcijā šos likumus. Mēs par nākošajiem diviem likumiem balsosim “par”. Bet kādu mērķi grib sasniegt šis likums? Un ar ko viņš atšķiras no iepriekšējā komercbanku likuma? Ja ir mērķis saglabāt noguldītāju naudu, ja ir mērķis labāk regulēt un tā tālāk, tad tas te nav parādīts. Nekas nav izmainījies šajā ziņā attiecībā pret iepriekšējo likumu. Ja mēs runājam par Latvijas Bankas ierēdņu varas paplašināšanu un bezatbildību, tad šajā ziņā viss tas ir ielikts šajā likumā. Maz ir ielikts tādā veidā, ka to nevar apstrīdēt tiesā. Un es domāju, ka šis konkrētais likums ir vērsts uz Latvijā esošo komercbanku likvidāciju. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka sekos nākošais komercbanku bankrots, ka atkal noguldītāji pazaudēs naudu tāpēc, ka komercbankas šobrīd nevar izturēt šīs prasības. Un treškārt — viņš ir vērsts pret jebkurām ārzemju investīcijām. Tāpēc, ka jūs sāksiet apšaubīt ārzemju naudas likumību un vēl kaut ko, sāksiet pārbaudīt to, uzņemoties “Interpol’ un tiesu funkcijas un tā tālāk, un neviens ar jums vairs nerunās. Jūs teiksiet ārzemniekiem: “Ziniet, man nav skaidrs, kāda fiziska persona to pārvalda. Paņem savu naudu un vācies prom no šejienes!” Tad es jums varu pateikt, ka Latvijā tādas, kā jums pateikt, peļņas un legālas naudas, kāda uz šodienu ir kapitālās komercbankās, nav. Latvijā nav, ārzemniekiem kā tādiem mēs uzstādām apkaunojošas prasības, un beidzas ar kopēju bankrotu. Tagad pasakiet, kas vēl te ir palicis Latvijā? Vai mēs gribam pārējos cilvēkus nostādīt tādā pašā noguldītāju lomā, kādā ir bakrotējušo komercbanku noguldītāji? Es gribu lūgt jūs neatbalstīt tieši šo likumu. Tad paliks darboties komercbanku likums. Un, ja tur ir nepieciešams izdarīt labojumus, tad tur ir jāizlabo daļēji. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Imants Kalniņš, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

 

I.Kalniņš (LNNK). Godājamais priekšsēdētāj! Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es gribu jums atgādināt, ka jau tad, kad sāka sabrukt pirmās sabiedrības, kuras puslegālā veidā nodarbojās ar kredītiem un ar iedzīvotāju noguldījumu piesaistīšanu, un īpaši tad, kad sāka kolapsēt pirmās komercbankas, turklāt skandalozā veidā, ieskaitot tādu respektablu komercbanku kā “Latintrade”, LNNK norādīja, ka ir nepieciešama stingra reglamentācija tajos jautājumos, kas saistīti ar banku bankrotu un sanāciju un iedzīvotāju noguldījumu aizsardzību. Diemžēl parlamenta pozīcija un Ministru kabinets nereaģēja. LNNK atkārtoti akcentēja šo jautājumu, kad šā gada janvārī pēc Latvijas Bankas informācijas kļuva zināms, ka tuvu kritiskai situācijai atrodas vēl 21 komercbanka un septiņas no tām ir jau dziļi kritiskā situācijā. Ka šī informācija bija patiesa, liecina tas, ka šogad kolapsēja vēl vesela rinda komercbanku. Reakcija no parlamenta pozīcijas un Ministru kabineta — nulle. Reakcija bija nulle arī 3.jūlijā, kad frakcija “Tēvzemei un brīvībai” iesniedza likumprojektu “Par bankas “Baltija” sanāciju”. Es neesmu nonācis pie secinājuma, kādēļ šī reakcija bija “nulle”. Aptuveni man ir tāda sajūta, ka bija nepieciešams starpsesiju periods, lai Ministru kabinets varētu iesniegt savu versiju minētajos jautājumos. Kādēļ Ministru kabinetam pēc manām domām bija vajadzīgs šis starpsesiju periods un iespēja izmantot 81.pantu? Ministru kabineta metode ir “zaļu” likumprojektu iesniegšanas metode. Es gribu atgādināt parlamentam katastrofālo likumprojektu, kurš saucās “Jaunais muitas kodekss” un ar kuru Budžeta komisija nomocījās apmēram gadu, kamēr noveda viņu līdz daudzmaz parlamentam iesniedzamai kondīcijai. Es gribu atgādināt visu jauno nodokļu likumu paketi, kuru pilnveidošanai tādā pašā veidā bija nepieciešams izveidot gan saskaņošanas grupas, gan darba grupas, un vēl līdz šai dienai šis darbs nav pabeigts.

Runājot par konkrēto komercbanku nolikumu, es gribu runāt kontekstā ar sekojošiem diviem likumprojektiem, jo ir elementi, kas nosaka, ka šie visi trīs likumprojekti ir pakete. Es gribu informēt Saeimu, ka pirmajā izskatīšanā Budžeta komisija noraidīja šo likumprojektu kā nepilnīgu. Šonedēļ Budžeta komisija izskatīja jautājumu otrreiz, un komisijas sēdē, piedaloties 9 no 14 komisijas locekļiem, tikai 5 nobalsoja par šī likumprojekta, šīs paketes atbalstīšanu. Turklāt bija notikusi frakciju vadītāju tikšanās, un acīmredzot visai retoriskā līmenī tika pieņemta vienošanās šo likumu paketi atbalstīt. Es uzskatu, ka šī likumu pakete kopumā ir negatava. Par to liecina arī tas, ka, būdami jau šodien spēkā un runādami par jaunu institūciju, proti, par Banku aģentūru, šī likumu pakete darbojas situācijā, kad nolikums par Banku aģentūru neeksistē.

Otrkārt. Piedāvātās normas par šo Banku aģentūru neļauj skaidri saprast, kāds būs kompetences sadalījums starp Latvijas Banku un Banku aģentūru jautājumos, kas attiecas uz komercbanku uzraudzību. Man ir tāda sajūta, ka šī Banku aģentūra samazinās centrālās bankas neatkarību vēl vairāk nekā līdz šim, un tas arī ir jautājums, kas manī rada stipras bažas. Es aicinu noraidīt visu trīs nākamo likumprojektu paketi kopumā.

Sēdes vadītājs. Gundars Bērziņš, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

 

G.Bērziņš (LZS). Augsti godātā Saeima! Šis likumprojekts ir uzmanības lokā jau ilgāku laiku un arī Budžeta komisijā skatīts. Lielā mērā es piekrītu iepriekšējā runātāja teiktajam par likuma kvalitāti. Sākumā, kad komisija izskatīja šo likumprojektu, to atbalstīja tikai divi cilvēki, arī daļa valdošās koalīcijas deputātu Budžeta komisijā šo likumprojektu neatbalstīja. Tātad tikai divi valdības pārstāvji, kas ir komisijā, atbalstīja. Un ne jau tāpēc, ka likums nav vajadzīgs. Tikai tā iemesla dēļ, ka šis ļoti svarīgais un būtiski svarīgais likums ir nekvalitatīvs. Šis sagatavotais dokuments mums bija pieejams tikai īsu laiku, un jau tad tika izteikti daudzi priekšlikumi. Jāatzīst, ka daļu šo priekšlikumu ir mēģināts risināt lielākā mērā vai mazākā mērā veiksmīgi. Budžeta komisijas nostāja bija tāda, ka likums ir vajadzīgs un ātri vajadzīgs, un bija lūgums valdībai nevilkt un iesniegt Saeimā ātrāk, lai Saeima apņemas to izskatīt pietiekami strauji, ko Saeima nodemonstrēja jau ar nodokļu likumiem.

Diemžēl šis ieteikums netika ņemts vērā un šie noteikumi tika pieņemti. Par šo pieņemšanas faktu, protams, arī šeit zālē sēdošajiem un, man liekas, lielākajai daļai žurnālistu ir skaidrs, kādā veidā tie tika pieņemti, jo otrdien pēc kabineta sēdes tika paziņots, ka ir izskatīti pirmajā lasījumā un tiks pieņemti piektdien. Pēc dienas, apmēram pēc 24 stundām, parādījās pirmie paziņojumi, ka tie tomēr esot pieņemti. Protams, ja mēs ejam uz tiesisku valsti, pat cēlu mērķu vārdā lietojam metodes, kas neatbilst šai valstij. Manuprāt, ir grūti prasīt, lai valsts pilsoņi un uzņēmēji respektē likumus, ja mēs paši tos ignorējam. Protams, tas ir valdības kompetencē. Tad, kad es nedaudz vēlējos pārliecināties par to, jo Saeimas sēdes tiek translētas, ir zināms, ko katrs saka, ko iesniedz, kā mēs spriežam par likumiem, ir ļoti atklāts šis process, tad es painteresējos par valdības sēdes protokola izrakstu vai stenogrammu.

Protokola izraksts ir tāds ļoti vienkāršs. Ir pieņemts šis jautājums, ir četri runātāji, ne kādam ir kādi priekšlikumi, ne kas ir ko mainījis. Un stenogrammas nav - vēl vairāk. Tātad šis slēptais valdības darbības stils, ka trūkst pilnīgas atklātības. Varētu saprast, ka naudiņu, kā līdz šim budžetu, varbūt tērē tā neapdomīgi un varbūt slēpjas, bet likumdošanas procedūra mūsu valstī ir pietiekami atklāta. Un es domāju, ka valdībai vajadzētu sekot vismaz Saeimas piemēram, kas šoreiz diemžēl nenotika. Bet tas lai paliek uz valdības sirdsapziņas, kādā veidā šeit ir ievēroti likumi.

Tātad attīstoties tālāk šim likumprojektam, tas tika labots, un principā to varētu uzskatīt par tādu sākuma materiālu darbam. Protams, ir jāatzīst, ka šī steidzamība ir arī varbūt nepieciešama, bet tad ir arī jautājums valdībai, kāpēc no 1.aprīļa, kopš šis likums atradās valdībā, praktiski neizdarot būtiskas izmaiņas šajā likumā, varbūt vairāk izmaiņu radās pēc šīs īsās apspriešanas Budžeta komisijā, kāpēc tas tik ilgi nav iesniegts Saeimā un ir vilkts, ja šī lieta ir neatliekama un svarīga. Tas, protams, arī liecina par tādu darbības metodi. Protams, vieglāk ir šo likumu pieņemt 81.panta kārtībā, jo valdībā nav šīs diskusijas, nav šīs viedokļu sadursmes, kas likumam dara labumu, uzlabo to, nevis pasliktina. Tāpēc šīs problēmas varbūt varētu palikt valdības kompetencē.

Bet runājot par pašu likumu. Neapšaubāmi no visas paketes, no trim likumiem, šis likums ir viskvalitatīvākais. Kāda ir tā kvalitātes pietiekamība, lai tas būtu kā likums spēkā, tas varētu būt cits jautājums, bet neapšaubāmi paketē šis ir kvalitatīvākais likums. Vairāk izstrādātais, juridiski precizākais likums.

Bet šeit varbūt ir arī dažas lietas, par ko gribētos runāt tieši jautājumā, vai šis likums palielina banku drošību vai samazina. Šeit tomēr man ir diezgan būtiskas pārdomas par to, ko šis likums dod - drošību vai tieši otrādi - nestabilitāti.

Pirmais faktors. Ja tik vienkārši var nopietnus ekonomiskos likumus bez nopietnas apspriešanas Saeimā un pat bez komisijas atbalsta tanī brīdī valdība pieņemt 81.panta kārtībā, tas liecina, ka šeit ir iespējami jebkuri pārsteigumi. Protams, es nemaz nebūtu pārsteigts, ja valdība izdotu likumus Latvijas Bankai, nosakot, ka budžeta problēmas tiek risinātas uz emisijas pamata un tā tālāk. Tas pēc šādas rīcības manī lielu izbrīnu nemaz neradītu. Tātad šis faktors, ka šobrīd uzņēmēji un arī pilsoņi valstī nav pārliecināti vai nezina, ka būtiski likumi nevar tikt izmainīti pēkšņi, bez informēšanas, varbūt pat bieži vien nekvalitatīvi. Manuprāt, tas nav faktors, kas veicina stabilitāti.

Otrs jautājums par šo komerclikumu, kur arī dažas detaļas ir ietvertas. Un viena, piemēram, bija šajā definīcijā. Komercbanka tika definēta kā iestāde, kas piesaista noguldījumus. Tad komisijā jau iznāca strīds, jo mūsu valstī ir arī bankas, kas nepiesaista noguldījumus. Protams, šis pants šeit ir izlabots, šeit ir mēģināts tātad risināt - gan tās, kas piesaista noguldījumus, gan tās, kas veic šīs banku operācijas. Bet ir vēl viena sfēra. Iepriekšējais likums reglamentē banku un kredītiestāžu darbību un attiecas uz šīm iestādēm, uz uzraudzības kārtību. Šis likums attiecas tikai uz komercbankām, un ārpusē paliek vesela virkne iestāžu, kas nodarbojas ar līdzīgu darbību, bet nepieder pie šīs kategorijas. Šīs sfēras regulāciju likums nenosaka. Pēc Budžeta komisijas priekšlikuma šeit tika meklēts risinājums, un šie pārejas noteikumi paredz, ka tajos punktos, kuri nav pretrunā, ir spēkā arī vecais likums. Protams, problēma ir pamatota, bet vai šis risinājums kaut ko atrisina? Manuprāt, nē, jo, pirmkārt, tas norāda, ka šis likums nerisina visus šo jautājumus, ko valdība ir atzinusi. Tātad praktiski dažās sfērās paliek “baltie plankumi”, kuru drošība samazinās. Un arī šis risinājums, ka tagad ir spēkā divi likumi, manuprāt, juristiem dod plašas iespējas darboties un gūt peļņu. Tas arī ir saistībā ar banku drošību.

Vēl ir iepriekšējais likums. Manuprāt, Budžeta komisija bija vairākkārt skatījusi šo koncepciju. Iepriekšējā likumā par banku uzraudzību, manuprāt, teiksim, tas bija pilnīgi atvērts variants, jo tas faktiski bija vienīgais likums, kur likumdevējs bija deleģējis kādai institūcijai izdot jebkurus dokumentus, kas ir nepieciešami drošības nodrošināšanai, banku drošības un uzraudzības nodrošināšanai. Šīs tiesības bija dotas Latvijas Bankai. Mēs Budžeta komisijā vairākkārt tikām skatījuši šo jautājumu, vai nevajadzētu visu šeit ielikt, un arī bankas viedoklis bija, ka šis process attīstās ļoti strauji. Likums ir ļoti ciets un grūti maināms. Daudz elastīgāk ir bankai reaģēt un speciālistiem pieņemt šos normatīvos noteikumus. Šeit Saeima šīs tiesības bija deleģējusi. Šobrīd šie normatīvi ir daudz stingrāk reglamentēti, un es baidos, ka nav visi pārskatīti. Situācija mainās. Tātad normatīvus šobrīd var izdot par tām kategorijām, par tiem parametriem, kas ir nosaukti likumā, bet, manuprāt, visi šeit nav ietverti, tātad šī sistēma ir neelastīgāka, ievērojami neelastīgāka banku uzraudzības jomā. Sevišķi, ja parādās kaut kādas jaunas problēmas, kas likumā nav atrunātas, tad ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā.

Šeit bija arī vēl daudzi citi panti, kas varbūt arī tika mainīti. Bet vēl par vienu es tomēr gribu runāt. Arī banku drošības jautājumā. Ir šeit 55.pants, sākumā 53.pants, kas nosaka šo informāciju. Tai jābūt konfindiciālai, tas ir 55.pants. Kam ir tiesības no bankām iegūt šo informāciju? Neapšaubāmi kontrolei un tiesību sargāšanas iestādēm ir jābūt iespējai strādāt un iegūt šo informāciju. Bet, ja personu loks, kam ir tiesības pieprasīt jebkuru informāciju no bankas, tiek pārskaitīts astoņos apakšpunktos, pie tam katrā punktā ietverot vairākas kategorijas, tad ir jautājums, kādā veidā tiks nodrošināta šīs informācijas konfidencialitāte. Jo neapšaubāmi bieži vien noziedzīgās struktūras informāciju iegūst caur valsts dienestiem. Tas šobrīd diemžēl nav novērsts, un par šo jautājumu ir bijušas būtiskas sarunas. Tad ir jautājums, vai šādā situācijā arī drošība palielinās, ja noguldītājam, kas ir nopelnījis šo naudu un ielicis bankā, ir skaidrs, ka par viņa kontu pārējām struktūrām, kam varētu būt interese atvieglot viņa kabatu, būs pilnīga informācija. Vai viņš nemeklēs tādu banku, kur tomēr viņam būs drošība, ka vismaz šiem cilvēkiem nebūs pieejama šī informācija? Tas arī ir saistībā ar drošību.

Te bija arī tāds priekšlikums. Protams, te nav minētas varbūt arī daudzas citas kategorijas, kuras varētu minēt, un neapšaubāmi arī komunālo maksājumu maksātājus. Kāpēc mēs nevaram dot, piemēram, sētniekiem tiesības par savas mājas iedzīvotājiem pieprasīt un iegūt informāciju visās bankās, var būt, ka viņiem ir rēķini, bet viņi nemaksā tos. No šī plašā pārskaitījuma šādi secinājumi izriet.

Tātad vēl ir arī daudzas citas detaļas un daudzi sīkāki panti, par ko būtu jārunā, apspriežot pa pantiem. Tāpēc es uzskatu, ka šajā gadījumā varbūt valdības rīcība ir vairāk darbības imitācija, nevis šī darbība, jo redzams, ka bankas “Baltija” gadījumā divos mēnešos ir izdarīts maz vai nav izdarīts nekas, un, protams, ir vajadzīga šī darbības imitācija, lai varētu teikt, ka kaut kas ir darīts. Un, manuprāt, šeit tiek iets uz tiešu konfliktu starp valdību un Saeimu. Tad, manuprāt, vienam ir jāpiekāpjas. Parasti to dara gudrākais. Tāpēc es arī uzskatu, ka Saeimai šobrīd vajadzētu šos noteikumus pieņemt, un Zemnieku savienības frakcija ir pieņēmusi lēmumu atbalstīt to nodošanu komisijai.

Un vēl vairāk. Manuprāt, tie ir jāiekļauj šodienas dienas kārtībā un jāizskata arī pirmajā lasījumā, par ko ir lēmusi Budžeta komisija. Un argumentācija ir tāda, ka šis likums faktiski ir jau spēkā un būtu diezgan paradoksāli vēl procedūrā aizkavēt kādas divas nedēļas, lai vienotos, ka šis ir pamats, ka to skatām tālāk pa pantiem. Manuprāt, Saeimai ir jāuzņemas atbildība un inciatīva labot šeit pieļautās kļūdas un neprecizitātes, lai šis likums tiešām būtu komercbanku sistēmas stabilizāciju, drošības paaugstināšanu un noguldītāju interešu aizsardzību realizējošs.

Tāpēc es aicinu tos nodot komisijai ar visiem šiem būtiskajiem iebildumiem un pēc iespējas ātrāk strādāt, lai šīs neprecizitātes un kļūdas, kas ir šajos likumos, izlabotu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Ojārs Kehris, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

O.Kehris (LC). Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Par šiem trijiem, es pieņemu, ka arī Budžeta komisijā mēs runājām par šiem trijiem likumprojektiem, kaut arī mēs apspriežam vienu, bet iepriekšējie runātāji arī praktiski runāja par šo paketi, un es pieņemu, ka mēs aiztaupītu debates par katru no viņiem. Tāpēc es arī izsakos, protams, par šo paketi, kura ir savstarpēji saistīta. Un proti, šos likumprojektus par banku uzraudzību, par komercbankām un par komercbanku noteikumiem mēs prasījām jau no janvāra mēneša un aprīļa mēnesī viens no šiem likumprojektiem no centrālās bankas tika iesniegts valdībai un abi pārējie prospekti tika iesniegti. Un tikai jau pēc atkārtotām un atkārtotām prasībām šie likumprojekti tad jau ieguva kaut kādu likumprojektu izskatu, taču diemžēl nenonāca Saeimā, bet tika pieņemti valdībā. Un 18.jūlijā tāpēc Budžeta komisija, izskatot savā sēdē, neatbalstīja šo likumprojektu pieņemšanu 81.panta kārtībā un norādīja tajā laikā vismaz uz sešām būtiskām neprecizitātēm. Vakar atkārtoti izskatot jau kabinetā pieņemtos likumprojektus, Budžeta komisija ar balsošanu, kā jau šeit minēja Kalniņa kungs, atbalstīja šo likumprojektu nodošanu šodien komisijām. Tiesa gan, pie kolēģa Kalniņa kunga teiktā man būtu jāsaka, ka šis balsojums bija pietiekoši pārliecinošs, jo, ja pieci balsoja par, bet nepiedalījās savas aizņemtības dēļ, kā parasti, ministri Sāmītes kundze un Gūtmaņa kungs, kuri diez vai jau nu būtu komisijā balsojuši savādāk nekā to ir darījuši valdības sēdē, tad līdz ar to, protams, komisijas lēmums būtu jau pilnīgi pārliecinošs. Bet es izteikšu varbūt galvenos secinājumus, kāpēc mēs pieņēmām un es arī pilnā mērā atbalstu šādu lēmumu.

Pirmais secinājums bija tāds, ka likumprojekti ir būtiski uzlaboti, jo no izteiktajām sešām piezīmēm, ko komisijas sēdē izteica gan komisijas locekļi, gan komercbanku asociācija, četras ir ņemtas vērā un divas ir ņemtas vērā daļēji. Es šeit neaplūkošu katru no detaļām, ko jau lielā mērā komentēja arī mūsu komisijas loceklis Bērziņa kungs. Līdz ar to šī izskatīšana bija nākusi par labu un likumprojekti tomēr ir būtiski uzlaboti, kā rezultātā arī komercbanku asociācijas vadība uzskatīja, ka šos likumprojektus ir iespējams pieņemt.

Otrs secinājums ir tāds, ka likumprojekti vēl arvien ir ļoti nepilnīgi, pavirši un atsevišķos momentos, kā tika konstatēts, pat pretrunīgi. Neminot šeit daudzus no sīkumiem, es minēšu tikai divas lietas, proti, ka nejutām un nesaņēmām šeit atbildes arī no izstrādātājiem, kā šie likumprojekti sekmēs banku, komercbanku attīstības stratēģiju valstī, tieši noguldījumu jomā. Mēs dzirdam, un es domāju, tas ir ļoti pamatoti, ka depozītu noguldījumus mūsu valstī atļaus pieņemt pašām stiprākajām, labāk uzraudzītajām un kontrolētajām bankām. Tādas varētu būt 10 līdz 15. Bet drīzāk jau tuvāk šim mazākajam skaitlim, kā rezultātā notiks banku apvienošanās, iespējams, arī depozītu pārplūšana no depozītu noguldījumu viedokļa nestabilākajās bankās, jo, protams, ir iespējams, ka kāda banka turpinās strādāt ar tirdzniecības operācijām un nepiesaistīs depozītus, bet tāpēc, protams, to nevajadzētu uzskatīt par sliktu banku. Bet, ja mēs automātiski, un tas nav skaidrs no šiem likumiem, garantēsim noguldījumus pašlaik visās bankās, kaut kur ap 30 vai vairāk, tad nav drošības, kā šis process notiks.

Otrs jautājums, it kā tāds sīkums, un tomēr. Nekādas atbildes netika saņemtas uz jautājumu, vai ir jāapdrošina noguldījumi arī turpmāk citās valūtās - rubļos, dolāros, vācu markās. Lielākā daļa valstu praksē tomēr apdrošina noguldījumus savas valsts valūtā, proti, mums tas būtu latos. Pašreizējā brīdī par to šajos likumos nav nekas minēts.

Trešais secinājums, ko mēs izteicām komisijas sēdē un, ko, es uzskatu, ir ļoti svarīgi pateikt no Saeimas tribīnes, ir tāds, ka pilnīgi nepieņemama ir procedūra, kādā tiek pieņemti šie likumi. Latvijā, ja tā grib pretendēt uz finansu centru, vienalga - pasaules, reģionālu vai lokālu, nav pieņemama procedūra, kādā tiek pieņemti šādi svarīgi likumi. Jo galvenais, ko prasa, ir šī stabilitāte, tātad prognozējamība un stabilitāte. Tik tiešām viens no deputātiem, kurš, iespējams, arī pats uzstātos, bet viņš lūdza man neminēt viņa vārdu, viņam pašam būtu tiesības to darīt, teica tā: “Jā, man jau ir sagatavots tagad kabatā likumprojekts par centrālo banku, jauna versija, kuru es iesniegšu vai nu tad, kad būs kādi ministri varbūt atvaļinājumā šajā kabinetā, vai tūlīt, iespējams, jaunajā kabinetā 81.panta kārtībā, lai vienā dienā izmainītu likumu un pakļautu centrālo banku valdībai. Un pēc tam jau varēs Saeima spriest, kā būt šajā situācijā.” Tāda situācija nedrīkst būt. Tāpēc, mūsuprāt, šeit ir jāizdara plašāki secinājumi, iespējams, Juridiskajai komisijai, vai arī, ja paliek 81.panta kārtība, kas ir Satversmē paredzēta, tad procedūrai, kādā kabinets pieņem noteikumus ar likuma spēku, būtu jābūt reglamentētai un viņai būtu jāparedz vismaz trīs lasījumi, jo, ja Saeima diskutē trīs lasījumos, kāpēc lai to nedarītu arī kabinets.

Un vēl. Ja skatāmies uz anotāciju par šo likumprojektu, kurš tik tiešām ir, kā uzsver valdība, viens no ekonomikas stūrakmens likumiem, proti, likums par komercbankām, kas būtiski maina spēles noteikumus, taču saņemtā anotācija, ja mēs izskaitām, ir precīzi septiņas rindiņas. Septiņas rindiņas, ar ko Saeimai un līdz ar to arī sabiedrībai tiek pamatota gan šī likumprojekta nepieciešamība, gan arī viņa steidzamība, ko paredz Satversme. Tā ka no tā arī būtu jāizdara ļoti nopietni secinājumi.

Ceturtais mūsu komisijas secinājums - ko darīt šādā situācijā Saeimai. Ja mēs iestātos par noraidīšanu, ko šeit aizstāv daži deputāti, tas nozīmētu vēl vismaz divas nedēļas. Bet es saku, jau no janvāra mums ir šī pieredze, ka paies divas nedēļas, kamēr viņi nonāks Saeimā pirmajā lasījumā, un tad prognozēsim, vai ar to mēs vairosim stabilitāti vai to vēl vairāk tikai šūposim. Tāpēc es, un tas ir tieši arī komisijas priekšlikums, aicinu viņus nodot komisijai. Un vēl vairāk - es gribētu lūgt arī jūsu atbalstu tam priekšlikumam, ko mēs iesniegsim komisijas vārdā, - šodien izskatīt šos likumprojektus pirmajā lasījumā, ko paredz iespējamā kārtība, - ja viņi tiek nodoti šodien komisijai, pieņemt viņus šodien pirmajā lasījumā. Jo, ja jau mēs viņus akceptēsim nodošanai komisijai, tad es domāju, ka mēs varam viņus akceptēt arī pirmajā lasījumā. Tas dotu mums iespēju Budžeta komisijā, kur ir gatavi piedalīties valdības pārstāvji, kuri arī atzīst, ka likumprojekti ir sasteigti, tāpat centrālās bankas un, iespējams, citi eksperti, pastrādāt, lai mēs savas darbības laikā spētu viņus pieņemt trešajā lasījumā ar tām izmaiņām, precizējumiem un sakārtojumiem, ko paredzēs Saeima. Tādējādi es vēlreiz tomēr aicinātu viņus visus, jo ir jāatzīst, ka viņi ir tomēr savstarpēji saistīti, nodot komisijām. Un būtu vēlams atbalstīt šo priekšlikumu - izskatīt viņus šodien pirmajā lasījumā. Pēc tam, protams, no visiem, kas šeit ir kritizējuši šos likumprojektus, mēs labprāt gaidītu priekšlikumus, viņus izskatītu, un pēc tam šeit, Saeimā, likumprojektus izskatītu otrajā un trešajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Māris Gailis - Ministru prezidents. Lūdzu! Pēc tam - Aivars Kreituss.

 

M.Gailis (Ministru prezidents). Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Godājamie deputāti! Tuvojas 6.Saeimas vēlēšanas, un acīmredzami sabiezē politiskā gaisotne. Man kā valdības vadītājam šis laiks ir divkārt atbildīgs. Lieliski apzinos, ka partiju cīņas ir neatņemama demokrātiskā procesa sastāvdaļa, taču valdībai jāsaglabā vēss prāts un jāturpina iesāktie darbi. Valdība kalpo un tai aizvien ir jākalpo tautas tālākajiem dzīves un labklājības mērķiem, nevis īslaicīgai popularitātes konjunktūrai. Tūlīt Saeimas balsojums izšķirs valdības pieņemto banku darbības noteikumu likteni. Ja balsojums būs šiem noteikumiem labvēlīgs, būs radīts tiesisks pamats kārtības ieviešanai komercbanku sistēmā un bankrotējušās komercbankās zaudēto depozītu atmaksas uzsākšanai. Jāpiebilst, ka šo paketi atbalsta Latvijas Banka un Latvijas Komercbanku asociācija.

Ņoti ceru, ka bažām par to, ka Saeima valdības pieņemtos noteikumus varētu atraidīt, nav pamata, jo vakar, tiekoties ar Saeimas frakciju vadību, šķiet, saņēmu atbalstu valdības spertajiem soļiem. Tas nozīmē, ka politiskie spēki valstī apzinās tiem uzticētās atbildības smagumu un šajā laikā ir gatavi redzēt tālāk par vēlēšanām un šī brīža politisko izdevīgumu. Nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka nauda depozītu atmaksai tiks ņemta no valsts budžeta, tas ir, no nodokļu maksātāju kabatām. Nauda tiks atmaksāta no atgūtajiem bankas “Baltija” un citu banku izsniegtajiem kredītiem. Tomēr mēs nevaram gaidīt, kamēr tiks atgūti pilnīgi visi kredīti. Cilvēkiem un Latvijas ekonomikai nauda vajadzīga tūlīt. It īpaši tas attiecas uz tiem ļaudīm, kuri bankās bija noguldījuši nelielas summas. Uzskatu, ka mums ir jāpalīdz šiem nelaimē nokļuvušajiem, tāpat kā jebkurā valstī tiktu palīdzēts līdzīgā situācijā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss, Demokrātiskā partija “Saimnieks”! Pēc tam — deputāts Kide.

 

A.Kreituss (DPS). Godājamo priekšsēdētāj un cienījamie deputāti! Es arī gribētu runāt nevis no partiju populisma viedokļa, bet stingri un tikai viennozīmīgi no noguldītāju aizstāvības viedokļa. Un paskatīties uz šo likumu paketi kā uz vienotu kopumu, izejot no pašreizējās situācijas. Es domāju, ka mums būs izdevība viņus atsevišķi analizēt smalkāk. Pirmais, protams, mēs paliekam pie domas, ka nedrīkstēja šādā veidā bankas “Baltija” darbu rupji izjaukt, ka darbu vajadzēja organizēt savādāk. Un ne vienā vietā vien mēs esam teikuši, ka šobrīd jau katrs noguldītājs no tiem 200 tūkstošiem būtu varējis atgūt vairāk nekā 200 dolāru. Tas ir aprēķins, tā nav tukša runāšana. No otras puses skatoties, protams, ir jāatbalsta tāda pozīcija, kāda pašreiz ir valdībai, ka tiek pielikti visi spēki, lai kaut kur dabūtu naudu. Mēs tam sekojam, protams, un mēs redzam, cik grūti tas ir. Mēs izsakāmies par to, ka solījumi ir pārsteidzīgi, ka pašā sākumā mēs apšaubījām to domu, ka 500 latus varēs kompensēt augustā, un tā tālāk. Bet pašreizējā šī likumdošanas pakete mūsu izpratnē tomēr ir nepieciešama, un nepieciešama tāpēc, lai Starptautiskais valūtas fonds un citas instances vispār ar mums runātu. Nu, protams, tāpēc ir jāstrādā pie šiem likumiem. Un pozitīvi ir tas, ka, viņus pašreiz pilnveidojot, jau ir ņemti vērā komercbanku asociācijas ieteikumi un tie ieteikumi, kas bija Budžeta komisijā, tāpēc mēs viņus kopumā atbalstīsim tagad virzīšanai uz priekšu ar cerību, ka viņi tiks pilnveidoti. Bet, kā es uzsveru, galvenais tomēr šajā situācijā būtu naudas dabūšana, jo cilvēku situācija, bankas “Baltija” noguldītāju un citu situācija tomēr arī ir traģiska. Vienu iemeslu es jau minēju, ko mēs uzskatām, es atkārtoju, kas ir iemesls, kāpēc šī situācija ir tik traģiska. Tā ir nemākulīgā ieiešana šajā bankā. Bet otrs — šobrīd tomēr jādara viss, lai šādu naudu dabūtu. Protams, jābūt ir garantijām, ka, atgūstot bankas “Baltija” izdotās naudas, izsniegtos kredītus, varēs šos noguldījumus, ne šos noguldījumus, bet šo starptautiski dabūto naudu, atkal atmaksāt atpakaļ, un atmaksāt atpakaļ tādā veidā, lai tā ar procentiem negultos uz pārējo Latvijas 2,3 miljonu iedzīvotāju pleciem. Tāpēc es domāju, ka uz šo jautājumu valdība var pašreiz visnotaļ atbildēt un pateikt, ka tā negulsies uz visu pārējo iedzīvotāju pleciem, ja pareizi tiks organizēts šis darbs.

Nu, mēs, protams, nosodām tādu lētu populismu kā “Tēvzemei un brīvībai” priekšlikums par speciālu likumu izdošanu par banku “Baltija”, kurā netiek doti nekādi ieteikumi, kādā veidā tad šo naudu varētu reāli atgūt. Tur nekas nav teikts par to, kā tas ir pašreiz šajā likumdošanas paketē un šajā rīcībā, kā naudu iegūt. Tas mūsu izpratnē ir lēts populisms, lai piesaistītu vēlētāju skatienus. Bet galvenais, kā es jau teicu, ir un paliek šo noguldītāju intereses. Un šajā sakarībā es gribētu citēt vienu dokumentu, atsevišķas daļas no viena dokumenta, kurš bija adresēts Saeimai, valdībai un sabiedrībai. Es nolasīšu tikai dažas rindas: “Netiek lietotas tādas saimniecisko tiesību kategorijas kā obligātā apdrošināšana, civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, publiskās reklāmas kontrole. Vienkāršoti izmantota tādas kategorijas kā licencēšana, es vēršu īpašu uzmanību — kā licencēšana, sertificēšana, paaugstinātas prasības pret pamatkapitālu un tā lielumu, kredītattiecību regulēšana un citas. Pat drošas formas naudas piesaiste bankās, kuras atrodas stingrā kontrolē, neglābj naudas aizdevēju no riska to zaudēt, tāpēc katrai personai jāsamēro iespējamais ienākums ar iespējamo risku. Taču valstī... “Atkal tālāk izlaižot daļu no dokumenta...” Taču valstī nekavējoties jāizstrādā un jānodrošina stabils, pārdomāts, juridiski korekts, civilizētā pasaulē zināms tiesiskais mehānisms šajā jomā. Tam jākļūst par normu, kas tiesiski regulē publiskās un privātās kredītattiecības, publisko reklāmu, garantijas, hipotēku un citas privāttiesību jomas, kurās šodien, trūkstot pietiekošam valsts regulējumam, vienkāršs cilvēks neorientējas un ir neaizsargāts”. Tātad teikts — trūkstot pietiekošam valsts regulējumam. Tagad es jums pateikšu, kad šis dokuments tika uzrakstīts un iesniegts un kas viņu ir parakstījis. Šis dokuments tika iesniegts pagājušā gada 7.jūnijā, vairāk nekā gadu atpakaļ. Šo dokumentu ir parakstījis iekšlietu ministrs Kristovskis, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Muciņš, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Staris, valsts sekretāra vietnieks Apelis, ģenerālprokurors Skrastiņš, viņa vietnieks Ziediņš, viņa vietnieks Ancāns un fonda “Drošība” prezidents Čevers. Šis dokuments ir iesniegts vairāk nekā gadu atpakaļ, un man ir galvenais jautājums, protams, Latvijas Bankas virzienā — kāpēc tad vairāk nekā gadu, apzinoties šo situāciju un saņemot šādu dokumentu, kurš bija adresēts gan Saeimai, gan valdībai, nekas netika darīts? Un šeit, lūk, ir mūsu galvenais pārmetums — kāpēc Latvijas Banka neko nedarīja visu šo laiku, lai sakārtotu šo likumdošanu. Un tagad mums ir trieciena tempā jādzēš šis ugunsgrēks. Tātad mēs atbalstām šīs paketes virzīšanu kā nepieciešamu valstij, bet mēs vēl tālāk runāsim un ļoti daudz runāsim par Latvijas Bankas un viņas vadītāja individuālo atbildību, uz kuru tika vērsta jau ģenerālprokurora un citu augstu cilvēku uzmanība vairāk nekā gadu atpakaļ pavisam konkrēti. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Edvīns Kide, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu!

 

E.Kide (TPA). Godājamo Prezidij! Godājamie kolēģi! Laikam mums mūsu tautsaimniecībā, tajā skaitā arī finansu sistēmā, vienmēr būtu daudz mazāk nepatikšanu un nelaimju, ja mēs kārtotu tiesisko nodrošinājumu visām šīm lietām savlaicīgi. Pašlaik mūsu rīcība veidojas tāda, ka zibens sen jau ir nozibsnījis un tad ir vēls pērkona spēriens, pieņemot likumus. Šos likumus, kurus pieņēma valdība 81.panta kārtībā un kurus izskatīja jau divas reizes, kaut neformāli, Budžeta komisija, vajadzēja pieņemt jau, kā Kreitusa kungs teica, sen sen, un arī tautsaimnieki par to runāja. Bet bankas kā tādas, banku likumdošana bija “tabu”, un aiztikt viņas nedrīkstēja, jo teica, ka bankas tūdaļ salīgosies, ja sāks koriģēt banku likumus. Lūk, bankas salīgojās tieši tāpēc, ka nebija šo likumu, un viņu līgošanos un krišanu zināmā mērā ir grūti nostabilizēt arī tāpēc, ka šo likumu nav, ka mēs viņus, šos likumus, pieņemam šodien. Un tomēr likumi ir, kaut vēl negatavi, pieņemti. Es ceru, ka Saeima tos nenoraidīs, arī mūsu Tautsaimnieku frakcija atbalsta šos likumprojektus. Pirmajā Budžeta komisijas sēdē es balsoju “pret”, jo likumi bija galīgi “zaļi”. Jāpasaka paldies valdībai un tai darba grupai, kas spēja, mācēja un ātri iestrādāja visus tos labojumus, kurus lika priekšā komercbanku asociācija, Budžeta komisija un deputāti, un tagad likums jau ir stipri tuvāks tādai kondīcijai, ka viņu varētu lietot. Kā jau te teica, ja Saeimas komisijas vēl viņu, šo paketi, uzlabos, ar šo likumu jau var strādāt. Domāju, ka steidzīgi vajadzētu valdībai un Latvijas Bankai strādāt arī pie tā, lai nāktu klajā vēl viens likums klāt pie šīs paketes, tas ir, likums, kas atsegtu šos pašus noteikumus, kas attiecas uz apdrošināšanas sabiedrībām, krājaizdevu sabiedrībām, lombardiem un tā tālāk. Tad tā būtu pilnīgāka pakete.

Un tomēr gribu teikt, ka šodien, pieņemot šo likumu paketi, viņa iedarbojas tikai uz priekšu, tas ir, uz tām bankām, kas var bankrotēt, uz tām bankām, kas pastāvēs un kas šiem likumiem būs padotas. Faktiski šie likumi vairs neiedarbojās uz tām bankām, kuras faktiski ir bankrotējušas. Un, lūk, par tām bankām, es domāju, gan valdībai, gan Saeimai, gan Budžeta komisijai vajadzēs vēl lemt, un, redzams, būs vajadzīgs likums, ko tad darīt ar tām, kuras jau ir bankrotējušas. Un es arī Budžeta komisijā nācu ar priekšlikumu, lai tā darba grupa, kas valdībā strādā pašlaik pie šo bankrotējušo banku analīzes, tajā skaitā pie “Baltijas” bankas situācijas analīzes, nāktu Saeimā ar ziņojumu, kāds tad īsti stāvoklis ir summāri visās bankrotējušās vai bankrotā ieejošās bankās. Cik tad īsti lieli ir zaudējumi, cik mēs varam cerēt atgūt šos zaudējumus no kredītu dzēšanas, kādā tempā tas var notikt un kādā tempā mēs varētu izmaksāt noguldījumus no šīs ienākošās naudas. Un cik mums vajadzētu kompensācijas līdzekļu no ārzemju aizdevumiem, lai segtu, lūk, šo neatbilstību starp ienākošo naudu no dzēstajiem kredītiem un nepieciešamo apjomu izmaksām, ko valdība ir solījusi. Lūk, šai analīzē, es domāju, ko darba grupa ziņotu Saeimai, vajadzētu būt arī ziņām, ko tad darīt ar juridiskajām personām, kurām ir konti bankās, jo viņām arī ir jautājums, vai, lūk, šīs atvieglotās kredītlīnijas ar atvieglotiem procentiem — vai tas jau ir galīgais risinājums. Cik man zināms, valsts uzņēmumiem kontos ir ap 6 miljoniem latu, privātajiem uzņēmumiem — ap 15 miljoniem latu, pašai valdībai no budžeta — kaut kas ap 2 miljoniem latu. Lūk, vajadzētu zināt, ko tad darīs arī ar šīm struktūrvienībām, lai tas nepaliktu karājoties gaisā un lai mēs nenomierinātu tikai noguldītājus — fiziskās personas, bet lai skaidrība būtu arī uzņēmējiem. Jo, paralizējoties viņu darbībai, paralizējas zināmā mērā arī tautsaimniecība, un šeit jāieved skaidrība. Tāpēc mans priekšlikums bija, lai arī šī darba grupa iesniedz nevis audita materiālus, bet audita izvilkuma materiālus par bankrotējošām bankām, un lai mēs patiešām zinātu, par kādām summām iet runa.

Un tomēr mums, Tautsaimnieku politiskajai apvienībai, šķiet, ka būtu nepieciešams uz šodien, pieņemto “jumta likumu” bāzes tomēr pieņemt likumu par “Baltijas” banku, par citām jau bankrotējušām bankām, kur būtu, lūk, šī strukturālā, skaitliskā, jau skaitliskā informācija attiecināta. Līdz ar to būtu šīs summas apstiprinātas Saeimā. Un, es domāju, vajadzētu atrast arī šīm summām saistību ar budžetu, jo nevar valdība rīkoties ar šādām summām, kuras paredzēts dzēst, nu, valdības vārdā, bez kaut kādām apropriācijām caur budžetu. Tik un tā vajadzīgs ir līgums, vai tas būtu “Baltijas” bankai ar Finansu ministriju, kā nauda ienāks, kā nauda apritēs, kāds būs mehānisms, lai netiktu apiets budžets, lai arī Saeimai būtu skaidrība, kā visa šī finansiālā saimniecība ar bankrotējušām bankām tiks nokārtota. Es aicinu deputātus atbalstīt šo valdības 81.panta kārtībā pieņemto likumprojektu paketi, strādāt ar viņu komisijās un turpināt darbu pie šīs krīzes situācijas likvidēšanas. Paldies!

Sēdes vadītājs. Debates pabeigtas. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par Saeimas Prezidija atzinumu Satversmes 81.panta kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus nr.212 “Komercbanku noteikumi” nodot Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Lūdzu rezultātu! Par — 62, pret — 2, atturas — 15. Pieņemts Saeimas Prezidija atzinums, un noteikumi tiek nodoti Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai.

Vai Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai nav iebildumu, ja jūsu priekšlikumu par iekļaušanu izskatīšanai pirmajā lasījumā mēs izskatīsim pēc tam, kad tiks izskatīti arī pārējie, kā jūs teicāt, šīs paketes noteikumi. Nav iebildumu? Nav.

 

Nākamais jautājums ir noteikumi nr.211 “Noteikumi par komercbanku sanāciju un bankrotu” . Ministru kabinets iesniedz. Imants Kalniņš, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu! Atklājam debates.

 

I.Kalniņš (LNNK). Godājamais priekšsēdētāj, godājamā Saeima! Šis ir likumprojekts no paketes, kura pēc manām domām prasa arī nolikumu par banku aģentūru. 5. panta septītā daļa pieļauj komercbanku sanāciju par banku aģentūras līdzekļiem. Kas tie būs par līdzekļiem? Vai tie ir tie paši līdzekļi, kas veidos banku aģentūras kompensācijas fondu?

Jau pati doma par kompensācijas fonda radīšanu no komercbanku iemaksām, attiecīgi 7. pants, sākotnēji 0,15 procentu, jaunajā variantā — 0,05 procentu apmērā no fizisko personu noguldījumu ceturkšņa vidējā apmēra attiecīgajā komercbankā — jau pati doma par šo kompensācijas fondu un par šiem līdzekļiem ir tik eksotiska, nemaz nerunājot par to, ka pie progresējošas komercbanku krīzes nekādu iedzīvotāju noguldījumu vispār nebūs. Un, ja arī komercbanku process sāks iet pozitīvā virzienā, tad šeit būs gadi, kamēr šajā kompensācijas fondā radīsies līdzekļi, ar kuriem efektīvi varēs darboties sanācijas sektorā.

Nemaz nerunājot par to, ka situācijai piemīt zināma komisma elementi, jo komercbankām vajadzēs finansēt sanācijas veidā savus neveiksmīgos konkurentus. Nemaz nerunājot par to, ko tad tādā gadījumā darīs vēl viena jaundibināmā aģentūra, proti, konkurences aizsardzības aģentūra. Paldies par uzmanību!

Es uzskatu, ka balsojums par šo likumprojektu ir absolūti bezpriekšmetisks.

Sēdes vadītājs. Gundars Bērziņš, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

 

G.Bērziņš (LZS). Šie trīs likumprojekti neapšaubāmi ir pakete, bet arī šo likumprojektu kvalitāte, ejot uz šīs paketes tālāko galu, arvien pasliktinās. Ja pirmais likums bija daudz kvalitatīvāks, tad šeit jau ir daudz būtisku piezīmju. Piemēram, dažas no tām. Daži šī likuma panti stāsies spēkā pēc Saeimas izdarītām izmaiņām uzņēmuma ienākuma nodoklī, jo šo nodokli Saeima pieņēma nesen un kabinetam nebija tiesību šeit izdarīt izmaiņas. Un viss būtu labi, bet, ja šīs izmaiņas ir saistītas, tad vismaz šodienas dienas kārtībā šim likumprojektam būtu jābūt iesniegtam, ja šis likums ir tik steidzams. Taču šo likumprojektu šodienas dienas kārtībā vismaz pagaidām es neesmu redzējis. Tātad ir šī nesaiste. It kā steidzami, bet faktiski jau pati iesniegšana Saeimā, kā bija ar visiem šiem likumiem, turpina kavēties. Tātad it kā ir kaut kāda darbība un tanī pašā laikā rezultātu nav.

Otrs būtisks jautājums ir par tādu varbūt pat konceptuālu lietu, jo visos gadījumos iet runa par fizisko personu noguldījumiem. Un tas varbūt neapšaubāmi ir pamatoti. Bet neiet runa par pavisam citu — arī par juridisko personu kaut kādu aizsardzību. Ja tiek aizsargātas fiziskās personas, kas ir vajadzīgs, un tur iebildumu nav, tad ir jārunā arī par fiziskajām personām — uzņēmējiem. Jo neapšaubāmi attieksme pret uzņēmējiem pēc tam radīs arī situāciju budžetā. Ja attieksme būs varbūt pozitīva, valsts un Saeima, un valdība uzņēmējus redzēs kā nodokļu maksātājus, kas pilda budžetu un ļauj realizēt dažādas sociālās programmas, un līdz ar to mēģinās izprast viņu stāvokli, ja ne, tad redzēs viņos tikai slaucamu govi, no kuras vajadzības gadījumā paņemt pēc iespējas vairāk naudas, neskatoties uz to, vai šī govs tālāk izdzīvos vai neizdzīvos.

Un tāpēc arī šeit tomēr būtu tālākās apspriešanas gaitā pa pantiem jādiskutē par šo jautājumu. Jo būtiski arī ir skaidrs, ka šobrīd mēs dodam ļoti izteiktu signālu šo fizisko personu noguldījumu aizsardzībai, bet nav vēl šobrīd skaidrs, kādas tam būs sekas. Vai komercbankās neparādīsies divējādas depozītu likmes un komercbankām, iespējams, būs izdevīgāk maksāt juridiskajām personām nedaudz lielāku procentu? Un vai nesāks, piemēram, fiziskās personas caur juridiskajām personām noguldīt, jo no šiem noguldījumiem nav jāmaksā maksājumi? Ko darīs tās uzņēmējsabiedrības, kas šobrīd ir zaudējušas ievērojamus līdzekļus bankrotējošajās bankās? Kādā veidā ir iespējams izdzīvot šai uzņēmējsabiedrībai, ja tur bijuši visi viņas līdzekļi? Tātad viņa bankrotē, viņa beidz maksāt nodokļus, liedz ievērojamam skaitam cilvēku darba vietas. Neapšaubāmi par to šeit vispār netiek domāts, jo nevienā vietā tas netiek atrunāts. Taču šeit tomēr ir jādomā arī par šo problēmu.

Otrs būtiskākais. Netiek šīs iemaksas un banku maksājumi šinīs drošības fondos diferencēti varbūt pēc kaut kādas šo banku drošības. Pavērtēsim situāciju! Šobrīd pārsvarā bankrotējošas bankas, kam bija paši augstākie depozītnoguldījumu procenti. Daudzām bankām, kas šobrīd dzīvo, viņi tanī laikā bija ievērojami mazāki. Neteiksim, ka tas ir galvenais banku drošību raksturojošais faktors, bet neapšaubāmi tā ir viena no šīs drošības ārējām izpausmēm. Un neapšaubāmi, arī būtu jādomā, kādā veidā šo procesu tomēr diferencēt, jo ir paredzēts, ka šīs izmaksas sasniegs 10 procentus no kopējiem noguldījumiem. Bet kādā veidā tad par šo banku? Varbūt arī šai bankai ir kaut kādi griesti. Ja šis noguldījums ir, piemēram, kaut kāds ilgtermiņa depozīts, tad par viņu maksā nepārtraukti, bet jauna nauda jau neparādās. Varbūt arī šeit tomēr jautājums būtu diferencējams. Šo noguldījumu aizsardzība un drošība nav saistīta tikai ar to, cik valsts izmaksās, bet arī ar to, cik stabila būs banku sistēma un kādi banku attīstības signāli tiks doti. Tāpēc arī šis jautājums ir nopietni apspriežams.

Runājot par sanācijas metodēm. Manuprāt, sanācija nav tik vienkārša un tik primitīva kā naudas ielikšana dažādās formās, kā šeit ir noskaitīts, četrās. Manuprāt, tomēr ir arī daudz sarežģītākas, komplicētākas formas, un iespējams, arī mazāk maksājošas formas. Kaut vai, piemēram, šobrīd nekur nav atrunāta banku moratorija izsludināšana. Piemēram, kaut vai tādā gadījumā, kā šobrīd, kad ir kopēja, teiksim, banku krīze, bet vēl varbūt tiek kaut kāda speciāla kampaņa izvesta — banka, kura ir stabila, kura ir sabalansēta, kurai bilance ir kārtībā, pēkšņi ažiotāžas dēļ , sakarā ar noguldījumu laušanu pirms termiņa kļūst maksātnespējīga, bankrotē. Pēc tam, protams, kredīti viņai ir sabalansēti, kaut kā tas jautājums tiek atrisināts, bet banka tiek iedragāta. Arī šo metodi — līgumu pirmstermiņa laušanas moratorija izsludināšanu — var izmantot noguldītāju aizsardzībai, šīs bankas stabilitātes garantēšanai. Arī par to šeit neiet runa. Un es redzu arī vairākas citas sanācijas metodes, kas nav tik vienkāršas kā tikai naudas ielikšana.

Šeit arī ir mēģināts definēt, piemēram, komercbanku ļaunprātīgu bankrotu. Manuprāt, tas nav īpaši veiksmīgi šeit definēts. Pēc šīs definīcijas, es tomēr domāju, faktiski mums izrādīsies, ka neviena komercbankas ļaunprātīga bankrota nav, jo šeit nu es tomēr neredzu iespēju, kādā veidā to pierādīt.

Runājot par šo likumprojektu kopumā, jāsaka, ka arī šeit ir izdarītas izmaiņas, bet, kā jau teicu sākumā, šis likums tomēr kvalitātes ziņā atpaliek no iepriekšējiem noteikumiem. Un šeit vēl arī būtiski ir jārunā par līdzekļu plūsmām. Gaiļa kungs šeit arī tikko teica, ka netiks nauda ņemta no nodokļu maksātāju kabatām. Jāatceras, ka viena no lielākajām summām, kas tagad tiek maksāta no budžeta, tas ir, LATA kredīti, arī tika raksturota tikpat rožaini un Gaiļa kungs tanī laikā, ja nemaldos, arī strādāja Ārlietu ministrijā un daļēji bija saistīts ar šo kredītu ņemšanu. Arī toreiz bija solījumi, ka nebūs jāmaksā un ka būs uzplaukums. Šobrīd es tomēr esmu pārliecināts, ka visu summu no bankas “Baltija” iekasēt neizdosies. Un šeit, protams, šo situāciju mēs pilnīgi varēsim izvērtēt tikai varbūt pēc kādiem gadiem diviem, jo šobrīd pirmie divi mēneši rāda, ka iekasēšanas ziņā praktiski nav nekas noticis, banku ir bijuši spiesti vispār slēgt, jo praktiski netiek nopelnīti pat izdevumi tekošai bankas uzturēšanai. Tāpēc, protams, var solīt kaut ko, bet par šiem vārdiem tomēr ir jānes arī kaut kāda atbildība, un laiks rādīs.

Es tomēr esmu pārliecināts, ka lielākā vai mazākā mērā šī summas būs jāmaksā nodokļu maksātājiem. Tas šobrīd saprātīgi domājošajiem cilvēkiem, kas kaut cik pārzina situāciju, faktiski ir skaidrs. Ir jautājums tikai, cik daudz — vai visa summa, vai tomēr daļu izdosies iekasēt.

Un tāpēc arī ir būtisks jautājums par šīs aģentūras līdzekļu veidošanu. Šeit, protams, ir nedaudz arī izdarīti labojumi, jo pirmajos divos lasījumos gāja runa par kaut kādu valsts naudu, valdības naudu, ko iegulda. Šeit, protams, ir izdarītas jau izmaiņas, jo skaidrs, ka valsts nauda ir budžeta nauda tādā vai citādā mērā. Un šeit tomēr nav akceptēts tas. Te ir gan minēts likums par budžeta un finansu vadību, kas, protams, nosaka, ka bez apropriācijām nevar veikt nevienu izmaksu, kas saistīta ar valsts budžetu. Bet tomēr arī precīzi jābūt skaidram, ka tās ir iemaksas no budžeta — pamatbudžeta vai speciālā budžeta. Un šo līdzekļu plūsma, šo nepieciešamo līdzekļu daudzums šobrīd varbūt ir tā vājākā vieta, kas šobrīd nav izstrādāta. Tad, kad mēs komisijā skatījāmies, mēs arī lūdzām nosaukt šīs summas. Tiek nosauktas ļoti dažādas summas, tātad tiek sadalītas šīs noguldījumu izmaksas divos posmos, un otrajam posmam — līdz 500 latu izmaksai — sākuma vērtējums bija 64 miljoni latu. Budžeta komisijā premjerministrs un finansu ministre nosauca skaitļus — 50 un 55 miljoni, kas atšķiras tikai par nieka 5 miljoniem. Nu, tāda sīknauda vien te ir. Kas tie 5 miljoni tādi ir? Un arī par pirmā posma sanāciju skaitļi ir ļoti atšķirīgi. Sākumā bija 43 miljoni, un pēc tam bija 30. Protams, tiek noskaidrota situācija, tā mainās, faktiski jau summas iet uz samazināšanās pusi, bet tomēr tam jābūt būtu vismaz arī anotācijā. Arī saistībām ar nākošo noteikumu projektu nav pamatots un nav pat novērtēts tas risks, kāds ir budžetam. Jo jebkurā gadījumā, ja tiek ņemts kredīts, jebkurā gadījumā ir tikai valdības garantijas.

Un ko šobrīd mēs varam likt pretī, lai šo kredītu saņemtu? Vai mūsu cauro budžetu un skaistos vārdus šobrīd ņems? Varbūt no mums prasīs daudz vairāk — piekrist, ļoti smagiem, teiksim, pat paverdzinošiem kredīta noteikumiem. Un katrā ziņā šādus lēmumus bez Saeimas piekrišanas valdība nav tiesīga pieņemt, jo tas skar valsti ilglaicīgi un var izsaukt neatgriezeniskas un smagas sekas.

Tāpēc būtībā, ņemot vērā arī šos visus iebildumus un Budžeta komisijas priekšsēdētāja izteikumu, es arī atbalstu to, ka šis likumprojekts, protams, ir nododams komisijai un ir skatāms šodien pirmajā lasījumā, lai varētu sākt strādāt pa pantiem un tomēr būtiski viņu uzlabot. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Indra Sāmīte — finansu ministre. Lūdzu!

Turpinåjums nåkamajos numuros