Deputātu jautājumi

Dokuments nr. 834

Par Baldones sanatorijas turpmāko likteni

Ministru prezidentam Mārim Gailim

Labklājības ministram Andrim Bērziņam

Baldones dziedniecības iestādei 1996. gadā būs 200 gadu pastāvēšanas jubileja. Vēl nesen tā bija viena no trim Latvijas sanatorijām, kas pati sedza visus uzturēšanas izdevumus. Tajā pastāvīgi vienlaikus ārstējās līdz 500 pacientiem (20% no Latvijas, pārējie no citām PSRS republikām). Sanatorijas ēkas ir salīdzinoši jaunas. “Vecā” sanatorijas ēka celta 1934. gadā, bet jaunais 8 stāvu korpuss - 1980. gadā. Sanatorijas liktenis cieši saistās ar Baldones pilsētas likteni. Jo sanatorijas ūdenssūkņu stacija apgādā ar ūdeni arī pilsētu un katlu māja - apsilda arī daļu pilsētas māju.

Sanatorijā tās labklājības gados strādāja 256 cilvēki, kas gandrīz visi dzīvoja Baldonē. Sēravoti un ārstnieciskās dūņas, kuru dēļ celta šī dziedniecības iestāde, ir visas Baldones bagātība.

Diemžēl kopš 1992. gada sanatorija faktiski ir beigusi eksistēt. Pacientu nav, jo līdzekļu trūkuma dēļ, arī neizdevīgā vīzu režīma dēļ slimnieki no NVS valstīm vairs neierodas. Pašreiz sanatorijas personāls sarucis līdz 26 cilvēkiem, kas sakopj apkārtni un nosargā ēkas no izdemolēšanas. Nelieli ienākumi tiek gūti, veicot viesnīcas funkcijas, izīrējot telpas kooperatīviem un viesībām, kā arī pārdodot inventāru. Triju gadu laikā uzkrājušie parādi - ap 114 tūkstoši latu. (Valsts uzņēmumam “Latvijas gāze” - 100 tūkstoši, Centrālajiem elektrotīkliem - 3 tūkstoši, utt.).

Iet bojā ēkas. Ēdnīcā nolobās krāsojums. Vecajā korpusā iekritis pārsegums. Jaunajā 8 stāvu korpusā tek jumts, un lietus ūdeņi sabojājuši pat 1. stāva griestus, nerunājot par 8. stāvu, kas jau kļuvis neizmantojams. Šīs ēkas jumta remontam vien nepieciešami 20 tūkstoši latu. Visas sanatorijas sakārtošanai - ap 5 miljoni latu (ja ticam 1994. gadā izstrādātajam ASV ekspertu projektam).

Sanatorijas pārvaldniece, galvenā ārsta vietniece Ilze Kūkuma ir meklējusi investorus ārzemēs, diemžēl nesekmīgi. Pašreiz sanatorija jau atdota Privatizācijas aģentūrā.

Vienīgie, kas ir patiesi ieinteresēti sanatorijas glābšanā, ir paši baldonieši. Baldones pašvaldība domā, ka ierobežotā apjomā (ar 2 dūņu vannām, ar fizioterapijas, masāžas un stomatoloģijas kabinetiem) vajadzētu atsākt ārstniecisko darbību. Jaunā korpusa 2 stāvus viņi iesaka atdot Lauksaimniecības skolas vajadzībām, 2 stāvus - Mākslas centram un mākslas skolai, 2 stāvus - veco ļaužu pansijai, 1 stāvu - viesnīcai, bet 1 stāvu saglabāt sanatorijas pacientiem. Diemžēl Baldones pašvaldībai nav līdzekļu pat biznesa plāna pasūtīšanai. Pašvaldība nejūtas spējīga pārņemt sanatoriju ar tās vecajiem parādiem. Nav atradusies arī neviena cita firma, kas spētu un vēlētos sanatoriju privatizēt, pat ja to dotu par velti. Visticamāk, ka ar laiku, pēc tam, kad iekārtas būs pārdotas un ēkas izdemolētas, sanatoriju tik un tā nodos pašvaldībai.

Mūsu jautājums:

1) Kādi ir Māra Gaiļa valdības plāni Baldones sanatorijas saglabāšanai?

2) Kāda ir Labklājības ministrijas koncepcija visu Latvijas kādreiz slaveno sanatoriju un atpūtas namu saglabāšanai vai pārstrukturēšanai?

Deputāti: A. Berķis, A. Rozentāls, J. Kokins,

1995. gada 1. augustā G. Bērziņš, P. Putniņš