LATVIJAS BANKAS ZIŅAS

Par izteikumiem par Latvijas Banku

Pastāvošās kārtības pelšana un gaišākas nākotnes solījumi ir jau ierastas pirmsvēlēšanu laika parādības. Vienīgi gribētos, lai politiķiem lielu mērķu sasniegšanas vārdā par paradumu nekļūtu arī ne pārāk godīgu līdzekļu izvēle.

Pēdējā laikā, izmantojot objektīvu apstākļu dēļ radušās finansu krīzes izraisīto rezonansi sabiedrībā, Saeimas deputāts A. Kreituss mēģina radīt negatīvu attieksmi pret centrālās bankas darbību kopumā, īpaši pret tās īstenoto monetāro politiku. Diemžēl arī apzināti sagrozītu faktu un spekulatīvu, neprecīzu spriedumu formā, tādējādi dezinformējot sabiedrību, jo tā varētu par pietiekami kompetentu uzskatīt uzņēmēja un Saeimas deputāta viedokli, kurš, viņa paša vārdiem runājot, perfekti pārzina ekonomikas jomu un zina, kurp un kā vadāma Latvijas saimniecība (NC, 20.08.94.). Tādēļ uzskatām, ka vismaz dažiem A. Kreitusa izteikumiem un faktu interpretācijām nepieciešami attiecīgajos jautājumos kompetentas iestādes komentāri.

A. Kreituss:

“...nedrīkstēja šādā veidā “Bankas Baltija” darbu rupji izjaukt un [..] šobrīd jau katrs noguldītājs no tiem 200 tūkstošiem būtu varējis atgūt vairāk nekā 200 dolārus. Tas ir aprēķins, tā nav tukša runāšana.” (Runa Saeimas plenārsēdē, 27.07.95.)

Komentārs.

Pieminētais aprēķins ir par summu, kas pārsniedz 20 miljonus latu. Deputāts tikai noklusējis, kā viņš pie šī aprēķina ticis un kas būtu iespējamie maksātāji, - jādomā, ka viņam vienam šādu līdzekļu nav. Šeit jāpiezīmē, ka arī A. Lavents bankas glābšanai bija iecerējis milzu līdzekļu piesaistīšanu, - tikai aizmirstot nosaukt konkrētus investorus un citas darījuma detaļas. Tādējādi labākajā gadījumā A. Kreitusa minētos skaitļus var uzskatīt par tukšu jeb vienkāršu runāšanu...

A. Kreituss:

“...”Bankas Baltija” vadība un Freimaņa komanda - tā ir profesionāļu komanda, un ar viņiem jārunā kā ar profesionāļiem un kopā ar viņiem jāpārvar grūtības, bet nevis vienkārši kāds jāaiztur, kaut kas jāpārtrauc un jāapstādina un kādam jāpiedraud.” (“Baltijskaja Gazeta”, 22.06.95.)

Komentārs.

Šī komanda, vairāk nekā četrus gadus vadot bankas darbu, noveda to pie pilnīga sabrukuma. Pret vismaz diviem “profesionāļiem” ierosinātas krimināllietas. Tādēļ prasība ar šiem cilvēkiem sadarboties bankas atveseļošanā pat īpašus komentārus neprasa. Taču A. Kreitusam un banku “profesionālim” A. Laventam ir cits priekšstats par “Bankas Baltija” izputināšanu - vainīgās, lūk, ir Latvijas valdība un Latvijas Banka. Pieņemot, ka abu kungu viedokļu sakritība radusies vienkārši līdzīgas ekonomiskās domāšanas rezultātā, nav saprotams, kāpēc A. Kreituss pirms publiskas pārmetumu izteikšanas tomēr nav papūlējies iegūt informāciju par patieso stāvokli “Bankā Baltija” kaut vai tās slēgšanas brīdī: par tās trīskārtējo vēršanos Latvijas Bankā pāris dienu laikā pēc milzīgiem kredītiem “īstermiņa likviditātes grūtību” novēršanai, par iespējamiem zaudējumu apmēriem, līgumiem, kas slēgti acīmredzot bankas ātrākai “profesionālai” nogremdēšanai un citiem bijušās bankas vadības nemākulīgo vai ļaunprātīgo darbību raksturojošiem faktiem. Ja nebija vēlēšanās vērsties pie šajos jautājumos kompetentiem cilvēkiem, teiksim, U. Klausa, kuru cienījamais deputāts personīgi pazīst nu jau sešus gadus, bija taču iespēja kaut ielūkoties presē, kas bez žurnālistu vērtējumiem gana publicēja arī oficiālu valsts institūciju pārstāvju paziņojumus un faktu izklāstus “Bankas Baltija” lietā. Un vēl - pie kā ir novedusi vilcināšanās atcelt Laventam un Freimanim līdzīgus “banku profesionāļus” no to amatiem, protams, neatbrīvojot no atbildības par iepriekš sastrādāto, liecina kaut “Top-bankas” gadījums. Jo, kā izrādījies, Latvijas banku sistēmā bez profesionāliem baņķieriem ir bijis ne mazums profesionālu blēžu.

Tātad jāsecina, ka A. Kreitusa saceltā profesionālisma aizstāvības kampaņa notiek drīzāk politisku motīvu dēļ, nevis lai rastu konstruktīvu problēmas risinājumu.

A. Kreituss:

“Un šajā sakarībā es gribētu citēt vienu dokumentu. [..] “...valstī nekavējoties jāizstrādā un jānodrošina stabils, pārdomāts, juridiski korekts, civilizētā pasaulē zināms tiesiskais pamats šai jomā (banku darbības jomā - E.V.). [..]” [..] Šis dokuments ir iesniegts vairāk kā gadu atpakaļ, un man ir galvenais jautājums, protams, Latvijas Bankas virzienā, kāpēc tad vairāk kā gadu, apzinoties šo situāciju un saņemot šādu dokumentu, kurš bija adresēts gan Saeimai, gan valdībai, nekas netika darīts.” (Runa Saeimas plenārsēdē, 27.07.95.; minēto dokumentu parakstījuši tajā laikā vadošie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki.)

Komentārs.

Zelta vārdus teicis Saeimas deputāts, taču piemirsis, ka Latvijas Republikas Saeima centrālajai bankai nav deleģējusi likumdošanas iniciatīvu, bet Saeimas deputātiem gan. Laikam gan, nepareizajā virzienā ar jautājumiem vēršoties, cienījamais deputāts atkal būs vadījies no paša nosodītā partiju populisma viedokļa.

A. Kreituss:

“...LB praktiski neko nemaksā nodokļos...” (“Atmoda Atpūtai”, 19.07.95.)

Komentārs.

Arī šis fakts neatbilst patiesībai. Latvijas Banka nekad nav pārkāpusi Latvijas Republikas nodokļu likumdošanu. Šī gada pirmajā pusē Valsts ieņēmumu dienestam kopumā nodokļos (par zemes, īpašuma, iedzīvotāju ienākumu un sociālo nodokli) samaksāti pāri par 800 tūkstošiem latu.

A. Kreituss:

“Iepazīstoties ar LB gada atskaiti, redzams, ka ārzemēs glabājas 416 miljoni latu. Bet iekšzemē - tikai 240 miljoni latu. Kāpēc lata stabilitātes noturēšanai vajadzīgs tik milzīgs ārvalstīs glabāto līdzekļu pārsvars? Ar gudru vadību šīs rezerves kredītu veidā jānovirza Latvijas tautsaimniecības attīstībai.” (“Lauku Avīze”, 26.05.95.)

Komentārs.

Šeit vērojama vai nu A. Kreitusa nespēja orientēties monetārajos rādītājos, vai arī apzināts sev vēlama un izdevīga slēdziena safabricējums. Ja A. Kreituss būtu papūlējies sameklēt 1994. gada beigu datus par Latvijas Bankas tīro (neto) ārzemju aktīvu apjomu (tas ir, 252,7 milj. latu) un emitēto latu apjomu (tas ir, 269,4 milj. latu), tad viņam būtu kļuvis skaidrs, ka nekādu rezervju, kas pārsniegtu apgrozībā esošo latu segšanai nepieciešamās, nav.

Par nacionālās valūtas devalvāciju Latvijas apstākļos un par to, kam tas būtu izdevīgi (īpaši izdevīga devalvācija būtu tiem, kuriem ir lieli parādi latos un (vai) lielas prasības ārzemju valūtā, teiksim, “Bankai Baltija”), presē esam runājuši pietiekami daudz, lai šoreiz vairs neatkārtotos. Interesentiem un tiem, kas nevēlas pārāk putroties monetārajos jautājumos, iesakām izlasīt, piemēram, laikrakstā “Diena” šī gada 1. jūnija numurā publicēto L. Rūses atbildi deputātam Ē. Kažam “Putra gan. Bet vai zelta podā?”

A. Kreituss:

“Tikai lata kurss pret citām valūtām pagaidām mākslīgi turas.” (“Baltijskaja Gazeta”, 22.06.95.)

“...lats vairāk vai mazāk ir nemainīgs pret starptautisko valūtu grozu.” (“Atmoda Atpūtai”, 19.07.95.)

Komentārs.

Pievēršoties cienījamā tehnisko zinātņu doktora nievājošajiem izteikumiem par lata stabilitāti, jāatzīmē, ka patiešām jau vairāk nekā gadu (kopš 1994. gada februāra) lats ir pilnīgi stabils pret nozīmīgāko pasaules valūtu grozu SDR. Kurss pret atsevišķām šī groza valūtām mainās tikai atkarībā no pasaules valūtu tirgus konjunktūrā notiekošajām izmaiņām. Tādēļ lata vērtība attiecībā pret ASV dolāru aizvadītā gada laikā patiešām ir palielinājusies par 7,8 procentiem (salīdzinot šī gada un iepriekšējā gada jūnija kursus) un šī gada sešos mēnešos - par 7,2 procentiem (kurss jūnijā pret kursu decembrī).

Ja Latvijas Bankas noteiktais lata kurss būtu “mākslīgs”, Latvijā pastāvētu divi lata kursi - oficiālais un “melnā tirgus”, kurā lats tiktu pirkts un pārdots par tā patieso vērtību.

A. Kreituss:

“Praktiski lats stingrāks tiek taisīts pēdējā gada laikā, bet tam nav nekā kopēja ar stabilu latu. Pagājušā gadā inflācija bija 35,9 procenti, taču šī gada sešos mēnešos tā ir jau pie 30 procentiem, nevis 14,9 procenti, kā tika runāts.” (“Atmoda Atpūtai”, 19.07.95.)

Komentārs.

Vispirms jāatšķetina Kreitusa kunga samudžinātā inflācijas aina. Pēc Statistikas komitejas datiem, inflācija Latvijā 1993. gadā bija 34,9 procenti, 1994. gadā - 26,3 procenti un šā gada sešos mēnešos - 14,9 procenti (rēķinot pret iepriekšējā gada decembri). Ja analizējam patēriņa cenu gada inflāciju, salīdzinām katru šā gada mēnesi ar attiecīgo mēnesi iepriekšējā gadā, tad šā gada janvārī gada inflācija bija 25,9 procenti un jūnijā - 26,5 procenti, no kā varam secināt, ka šobrīd gada inflācijas pieaugums ir minimāls.

Acīmredzot, lietojot šos nepareizos skaitļus, A. Kreitusa mērķis ir bijis norādīt, ka Latvijas Banka slikti pilda arī tās galveno uzdevumu, proti, regulēt naudas daudzumu valstī tā, lai saglabātos valūtas kursa un cenu stabilitāte. Jāpiekrīt, ka iedzīvotāju grupām ar fiksētiem ienākumiem inflācijas dēļ tiešām pirktspēja mazinājusies. Tomēr strādājošajiem iedzīvotājiem vidējās algas pieaugums divos iepriekšējos gados lai arī nedaudz, tomēr apsteidzis inflāciju, līdz ar to reālā alga attiecībā pret iepriekšējā gada decembri 1993. gadā bija 119,7 procenti, bet 1994. gadā - 115,5 procenti. Bez tam no visām bijušajām rubļa zonas valstīm (arī no Baltijas valstīm) inflācija Latvijā pēdējos divus gadus ir bijusi viszemākā, un mūsu valūta pēc Starptautiskā valūtas fonda atzinuma ir brīvi konvertējama.

E. Vējiņš,
Latvijas Bankas preses sekretārs