Informācija

Albatrosa aizlauztā balss

Kā liecina dziesmas apakšvirsraksts — tas ir veltījums prāmja “Estonia” bojā gājušo piemiņai. Taču vienlaikus, kā mūziķis atzīst, tas ir arī veltījums savai dzīvei. Un šīs divas liktens līnijas kā divas kosmiskas spirāles savijušās vienā rekviēmā.

Nu dziesma ir pabeigta. Vakar Aleksandrs Kublinskis to tikko sakārtotu no Jūrmalas nošu pārrakstītājas ieveda pie mums “Latvijas Vēstneša” redakcijā. Pirms sūtīšanas uz Stokholmu. Jo šogad 28. septembrī tur atklās pieminekli bojā gājušajiem, un uz šo svētreizi Zviedrijas vēstniecība karaļa vārdā ielūgusi arī Latvijas komponistu. Tādēļ dziesma tagad tiek sūtīta Jurim Kronbergam atdzejošanai zviedru valodā, lai tai var pievienoties arī zviedru, somu un citi dziedoņi, mūziķi un pārējie, kam dārga nelaimē aizgājušo svētā piemiņa.

Taču gatava ir arī Māra Liepas piemiņai veltītā grāmata "Albatross", pie kuras darbu sākusi Rīgas Paraugtipogrāfija. Sponsoru vidū ir Romas viesnīca, tenisisti Larisa un Aleksandrs Neilandi, ASV vēstniecība, uzņēmējs Valdis Krisbergs, Latvijas Zemnieku savienība un citi. Intonatīvai ieskaņai — viens fragments arī no tās.

Guļu aizvērtām acīm liedaga smiltīs. Tuvumā — nevienas dzīvas būtnes, tikai kaut kur augstāk dzirdama simtgadīgo priežu šalkoņa, bet zemāk — rimti skalojas pēc vakardienas vētras nogurusī jūra. Tepat blakus dzirdams izsalkušo kaiju daudzbalsīgais koris. Ieslīgstu it kā letarģiskā miegā, kurā kā paātrināto filmu kadros vēlreiz aizskrien aizvadītā dzīve. Arī tās kritiskie brīži.

Bet tad brīdi mani nosedz kāda ēna. Paveru plakstus un ieraugu — virs manis planē līdz šim neredzēts putns. Sidrabpelēks, ar ērgļa knābi, divmetrīgu spārnu izvērsumu. Kluss un varens.

Tas ir Albatross...

Šobrīd es vēlētos tuvāk pieskarties tikai vienai dziesmai, kuras ieskaņošana vilkusies visgausāk. Un ne vien tāpēc, ka tā saistīta ar prāmja “Estonia” traģēdiju. Vairāk tāpēc, ka tajā ietverts esmu arī es pats, jūras plašums un ikdienas šaurība, alkas un lēnprātība, naids un mīlestība. Nosaukumu izdomāju es, un lūdzu Astrīdu Tabūni uzrakstīt tekstu, kurā tieši vai netieši būtu stāstīts par manu dzīvi. Viņa labi zināja manas skaņas, vientulības cēloņus, likteņa cirtienus.

Un tomēr: kad 1994. gada jūnijā, īsi pirms Jāņiem, saņēmu gaidītos vārdus, bija zināma skepse. Ilgi domāju, līdz septembra sākumā, savas dzimšanas dienas priekšvakarā, ejot pa ceļu, radās melodija, instrumentācija.

Bet tad nāca šaušalīgā vēsts no Baltijas jūras.

Un es visu apgriezu ar kājām, pārstrādāju aranžējumu, ieviešot tajā jaunas noskaņas, pentatonikas elementus.

Un tapa Rekviēms dzīvi apglabātajiem prāmja pasažieriem.

Dziesmas konteksts un instrumentālās nokrāsas tiešām aizvien daudz ko vēl atgādina un stāsta par manu dzīvi, par visu, kas norisis un noris ap mani: lielā mīlestība — jūra, četras tikšanās ar nāvi, mīļā meita, ilgi gaidītais dēls, draugu nenovīdība, ceļinieka liktenis un vēl daudz kas cits. Un tomēr: tā vairs nav dziesma tikai par sevi.

“Rokas kā spārni” — tas ir Ikaram piederīgs teiciens. Tas arī sasaucas ar dziesmas tēmu. Un rokas ļoti daudz ko stāsta par viena cilvēka un visu cilvēku būtību.

Albatross ir vētras vēstnesis, jūrnieku draugs un aizbildnis...

Kādā no grāmatas nodaļām es rakstu par savu sapratni par dzīves būtību, par esošām un neesošām vērtībām. Līdz ar to varbūt vērīgi ieklausīsimies katrs sevī un jūras šalkoņā!

"LV" informācija