PROJEKTI, KONCEPCIJAS, PLĀNI

Pamatnostādnes
Plaša autoru, līdzautoru un kultūrpolitikas speciālistu pulka (skat. beigās) izstrādātas,
Ministru kabineta 1995.gada 25.jūlija sēdes konceptuāli akceptētas
un sagatavotas izskatīšanai Saeimā

Par Latvijas valsts kultūrpolitiku

Kultūrpolitikas pamatnostādnes ir Saeimas apstiprināts sabiedrības un valsts kopīgs kultūrizpratnes nolīgums, kas nosaka galvenos principus, mērķus un uzdevumus nacionālās kultūras programmu un kultūras likumprojektu paketes izstrādei, kā arī valsts kultūrpolitikas īstenošanai

Saturā

I. Kultūra un valsts politika

II. Valsts kultūrpolitikas svarīgākie uzdevumi

III. Kultūrpolitikas īstenošanas mehānisms

1. Likumi, valdības lēmumi, normatīvie akti

2. Finansējums

3. Kultūras pārvaldes organizatoriskā uzbūve

4. Informācija, izpēte, sabiedriskās domas veidošana un aprite

IV. Izglītība kā kultūras pamats un nākotne

1. Vispārējā izglītība

2. Kultūrizglītība

3. Papildizglītība

4. Speciālā izglītība

5. Zinātne

V. Kultūras process. Tradīcija un jaunrade

1. Kultūras mantojums

2. Tagadnes mākslinieciskā kultūra. Radošā darbība

2.1. Profesionālā mākslinieciskā jaunrade

2.2. Tautas māksla, amatniecība, pašdarbība

VI. Kultūras infrastruktūra, kultūras izplatība un pieejamība

1. Skatuves māksla. Teātru darbība

2. Atskaņotājmāksla. Mūzika

3. Vizuālā māksla

4. Muzeji

5. Bibliotēkas

6. Arhīvi

7. Kultūras industrija

7.1. Grāmatniecība

7.2. Skaņu ierakstu industrija

7.3 Kinomāksla

7.4. Elektroniskie masu informācijas līdzekļi. Prese

VII. Kultūrvide un kultūrsadarbība

1. Vides sakārtotība

2. Novadu kultūra

3. Ārvalstīs dzīvojošo latviešu kultūra

4. Cittautiešu kultūrdarbība Latvijā

5. Starptautiskā kultūrsadarbība

 

I. Kultūra un valsts politika

 

Visplašākajā izpratnē kultūra nav atsevišķa dzīves joma, bet ir viss, ko cilvēks sabiedrībā ir radījis un rada, ieskaitot sevi pašu un sabiedrību.

Kultūra pastāv un izpaužas ikvienā cilvēka darbības laukā kā noteiktu vērtību apziņa. Tā veido un nosaka nācijas un indivīdu attieksmi pret pasauli, citiem un pašiem pret sevi.

Kultūras misija ir vairot humāno cilvēkā un līdz ar to sabiedrībā, tautā, veidot izpratni par vērtībām un cilvēciskās eksistences jēgu.

Katra nācija savā vēsturiskajā pieredzē ir uzkrājusi unikālu kultūras mantojumu, kas veido un balsta tās nacionālo pašapziņu un pašcieņu. Būdama etniski, vēsturiski, reliģiski, politiski utt. nosacīta, kultūra savā būtībā ir vispārcilvēcisku vērtību glabātāja un ģenerētāja — tieši tas padara iespējamu cilvēces vienotību, indivīdu un nāciju saprašanos pāri gadsimtiem, pāri etniskām, reliģiskām, sociālām u.c. atsķirībām.

Cilvēces kopīgais kultūras mantojums veidojas no atsevišķu nāciju kultūras pienesuma. Tāpēc savas kultūras kopšana un attīstīšana ir katras nācijas tiesības un pienākums, tās pastāvēšanas nosacījums.

Kultūra kā tautas vērtībapziņas pamats veic savu vērtības radošo un garīgumu uzturošo funkciju neatkarīgi no valsts vai kādas citas varas diktāta.

Kultūras (tāpat kā nācijas un indivīda) pastāvēšanas un pilnveidošanās pamatnosacījums ir brīvība, tāpēc vēsturiski kultūras un varas attiecības Latvijā veidojušās pretrunīgi un pārsvarā ir bijušas antagonistiskas. Pat, atjaunojoties neatkarīgai, demokrātiskai valstij, tautā saglabājas neuzticīga, aizdomu pilna attieksme pret valsts politikas nepieciešamību kultūras jomā. Taču valstis, kurām ir stabilas demokrātijas tradīcijas, savā pieredzē apliecina: tautas un valsts kopdarbs sabiedrības garīgās kvalitātes celšanā kļūst auglīgs, ja tas balstās vienotā vērtību izpratnē.

Šī dokumenta jēga ir tautas un valsts kultūrizpratnes saskaņošana un vienošanās par principiem, mērķiem un uzdevumiem Latvijas kā kultūras valsts tālākai attīstībai.

Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatprincips ir

neiejaukties radošo procesu regulēšanā, vienlaikus nodrošinot labvēlīgus apstākļus un nepieciešamos resursus kultūras procesa norisei, indivīda un tautas pozitīvās radošās iniciatīvas atraisīšanai, kā arī kultūras infrastruktūras funkcionēšanai.

Demokrātija kultūrpolitikā nozīmē valsts atbildību par to, lai katram sabiedrības loceklim būtu garantēta pieeja radītajām vērtībām (kultūras mantojumam), kā arī vērtību radīšanai (jaunradei).

Valsts kultūrpolitikas pamatuzdevums ir

nodrošināt Latvijas kultūras procesa nepārtrauktību, nepieļaut pārrāvumus tā attīstībā un sargāt tā nacionālo savdabību.

Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatmērķis ir

brīva, radoši darbīga, garīgi bagāta, humāna, nacionāli pašapzinīga personība demokrātiskas nacionālas valsts garīgi izkoptā, humānā sabiedrībā.

Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes balstās uz starptautiski atzītiem principiem un normām. Valsts īsteno līdzsvarotu kultūrpolitiku, kas saliedē un koordinē sabiedrības darbību, nostiprina eiropeiska tipa kultūras attīstības modeli, kurā valstiski pārraudzītas kultūras norises līdzsvaroti apvienotas ar daudzveidīgām pašvaldību kultūrpolitikas, sabiedriskās un privātās iniciatīvas izpausmēm.

 

II. Valsts kultūrpolitikas svarīgākie uzdevumi

 

1. Garantēt tiesiskos, ekonomiskos un sociālos apstākļus radošai brīvībai; nodrošināt materiālo un finansiālo pamatu, kas dod iespēju katram indivīdam atbilstoši viņa spējām un nosliecēm piedalīties gan kultūras vērtību apguvē, gan to radīšanā.

2. Nodrošināt nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu, izpēti un laikmetīgu iekļaušanu aktīvā kultūras apritē.

3. Aizsargāt Latviju kā mazu kultūras un valodas areālu no lielāku valodas un kultūras areālu ekspansijas; stiprināt latviešu un lībiešu nacionālās identitātes apziņu un pašcieņu, dzīvojot atvērtā pasaules kultūras telpā.

4. Veicināt decentralizāciju kultūras pārvaldē, kultūras institūciju darbībā un finansēšanā; noteikt kultūratbildību visos līmeņos — valstiskajā, pašvaldību, sabiedriskajā un individuālajā.

5. Sekmēt novadu kultūras tālāku attīstību, kultūras centru veidošanos ārpus Rīgas; nodrošināt visā Latvijā pilnvērtīgu kultūrvidi.

6. Mazināt brīvā tirgus ekonomikas un komercializācijas nelabvēlīgo ietekmi uz kultūru un sabiedrības vērtību orientāciju.

7. Stiprināt integrāciju starp kultūru un izglītību; īpaši veicināt bērnu un jauniešu vērtīborientācijas veidošanos, viņu radošo iesaistīšanos kultūras procesā.

8. Sekmēt latviešu un cittautu kultūras savstarpēju bagātināšanos, veicinot ideju un pieredzes auglīgu apriti daudzveidīgā kultūras saskarsmē.

 

III. Kultūrpolitikas īstenošanas mehānisms

 

Galvenie instrumenti valsts kultūrpolitikas īstenošanai ir:

1) likumdošana (likumi, lēmumi, normatīvie akti);

2) finansējums;

3) kultūras pārvaldes organizatoriskā uzbūve;

4) informācija, izpēte, sabiedriskās domas vaidošana un aprite.

 

1. Likumi, valdības lēmumi, normatīvie akti

Latvijas kultūrpolitikas nostādnes paredz samērā lielu likumu un lēmumu īpatsvaru kultūras jomā salīdzinājumā ar citzemju praksi. Tas nepieciešams radikālu ekonomiskās un sabiedrības dzīves pārkārtojumu periodā, lai nostiprinātu kultūras vietu sabiedrībā.

1.1. Kultūras jautājumu kompleksai risināšanai valsts paredz likumu paketi (Likums par nacionālo kultūras mantojumu, Likums par autortiesībām un blakustiesībām, Likums par tautas mākslu, atsevišķu kultūras nozaru likumi, kultūras attīstību stimulējošu nodokļu likumi u.c.).

1.2. Likumdošanas akti, kas skar kultūru, to tapšanas stadijā tiek saskaņoti ar valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm.

1.3. Valsts paredz radošo profesiju apvienību, kultūrnozaru sabiedrisko organizāciju un starptautisku kultūras organizāciju nacionālo komiteju līdzdalību likumdošanas aktu veidošanā.

Sabiedriski nozīmīgus likumprojektus publicē tautas apspriešanai.

1.4. Pašvaldībām likumdošanā noteiktā kārtībā ir tiesības pieņemt vietēja mēroga saistošus lēmumus un noteikumus, noteikt vietējās nodevas, paredzot līdzekļu izmantojumu kultūras vajadzībām.

 

2. Finansējums

Kultūras finansēšanas politikā valsts tiecas optimāli līdzsvarot kultūras mantojuma saglabāšanas vajadzības ar jaunradei, radošam eksperimentam nepieciešamo finansiālo atbalstu, kā arī sekmēt jaunu, nevalstisku kultūras finansējuma avotu veidošanos.

2.1. Valsts kultūrpolitikas īstenošanā galvenais finansējuma avots ir valsts budžets. Valsts garantē kultūrai paredzēto budžeta līdzekļu nodrošinājumu, nosakot ikgadējā valsts budžetā kultūrai paredzēto daļu — 5 % no kopējā budžeta, kas ir optimāla pašreizējā valsts budžeta struktūrā, bet ne mazāk par 2,5 %.

 

Budžeta struktūra kultūrā 1995.gada plānā

 

2.2. Kopējo finansējumu kultūras jomai veido valsts un pašvaldību piešķirtie līdzekļi — papildus arī uzņēmēju un privātpersonu atvēlētie līdzekļi. Valsts nodrošina juridisko pamatu kombinētām finansējuma shēmām.

 

Finansējumi kultūrai (Ls)

	1993.g.	1994.g.
No valsts budžeta	7 638 136	11 296 092
No pašvaldību budžeta	5 906 278	7 904 835
Fondu finansējums kultūrai	932 374	1 455 323
Latvijas Kultūras fonds	723 282	1 342 050
Jaunrades fonds		19 030
Sorosa fonds Latvija	209 092	94 243

 

 

2.3. Kultūras infrastruktūras uzturēšanai un attīstībai piešķirtos valsts budžeta līdzekļus sadala Kultūras ministrijas speciālistu padome saskaņā ar kultūras iestāžu pieprasījumu, iepriekšējā gada darbības analīzi un piešķirto līdzekļu daudzumu.

 

Apstiprinātais 1995.gada Kultūras ministrijas budžets

procentos pret pieprasīto

2.4. Atbalstot talantīgu personību un kolektīvu radošos meklējumus un sasniegumus, daļa no valsts budžeta kultūras līdzekļiem tiek sadalīta konkursa kārtībā kultūras projektiem, prēmijām un stipendijām. Iesniegtos pieteikumus saskaņā ar Kultūras ministrijas nolikumu izvērtē sabiedriskas kultūras ekspertu padomes.

 

Valsts kultūras projektu konkurss (1992.—1995.)

	1992.g.	1993.g.	1994.g.	1995.g.
Summa (Ls)	50 000	–	100 000	180 000
Iesniegto pieteikumu skaits	39	–	119	127
Atbalstu guvušo projektu skaits	20	–	30	47

 

 

 

2.5. Kultūrai nepieciešamo līdzekļu iegūšanai tiek izmantoti papildu avoti:

— īpaši nodokļi un nodevas no izlozēm, azartspēlēm u.tml.

— noteiktam mērķim rīkotu loteriju ienākumi (loterija “Dziesma” u.c.).

2.6. Kultūrai atvēlētos ienākumus no izlozēm un azartspēlēm, kas tiek ieskaitīti speciālā budžetā, sadala Ministru kabineta izveidota sabiedriska ekspertu padome.

2.7. Lai ieinteresētu uzņēmēju un privātpersonu līdzdalību kultūras finansēšanā un papildus iegūtu līdzekļus kultūrai, valsts īsteno tādu nodokļu un maksājumu politiku, kas veicina kultūras subsidēšanu.

2.8. Valsts paredz kultūras un mākslas iestāžu (muzeju, bibliotēku, galeriju u.c.) komercdarbībā iegūtajiem līdzekļiem noteikt nodokļu atvieglojumus, lai varētu tos kā papildienākumus ieguldīt šo iestāžu infrastruktūras un programmu attīstībā.

2.9. Valsts atbalsta starptautisko kultūras attīstības fondu, biedrību un citu kultūras veicināšanas institūciju darbību Latvijā, veicina starptautisko kredītu un ārvalstu investīciju iesaistīšanu nacionālajai kultūrai nozīmīgu objektu un pasākumu finasēšanā, īpašos gadījumos garantējot šos ieguldījumus.

 

 

Kultūras procesu vadība, pārraudzība un sadarbības struktūra Latvijā

 

 

 

 

 

3. Kultūras pārvaldes organizatoriskā uzbūve

Atbildība par valsts kultūrpolitikas veidošanu un īstenošanu ir sadalīta starp valsts likumdošanas un izpildvaras dažāda līmeņa institūcijām.

3.1. Valsts līmenī kultūrprocesu nodrošināšanā ir iesaistīti: Saeima, Ministru kabinets, Kultūras ministrija, piesaistot atsevišķu jautājumu risināšanā arī citas ministrijas un nevalstiskas sabiedriskas organizācijas.

3.2. Saeima, pamatojoties uz valsts pārvaldes struktūrās un parlamentārajās komisijās veikto sagatavošanas darbu, pieņem likumdošanas aktus, kas juridiski balsta valsts kultūrpolitiku.

3.3. Ministru kabinets tieši atbild par kultūrpolitikas pamatnostādņu un programmu īstenošanu valsts struktūrās.

3.4. Kultūras ministrija veido un koordinē valsts kultūrpolitiku un kultūrizglītības politiku ar tās pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošo institūciju starpniecību un sadarbībā ar Pašvaldību savienību un nevalstiskām struktūrām — konsultatīvām padomēm, radošām savienībām, fondiem u.c.

3.5. Kultūrprocesu vadības saskaņotību un decentralizāciju garantē valdības un pašvaldību atbildības sadalījums, sadarbība programmu īstenošanā un finansēšanā. Ievērojot decentralizācijas principu, valsts deleģē pašvaldībām atbildību par lēmumu pieņemšanu vietējās kultūras infrastruktūras uzturēšanā un lokālu kultūras programmu īstenošanā savā pagastā, pilsētā, rajonā.

3.6. Saikni starp valsti un pašvaldībām valsts kultūrpolitikas īstenošanā uztur un koordinē valsts kultūras inspektori.

3.7. Dodot iespēju plašam speciālistu un sabiedrības lokam piedalīties valsts kultūrpolitikas īstenošanā, ietekmēt tās virzību un īstenot sabiedrības pārraudzību un kontroli pār šo darbu, kā arī pār finansējuma nodrošinājumu un tā izmantošanas efektivitāti, valsts veicina dažāda līmeņa un atbildības (vēlētu un pēc pārstāvniecības principa veidotu) padomi darbību. Tādas ir: Nacionāla kultūras mantojuma padome, Latvijas bibliotēku, muzeju u.c. padomes, fondu valdes, atsevišķu kultūriestāžu valdes, padomdevēju un draugu kopas u.tml. Arī pašvaldības var veidot savas kultūras padomes.

 

4. Informācija, izpēte, sabiedriskās domas veidošana

un aprite

Kultūrpolitika spēj labvēlīgi ietekmēt kultūras procesu vien tad, ja tā tiek balstīta uz objektīvas informācijas analīzi. Tikai objektīvi pārzinot situāciju, iespējams veidot efektīvu kultūrpolitiku, mērķtiecīgi un racionāli sadalīt finansējumu, sakārtot kultūras pārvaldes struktūru un arī pašu kultūras infrastruktūru.

Sabiedriskā doma ir pats svarīgākais kultūras pastāvēšanas nosacījums: arī tad, ja kultūrai nav savu likumu, trūkst naudas un pārvaldes institūciju, tā tomēr dzīvo, ja tautā ir dzīva vajadzība pēc kultūras, tās nestā garīguma.

Demokrātiskā valstī, kurā tautas un tās ievēlētās varas intereses saskan, sabiedriskās domas veidošana nav ideoloģisks spiediens, diktāts no varas puses, bet ir valsts atbalsts kultūras, garīgo vērtību nozīmīguma apliecināšanai sabiedrībā. Galvenie līdzekļi sabiedriskās domas veidošanā, ko valsts izmanto savā kultūrpolitikā, ir objektīva informācija un tās analīze, kā arī publiska domu apmaiņa un problēmu risinājuma meklējumi.

4.1. Lai kultūrpolitikas programmu veidošana, koriģēšana, prioritāšu noteikšana balstītos uz objektīvu reālās kultūrsituācijas izvērtējumu, nevis sabiedrībā valdošiem “mītiem”, valsts nodrošina sistemātisku kultūrprocesa izpēti — tiek veidota un analizēta kultūras informācijas datu bāze, kā arī pasūtīti socioloģiskie pētījumi kultūras jomā.

4.2. Apliecinot valsts interesi un rūpes par kultūras situāciju valstī, kā arī lai tieši apspriestu aktuālus kultūrpolitikas jautājumus un vienotos par prioritātēm, periodiski (vēlams reizi gadā):

— Saeimas plenārsēdē izskata un apspriež aktuālos kultūrpolitikas jautājumus;

— radošās sabiedrības pārstāvji tiekas ar Saeimas deputātiem, valdības pārstāvjiem un Valsts prezidentu;

— pašvaldību vadītāji tiekas ar Kultūras ministrijas speciālistiem.

 

 

Kultūras iestāžu darbinieku vidējā alga 1995.gada plānā (Ls)

 

 

4.3. Kultūrpolitikas jautājumu risinājuma meklējumos valsts sekmē sabiedriskās domas apriti presē un elektroniskajos masu informācijas līdzekļos, lai demokrātiski iesaistītu plašu sabiedrību līdzdalībā par kultūras procesa nepārtrauktību.

 

IV. Izglītība kā kultūras pamats un nākotne

 

Valsts veido saskaņotu kultūras un izglītības politiku, jo tām ir kopīgs mērķis — garīgi brīva, humāna un radoša personība. Garīgas pilnveidošanās vajadzība cilvēkam netiek dota no dabas, to viņā veido kultūra ar izglītības, mākslas, zinātnes, filozofijas, reliģijas palīdzību.

Izglītībai šo faktoru vidū ir īpaša — fundamentāla nozīme:

1) tā ir vienīgā, kas aptver visus sabiedrības locekļus;

2) tā veido cilvēku visnozīmīgākajā dzīves posmā — bērnībā un jaunībā, personības pamatu tapšanas laikā;

3) tā ir mērķtiecīga, apzināti virzīta vecākās paaudzes vērtību pieredzes nodošana jaunākajai paaudzei.

Pastāv ciešs sakars starp valsts realizēto izglītības politiku un sabiedrībā dominējošo vērtību orientāciju, sabiedrības garīgo kvalitāti. Lielā Latvijas sabiedrības daļā sastopamā garīgo vajadzību neizkoptība, nacionālā un pasaules kultūras mantojuma nepārzināšana, kultūras lomas nenovērtēšana sabiedrības humanizēšanā lielā mēra ir ideoloģizētās, indivīdu nivelējošās padomju izglītības politikas un tās radītas sistēmas sekas. Tieši tāpēc izglītības sistēmas humanizēšana, kultūras lomas palielināšana izglītības procesā un saturā ir būtisks valsts kultūrpolitikas uzdevums, kas var paātrināt sabiedrības garīgu atveseļošanos un uzplaukumu, nostiprināt nākotnē kultūras apziņu sabiedrībā.

Tikai izglītota tauta spēj baudīt un radīt kultūru. Pat attīstītu valstu pieredze rāda: nenovērtējot izglītības lomu garīgo vajadzību veidošanā, realizējot no izglītības politikas šķirtu kultūrpolitiku, var nonākt pie tā, ka valsts gan dod katram indivīdam brīvu pieeju kultūrai, taču šo iespēju vēlas izmantot tikai neliela sabiedrības daļa.

 

 

Bērnu bibliotēku darba rādītāji (1990. — 1994.)

	1990.g.	1991.g.	1992.g.	1993.g.	1994.g.
Kopējais lasītāju skaits bērnu
bibliotēkās (tūkst.)	206,8	119,6	114,7	87,5	79,8
Kopējais apmeklējumu
skaits (tūkst.)	1064,6	1007,3	1007,1	881,7	736,5
Apmeklējumu skaits 1 bērnam
vidēji gadā	5,1	8,4	8,8	10,1	9,2

 

 

 

Atbalstot izglītību kā vispusīgu kultūrizglītību, valsts domā par nākotni. Izglītība ir visproduktīvākais ieguldījumu veids, kura ieguvums — augstākas kvalitātes sabiedrība. Kultūras prioritātes noteikšana izglītībā svarīga arī tādēļ, ka iepriekšējā laikmeta izglītības politika sekmējusi vispārējā kultūras līmeņa pazemināšanos.

Valsts kultūrpolitikas pamatuzdevums izglītības jomā ir ik cilvēkā uz mūžu izveidot vajadzību pēc sevis garīgas pilnveidošanas.

Balstoties uz Latvijas valsts izglītības koncepciju, kā arī uz valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm, izveidojama īpaša kultūras programma izglītības jomā.

 

1. Vispārējā izglītība

1.1. Galvenie kultūrpolitikas mērķi:

— veicināt mākslas, amata iemaņu un kultūrzinību apguvi vispārējās izglītības ciklā, sākot no pirmsskolas vecuma;

— sniegt vispārēju priekšstatu un izpratni par savas tautas un pasaules kultūras un mākslas vērtībām;

— veidot labu, pareizu, bagātu latviešu valodu; sekmēt nacionālās pašapziņas un pašcieņas izveidi;

— attīstīt domāšanas kultūru, spēju patstāvīgi spriest, analītiski vērtēt un salīdzināt;

— veidot personības tikumiskos pamatus un attīstīt iemaņas sadzīves un saskarsmes kultūrā;

— atklāt ikvienā audzēknī viņa radošās spējas un noslieces;

— attīstīt spēju uztvert mākslu visās tās izpausmēs un formās. Veidot zinošu, ieinteresētu, informētu un spriestpējīgu tautu un publiku.

1.2. Galvenie īstenošanas nosacījumi:

— sadarbojoties valsts un pašvaldību institūcijām, reāli nodrošināt katra Latvijas iedzīvotāja tiesības uz bezmaksas izglītību savā dzīves vietā;

— kultūrizglītojošos un nacionālo identitāti veidojošos priekšmetus iekļaut mācību plānos pamatpriekšmetu statusā;

— lai nodrošinātu mācību kvalitāti, vērtību izpratni un vērtējuma kritēriju nostiprināšanos sabiedrībā, kultūras un mākslas priekšmetus atļaut pasniegt tikai attiecīgās jomas speciālistiem; veicināt to, ka augstas klases speciālisti un profesionāli mākslinieki uz līguma pamata strādā skolā;

— mācību procesā obligāti iekļaut saskari ar dzīvo mākslu un kultūras procesu. Šī uzdevuma realizēšanai radīt iespēju skolēniem un studentiem apmeklēt kultūras un mākslas iestādes un pasākumus par minimālu samaksu vai bez maksas;

— piešķirt dotācijas kultūrizglītojošo mācību priekšmetu informatīvajam nodrošinājumam (mācību grāmatām, speciālajai literatūrai, kultūrizglītojošām filmām, radio un TV raidījumiem u.tml.).

 

2. Kultūrizglītība

Kultūrizglītība ir profesionālās izglītības joma, kuras galvenais uzdevums — sagatavot profesionālus māksliniekus, kultūras nozaru speciālistus, pedagogus, kritiķus un pētniekus.

 

 

Kultūrizglītojošo mācību iestāžu skaits (1995.g. marts)

 

 

2.1. Valsts juridiski, finansiāli un organizatoriski balsta un pilnveido kultūras un mākslas izglītību, ko nodrošina trīs posmu specializētu mācību iestāžu sistēma:

— profesionālās ievirzes (mūzikas, mākslas u.c.) pamatskolas;

— vidējās specializētās mācību iestādes (mūzikas un mākslas koledžas, horeogrāfijas un kultūras skolas u.c.);

— mākslas, kultūras un citas humanitārās augstskolas (Kultūras, Mākslas, Mūzikas akadēmijas, Latvijas Universitāte u.c.).

Kultūrizglītības sistēmas funkcionēšanu un tiesisko pamatu garantē Likums par kultūrizglītību.

Organizatorisko darbu koordinē Valsts Kultūrizglītības centrs, kas rūpējas arī par mācībspēku profesionālās meistarības pilnveidošanu. Valsts pārziņā esošajās kultūrizglītības mācību iestādēs mācību procesa norisei nepieciešamo materiālo bāzi (telpas, materiālus, iekārtas u.c.) un finansējumu nodrošina no valsts budžeta līdzekļiem.

 

 

Budžeta struktūra kultūrizglītībā 1995. gada plānā

 

 

2.2. Valsts sekmē kultūras un mākslas izglītības mācību iestāžu tīklu paplašināšanos uz pašvaldību un privāto skolu rēķina, sniedzot tām arī daļēju finansiālu atbalstu (gan tiešā veidā, gan ar nodokļu politikas palīdzību).

2.3. Valsts atbalsta (ar starpvalstu līgumos paredzētiem noteikumiem, speciālām stipendijām, starptautisko fondu iesaisti) mākslas un kultūras izglītības iegūšanu ārvalstīs tajās specialitātēs, kuru apguve Latvijā nav iespējama.

2.4. Valsts paredz kultūras speciālistiem un praktizējošiem māksliniekiem papildināšanās iespējas (pēcdiploma mācības, pārkvalifikāciju u.c.) Latvijā un ārvalstīs.

 

3. Papildizglītība

Papildizglītība ir vispārējai un profesionālai izglītībai paralēla vai sekojoša interešu izglītība un profesionālās meistarības pilnveide.

3.1. Papildizglītība dod iespēju visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no vecuma visa mūža garumā no mācībām un darba brīvajā laikā attīstīt savas mākslinieciskās intereses un spējas.

Šīs iespējas nodrošināšanai valsts, pašvaldības vai sabiedriskas organizācijas un privātpersonas veido:

— mākslas, mūzikas un kultūras skolas visā Latvijā;

— skolēnu ārpusskolas pulciņu un kultūras centru tīklu;

— tautas augstskolu tīklu, dažādu kursu, studiju un citu (gan demokrātisku, gan elitāru) sabiedrisku un privātu papildizglītības struktūru tīklu.

3.2. Papildizglītības informatīvam nodrošinājumam valsts radio un TV programmās regulāri iekļaujami kultūrizglītojoši raidījumi.

 

4. Speciālā izglītība

Čpaši akcentējot mākslas un jaunrades lomu personības garīgā un sociālā rehabilitācijā, pozitīvā, radošā pašapliecināšanā, valsts savā kultūrpolitikā ietver arī to personu kultūrizglītību, kurām ir fiziski vai garīgi traucējumi, kā arī sociālās uzvedības novirzes, veidojot īpašas programmas.

 

5. Zinātne

Zinātne ir izglītības tiešs turpinājums un padziļinājums. Zinātnes prestižs un tai atvēlētā vieta valsts budžetā raksturo vispārējo kultūras un izglītības līmeni.

Kultūrpolitikas aspektā galvenie uzdevumi zinātnes jomā ir:

— garantēt finansiālu atbalstu nacionālā kultūras mantojuma zinātniskai apzināšanai, analīzei un popularizēšanai;

— finansiāli, organizatoriski un informatīvi sekmēt humanitāro un sociālo zinātņu atpalicības pārvarēšanu un iekļaušanos Eiropas un pasaules zinātniskās domas apritē;

— nodrošināt zinātnes un izglītības integrāciju, veicinot augstskolu kā zinātniskās pētniecības iestāžu attīstību, to sadarbību ar latvijas Zinātņu akadēmiju un ar to asociētajiem institūtiem;

— garantēt (gan no valsts budžeta, gan piesaistot ārzemju investīcijas) zinātnes attīstībai nepieciešamo moderno materiāli tehnisko bāzi un informatīvo nodrošinājumu;

— finansiāli atbalstīt nacionālās enciklopēdijas un vērtīgu zinātnisku un enciklopēdisku izdevumu veidošanu un izdošanu; ar masu informācijas līdzekļu starpniecību sekmēt zinātnes atziņu apriti sabiedriskajā domā;

— līdztekus tradicionālajai grantu sistēmai pasūtīt un finansēt nacionālajai kultūrai svarīgas pētniecības programmas.

 

V. Kultūras process. Tradīcija un jaunrade

 

Kultūras process saista vienotā, dzīvā apritē kultūras mantojumu un vērtību jaunradi, vieno pagātni un tagadni, nodrošinot kultūras nepārtrauktību un attīstību nākotnē.

Pēckara situācija Latvijā sašķēla vienoto latviešu kultūras procesu, un pusgadsimtu tas attīstījās divās paralēlās, savstarpēji nesaistītās plūsmās — Latvijā un trimdā. Atjaunojot neatkarīgu valsti, atjaunojama arī kultūras procesa vienotība, integrējot tajā trimdas kultūras mantojumu un jaunradi, kā arī padomju varas gados aizliegto, no kultūras aprites izslēgto nacionālā mantojuma daļu. Atjaunojami izpostītie un ilgstoši novārtā pamestie kultūras objekti — sakrālās celtnes, muižu ēkas, vēstures pieminekļi u.c vērtības.

Rūpējoties par pagātnes kļūdu labošanu, valsts savā kultūrpolitikā ievēro samēru, vienlaikus atbalstot gan kultūras mantojuma saglabāšanu, gan jaunradi — tagadnes radošā potenciāla atraisīšanu.

 

1. Kultūras mantojums

Latvijas nacionālais kultūras mantojums ietver sevī garīgas un materiālas vērtības, kas nozīmīgas Latvijas tautai, tās kultūras identitātei neatkarīgi no šo vērtību radīšanas laika un atrašanās vietas, kā arī no pašreizējā īpašnieka.

Kultūras mantojumu veido:

— tautas māksla, celtniecība, amatniecība;

— tradicionālās kultūras vērtības — folklora, tradīcijas, rituāli u.c.;

— latviešu valodas bagātība — vietvārdi, izloksnes, dialekti u.c. valodas pieminekļi;

— lībiešu valoda un kultūras vērtības;

— profesionālās mākslas, literatūras un citu jaunrades jomu radītās vērtības;

— Latvijas cittautiešu radītās kultūras vērtības;

— kultūrvēsturiski dokumenti un dokumentālas liecības;

— ainaviski, arheoloģiski un arhitektoniski veidojumi.

Kultūras mantojums nepārtraukti papildinās ar tagadnes mākslas darbiem, kultūras objektiem un dokumentālām liecībām.

1.1. Nozīmīgiem mākslas darbiem, kultūras un mākslas priekšmetiem, vides objektiem un citiem kultūras pieminekļiem, kurus valsts ņem savā aizsardzībā, tiek piešķirts statuss un nosaukums “nacionālā vērtība”.

Nacionālo kultūras vērtībnu apzināšanai tiek veidota datu banka.

1.2. Valsts vienlaicīgi nodrošina kultūras mantojuma apozināšanu, saglabāšanu un iekļaušanu dzīves norisēs.

Atbildību par to nosaka Likums par nacionālo kultūras mantojumu.

Likumā noteiktā atbildība par kultūras mantojuma saglabāšanu attiecas tiklab uz valsts īpašumā un pārvaldījumā esošo, kā arī uz privātā un sabiedriskā īpašumā esošo kultūras mantojumu.

1.3. Kultūras mantojuma apzināšanas, klasificēšanas, izpētes, saglabāšanas un aktualizēšanas konceptuālos un organizatoriskos jautājumus risina Kultūras ministrija sadarbībā ar koleģiālu padomdevēju institūciju — Kultūras mantojuma padomi.

Kultūras mantojuma valstisko pārraudzību, uzskaiti, sistematizēšanu un saglabāšanas kontroli veic attiecīgi Kultūras ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esoši dienesti (Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, valsts kultūras inspektori u.c.). Likums paredz stingras sankcijas par kaitējumiem kultūras mantojuma vērtībām.

1.4. Valsts sekmē tās nacionālajam mantojumam piederošo kultūras vērtību atgriešanos Latvijā un kontrolē to izvešanu uz ārzemēm.

1.5. Privatizējot kultūrai nozīmīgus objektus, vispirms tiek ievērotas valsts un sabiedrības intereses.

 

2. Tagadnes mākslinieciskā kultūra. Radošā darbība

Tagadnes mākslinieciskā kultūra ir aktuāls process, kurā iesaistīti ne tikai kultūras vērtību radītāji, bet arī uztvērēji un vērtētāji.

Mākslinieciskā jaunrade ir cilvēka darbības joma, kurā visspilgtāk izpaužas viņa radītspēja un kultūras misija. Izglītības pamatuzdevums ir sniegt zināšanas par kultūras vērtībām, bet to humāno jēgu indivīdam atklāj māksla, ļaujot apgūt iepriekšējo paaudžu cilvēcisko pieredzi kā savējo. Dzīvā saskarsme ar patiesu mākslas darbu, tajā akumulētā radošā enerģija spēj pāriet uz mākslas darba uztvērēju, vairojot viņa un līdz ar to arī sabiedrības garīgo potenciālu. Mākslai un tās radītājiem visos laikos un vietās ir bijusi īpaša loma sabiedrībā, tāpēc šaurākā nozīmē ar kultūru saprot tieši mākslu.

Atbalstot jsaunradi gan profesionālā, gan amatieru līmenī, valsts veicina sabiedrības garīgās kvalitātes celšanos.

Profesionālajā mākslā valsts atbalsta ģēniju, talantu un viņu darba māksliniecisko kvalitāti, bet amatiermākslā sekmē iespējami plašākas tautas daļas iesaistīšanos radošajā procesā, sevis garīgu pašizpausmi.

2.1. Profesionālā mākslinieciskā jaunrade

Ģēnijs, talants, radoša individualitāte ir unikāla nacionāla bagātība, kas ir sargājama tāpat kā nacionālais kultūras mantojums. Jaunrades pamatnosacījums ir brīvība. Piešķirot māksliniekam tiesības uz brīvību, valsts atsakās tieši iespaidot jaunrades procesu, taču reizē uzņemas atbildību — garantēt šo tiesību īstenošanas iespēju.

Valsts garantē radošo profesiju specifikas ievērošanu likumdošanā, nodokļu un nodarbinātības politikā, sociālajā nodrošinājumā un attiecībās ar valsts institūcijām.

2.1.1. Radošo profesiju pārstāvju juridiskai un sociālai aizsardzībai valsts likumdošana paredz šādus likumus:

— Likumu par radošajām (brīvajām) profesijām;

— Likumu par autortiesībām un blakus tiesībām;

— normatīvus aktus, kas nosaka nodokļu atvieglojumus, darbnīcu telpu īres u.c. atvieglojumus.

2.1.2. Mākslinieku un radošo kolektīvu finansiālam atbalstam valsts un pašvaldību institūcijas:

— pilnībā vai daļēji subsidē kultūras mērķprogrammas;

— rīko kultūras projektu konkursus, pilnīgi vai daļēji finansējot nozīmīgākos projektus;

— piešķir prēmijas un stipendijas;

— atbalsta jaunus talantus, dod iespēju profesionāli pilnveidoties Latvijā un ārzemēs;

— paredz pabalstus un pensijas radošo profesiju pārstāvjiem par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā;

— iepērk un pasūta mākslas darbus visās radošā darba jomās.

2.1.3. Organizatoriskajā ziņā valsts kultūrpolitika paredz:

— profesionālās mākslas savienību, apvienību un organizāciju pastāvēšanu, kā arī valsts līdzdalību to darbībai;

— valsts atbalstu radošo skolu, semināru, plenēru, festivālu u.tml. radošu saietu organizēšanai;

— sekmēt jaunrades atbalstam izveidotu fondu darbību;

— radošo profesiju pārstāvju iekļaušana dažāda līmeņa padomēs un ekspertu komisijās, kur tiek lemti aktuāli kultūras jautājumi, izvērtētas prioritātes un dalīti finansu līdzekļi kultūrai.

2.1.4. Informācijas un sabiedriskās domas veidošanas jomā valsts:

— stimulē mākslas kritikas un mākslas zinātnes darbību un attīstību;

— ar radio, TV un preses starpniecību sekmē mākslas un kultūras vērtību popularizēšanu sabiedrībā, diskusijas par aktuāliem jaunrades jautājumiem.

2.1.5. Valsts paredz likumdošanas un ekonomiskos pasākumus, lai aizsargātu profesionālo nacionālo mākslu un tās izpaltību no brīvā tirgus ekonomikas un komercializācijas negatīvajām izpausmēm.

2.2. Tautas māksla, amatniecība, pašdarbība

Lai dotu iespēju ikkatram valsts iedzīvotājam iesaistīties jaunradē, valsts paredz tradicionālās tautas mākslas, amatniecības, kā arī dažāda veida pašdarbības jeb amatiermākslas izvērstu attīstību visā Latvijā. Šie kultūrdarbības veidi ir būtiski, veidojot izkoptu tautas sadzīvi.

Tautas jaunrades procesa pārzināšana, koordinēšana un metodiskā aprūpe Latvijas mērogā ir E.Melngaiļa Tautas mākslas centra pamatuzdevums.

 

 

Pašdarbības kolektīvu skaits kultūras namos (1990.—1994.g.)

 

 

2.2.1. Valsts kultūrpolitika paredz:

— visu tautas jaunrades veidu ciešu saistību ar darbības vidi un kultūras mantojumu;

— tautas namu un kultūras centru īpašo statusu un kombinēto (valsts, pašvaldību, fondu) finansējuma kārtību;

— tautas mākslas un pašdarbības kopu (koru, deju kolektīvu, folkloras kopu, amatierteātru, lietišķās mākslas, tēlotājas u.c vizuālo mākslas studiju, instrumentālo ansambļu u.tml.) metodisko aprūpi, kā arī jaunu, laikmetīgu pašdarbības formu veidošanos;

— vispārējo Dziesmu un deju svētku, amatiermākslas festivālu, valsts mēroga izstāžu un starptautisku sarīkojumu organizēšanu un finansēšanu no valsts budžeta, piesaistot pašvaldību un fondu līdzekļus;

— bērnu un jaunatnes pašdarbības pastiprinātu attīstību, skolu pašdarbības un papildizglītības pasākumu sasaisti ar vietējo kultūras centru aktivitātēm;

 

 

Kultūras namu pašdarbībā iesaistīto bērnu skaits (procentos)

no kopējā bērnu skaita (1994.g.)

 

 

— speciālas programmas atsevišķu sociālo grupu (invalīdu, pensionāru, bezdarbnieku, arī sociāli nelabvēlīgās sabiedrībnas daļas) iesaistīšanai pašdarbībā un amatu apguvē.

2.2.2. Valsts sekmē Latvijas tautas mākslas, amatiermākslas un amatniecības kopu sadarbību ar radniecīgiem kolektīviem ārvalstīs.

 

VI. Kultūras infrastruktūra.

Kultūras izplatība un pieejamība

Valsts atbalsta Latvijai tradicionālo kultūras nozaru (grāmatniecība, teātris, kino, foto, muzeji utt.) pilnvērtīgu darbību, sekmējot nepieciešamos apstākļus to pastāvēšanai, attīstībai un pieejamībai. Paturot savā ziņā rūpi par nacionālā kultūras procesa nepārtrauktību, valsts savā atbildībā par kultūras nozaru attīstību un pilnvērtīgas kultūras infrastruktūras saglabāšanu dalās ar pašvaldībām un nevalstiskām institūcijām.

Valsts kompetencē ir:

— atbalstīt optimālas kultūras infrastruktūras pastāvēšanu visā valsts teritorijā, nodrošinot katra Latvijas iedzīvotāja tiesības uz kultūru savā dzīvesvietā;

— nodrošināt kultūras dzīves spektra daudzveidību, atbalstot tās nozares un kultūras izpausmes, kuras nevar nodrošināt brīvais tirgus, bet bez kurām nav iespējama pilnvērtīga sabiedrības garīgā dzīve;

— nodrošināt kultūras nozares ar kvalificētiem profesionāļiem;

— valsts līmenī rūpēties par kultūras infrastruktūras materiālo nodrošinājumu, tās funkcionēšanai nepieciešamajām telpām, to rekonstrukciju, restaurāciju vai celtniecību (Nacionālā Opera, Latvijas Nacionālā bibliotēka, mūsdienu mākslas galerija u.tml.).

Domājot par kultūras pieejamību, valsts savā kultūrpolitikā:

— meklē iespējas, kā noteikt ar iedzīvotāju ienākumiem samērojamu samaksu par kultūras pasākumiem, izdevumiem u.tml.;

 

 

Izrāžu un koncertu apmeklētība 1994.gadā (%)

 

	lielā zāle	mazā zāle	biļešu vidējā cena (Ls)
Latvijas Dailes teātris	68	42	1,00
Latvijas Nacionālais teātris	75	85	1,00
Rīgas Krievu drāmas teātris	60	91	0,84
Valsts leļļu teātris	76	100	0.38
Jaunais Rīgas teātris	35	39	1,25
Valmieras drāmas teātris		91	1,14
Valsts Liepājas teātris	27		0,75
Daugavpils teātris	12	41	0,74
Latvijas Nacionālā opera	43		1,78
Rīgas Muzikālais teātris	71		0,64

 

 

— sekmē iespēju maznodrošinātajai sabiedrības daļai regulāri bez maksas vai par minimālu samaksu apmeklēt kultūras iestādes un pasākumus;

— īpašu uzmanību velta bērnu un jaunatnes iesaistīšanā kultūras apritē, paredzot dažāda veida atvieglojumus kultūras pieejamībā, bet reizē mēģinot ierobežot tādas kultūrindustrijas produkcijas izplatīšanu, kas negatīvi ietekmē bērnu un jauniešu garīgo pasauli un traucē humānās vērtīborientācijas veidošanos;

— sekmē kultūras apriti veselības atjaunošanas iestādēs, pansionātos, labošanas iestādēs, internātos u.tml. vietās, kur cilvēkiem īpaši nepieciešams garīgs atbalsts un nav iespējas izmantot vispārpieejamo publisko kultūras infrastruktūru;

— rūpējas par tādu apstākļu radīšanu (īpašas kāpnes, lifti, vietas skatītāju zālēs u.tml.), kas ļautu invalīdiem pilnvērtīgi izmantot publisko kultūras infrastruktūru.

 

1. Skatuves māksla. Teātru darbība

Vēsturiski teātris Latvijā ir izveidojies kā demokrātiska, tautas īpašas mīlestības un uzticības balstīta māksla, kas nosaka arī valsts īpašas rūpes par tradīcijas turpinātību.

 

 

Izrāžu skaits valsts dramatiskajos teātros (1993.—1994.g.)

 

 

1.1. Valsts kultūrpolitika paredz atbalstu nacionālās teātra mākslas attīstībai:

— dramaturģijas darbu tapšanā;

— aktieru, režisoru, scenogrāfu, teātra kritiķu un zinātnieku sagatavošanā;

— iestudējumu veidošanā;

— teātra izrāžu pieejamības nodrošināšanā;

— teātrim veltītu izdevumu un teātra žurnāla subsidēšanā.

 

 

Jaunuzvedumi (1990.—1994.g.)

 

 

1.2. Perspektīvā pārorientējoties no teātru kā struktūrvienību uz radošā procesa (iestudējumu) dotēšanu, valsts savā politikā pārejas periodā saglabā:

— pilnu bāzes finansējumu valsts nozīmes teātriem;

— daļēju finansējumu no budžeta pašvaldību pārziņā esošajiem teātriem, sadalot atbildību par šo teātru pilnvērtīgu darbību ar vietējām pašvaldībām;

— subsīdijas neatkarīgo teātru trupām, privātiem un amatierteātriem atsevišķu izrāžu, akciju, festivālu, radošo laboratoriju un citu māksliniecisku projektu realizēšanai konkursa kārtībā;

— atbalstu bērnu un jaunatnes teātriem;

— īpašas subsīdijas valsts nozīmes teātru viesizrādēm Latvijas rajonos.

1.3. Atbalstot nacionālās dramaturģijas attīstību, valsts kultūrpolitika paredz:

— subsīdijas latviešu klasikas un oriģināldramaturģijas darbu iestudējumiem;

— pabalstus un stipendijas rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem, rosinot tos jaunu skatuves darbu radīšanai.

 

2. Atskaņotājmāksla. Mūzika

Pastāvot spēcīgai mūzikas komercindustrijai, kuras attīstību nodrošina brīvā tirgus ekonomika, valsts savā aprūpē patur nacionāli nozīmīgo nekomerciālo mūzikas un atskaņotājmākslas daļu.

2.1. Valsts finansē nacionālās nozīmes muzikālos kolektīvus (Nacionālo operu, Nacionālo baleta trupu, Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori utt.), kā arī piešķir daļēju finansējumu:

— pašvaldību un nevalstiskiem kolektīviem māksliniecisku projektu realizēšanai konkursa kārtībā;

— valsts nozīmes kolektīvu viesizrādēm un koncertdarbībai Latvijas novados un ārzemēs.

 

 

Izrāžu un koncertu skaits (1992.—1994.g.)

 

 

2.2. Čpašā valsts gādībā ir latviešu nacionālās mūzikas attīstība. Valsts kultūrpolitika paredz:

— pasūtījumus un subsīdijas komponistiem jaunu mūzikas darbu radīšanai;

— subsīdijas koncertdarbībai un uzvedumiem;

— atbalstu nekomerciālās, nopietnās latviešu mūzikas ierakstiem;

— rūpes par latviešu mūzikas un mūziķu popularizēšanu pasaulē.

2.3. Valsts, sekmējot Latvijas mūziķu un mākslinieku kolektīvu radošo izaugsmi, paredz:

— to piedalīšanos starptautiskos konkursos un mūzikas festivālos;

— ikgadējas mūzikas balvas pasniegšanu par labākajiem sasniegumiem Latvijas mūzikas dzīvē.

2.4. Valsts kultūrpolitika atbalsta reģionālu profesionālu mūzikas kolektīvu pastāvēšanu, mūzikas dzīves centru veidošanos lielākajās Latvijas pilsētās.

 

3. Vizuālā māksla

 

Vizuālajai mākslai latviešu kultūrā ir spēcīgas tradīcijas, tā ir nozīmīga arī kā jaunu, mūsdienīgu izteiksmes veidu piedāvātāja sabiedrībai. Daži vizuālās mākslas atzari (piemēram, fotomāksla, keramika, tekstils, plakāts u.c.) nesuši Latvijas vārdu pasaulē.

 

 

Apmeklētāju skaits (tūkstošos)

valsts mākslas muzejos (1990.—1994.g.)

 

 

3.1. Valsts atbalsta daudzveidīgu, decentralizētu izstāžu darbības izvērsumu Rīgā, citās Latvijas pilsētās, lauku muzejos un kultūras centros. Atzīstot izstāžu darbību par sevišķi svarīgu kultūras izplatībā un pieejamībā, valsts paredz:

— subsīdijas un konkursa kārtībā piešķiramus pabalstus vietējo un starptautiska mēroga izstāžu projektiem;

— daļējus pabalstus Latvijas mākslinieku kopizstādēm, mākslinieku grupu un personālizstādēm, nozaru un saistošām tematiskām izstādēm, jauno mākslinieku izstādēm;

 

 

Mākslas darbu jaunieguvumi Valsts muzejos 1994. gadā

 

 

— mērķtiecīgas subsīdijas izstāžu dokumentēšanai, katalogu izstrādei un izdošanai;

— datu bankas izveidi par izstāžu darbību Latvijā un Latvijas mākslinieku līdzdalību ārzemju izstādēs;

— starptautiskas izstāžu apmaiņas nodrošinājumam — muitas nodevu atlaidi un atvieglotus noteikumus eksponēšanai paredzētu mākslas darbu un nokomplektētu izstāžu ievešanai un izvešanai.

3.2. Latvijas aktīvajā kultūras dzīvē un mākslas izplatības decentralizācijas procesā svarīgas funkcijas veic radošo organizāciju un privātās galerijas. Mākslas galerijas uzskatāmas par bezpeļņas kultūras iestādēm, kas iegūtos līdzekļus iegulda sabiedrībai nepieciešamā izstāžu darbībā un radošā procesa veicināšanā:

— regulāri rīko latviešu un ārzemju mākslinieku izstādes, konkursus un citus mākslas apriti rosinošus pasākumus;

— reprezentē un popularizē Latvijas mākslu ārzemēs;

— līdzdarbojas kompleksos kultūras projektos;

— piedalās mākslas un kultūras izdevumu (katalogu, mākslas grāmatu) sagatavošanā un publicēšanā.

Novērtējot mākslas galeriju ieguldījumu sabiedriski svarīgu funkciju veikšanā, valsts paredz:

— nodokļu un komunālo maksājumu atvieglojumus;

— daļējas dotācijas atsevišķo radošo organizāciju u.c. galerijām.

3.3. Valsts veicina iekšējā un ārējā mākslas priekšmetu un oriģināldarbu tirgus veidošanos, paredzot:

— mākslas tirdzniecības speciālistu sagatavošanu;

— speciāli izstrādātu nodokļu paketi (ienākuma, sociālais, apgrozījuma, muitas nodoklis) oriģināldarbiem to ceļā no mākslinieka darbnīcas līdz pircējam;

— atbalstu Latvijas pārstāvju līdzdalībai starptautiskos mākslas gadatirgos un citos pasākumos.

 

4. Muzeji

 

Viss nacionālo muzeju vērtības kopums veido nacionālo muzeju krājumu, kas ir valstiski sargājama nacionāla bagātība. Nozares darbību reglamentē Likums par muzejiem.

4.1. Valsts atbild par:

— muzeju attīstības politikas izstrādi, īstenošanu un Latvijas muzeju tīkla koordinētu pastāvēšanu;

— muzejisko vērtību apzināšanu, iegūšanu, izpēti un iekļaušanu kultūras apritē.

4.2. Muzeju attīstības stratēģisko principu izstrādi un muzeju darbības koordinētu pārraudzību realizē Kultūras ministrija un Nacionālā muzeju padome — koleģiāla padomdevēja institūcija.

Nacionālā muzeju krājuma pārraudzību veic Latvijas muzeju valsts dienests (projektā), kura pārziņā atrodas:

— Kultūras ministrijas pakļautības muzeji;

— pašvaldību muzeji;

— specializētie citu ministriju pakļautības muzeji.

 

 

Muzeju profilācija 1994. gadā (absolūtos skaitļos)

 

 

4.3. Valsts nodrošina muzeju kā mākslas un kultūras vērtību krātuvju, pētniecības un izglītojošu iestāžu daudzfunkcionālu darbību, paredzot līdzekļus:

— muzejisko vērtību vākšanai un saglabāšanai;

— to kvalitatīvai restaurācijai;

— zinātniskai pētniecībai, katalogu un izpētes materiālu publikācijām;

— izstāžu rīkošanai, kultūras vērtību popularizēšanai;

— izglītojošai darbībai (muzeju pedagoģijai);

— muzeju ēku un kolekciju novietņu izbūvei.

Muzeju darbības nodrošinājumam valsts paredz bāzes finansējumu no valsts un pašvaldību budžetiem, kā arī kombinētās finansējuma shēmas un iespēju iegūt papildlīdzekļus komerciālā darbībā. Valsts muzeji īsteno sadarbības programmas ar reģionālajiem muzejiem (ekspertu konsultācijas, ceļojošās izstādes u.c.).

 

 

Muzeju skaits rajonos 1994. gadā

 

 

 

Valsts veicina muzeju atbalstītāju biedrību, fondu veidošanos, rada labvēlīgus priekšnoteikumus sponsoru, mecenātu, ziedotāju līdzdalībai muzeju darbības sekmēšanā.

4.4. Valsts paredz koordinētu programmu tā kustamā kultūras īpašuma pārziņai, kurš neatrodas valsts glabātuvēs. Šīs programmas ietvaros tiek noteikti:

— valsts glabātuvēm nenodotā kultūras īpašuma uzskaites principi;

— antikvariātu tirdzniecības pārraudzības principi.

Valsts veicina mākslas kolekcionāru kustību un attiecīgu asociāciju, apvienību, biedrību veidošanos.

Valsts rūpējas par ārvalstīs esošo latviešu kultūras muzejisko vērtību apzināšanu un to iekļaušanu nacionālo muzejisko vērtību krājumā.

4.5. Valsts nodrošina muzeoloģijas speciālistu sagatavošanu, muzeju zinātnes attīstību un Latvijas muzeju iekļaušanos starptautiskās profesionālās organizācijās.

 

5. Bibliotēkas

 

5.1. Bibliotēku nozares darbību un attīstību regulē Bibliotēku likums. Visas valsts bibliotēkas neatkarīgi no to pakļautības strādā vienotā bibliotēku sistēmā, kurā ietilpst zinātniskās, speciālās un publiskās bibliotēkas. Latvijas bibliotēku darba teorētiskās izpētes un prakses analīzes centrs ir Latvijas Nacionālā bibliotēka.

 

 

Bibliotēku fondi (tūkstošos)

 

 

5.2. Valsts politiku bibliotēku darbā izstrādā Kultūras ministrija kopā ar koleģiālu padomdevēju institūciju — Nacionālo bibliotēku padomi. Valsts politiku bibliotēku darbā īsteno Kultūras ministrijas pakļautības iestāde — Valsts bibliotēku dienests (projektā).

5.3. Latvijas iedzīvotājiem ir valsts garantētas tiesības izmantot valsts un pašvadību finansētās bibliotēkas bez maksas; īpašus maksas pakalpojumus reglamentē bibliotēku nolikums un izmantošanas noteikumi.

5.4. Bibliotēkas kā daudzpusīgi izglītības, kultūras un informācijas centri nodrošina:

— valsts iedzīvotāju tiesības brīvi iegūt informāciju Latvijas bibliotēkās un ar to starpniecību — ārvalstu bibliotēkās;

— bibliotēkās koncentrētā kultūras mantojuma saglabāšanu, izpēti un sabiedrisko pieejamību.

5.5. Valsts un pašvaldības gādā par tautas bibliotēku izveidi un pilnvērtīgu darbību katras pašvaldības teritorijā.

 

 

Pašvaldibu budžeta līdzekļi grāmatu un preses iegādei 1994.g.

pašvaldību tautas bibliotēkām (un vienu iedzīvotāju santīmos)

 

 

 

 

6. Arhīvi

 

Kultūras nozaru uzkrātie informatīvi vērtīgie materiāli ietilpst Latvijas nacionālā arhīva fondā. Tie tiek krāti un uzglabāti saskaņā ar Latvijas Republikas “Likumu par arhīviem” un arhīvu ģenerāldirekcijas noteikumiem. Arhīvi un krātuves (Latviešu folkloras krātuve, Latvijas vēstures institūta arheoloģijas un etnogrāfijas krātuve u.c.) kā nacionālo vērtību glabātuves tiek ņemtas valsts aizsardzībā un finansētas no valsts budžeta.

Valsts veicina arhīvu informācijas, dokumentālo liecību u.c. materiālu izpēti un iekļaušanu sabiedrības procesos.

 

7. Kultūras industrija

 

Latvijā pastāv visas galvenās kultūrindustrijas nozares:

— grāmatniecība;

— kinoindustrija;

— skaņu ierakstu producēšana;

— elektroniskie masu mediji un prese.

Valstīs ar brīvu tirgus ekonomiku kultūrindustrijas attīstību regulē galvenokārt pats tirgus. Diemžēl mazā valstī, kur iedzīvotāju nav daudz, publikas pieprasījums nav spējīgs pilnībā nodrošināt nacionālo kultūras industrijas nozaru pastāvēšanu, tām vienmēr būs vajadzīgs valsts atbalsts. Lielvalstu kultūrindustrijas spiediens ir izjūtams visā pasaulē, taču mazai valstij ir īpaši grūti aizstāvēt savu nacionālu kultūru. Nacionālās kultūrindustrijas atbalstīšana ir ne tikai nacionālās kultūras aizsardzības, bet arī nācijas pastāvēšanas lieta, jo ārvalstu masu produkcijas ietekme uz kultūru, kultūrvidi, mentalitāti, sadzīvi ir tik nozīmīga, ka nopietni apdraud nacionālās kultūras savdabību, valodu, gaumi, vērtību kritērijus.

Līdz ar to Latvijas valsts kultūrpolitikas svarīgs uzdevums ir atbalstīt nacionālo kultūras industriju tās konkurencē ar ārvalstu masu kultūrprodukciju, paredzot subsīdijas un diferencētu nodokļu politiku, veidojot nacionālajai kultūrindustrijai labvēlīgu likumdošanu, piešķirot prioritāti masu informācijas līdzekļos utt.

 

 

 

1994. g. Latvijas kinoteātros izrādītās filmas

procentos no nosaukumu kopskaita)

 

 

 

7.1. Grāmatniecība

Grāmata ir neatņemama latviešu kultūras sastāvdaļa, un lasīšana — viena no izplatītākajām kultūras dzīves norisēm.

Organizatoriskā ziņā grāmatniecība ir izdevēju un nevalstisku asociāciju pārziņā.

 

 

Latvijā izdotās grāmatas (1992.—1994.g.)

 

Izdevumu skaits Metiens (milj.eks.)

1992.g. 1993.g. 1994.g. 1992.g. 1993.g. 1994.g.

 

Oriģinālizdevumi 1202 1205 1093 12.8 9.1 5.9

Tulkojumi 307 409 584 9.1 5.3 4.9

Kopā: 1509 1614 1677 21.9 14.4 10.8

 

Izdevumu skaits

 

 

Metiens (milj. eks.)

 

 

 

7.1.1. Valsts atbildība izpaužas kā prioritāšu piešķīrums (dotācija, nodokļu atvieglojumi):

— mācību literatūrai;

— latviešu oriģinālliteratūras pirmizdevumiem;

— latviešu bērnu literatūras un pasaules bērnu literatūras klasikas izdevumiem;

— enciklopēdijām un enciklopēdiskiem izdevumiem par Latviju, tās vēsturi, kultūru utt.

7.1.2. Konkursa kārtībā valsts piešķir dotācijas nacionālajai kultūrai nozīmīgiem nerentabliem izdevumiem.

7.1.3. Valsts aizsargā nacionālo grāmatu tirgu ar diferencētas nodokļu politikas palīzību.

7.1.4. Valsts sekmē grāmatu izdošanai nepieciešamo materiālo resursu bāzes veidošanu Latvijā (papīrrūpniecība u.tml.), kā arī nosaka muitas atvieglojumus to poligrāfisko materiālu un iespiedtehnikas ievešanai no ārzemēm, ko Latvijā neražo.

7.1.5. Valsts nodrošina labvēlīgus apstākļus optimāla grāmatu tirdzniecības tīkla funkcionēšanai Latvijā, kā arī paredz kolportieru darbību grāmatu izplatīšanā.

7.1.6. Valsts finansiāli atbalsta vērtīgāko nacionālās grāmatniecības izdevumu iepirkšanu bibliotēku fondos.

7.1.7. Valsts atbalsta “Draudzīgā aicinājuma” u.tml. kustības, grāmatas nozīmības uzturēšanu sabiedriskajā domā, jo īpaši jaunatnē un bērnos.

7.2. Skaņu ierakstu industrija

Valsts konkursa kārtībā finansiāli atbalsta:

— latviešu komponistu un atskaņotājmākslinieku nekomerciālo darbu ierakstus;

— latviešu dzejas un prozas lasījumu, kā arī teātra izrāžu ierakstus;

— bērniem un jaunatnei domātas kultūrizglītojošas programmas.

7.3. Kinomāksla

Nacionālā kinomāksla ir kultūras industrijas nozare, kas fiksē tautas un laikmeta gara vizuālās izpausmes, padara tās pieejamas plašai sabiedrībai, saglabā nākamībai. Kinoindustrijas pastāvēšanu un attīstību regulē Likums par kino.

Valsts rūpējas, lai Latvijā saglabātos aktieru, animācijas un dokumentālais kino.

Valsts nodrošina regulāru kinohronikas uzņemšanu, tā garantējot nepieciešamo laikmeta audiovizuālo dokumentāciju.

 

Kino budžeta sadalījums 1995. gadā

 

7.3.1. Novērtējot kinomākslas nozīmīgumu, tās sintezējošo raksturu un plašo auditoriju, valsts sniedz mērķtiecīgu atbalstu nozares attīstībai visā filmu tapšanas un aprites ciklā, paredzot:

— pabalstus filmu projektiem, individuāliem autoriem un māksliniekiem, radošiem kolektīviem, studijām, scenāriju konkursiem u.c.;

— koordinētu atbalstu filmu ražošanai un izplatīšanai;

— nodokļu atvieglojumus, subsīdijas, bezprocentu aizdevumus latviešu filmu ražotājiem un izplatītājiem, latviešu filmu izrādīšanai;

— atbalstu bērniem domāto filmu uzņemšanai un rādīšanai;

— par kino un video izrādēm, par filmu izplatīšanu, nomu un tirdzniecību iegūto nodokļu ieņēmumu izlietojumu latviešu kino attīstībai.

7.3.2. Galvenā filmu ražošanas bāze Latvijā ir Rīgas kinoindustrija. Tiek saglabāts un pilnveidots tās tehnoloģiskais potenciāls, gādājot par latviešu filmu tehnisko parametru atbilstību pasaules standartiem. Rīgas kinostudija garantē iespēju Latvijā veikt pilnu filmu ražošanas tehnoloģijas ciklu.

7.3.3. Tiesisko kārtību filmu ražošanas un izmantošanas laukā organizē valsts iestāde — Nacionālais kino centrs kopā ar sabiedrisku padomdevēju institūciju — Nacionālo kino padomi.

7.3.4. Valsts saskaņā ar socioloģiskās izpētes datiem un sabiedrisku padomju ieteikumiem nosaka nacionālās kinoprodukcijas pieejamības veidus un iespējas. Valsts paredz sabiedrībai nepieciešamā kino un video teātru tīkla pastāvēšanu un kino un video zāļu iesaisti daudzfunkcionālos kultūras centros.

 

Kino iekārtu skaits Latvijā (1990.—1994.g.)

1990. 1991. 1992. 1993. 1994.

 

Kino iekārtu (kino izrāžu

vietu) skaits gada beigās 1103 771 552 420 261

t. sk. kinoteātru skaits 710 nav datu nav datu nav datu 52

 

 

7.3.5. Valsts nodrošina audiovizuālā mantojuma saglabāšanu, pieejamību un papildināšanas nepārtrauktību valstiski aizsargātās krātuvēs: Valsts kinofotofonoarhīvā, Latvijas TV kino un vidiotēkā.

7.3.6. Valsts nodrošina iespēju iegūt kvalificētu augstāko izglītību kino specialitātēs Kultūras akadēmijā, kā arī paredz iespēju piešķirt stipendijas studijām un izglītības papildināšanai ārzemēs.

7.4. Elektroniskie masu informācijas līdzekļi. Prese

Elektroniskie masu informācijas līdzekļi — radio un TV — ir visaptverošākie un ietekmīgākie kultūras informācijas nesēji un izplatītāji sabiedrībā. To darbību regulē īpašs likums. Lielai daļai sabiedrības tie ir kļuvuši par vienīgo partneri dialogā ar kultūru un spēcīgāko vērtīborientācijas veidotāju. Masu informācijas līdzekļiem ir milzīga ietekme uz valodas kultūru sabiedrībā.

7.4.1. Subsidējot valsts TV un radio, valsts dara tos līdzatbildīgus kultūrpolitikas īstenošanā, nosakot nepieciešamību veidot savu, valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs balstītu stratēģisku kultūrprogrammu. Valsts rediktē šīs programmas saturu, bet nosaka virzību, galvenos uzdevumos.

 

Daži skaitļi no 1995. gada valsts budžeta (Ls)

 

Valsts apzinās nepieciešamību:

— radīt organizatorisku un finansiālu pamatu augstas valodas kultūras pastāvēšanai valsts elektroniskajos masu informācijas līdzekļos;

— noteikt zināmu procentu ( ne mazāk kā 25% no raidlaika) Latvijā veidotu programmu radīšanai, kā arī ne mazāk kā 5% kultūrizglītojošām programmām;

— vispusīgi atspoguļot Latvijas koncertdzīvi, teātru un izstāžu darbību, grāmatniecības sniegumu, paplašinot šo kultūras dzīves jomu pieejamību tālākos Latvijas nostūros;

— tiešā translācijā darīt pieejamus visiem Latvijas iedzīvotājiem pašus nozīmīgākos kultūras dzīves notikumus (Dziesmu svētkus, folkloras un mūzikas festivālus u.tml.);

— uzkrāt audiovizuālus dokumentālus materiālus par Latvijas kultūras notikumiem un kultūras darbiniekiem (video, kino arhīvs, fonotēka).

7.4.2. Preses darbību Latvijas valstī regulē likums. Valsts aizstāv preses brīvību, taču raugās, lai daudzveidīgajā preses izdevumu spektrā nepietrūktu kultūras izdevumu.

Čstenojot kultūrpolitikas pamatnostādnes, valsts:

— paredz subsīdijas un nodokļu atvieglojumus atsevišķiem preses izdevumiem (mākslas un kultūras laikrakstiem un žurnāliem, bērniem domātajiem nekomerciālajiem preses izdevumiem, zinātniskajiem periodiskajiem izdevumiem), kas ir nerentabli mazā valstī;

— ar normatīviem aktiem pieprasa un uztur latviešu valodas kultūras līmeni preses izdevumos;

— ar normatīviem aktiem aizsargā sabiedrību (jo īpaši bērnus un jaunatni) pret degradāciju, ko var izraisīt zema līmeņa reklāma, pornogrāfija, vulgāras uzvedības un vardarbības paraugi.

 

VII. Kultūrvide un kultūrsadarbība

 

1. Vides sakārtotība

 

Dzīves telpas un vides sakārtotība un sakārtota uzturēšana ir sevišķi aktuāls ilgtermiņa kultūrattīstības uzdevums. Kultūrainava (ainavas kultūra) pieder pie nacionālā mantojuma un ir aizsargāta ar likumu. Dabas ainavai ir tāda pati kultūrnozīme kā cilvēka arhitektoniski veidotai videi.

1.1. Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes paredz saglabāt un attīstīt latviskas vides savpatību (dabas ainavu, zemnieku sētu, zvejnieku ciematu, Latvijas mazpilsētas ainavu u.tml.). Tādēļ valstī pieļaujama tikai Latvijā licencēto arhitektu, vides mākslinieku un dizaineru prakse vai ārvalstu speciālistu prakse vienīgi sadarbībā ar Latvijā licencētu arhitektu, dizaineru vai vides mākslinieku.

1.2. Vides un būvniecības tiešo uzraudzību savā teritorijā veic pašvaldības. Rīgas un citu pilsētu, kā arī rajonu un pagastu pašvaldības sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Kultūras ministrijām pieņem dažāda līmeņa un detalizācijas pakāpes apbūves noteikumus, ierobežojumus reklāmai, ainavu aizsargājošus noteikumus papildus jau valstiski noteiktiem kultūras un arhitektūras pieminekļiem, to aizsardzības zonām, rezervātiem, liegumiem u.tml.

1.3. Valsts lielāko būvprogrammu vai būvobjektu pasūtījums notiek konkursa veidā, lai nepieļautu vides telpisku piesārņotību.

1.4. Valsts nosaka, ka visu līmeņu būvobjektos 2% no kopējās būvtāmes izlietojami vizuālās mākslas darbu pasūtījumam un iekļaušanai objektā, pasūtījumu izdarot un izpildot Latvijā.

1.5. Valsts veicina Latvijas vides mākslinieku, dizaineru, arhitektu un citu speciālistu iesaisti jebkura veida vides objektu — no priekšmetiem līdz pilsētu un lauku ainavām — veidošanā.

1.6. Valsts atbalsta sabiedriskās un privātās iniciatīvas vides sakārtošanā un uzturēšanā, atsevišķos gadījumos paredzot finansiālu palīdzību un izdevīgus noteikumus šādiem mērķiem.

1.7. Rēķinoties ar vietējo un citzemju tūristu pastiprināto interesi par Latvijas kultūras norisēm un objektiem, valsts paredz kompetenti un mērķtiecīgi ievirzīta, vidi saudzējoša kultūras tūrisma attīstību.

Tūrisma attīstības programma Latvijā ir veidojama sasaistē ar kultūrpolitikas pamatnostādnēm un kultūratbildības normām.

1.8. Pašvaldībām ir tiesības noteikt vietējo nodevu par kultūras teritoriju un objektu izmantošanu tūrismam, ieguldot līdzekļus šo teritoriju un objektu sakārtošanā un uzturēšanā.

 

2. Novadu kultūra

 

Latvijas novadu kultūras īpatnības ir nacionālā bagātība un vērtība Eiropas vispārējā kultūras kontekstā. Novadu īpatnības ir joprojām dzīvā ideju un ierosinājumu rezerve profesionālajai, tautas mākslai un amatniecībai. Novadu attīstības ievirzes ir cieši saistītas ar valsts decentralizācija politiku kultūras jomā.

2.1. Valsts nodrošina novadu kultūras pašnoteikšanos, pašvaldību tiesības un kompetenci kultūrdarba īstenošanā, kā arī veicina optimālas vietējās kultūras infrastruktūras veidošanos rajonos un pagastos.

Novadu kultūrattīstības projekts ir pašu novadu ziņā, bet tas ir veidojams saskaņā ar valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm un sadarbībā ar valsts kultūras inspektoriem.

Novadu kultūras attīstību lauku apdzīvotajos centros un pagastos īsteno pašvaldību pārvaldē esošo kultūras namu un citu kultūras iestāžu tīkls. Tautas nami, biedrību un kultūras nami veidojami par kompleksiem kultūras centriem.

 

Kultūras namu skaits valstī (1990.—1994.g.)

 

 

 

2.2. Sekmējot novadu savpatības saglabāšanos, valsts atbalsta lībiešu kultūras atjaunotnes centienus, sniedz atbalstu Latgales kultūras nostiprināšanas programmām, kā arī paredz citu Latvijas novadu kultūras centru veidošanos.

2.3. Valsts pievērš uzmanību Rīgas kā Latvijas galvaspilsētas kultūrvides sakopšanai, līdzsvarotai tās nacionālo un kosmopolitisko tradīciju uzturēšanai, jo īpaši gatavojoties Rīgas 800. gadskārtai.

2.4. Novadu kultūras attīstības koncepcija paredz pastiprinātu uzmanību valodas kultūras izkopšanai, dialektu un novadu izlokšņu, vietvārdu bagātības uzturēšanai vidē. Vietvārdus Latvijā aizsargā likums.

2.5. Valsts atbalsta etnoloģiskus pētījumus gan zinātniski profesionālā, gan arī novadpētniecības līmenī.

 

3. Ārvalstīs dzīvojošo latviešu kultūra

 

Latviešu diaspora, kas, vēsturisko apstākļu spiesta, savu latvisko kultūru kopusi un uzturējusi mītņu zemēs visos pasaules kontinentos, uzskatāma par demokrātiskās Latvijas nozīmīgu atbalsta spēku patlaban un tuvākā nākotnē. Tā ir būtiska tautas intelektuālās telpas paplašinātāja. Latvijas valsts ceļ savu kultūrspēju, liekot lietā tās kultūras potences, ko uzkrājusi latviešu inteliģence, integrējoties pasaules kultūrā.

Ārvalstu latviešu kultūras aktivitātes attīstās programmiskā sadarbē ar Latvijas kultūru. Valsts:

— sekmē latviešu valodas un kultūras apguvi ārvalstīs dzīvojošo latviešu vidē;

— rūpējas par ārzemēs esošā latviešu kultūras mantojuma apzināšanu, iekļaušanu valsts kultūras krātuvēs Latvijā; valsts paredz īpašu programmu izstrādi ārvalstu latviešu kultūras mantojuma apguvei un atbalstīšanai, veltījot īpašu vērību kultūrvēsturiskajiem materiāliem, kas var palīdzēt ārvalstu pētniekiem veidot priekšstatu par Latviju;

— sadarbojas ar tām latviešu institūcijām, kas veicina Latvijas studentu kultūras izglītības apguvi ārzemēs;

— atbalsta visā pasaulē esošo latviešu kultūras nozaru profesionāļu sadarbību ar valstiskām, kā arī sabiedriskām un privātām kultūras institūcijām Latvijā.

 

4. Cittautiešu kultūrdarbība Latvijā

 

Cittautiešu kultūrai ir vēsturiskas saknes Latvijā, tās kultūrvidē un arī latviešu kultūrā. Cittautiešu kultūra iekļaujas kopīgajā nacionālajā mantojumā. Kultūra apvieno nāciju centienus izveidot taisnīgāku un humānāku sabiedrību un dzīvot līdzās mierā, garīgi bagātinoties.

Cittautiešiem, kuriem ir veidojušās vēsturiski ilgstošas saiknes ar Latviju, ir izveidojusies savdabīga, Latvijas kultūrvidē augusi kultūra (vācbaltiešu kultūra, Latvijas krievu, čigānu, ebreju, poļu, lietuviešu, igauņu kultūra). Taču līdzās dabiskam dažādu kultūru mijiedarbes procesam Latvijas vēsture pazīst arī politisku iejaukšanos kultūras procesos (ģermanizācija, rusifikācija, padomju kultūras ekspansija), kas ir atstājusi negatīvu iespaidu uz latviešu valodu un Latvijas kultūrvidi.

Latvijas valsts savā kultūrpolitikā aizstāv dabisku, uz savstarpējas cieņas un tolerances principiem balstītu kultūru līdzās pastāvēšanu un mijiedarbi. Valsts garantē Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu kultūras attīstību un rada priekšnoteikumus cittautiešu brīvai izvēlei integrēties latviešu kultūrā. Valsts savā politikā realizē kultūrautonomijas principu.

Padomju kultūrpolitika, nīcinādama cilvēka etniskās saknes, nacionālo identitāti, masveidīgi pārceļot cilvēkus citā kultūrvidē, ir izveidojusi īpašu bezsakņu, bezkultūras cilvēku slāni Latvijā. Latvijas valsts kultūrpolitika atbalsta nacionālo kultūras biedrību centienus palīdzēt atgūt šiem cilvēkiem viņu kultūras sakņu izjūtru, veicina nacionālo kultūras biedrību un nacionālo skolu veidošanos un funkcionēšanu Latvijā, reliģiskās dzīves brīvību.

Valsts atbalsta cittautiešu kultūras sakarus ar savu senču zemi, bet vēršas pret nacionālo biedrību politizēšanos, t.i. kultūrdarba aizsegā realizētu tādu citas valsts politisku mērķu īstenošanu Latvijas valstī, kas kaitē tās neatkarībai.

 

5. Starptautiskā kultūrsadarbība

 

Kultūras ministrija sadarbībā ar Ārlietu ministriju, diplomātiskajie dienestiem un dažādu līmeņu valstiskām un sabiedriskām institūcijām īsteno daudzveidīgu starpvalstu sadarbību kultūras jomā:

— slēdz un realizē kultūras apmaiņas un sadarbības līgumus;

— veic kultūras, mākslas, zinātnes speciālistu un radošo profesiju pārstāvju apmaiņu; rūpējas par profesionāli izraudzītu un mērķtiecīgi orientētu cilvēku iesaisti kultūras apmaiņā;

— organizē izstāžu, komercdarbības, teātru viesizrāžu u.c. kultūras pasākumu apmaiņu;

— nodrošina Latvijas kultūras institūciju un radošo profesiju līdzdarbību intelektuālā īpašuma aizsardzības u.c. starptautiskajās organizācijās;

— sadarbojas kultūrizglītības un mākslinieciskās meistarības pilnvei-

došanas jomā.

 

 

Sadarbības līgumi izglītībā, zinātnē un kultūrā (1995.g.)

 

 

 

5.1. Valsts paredz finansiālu atbalstu Latvijas pārstāvju līdzdalībai svarīgos kultūras ārpolitikas un starptautiskās sadarbības pasākumos (kongresos, konferencēs, semināros, simpozijos, festivālos, konkursos u.c.).

5.2. Valsts atbalsta gan nekomerciālus starptautiskās sadarbības pasākumus, gan latviešu profesionālās un amatieru mākslas iekļaušanos pasaules kultūras tirgū (koncertturnejas, ceļojošas izstādes, teātru viesizrādes u.tml.).

5.3. Valsts veicina neformālos starptautiskos kultūrkontaktus — indivīdu, ģimeņu, radošu grupu u.c. sadarbību.

5.4. Valsts rūpējas par kultūras apmaiņai labvēlīgu vīzu, muitas un nodokļu režīmu noteikšanu starpvalstu līgumos.

5.5. Starptautisko kontaktu jomā valstiskā līmenī tiek risināti jautājumi par Latvijas kultūras telpas un nacionālās identitātes aizsardzību pret pārmērīgu Rietumu un Austrumu kultūras produkcijas un masu komerckultūras ieplūdi (kvotas TV un Radio, muitas kontrole).

Valsts aizsargā nacionālo kultūras tirgu, paredzot subsīdijas nacionālās kultūrindustrijas attīstīšanai, kopražojumu un mērķtiecīgu projektu realizācijai (kino, video, skaņu ierakstu, grāmatniecības u.c. jomās).

5.6. Valsts paredz un atbalsta diplomātisko dienestu — vēstniecību un konsulātu, latviešu kultūras centru kultūras un izglītojošo darbu, citvalstu kultūras institūtu, informatīvo centru u.c. kultūrapmaiņas institūciju darbību Latvijā.

5.7. Latvijas paredz mērķtiecīgu līdzdalību Baltijas jūras zemju kultūrsadarbības veicināšanā.

5.8. Latvija sadarbojas ar UNESCO, W.I.P.O., NEMO, IFLA, Eiropas Padomes Kultūras sadarbības padomi un citām starptautiskām kultūras organizācijām.

 

Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes apliecina kultūras klātesamību visos tautas eksistences līmeņos un nosaka pašus galvenos sabiedrības interesēs veicamos kultūras pārraudzības uzdevumus.

Valsts regulāri pārskata un atjaunina šī dokumenta prasības atbilstoši Latvijas tautas interesēm un kultūrprocesa vajadzībām.

 

Ideju un dokumenta autori

Ierosmi šī dokumenta tapšanai deva Imanta Ziedoņa, Viktora Daugmaļa un Daiņa Čvāna “Latvijas Kultūras programma”, kas 1993.gada jūnijā bija publicēta presē (“Latvijas Vēstnesis”, 1993.gada 19. jūnijs, nr. 40).

1993.gada decembrī LR Izglītības, Kultūras un zinātnes ministrija aicināja Imantu Ziedoni izveidot darba grupu, kas strādātu pie Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādņu projekta. Darbā sākotnēji piedalījās Jānis Stradiņš un Viktors Daugmalis, taču projekta pirmo variantu, kas tika publicēts presē 1994.g. jūlijā, līdz ar I.Ziedoni izstrādāja mākslas zinātniece, radošo savienību Kultūras padomes priekšsēdētāja Ruta Čaupova, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Rūta Muižniece un kultūras ministrs Jānis Dripe. Projektā iestrādāti aptuveni 200 kultūras speciālistu sniegtie ierosinājumi.

Pēc pamatnostādņu publicēšanas presē ministrija saņēma jaunus atzinumus un papildinājumus; 1994.gada oktobrī par projektu plaši diskutēja radošās inteliģences apspriedē, kurā piedalījās arī Valsts prezidents. Ņemot vērā kritiku un ierosinājumus, izveidota pašreizējā pamatnostādņu redakcija.

Šī dokumenta redakciju izstrādāja LR Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamentā (direktore Vija Virtmane); teksta daļu — Stratēģijas nodaļas vadītāja Jolanta Treile; grafikas un shēmas — Informācijas un analīzes nodaļas vadītāja Ruta Munkevica un vecākā referente Aija Upmale.

Šis projekts apspriests un akceptēts zinātniski praktiskajā konferencē “Kultūra mainīgajā Latvijā” 1995.gada 31.maijā.

 

Par pamatnostādnēm

Tātad vēlreiz — par jautājuma konceptuālo būtību:

Kultūrpolitikas pamatnostādnes ir sabiedrības un valsts kopīgs kultūrizpratnes nolīgums, kas nosaka galvenos principus, mērķus un uzdevumus nacionālās kultūras programmas un kultūras likumprojektu paketes izstrādei, kā arī konkrētai valsts kultūrpolitikas īstenošanai.

Jo kultūras misija ir vairot humāno pieredzi cilvēkā un līdz ar to arī sabiedrībā, veidot izpratni par vērtībām un cilvēciskās eksistences jēgu.

Cilvēces kopīgais kultūras mantojums veidojas no atsevišķu nāciju kultūras pienesuma. Tāpēc savas kultūras attīstīšana ir katras nācijas tiesības un pienākums, tās pastāvēšanas nosacījums.

Valsts līmenī kultūrprocesu nodrošināšanā ir iesaistīti: Saeima, Ministru kabinets, Kultūras minisrtija, piesaistot atsevišķu jautājumu risināšanā arī citas ministrijas un nevalstiskas sabiedriskas organizācijas.

Kultūras finansēšanas politikā valsts tiecas optimāli līdzsvarot kultūras mantojuma saglabāšanas vajadzības ar jaunradei, radošam eksperimentam nepieciešmo finansiālo atbalstu, kā arī sekmēt jaunu, nevalstisku kultūras finansējuma avotu veidošanos.

Pieņemot šo konceptuālo dokumentu, iespējama vienošanās par kopējiem principiem un valsts kultūrpolitikas svarīgākajiem uzdevumiem, to īstenošanas mehānismu un atsevišķu sfēru būtiskākajām problēmām un iespējamiem risinājumiem.

Kultūras ministrs Jānis Dripe