3. augusta sēde
Stenogramma

Nobeigums. Sākums “LV” nr.118., 119.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

J.Sinka ( runas turpinājums ). Ko nozīmē pirktspējas zaudējums? Nu tad es pateikšu tā: nopērciet par latiem šodien doičmarkas un izbrauciet ārā no Latvijas, un tā pirktspēja būs atgūta. Pirktspēju zaudē arī doičmarka, kad viņa ienāk šeit, Latvijā. Pirktspēju zaudē Francijas franki. Tātad tas nav tikai lats. Lūdzu, nerunājiet to, jo jūs te varat apmainīt pēc ļoti izdevīga kursa. Tā ir vispārējās dzīves dārdzības pieaugšana. Tā ir savāda inflācija. Tā nav tā vispārējā inflācija, kas tiešām te notiktu, ja latu devalvētu un nākošajā dienā pensionāriem trīskāršotu pensijas un visiem algotajiem darbiniekiem dubultotu algas. Un beigās jūsu kurpju pāris, jūsu cimdu pāris maksātu varbūt desmitreiz vairāk. Un ko tad? Tā tas agrāk bija.

Es nedomāju, ka šeit galvenā vaina ir Latvijas Bankai. Es domāju, par spīti šiem mūsu diezgan sliktajiem saimnieciskajiem apstākļiem mūsu banka vēl turas. Labi, mēs varbūt varam runāt par kontroles, efektīvas kontroles nepielietošanu bankas “Baltija” jautājumā. Noteikumi ir - tik un tik rezervju un tā tālāk. Ja tā banka krimināli neievēro šos noteikumus, nu tad bija visu laiku jāseko tam pakaļ. Vai Repšes kungs pats to varēja izdarīt? Vai tieši Latvijas Banka? Tas ir jautājums. Varbūt tas ir nākotnes jautājums. Un te man liekas, ka mēs nonākam pie tā galvenā punkta, ko neviens līdz šim nav minējis, un tā ir emisija. Un emisijai varbūt ir citādas nozīmes arī, bet es šajā gadījumā tiešām runāju par naudas izdošanu, iespiešanu un apgrozībā laišanu un naudas daudzuma turēšanu stingros grožos. Un tas ir līdz šim noticis un vēl tagad notiek.

Un ko te Bukovska kungs teica, tas viss, un daži citi momenti var tiešām iespaidot pasaules nostāju pret latu, un tā var būt negatīva. Bet par spīti tam, kas jau ir noticis, lats vēl turas, un par to, man šķiet, es esmu pārliecināts, mums jāpateicas mūsu bankas prezidentam. Bet galu galā, protams, garā skatījumā tā būs mūsu saimniecība, mūsu spējas eksportēt. It kā es tagad runātu par elementārām lietām, bet man jārunā, kad es dzirdu visas šīs didaktiskās pamācības. Tad beigās tas arī ir - ja mūsu saimniecība būs stipra un mēs daudz varēsim eksportēt, tad arī nebūs tā jācīnās, lai uzturētu mūsu lata stabilitāti. Viņš bija apbrīnojami stabils trīsdesmitajos gados, piemēram. Un mums uzkrājās zelta rezerves, un tas viss bija, pateicoties mūsu eksportam lielā mērā. Tagad ir visādi tumši strāvojumi, tumšs monetārais fons, kā te labprāt lieto... Labi, savās studijās man bija jālieto angļu valoda. Bet ir interesanti, kā tagad ir piesārņota latviešu valoda ar šitiem izteicieniem - “fiskāls”, “monetārs” un tā tālāk. Ir tādi strāvojumi, ir tranzīts, kas uztur arī varbūt pa daļai to latu un uztur tās milzīgi augstās likmes, kuras ir jāmaksā, un kas ir atbildīgs lielā mērā, sadarbojoties ar vadību, par “Baltijas” bankas tagadējo krīzi. Taču pamatā tā ir saimniecība, kurai būtu jāatbalsta lats. Bet, kas attiecas uz Latvijas Banku, viņa ir iespējami labās rokās. Tas ir cilvēks, kas, pats fiziķis būdams, ir ar mieru bijis mācīties, ir ar mieru bijis lasīt un lasījis, es zinu, labas tautsaimniecības grāmatas. Un es tajā ziņā viņu apsveicu, ka viņam ir bijusi tā dūša atzīt, ka viņš arī kaut ko nezina. Bet man liekas, viņa zināšanas ir augušas. Es izklausos tagad ļoti aizbildniecisks. Lai Repšes kungs man piedod, bet es domāju, ka acumirklī es neredzu šeit nevienu citu, kas varētu pašlaik ieņemt viņa vietu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Jānis Lucāns, Tautsaimnieku politiskā apvienība - otrreiz! Piecas minūtes. Pēc tam - Aleksandrs Kiršteins.

 

J.Lucāns (TPA). Cienījamie deputāti! Protams, ir ļoti grūti pēc Sinkas kunga ļoti kompetentās uzstāšanās šeit runāt vēl par banku lietām, kad es esmu sapratis, ka slēdziens ir skaidrs un viennozīmīgs. Redziet, es gribētu atgādināt tikai vienu - sauciet to par padomju didaktiku vai kā citādāk. Cienījamais Sinkas kungs, es šeit gribēju sagaidīt atbildi tikai uz dažiem jautājumiem. Pirmais - vai desmit likuma pantu pārkāpumi, ko es jums pacentos šeit nodemonstrēt, ir kaut kas vai nav nekas? Tātad desmit Bankas likuma pārkāpumi. Ir desmit. (Starpsauciens no zāles: “Vienpadsmit!”) Varbūt citam vienpadsmit. Es saskaitīju desmit. Lai būtu tā. Miljoni pazaudētu valsts budžeta līdzekļu, par kuriem atkal nav nekādas atbildības. Neviens nezina, kurš ir šeit vainīgais. Ir pārkāpums vai nav pārkāpums? Ja tā, ja, teiksim, nav pārkāpums, tādā gadījumā, jūs mani atvainojiet, nākošreiz būs vēl sliktāk. Un visbeidzot - 100 miljoni valūtas rezervju pirmajā ofensīvā latam ir pazaudēti. Vai tiek ieņemta kaut kāda aizsardzības pozīcija no valdības puses un no, teiksim, bankas puses, lai šo lata kursu un regulācijas iespēju vēl spētu noturēt, ja, teiksim, būs ofensīva par nākamajiem 100 miljoniem, kas nemaz nav tik daudz. Redziet, ne uz vienu no šiem jautājumiem, es šodien šeit nekādu atbildi neesmu dzirdējis. Tanī skaitā, Sinkas kungs, arī no jums ne. Arī no jūsu cēlās runas es šeit nedzirdēju nevienu kaut cik sakarīgu epizodi, kuru varētu attiecināt uz atbildi uz šiem jautājumiem. Man liekas, ka nebūtu vajadzīgs šo pasākumu pārvērst tikai par formālu parunāšanos, ko izšķir tikai ar balsošanu, neiedziļinoties būtībā. Pēc manām domām tas ir ārkārtīgi bezatbildīgi ne tikai, teiksim, no Saeimas puses, bet jāpadomā arī par tiem cilvēkiem, kuri ir aiz mums. Viņiem nepavisam nav tik viegli un vienkārši izdzīvot šajā laikā. Bet man liekas, ka mēs šeit, šajā zālē, reizēm to aizmirstam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

 

A.Kiršteins (LNNK). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es arī nebiju, godīgi sakot, nolēmis uzstāties, bet tad es sapratu, ka tomēr Repšes kungs būs jānoņem, jo skaidri un gaiši pateica Kreituses kundze, ka preču pašreiz nepaliek vairāk par latu. Tātad, noņemot Repšes kungu, būs jau pirmais lielais ieguvums - uzreiz būs vairāk preču par to pašu naudu. Tas nu man ir skaidrs.

Otrkārt, skaidrs, ka lats, un tas šeit ir neslēpts, teiksim, galvenais uzdevums varbūt šai nomaiņai, ir jādevalvē. Tātad devalvēsim latu, pieaugs eksports, kā es esmu vairākkārt dzirdējis. Diemžēl Latvija neražo kā Japāna automobiļus, nosakot šo pasaules tirgus cenu. Es ticu, ka, teiksim, devalvējot par 10 procentiem jēnu, tiešām eksports var palielināties. Es nedomāju, ka Latvijas kokmateriālu cena vai, teiksim, to pārdošanas apjoms Rietumos pieaugs par vienu procentu, ja mēs devalvēsim savu latu pat par 50 procentiem. Šīm precēm, ko Latvija eksportē, cenu nosaka pavisam citi apstākļi un absolūti nenosaka šī sakarība iekšējā tirgū. Nosaka konkurence, ārējās cenas, kādas ir pašreiz, un nelaime ir tieši tā, ka Latvija vairāk eksportē nekvalitatīvas preces, kuru cena tiešām netiek saistīta ar pašreizējām lata un dolāra attiecībām.

Nākošais. Kāpēc veiksmīgie uzņēmēji, kas eksportē, un es esmu parunājies ar šiem cilvēkiem un jums varu dažus nosaukt, teiksim, tie uzņēmumi, kas palielina eksportu, pat nespēj palielināt ražošanu tādos apjomos, lai šo eksportu pietiekami varētu apmierināt. Sākam ar to pašu “Aldari”, teiksim, ar cementa ražotājiem vai tiem pašiem finiera ražotājiem un pārējiem. Viņiem nav vajadzīga šī lata devalvācija, viņi to pasaka skaidri un gaiši. Lata devalvācija ir vajadzīga spekulantiem, kuri negrib atdot aizņemtos depozītus no iedzīvotājiem. Ja kādu uztrauc lata, teiksim, pirktspējas krišanās, te jau pareizi Sinkas kungs pateica - paņemiet, samainiet pret latu tagad par šiem 40 vai 50 procentiem dolārus un pērciet par dolāriem. Jūs taču varat pirkt tajā pašā Igaunijā. Aizbrauciet uz Igauniju, aizbrauciet uz Lietuvu vai uz Krieviju un pērciet daudz vairāk! Man nav skaidrs, kas notiks, ja tiks devalvēts lats tagad, rudenī. Šeit cenšas iestāstīt, ka mēs nopirksim kaut ko vairāk tādā gadījumā un ekonomika būs veiksmīgāka. Mēs nopirksim vairāk gāzes, mēs nopirksim vairāk elektroenerģijas tagad? Iedzīvotāji jau tā nespēj samaksāt par šiem komunālajiem pakalpojumiem. Kaut kādi murgi tie taču ir vienkārši.

Nākošais. Protams... Ā, vēl viens jautājums. Es vienmēr apbrīnoju Lucāna kungu. Es viņa runas ļoti cītīgi, ar milzīgu sajūsmu klausos jau no 1991.gada, kad Lucāna kungs šeit patētiski teica, ka ir iestājies bads un jau ir sabrucis viss, kas vien var sabrukt. (No zāles deputāts J. Lucāns: “Es to neesmu teicis.”) Tajā laikā vispār Latvijai valūtas rezervju nebija. Tad, 1992.gadā, jūs zināt visu šo vēsturi, Godmaņa valdība ļoti nobijās, sapirka graudus, jo bads tiešām gandrīz draudēja, un izgāza milzīgu naudu, pēc tam šos graudus nevarēja pārdot, tie sapelēja. Lucāna kungs, it kā nekas nebūtu noticis, tagad stāsta, ka milzīgas valūtas rezerves pa šo laiku ir uzradušās, kuras ir jālaiž tautsaimniecības veicināšanai. Latvijas Banka, lūk, to nedarot. No kurienes šīs valūtas rezerves radās? Sabrukums palielinās ar katru gadu, Lucāna kungs, pēc jūsu teiktā. (No zāles deputāts J. Lucāns: “Inflācija notiek!”)

Jā. Bet nu, labi, Lucāna kungs nekā uz šo jautājumu neatbildēs, tāpēc es viņam vairāk arī neprasu, atvainojos! Bet, ja nopietni, runāsim konkrēti, ko mums dos šī bankas prezidenta noņemšana. Pirmais - kļūdas bija visiem. Loģiski, ka tagad visi ir gudri, un mēs darītu savādāk, mēs pieņēmām šos trīs banku likumus paši šeit, Saeimā. Bet, Lucāna kungs, vispirms tad būtu jāatlaiž sevi, jāsāk ar Saeimu, tad - Ministru kabinetu, protams, un tad ķertos pie bankas. Jo mums ir godīgi jāatzīst, ka no visām institūcijām relatīvi, protams, ar visām pielaistajām kļūdām, Latvijas Banka vienīgā šajos gados tikusi galā ar to, kas ir viņas galvenais uzdevums, - nodrošināt šo naudas stabilitāti. Tagad nav pareizs izteikums, ka visu laiku pieaug. Jau pietiekami ilgu laiku šis kurss nemainās, ja jūs esat ievērojuši, attiecībā pret dolāru. Tad, kad ieviesa - jā. Pareizi, Lucāna kungs, inflācija mums ir, bet viņa nav tā lielākā. Viņa ir viena no mazākajām relatīvi, salīdzinot ar parējām valstīm.

Nākošais, ko es gribētu vēl pateikt. Nez kāpēc šeit visi lielie gudrinieki ir aizmirsuši, piemēram, ka tā pati banka “Baltija” tika licencēta vēl, ja nemaldos, Bergmaņa laikā. No 1993.gada aprīļa vispār neviena banka nav licencēta. Latvijas Banka panāca šo divu miljonu statūtkapitālu palielināšanos. Kaut kā visi to ir aizmirsuši. Kas bija lielie brēcēji, kas te runāja pagājušā gada rudenī, ka bankas nevar elpot, ka viņām vajag 2 miljonus statūtkapitāla. Un pareizi jau teica, es domāju, daži cilvēki, ka Latvijas Banka ir izturējusies pret bankām un viņu vadītājiem kā pret normāliem baņķieriem normālos ekonomiskajos apstākļos. Bet Latvijas Bankas galvenā nelaime ir tā, ka viņai pret bankām vajadzēja izturēties kā pret potenciāliem noziedzības perēkļiem, kurus vada kriminālisti un noziedznieki. Un tad viss būtu bijis kārtībā. Bet vispirms Saeimai tādā gadījumā vajadzētu izturēties pret banku vadītājiem kā pret kriminālistiem.

Un pēdējais. Es domāju tā - man, noklausoties dažus runātājus, šeit likās, ka Latvija ir milzīga finansu speciālistu zeme.

Es domāju, ka mēs pat nesavāksim cilvēkus šai banku aģentūrai šeit. Un ko dod tagad, divus mēnešus pirms vēlēšanām, teiksim, tik radikāls priekšlikums, nomainīt bankas vadību, kura, es vēlreiz uzsveru, ir visveiksmīgākā institūcija, kas Latvijā ir darbojusies pēdējos piecos gados, jo pārējās visas ir sliktāk darbojušās. Jebkura ministrija, tajā skaitā arī Ministru kabinets un tajā skaitā arī mūsu Saeima. Tāpēc es arī gribu pateikt, ka es neredzu absolūti nekādas jēgas pašreizējā brīdī te kaut ko mainīt. Sāksim īstenot tos likumus, ko mēs pašreiz pieņēmām, iesniegsim priekšlikumus otrajam lasījumam. Un LNNK frakcija pie tā strādā. Ķersimies reāli pie darba! Un tad būs visa tā reālā uzraudzība un viss pārējais. Bet, ja runā par tautsaimniecības atveseļošanu, par eksportu, tad jau vajadzētu drusciņ sākt, Lucāna kungs, no otra gala tomēr. Ar nodokļu likumdošanu, privatizāciju savest kārtībā un pēc tam ķerties pie valsts bankas. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Deputāts Bukovskis, Tautas saskaņas partija, otrreiz, piecas minūtes.

 

I.Bukovskis (TSP). Es gribēju jums pastāstīt, kas notika pēdējos divos mēnešos, kopš ir iesniegts šis iesniegums. Repšes kungs ir lata un naudas aizstāvis Latvijā, un viņš turējās līdz galam. ( No zāles deputāts A. Kiršteins: “Turies kārtīgi!”) Līdz šim iesniegumam, par cik bija nopirktas balsis, kuras šodien neatbalstīs noņemšanu. Latam bija nodrošinājums 90 procentu apmērā, 20 miljonus atdodot valdības kredītam, lata nodrošinājums nokrities un ir mazāks -. ap 70 procentiem. Un tagad es jums pateikšu pārējo. Uzdodiet sev jautājumu - ar ko ir nodrošināti vērtspapīri, kurus valdība ir ielikusi Japānas biržās? Es jums varu pateikt - ar zeltu un ārējām valūtas rezervēm. Es jums varu pateikt, ka šodien Latvijas Bankai vairs nekā nav. Divu mēnešu laikā! Lai paliktu savā vietā, Latvijas Banka pilnīgi atdota valdībai. Tagad paskatieties, kāda cena ir samaksāta, lai paliktu tajā vietā! (Starpsauciens no zāles: “Pārtraukums!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Un ir paziņojumi. Gundars Bērziņš - Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

 

G.Bērziņš (LZS). Starpbrīdī Pieprasījumu komisijas sēde Pieprasījumu komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vēl Aivars Endziņš lūdza pateikt ļoti laipnu atgādinājumu, ka pulksten 15.00 Prezidija sēžu zālē notiks Starpparlamentārās savienības cīņai pret antisemītismu Saeimas atbalsta grupas sanāksme.

Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

 

 

Pārtraukums

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām debates par Saeimas lēmuma projektu “Par bankas prezidenta atcelšanu no amata”.

Ēriks Kaža — Demokrātiskā partija “Saimnieks”. Lūdzu!

 

E.Kaža (DPS). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es gribu uzstāties diezgan īsi un pateikt tikai to, ka šim ierosināts šis jautājumam ir divi mērķi.

Pirmais. Ja cilvēks reāli ir vainīgs, tad viņu vajag atbrīvot no amata. Ja mēs nobalsosim, un šeit pareizi pateica Bukovskis, ka laikam ir skaidrs, kāds būs balsošanas rezultāts, tad laikam tam cilvēkam vajag kaut iedomāties, kāpēc šis jautājums tika pacelts. Piemēram, man personīgi bijis no 1993.gada laikam visu laiku strīds ar Repšes kungu par to, cik pareiza viņa politika ir. Un es esmu gandarīts par to, ka vienu brīdi, es tā domāju, Repšes kungs apturēja to tendenci, kura bija 1993.gadā, kad lats kļuva daudz vērtīgāks par dolāru. Kad bija šie pieci vai seši mēneši, pēc kuriem sākās laikam šī eksporta potenciāla gremdēšana Latvijā. Šodien ne velti šeit runāja deputāti un teica, ka vajag saprast to, ka mums ir šī negatīvā eksporta—importa bilance. Ir tāda. Mums ir budžeta deficīts. Tas nozīmē, ka mēs... Es sevi arī vērtēju kā uzņēmēju, kā strādāt tālāk? Labi, 1993.gadā bija viena kopēja tendence. Paldies, ka tā apstājās un šodien lats ir stabils. Pret dolāru viņš stāv. Taču tas nozīmē, ka stāv tikai mūsu vērtība, bet kopumā ekonomika un tautsaimniecība Latvijā iet uz leju. Kā viņu attīstīt, šo ekonomiku? Par to vajag domāt. Kā uzlabot šo eksporta potenciālu? Piemēram, godīgi runājot, es kā uzņēmējs šodien nezinu, kā taisīt biznesu. Kāpēc? Es nezinu, kas būs tālāk. Ne velti tie paši “Lattelekom” ārzemnieki par zemu novērtēja mūsu latu. Ne velti. Viņi arī ir ekonomisti, un viņi arī kaut ko domāja un kaut ko kalkulēja. Viņi strādā tālu uz priekšu. Tas ir stratēģisks virziens. Tāpēc, ka viņi negrib kļūdīties. Tas nozīmē, ka pārējiem uzņēmējiem, kuri grib taisīt šeit ilgtermiņa investīcijas, vajag saprast arī to, kas būs. Un šodien mēs redzam, ka jebkurā valstī strādā ekonomiskie likumi, viņi nav saistīti ne ar vienu cilvēku. Tas ir, ja ir negatīva eksporta–importa bilance, tas nozīmē, ka iekšējai valūtai vajag krist pret citu stabilu valūtu. Ja šodien mums ir budžeta deficīts, tas nozīmē, ka viņu vajag segt, un tas nozīmē, ka mums arī būs tā, ka vajadzēs samazināt iekšējās valūtas vērtību. Tie ir ekonomiskie likumi. Jā, mēs varam strādāt kā diktatori, mēģināt panākt, lai tā stāv, bet vajag saprast arī tā sekas.

Es to varu salīdzināt ar to, ka atnāks kaut kāda jauna gudra valdība un uzreiz pateiks diezgan voluntāri, ka mēs tagad visiem maksāsim pensiju 100 vai 200 latus. Un pēc tam no visa budžeta to samaksāsim, un viss. Jā, gadu mēs dzīvosim labāk, ļoti labi. Visiem pensionāriem būs nauda. Un kas būs tālāk? Tālāk nebūs nekas. Es baidos tikai par to, lai mums neatnāktu šis laiks, kad nebūs nekas. Šodien tas sākās daļēji, kad mēs redzējam to krīzi ar banku “Baltija” un ar pārējām bankām. Kur bija viņu kļūda? Kļūda bija diezgan parasta. Viņi sāka domāt. Tas nozīmē, ka viņi sāka vērtēt ekonomiskos likumus. Viņi skatījās uz eksporta—importa bilanci, viņi skatījās uz inflāciju, viņi skatījās uz budžeta deficītu. Jebkurš ekonomists pateiks — iekšējai valūtai vajag kļūt mazvērtīgai pret pārējām valūtām. Tā ir, tā teikt, likumīga tendence. Bet reāli ir citādi. Kā var prognozēt biznesu? Piemēram, es nezinu, kas būs. Šodien tika pateikts, Repšes kungs pateica: “Jā, lats būs stabils!” Es esmu tāds cilvēks, kurš tic, un taisu savu biznesa plānu. Viens punkts: lats ir stabils! Iznāks tā, ka pēc tam viņš kritīs. Kas būs? Notiks tas, ka visas manas investīcijas, visu manu darbu var izmest ārā. Godīgi runājot, man arī bija tā, ka es varbūt nepareizi novērtēju šo biznesu, es domāju, ka lats arī stāvēs, bet tajā laikā viņš pacēlās pret dolāru, bija zaudējumi. Un to, es domāju, saprata un redzēja visi, kas nodarbojas ar eksportu. Kas notiek šodien? Atkal ir pateikts: tas stāvēs. Bet, ja būs tā, ka viņš kritīs, un visi skaitļi rāda, ka tā laikam būs, kas būs tālāk? Ko mēs atkal pateiksim tiem noguldītājiem? Ko mēs pateiksim tiem ražotājiem? Mēs pārstāvam valsti. Mums nav ko teikt. Es tikai gribēju pateikt to, ka... jā, laikam Repšes kungs paliks savā amatā. Lai viņš strādā! Bet es domāju tikai par to, ka, ja šis jautājums bija pacelts, vajag padomāt vēlreiz, varbūt patiešām vajag kaut ko mainīt un sākt domāt par to, ka Latvija būs stabila valsts ar stabilu valūtu tikai tad, kad šeit būs stabila un spēcīga tautsaimniecība. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Edvīns Kide, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu!

 

E.Kide (TPA). Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Nerunāšu nevienu vārdu par monetāro politiku vai par valsts bankas politiku. Šeit jau no divām diametrāli pretējām pusēm tā tika izanalizēta. Viena puse atzina to par vienīgo labo, atzīstamo institūciju Latvijā, kura patiešām ir nopelnu vērta. Otra prasīja atbildību par to, kas notiks, un tā. Varbūt, ka taisnība ir kaut kur pa vidu, bet to jau jūs dzirdējāt.

Bet man tomēr paliek viens jautājums. Repšes kungam tika izteikti daudz daudz jautājumu. Lucāna kungs ņēma pa likuma pantiem, kurus pēc viņa domām valsts banka ir pārkāpusi un nav izpildījusi savas funkcijas. Lucāna kungs un arī citi deputāti, piemēram, Bukovska kungs, prasīja, kas tad notiks tālāk ar Latvijas latu, šodien stabilo latu, izsīkstot valūtas rezervēm tādā dinamikā, kā tās izsīkst šodien. Un uzdeva jautājumu, kas būs pēc pieciem mēnešiem, ja tādā pašā dinamikā tas virzās uz priekšu.

Es domāju, ka šeit netiek izskatīts jautājums par Repšes noņemšanu vai atstāšanu. Visvairāk mūs var interesēt tieši, kas notiks ar Latviju, kas notiks ar Latvijas tautsaimniecību. Man gandrīz gribas atkārtot Kreituses kundzes jautājumu no sieviešu puses, bet es šoreiz kā deputāts, kā vīrietis arī, cienītais Repšes kungs, gribētu dzirdēt atbildi uz šiem kardinālajiem jautājumiem — nevis attaisnojoties, bet kā tas ir domāts, kāds ir modelis, ko jūs esat paredzējuši šai lata tālākajai stabilizācijai pretdarbībai pret valūtas izsīkumu. Man ļoti lielas bažas rada viena lieta Latvijā, proti, ja parādās presē šādi jautājumi atsevišķiem politiķiem vai institūciju vadītājiem, kas prasa atbildi un liek domāt, kā tad tas tā var būt, atbildes tiek noklusētas un netiek dotas. Tas ir it kā viens paņēmiens. Es nedomāju, ka Repšes kungs neatbildēs mums, un ceru, ka mēs dzirdēsim tādus zināmā mērā nomierinošus vārdus, ka ir modelis un ka ir iespēja ko darīt.

Mans viedoklis attiecībā pret Repšes kunga demisonēšanu vai nedemisionēšanu. Mans uzskats ir tāds. Ja mainītu monetāro politiku un ja valdībai būtu cita monetārā politika, tad kopā ar tādas politikas piedāvājumu piedāvātu varbūt arī jaunu valsts bankas prezidentu. Ja monetārā politika paliek tāda pati un tiek akceptēta tāda pati, tad nav nekādas jēgas ielikt Repšes kunga vietā Kārkliņu Jāni vai Kalniņu Pēteri, kaut arī augstu bankas speciālistu, kas turpinātu tieši tādu pašu politiku. Tāpēc es uzskatu, ka šodien lietderīgāk būtu Repšes kungam atbildēt līdz galam par to, kas notiek ar šo izsīkstošo valūtas sistēmu, bet mums tomēr pastāstīt, kā tas ir domāts un uz ko mēs varam cerēt. Tas nenozīmē, ka mums visam tam ir jātic, bet vismaz kaut kāds paskaidrojums būtu, jo arī Repšes kungs pavisam nesen, dažus mēnešus atpakaļ, televīzijā mūs mierināja, ka nekas bīstams nav ar banku “Baltijas”, ka nekas bīstams nav ar citām bankām, ka viss ir okei, tikai nevajag taisīt paniku! Ka ir īslaicīgi likviditātes, kā saka, traucējumi un ka tas viss nokārtosies. Bet tomēr atbildi uz šo nopietno jautājumu gribētos dzirdēt. Un, ja varbūt ne katru mēnesi atskaitīties, tad tomēr reizi pa reizei Saeimai dot pārskatu, kāds ir stāvoklis ar Latvijas finansu sistēmu, ar Latvijas banku sistēmu no valsts bankas prezidenta viedokļa. Paldies!

Sēdes vadītājs. Ojārs Kehris, “Latvijas ceļš”, lūdzu! Pēc tam — Gundars Bērziņš, Pēteris Tabūns.

 

O.Kehris (LC). Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! Es gribētu sākt savu uzstāšanos ar to, ka, lai informētu jūs, mēs, diplomēti ekonomisti, veicām aprēķinus par to, cik izmaksā viena Saeimas darba minūte. Un ja mēs ņemam vērā tiešās izmaksas, tad vienas Saeimas darba minūtes vērtība, tas ko tā izmaksā, ir 300 latu. (Strapsauciens no zāles: “Jau iztērēti!”) Protams, šeit netiek ņemts vērā tas, ko mēs iegūtu, ja mēs pārējā laikā darītu kaut ko, teiksim, tādu kā pļautu sienu vai pārdotu pienu. Tad vēl pēc metodikas parasti to reizina ar divi, jo, ja tu kaut ko neesi izdarījis, tad tu varētu izdarīt divreiz vairāk. Līdz ar to pēc parastās metodikas šī summa būtu 600 lati, tātad 600 lati viena Saeimas darba minūte. Ja mēs, Lucāna kungs, es par jums arī, tomēr es pie jums tikšu, nonākšu vēl, lūdzu, jā. (Zālē smiekli.) Jūs jau šodien piecas reizes esat runājis, es tomēr tikai pirmo, tā ka es tikšu līdz jums arī. Jo, ja mēs runājam par to, ka mums ir palicis ne tik daudz laika, mūsu Saeimai, lai mēs izskatītu tos likumprojektus, kuri mums ir izskatīšanā, tad Budžeta komisijā mēs izvērtējām, kuri būtu jāpieņem šai Saeimai, un tādi ir vismaz 18.

Tāpēc es ļoti nopietni apsvēršu priekšlikumu un iesniegšu to varbūt Budžeta komisijai, 45 dienas pirms vēlēšanām parasti pārtraukt translāciju no sēžu zāles. Var būt, ka tad tomēr, tie, kas grib izmantot tribīni tikai pirmsvēlēšanu runām, lai tur nebūtu jāmaksā tiešā veidā no partijas kases… Tā ka es domāju, ka būtu vērts atbalstīt šādu priekšlikumu.

Es ļoti atvainojos, ja priekšsēdētājs aizrādītu, ka es nerunāju par tematu, bet es domāju, ka es tieši runāju tomēr par tematu, jo tiešām tie vīri, kas runā par katru tematu apmēram divas reizes, un tas iznāk kādas četras piecas, manuprāt, tas ir… Nu, protams, tā ir katra paša vēlēšanās. Visam Kiršteina kunga teiktajam varētu piekrist, bet viņš pieļāva vienu, manuprāt, rupju kļūdu, faktoloģiski runājot par Lucāna kunga uzstāšanos. Viņš minēja, ka no 1991.gada visas tās runas ir par sabrukumu. Tā gluži nav. Ja mēs atceramies no Tautas frontes saietiem, tad jau no 1989.gada sākuma visas runas bija par sabrukumu. Toreiz gan partijas tā laika okupācijas pašpārvalde to bija darījusi. Tiesa, tā nots nemainījās absolūti pēc tam, kad bija Godmaņa valdība un arī visas pārējās valdības, kad viss tiešām absolūti ir sabrucis. To nu gan es nevaru nekādi saprast, kāpēc tad, Lucāna kungs, kad bija iespējas Tautsaimnieku politiskajai apvienībai iet valdībā, ieņemt ministru amatus un tiešām kaut ko darīt, lai varētu tiešām novērtēt, ko tad var izdarīt, tad izrādījās, ka ielika par ministriem tādus, ko paši tagad sāk tā draudzīgi kopā ar mums citiem kritizēt. Lucāna kungs, tad jums būtu tiesības četras reizes kāpt tribīnē kā ministram. Un, ja ir atbildīgais par kādu jautājumu, tādā gadījumā var nepārtraukti gandrīz to darīt un oponēt pārējiem. Bet, lai mani nepārprastu, teikšu, ka es nekādā gadījumā neesmu pret to, ka Saeima ilgstoši apspriestu ekonomiskās politikas jautājumus. Bet tad būtu labi, ja valdības ministri, kas par to ir atbildīgi, un te Tautsaimnieku politiskajai apvienībai un Lucāna kungam ir atkal īpaša atbildība, ja viņi iesniegtu tautsaimniecības attīstības stratēģiju un norādītu monetārās politikas lomu tajā. Mēs saņemtu šos dokumentus un tiešām tad mēs diskutētu par šiem jautājumiem, un būtu vērts sēdēt kaut vai divas dienas pēc kārtas. Bet, ja mēs par katru šiem jautājumiem negaidīti, bez kādas sagatavošanās izvēršam šīs diskusijas, pret to es iestājos.

Un pēdējais — par stabilitāti. Ja valstī, jebkurā valstī, parlamentam ir iesniegti dokumenti par neuzticības izteikšanu divām valsts centrālās bankas augstākajām amatpersonām, tad šī valsts nevar runāt, ka viņā tajā brīdī ir stabila finansu sistēma. Mums viņa ir nestabila, tiesa, arī citu iemeslu dēļ, bet mēs kā deputāti atļaujamies aiziet atvaļinājumā, kaut iesniegums jau bija labu laiku atpakaļ. Tātad praktiski jau trīs mēnešus šis zobens stāv un nav skaidrības. Tāpēc, manuprāt, tomēr labi, ka mēs viņu šodien izskatām. Es tiesa, biju sapratis — un tad bija zināma loģika, ar ko mani arī pierunāja neprasīt šo jautājumu noteikti izskatīt pirms Saeimas atvaļinājuma, — es biju sapratis, ka Bukovska kungs būs nācis pie prāta un atsauks savu priekšlikumu. Praktiski viņš šodien tā arī teica pēc būtības, bet tad mēs būtu ietaupījuši tiešām diezgan daudz laika un naudas. Tāpēc es tiešām domāju, ka mēs pareizi darītu, ja noraidītu šo priekšlikumu un sāktu izskatīt tādus jautājumus, kas tiešām ir ļoti svarīgi. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gundars Bērziņš, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Pēc tam — Pēteris Tabūns.

 

G.Bērziņš (LZS). Varbūt arī mani šoreiz piespieda runāt tas, ka bija ļoti gara diskusija un faktiski ievērojami vairāk runāja tās pozīcijas pārstāvji, kas, es ceru, paliks mazākumā šajos balsojumos. Un tāpēc, lai nerastos varbūt tāds mānīgs priekšstats, es arī gribētu nedaudz par šo tēmu runāt. Tātad pirmais — ko Saeima ir darījusi banku stabilitātes palielināšanai. Ja vērojam tos runātājus, kas šodien uzstājās par bankas vadības nomaiņu, tad atcerēsimies, kāda bija jautājuma apspriešana par šī statūtkapitāla palielināšanu. Vēl spraigāka un smagāka bija par obligāto rezervju ieviešanu nedrošajiem kredītiem. Faktiski šie paši cilvēki, kaut gan toreiz arī bankas uzstāja un teica, ka tas ir viens no šīs stabilitātes nodrošināšanas soļiem, uzstājās pret un tikpat kaismīgi runāja. Tad šos pasākumus Saeima tomēr pieņēma.

Otrs būtiskākais, ko teica Kiršteina kungs, ka faktiski kopš 1993.gada aprīļa nav izsniegta licence nevienai jaunai bankai. Faktiski daļa no šīm bankām, kas ir bankrotējušas, saņēma licences un strādāja pirms šīs bankas vadības darba uzsākšanas. Tālāk. Es domāju, ka šodien pirms vēlēšanām tiks novilkta arī šajā balsojumā faktiska, būtiska šķirtne starp tiem spēkiem, kas redz Latvijas attīstības iespēju, drukājot latus un it kā risinot kaut kādas problēmas, un tiem spēkiem, kas, lai arī kādā veidā, tomēr redz pārveidošanas ceļu savādāk, loģiskāk un varbūt arī apdomīgāk. Šodienas balsojumā tātad tas izšķirsies. Šodien tiek norādīts arī uz neapšaubāmo bankas vadības atbildību par banku uzraudzību. Tur šaubu nav. Bet ne tikai bankas vadība spēj šo procesu nodrošināt. Jūs redzat, kas notiek pašreiz arī citās valstīs. Pēdējais piemērs ir Japāna, kur nedrošo kredītu īpatsvars sabiedrībā, kas tuvojas maksātnespējai, ir ievērojami lielāks — 2 miljardi, un šī sistēma ir veidota ilgi, un arī pārraudzība ir būtiskāka. Neapšaubāmi šeit ir vairāki iemesli, ne tikai ar šo pārraudzības problēmu šis jautājums bija atrisināms. Neapšaubāmi visas valstis, kas iet šo ceļu, ir izgājušas caur šo banku krīzi, un viens no tiem iemesliem, kāpēc šī krīze varbūt ir tik smaga, ir tas, ka šī krīze varbūt nāca ievērojami vēlāk nekā citur un līdz ar to nāca daudz sāpīgāk, jo visas šīs problēmas tika akumulētas, uzkrātas. Un viņa, manuprāt, tiek pārdzīvota daudz smagāk. Tātad šobrīd Kažas kungs jau diezgan precīzi pateica — budžetā ir deficīts, lai to risinātu, jādrukā nauda. Bet ko tas izsauks un kam tas dos, un ko tas aplaupīs? Šodien, nākot uz Saeimu, es redzēju piketētāju, kurš stāvēja ar plakātu: kompensējiet, indeksējiet noguldījumus, zaudējumus.

Tātad paskatīsimies — protams, šis pirmais posms, kas raksturojās ar ievērojamu inflāciju, ievērojamus zaudējumus nodarīja cilvēkiem. Bet kas notiks, ja šīs problēmas, budžeta problēmas, varbūt noguldījumu kompensācijas problēmas tiks risinātas uz naudas drukāšanas rēķina? Mēs tādā pašā veidā aplaupīsim praktiski visus 2,5 miljonus mūsu valsts iedzīvotāju, kas izmanto latus, tādā pašā mērā. Tātad katrs nodrukātais lats atņems tiem cilvēkiem, kam šobrīd ir šie lati, kaut kādu naudas vērtību. Manuprāt, arī šī robeža, kad lata devalvācija kļūs par realitāti, nav pārāk tālu. To veicinājuši daudzi faktori, arī valdības darbība.

Kāpēc šobrīd jautājums par Repši, bankas vadību ir tik ilgi dienas kārtībā? Es domāju, ka šeit jānorāda arī uz to, ka pašreiz šis kreisais pagrieziens valdības darbībā varbūt tika izmantots kā zobens, kas karājas virs bankas vadības galvas, un kā šantāžas objekts, lai mīkstinātu Latvijas Bankas attieksmi un panāktu piekāpšanos daudzos jautājumos, kur banka iepriekš nepiekāpās. Tātad tika faktiski pieprasīta samaksa par šiem amatiem, kas tika panākta ar papildu kredītu līniju valdībai, kura trīs reizes pārsniedza faktiski iepriekšējos maksimālos kreditēšanas līmeņus, kā arī citas būtiskas piekāpšanās.

Mēs redzam, ka ar to neviena no problēmām nav atrisināta. Arī 20 miljonus īslaicīgi ieplūdinot nesabalansētajā budžetā, šajā nesakārtotajā sistēmā, netiek atrisināta pilnīgi neviena problēma, tiek uzkrātas problēmas un stāvoklis vēl vairāk pasliktinās. Tāpēc šādā veidā, arī drukājot naudu 50 miljonus mēnesī, problēmas faktiski netiek risinātas un tiek atliktas.

Paskatīsimies, kāds ir blakus valstīs sasniegtais attīstības līmenis, ko lielā mērā raksturo to spēku attīstības koncepcija, kāda tiek piedāvāta, mainot Latvijas Bankas vadību. Tātad Krievijā, kur mēs startējām, nomainot rubļus vienādās starta pozīcijās, kur šie rubļi bija viens pret vienu, paskatieties, cik šobrīd maksā dolārs, cik maksā lats. It kā 50 reizes starpība, it kā 50 reizes straujāk attīstījusies. Vai problēmu ir mazāk, vai kaut viena no būtiskajām problēmām ir atrisināta? Manuprāt, ir vēl lielāka nestabilitāte, nedrošība un tā tālāk. Es arī gribētu teikt, ka šobrīd lieli uzbrukumi tiek izdarīti bankai, un, protams, ir arī šīs neizdarības banku uzraudzības sfērā, bet neapšaubāmi es gribētu arī piekrist Kiršteina kunga viedoklim, ka Latvijas Banka tomēr ir viena no šīm trim iestādēm, kas tomēr ir strādājusi veiksmīgāk varbūt nekā šobrīd strādā Saeima, nekā strādā valdība, jo mēs redzam, ka, piemēram, valdībai ieņēmumu sakārtošana velkas ļoti ilgi, muitas sakārtošana neizdodas nepavisam un daudzas citas problēmas nav risinātas.

Te runāja par likumu ievērošanu, kur nav tik precīzi noteikta šī atbildība. Un vēl, kas ir, manuprāt, traģiskākais šodien, — tiek izskatīts precedents ar lēmumu noņemt bankas vadību vai risināt šo problēmu tādā veidā, kāds nav atrisināts likumā. Tas, manuprāt, ir ļoti bīstams precedents, kas var tikt ļoti plaši izmantots jebkurā brīdī. Tātad tiklīdz 10 deputātiem veidosies kaut kāda nepatika pret kādu, varēs iesniegt šo projektu un mēs būsim spiesti to skatīt. Manuprāt, šeit arī ir diezgan stratēģiska kļūda, ka likums nepieļauj šo iespēju. Ja ir paredzēts sešu gadu darbības cikls, tad tikai izdarot izmaiņas likumā un nosakot kritērijus un procedūru, kādā veidā veicams šis pasākums, — tikai tad bija iespējams šo jautājumu risināt. Arī tas, manuprāt, ir ļoti bīstams precedents, kas tālāk varētu radīt nopietnas sekas. Tāpēc es tomēr esmu pārliecināts, ka lielākā daļa Saeimas ieņems saprātīgu pozīciju, iestāsies par stabilitāti un attīstību un neaplaupīs visus 2,5 miljonus cilvēku, necerot šīs problēmas risināt, īslaicīgi samazinot sociālo spriedzi ar naudas drukāšanas palīdzību. Tāpēc es aicinātu nelietot šo veco strēlnieku metodi, kur katrā gadījumā, kā arī šobrīd es esmu bieži no dažiem cilvēkiem dzirdējis, problēma tiktu atrisināta, ja vainīgais būs atrasts, viens vai divi tiks nomainīti un viss. It kā mēs būsim savu darbu padarījuši. Mūsu darbs ir pilnveidot šos likumus. Sanāca jau darba grupa un izskatīja tās nepilnības, kas ir šajos valdības iesniegtajos likumprojektos. Mūsu atbildība ir tā, lai vēl līdz nākamajai Saeimai mēs šos likumus padarītu drošākus, stabilākus, sistēmu — drošāku, stabilāku, valsti — prognozējamāku, jo neapšaubāmi visas pēdējās aptaujas, ko sniedz neatkarīgie ārvalstu eksperti, un visas tabulas rāda, ka ieguldījumu drošība mūsu valstī ievērojami krītas politiskās nestabilitātes un politiskās neprognozējamības dēļ. Tāpēc es aicinu neatbalstīt bankas vadības nomaiņu, nemainīt, kā teikt vienkāršāk varbūt, zirgus uz pārbrauktuves, jo viņiem palicis jau nav pārāk daudz. Vajag prasīt no viņiem vēl stingrāku darbību, veidot sadarbību starp banku, Saeimu un valdību un risināt šīs problēmas, jo cilvēku nomaiņa nerisina šīs problēmas. To mēs pārliecinājāmies ieņēmumu dienestā, muitā, kur tika nomainīti cilvēki, bet stāvoklis nav ne tikai uzlabojies, bet ir ievērojami pasliktinājies. Mēs neesam tik bagāti ar cilvēku resursiem, lai tik vienkārši varētu mainīt. Es esmu pārliecināts, ka šodien uzvarēs saprāts un šie lēmumi tiks noraidīti. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

 

P.Tabūns (LNNK). Es runāšu īsi un pateikšu vienīgi to, ka priekšvēlēšanu laiks ir pārsteigumu laiks. Un šodien īpaši sprēgā un īpaši pārsteidz Tautsaimnieku politiskā apvienība ar Kides kungu, Lucāna kungu priekšgalā, kuri ļoti enerģiski un kaismi uzstājās “Lattelekom” sakarā un arī tagad tāpat. Bet es gribētu jautāt Kides kungam, viņš gan neklausās pašlaik, galvenais viņam ir norunāt, jo ir priekšvēlēšanu kampaņa, — vai jūs neesat tā saucamajā valdošajā koalīcijā gadījumā? Man liekas, ka jūs esat tie, kas izveidojāt šo koalīciju, izveidojāt valdību, un jums būtu jābūt līdzatbildīgiem par visu to, kas notiek šodien. Bet jūs šodien sakāt, ka paužat sašutumu, un sakāt, kas notiks ar mūsu tautsaimniecību, kas atbildēs! Kides kungs atbildēs arī. Viņam jāatbild par to. Lucāna kungs atbildēs, jo viņš tur ir līdzās. Viņiem būtu jāatbild. Ja valdībai būtu monetārā politika, viņš saka... Tie ir precīzi Kides kunga vārdi. Nu, bet jūs taču tur esat! Tad veidojiet, lūdzu, šo monetāro politiku! Bet nevis izmantojiet šo tribīni vienkārši politiskās priekšvēlēšanu kampaņas aģitācijas nolūkos un vairāk nekā.

Tad pasakiet šodien, uznāciet tribīnē un sakiet, ka jūs esat kļūdījušies tad, kad jūs sanācāt kopā koalīcijā ar “Latvijas ceļu”, pasakiet, jo savādāk visas jūsu šodienas runas, kuras šeit ir bijušas, jūsu — divkārt, trīskārt un Lucāna kunga — vairākkārt — ir absolūti nesaprotamas tādā gadījumā, ja jūs neesat kļūdījies. Tad nāciet, lūdzu, vēl septīto reizi un paskaidrojiet! Varbūt patiešām izsludināsim uz priekšdienām plenārsēdes par ārkārtas plenārsēdēm un pasludināsim par vienīgo darba kārtību priekšvēlēšanu aģitācijas runas, un maksāsim par vienu minūti, kā Kehra kungs teica, 300 latus. Nu tad izlemiet galu galā un nenodarbojieties ar šādu aģitāciju. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti vēlas runāt? Debates pabeigtas. Lūdzu zvanu!

Saeimas Prezidijs ir saņēmis iesniegumu. Atbilstoši Kārtības ruļļa 140. pantam lūdzam slēgtu balsošanu ar elektroniskās balsošanas iekārtas palīdzību par dienas kārtības 10. jautājumu — “Par bankas prezidenta atcelšanu no amata” un 11. jautājumu — “Par bankas prezidenta vietnieka atcelšanu no amata”.

Par bankas prezidenta vietnieka atcelšanu no amata ir nākamais dienas kārtības jautājums.

140. pants — ne mazāk kā 10 deputāti var pieprasīt, lai balsošana būtu aizklāta ar elektroniskās balsošanas iekārtas palīdzību vai ar vēlēšanu zīmēm. Viens runā “par”, viens — “pret”. Jautājums izlemjams balsojot.

Ojārs Kehris — “Latvijas ceļš”!

 

O.Kehris (LC). Godātie kolēģi! Es domāju, ka būtu jābalso “pret”, tātad es aicinu balsot “pret”, jo es domāju, ka tautai būtu jāzina savi varoņi, un te jau tiešām debates un uzstāšanās ir bijušas garas, tāpēc jābūt būtu atklātai balsošanai par šo jautājumu. Paldies! (Starpsauciens no zāles: “Pareizi!”)

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss, Demokrātiskā partija “Saimnieks”. Lūdzu!

 

A.Kreituss (DPS). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Šeit nav runa par varoņiem, es uzreiz pasaku, ka es balsošu par atbrīvošanu, un es domāju, ka te ne viens vien to nebaidās pateikt. Bet te jautājums ir tieši otrāds. Mēs labi apzināmies, ka Latvijas Bankas prezidentam ir milzīga vara. Un šeit, zālē, sēž ne viens vien ar bankām saistīts cilvēks, ne viens vien ar biznesu saistīts cilvēks, un arī valdība, kura manā izpratnē, varbūt es kļūdos, ir ļoti stingri atkarīga no Latvijas Bankas prezidenta iegribām, no naudas došanas vai nedošanas sarežģītajā situācijā. Tāpēc mēs domājam, ka taisni slēgts balsojums būtu tas, kur visi varētu savu gribu izteikt. Un kas grib pēc tam piecelties un iet, un teikt atklāti, ka viņš ir balsojis pret vai par, viņš jau to var darīt arī pēc tam. Bet slēgtais balsojums ir tas, kas atraisa rokas visiem tiem, kuri domā tā, kā viņi domā. Savādāk šodien no zāles tikai daži ir ar mieru pateikt, kas ir slikts un kas labs. Un šeit jau nenotika runa par to, kas ir šajā brīdī vainīgs par šādu krīzi. Te tika cilāti lata stabilitātes un visādi citi jautājumi, kam nebija šodien vispār apspriešanas vieta. Tāpēc es domāju, ka šāds priekšlikums ir tieši ļoti vietā, lai deputāti varētu balsot brīvi pēc savas gribas.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par deputātu Kreitusa, Bukovska, Kažas, Lucāna, Jurkovska, Brūvera, Čepāņa, Milberga, Ilgas Kreituses un Filipa Stroganova priekšlikumu par slēgtu balsošanu ar elektroniskās balsošanas iekārtas palīdzību! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 28, pret — 44, atturas — 15. Priekšlikums nav pieņemts.

Lūdzu, balsosim par Saeimas lēmuma projektu atcelt no amata Latvijas Bankas prezidentu Eināru Repši! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 17, pret — 69, atturas — 5. Lēmuma projekts ir noraidīts.

 

Nākamais jautājums ir lēmuma projekts par bankas prezidenta vietnieka atcelšanu no amata. Vai deputāti iesniedzēji vēlas runāt par šo jautājumu? (Starpsauciens no zāles: “Nevēlas!”) Nevēlas. Lūdzu zvanu! Vai deputāti, kas iesnieguši priekšlikumu par aizklātu balsojumu, uzstāj, ka arī par šo jautājumu jābalso Saeimai? Uzstāj... Nevajag? Lūdzu, balsosim par Saeimas lēmuma projektu atcelt no amata Latvijas Bankas prezidenta vietnieku Ilmāru Rimšēvicu! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 30, pret — 31, atturas — 28. Priekšlikums... Saeimas lēmuma projekts noraidīts.

 

Nākamais jautājums — lēmuma projekts “Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku miera uzturēšanas vienību”.

Ministru prezidents Māris Gailis. Lūdzu!

 

M.Gailis (Ministru prezidents). Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Valdība 18. jūlija Ministru kabineta sēdē akceptēja Saeimas lēmuma projektu par atļauju nosūtīt vienu brīvprātīgo vadu uz Horvātiju šā gada augustā.

Sēdes vadītājs. Es atvainojos... Mazu pārtraukumu... viesi, žurnālisti, deputāti un citas amatpersonas ir zāli atstājuši, varam turpināt.

 

M.Gailis. Paldies! Šā gada 1. augustā Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija šo Saeimas lēmuma projektu atbalstīja. Kādēļ būtu nepieciešams pozitīvs lēmums? Pirmkārt, lai mūsu virsnieki un karavīri varētu turpināt apgūt Rietumu militārās zināšanas. Otrkārt, lai mēs turpinātu iegūt atbalstu Baltijas bataljona izveidošanai, ko mēs uzskatām par vienu no struktūras elementiem Latvijas un arī Baltijas drošībai. Lai mēs turpinātu gūt atbalstu Latvijas iekļaušanai Eiropas un NATO drošības sistēmās, kas arī ir ļoti svarīgi neatkarīgas valsts pastāvēšanai. Lai Latvija pierādītu savu gatavību uzņemties starptautiskos uzdevumus, kas saistīti ar Eiropas un pasaules drošības pasākumiem. Un, protams, šāda sadarbība ir paredzēta Dānijas un Latvijas militārās sadarbības 1995. gada plānā.

Es gribu atkārtot, ka šis vads, tas ir daudzkārt jau teikts, šis vads sastāv no brīvprātīgajiem karavīriem un šeit runa neiet par nosūtīšanu, bet par atļaušanu piedalīties miera akcijā. Tātad runa neiet par mūsu puišu nosūtīšanu karot, bet par piedalīšanos miera bataljonā, Dānijas miera bataljonā, kur viņu uzdevums būs tieši atturēt karadarbību, runāt ar iedzīvotājiem un censties novērst militāro eskalāciju. Šis vads sastāv no brīvprātīgajiem karavīriem un virsniekiem gan no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, gan no Zemessardzes.

Būtu svarīgi pieminēt arī, kādas iespējamās sekas varētu būt, ja mēs neļautu šo vadu Dānijas bataljona sastāvā uz Horvātiju nosūtīt. Lielākā problēma saistītos ar mūsu sadarbību Baltijas bataljonā un, protams, arī sadarbību ar Baltijas valstīm militārā jomā, jo gan Lietuva, gan Igaunija savus karavīrus jau uz Horvātiju ir nosūtījusi, proti, Igaunija sūtīs vadu otro reizi, vienkārši nomainot vadu, un Lietuva - trešo reizi.

Neapšaubāmi rietumvalstis sāktu šaubīties par uzticēšanos Latvijas valstij, tai piedaloties “Partnerattiecības mieram” pasākumos un NATO pasākumos, un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs pārtrauktu saņemt palīdzību Baltijas bataljona veidošanai, kuru mēs esam saņēmuši vairāku miljonu apmērā no dažādām Rietumu valstīm, pamatā no Dānijas, lielāko tiesu no Dānijas, Amerikas un vēl citām.

Šie puiši ir vairākkārtīgi bijuši Dānijā apmācībā, un, kā jau teicu, uzsvars tiek likts ne tikai uz militāro sagatavotību, bet arī uz psiholoģisko sagatavotību, lai viņi zinātu, kā runāt ar cilvēkiem. Dānija samaksā visus izdevumus, kas saistīti ar apmācībām un uzturēšanos Dānijā apmācību laikā, tā apgādā Latvijas vadu ar visu vajadzīgo, ieskaitot bruņuvestes un ieročus.

Jāsaka, ka kopš 1992. gada Dānijas bataljonā ir dienējuši 8000 cilvēku, ir notikuši daži nelaimes gadījumi, militāra rakstura traumas, galvenokārt uzbraucot mīnām, pārkāpjot tātad rakstītos noteikumus, pārkāpjot drošības noteikumus. Šobrīd Horvātijā dien 1230 dāņu militārpersonas.

Ir pacēlušies jautājumi - kas to visu finansēs. Tātad ANO šos izdevumus atmaksās divu gadu laikā pēc nākamā gada februāra, kad mūsu vads atgriezīsies no Horvātijas. Ir paredzēta vidējā alga, dienot, tieši atrodoties tur, 400 lati katram karavīram, un šī nauda mums būs jāizdod no Aizsardzības ministrijas budžeta, neprasot nevienu lieku santīmu budžeta palielināšanas kārtā. Tātad tas ir ierēķināts mūsu budžetā un mums prasīs 250 tūkstošus. Vēlreiz atkārtoju, ka tas jau ir iekļauts mūsu šobrīd samazinātajā budžetā.

Un vēl jāsaka, ka Dānija sedz visus izdevumus, kas saistīti ar transportu no Dānijas uz Horvātiju un atpakaļ.

Visbeidzot es gribu teikt, ka burtiski šinīs dienās uz Horvātiju dodas daži Latvijas žurnālisti, kuri pēc tam atainos redzēto mūsu presē, masu medijos, un septembrī ir iecerēta mana vizīte kopā ar žurnālistu grupu Horvātijā, lai es pats - cilvēks, kas šobrīd izpilda aizsardzības ministra pienākumus - varētu pārliecināties par to, kādi apstākļi mūsu karavīriem ir.

Es zinu, ka Kiršteina kunga vadībā ir sagatavoti daži priekšlikumi par lēmuma projektu. Mums nav nekādu iebildumu pret šiem priekšlikumiem. Proti, svarīgākais varbūt būtu tas, ka mēs atļaujam, nevis nosūtām, mēs atļaujam braukt, nevis nosūtām, jo tie ir brīvprātīgi cilvēki, un, otrkārt, tātad, ja situācija saasinās, tad neapšaubāmi ANO spēki tiek atsaukti un mēs kopā ar Dānijas bataljonu atgriežamies atpakaļ šeit, dzimtenē.

Lūdzu atbalstīt lēmuma projektu! Paldies!

Sēdes vadītājs. Roberts Milbergs - pie frakcijām nepiederošs deputāts! Pēc tam - Andris Līgotnis.

 

R.Milbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godājamais Prezidij, cienījamie deputāti! Vispirms es gribu pateikt, ka acīmredzot lieki mums būtu šeit izvērst diskusiju par šāda lēmuma projekta politisko pamatojumu un par to, vai Latvijas valsts bruņoto spēku vienībām vajag piedalīties šādās operācijās vai nevajag piedalīties. Saeima par to jau ir izlēmusi, mums ir likums par šādu operāciju veikšanu, mēs esam sākuši veidot Baltijas bataljonu un ceļš uz šo sadarbību ir uzsākts.

Es gribu runāt par ko citu. Es gribu runāt par to, kādā kvalitātē ir sagatavots šis ārkārtīgi svarīgais lēmuma projekts. Un vispirms. Kad mēs Aizsardzības un iekšlietu komisijā izskatījām šo jautājumu, mēs uzdevām jautājumu Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem, saskaņā ar kādu dokumentu Ministru kabinets ir sācis organizēt šo piedalīšanos. Un tad mums atbildēja, ka ir Dānijas puses rakstiska iniciatīva, kas adresēta Ministru prezidentam Mārim Gailim. Mums šo dokumentu parādīja, viņš bija angļu valodā. Mums apsolīja, ka šodien šis dokuments būs uz jūsu galdiem. Šodien šī dokumenta nav uz jūsu galdiem.

Tālāk. Ir parādījies viedoklis, ka šis Saeimas lēmums nav saistošs, un Ministru prezidents saka, ka šeit mums nav jālemj par to, vai mēs nosūtam šo vienību uz Dienvidslāviju vai nenosūtam. Mums ir jālemj par to, vai mēs atļaujam vai neatļaujam. Es domāju, tas ir, pirmkārt, maldīgs apgalvojums, ka Saeimas lēmums nav saistošs, jo lēmuma projektā ir atsauce uz likumu “Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās”. Likuma 5.panta pirmajā daļā ir teikts, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības saskaņā ar Saeimas lēmumu var nodot Apvienoto Nāciju Organizācijas pārziņā starptautisko miera uzturēšanas operāciju veikšanai uz laiku un ar noteikumiem, ko nosaka Saeimas lēmums. Līdz ar to likums ir noteicis, ka Saeimas lēmums ir saistošs pilnīgi konkrētās kategorijās - nodot uz laiku, ar noteikumiem. Līdz ar to šāds lēmums iegūst likuma spēku un tātad arī rada iespēju likumīgi risināt konfliktsituācijas, kas varētu rasties šādu operāciju realizācijas procesā. Ja lēmums ir pretrunā ar likumu un neatbilst tā nosacījumiem, tad zūd šī tiesiskā bāze konfliktsituāciju un citu problēmu likumīgam risinājumam. Un jebkura nelikumīga rīcība faktiski tiks sankcionēta ar likumam neatbilstošu Saeimas lēmumu.

Arī mums komisijā iesniegtajā Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Davidoviča anotācijā ir parādījies cits lēmuma projekta nosaukums. Un proti, par Dānijas Karalistes un Latvijas Republikas kopējas militāras vienības izveidi. Tikai diemžēl pats šis lēmuma projekts nav nokļuvis šeit. Ja mēs runājam par šādu traktējumu, tad tas, protams, atbilst mūsu likumam par Nacionālo bruņoto spēku vienību iesaistīšanos šajās operācijās. Tātad likuma 1.panta otrajā daļā ir nosacījums, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtus un Eiropas drošības un sadarbības organizācijas dokumentus, piedalās starptautiskajās operācijās pēc to starptautisko organizāciju rezolūcijas, rekomendācijas vai lūguma, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika. Tātad pilnīgi precīzi ir nosaukti šie dokumenti. Lēmuma projektā augstāk minētie nosacījumi nav minēti, lai pamatotu lēmuma nepieciešamību. Tāpat nav zināms neviens likuma 1.panta otrajā daļā minētos nosacījumus apstiprinošs dokuments. Ministru prezidents runā par apstiprinātu Dānijas un Latvijas sadarbības plānu šinīs jautājumos. Būtu jāredz šis plāns.

Likuma 2.pantā ir nosacījums, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienības piedalās starptautiskajās operācijās Apvienoto Nāciju Organizācijas vai citas starptautiskās organizācijas apstiprināta mandāta ietvaros saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskiem līgumiem un Latvijas Republikas likumiem, kā arī Saeimas vai Ministru kabineta lēmumu par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienību piedalīšanos starptautiskajās operācijās. Mums nav zināms šāds Apvienoto Nāciju Organizācijas vai citas starptautiskās organizācijas apstiprināts mandāts saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskiem līgumiem, kura ietvaros Latvijas Nacionālie bruņotie spēki būtu tiesīgi piedalīties starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās bijušajā Dienvidslāvijā. Mums gan paskaidroja, ka šādu mandātu saņemsim īsi pirms izbraukšanas.

Likuma 3.pantā ir nosacījums par kopējo militāro vienību izveidošanu ar Rietumeiropas savienību un Ziemeļatlantijas līguma organizāciju, kā arī citām valstīm. Lēmuma projektā ir teikts “iekļaut Latvijas Nacionālo bruņoto spēku miera uzturēšanas vienību Dānijas karalistes miera uzturēšanas bataljona sastāvā”. Šāda redakcija ir pretrunā ar likuma nosacījumiem par kopēju militāro vienību izveidošanu. Diemžēl arī Ārlietu komisijas sagatavotajā lēmuma projekta labojumā ir runa par tādu kategoriju kā atļaut iekļaut. Tas ir galīgā pretrunā ar šā likuma nosacījumiem. Un, ja mēs runājam par to, ja aizsardzības spēku, bruņoto spēku komandiera vietas izpildītājs runā par to, ka mūsu puiši tur būs ar Latvijas karogu, ar Latvijas nacionālā karoga uzšuvītēm, tas viss ir ļoti labi. Taču kāpēc mēs tiekam iekļauti citas valsts bruņoto spēku vienībās, ja tas ir pretrunā ar mūsu likumu? Nav paredzēta tāda iekļaušana. Ir paredzēts veidot kopējas vienības. Un nekur nav teikts, ka mums obligāti būtu jāveido uzreiz kopējs bataljons. Mēs varam veidot šo kopējo vadu. Katrā gadījumā šis jautājums būs jārisina saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošajiem likumiem šajā sakarā.

Likuma 5.panta trešajā daļā ir nosacījums - ja pārkāpti šā likuma 1.panta otrajā daļā un 2.pantā minētie Latvijas Nacionālo spēku bruņoto spēku vienību izmantošanas nosacījumi, šīs vienības jebkurā laikā var atsaukt ar Saeimas un Ministru kabineta lēmumu. Praktiski, šādā veidā risinot šo jautājumu, mums nemaz neviens tur nav jāsūta ar Saeimas lēmumu - mēs nekavējoties būsim spiesti atsaukt šīs vienības, jo šis lēmums ir pretrunā ar šī likuma panta nosacījumiem. Tātad saskaņā ar Latvijas valstī spēkā esošajiem likumiem nav aizliegts nevienam pilsonim iesaistīties uz brīva līguma pamata, brīvprātīgi citu valstu bruņotajos spēkos un tā tālāk, ja tie nedarbojas pret Latvijas valsti. Un tāpēc es uzskatu, ka šis lēmuma projekts neatbilst attiecīgā mūsu likuma “Par Nacionālo bruņoto spēku piedalīšanos starptautiskajās operācijās” nosacījumiem un tādā veidā, kā viņš sagatavots, ir noraidāms, atgriežams Ministru kabinetam un ļoti ātri sakārtojams atbilstoši Latvijas Republikas likumiem. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Andris Līgotnis - Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, “Latvijas ceļa” deputāts! Pēc tam - Aivars Kreituss.

 

A.Līgotnis (LC). Godātie kolēģi! Tā jau nu gluži nav, kā nupat mans kolēģis Mīlbergs šo jautājumu interpretēja. Viņš paskaidroja, ka šeit mums nav jāizšķiras politiski, ka tas jau ir izdarīts, pieņemot likumu par šīm starptautiskajām operācijām. Taču šis likums faktiski nosaka tikai procedūru, kā tas ir darāms. Savukārt uz jautājumu, vai to darīt, mums būs jāatbild šodien, un es domāju, ka tas tuvākās stundas laikā tiks paveikts.

Kolēģi! Visi četri atjaunotās Latvijas aizsardzības ministri - Jundzis, Pavlovskis, Trapāns un Māris Gailis - šo projektu ir atbalstījuši, un par to, ka tāda rīcība ir pareiza, mana komisija, tās vairākums pārliecinājās pirms divām dienām, es teiktu, ļoti grūtā, divas stundas ilgā pasmagā sēdē. Pasmagā tādēļ, ka tika izanalizēti visi, absolūti visi elementi, kas liecina “par” un “pret” šāda lēmuma pieņemšanu.

Bet tagad par būtību. Šim projektam ir trīs aspekti - humānais, valstiskais un personiskais. Personiskais - no karavīra viedokļa. Humānais ir sekojošs. Jūs visi zināt, ka šajā reģionā noris karadarbība, ka tur no šīs karadarbības cieš cilvēki un viņiem šī palīdzība ir vajadzīga. Mūsu valstī tādi cilvēki, kas spētu šādu palīdzību sniegt, ir sagatavoti, viņi vēlas to darīt, un, es domāju, ka pat noziedzīgi būtu viņiem aizliegt to darīt. Tas ir pirmais.

Valstiskais. Mēs visi labi zinām un nekādu šaubu mums nav par to, ka Latvija krīzes situācijā savu valstisko neatkarību ar militāriem līdzekļiem viena pati nosargāt nespēs. To mums ir pierādījusi vēsture, 1940.gads, tāda ir šīsdienas realitāte. Tātad mēs varam domāt par Latvijas neatkarību ilgstošā perspektīvā tikai ar nosacījumu, ka mums būs draugi, ka mums būs sabiedrotie, kas mūs kritiskā situācijā varētu aizstāvēt. Un šeit ir jautājums vienkāršs. Protams, mums sabiedrotie būs tikai un vienīgi tādā gadījumā, ja mēs arī paši kaut ko būsim ar mieru darīt lietas labā un būsim ar mieru palīdzēt citiem tad, kad viņiem šāda palīdzība ir vajadzīga. Mums militārās stratēģijas jomā ir tikai divi ceļi - vai nu uz Austrumiem, tas ceļš, uz kura mēs bijām nostādīti 50 gadus, vai arī virziens uz Rietumiem. Citas alternatīvas šeit nav. Man kā šīs Saeimas deputātam pirmais variants nav pieņemams. Es uzskatu, ka mums ir jāiet, jāvirzās uz Rietumiem, un līdzdalība šajā projektā būtu viens noteikts solis šajā virzienā.

Un par personisko. Protams, katram karavīram šajā gadījumā ir jāizšķiras personīgi un pašam patstāvīgi jāpieņem lēmums - vai piedalīties šajā akcijā vai ne. Šeit neviens obligātā dienesta karavīrs pret savu gribu nekur netiek sūtīts. Šī ir pilnīgi brīvprātīga akcija, un, ja cilvēki ir vēlējušies šādus pienākumus veikt, tad tādas tiesības viņiem būtu dodamas. Cilvēki izvēlas dzīvē dažādas karjeras iespējas. Mēs esam, vismaz uz laiku, izvēlējušies politiķu ceļu. Šie cilvēki ir izvēlējušies karavīra dzīvesveidu un profesiju. Un, protams, līdzdalība šādā akcijā, šādā miera uzturēšanas misijā ir straujš, liels solis uz priekšu viņu militārajā karjerā. Ja svarīgu darbu kāds veic, tad par to ir jāmaksā arī attiecīga alga. Un mūsu valsts uzskata, valdība uzskata, ka līdzdalība šajos miera spēkos ir ļoti būtisks un svarīgs darbs, un līdz ar to viņiem ir paredzēta alga, kas līdzinās mūsu valsts prezidenta algai. Ap 500 latiem, no kuriem, atvelkot nodokļus, šie cilvēki reāli skaidrā naudā saņems ne mazāk kā 400 latu atkarībā no izdienas, no dienesta stāža un ieņemamā amata. Tas, ka līdzdalība šajos miera spēkos ir brīvprātīga, manuprāt, ir ļoti humāni, normāli, tā, kā demokrātiskā valstī vajadzētu būt. Tādas lietas kā neitralitāte, pacifisms, princips - ne mana cūka, ne mana druva, es zinu, arī ir visai populāras mūsu cilvēku starpā un it sevišķi priekšvēlēšanu periodā. Taču jāskatās realitātei acīs, un ar šīm kategorijām mēs savas valsts neatkarību nodrošināt nevaram. Es esmu par racionālu, izsvērtu un ļoti pārdomātu aizsardzības stratēģiju. Taču reiz no runām par starptautisko sadarbību jāķeras pie reāliem darbiem.

Bet nu par šo priekšlikumu, ko iesniegusi Ārlietu komisija. Es uzskatu, ka tas visnotaļ ir pozitīvi vērtējams un atbalstāms, jo šeit tiek precizēts tas, kas nepietiekami skaidri acīmredzot ir valdības sagatavotajā variantā parādīts. Tātad šeit ir tie trīs momenti papildus akcentēti - gan tā atļaujas došana, gan šīs līdzdalības brīvprātīgais raksturs, un ļoti būtiska, manuprāt, ir šī otrā rindkopa, Ārlietu komisijas ierosinātā lēmuma projekta otrā daļa, kur tiek precizēts, ka Ministru kabinets šos spēkus var atsaukt jebkurā brīdī. Šeit gan ir neliela, manuprāt, pārrakstīšanās kļūda, jo šeit ir atsauksme uz likuma 5.panta otro daļu. Šeit ir jāizdara atsauksme uz trešo daļu, jo otrā daļa runā par sūtīšanu, bet trešā ir tā daļa, kura runā par atsaukšanas kārtību. Un jābūt mums ir reālistiem. Dzīvē viss ir relatīvs un nosacīts. Šodien situācija ir viena, rīt tā var mainīties. Un lēmums, kas šodien ir pareizs, rīt var izrādīties jaunā situācijā nepareizs. Tādēļ mums ir jābūt gataviem, un likums arī paredz, kā tādā situācijā jārīkojas. Mēs šodien pieņemsim lēmumu pie tās situācijas, kas šodien ir tur, Horvātijā, uz vietas. Bet, ja tuvākajā laikā, un tas, protams, reālajā dzīvē nav izslēgts, var sākties liela mēroga militāras akcijas, tad, protams, būs jāpieņem cits lēmums. Un mūsu likums...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, būtu labi, ja jūs arī lūgtu papildu laiku, jo jūsu runāšanas laiks jau ir beidzies.

 

A.Līgotnis. Es pusminūtes laikā tikšu galā.

Sēdes vadītājs. Viena minūte. Lūdzu!

 

A.Līgotnis. Mums ir iespējas jebkurā situācijā, ja tas tiek atzīts par nepieciešamu, ar valdības lēmumu šos spēkus atsaukt. Tā ka es domāju, nebūs absolūti nekāda problēma un traģēdija, ja situācija mainīsies, visu vērst par labu. Un pat tādā gadījumā, ja šie spēki pēc neilga šī komandējuma uzdevuma veikšanas tiks atsaukti, arī tad tas būs mums tikai un vienīgi ieguvums, jo Latvija būs ieguvusi 37 ļoti labi, kvalificēti sagatavotus karavīrus.

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss, Demokrātiskā partija “Saimnieks”! Pēc tam - Anita Stankēviča.

 

A.Kreituss (DPS). Cienījamo priekšsēdētāj un cienījamie deputāti! Es negribētu pievienoties tādai vispārējai eiforijai un lielam karošanas priekam, kāds te izskan. Un tas viss tiek ietērpts tādos vārdos par miera uzturēšanas misiju. Tā jau mēs varam sarunāt diezin ko. Es nezinu, kā četri aizsardzības ministri ir izturējušies pret šo jautājumu, bet es runāju vakar ar bijušo aizsardzības spēku komandieri Turlā kungu par šo jautājumu, un viņa viedoklis gan bija diemžēl pretējs. Viņš man diezgan daudz stāstīja par Baltijas bataljona izveidošanu pagājušā gada nogalē un par visu to, kā tas process notika, bet uzsvēra, ka visas tās runas ir bijušas par darbību Baltijas telpā. Skandināvijas spiediena rezultātā šī darbība Baltijas telpā tagad ir paplašinājusies, un es saprotu, ka šeit var to mēģināt argumentēt ar dažādiem teicieniem, ka savādāk mēs nevaram rīkoties un tā tālāk, un tā tālāk. Es neesmu pārliecināts, es izsaku savas šaubas. Es neesmu pārliecināts par to, vai mūsu piedalīšanās “Partnerattiecībās mieram” ir tikai tad iespējama, ja mēs obligāti sūtām uz karadarbības rajonu no Latvijas cilvēkus. Es par to neesmu pārliecināts. Ja mani par to varētu šeit pārliecināt, tad varētu tāda saruna sākties. Otrkārt, es arī neesmu dzirdējis tādus precīzus ciparus, es tikai tikko dzirdēju ciparus, ko nosauca mūsu premjerministrs, ka ir saņemti miljoni, divi vai cik, no Dānijas un no vēl kaut kurienes mūsu Baltijas bataljona veidošanai un kā atbilde uz šo saņemto naudu nu būtu tagad jādod mūsu cilvēki uz turieni. Tā es saprotu. Es gribētu šo jautājumu apskatīt no mazlietiņ citas puses. Es gribētu viņu apskatīt no reālās karadarbības situācijas bijušajā Dienvidslāvijā šodien.

Kā mēs zinām, tad Amerika ir rīkojusies diezgan krasā pretrunā ar to, ko grib Eiropas sūtītie Apvienoto Nāciju spēki, kas tur atrodas. Amerika ir izteikusi pilnīgi atklātu atbalstu, runājot lielos vilcienos, musulmaņu pusei. Kā mēs zinām, krievi atbalsta pretējo pusi. Un vispār man ir pamats domāt, ka šo reģionu var īsā brīdī pārņemt diezgan nopietna karadarbība. Nevis tikai vienā reģionā un nevis tā, kā pašreiz tiek runāts, ka tajā Horvātijas daļā, kur nonāks Dānijas bataljons, kura sastāvā būs mūsu latviešu pulks vai vads, vai puiši, karadarbības nebūs. Es nepavisam neesmu pārliecināts par to, ko šeit teica Līgotņa kungs, vairākas reizes runājot, ka tā ir miera uzturēšanas misija. Miera uzturēšanas misija. Man gan izskatās, ka tā nav šobrīd miera uzturēšanas misija, ja tas pavēršas tā, kā pēdējās dienās ir noticis. Kā mēs zinām, pēdējās dienās, burtiski šodien, Francija savus spēkus jau atvelk no šī reģiona. Tikai tos spēkus, kas ir Apvienoto Nāciju spēku sastāvā. Mēs tieši pretēji - lemsim par sūtīšanu uz turieni.

Man vēl pie visa šī nav īsti skaidrs, kāpēc tad Saeimai ir jādod šis lēmums. Kāpēc mums ar Saeimas lēmumu ir jāapstiprina šī darbība? Ja mums ir Ministru kabinets un ja mums ir Aizsardzības ministrija, un ir varonīgs aizsardzības ministrs, tad kāpēc viņi paši nevarētu pieņemt lēmumu, ja ir pamatā likums?

Es nesaprotu, kāpēc šeit ir jānobruņojas ar šādu Saeimas lēmumu. Tāpēc es gribēju šeit tomēr izteikt šīs bažas. Tātad pirmās bažas ir par to, ka mēs mēģinām iet tagad uz rajonu, kurā pēdējās dienās krasi mainās situācija, krasi mainās. Un mēs zinām — ja amerikāņi atklāti paziņo par palīgā iešanu, tad tā vairs nebūs joku spēle šajā reģionā. Es domāju, ka šeit var ļoti nopietni iesākties darbība tuvākajā brīdī.

Tāpēc šajā brīdī es gribētu uz šo momentu saasināt uzmanību un dzirdēt argumentus. Man ar to argumentu ir par maz, ka saka, ka mēs jebkurā brīdī varam izlemt viņus atsaukt atpakaļ. Es nedomāju, kas būs tik vienkārši izdarāms. Tātad jau viens jautājums, kas man nav skaidrs. Bet otrs - atkal tas, par kuru es runāju vienmēr, — ir budžeta jautājums. Man ir priekšā šis dokuments, kurā tālāk ir sarakstītas, es negribu jūsu laiku kavēt, bet tālāk ir sarakstītas ne tikai šīs algas, par ko šeit runāja, ka 500 latu mēnesī, bet arī invaliditātes apmaksa klāt pie visa tā — cik procenti, teiksim, pirmās grupas invalīdam, cik — tam, cik — tam. Un ierakstīts, ka visas šīs pensijas un izmaksas būs no Aizsardzības ministrijas budžeta. No kā tad veidojas Aizsardzības ministrijas budžets? Vai tikai no dāvinājumiem? Un vai dāvinājumi tieši tur ienāk? Viņš veidojas kā viens komponents no valsts budžeta. Un tālāk, ja mēs ierakstām, ka vienreizējs pabalsts 40 tūkstošu latu apmērā gadījumā, ja cilvēks ir kritis, nu, atkal summa ir diezgan ievērojama. 40 tūkstoši latu. Vai mēs neesam atkal par daudz izšķērdīgi, ja mēs labi zinām, ko nozīmē 40 tūkstoši latu šajā budžeta krīzes stāvoklī kādai lauku skolai vai vairākām skolām uzreiz? Un ko tas nozīmē vispār kopumā Izglītības ministrijas sistēmai šobrīd?

Man rodas jautājums — vai mēs varam tik vieglprātīgi, nedomājot sākt mētāties ar šādu naudu? Un es gribu būt tas, kas ir izteicis šo brīdinājumu šeit no tribīnes. Un ja būtu atkal tā, ka pēc pāris mēnešiem sūtīs šeit kādu cinka zārkā šurp un teiks, ka tas ir uz Dānijas rēķina, tas zārks, es gribētu būt tomēr tas, kas varēs tad atgādināt. Jā, ka es biju šeit, tribīnē, un brīdināju, ka sākas nopietna karadarbība un ka tur var iet bojā cilvēki. Un mēs labi zinām, kāds smags ekonomiskais stāvoklis ir Latvijā, un teikt, ka brīvprātīgi — tas ir maigi teikts. Šodien daudzi latviešu puiši atradīsies, ne tikai tādi, kuri grib pašaudīties, kuriem tas ir ielikts varbūt gēnos, bet arī tādi, kas, smaga trūkuma spiesti, dosies uz turieni ar vienīgo cerību - dzīvi un nopelnījuši atgriezties. Protams, ja mums ir brīva Latvija un brīva robeža, var pieteikties arī franču leģionā un var pieteikties citur. Bet vai vajadzētu to šādā veidā caur Saeimu virzīt kā noteiktu Latvijas struktūrvienību Dānijas bataljonā? Kāpēc nevarētu no Latvijas brīvprātīgie pieteikties šajā Dānijas bataljonā? Un tad izlemt pēc tam visas šīs finansiālās sekas savādāk, bet nevis tieši kā pašreiz - no valsts budžeta. Tātad es šos divus brīdinājumus tomēr no šejienes esmu izteicis un labprāt gribētu dzirdēt argumentētu atbildi, ka es maldos. Paldies!

Sēdes vadītājs. Anita Stankēviča, Kristīgo demokrātu savienība. Pēc tam - Antons Seiksts.

 

A.Stankēviča (KDS). Godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Paskatieties uz šo Ministru kabineta iesniegto dokumentu, ar kuru laiku viņš ir datēts! Lēmums ir pieņemts 1995.gada 18.jūlijā, kad šis vilciens, par kuru mēs šodien runājām, jau sen bija aizgājis un puiši jau bija Dānijā. Tagad mums ir jadebatē šobrīd par to, vai to vajag vai nevajag. Es esmu par to, ka šādiem pasākumiem ir jābūt, es esmu pret formu, kādā viņi tiek veidoti un organizēti. Un daudzi klātesošie zālē arī nesaprot, kas šī ir par vienību un kas ir “baltbats”? Mēs te putrojam tātad it kā divas lietas kopā. Mēs pagājušā gada budžeta grozījumos diezgan lielu summu, šim tam atņemot, novirzījām tieši šim Baltijas bataljonam, kad mēs tikām pārliecināti, ka bez tā mēs arī nekādā Eiropā neieiesim un ka bez tā mums nebūs ne dāvinājumu, ne instruktoru, ne angļu valodas skolotāju. Mēs to visu izdarījām, un, paldies Dievam, tas Baltijas bataljons ir sācis veidoties un tam ir arī loģiska jēga. Tie ir tie pirmie sadarbības meklējumi starp šīm trim Baltijas valstīm.

Šī vairāk izskatās pēc avantūras. Un man reizēm ir ļoti neērti par to, ka mēs, kad vajadzētu kaunēties, ka mūs izmanto kā trešās pasaules valstis, lai aizsūtītu pusapmācītus vīrus tur, kur citi vairs negrib sēdēt, ka mēs ar to lepojamies, mēs nekaunamies par to, ka mūs izmanto. Pietiek kādam mums kaut ko pasolīt, un mēs absolūti vairs neskatāmies, vai tas mums ir izdevīgi vai nav izdevīgi un ko mums tas beigu beigās maksā.

Tagad vēl viena lieta. Mēs te esam jau tik ilgi Saeimā, un mēs neesam varējuši nokārtot absolūti nekādu tādu jautājumu, kurš varbūt mūsu budžetā pārāk lielu robu neiecirstu. Tad, kad krievu armijā paņēma mūsu puišus, viņus paņēma varmācīgi, viņiem nebija citas izejas. Tiem, kuri atnāca mājās kā invalīdi, nav arī darba stāža. Viņus paņēma no skolas sola. Daudzi aizgāja bojā. Ir vecas vientuļas mātes, kuras dzīvo no minimālajām pensijām. Mēs neesam varējuši atrast pat šiem puišiem naudu medikamentiem, ko piemest pie šī atalgojuma. Mēs nevaram arī absolūti neko palīdzēt šiem vecajiem cilvēkiem. Tad šiem brīvprātīgajiem, kuri paši grib uz turieni doties, mēs kā kompensāciju ģimenei solām 40 tūkstošus latu. Tādā gadījumā, es vēlreiz saku, vai mēs drusciņ ar šo savu skriešanu uz Eiropu par katru cenu kaut kur nepārsteidzamies. Es saprotu, ka vispirms ir jāsakārto aizsardzības sistēma šeit, ir jāizveido maksimāli kopēja sistēma ar Baltijas valstīm un tad jāskatās, kā mēs paplašināmies ar sakārtotiem aizsardzības spēkiem un ar to nastu, ko var pavilkt mūsu budžets. Tā ka tas laikam būtu viss. Paldies!

Sēdes vadītājs. Antons Seiksts, “Latvijas ceļš”!

 

A.Seiksts (LC). Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Es pieļauju, ka argumenti atkārtosies. Līgotņa kungs pamatoti norādīja, ka, ja kategoriski neļauj cilvēkiem šādā veidā īstenot viņu gribu, tad zināmā mērā tas varētu būt arī cilvēktiesību ierobežojums.

Bet es gribu drusciņ runāt par ko citu. Latvijai vienīgais izdzīvošanas veids ir orientācija uz Rietumiem. Cita ceļa nav! Ja izolacionismu — habilitēti un nopietni vēsturnieki - Kreituses kundze un Virša kungs, un citi apstiprinās — ja izolacionismu varēja atļauties ASV starpkaru periodā bez liela riska, Amerika vispār var daudz ko darīt bez riska savai drošībai, tad Latvijai izolacionisms nav pieņemams. Un es teikšu pilnīgi skaidri un gaiši: izolacionisms Latvijai ir vāji slēpta orientācija uz atpakaļceļu Krievijā! Skaidri un gaiši ir jāsaka. Un nevajag izdomāt neko citu! Tiktāl, ciktāl Latvija var kaut ko darīt, tuvinoties jebkurā veidā Rietumiem, tas ir jādara likumdevējam ar visu atbildības sajūtu. Un es, apspriežot frakcijā šo jautājumu, Ministru prezidentu lūdzu komentēt, kā veidosies situācija, ja ASV likumdevējā — ASV kongresā — ierosinātā un apstiprinātā embargo atcelšana īstenojas.

Ir pilnīgi skaidrs, ka, pirmkārt, šī embargo atcelšana notiek tikai pēc ANO spēku aiziešanas. Un, otrkārt, kā jau te referents norādīja un Ministru prezidents norādīja, Latvijas valdība jebkurā laikā var atsaukt atpakaļ. Es neredzu nevienu argumentu, nevienu vērā ņemamu argumentu, kas būtu cienījams arguments pret šo lēmumu.

Nākošais. Kā mēs izskatīsimies Baltijas vienotības kontekstā? Igauņi un lietuvieši var to darīt, bet latvieši pēkšņi nevar. Un latvieši “aiz matiem velk” argumentus. Piedodiet, tad es tā arī saprotu, jo atklāti jau nevar pateikt, ka mēs gribam atpakaļ NVS vai vēl kaut kādā savienībā, bet būtībā tas nozīmē tikai to.

Un pats pēdējais. Ja neitrālā Zviedrija, kura gadu simteņu gaitā 118 gadus nav karojusi, kura par neitralitātes paraugu pasaulē der, pat Zviedrija šajā situācijā nenostājas malā, ko tad mēs, kādā veidā mēs komentēsim, kā skaidrosim savu nostāju, ja tā būs gadījumā negatīva.

Un es gribu vienkārši teikt, ka iestāties par Latvijas brīvību šobrīd zināmā mērā nozīmē arī mūsu brīvprātīgajiem atrasties Horvātijā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Pirms turpinām debates vai arī neturpinām, mums ir jāizskata deputātu priekšlikums. “Ierosinām 3.augusta Saeimas sēdi turpināt bez pārtraukuma, līdz tiks izskatīts likumprojekts “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”. Es jūs varu informēt, ka mums vēl ir runātāji par šo jautājumu. Deputāti Laviņa, Meierovics, Krastiņš, Ameriks, Pētersons un Resnais ir pieteikušies runāt.

Tad tālāk mums jau darba kārtībā ir secīgi iebalsots Izglītības likums, un tad nāk vēlēšanu aģitācijas likums “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”.

Vēl deputātiem informācijai. Pirms viens runā “par”, viens “pret”, informācijai: 38 deputāti iesniedza priekšlikumu sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi 9.augustā pulksten 14.00 un izsludināt šādu sēdes darba kārtību:

1. Likumprojekts “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Saeimas Prezidijs savā sēdē šādu prasību izskatīja un sasauc Saeimas ārkārtas sēdi 9.augustā pulksten 14.00.

Tālāk. Saeimas Prezidijs pēc tam, kad būs zināms, cik tālu mēs esam tikuši ar šo darba kārtību, izskatīs jautājumu par Saeimas kārtējās sēdes sasaukšanu 9.augustā pulksten 9.00. Mēs šādu lēmumu nevaram pieņemt tikai tāpēc, ka mēs nevaram sasaukt sēdi vispār. Mums ir jāsasauc sēde, izsludinot darba kārtību, bet darba kārtību mēs varam izsludināt tad, kad mēs redzēsim, kur mēs esam palikuši kārtējā Saeimas sēdē. Tas ir informācijai.

Tagad, lūdzu, vai kāds vēlas runāt par priekšlikumu. Lūdzu! Jā, un informācijai. Es ļoti atvainojos! Informācijai vēl. Ir iesniegts priekšlikums Saeimas ārkārtas sēdi sasaukt 9.augustā pulksten 14.30. Jāsaka, ka Prezidijs uz ārkārtas sēdēm, kur ir daudz jautājumu, ko lūdz izskatīt komisijas, raugās visai bažīgi. Mēs domājam, ka lietderīgāk ir tomēr papildināt sēdes ar kārtējām sēdēm un izskatīt jautājumus tādā secībā, kā ir iesniegti. Bet pati Saeima vienmēr var lemt par secību, kādā izskatīt jautājumus.

Lūdzu, Jānis Lagzdiņš - Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs, “Latvijas ceļa” deputāts!

 

J.Lagzdiņš (LC). Godātie kolēģi! Šajā gadā mums ir bijušas deviņas sēdes, kurās mēs neesam pieņēmuši nevienu likumprojektu. Tātad neesam veikuši šajās deviņās sēdēs savu pamatdarbu. Šodien ir devītā sēde, kura laikam beigsies bez neviena likumprojekta pieņemšanas vai izskatīšanas. Tādēļ arī es aicinu tomēr atbalstīt šo priekšlikumu un pieņemt vismaz divus likumprojektus. Tātad šo izglītības likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” un likumprojektu par aģitāciju priekšvēlēšanu periodā. Es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par priekšlikumu sēdi turpināt bez pārtraukuma, līdz tiks izskatīts likumprojekts “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”. Lūdzu rezultātu! Par - 23, pret - 28, atturas - 20. Priekšlikums nav pieņemts.

Lūdzu zvanu! Es domāju, ka deputāte Laviņa neiebilst, jo runāt četras minūtes acīmredzot... Vai jūs vēlaties četras minūtes? Nevēlaties.

Lūdzu, reģistrēties! Reģistrējamies!

Godātie kolēģi! Tiem, kuri atstāj zāli, neklausoties savu reģistrāciju, es vēlreiz atgādinu, ka nākamā kārtējā sēde būs 9.augustā, tas ir, trešdien, pulksten 9.00.

 

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi, šodien pulksten 16.54 reģistrējās 93 deputāti. Nereģistrējās Jānis Jurkāns, Viesturs Pauls Karnups, Mārtiņš Ādams Kalniņš, Oļģerts Pavlovskis, Valdis Pavlovskis, Anna Seile.

Sēdes vadītājs. Sēde ir slēgta. Nākamā sēde 9.augustā pulksten 9.00.