Kā tautsaimniecības nākotni noteic konkurence, cena un kvalitāte

Ekonomikas institūta direktore Dr. habil. oec. Raita Karnīte:

Latvijas tautsaimniecības attīstības mērķis ir tautas labklājības paaugstināšana. Lai to sasniegtu, ir jāražo produkcija, jāsniedz pakalpojumi un jāatrod kāds, kas saražoto produkciju un pakalpojumus nopērk un par tiem samaksā ne mazāk, bet vairāk, nekā iztērēts to ražošanai. Šajā aspektā nav īpaši svarīgi, ko ražot un kādus pakalpojumus piedāvāt, tas ir, kāda ir tautsaimniecības nozaru struktūra procentos. Galvenais, lai to kādam vajadzētu. Lai tā būtu, precei un pakalpojumiem jābūt derīgiem, lētiem un kvalitatīviem.

Maza valsts nevar visu savām vajadzībām saražot pati, tāpēc tai jāatver tirgus citu valstu ražotājiem, tas rada konkurenci iekšējā tirgū, spiež pazemināt cenu un uzlabot kvalitāti. Savukārt sev piemērotus produkcijas un pakalpojumu veidus Latvija var ražot vairāk, nekā pieprasa vietējais tirgus, tāpēc jāmeklē citi tirgi. Arī tur Latvijas preci sagaida konkurence, kas spiež ražot lētāk un labāk nekā citi.

Tātad trīs svarīgas lietas nosaka Latvijas tautsaimniecības nākotni — konkurence, cena un kvalitāte.

Kāda varētu izskatīties Latvijas tautsaimniecība šādā gaismā?

Pirmkārt, ir nozares un uzņēmumi, kas apkalpo tikai un vienīgi vietējo tirgu. Cenas un kvalitātes noregulēšanai darbojas iekšējā tirgus konkurence. Atbilstoši tirgus ietilpībai šādās nozarēs darbojas pārsvarā mazi uzņēmumi, piemēram, vietējie komunālās saimniecības uzņēmumi, frizētavas. Taču arī šajā uzņēmumu grupā pastāv konkurence, notiek koncentrācijas un specializācijas procesi, kuru ietekmē var izveidoties spēcīgi uzņēmumi, kas var pieteikt sevi plašākā tirgū (reģionā, valstī, ārējā tirgū specifiskā veidā, piemēram, daloties pieredzē, dibinot filiāles). Tikpat labi arī vietējos pakalpojumus var sniegt ārvalstu uzņēmumi.

Otrkārt, ir nozares un uzņēmumi, kas ražo galaproduktu un sniedz pakalpojumus vietējā tirgū, bet arī eksportē. Šāds modelis Latvijā ir visvairāk izplatīts un liekas pievilcīgs. Uzņēmums ražo vietējam tirgum un, kad tā jauda pārsniedz vietējā tirgus iespējas, meklē eksporta tirgus. Tā mēģina strādāt Latvijas pārtikas rūpniecība, tekstilrūpniecība, kokapstrāde, lauksaimniecība.

Mūsdienu tautsaimniecībā šāds modelis nav dzīvotspējīgs, jo pakārtoti saražotā eksporta prece, izrādās, nav konkurētspējīga, tā jāpārdod neizdevīgi. Piemērs – pārtikas rūpniecība, kokrūpniecība.

Dažās nozarēs ir iespējams tikai šāds darbības modelis, piemēram, telekomunikācijas, finansu pakalpojumi, zinātne, izglītība, kultūra.

Treškārt, ir nozares un uzņēmumi, kas galvenokārt orientējas uz ārējo tirgu, bet var pārdot produkciju arī vietējā tirgū. Pateicoties šādām nozarēm un uzņēmumiem, tiek kompensēts tehnikas, tehnoloģiju un izejvielu imports citās nozarēs. Šīs nozares un uzņēmumi ir Latvijai ļoti svarīgi.

Eksporta nozarēs galvenā iezīme ir specializācija, turpat ir arī koncentrācija, tā nepieciešama, lai nodrošinātu konkurētspēju. Latvijā uzņēmumi var iegūt eksporta nozares statusu, ja tie:

— piedalās kāda liela citas valsts uzņēmuma ražošanas ciklā, ražojot un eksportējot kādu starpproduktu,

— ražo konkurētspējīgu galaproduktu. Visbiežāk tie ir multinacionāli uzņēmumi, kas atvēruši ražotnes Latvijā, kam jau ir sava tirgus niša un firmas zīme, — parasti īpašnieks ir ārvalstnieks,

— uzņēmuma vai nozares specifika ir ārējā ekonomiskā darbība — tranzītu apkalpojoši uzņēmumi, ostas,

— citas variācijas.

Latvijas eksportdarbība līdz šim ir veidojusies statiski, bez noteiktas vadības. Taču pasaules tirgus konkurence ir pārāk sīva, lai to spētu pārvarēt katrs atsevišķais Latvijas uzņēmējs. Iekļūšanai ārējā tirgū nepietiek ar to, ka kādus uzņēmējus kādreiz paņem līdzi kādā delegācijā vai aizved uz starptautisku gadatirgu. Tirgus veidošana ir dārgs un specifisks process. Tas un vēl citi apstākļi pierāda, ka trešās grupas nozaru veidošanai ir nepieciešama speciāla valsts organizēta darbība. Kādas varētu būt šīs pēdējās grupas nozares?

Pašlaik vislielāko eksportspēju uzrāda kokapstrāde, tekstilpreču ražošana un pārtikas ražošana. Eksporta struktūra gan tirgus, gan pievienotās vērtības ziņā nav ideāla. Ne velti tā kritizēta jaunākajos valsts stratēģiskajos dokumentos un pieņemta pat atbilstoša nacionālā programma.

Pamatojoties uz ražošanas faktoru analīzi, izdalāmas vairākas iespējamās un izdevīgākās eksporta nozaru grupas:

— kokapstrāde, kas izmanto koksnes resursus,

— pārtikas rūpniecība, kas izmanto lauksaimniecības resursus,

— būvniecība un būvmateriālu ražošana, kas varētu attīstīties uz vietējo būvmateriālu resursu bāzes,

— nozares, kas izmanto izglītota darbaspēka resursus, tajā skaitrā augstās tehnoloģijas,

— tranzīts.

Visinteresantākā un perspektīvākā ir nozaru grupa, kas izmanto nezūdošos — izglītota darbaspēka resursus. Atbilstoši visiecienītākajiem apmācību virzieniem un dabiskajai darba un iemaņu specializācijai Latvijā acīs krītošās perspektīvās nozares ir:

— ar ārstniecību saistītās — starptautiskie ārstniecības pakalpojumi, medicīnas tehnikas ražošana, farmakoloģija, medicīniskā izglītība,

— juridiskās — starptautiskie juridiskie pakalpojumi — tieši šo nozari atzīmēja ES delegācijas pārstāvji, apspriežot Latvijas nacionālās attīstības plānu, juridiskā izglītība,

matemātiskās — datorindustrija, informācijas tehnoloģiju nozares, matemātikas zinātnes produkcija, izglītība,

tehniskās — elektronika un elektrotehniskā industrija, telekomunikācijas un atbilstoša izglītība,

— kultūra — kultūras produkts, kultūras industrija, īpaši mūzikas industrija, izglītība,

— ekonomiskās — starptautiskā finansu starpniecība, finansu un uzņēmējdarbības konsultācijas, pēc atbilstošas pārstrukturizācijas un kvalitātes uzlabošanas arī ekonomiskā izglītība un pētījumi.

Šo nozaru devums eksporta struktūrā jau tagad pieaug, bet atbilstoši vadīts, tas varētu nodrošināt ne mazāk kā 50% kvalitatīvu eksporta produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanu ārējam tirgum.

Pārējais jādod citām iepriekš nosauktajām nozarēm, kā arī mazāk nozīmīgām nozarēm. No tām visinteresantākā ir pārtikas rūpniecība. Tās nozīme ir saistīta ar lauksaimniecības attīstību, attīstības perspektīvas — ar nekad nebeidzamo cilvēku vēlēšanos šad tad kaut ko apēst. Patiesībā pārtikas rūpniecība ir drošākais lauksaimniecības pastāvēšanas pamats, to pierāda, piemēram, Ungārijas pieredze. Var paredzēt, ka tieši lauksaimniecības produktu eksportam ir un būs formāli un neformāli šķēršļi, kamēr pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, it īpaši speciālam produkcijas veidam tirgu var atrast. Pārtikas rūpniecība pakļaujas decentralizācijai, tāpēc to var izmantot reģionālo nodarbinātības problēmu risināšanai. Līdzīgas priekšrocības ir kokapstrādei un būvmateriālu ražošanai.

Protams, kamēr izveidosies jaunās eksporta nozares un kamēr Latvija varēs izmantot lēta darbaspēka priekšrocības, eksporta tirgū noturēsies arī pašreizējās eksportētājas — tekstilrūpniecība, apavu sagataves u.c., bet to perspektīvas nav pārāk ilglaicīgas.

Lieki teikt, ka optimāls tautsaimniecības modelis Latvijā vēl nav izveidojies, un to neviens apzināti nav veidojis. Latvijas preču konkurētspēja ir vāja pat iekšējā tirgū, un tur nelīdz atrunas par nepareizu valūtas kursu, ļauniem ārvalstu preču tirgotājiem un nepareizu tirgus aizsardzības politiku. Prece nav konkurētspējīga cenā, citādi sakot, saņemtie ienākumi no preču pārdošanas nedod daudz vairāk par vienkāršu eksistenci.

Kas jādara, lai stāvoklis uzlabotos?

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka tautsaimniecības modelis, tai skaitā eksporta struktūra ir jāveido apzināti. Ir jānosauc tās nozares, kuras valsts uzskata par svarīgām, un jāpaziņo par valsts attieksmi pret šīm nozarēm, citiem vārdiem, ir jānoformulē prioritātes, jāatrod katras nozares vieta tautsaimniecībā. Izvairīšanās no šīs darbības ir saprotama, daudziem tā liekas atgriešanās pie vecās plānošanas sistēmas, bet tā tas nav. Bez noteikta perspektīva attīstības plāna nedarbojas neviena attīstīta valsts.

Šajā aspektā īpaši svarīgi pašlaik ir veikt selektīvu ārvalstu investīciju piesaistīšanu nozarēs, kas ir ilgtspējīgi eksportspējīgas, nevis vienkārši tāpat. Tā kā Latvija ir maza valsts, īsto eksporta nozaru skaits nebūs visai liels – mazām valstīm ir raksturīga un vēlama specializācija. Vai viena no retajām eksporta nozarēm būs celulozes ražošana?

Otrkārt, beidzot jāatzīst, ka kvalitatīvu un konkurētspējīgu eksporta preci (pakalpojumus) var ražot tikai inovatīvās ražošanas vienībās. Lai izveidotos inovatīvas vienības, ir jāizveido bāze. Administratīvā līmenī tas nozīmē, ka steidzīgi jāizstrādā un jāievieš nacionālā inovāciju sistēma, kas skaidri pasaka, kā uzņēmumi tiek pie inovatīviem risinājumiem – attīsta savu vai izmanto kopējo.

Mūsu pētījumi un arī jaunākais Centrālās statistikas pārvaldes veiktais apsekojums liecina, ka uzņēmumiem ir visai vājš priekšstats par to, kas reāli ir inovācijas. Produktu un pakalpojumu uzlabošanai tie galvenokārt izmanto tirgus pieredzi, pieredzi, ko dod ārvalstu ieguldītājs, citu valstu inovatīvās struktūras. Ar to nepietiek. Stokholmas augstskolas studentu veiktais pētījums uzskatāmi parāda, ka ārvalstu ieguldītāji neveicina vietējās inovāciju sistēmas attīstību, tieši otrādi, tie cenšas to kavēt un pārpirkt inovatīvās idejas, lai ieviestu tās savas valsts uzņēmumos.

Inovatīvas un eksportspējīgas valsts modelī, protams, pavisam cita loma jāpiešķir izglītībai un zinātnei. Pirmkārt, jāpanāk, lai jaunās idejas nepamestu valsti, lai tās nevarētu pārpirkt. Ar nacionālām jūtām vien šeit nepietiks, par to vajadzēs maksāt. Otrkārt, ir jāveido bāze inovāciju radītāju veidošanai – izglītībai. Izglītības uzdevums ir veidot uzņēmīgu, darba tirgū konkurētspējīgu pilsoni, sākot no pirmās klases. Ar pašreizējām metodēm to panākt neizdosies.

Treškārt, jāpārdomā un jārada dzīvotspējīga uzņēmējdarbības struktūra valstī. Latvijā visi uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumi ir veltīti mazo un vidējo uzņēmumu veidošanai – veidojiet, vienalga kur un vienalga kā. Bet ko šie uzņēmumi darīs tālāk? Kā pastāvēs un kur liks savu produkciju, kā tiks ārējā tirgū?

Ārvalstu pieredze liecina, ka mazie uzņēmumi var pastāvēt, ja tie atrod patronu — lielu uzņēmumu, piedaloties liela uzņēmuma piegāžu ķēdē vai apkalpojot to. Kādi būs tie uzņēmumi, kam mazie varēs piesaistīties? Nav zināms. Mazi uzņēmumi var veidot arī savstarpējus sadarbības tīklus. Atbilstoši latviešu mentalitātei arī šeit ir nepieciešama valsts palīdzība.

Vēl būtu jārunā par uzņēmējdarbības reģionālo struktūru. Liekas, pārāk lielas ilūzijas par vienādu reģionālo attīstību lolot nav vērts, tomēr, veidojot tautsaimniecības attīstības modeli, reģionālo aspektu nevar aizmirst. Diemžēl reģionālajai attīstībai nepietiek ar nolēmumu, ka turpmāk ir jārunā par lauku, nevis lauksaimniecības attīstību. Lauku attīstība ir jāaizpilda ar konkrētām nozarēm. Vai pietiks tikai ar tūrismu?

Visbeidzot — jārūpējas par formālo eksporta šķēršļu novēršanu. Protams, Latvijas dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā, starptautiskie līgumu un citi jau veiktie pasākumi ir noderīgi makrolīmenī. Tomēr var paredzēt, ka savas valsts iekšējā tirgus aizsardzības nolūkā priekšplānā izvirzīsies neformālie tirgus aizsardzības mehānismi – noteikumi par produkcijas kvalitāti, drošības standarti u.c. Šajā aspektā nozīmīgs ir darbs, ko pašlaik veic Zemkopības ministrija, līdzīgus pasākumus vajadzētu uzsākt arī medicīnā, izglītībā, elektronikā, būvniecībā un būvmateriālu ražošanā.