Pirms jaunā mācību gada — jauns likums, jaunas grāmatas, jauni uzdevumi

Ejot uz jauno mācību gadu, Dailes teātra vestibilos rīdzinieki var apmeklēt skolēnu tirdziņu, kurā ir arī jauno grāmatu klāsts. Foto: Arnis Blumbergs

Tuvojas kārtējais jaunais mācību gads, taču tas pāri par 60 tūkstošiem pedagogu, kuri strādā skolās un bērnudārzos, vienalga, vai tās būtu valsts vai privātās izglītības iestādes, sāksies ar zināmām pārmaiņām līdzšinējās nostādnēs, jo būs sācis darboties jaunais likums “Grozījumi Latvijas Republikas Izglītības likumā”.

Līdzšinējais Izglītības likums bija spēkā kopš 1991.gada jūnija un, protams, aizvadītais lielo pārvērtību laiks ir bijis saistīts ar būtiskām pārmaiņām arī izglītības norisēs.

Jauno likumu “Latvijas Vēstnesis” lūdz komentēt Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības un zinātnes iestāžu pārvaldes vadītāju Austri Vasipu :

— Līdzšinējais Izglītības likums darbojas jau četrus gadus un, protams, ir novecojis daudzās likuma iedaļās un punktos. 1994.gadā divas reizes Ministru kabinets 81.panta kārtībā pieņēma grozījumus Izglītības likumā, taču Saeimas Izglītības un kultūras komisija uzskatīja, ka izstrādātie grozījumi nav pilnvērtīgi. Pateicoties šīs komisijas pūlēm un izglītības darbinieku pūliņiem, Saeima šos “Grozījumus Latvijas Republikas Izglītības likumā” trešajā lasījumā pieņēma pirms nedēļas.

Kādi ir būtiskākie grozījumi? Vispirms jāmin 5.pants, tātad pants, kurā runāts par mācību valodu Latvijas Republikas skolās. Mūsu valstī apmēram trešdaļā skolu mācības notiek krievu valodā, taču konceptuālā nostādne paredz pakāpenisku pāreju uz atsevišķu mācību priekšmetu pasniegšanu latviešu valodā, un minoritāšu skolu audzēkņiem pēc deviņgadīgās skolas pabeigšanas jāsasniedz tāds latviešu valodas zināšanu līmenis, lai viņi spētu turpināt izglītību vidusskolās ar latviešu mācībvalodu. Šajos Izglītības likuma grozījumos paredzēts, ka 1.— 9.klasē vismaz divos, bet 10.— 12.klasē vismaz trijos mācību priekšmetos mācībām jānotiek valsts valodā. Taču šis grozījumu punkts stāsies spēkā 1996.gada 1.septembrī, lai skolotāji varētu mierīgi, pārdomāti sagatavoties šim solim, arī skolēniem, vecākiem un zināmai sabiedrības daļai ir vajadzīgs laiks psiholoģiskai pārejai uz šo jauninājumu.

Būtisks ir arī grozījums par Ministru kabineta kompetenci mācību iestāžu atvēršanā un slēgšanā. Līdz šim Izglītības likums paredzēja, ka Ministru kabinets organizē un slēdz profesionāli tehniskās skolas un augstākās mācību iestādes. Tagad papildinājums paredz, ka šīs Ministru kabineta funkcijas attiecas arī uz vispārizglītojošām skolām.

Tas nozīmē to, ka, virzoties uz valsts ģimnāzijas statusa piešķiršanu mācību iestādēm, Izglītības ministrija turpmāk varēs ierosināt šādu ģimnāziju atvēršanu, bet Ministru kabinets ar savu lēmumu izšķirs — apstiprināt vai neapstiprināt šo ierosinājumu.

Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas tiesības paplašinās punkts, kas paredz, ka Izglītības ministrijai ir tiesības pieprasīt darba devējam lauzt darba līgumu ar mācību un audzināšanas iestādes vadītāju, kurš nav pildījis savus darba pienākumus saskaņā ar Izglītības likumu vai darba līguma nosacījumiem. Tas ir ļoti svarīgi līdz šim bieži vien neatrisinātās situācijās, kad pašvaldības gan ieceļ mācību iestādes vadītāju, taču, ja tas netiek galā ar saviem pienākumiem, Izglītības un zinātnes ministrija nebija tiesīga pati ar savu lēmumu atcelt no darba šādu izglītības iestādes vadītāju.

Ir sakārtots princips, kas attiecas uz rajonu un pilsētu pašvaldību kompetenci izglītībā. Iepriekšējais likums paredzēja, ka ir jāapmeklē dzīvesvietai tuvākā skola — es runāju par obligāto vispārējo izglītību. Grozījumi paredz, ka bērnam ir tiesības mācīties jebkurā skolā. Ja pašvaldības pārziņā nav šādas mācību un audzināšanas iestādes, tad jāslēdz līgums ar to pašvaldību, kuras teritorijā bērns mācīsies. Līdz ar to tagad ar šiem grozījumiem Izglītības likumā tiek realizētas ikviena tiesības apmeklēt jebkuru skolu, kas viņu interesē.

Ir norāde arī par to, ka pašvaldībām, atverot vai reorganizējot, vai slēdzot skolas, šis jautājums ir jāsaskaņo ar Izglītības un zinātnes ministriju; otrs — pašvaldībām, pieņemot darbā mācību iestāžu direktorus, arī šis jautājums jāsaskaņo ar ministriju. Un tas atkal ir loģiski, nevis kā iepriekš, kad algas mēs gan maksājām, bet nevarējām viņu lietās iejaukties.

Trīspadsmitajā pantā ir precizēts jautājums par rajona pašvaldības skolu valdi. Iepriekšējā Izglītības likuma daudzi šī panta punkti izrādījās formāli. Kaut vai punkts, kas paredzēja, ka skolu valdes priekšsēdētāju un skolu valdes locekļus ievēl, taču dzīve pierādīja, ka vēlēšanas nedod vajadzīgo efektu. Tāpēc turpmāk skolu valdes vadītāju un valdes locekļus iecels pašvaldība, saskaņojot to ar Izglītības un zinātnes ministriju. Tāpat ir skaidri norādīts, ka skolu valdi finansē no pašvaldības budžeta.

Jaunums ir arī sešpadsmitajā pantā, kur piecos punktos uzskaitīts, par ko atbild mācību un audzināšanas iestādes direktors. Tātad likuma kārtībā konkrēti noteikta direktora atbildība. Būtiska ir norāde, ka skolas direktors likuma un Ministru kabineta ietvaros ir tiesīgs noteikt darbinieka algu.

Jāpiebilst, ka speciālajās skolās, ja pastāv attiecīgi apstākļi profesionālajai apmācībai, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikuma un Ministru kabineta lēmuma mācību laiku var pagarināt par vienu vai diviem gadiem. Tas ir būtiski, jo līdz šim šo skolu audzēkņi pabeidza devīto klasi un, būdami bez profesijas, bija pakļauti riskam palikt bez darba. Tagad šajā laikā viņi apgūs profesiju un arī fiziski un garīgi nobriedīs, adoptēsies dzīvei.

Ja runā par speciālajām, īpaša režīma skolām — pirmā šāda skola tiks atvērta šajā gadā Alūksnes rajonā, Strautiņos — , tad tiek paredzēts, ka lēmumu par šādu skolu atvēršanu vai slēgšanu turpmāk pieņems Ministru kabinets. Tas novērsīs līdzšinējos asos strīdus starp ministriju un pašvaldībām, kas nebūt nevēlas savā teritorijā redzēt šādu skolu.

Un pēdējais — 67.pants, kas nosaka, ka mācību un audzināšanas iestāžu ēkas un telpas nedrīkst izmantot likumā neparedzētiem mērķiem bez Izglītības un zinātnes ministrijas piekrišanas. Patlaban neapmierinoša aina vērojama bijušajos bērnudārzos, kur šīs ēkas bieži vien dažādi resori pārvērš gan par ražošanas iecirkņiem, gan par noliktavām, ja pašvaldība uzskata, ka nav izdevīgi tur uzturēt bērnus. Tagad tas vairs nebūs iespējams. Arī pieprasījums pēc bērnudārziem strauji pieaug.

Kopumā jāatzīst, ka šis likums “Grozījumi Izglītības likumā” ir gan nedaudz aizkavējies, taču ļoti aktuāls un tāds, kas ļaus atrisināt daudzas problēmas.

Vairis Ozols,

“LV” nozares redaktors