DIPLOMĀTIJA

“Es no sirds ticu Latvijas nākotnei”

Žanna Debenē, Francijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Jau vairākus gadus pie skaistā jūgendstila nama Rīgā, Raiņa bulvārī, plīvo Francijas Republikas karogs, atgādinot par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanos: šajā namā, kas ir Francijas īpašums, Francijas vēstniecība atradās arī laikā starp abiem pasaules kariem, līdz Latvijas okupācijai. Pēdējā pusgadsimtā šis nams piedzīvojis arī melnus brīžus.

Ilgus pēckara gadus šeit atradās Latvijas PSR prokuratūra. 1991. gada janvārī no šīs ēkas omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai, un 1991. gada augusta puča dienās pie šīs ēkas plīvoja sarkanais karogs. Vēsturisko asociāciju kontekstā visai neparasta sajūta bija vienu stundu pavadīt šajā namā tagad, izteikti franciskā gaisotnē. To radīja maigi sārtais sienu krāsojums, gaumīgās vāzes un citi mākslas priekšmeti vēstnieces kabinetā. Un, protams, pati kabineta saimniece - Žanna Debenē, Francijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece mūsu valstī. Jāpiebilst, ka noskaņas tēlojums nebūtu pilnīgs, ja neminētu Debenē kundzes mīluli Vinniju, milzīgu vilku sugas kuci, kas nākusi no Trinidadas (Žanna Debenē bijusi Francijas vēstniece salu valstiņā Trinidadā un Tobago) un jau astoņus gadus ir Žannas Debenē uzticama pavadone visur, kur saimnieci aizved diplomātiskie pienākumi. Intervijas laikā Vinnija miermīlīgi nogūlās zem galda un uzmanīgi klausījās savas saimnieces rāmajā franču valodas plūdumā. Latviski tulkota, intervija skanēja šādi:

- Jūsu ekselence, paldies, ka atradāt laiku šai intervijai. Sakiet, kādi bijuši Latvijā aizvadītie darba gadi? Kā zināms, Jūs savu akreditācijas rakstu mūsu valstī iesniedzāt 1993. gada pavasarī.

- Atklāti sakot, neesmu pat pamanījusi, kā aizritējis laiks. Mūsu vēstniecība ir ļoti maza, es domāju, personāla ziņā, un katram cilvēkam ir ļoti daudz darba. Visiem - gan latviešiem, kuri strādā mūsu vēstniecībā, gan arī francūžiem. Taču šis laiks ir bijis ļoti interesants, jo interesants ir mans darbs. Jo vairāk tāpēc, ka patlaban mans uzdevums ir likt atdzimt tradicionālajām draudzības saitēm, kas jau izsenis vienojušas Latviju un Franciju.

- Savā pirmajā tikšanās reizē ar latviešu žurnālistiem tūdaļ pēc ierašanās mūsu valstī Jūs teicāt, ka vēlaties plašāk iepazīt Latviju. Arī iespēju robežās apceļojot mūsu valsti. Vai Jums šo savu ieceri izdevies īstenot?

- Jā, tā ir programma, ko es pildu patiešām centīgi. Lai gan nevarētu teikt, ka gluži metodiski - neiznāk jau tik daudz laika, kā gribētos. Bez oficiālajām vizītēm, kurās arī esmu apmeklējusi dažādas Latvijas pilsētas, es ik brīdi, kolīdz darbs man ļauj “pazust” no Rīgas, braucu pa Latviju. Ik reizi mēģinu atklāt kādu jaunu Latvijas novadu. Es gan vēl nepazīstu visu jūsu valsti, taču pa šo laiku esmu diezgan daudz ceļojusi pa Latviju. Esmu bijusi Latgalē, kurp es laiku pa laikam braucu apciemot slavenos Latgales keramiķus. Apmeklēju arī citus Latvijas novadus un pilsētas, piemēram, Alūksni, Madonu, Valku, Cēsis, Limbažus, Salacgrīvu, Bausku, tāpat Kurzemes pilsētas...

- Kādi iespaidi Jums radušies pēc šiem braucieniem?

- Man Latvija ļoti patīk. Dažas vietas man atgādina Francijas dabu. Es runāju par savu dzimto novadu. Tas ir pie Puatjē. Tur ir gan līdzenumi, gan arī kalni. Kā pie Madonas vai Sabiles. Šādi ceļojumi man arī dod iespēju satikties ar cilvēkiem, labāk uztvert un izprast realitāti. Tie ir pavisam neformāli ceļojumi. Ja iespējams, es arī maltīti šādās reizēs ieturu ezera vai upes krastā. Man patīk fotografēt. Varbūt, kad būšu pensijā, no šīm fotogrāfijām kaut ko varēšu izveidot.

- Tas gan, liekas, nebūs vēl tik drīz.

- Drīz vēl nē, tomēr par to ir jādomā.

- Vai fotografēšana ir jūsu hobijs? Vai jūs ar to nodarbojāties arī Francijā?

- Nē, Francijā es fotografēju ļoti reti. Taču man ļoti patīk paturēt atmiņā skaistās vietas valstīs, kurās es strādāju. Tas man arī ļaus Francijas sabiedrību labāk iepazīstināt ar Latviju. Es savā darbā cenšos darīt visu, lai tuvinātu Latviju un Franciju. Uzskatu, ka abām valstīm vienai otru jāiepazīst iespējami labāk.

- Vai Jums ir īpaša interese par keramiku?

- Jā, man, kā redzat, šeit kabinetā arī ir viena Latgales vāze. Tas ir Vogula darbs. Manā dzīvoklī ir visu trīs brāļu Ušpeļu keramikas vāzes.

- Kas Jūs tieši saista Latgales keramikā?

- Gan krāsai, gan formai piemīt kas bezgala savdabīgs. Tie patiešām ir lieli meistari. Un patiešām interesanti cilvēki.

- Kāds Jums kopumā radies iespaids par latviešiem no šīm neformālajām tikšanās reizēm?

- Latvieši ir ļoti atklāti cilvēki. Man nepatīk vārds “jauki”, tāpēc es teiktu - latvieši ir sirsnīgi cilvēki. Nopietni, mīl darbu un daudz strādā.

- Paldies, tas ir labs vērtējums manai tautai. Savā pirmajā paziņojumā presei Jūs uzsvērāt Francijas vēsturiski labās attiecības ar Latviju. Kā vērtējat mūsu valsts attīstību, kā arī mūsu pašreizējās attiecības?

- Atklāti sakot, man šķiet, ka pašlaik mūsu sadarbība ir nepietiekama. Domāju - abu valstu interesēs ir šo sadarbību attīstīt plašāk. Visādā ziņā tā ir manas valdības griba un vēlēšanās.

- Vai šo sadarbību - kavē arī Latvijas pašreizējās finansiālās grūtības?

- Nē, es tā nedomāju. Mums vienkārši ir vēl jāstrādā. Manuprāt, visas lietas tomēr virzīsies uz priekšu un attīstīsies. Būtībā daudzas lietas jau tiek darītas. Piemēram, finansu jomā: tieši ar Francijas palīdzību bija iespējams atvērt Rīgas Fondu biržu. Ņoti labi kontakti ar Latviju izveidojušies Francijas Iekšlietu ministrijai. Tāpat ļoti laba sadarbība ir starp abu valstu aizsardzības ministrijām. Protams, daudz pūļu vēl jāpieliek ekonomikas jomā. Ekonomiskajam aspektam abu valstu attiecībās ir īpaši liela nozīme. Daudz kas paveicams kultūras jomā. Čpaši lielākas pūles jāpieliek franču pusei. Taču daudz kas jau ir izdarīts. Piemēram, franču valodas mācīšanas ziņā. Mēs vēstniecībā no savas puses darīsim visu iespējamo un pieliksim maksimālas pūles, lai attīstītu sadarbību kultūras laukā. Mums ir ļoti labs kultūras atašejs, kas pavisam nesen uzsācis darbu Rīgā. Cerams, ka viņa darbam būs labi rezultāti. Politiskajā aspektā mūsu attiecības ir patiešām lieliskas, to varētu vēlēties arī citās jomās.

- Kā Jūs vērtējat savas vēstniecības darba apstākļus Latvijā? Ne tikai telpu ziņā, es domāju, arī par sadarbību ar Latvijas iestādēm.

- Varu teikt godīgi, ka man nav absolūti par ko sūdzēties. Mēs strādājam ar ministrijām ļoti labā saskaņā.

- Mūsu lasītājiem būtu interesanti uzzināt ko vairāk par Jūsu dzīvi līdz darbam Latvijā. Latviešu sievietes, piemēram, ļoti interesē, kāpēc Jūs izvēlējāties diplomātes profesiju. Mūsu valstī šajā jomā nav senu tradīciju.

- Taču arī Latvijas diplomātiskajā dienestā ir vairākas sievietes: Aina Ābola-Nagobada, Sandra Kalniete, Aija Odiņa, Anna Žīgure... Grūti pateikt, tieši kāpēc es izvēlējos diplomātes karjeru. Tā ir profesija, kas mani saistījusi jau kopš bērnības. Agrā jaunībā es bieži domāju, ka diplomāta amats ļauj iepazīt jaunas zemes, interesantus cilvēkus, allaž atklāt ko jaunu. Protams, tagad strādājot, šis tas izrādījies mazliet savādāk. Taču tas bija un palika mans lielais sapnis, un, ja man vēlreiz dzīvē vajadzētu izvēlēties amatu, es atkal izvēlētos diplomātiju. Jāteic gan, ka tas nebūt nav viegls amats. Taču šis darbs man vienmēr sagādājis lielu gandarījumu. Un darbs, ko tagad daru Latvijā, vēlreiz apstiprina manas izvēles pareizību. Pašā diplomātes darba sākumā es strādāju Beļģijā. Tad Japānā, pēc tam atgriezos Parīzē, strādāju ministrijā. Tad - Vašingtona, Francijas vēstniecībā ASV. Tad biju Francijas vēstniece Nikaragvā, vēlāk vēstniece Trinidadā un Tobago. Es biju arī Francijas vēstniece Amerikas valstu organizācijā, kuras galvenā mītne bija Vašingtonā. No turienes es ierados Rīgā.

- Kā Latvija un Rīga iekļaujas šajā plašajā Jūsu agrāko darba vietu ģeogrāfijā? Kā Jūs pie mums jūtaties?

- Atbilde varētu būt pavisam vienkārša - es pati izvēlējos Latviju. Tātad Latvijai, nenoliedzami, ir sava vieta šajā ģeogrāfijā. Protams, es biju lasījusi par Latviju. Taču jau pirmajā dienā, kad te ierados, izjutu: man šeit patīk. Tā ka var teikt - mana izvēle izrādījusies pareiza.

- Jūs esat bijusi Francijas vēstniece arī Trinidadā un Tobago, kas kādreiz bija Kurzemes hercogistes kolonija. Vai tajā laikā Jūs, pētot Tobago vēsturi, arī izlasījāt Kurzemes vārdu?

- Jā, protams. Katrreiz, kad tur viesojās kāda ārvalstu delegācija vai grupa, šis vēstures fakts tika plaši atspoguļots presē. Jūs jau droši vien zināt, ka Tobago ir arī Kurzemes pludmale.

- Tobago ir saglabājušies vēl vairāki citi latviski vietu nosaukumi.

- Jā, tā ir. Protams, tur lieto angļu valodu. Taču salā pastāv arī vietējā valoda, un tajā līdzās angļu un franču valodu ietekmei ir arī vārdi, kuri pilnīgi varētu būt cēlušies kurzemnieku iespaidā.

- Vai es pareizi sapratu, ka darbs Latvijā bija Jūsu pašas izvēle? Vai Jums bija arī alternatīva?

- Jā, man tika izteikti arī citi priekšlikumi. Taču es varēju izvēlēties starp četrām valstīm. Pēc darba Vašingtonā man tika dota iespēja strādāt arī Parīzē. Taču es izvēlējos Latviju. Un tagad esmu visādā ziņā ļoti apmierināta ar šo savu izvēli.

- Jūs jau ilgi strādājat diplomātiskajā dienestā, un Jūsu darbs Francijā ir augstu novērtēts. Jūs esat Goda leģiona kavaliere, apbalvota ar Francijas Nacionālo goda ordeni.

- Ir arī citi ārvalstu apbalvojumi, bet es negribētu par tiem runāt. Tie ir no valstīm, kurās esmu strādājusi.

- Kāda ir šo apbalvojumu tradīcija Francijā? Kā Francijā tiek uzņemti šie apbalvojumi?

- Francijā cilvēki, saņemot šos goda nosaukumus, jūtas ļoti pagodināti. Čpaši - par Goda leģiona ordeni, tas ir viens no Francijas augstākajiem apbalvojumiem. Cilvēki, kuri saņēmuši šo augsto apbalvojumu, ir ļoti gandarīti.

- Paldies par atbildēm uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem. Vai Jūs vēlētos pateikt kaut ko mūsu lasītājiem?

- Es ticu Latvijas nākotnei. Pat, ja pašlaik Latvijā ir grūtāks laiks, nevajag aizmirst, ka tas ir pārejas periods. Un šādos laikposmos ir gan pacēlumi, gan kritumi. Pēc laika, analizējot šīsdienas notikumus, mēs sapratīsim, ka arī tie bija vajadzīgi, lai virzītos uz priekšu. Domāju, ka Latvijas pašreizējās grūtības ir pagaidu parādība. Esmu ļoti laimīga, ka tieši Francijas prezidentūras laikā Latvija parakstīja asociētās locekles līgumu ar Eiropas Savienību. Tāpat esmu ļoti priecīga par to, ka pēc Francijas prezidenta Žaka Širaka ielūguma Latvija kopā ar abām pārējām Baltijas valstīm varēja piedalīties Eiropas Padomes augstākā līmeņa tikšanās reizē Kannās. Tas bija Latvijas un pārējo Baltijas valstu īstenais solis Eiropas Savienības virzienā. Un patiešām vēsturisks notikums.

- Pateicos par interviju un tās optimistisko izskaņu. Paldies Jums, ka bijāt tik pacietīga!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”