Kā vietu pasaules tirgū ietekmē pievienotā vērtība

7. Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns:

Šodien starptautiskā darba dalīšana ir tik ļoti attīstījusies, ka ir grūti atrast kādu preci, par kuru droši var apgalvot: tā ir Latvijas prece no sākuma līdz beigām jeb, kā dziesmā teikts, no matu galiņiem — līdz papēžiem.

Pat it kā ļoti vienkāršajos Latvijas zemnieku audzētajos graudos varam atrast Krievijas naftas urbēju un dīzeļdegvielas ražotāju, Baltkrievijas, Somijas vai kādas citas valsts traktoru rūpnīcas un minerālmēslu ražotnes darbu. Nemaz nerunājot par sarežģītākiem izstrādājumiem. Preču izcelsmes robežas arvien vairāk paplašinās un kļūst arvien grūtāk nosakāmas. Notiek totāla ražošanas globalizācija. Arvien mazāka nozīme ir preces izcelsmes vietai, arvien būtiskāki kļūst citi kritēriji.

Līdzīgi procesi vērojami arī tirgū. Eiropas Savienība pakāpeniski nojauc iekšējās robežas. Pasaules tirdzniecības organizācija iet vēl tālāk — tā cenšas izveidot vienotu, globālu pasaules tirgu bez muitas barjerām.

Šīs tendences rada visai sarežģītu situāciju valstīm, kurās ir augsts sociālo garantiju līmenis vai arī klimatiskie apstākļi provocē kādā nozarē augstākas ražošanas izmaksas. Bet par to mazliet vēlāk. Mums lielajā darba dalīšanā ir jāatrod vietas, kur pievienot savu darbu. Turklāt šim darbam jābūt tādam, kas rada precei pievienoto vērtību.

Šodien pilnīgi jāatmet nostalģija pēc astoņdesmitajiem gadiem, kad VEF ražoja jaukus radioaparātus, kurus it kā veiksmīgi pārdeva visā Padomju savienībā un aiz tās robežām. Skaudrā patiesība ir tāda, ka šo radioaparātu ražošanai iztērētie resursi starpvalstu tirgū maksāja dārgāk nekā paši aparāti. Un, ja iztērētās ražošanas preces ir dārgākas par galaproduktu — patēriņa preci, tad, no brīvā tirgus viedokļa, pievienotā vērtība ir negatīva. Tā tas bija gan mūsu sovjetizētajā lieluzņēmumā, gan daudz kur citur tā sauktajā socialistiskās labklājības nometnē. Kaut ko tādu var atļauties tikai valstis ar neizsmeļamām dabas bagātībām, bet, kā izrādās, arī neizsmeļamais reiz tomēr beidzas. Pēc tam negatīva pievienotā vērtība vairs neder.

Tagad labklājību lielā mērā nosaka tas, cik daudz no globālā kopprodukta mēs varam izmantot, cik daudz uz savu pusi varam pavilkt kopprodukta deķi. Bet tirgus ekonomikā darbojas interesanta likumsakarība — lai no globālā kopprodukta kaut ko saņemtu, kaut kas ir jādod pretī. Lai tiktu pie lielā pīrāga dalīšanas, vispirns ir jātiek pie pievienošanas. Mums ir jāpievieno globālajam kopproduktam sava vērtība, tas, ko mēs varam pievienot. Piemēram, "Iesviežot pasaules tirgū baļķus, mēs pie dabas dotās vērtības esam pievienojuši mežstrādnieku un transportētāju darbu. Un pretī saņemam atbilstošus labumus. Ja puskilometru pirms ostas ir gateris, mēs pievienojam arī tur strādājošo darbu. Vēl labāk, ja starp gateri un ostu ir kāds mēbeļu cehs. Tad mūsu pievienotā vērtība sasniedz gandrīz maksimumu no iespējamā. Tāpat, ja cauri Latvijai izvedam naftas kravu, tad ir darbs dzelzceļniekiem un ostām. Bet, ja pirms iekraušanas kuģī mēs naftu pārvērstu benzīnā un dīzeļdegvielā, mums būtu izdevies pievienot daudzu cilvēku darbu. Šie cilvēki būtu atrisinājuši savas sociālās problēmas, audzinātu un skolotu savus bērnus, veiktu iemaksas pensiju fondā, maksātu nodokļus un, tērējot savu naudu, dotu darbu un iespēju gūt labumus arī citiem. Diemžēl pagaidām šī vērtību pievienošana buksē. No starpvalstu tirgus vēl arvien ievedam vairāk, nekā varam dot pretī. Tas nozīmē, ka vēl arvien tērējam vairāk nekā drīkstētu. Ja mēs ievestu tikai ražošanas iekārtas, tad būtu cerība, ka parādu varēsim atdot. Diemžēl importā ir ļoti liels patēriņa preču īpatsvars, turklāt tādu preču, ar kādām vēl pirms dažiem gadiem sapņojām piepildīt Eiropas lieltirgus.

Kādēļ šās dienas realitātes atšķiras no vakardienas sapņiem? Cik te ir mūsu pašu un cik ārējās problēmas? Visbiežāk minētais mūsu mazspējas iemesls ir piecdesmit okupācijas gadi. Tā, protams, ir balta patiesība. Un tomēr. Statistika liecina, ka 1999.gadā Latvijas eksporta apjoms audzis par 6,3 procentiem, bet Lietuvas un Igaunijas — attiecīgi par 30 un 30,8 procentiem. Lieki piebilst, ka abas šīs valstis bija okupētas tieši tikpat ilgi, cik Latvijā. Protams, mēs varam minēt vēl dažādus iemeslus — piemēram, cilvēki nav tik uzņēmīgi, mūsu tautsaimniecība bija vairāk orientēta uz militāro objektu apkalpošanu, un iespējams, ka arī tā ir patiesība. Tomēr šī atziņa mums nedos ne jaunas darba vietas, ne citus labumus. Par tiem ir jācīnās ar daudz agresīvākām metodēm nekā līdz šim. Mums globālajā kopproduktā ir jāatrod vietas, kur pievienot savu darbu. Turklāt nav svarīgi, vai uz galaprodukta ir rakstīts — made in Latvia, Finlandia, UK vai USA . Mums ir vajadzīgs darbs, un, lai to iegūtu, jāizmanto visi iespējamie valsts instrumenti.

Nodokļu maksātāji ir pelnījuši, lai valsts aktīvāk uzņemtos menedžera lomu tur, kur atsevišķi uzņēmēji to nespēj.

Pirmkārt, ārlietu institūcijām daudz aktīvāk jāuzņemas starptautiskais mārketings. Tai jākļūst par šo institūciju svarīgāko funkciju. Vēstniecībām jāanalizē situācijas, kādās nozarēs Rietumvalstīs sašaurina ražošanu. Ja tas ir saistīts ar augstajām darbaspēka izmaksām, tad, iespējams, ka ražotnes sekmīgi var izvietot Latvijā. Valsts institūcijām šajos gadījumos jāuzņemas pienākums saistīt ārvalstu firmu ar kādu no vietējiem uzņēmumiem vai ieinteresētajām institūcijām. Attīstības aģentūras, Privatizācijas aģentūras, Ārlietu ministrijas un visu vēstniecību galvenais uzdevums ir uztaustīt visas vietas, kurās mēs varētu pielikt savu roku, pievienot savu darbu. Piemēram, Dānija piecdesmitajos gados bija izpētījusi, ka ir iespējams iespiesties virtuves mēbeļu tirgū. Lai šī iecere sekmētos, valsts pat nopirka vairākus lielveikalus ASV. Ieguldījums atmaksājās ar uzviju. Ceļš uz Amerikas tirgu tika atvērts.

Otrs instruments ir tirgus vārti. Ar to jāstrādā tikpat aktīvi kā biržā. Vajadzīgajā brīdī mums tirgus ir jāatver, bet, kad rodas nepieciešamība, jāpiever tik cieši, cik to atļauj noslēgtie starpvalstu līgumi. Tajā pašā laikā tirgus ierobežošana nedrīkst būt pašmērķis, jo pārmērīga šīs sviras izmantošana var atgriezt mūs pie pārmērīgi augstām izmaksām un pat negatīvas pievienotās vērtības. Šis instruments galvenokārt jāizmanto pret precēm ar augstu subsīdiju īpatsvaru, kā arī pret noliktavās noturētiem pārpalikumiem, kas, ievesti par dempinga cenām, nodara postu vietējiem ražotājiem. Piemēram, nesen pievērām vārtus cūkgaļai, kas nāca iekšējā tirgū par neiedomājami zemām cenām. Tagad nozare sāk atkopties, bet jau redzam, ka līdzīgas problēmas sāk veidoties liellopu gaļas tirgū. Konkurenci vairs neiztur pat tie mūsu ražotāji, kas liellopu gaļu ražo daudz lētāk nekā viņu kolēģi Rietumeiropā. Tātad atkal jādomā par tirgus aizsardzību.

Viens no būtiskākajiem tirgus regulēšanas instrumentiem ir nodokļi. Saprātīgi izmantojot šo sviru, valsts var panākt labus rezultātus, bet, atstājot to novārtā vai nosakot vietējiem ražotājiem neizdevīgas nodokļu likmes, var samazināties darba vietas, nodokļi un nacionālais kopprodukts. Lielākās problēmas mūsu uzņēmējiem rada nesabalansētie muitas un akcīzes nodokļi ražošanas precēm (resursiem) un patēriņa precēm. Spilgtākais piemērs ir cukurs, kas vienlaikus ir gan ražošanas, gan patēriņa prece. Cukurs ir aplikts ar salīdzinoši augstiem nodokļiem, savukārt gatavie ievestie saldumi netiek aplikti. Rezultātā vietējie saldumi nevar konkurēt ar ievestajiem, jo vietējos ieliktais cukurs ir aplikts ar muitas un akcīzes nodokli, bet ievestajos saldumos esošais — ne.

Laika trūkums liedz man šobrīd pieminēt citus līdzīgus problēmpunktus, bet, ticiet man, tādi ir.

Nākamais un svarīgākais jautājums ir mūsu konkurētspēja rīt. Neapšaubāmi, jau tuvākajā laikā Rietumeiropas valstīm, kurām ir salīdzinoši augstas sociālās garantijas un līdz ar to arī salīdzinoši augsti nodokļi, būs nopietnas problēmas. Risinājums varētu būt pāriešana uz augstākām tehnoloģijām ar lielāku pievienoto vērtību. Arī mums iespēju robežās jādara tas pats un vēl vairāk, jo nevaram atļauties tik lēnu evolūciju kā valstis, kuru attīstību pēdējā pusgadsimtā nav skārusi komandekonomikas ietekme.

Domājot par nākotni, jau šodien jāmeklē risinājums pedagogu algu un mācību programmu problēmai. Jāmeklē mūsu bērnu stiprās puses un iespējas tās izmantot starptautiskajā darba dalīšanā. Piemēram, datortehnoloģijas attīstība rada arvien jaunas iespējas datoru izmantošanā un izraisa ievērojamu programmnodrošinājuma deficītu. Mūsu jauniešu starti starptautiskajās matemātikas un programmēšanas olimpiādēs liecina, ka mums ir talanti. Kāpēc lai Latvija nekļūtu par vienu no Eiropas programmēšanas centriem? Tomēr pats no sevis tas nenotiks. Valsts institūcijām kopā ar zinātniekiem jau šodien jāizdara viss nepieciešamais, lai nodrošinātu iespēju šiem talantiem kļūt par labiem profesionāļiem. Ja tas izdosies, tad jau tuvākajā nākotnē nacionālajam kopproduktam varēsim pievienot viņu darbu. Iespējams, ka mēs nekad nevarēsim atļauties, līdzīgi kā Dānija, pirkt lielveikalus mūsu preču noieta veicināšanai ārvalstīs, bet izglītībai naudas nedrīkst pietrūkt. Iespējas kļūt par avangardu jāmeklē arī citās nozarēs. Piemēram, sasāpējušo apkures izmaksu problēmu, iespējams, var atrisināt ar siltumsūkņu palīdzību, izvelkot no ūdeņiem bagātajām Latvijas upēm apkurei nepieciešamo enerģiju. Zinātniekiem padomā noteikti ir vēl daudz labu ieceru, kuru īstenošana var palīdzēt atkopties mūsu tautsaimniecībai. Tomēr jārēķinās, ka zinātnieki paši reti ir labi menedžeri. Lai lietas virzītos uz priekšu, nepieciešams valsts institūciju atbalsts.

Atgriežoties pie nodokļiem, diemžēl kā labu piemēru varu minēt tikai vienu, savukārt slikto ir vairāk, nekā gribētos.

Kā jau minēju, daudz problēmu mūsu uzņēmējiem rada nesabalansētie muitas un akcīzes nodokļi ražošanas un patēriņa precēm. Līdzīgā situācijā ar saldumražotājiem nokļuvis kāds no kādreiz slavenās Olaines ķīmiskās rūpniecības saglabātajiem uzņēmumiem, kurš veiksmīgi ir atradis savu vietu un citu ražojumu klāstā piedāvā arī nesasalstošu logu mazgājamo šķidrumu automašīnām. Viens no šī izstrādājuma svarīgākajiem komponentiem ir sintētiski ražots denaturēts etilspirts, kas ir aplikts ar ļoti augstu ievedmuitas nodokli. Savukārt gatavos importētos logu mazgājamos šķidrumus ar šo nodokli neapliek. Atkal mūsu pašu prece ir neizdevīgākā starta pozīcijā. Uzņēmums pagaidām ir atradis izeju — tas gatavo preci izved no valsts, saņem atpakaļ iepriekš samaksāto nodokli un pēc tam ieved atpakaļ kā gatavu preci. Viss ir likumīgi, bet preces vadāšana turpu šurpu arī maksā naudu. Uzņēmums vērsās Saeimā ar priekšlikumu neaplikt šo izejvielu ar augstajiem nodokļiem. Saeima pie šī jautājuma nonāca pēc tam, kad četras stundas visdažādākajos rakursos tika skatīts pedofilijas jautājums. Pēc karstajām vārdu pārmaiņām kaut kāds ražošanas komponents neizraisīja deputātu interesi. It kā jau viss bija skaidrs un gandrīz jau varētu atbalstīt, tomēr kāda replika atsvieda visu vecajās pozīcijās. Kāds deputāts nebija pārliecināts, vai mūsu muitnieki spēs atšķirt denaturētu spirtu no parastā, un vairākums deputātu atturējās, līdz ar to lēmums netika pieņemts. Uzņēmums turpina vadāt preci pāri robežai un atpakaļ un apsver iespēju izbeigt logu mazgājamā šķidruma ražošanu.

Vēl viens neveiksmīgas nodokļu politikas piemērs. Pirms gada tika kardināli mainīts akcīzes nodoklis mašīnām. Jaunajām mašīnām tas tika samazināts, un, lai šo zaudējumu budžetā kompensētu — vecajām mašīnām ievērojami paaugstināts. Grozījumu mērķis it kā cēls — samazināt vecu mašīnu ievešanu valstī un veicināt jaunu mašīnu iegādi. Tobrīd netika skatīts jautājums, vai vairākums Latvijas iedzīvotāju var atļauties nopirkt jaunas mašīnas. Kādā situācijā esam pašlaik? Guvums no akcīzes ir aptuveni četras reizes mazāks, nekā bija iecerēts, un jaunās mašīnas vairāk nepērk. Uz ceļiem arvien biežāk parādās mašīnas ar kaimiņvalsts numura zīmēm, Ceļu satiksmes direkcijā gaiteņi un kase ir tukši, jo mašīnu Latvijā tagad reģistrē tikai retais. Arī tehniskās apskates stacijās pieplūdums samazinājies. Taču pats ļaunākais šajā lietā ir tas, ka latviešu uzņēmēji, kas agrāk brauca uz Vāciju un ieveda lietotās mašīnas, ir zaudējuši darbu un ienākumus, atdodot tos Lietuvas kolēģiem. Atkal mēs starptautiskajā darba dalīšanā esam pazaudējuši vienu nišu. Bet daži jau sauc pēc revanša. Sak, ierobežosim citzemju mašīnu atrašanās laiku Latvijā. Ar šādiem priekšlikumiem būsim purvā vēl dziļāk. Mēs varam zaudēt vēl vienu svarīgu jomu — tūrismu.

Pēdējo gadu laikā dažādu krīžu un, iespējams, arī mūsu neprasmes rezultātā tūrisma nozarē apgrozījums samazinājies no vairāk nekā 100 miljoniem latu līdz 64 miljoniem. Ja rietumos padzirdēs, ka Latvijā ir ierobežots transportlīdzekļu uzturēšanās laiks, šurp brauks vēl mazāk cilvēku. Vairums potenciālo tūristu neskaidros, cik dienas drīkst un kāds sods draud tiem, kas šos noteikumus pārkāpj. Viņi atradīs viesmīlīgākas zemes. Runājot par tūrismu, gribu pievērst uzmanību vēl vienam ļoti svarīgam faktoram — drošībai. Pazīstu cilvēkus, kuri reizi gadā brauc kaut kur slēpot. Parasti viņi izvēlas kādu Rietumeiropas valsti. Uz manu jautājumu, kādēļ viņi nebrauc uz Slovēniju, kur kalni nav ne par matu sliktāki, bet izmaksas ir daudz zemākas, vairumā gadījumu saņēmu atbildi: tur zogot slēpes. Neviens nevarēja pateikt, kuram ir nozagtas, bet mīts savu negatīvo darbu dara. Un tagad mēģiniet iedomāties, kas notiek, ja kādā Rietumeiropas valsts avīzē ir rakstīts, ka Latvijā aplaupīts vai nogalināts šīs valsts pilsonis. Arī pie viņiem gan laupa, gan slepkavo, bet braukt uz svešu zemi un meklēt šādus piedzīvojumus nevēlas gandrīz neviens.

Kā labu nodokļu politikas piemēru var minēt ievedmuitu cigaretēm. Pirms pāris gadiem Saeimā vērsās bijušās Rīgas Tabakas fabrikas vadība ar lūgumu noteikt cigaretēm nedaudz augstāku ievedmuitu. Ministru prezidents bija pret, jo nieka 300 strādājošo dēļ neesot vērts mainīt nodokļus. Tomēr Saeima, apsverot visus par un pret, piekrita nodokli nedaudz paaugstināt. Uzņēmumam tika dota iespēja atsperties vietēja tirgū, un uzņēmums to izmantoja. Tagad Latvijas cigaretes veiksmīgi sāk iespiesties ASV tirgū. Nezinu, cik cilvēki uzņēmumā nodarbināti pašlaik, bet arī 300 strādājošos nevar ignorēt. Nedrīkst aizmirst tā dēvēto multiplikācijas efektu, kas rodas šiem 300 cilvēkiem tērējot savu naudu, kā arī no šīs tērēšanas ieguvušo nākamos izdevumu viļņus.