Lai Latvija kļūst par iespēju valsti

7.Saeimas deputāts Ainārs Šlesers:

Gribu uzsvērt, ka konferences pirmā daļa ir veltīta tautsaimniecības attīstības problēmām valstī. Par problēmām var runāt daudz. Taču domāju, ka interesantāk ir runāt par iespējām.

Par Latvijas iespējām ekonomikas jomā. Pirms nepilniem desmit gadiem, kad Latvija atguva neatkarību, daudzi cilvēki neticēja, ka tai ir iespēja pastāvēt kā neatkarīgai valstij. Šaubas mazinājās. Taču daudzi domāja, ka politisko neatkarību esam ieguvuši, bet nezin vai iegūsim ekonomisko patstāvību. Ekonomiskā patstāvība nenāca vienas dienas laikā, tā nāca caur grūtībām. Latvijā ir bijušas daudzas krīzes, pēdējā — 1998.gada Krievijas krīze, kas lielā mērā ietekmēja Latvijas ekonomiku. Tai bija gan negatīvi, gan pozitīvi faktori. Negatīvais ir tas, ka Latvijas uzņēmēji zaudēja līdzekļus Krievijā, lielā mērā tika satricināts banku sektors, samazinājās noieta tirgus, cieta zivju pārstrādes nozare. Taču bija arī pozitīvais, tas ir, ka Latvija centās pārorientēties uz Rietumu tirgu. Tagad jau vairāk nekā 65 procenti no Latvijas precēm tiek realizēti Rietumu tirgū, Krievijā — tikai kādi 7—8 procenti no kopējā saražoto preču daudzuma. Taču, manuprāt, nav pareizi teikt, ka jāorientējas tikai uz Rietumiem. Domāju, ka darbība jāvērš uz visām pusēm, taču jāsadala risks. Ja risks tiks sadalīts uz daudziem tirgiem, tad nākamajās krīzēs, kas skars citu valsti, Latvija netiks ierauta. Tas ir galvenais — lai ārējā tirdzniecība tiktu sadalīta, mēs nedrīkstam strādāt tikai ar vienu partneri.

Par iespējām. Deviņdesmito gadu sākumā daudzi cilvēki bija noskaņoti visai pesimistiski un teica, ka iespēju ir maz. Teica — ko mēs darīsim, vai esam vajadzīgi Rietumos, pie varas ir tie paši komunisti, nekas nemainīsies. Tagad redzam, ka arī politikā notiek izmaiņas, un aizvien retāk sakām, ka pie varas ir komunisti. Politikā ienāk jauni cilvēki, kas nav bijuši saistīti ar veco sistēmu.

Tos, kas bija 40—50 gadu vecumā, skāra vislielākās problēmas, jo viņi zaudēja darbu, zaudēja iespēju strādāt rūpnīcās, līdz ar to zaudēja iespēju iegūt līdzekļus. Pašreiz jaunatne, kas mācās, iegūst izglītību augstskolās, uz dzīvi raugās pavisam citādi, ar lielāku perspektīvu.

Manuprāt, pietiek runāt par problēmām, ir jārunā par iespējām. Domāju, ka tie cilvēki, kas rada darbavietas, kas maksā algas, maksā nodokļus, strādā valsts labā, valstij ir jāatbalsta.

Mans novēlējums — lai Latvijā būtu pēc iespējas vairāk uzņēmīgu cilvēku. Nav svarīgi, kādā nozarē viņi strādā, svarīgi, lai viņi darītu savu darbu. Jo Latvija nespēs būt patstāvīga valsts, ja nebūs patstāvīgu cilvēku. Esmu pārliecināts, ka Latvija ir daudz sasniegusi šo desmit gadu laikā, un sasniegs daudz vairāk nākamajos desmit gados. Latvija var kļūt par centru starp Rietumiem un Austumiem, tikai mums pie tā jāstrādā, jo konkurence ir liela. Latvija var būt iespēju valsts, nevis problēmu valsts.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā