Kāda ir mūsu preču konkurētspēja iekšējā un starptautiskajā tirgū

Latvijas Ekonomikas ministrijas Ekspertu padomes loceklis Dr.habil.oec. Uldis Osis:

Es savā referātā vēlētos pievērsties līdz šim maz diskutētam tematam — konkurences stratēģijai valsts līmenī. Preces nebūs konkurētspējīgas tirgū, ja nebūs konkurētspējīga pati valsts kopumā, visa tās saimnieciskā sistēma. Un šajā jomā pēdējo vairāku gadu desmitu laikā pasaulē notikušas un joprojām notiek daudzas radikālas izmaiņas, kas, Latvijai atrodoties vienotajā brālīgo padomju republiku saimē, mums gājušas secen. Šīs izmaiņas lielā mērā ir saistītas ar straujo tehnisko progresu. Tā rezultātā radās jaunas, agrāk vēl nebijušas prasības pret tirgū — gan iekšējā, gan ārējā — pārdodamo produkciju, pakalpojumiem, kā arī pašu ražošanas procesu.

Padomju Latvijas tautsaimniecības pamatā bija rūpniecība, kas orientēta uz masveida standartizētas produkcijas ražošanu. Šīs produkcijas uzdevums bija apmierināt samērā vienkāršas iedzīvotāju pamatvajadzības. Padomju Latvija bija industriāla valsts, un mēs bijām industriāla sabiedrība. Cik lepni tas kādreiz skanēja!

Bet rietumvalstīs vēl piecdesmitajos gados bija aizsācies deindustrializācijas process. Proti, rūpniecības daļa nacionālajā produktā, līdzīgi kā tas vēl agrāk notika ar lauksaimniecību, arvien samazinājās, lai gan ražošanas kopējais absolūtais apjoms joprojām turpināja palielināties, tikai lēnākā tempā. Tas tā notika vairāku iemeslu dēl. Sabiedrība, tirgus arvien vairāk pieprasīja diferencētu produktu un pakalpojumu — tādu, kas apmierinātu individuālas vajadzības — sākot ar apģērbu un beidzot ar automašīnām un dzīvojamām mājām. Šīs izmaiņas skāra cilvēku dzīves veidu, uzvedību, tradīcijas, psiholoģiju.

Lai pielāgotos jaunajām tirgus prasībām, nācās radikāli pārkārtot ražošanas procesu, tā tehnoloģiju un organizāciju. Plašu produktu klāstu vairs nevarēja ražot uz garām konveijeru plūsmas līnijām. Industriālos gigantus arvien vairāk aizstāja tūkstošiem privātu mazo un vidējo uzņēmumu. Tas, protams, nenozīmēja, ka beidzies lieluzņēmumu laikmets. Liels uzņēmums mūsdienās nozīmē nevis milzīgus, kilometriem garus, dārdošus ražošanas korpusus ar daudziem kūpošiem dūmeņiem, bet gan lielu kapitālu, kas nodarbina nedaudzus lielus un simtiem, tūkstošiem mazu un vidēju uzņēmumu.

Tipisks liels mūsdienu uzņēmums ir koncerns, kas sastāv no daudziem meitas uzņēmumiem un filiālēm. Dažreiz tā ir industriāla grupa, juridiski neatkarīgu specializētu mazu un vidēju uzņēmumu federācija, kas kooperējušies kādas galaprodukcijas ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Starp koncerna vai grupas uzņēmumiem valda nežēlīga savstarpējā konkurence par daudzo komplektējošo detaļu un agregātu piegādi vai specifisku pakalpojumu sniegšanu. Tieši tas nodrošina produktu diferenciāciju, ļauj samazināt cenas, nepārtraukti uzlabot kvalitāti, meklēt jaunus konstruktīvus un tehnoloģiskus risinājumus. Tas ir pilnīgi cits ne tikai ražošanas procesa, bet visas ekonomikas organizācijas modelis. Tā ir inovatīvā ekonomika.

Šajā situācijā slēpjas arī galvenā atbilde uz jautājumu — kādēļ Latvijas rūpniecības sabrukums tomēr bija neizbēgams. Tā nebija šīs rūpniecības vaina, bet gan nelaime — pēkšņi nonākt nevis vienkārši citā tirgū, bet pavisam citā ekonomiskā sistēmā. Izrādījās, ka šajā sistēmā ir nepieciešma pavisam cita tehnoloģija, ražošanas organizācija un darbaspēka kvalifikācija. Šajā gadījumā uzņēmumam jābūt spējīgam ražot diferencētu produkciju relatīvi šaurām, bet daudzām patērētāju grupām, kuru prasības turklāt bieži mainās. Lai pārkārtotos, vajadzīgi laiks un nauda. Ja tas izdodas, tad tas parasti nozīmē arī atteikšanos no Austrumu tirgiem.

Bija jau vēl otra alternatīva — turpināt ražot Austrumu tirgum. Taču uzņēmumam bieži vien izrādās neizdevīgi izmantot dārgu, komplicētu tehnoloģiju un kvalificētu darbaspēku lētas masveida produkcijas ražošanai ar samērā nelielu pievienoto vērtību, kas nenodrošina pieņemamu investīciju atdevi. Arī kvalitatīvas produkcijas pārdošana Austrumu tirgū ir problemātiska tā zemās pirktspējas dēļ, ko vēl vairāk pazemina biežās krīzes. Līdz ar to industriālais un inovatīvais ekonomiskais modelis arvien plašākās jomās kļūst nesavietojams.

Tādēļ tikai pāreja no industriālā uz inovatīvo ekonomisko modeli ļauj cerēt uz Latvijas produkcijas konkurētspēju pasaulē. Bet šo pāreju nevar veikt, pārveidojot lieluzņēmumus, kā VEF vai Vagonu rūpnīcu, par lieltirgotavām. Tas ir process, kuru mēs kaut kā tā īsti tomēr vēl neesam spējuši apjaust. To var skaidri redzēt no pagaidām ne sevišķi veiksmīgajiem pēdējo gadu vairāku valdību mēģinājumiem izstrādāt atsevišķu nozaru un visas ekonomikas attīstības stratēģiju. Tas ir pat diezgan dīvaini, jo patiesībā visas augstas labklājības valstis ir gājušas līdzīgus ceļus. Arī mums jāiziet tas pats ceļš, un mēs pašlaik vēl esam pašā tā sākumā. Kāds tad ir šis ceļš?

Pieminētajās labklājības valstīs, kā, piemēram, Īrijā, Dienvidkorejā, Taivānā, neraugoties uz daudzām atšķirīgām šo valstu īpatnībām, skaidri saredzama kopīga tendence. Labklājība tika būvēta pakāpeniski, pa posmiem, kā māja — no sākuma pamati, tad pirmais stāvs, otrais, un tā līdz satelīta antenai uz jumta. Nevienam nav izdevies pārlēkt kādam no posmiem, bet šos posmus dažas valstis veikušas vairākos gadu simtos, citas — dažos gadu desmitos. Bet tās, kas vispār tos nav veikušas, turpina dzīvot nabadzībā un postā.

Visas labklājības valstis ir sākušas ar sakārtotām zemes lietām. Zeme — tas ir visa sākums un visa pamats. Runa ir ne tik daudz par lauksaimniecību kā tautsaimniecības nozari, cik par īpašuma tiesībām uz zemi, tai skaitā arī pilsētās. Tā ir zemes iegūšana īpašumā, tās iemērīšana, kadastrālā novērtēšana, reģistrēšana zemesgrāmatā.

Varbūt dažiem tas izsauks izbrīnu — kādēļ šīs zemes lietas varētu būt tik svarīgas elektronisko tehnoloģiju laikmetā? Tādēļ, ka tas ir pirmatnējais kapitāls, visu kapitālu pamatkapitāls. Bez tā nav iespējama nekādu citu nopietnu kapitālu piesaistīšana, ja neskaita tranzītbiznesu vai valsts garantētus megaprojektus. Bez tā nav iespējama hipotekārās finansēšanas attīstība, ilgtermiņa finansu resursu ieplūšana lauku un pilsētu teritorijās, apdrošināšana. Bez tās neveidosies arī zemes un nekustamā īpašuma tirgus. Nespēs attīstīties ekonomiski efektīvas, daudznozaru zemnieku saimniecības. Savukārt tikai lielas saimniecības laukos, vēlreiz pasvītrošu — vispirms laukos, ar savu stabilo pieprasījumu pēc dažādiem darbiem un pakalpojumiem spēj būt par reģionālo pilsētu attīstības stimulu, veicinot arī tajās saimniecisko rosību, mazo un vidējo uzņēmumu tīkla veidošanos. Tāda tīkla attīstību, kurā tikai arī var rasties diferencēti produkti un pakalpojumi, kurš tad arī ir inovatīvās ekonomikas pirmsākums.

Ja nerunājam tikai par Rīgu un tranzīta ostām, tad bez attīstītas lauksaimniecības, mežsaimniecības, kokapstrādes, pārtikas pārstrādes, dažādiem citiem uzņēmējdarbības veidiem citas Latvijas pilsētas tā arī turpinās nīkuļot bezgalīgi ilgi.

Sakārtotas zemes un nekustamā īpašuma attiecības tādēļ ir inovatīvās ekonomikas un līdz ar to arī tās konkurētspējas veidošanās pirmais priekšnosacījums. Nevajag nemaz uzskatīt, ka inovatīvā ekonomika ir tikai datori, internets vai mobilie telefoni. Inovatīvā ekonomika ir veids vai modelis, kā tā funkcionē. Bet no struktūras viedokļa tā var sastāvēt arī no tradicionālām nozarēm — lauksaimniecības, pārtikas rūpniecības, kokapstrādes vai tekstilrūpniecības. Svarīgi, lai šo nozaru uzņēmumi spētu nepārtraukti mainīties un pielāgoties vietējā un globālā tirgus prasībām, izgudrot, kā savu produkciju vai pakalpojumus nemitīgi modernizēt un uzlabot.

Otrs inovatīvās ekonomikas priekšnosacījums ir reģionālā reforma. Tās galvenajam mērķim ir jābūt pašlaik sadrumstaloto līdzekļu koncentrācija plašam reģionam svarīgu jautājumu risināšanai.

Par trešo priekšnosacījumu vai uzdevumu es uzskatītu infrastruktūras attīstību. Mums ir jāapgūst teritorija, ko sauc par Latviju. Pašlaik liela tās daļa patiesībā vēl ir neskarta zeme. Pareizāk jau gan būtu teikt — daudzviet nolaista un pamesta zeme.

Šie trīs galvenie priekšnosacījumi — zemes reformas pabeigšana, reģionālā refoma un infrastruktūras attīstība — protams, nav vienīgie. Bet tie ir pilnīgi nepieciešami, lai Latvijā varētu veidoties vienots, integrēts tautsaimniecības komplekss. Tikai visas Latvijas sabalansētas attīstības rezultātā var veidoties apjomīgs iekšējā tirgus piedāvājums un pieprasījums, lielā mērā aizstājot tādu daudzu preču importu, ko varam taču saražot paši.

Saimnieciskās aktivitātes pieaugumam sekos arī nodokļu plūsmas palielināšanās pašvaldību kasēs vietējo sadzīves un sociālo jautājumu risināšanai, atvieglojot slodzi uz centrālo valsts budžetu un ļaujot tam vairāk koncentrēties uz valsts ilgtermiņa stratēģisko mērķu sasniegšanu. Es teiktu, ka šādām vajadzētu būt visas valsts ekonomiskās attīstības stratēģiskajām vadlīnijām apmēram vidējam termiņam, tas ir, pieciem līdz septiņiem gadiem.

Par augstajām tehnoloģijām. Lai kļūtu konkurētspējīgi pasaulē šajā jomā, ir nepieciešama stabilizējusies efektīvi funkcionējoša tradicionālā vai bāzes tautsaimniecība, kas ir investīciju avots arvien jaunu produktu ražošanai ar lielāku pievienoto vērtību. Ielēkt šajās jaunajās nozarēs, stāvot uz gruvešu kaudzes, neizdosies. Tas nenozīmē, ka augstās tehnoloģijas nevarētu veidoties jau šodien. Un tās arī jāatbalsta jau šodien, cik vien tas ir iespējams, ja vēlamies, lai pēc desmit līdz piecpadsmit gadiem tās kļūtu par bāzi un finansu avotu nākamajām paaudzēm, gan tehniskajām, gan cilvēku paaudzēm. Tikai pareizi jāizkārto prioritātes un beidzot taču jānoskaidro, kāda tad ir mūsu ekonomikas attīstības stratēģija.