Tajā liktenīgajā rītā, pirms četriem gadiem

Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs — par 1991.gada augusta puču un to dienu notikumiem šodienas acīm

Tajā liktenīgajā rītā - atceros, tas bija brokastu laikā, kad mani sasniedza šī ziņa - mani pārņēma neizsakāma smaguma sajūta, jo paziņojums par ārkārtas stāvokļa ieviešanu un varas maiņu PSRS bija mēģinājums pārvilkt svītru visam tam, kas bija darīts Latvijas neatkarības atjaunošanas labā. Tās bija ne tik daudz personiskas izjūtas par to, kas notiks ar mani, ja mani arestēs, īpaši pēc Baltijas kara apgabala virspavēlnieka F. Kuzmina draudiem, un kas būs pēc tam, bet gan apziņa, ka tik daudzu cilvēku cerības un tik daudzu cilvēku darītais tā pēkšņi var zust vienā rītā. Domāju, ka manas izjūtas bija līdzīgas daudzu citu izjūtām šajā namā, jo šī ēka bija tāds kā simbols, kā cietoksnis, kuru nemitīgi draudēja ieņemt OMON.

Pēc tam sākām analizēt šo situāciju. Bija skaidrs, ka no vienas puses bija iecerēta militārā diktatūra, bet no otras puses — tika gaidīta sadarbošanās, jo militāristi vieni paši varu realizēt nevar. Faktiski jāatzīst arī, ka puča autori bija visa tā laika PSRS vadība, vienīgi bez Gorbačova.

Tam sekoja rīcība — un Latvijas Augstākās padomes prezidijs un valdība bija vieni no pirmajiem, kuri ļoti operatīvi savā paziņojumā jau 19. augustā no rīta pučistus nosauca par pučistiem un pats galvenais — aicināja tautu, pašvaldības un visas varas struktūras nekādā gadījumā nesadarboties ar puča organizētājiem un nepakļauties tiem.

Latvijā, kā zināms, pučam bija īpašs akcents, jo gan šeit, gan Lietuvā darbojās OMON. Un tādēļ pat tad, kad Maskavā pučs jau bija beidzies un Jeļcins kontrolēja situāciju, pie mums vēl rīkojās OMON. Laikā, kad Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par pilnīgu neatkarības atjaunošanu, virs AP ēkas riņķoja helikopters un Doma laukumā pie radio ēkas saimniekoja OMON. Tas viss prasīja ne tikai no mums, deputātiem, bet arī no tautas ļoti lielu garīgu slodzi.

Pati likuma pieņemšana bija secīgs solis visā blīvajā notikumu ķēdē, kurā neatlika laika personiskām izjūtām. Te galvenokārt jāmin toreizējā parlamenta deputātu juristu darbs pie dokumenta būtības un teksta. Šī likuma pieņemšana PSRS konstitucionālās varas vakuumā un varas agonijas un vardarbīgas reanimācijas apstākļos deva iespēju Latvijai deklarēt pilnīgu neatkarības atjaunošanu un tūlīt paziņot par to visai pasaulei.

Pamatojoties uz šo dokumentu, dažas dienas vēlāk tieši Boriss Jeļcins atzina Latvijas neatkarību. Toreiz Maskavā mēs ieradāmies pie Jeļcina pirmo reizi nevis kā lūdzēji kā līdz šim pie Gorbačova, bet gan kā sarunu partneri. Krievijas prezidents atzina Latvijas neatkarību līdzās Lietuvas un Igaunijas neatkarībai un aicināja to darīt arī citas valstis.

Līdz ar to faktiski tika pielikts punkts zināmai divvaldības situācijai Latvijā.

Atskatoties uz puča laiku, tagad var teikt, ka tas nebija iecerēts kā apvērsums, kad momentā notiek aresti, tiek likvidētas esošās varas struktūras, sāk darboties stingra hierarhija un tā tālāk. Viņi acīmredzot bija iecerējuši tādu kā skrūvju pievilkšanu un bija rēķinājušies ar atbalstu, varu un “kārtību”. Viss uz PSRS konstitūcijas pamatiem, tātad viss, kas līdz tam noticis Latvijā, ir nelikumīgs. Bet tā nenotika. Taču Latvijā neviena no oficiālajām varas struktūrām ne valdības, ne pašvaldību līmenī viņus neatbalstīja. Protams, viss izšķīrās Maskavā. Jeļcins, daudz nedomājot, pārņēma varu savās rokās un arestēja puča organizētājus.

Vērtējot šos notikumus no šodienas viedokļa — gan šos smagos pārbaudījumus janvārī un augustā, gan reformu pirmo posmu, jāatzīst, ka tieši mūsu demokrātiskā parlamentārā iekārta, toreiz Augstākā padome un tagad Saeima, palīdzēja mums šo grūto laiku pārdzīvot. Jo atsevišķas personības varēja darīt daudz un riskējot to arī darīja, bet demokrātiski ievēlēts parlaments bija kas cits — ar to bija jārēķinās pučistiem, to respektēja starptautiskā sabiedrība un arī sabiedriskā doma Latvijā.

Un arī tagad, kad mēs pirmo reizi esam ievēlēti daudzpartiju apstākļos, pat neraugoties uz visu pamatoto kritiku, Saeimas darbu tomēr vērtēju pozitīvi. Jo, darbojoties deviņām frakcijām, turklāt absolūta mazākuma valdības apstākļos, mēs esam pratuši pieņemt galvenos reformām un politiskajai stabilitātei nepieciešamos likumus. Un tieši stabilitātes jautājums Latvijai ir bijis īpaši svarīgs.

Esmu zaudējis daudzas ilūzijas. Varbūt tās nebija ilūzijas, bet gan pieredzes vai izglītības trūkums. Jo likās, ka šai dziesmotajai revolūcijai nāks līdzi darba revolūcija un pietiks ar to, ka ir sava nauda, robežas, izveidotās varas struktūras, lai dzīve pārvērstos līdz nepazīšanai uz pozitīvo pusi. Bet diemžēl tā nenotiek, jo neatkarība un brīvība uzliek ļoti lielu atbildību. Ne jau tikai un vienīgi valdības ir jāmaina. Tās arī mainīsies, tā tam demokrātiskā sabiedrībā arī jānotiek. Bet mums visiem jāmainās līdzi laikam. Taču par vienu esmu pārliecināts — katrai tautai neatkarīga valsts ir tas augstākais, kas var būt, un tauta par to ne tikai sapņo, tā par to cīnās un pati šo neatkarību arī veido.

Latvijas valsts Radiofonā un Televīzijā,
1995. gada 21. augustā