9. un 10. augusta sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr.120., 121., 122., 123., 124.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

J. Gaigals (izglītības un zinātnes ministrs —runas turpinājums).

Otrs ir finansiālais jautājums, kam es gribētu tomēr pievērst nedaudz vairāk uzmanības. Tas ir, godīgi sakot, stipri dīvaini — ja godājamie deputāti zinātu tos skaitļus, iespējams, ka attieksme arī būtu nedaudz savādāka. Līgums paredz, ka triju gadu laikā, kaut gan sadarbības projekts ir uz 10 gadiem, triju gadu laikā Zviedru puse, tātad Zviedrijas parlaments, nolēmis ieguldīt 45 miljonus Zviedru kronu šajā projektā, un tas ir apmēram... tas ir mazāk par pusotru miljonu latu gadā, kad Latvijas puse šogad finansē 62 tūkstošus. Tātad pusotru miljonu latu pret 62 tūkstošiem. Parēķinot tas ir kaut kādi apmēram 4 procenti. Tātad viens pret 25. Un pēc būtības tā ir humāna un laba palīdzība, ļoti laba palīdzība no zviedru puses, zviedru valdības puses. Ja mēs pieliekam klāt vēl tos 2 miljonus, ko Sorosa fonds ir piešķīris šai augstskolai, pēc būtības telpu iekārtošanai un tā tālāk, tad mēs redzam, ka tas procents ir vispār niecīgs. Tātad pēc būtības iet runa par absolūtu bezmaksas palīdzību Latvijas augstākajai izglītībai tieši šajā ekonomikas nozarē.

Trešais ir likumdošanas aspekts jeb juridiskā puse. Jautājums, protams, ir pamatots, kāpēc vienai mācību iestādei tiek noteikti citi spēles noteikumi nekā pārējām augstskolām, un šinī gadījumā Rektoru padomes bažas ir zināmā mērā pamatotas. Tāpēc arī Izglītības komisija tik nopietni ir paredzējusi izvērtēt dažus šos aspektus. Bet likuma nepieciešamību jau pamatoja arī Kehra kungs, teikdams, ka šādu izņēmumu nevar ieslēgt augstskolu likumā, kurš ir izstrādāts un kuru atliek tikai pieņemt pēc būtības. Bet viņš tik un tā būs izņēmums šajā augstskolu likumā. Līdz ar to arī tāda doma izskanēja, kāpēc to nevar darīt valdība ar saviem attiecīgiem dokumentiem. Satversmes augstskolām, precīzāk sakot, šīs augstskolas satversmi valdība nevarētu apstiprināt pretēji likumdošanai, esošajai un arī potenciāli pieņemamajai, kas tiks pieņemta. Augstskolu likumdošanu es šeit domāju. Līdz ar to ir vajadzīgs Saeimas likums par šo augstskolu.

Otras bažas, kas tika dzirdētas, ir par to, ka tur tiek paredzēti nodokļu atvieglojumi, kas it kā nostāda nelabvēlīgā situācijā citas Latvijas augstskolas -gan valsts, gan privātās. Šeit es gribētu atgādināt vēlreiz tos finansu ciparus. Ja šī proporcija ir viens pret 25 un mēs zinām, ka Latvijas puse pēc būtības finansē tikai ekspluatācijas izdevumus, tātad noorganizē šīs ēkas iegūšanu valsts valdījumā un nodošanu Stokholmas ekonomiskās augstskolas rīcībā, ja mēs paskatāmies līgumu, precīzāk sakot, ja mēs paskatāmies statūtus šai bezpeļņas organizācijai, kas arī tika pieminēts, ka tā ir SIA... Tā nav SIA, tā ir SIA? Bet neaizmirsīsim, ka arī bezpeļņas organizācija ir tā pati SIA, vienīgā starpība, ka peļņa netiek sadalīta un izmantota dividendēs, bet visa peļņa tiek novirzīta tālāk šīs mācību iestādes attīstībai. Tātad, ja atceramies to, ka Latvijas puse pēc būtības sedz tikai un vienīgi ekspluatācijas izdevumus un viss mācību process tiek finansēts tikai un vienīgi no zviedru valdības puses, tad pēc būtības prasība pēc nodokļiem, kas būtu jāmaksā Latvijas budžetam, ir prasība pārpumpēt daļu zviedru valdības budžeta Latvijas budžetā, kas, es domāju, ir tāda grūti pamatojama prasība no Latvijas puses. Es domāju šeit starpvalstu līgumu par šo augstskolu, Latvijas un Zviedrijas starpvalstu līgumu. Šajā ziņā ko varētu ieteikt? Es domāju, ka viennozīmīgi šāds likums šinī gadījumā, īpaši pirmajā lasījumā, kad ir visas iespējas tās mazās neprecizitātes novērst, ir atbalstāms, un lūdzu arī deputātus to atbalstīt un balsot pozitīvi. Varētu paredzēt, ka zināmas izmaiņas šajā likumā — viņas arī, protams, var jebkurā gadījumā izdarīt,— bet varbūt varētu arī paredzēt, ka viņas var izdarīt pēc mūsu augstskolu likuma pieņemšanas, ja kaut kādi punkti būtu īpašā pretrunā un būtu izmaināmi.

Otrs, kāpēc vajadzētu, to jau arī minēja Kehra kungs. Tā ir pēc būtības Latvijas puses attieksme pret zviedru fantastiska apjoma palīdzību Latvijai. Un tajā skaitā arī atbalsts tai zviedru parlamenta daļai, kura balsos par Zviedrijas budžetu, tajā skaitā arī par šo finansiālo palīdzību Latvijas pusei.

Treškārt, tas būtu apmēram viss par augstkolu šobrīd, un es vienkārši gribēju ļoti īsi atbildēt uz tiem jautājumiem, kuri izskanēja par augstskolu akreditāciju un par studentu kreditēšanas sistēmu. Studiju kreditēšanas sistēmu vakar izskatīja kārtējā darba grupas sēdē, kur piedalījās visu ministriju pārstāvji, un šo jautājumu ir iespējams atrisināt, sākot ar 1996.gadu, ja tiks paredzēti tam nepieciešamie līdzekļi budžetā. Tātad mehānismu ir iespējams radīt līdz tam laikam un viņu var iedarbināt, sākot ar 1996.gadu. Divi svarīgākie dokumenti, kas regulētu augstāko izglītību un kas ir viens no galvenajiem jautājumiem šajā izglītības jomā, ir, protams, augstskolu likums un akreditācijas noteikumi. Gan par akreditācijas noteikumiem, gan par augstskolu likumu ir saņemtas pozitīvas atsauksmes, un šie dokumenti pēc būtības ir gatavi, lai viņus vismaz izskatītu un precizētu, un gatavotu pieņemšanai. Vienīgā aizķēršanās bija tāda, ka konceptuāli bija domāts, ka papriekšu tiks virzīts Izglītības likums kā “jumta likums” un pēc tam augstskolu likums. Iznāca tā, ka augstskolu likums ir lielākā gatavības pakāpē nekā Izglītības likums kopumā, bet tas tomēr neizslēdz iespēju šo likumu izskatīt un pieņemt. Tāpēc, ja Saeima izteiks pozitīvu attieksmi pret šī likuma steidzamu izskatīšanu un pieņemšanu, Izglītības ministrija ir gatava izdarīt visu no savas puses, lai tas būtu iespējams. Un tas pats ir arī ar akreditācijas noteikumiem, kas nepašaubāmi, iedarbinot šādus divus ļoti būtiskus instrumentus, ļoti būtiski ietekmētu pozitīvā virzienā augstskolu sistēmas sakārtošanos un studiju programmu sakārtošanos. Tā ka paldies, un es ceru par pozitīvu attieksmi pret šiem jautājumiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Aristids Lambergs, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība! Pēc tam - Larisa Laviņa.

A.Lambergs (LNNK). Godātais Prezidij, godātie kolēģi! Izglītība ir viena no tām lietām, kuru neviens nevar atņemt cilvēkam, tās zināšanas, ko viņš ir guvis, sasniedzot augstāko izglītību. Mēs varam zaudēt visas mantiskās vērtības, varam, zaudēt posteni un citas vērtības, ko esam saguvuši jeb ieguvuši mūža tecējumā, bet neviens nevar atņemt tās zināšanas, ko esam ieguvuši ar augstāko izglītību.

Es apmeklēju šo Stokholmas ekonomisko skolu, kas atrodas Rīgā, šinī gadā dažus mēnešus atpakaļ un ar lielu gandarījumu vēroju un redzēju, kas tur notiek. Man bija izdevība ne tikai novērot fiziskās telpas, kuras ir pasaules līmenī, bet arī runāt ar pasniedzējiem un ar studentiem. Un jāsaka tā, ka tas entuziasms un tas gandarījums, tas prieks, ko pašreizējie studenti izteica par to privilēģiju, ka viņi var atrasties šinī skolā un veidot savu nākotni, bija apbrīnojams. Mēs, man liekas, visi zinām, ka sacensība uz šim simt vietām, pašreizējām simts vietām, ir liela. Es nezinu, pieci līdz desmit laikam kandidāti uz ir vienu vietu. Tātad šiem cilvēkiem, kad viņi beigs šo skolu, viņu nākotne ir garantēta un arī atdeve Latvijai būs milzīga.

Bet es gribētu vēl nomierināt tos satraukušos prātus, ka atnāks zviedri atnāks amerikāņi, vai atnāks kaut kas un paņems mūsu izglītību un aizvedīs kaut kur vai kontrolēs. Varbūt jūs gribētu zināt, ka jau trīs gadus darbojas jeb strādā, pavisam klusām un mērķtiecīgi strādā Rīgas biznesa skola. Man jāsaka ar gandarījumu, ka man personīgi bija izdevība pielikt roku šīs skolas izveidošanā kā Pasaules brīvo latviešu apvienības Latvijas ekonomikas darba grupas priekšsēdētājam. Tā sākās jau 1991. gadā. 1992. gadā šī skola sāka darbību, un mācības patiesi notiek angļu valodā. Šī gada jūnijā bija pirmais izlaidums, pēc trīs gadu studijām bija pirmais izlaidums. Kaut gan skaits bija niecīgs, tikai 15 absolventi, man jāsaka tā, ka sarunās ar viņiem uzzināja, ka katrs jau bija dabūjis jeb noslēdzis līgumattiecības ar firmām un nodrošinājis savu un savas ģimenes nākotni. Tātad ir arī aktuāls pierādījums, kas notiek Latvijā... Šīs Rīgas biznesa skolas veidošanā piedalās trīs universitātes no Amerikas, no Kanādas un arī no Zviedrijas, un man liekas, ka Latvijas izglītību nav nekur aiznesuši vai arī tai kaitējuši, kā te varbūt izskanēja no dažiem iepriekšējiem runātājiem.

Tātad lieta ir skaidra, es lūdzu jūs atbalstīt šo projektu un nobalsot par šo projektu pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Larisa Laviņa, “Līdztiesība”. Lūdzu! Pēc tam - Edvīns Kide.

L.Laviņa (L). Cienījamie kolēģi! Es neatceros nevienu citu likumprojektu, kas tik ātri un tik raiti būtu ritējis, sākot no iesniegšanas komisijā un beidzot ar izskatīšanu plenārsēdē, kā tas ir ar šo minēto likumu, ar kuru mēs pašreiz strādājam. Un es uzskatu to par labu zīmi. Tajā pašā laikā man jāsaka, ka šis ir viens no vistipiskākajiem Saeimas lobistu panākumiem. Jo es jau šeit ne pirmo reizi dzirdu no Kiršteina kunga un no daudziem citiem saviem kolēģiem, cik sliktas ir mūsu Latvijas bāzes augstskolas, cik dumji tur studenti un cik vecmodīgi pasniedzēji, cik zemas prasības, cik sliktas modernās pasaules pieejas un izpratnes. Viss tas šeit ir dzirdēts, un man tikai jāvaicā — kur jūs, mīļie kolēģi, visi esat mācījušies, ja ne šinīs pašu nopeltajās augstskolās? Kur tik gudri mēs šeit esam sanākuši, ka mēs nemitīgi peļam sevi un savas zināšanas, un savus pasniedzējus un nemitīgi raugāmies te uz vienām ārzemēm, te uz otrām un mētājamies savā pasaules sapratnē un nākotnes vīzijās?

Kas attiecas uz Kehra kunga teikto, ka latviešiem jau nekur citur nav kur mācīties un viņi vispār ekonomikā līdz šim slikti orientējas, jo padomju laikā viņus nemācīja, tad man jāsaka, ka, paldies Dievam, ka tieši šī Stokholmas augstskolas filiāle šos jautājumus tādā veidā netraktē, un to es gribu kā lielu pozitīvu piemēru šeit minēt. Arī šogad tieši šī augstskola uzņēma bez kāda tautību ierobežojuma, bez kāda pilsonības kritērija gan Latvijas krievu skolu beigušos audzēkņus, gan latviešu skolu beigušos audzēkņus, gan Lietuvas, gan Igaunijas pārstāvjus. Vienīgais kritērijs bija viņu zināšanas, no kurām vislielākās prasības tika izvirzītas angļu valodas zināšanām. Un te man jāsaka — kur ir mūsu valsts ieguldījums, lai sagatavotu šos jauniešus angļu valodas zināšanai tādā līmenī, lai viņi šinī augstskolā varētu startēt?

Bet es domāju, ka mūsu pienākums šeit ir runāt kompleksi, un diez vai šis ir tas brīdis, kad mums vajag runāt, ka vienai augstskolai ir vajadzīgs šāds likums, kuru pamatoti Rektoru padome nosauca par ļoti privileģētu likumu. Un to jau šeit vairāki runātāji pirms manis ir akcentējuši.

Es domāju, ka apzināta augstskolu likuma bremzēšana arī ar šo lietu ir saistīta, jo ja jau, kā ministra kungs saka, viņš ir gatavs un, kā mums apgalvoja Rektoru padomes pārstāvis komisijā, viņš ir iesniegts Ministru kabinetā, tad kāpēc Ministru kabinets tikpat operatīvi un raiti neizvirza šo likumprojektu apspriešanai Saeimā, bet sāk ar īpašu likumu, ar Stokholmas augstskolas likumu. Uzreiz un vēlreiz gribu teikt, ka Stokholmas augstskolas izglītības kvalitāti un mācību procesa gaitu neviens šeit nemēģina apstrīdēt, tas patiešām ir labs līmenis, un skolnieki tur patiešām ir talantīgi un labi sagatavoti jau arī iepriekš mūsu pašu sliktajās mācību iestādēs. Taču šī likuma pieņemšana šodien tādā steidzamības kārtā, manuprāt, nav attaisnojama, un vēlreiz ir jāpievēršas Rektoru padomes lēmumam un priekšlikumam, no kura viņi nav atteikušies,— noraidīt šo likumprojektu, strādāt pie vienota likuma visām Latvijas augstskolām, vienotiem kritērijiem, vienotiem principiem un vienotām privilēģijām, par kurām mēs šeit runājām, jo visas mūsu partijas gan iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, gan pirms 6. Saeimas vēlēšanām nemitīgi runā par izglītības prioritāti valstī, tajā pašā laikā noliekot tās augstskolas, no kurām tomēr visi esam nākuši un kuras uzturēt un attīstīt ir mūsu vistiešākais pienākums, nevis šeit runāt nemitīgi par mums kā par sliktiem, pelēkiem un neko nezinošiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Edvīns Kide, Tautsaimnieku politiskā apvienība! Pēc tam - Janīna Kušnere.

E.Kide (TPA). Cienījamo Prezidij, cienījamie deputāti! Es pašā sākumā gribētu teikt, ka esmu viennozīmīgi par šī likumprojekta atbalstīšanu un pieņemšanu un aicinu to darīt arī citus.

Visu šo laiku, kamēr mēs strādājam Saeimā, it īpaši pēdējos mēnešos, mēs redzam, kā mums veicas ar mūsu tautsaimniecību, kā mums veicas ar mūsu ekonomiku. Un viens no iemesliem te ir tas, ka mums nav pietiekošā daudzumā gudru, kompetentu cilvēku, kuri saprot ekonomiku, kuri saprot sabalansētu tautsaimniecību. Un es ar prieku noskatījos un noskatos uz Rīgas Ekonomikas augstskolu, šo zviedru augstskolu, ka šai dārziņā aug mūsu jaunatne, kas var nomainīt mūs, tos, kas esam mācījušies, jā, arī tajās padomju augstskolās, kuras nemaz tik ļoti nevajadzētu nolikt, jo tur bez ideoloģijas tika dotas arī kādas fundamentālas zināšanas, bet tās ne pilnībā atbilst tam, ko prasa šodien no zinātnes un no darbinieka mūsu ekonomika. Pats es esmu noklausījies dažas lekcijas šajā augstskolā un priecājies gan par pasniegšanas kvalitāti, gan par materiālo bāzi, bet šeit jau par to tika runāts.

Pats galvenais Latvijā ir investīcijas izglītībā un kultūrā. Mūsu investīcijas šai jomā ir tuvu nullei. Tad neaizvērsim durvis ciet tām investīcijām un lielām investīcijām, gan intelektuālajām, gan materiālajām, kuras tiek dotas pašlaik no šīs ziemeļu zemes, ar kuru mēs sadarbojamies.

Es domāju, ka mums arī ir pienākums ar šā paša likumprojekta atsevišķiem pantiem dot zināmu materiālo atbalstu, jā, dot zināmu materiālo ieguldījumu no savas puses pie šīs vērtīgās skolas kā tādas. Jā, ir konkurence starp mūsu augstskolām un šo augstskolu. Bet es domāju, ka arī šī konkurence var tikai pozitīvu dot mūsu augstskolām, jo no šīs augstskolas, par kuru mēs šodien runājam, var daudz ko mācīties un šai augstskolai varbūt arī ir daudz ko mācīties no mūsu augstskolu fundamentālās pieejas atsevišķās jomās.

Kādēļ tad ar mūsu augstskolām iet tik vāji tā lieta? Es domāju, ka Siliņa kungs vispareizāk šeit to raksturoja. Tā ir attieksme pret augstskolu un attieksme pret skolu kā tādu. Ja mēs atceramies mūsu Saeimas darbu, visā Saeimas darbības laikā mēs nevienu reizi neesam noklausījušies ziņojumu par mūsu izglītības stāvokli, par izglītību Latvijā. Un tā jau ir attieksme.

Es strādāju Augstākajā padomē Izglītības komisijā un jau tur redzēju vairākus variantus augstskolas izglītības likumam. Tagad beidzas jau Saeimas darbs un nav neviens no šiem variantiem izskatīts, nav bijusi attieksme, lai virzītu tos ātrāk uz priekšu. Nav arī izglītības likuma, nav “cepures” izglītības likuma, nav atvasināto likumu par arodskolām un citām skolām. Un es gribētu teikt, ka tā ir tikai attieksme pret izglītību kā tādu.

Mūsu budžets ir ļoti ierobežots izglītībai, un varbūt man nevajadzētu šodien runāt, jo es redzēju dokumentu, kuru iesniegusi valdībai Finansu ministrija, kas mūsu izglītības sistēmas ļoti šaurajam budžetam vēl taisās noņemt krietnu gabalu nost. Es ceru, ka valdībai pietiks prāta un arī mūsu ministriem, kas ir šajā valdībā, neakceptēt tādu priekšlikumu, kas ienācis, jo faktiski pēc šī priekšlikuma jāslēdz būtu no septembra līdz aprīlim lauku skolas, Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Tai vajadzētu pāriet uz maksas izglītību, un arī uz laiku viņa būtu jāslēdz. Lūk, tā ir attieksme.

Es dažas dienas atpakaļ iegāju mūsu Alma mater — Universitātē. Kāpu augšā pa šīs cienījamās mācību iestādes kāpnēm un vienam profesoram teicu: kāda ir mūsu Alma mater... nodilusi, un kādas ir mūsu bankas, kuras mēs atveram vienu pēc otras. Es priecājos par bankām, es saku, ka viņām ir arī jābūt tādā līmenī, bet kaut kam jābūt arī izglītībai, kas dotu tālāk tos mūsu intelektuālos ienākumus un pēc tam arī materiālos ienākumus.

Mums jāvirzās nost no komercializācijas, augstskolu komercializācijas un skolu komercializācijas, uz kuru mēs ejam mūsu trūcīgā budžeta dēļ, bet mums jāatceras arī, ka cilvēku budžets, ģimenes budžets ir tikpat šaurs un neatļauj mācīties uz ģimenes budžeta rēķina bērniem un jauniešiem.

Gribu atzīmēt arī, ka ir zināma augstskolu pasivitāte šaja jautājumā. Es domāju, ka Rektoru padome varēja ātrāk virzīt augstskolu likumu mums šeit, Saeimā, lai mēs to varētu pieņemt. Varētu būt no valdības puses patiešām virzīts, kā šeit Kehra kungs teica, arī studentu kreditēšanas likums, jo ļoti grūti ir studentiem ar šo mazo dažu latu stipendiju izdzīvot. Es domāju, ka Saeima to pieņemtu. Es aicinu pieiet ļoti nopietni šim, varētu teikt, Zviedrijas dāvinājumam mūsu intelektuālajam valsts ekonomiskajam potenciālam un atbalstīt šo likumu. Un šis likums var būt par pamatu arī mūsu likuma talākajai izstrādei, lai arī mūsu augstskolas kaut mazas privilēģijas saņemtu, jo tās ir apgaismības privilēģijas. Un bez apgaismības mums, protams, ceļa nav. Paldies!

Sēdes vadītājs. Janīna Kušnere, pie frakcijām nepiederoša deputāte! Pēc tam - Jānis Lucāns.

J.Kušnere (pie frakcijām nepiederoša deputāte). Cienījamā Saeima! Klausoties dažu kolēģu runās, rodas iespaids, kāpēc jūs citi te negribat saprast, ka mums ir vienkārši vajadzīgas vietas, ir vajadzīgi portfeļi, kur palikt pēc tam. Tas nav pirmais likums, likumprojekts, kuru apspriežot, ir tik karstas debates šā viena vienīgā iemesla dēļ. Tā tas bija ar Cilvēktiesību biroju. Tā tas ir ar daudzajām aģentūrām. Tā tas ir ar daudzajām padomēm, kur pēkšņi ir vajadzīgi speciāli likumi, izrauti ārā no “jumta likumiem”, lai legalizētu kādas grupas portfeļus. Tas principā arī ir viss.

Tātad es varētu vēl likt priekšā. Kāpēc par vienu augstskolu mēs te šodien runājam, radam vienu likumu? Vakar pieņēmām grozījumus Izglītības likumā un runājām par visas valsts skolām. Taču vienkāršāk būtu šīs samilzušās budžeta problēmas risināt, pieņemot atsevišķu likumu katrai mācību iestādei Latvijā. Manuprāt, tad būtu daudz apmierinātāki cilvēki. Skolotāji, vecāki, bērni, jo tādā veidā varētu risināties viņu, es domāju, skolu, mācību iestāžu finansēšanas jautājumi. Un tas būtu risinājums ne tikai skolu kā iestāžu finansēšanas jautājumiem, bet arī vecāku un ģimenes budžeta finansēšanas jautājumiem. Jo galu galā nu jau esam nonākuši pie tā, ka mācību līdzekļi ir skolēniem pašiem jāiegādājas. Respektīvi, viņu vecākiem. Tādēļ es tā domāju, ka mēs varētu ātri vien sākt rakstīt likumus par visām mācību iestādēm. Atsevišķi par katru. Un tad mums nevajadzētu strīdēties, ka tur ir citādāka situācija vienā Latvijas rajonā, tur viena pašvaldība ir bagātāka, otra ir nabagāka, katrai situācijai būtu savs piemērots likums. Nu taču kolosāli! Nevajadzētu vairs skolām domāt par saviem nolikumiem un to apstiprināšanu pašvaldībās, par savstarpējām attiecībām starp mācību iestādēm un pašvaldībām un tā tālāk, un tā joprojām. To atrisinātu šeit Saeima.

Vēl tie argumenti, kas šeit tika minēti par savstarpējo konkurenci augstskolu starpā. Jā, nu tā tas ir, protams, daļēji. Taču tas galvenais iemesls bija citur meklējams. Un jau es te minēju iepriekš. Neviens taču nenoliedz, ka tā ir laba skola, ka tā ir perspektīva skola, ka ekonomikas speciālisti Latvijai tiešām ir vajadzīgi, pie tam augstas klases ekonomikas speciālisti un ka, iespējams, šī skola tādus speciālistus arī mums varētu sniegt. To, ka šajā skolā Zviedrijas valdība ir ieguldījusi savus līdzekļus, ka tā ir tomēr augstākā mācību iestāde vai nav, es tā arī nesapratu pēc šodienas debatēm, to neviens negrib šeit noliegt. Un es nedzirdēju ne no viena deputāta mutes arī tādus vārdus.

Taču ir jautājums par šīs skolas finansēšanas lietām, kas arī šajā speciālajā likumā par vienu augstskolu principā tiek izvirzīts priekšplānā. Un tas ir... Te jau ministra kungs minēja, ka šī skola ir SIA, viņa ir. Te bija tādas domas, ka it kā tomēr neesot. Bet 3.pantā, šā likumprojekta 3.pantā ir rakstīts, ka tā ir dibināta kā bezpeļņas sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Saīsināti tā ir SIA. Tas ir viens.

Otrs. Ja mēs paskatāmies tālāk, kādi ir finansējuma avoti šai SIA, tad mēs redzam, ka tie ir pirmām kārtām Latvijas Republikas valsts budžeta līdzekļi. Tālak, protams, ir Zviedrijas valdības nauda, tālāk ir mērķprogrammu un pasākumu finansēšanai atkal valsts budžeta līdzekļi. Un ir viens punkts — ienākumi no saimnieciskās darbības. Vēl viens punkts ir citi likumdošanas aktos paredzētie ienākumu avoti. Es gribu apstāties pie šiem ienākumiem no saimnieciskās darbības. Tas ir brīnišķīgi, ka kādai mācību iestādei tiek dotas lielas privilēģijas šajā ziņā un viņa var rīkoties un veikt šo saimniecisko darbību, lai tādējādi papildinātu savu budžetu.

Bet tad man ir jautājums valdībai — kā tad paliek? Valdība pašreiz deklarē, ka šie speclīdzekļu fondi tiks likvidēti, ka tas ir tas avots, no kura var ņemt naudu dažādiem izdevumiem - gan paredzētiem, gan neparedzētiem. Un, ko tie nozīmē, to mēs dažkārt labi zinām. Bet šajā gadījumā šai skolai taču speclīdzekļu budžets būs, fonds, pareizāk sakot, būs, jo viņa varēs veikt tādus darījumus kā pirkt un pārdot kustamo un nekustamo īpašumu, dažādu mantu, vērtspapīrus. Tātad tā lielākā principialitātes neievērošana, manuprāt, šajā likumprojektā ir tieši šajā apstāklī. Tādēļ te jau daudzi runātāji minēja to, ka ir jābūt “jumta likumam”, nevis kaut kādam atsevišķam likumam, kas runā par vienu augstskolu. Es arī atbalstu šo domu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka augstskolu likums principā ir izstrādāts jau labu laiku atpakaļ un to varēja sen jau nodot Saeimā un strādāt pie šā likuma.

Turpinājums nākamajos numuros