Kāda ir Latvijas tautsaimniecības politikas tirgzinība

SIA "Latvijas mobilais telefons" ģenerāldirektors Juris Binde:

Ministru prezidents Andris Šķēle 1996. gadā salīdzināja Latvijas valsti ar uzņēmumu un solīja lietot valsts pārvaldē racionālas vadības jeb menedžmenta metodes. Lai arī šī koncepcija izpelnījās opozīcijas un dažu masu mediju asu kritiku, šādā pieejā neapšaubāmi ir racionālais kodols.

Turpinot šo analoģiju, valsti varētu, no vienas puses, uzskatīt par akciju sabiedrību, kuras akcionāri ir valsts pilsoņi un kuri ievēlē AS padomi (Saeimu), kas savukārt ieceļ izpildinstitūciju (Ministru kabinetu), kuras uzdevums ir pārvaldīt uzņēmumu, palielināt tā vērtību (nacionālo kopproduktu) un vairot akcionāru labklājību. No otras puses, šī virtuālā akciju sabiedrība sniedz valsts iedzīvotājiem un ārvalstu viesiem produktus un pakalpojumus, piemēram, sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, valsts aizsardzību, izglītību, sociālo nodrošināšanu un daudzus citus, par to saņemot samaksu nodokļu, nodevu un "brīvprātīgo ziedojumu" veidā.

Jebkura uzņēmuma stratēģiskā vadība balstās uz trim vaļiem: biznesa plāna, budžeta un tirgzinības jeb mārketinga plāna. Par pirmajiem diviem elementiem būtu uzskatāma valdības deklarācija un valsts budžets, bet par tirgzinības plāna esamību nevar runāt pat vislielākais optimists. Visaptverošas valsts piedāvāto pakalpojumu un produktu realizācijas un ieņēmumu palielināšanas plāna vietā ir nekoordinēta komivojažieru (politiķu) skraidīšana un tirdzniecības aģentu (lasi — valsts ierēdņu) pretrunīgi un neargumentēti paziņojumi, kam pāri klājas masu mediju tiražēta piķa melna antireklāma, akcentējot piedāvāto produktu, pakalpojumu un to izplatītāju vissliktākās īpašības. Kādi gan var būt uzņēmuma darbības rezultāti šādos apstākļos? Nu tādi, kādi tie mums ir.

Kā viens no akciju sabiedrības "Latvijas Republika" akcionāriem un tās piedāvāto pakalpojumu patērētājiem es uzskatu, ka šāda tirgus stratēģija lemta neveiksmei un ilgtermiņa perspektīvā samazina uzņēmuma un tā akciju vērtību.

Vai jūs, cienījamie akcionāri, varat iedomāties īpašniekus, kas nicina vai pat ienīst savu uzņēmumu? Kas par muļķīgu jautājumu — jūs teiksit, protams, nē. Tad kāpēc vērojama tāda attieksme pret Latvijas valsti. Latvijas Republika nepieder Saeimai, Ministru kabinetam vai ierēdņiem. Latvijas Republika pieder tās pilsoņiem, tāpēc būtu loģiski, ja katrs pilsonis rīkotos tā, lai pieaugtu nacionālais kopprodukts un iedzīvotāju labklājība, tādējādi nostiprinoties valsts pozīcijām arī globālajā konkurences cīņā. Neveiksminiekus, nabagus un muļķus neviens neciena, un tas vienādā mērā attiecas gan uz cilvēkiem, gan valstīm.

Lai sasniegtu pārticību, ko sev par mērķi izvirza vairums cilvēku, ar to saprotot vidusslāņa līmeni Rietumeiropā un ASV, ir kardināli jāmaina akciju sabiedrības "Latvijas Republika" mārketinga stratēģija.

Jebkura tirgus izpēte sākas ar tā saucamo SWOT analīzi — valdībai jānoskaidro stiprās un vājās puses, kā arī jānovērtē iespējamās izdevības un draudi. Nākamais solis ir tirgus vai — šajā gadījumā — sabiedrības vajadzību segmentācija. Lūdzu šo salīdzinājumu uztvert bez aizspriedumiem un aizvainojuma. Katrs cilvēks ir unikāla personība, nevis skrūvīte, kā to piecdesmit gadus kultivēja marksisma–ļeņinisma ideoloģija un kuras atblāzma bieži vien atspīd mūsu līdzpilsoņu sejās, runās un darbos brīžos, kad pašam jāuzņemas atbildība.

Šāda segmentācija tiek veikta pēc vairākiem kritērijiem un dod iespēju diferencēti novērtēt dažādu sabiedrības grupu prasības un noteikt resursus, kas nepieciešami šo vajadzību apmierināšanai. Protams, par šīm vajadzībām sabiedrībai ir jāmaksā un tas notiek vai nu nodokļu, tiešo maksājumu (medicīniskā apdrošināšana, pensiju fondi), vai atlikto maksājumu (studiju kreditēšana) veidā. Starp sabiedrības pieprasījumu un valsts iespējām šo pieprasījumu apmierināt pastāv zināma korelācija un vienlaikus arī pretruna. Līdzīgi kā tirgū pircējs ir gatavs maksāt par preci tikai to cenu, kas viņam asociējas ar šīs preces lietošanas vērtību, tāpat arī sabiedrība ir gatava maksāt nodokļus un citu maksājumus tikai tad, ja valsts nodrošina adekvātu atdevi sabiedrībai. Viens no galvenajiem iemesliem nodokļu nemaksāšanai ir vienas sabiedrības daļas neticība politiķu un ierēdņu spējai saprātīgi rīkoties ar viņiem uzticētajiem līdzekļiem.

Paradoksāli, ka sabiedrība, pamatoti nosodot budžeta līdzekļu neracionālu izmantošanu, tajā pašā laikā izliekas neredzam nodokļu nemaksātājus. 1999. gadā arodbiedrības organizēja skolotāju streiku, labi zinot, ka valsts budžetā pieprasīto līdzekļu nav, bet nav dzirdēts par arodbiedrību protesta akcijām pret tiem uzņēmumiem, kas algas maksā aploksnēs un slēpj peļņu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir grūti un nekādu publicitāti ar to nevar nopelnīt.

Nav normāli, ka 30 Latvijas uzņēmumu maksājumi veido gandrīz pusi no valsts budžeta, bet nevienu Saeimā un valdībā neinteresē šo un pārējo nodokļu maksātāju domas par to, kā šo naudu racionāli izlietot. Tāpat kā uzņēmumā, kur daļa nopelnīto līdzekļu tiek izlietota darbības nodrošināšanai, daļa tiek ieguldīta uzņēmuma attīstībai, bet daļa — lietišķajos un zinātniskajos pētījumos, arī valstij ir jābūt skaidrībai par budžeta izdevumu struktūru un prioritātēm gan šodien, gan nākotnē, ar šo stratēģiju jāiepazīstina valsts iedzīvotāji un jāsaņem vairākuma atbalsts. Līdzšinējie dažādu valdību paziņojumi diemžēl nav izcēlušies ar nopietnu argumentāciju, un, ja tik nesagatavotus biznesa plānus uzņēmuma vadītājs piedāvātu akcionāriem, visticamāk, ka viņam ieteiktu pameklēt darbu citur.

Tipisks piemērs ir konflikts, kas radies ap Nacionālās bibliotēkas projektu un tā finansēšanu. Sabiedrībai nav sniegts pamatojums par projekta izmaksām un to struktūru, par kapitālieguldījumu atmaksāšanās periodu, par NB sniegto pakalpojumu struktūru un mērķatirgu, par visa kompleksa ekspluatācijas izdevumiem. Tiek piedāvāts tikai viens finansēšanas avots, neapskatot tādas alternatīvas kā, piemēram, valsts aizņēmuma obligācijas, valsts pārvaldes izdevumu samazināšana vai kredīts. Ja šī projekta finansēšanai būtu jāsaņem kredīts no bankas, tad ar argumentiem — "Latvijai ir vajadzīga Gaismaspils", "…to ir projektējis pasaulē slavenākais latviešu arhitekts" vai "…tas būs vismodernākais informatīvais tīkls" būtu krietni vien par maz. Visticamāk, projekts no bankas saņemtu lielu morālu atbalstu, tāpat kā Hodža Nasredins samaksāja par maizes smaržu ar monētu šķindoņu.

Atzinības izteikšana lielo nodokļu maksātājiem, ko jau dažus gadus veic Finansu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests, ir patīkamā pozitīvā pretrunā ar sabiedrībā kultivēto negatīvisma un destrukcijas ideoloģiju. Labākajā gadījumā masu mediji par pietiekami svarīgu ziņu uzskata Latvijas sportistu panākumus, bet uzņēmumu vai zinātnieku atzīšana pasaulē uzmanību izpelnās ievērojami retāk. Piemēram, ziņa par to, ka "Latvijas mobilais telefons" ir visefektīvāk strādājošais uzņēmums Baltijas valstīs, par kritēriju ņemot apgrozījumu un uzņēmuma peļņu, rēķinot uz vienu strādājošo, izpelnījās uzmanību tikai "Dienas Biznesa" piektajā lappusē, kamēr pārējo preses izdevumu pirmās lapas greznojās ar informāciju par to, ka politiķis A no "raibo" partijas, iespējams, izdarījis spiedienu uz klerku B, kurš simpatizē "neraibajiem", par ko esot vesela kaudze audio, video, mono, stereo un hologrāfisko ierakstu, kurus nodošot pilnīgi uzticamai komisijai, tikko pēc tā būšot nepieciešamība. Varu diezgan droši apgalvot, ja ziņa būtu par igauņu vai lietuviešu uzņēmumu, informācija būtu izpelnījusies daudz lielāku ievērību, pie viena mazohistiski priecājoties, ka "…no tiem latviešiem jau nekā nav — ha, ha".

Latvijā nav bagātīgu dabas resursu, un daudzi uzņēmēji, zinātnieki, inženieri un kultūras darbinieki pilnīgi pamatoti par vislielāko mūsu potenciālu uzskata zināšanas un intelekta radītos produktus. Taču arī zināšanas ir resurss, ko nevar ekspluatēt bez sistemātiskas papildināšanas, un tas ir vistiešākais valsts izglītības sistēmas uzdevums. Valsts politika izglītības jomā atjaunotajā Latvijas valstī līdz šim tikusi realizēta, balstoties uz "proletkulta" ideoloģiju, kas paredzēja nojaukt vecos buržuāziskos dzelzceļus un būvēt jaunos sociālistiskos. Stabilās un zināšanas sniedzošās izglītības sistēmas vietā tika iepludināta "pasaules pieredze", par paraugu ņemot amerikāņu skolu anarhiju sliktāko "Glābējzvana" un "Beverlihilzas" tradīciju garā, nevis Austrumu "ekonomisko tīģervalstu" paraugu, kurās izglītošanas sistēma balstās uz nācijas mentalitātē sakņotu cieņu pret Skolotājiem, tieksmi pēc Zināšanām un pašdisciplīnu.

Lai Latvija pastāvētu kā attīstīta valsts, nepieciešama izglītota sabiedrība, un to var nodrošināt, tikai izstrādājot vienotas valsts izglītības programmas, pēc kurām notiek skolnieku mācības gan Rīgā, gan jebkurā lauku skolā. Valstij ir jāgarantē nepieciešamie resursi šo mācību programmu realizācijai, tai skaitā modernie globālās informātikas līdzekļi. Līdztekus valsts garantētajai vispārējās izglītības sistēmai jānodrošina valsts atbalsts īpaši talantīgiem jauniešiem un jāpastāv fakultatīvajai apmācībai, kas tiek finansēta gan no skolēnu vecāku, gan no sabiedrisku fondu līdzekļiem. Lai konkurētu darbaspēka tirgū, Latvijas valsts izglītības sistēmai ir jābūt vislabākajai pasaulē. To nav iespējams izveidot, sagrābstot dažādas sēnalas un aplejot ar "ļoti neatkarīgo ārzemju ekspertu" viedokļu mērci. Latvijā ir ļoti liels inteliģences potenciāls, kas ļauj pašiem izveidot šādu sistēmu.

Kopš 1991.gada visi vārdos atbalsta izglītības reformu, taču nesen kāds Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdnis paziņoja, ka šādu mācību programmu izstrādei nepieciešami četri gadi. Mani kā nodokļu maksātāju, uzņēmuma vadītāju un divu dēlu tēvu tāds paziņojums nepārliecina un neapmierina. Ja mēs gribam rezultātu, nevis nodokļu maksātāju naudas tērēšanas un aktīvas darbības imitācijas mašīnu, šādas sistēmas izveidei var atvēlēt tikai četrus mēnešus, un tai jāsāk darboties no 2000.gada 1.septembra. Mums ir jārada priekšnoteikumi, lai jaunieši no visas pasaules sacenstos par tiesībām izglītoties Latvijā.

Šīs konferences apakštēma ir "Latvijas prece Eiropā un pasaulē", ar preci saprotot ne tikai rūpnieciskās ražošanas produkciju, bet arī intelektu, izglītību, kultūru, sportu un dzīvesveidu. Latvijas sabiedrībai ir pienācis pēdējais laiks noticēt sev un bāreņu tautas sindromu mainīt pret pozitīvo mantru:

Es esmu lepns, būdams Latvijas pilsonis, es esmu lepns, ka dzīvoju, mācos un strādāju Latvijas Republikā!