Vai mūsu valsts sekmē uzņēmējdarbības attīstību

Uzņēmējs Jānis Herbsts:

Uzņēmējdarbībai ir vajadzīgas trīs lietas. Pirmais — stabila vide, kurā tu atrodies, un tā ir jānodrošina valstij. Otrais — ir vajadzīgs paša prāts. Trešais — ir jāatrod nauda, un tās ir banku lietas. Apskatīsimies, kā tas pašreiz ir Latvijā.

Negribu lielīties, bet SIA CED radās no absolūtas nulles un pašlaik ir Latvijas koku eksportētāju un ražotāju pirmajā desmitniekā. Taču pienācis brīdis, ka arī šis uzņēmums ir sašūpojies. Tas noticis trīs iemeslu dēļ.

Valsts ir pilnīgi aizgājusi prom no sava tiešā pienākuma — tā domā tikai par to, kā no uzņēmēja, kas godīgi strādā, noplēst vēl trīs ādas.

Visas rūpes par cilvēkiem ir uzkrautas uzņēmuma vadītājiem.

Un ir aizgājis jau tiktāl, ka Latvijas banku sektors visos rādītājos nepārtraukti iet uz augšu, turklāt visa peļņa tiek gūta nevis no klientu pakalpojumiem, bet no bankas konvertācijām.

Bet nupat būs klāt brīdis, ka vairs nebūs no kā konvertēt. Tie uzņēmumi, kas strādā ar ārzemju eksportu, ir pakļauti absolūtai patvaļai. Tā tas notiek arī ar mūsu ļoti stabilo latu.

Kas notiks, ja lats, kas nemitīgi tiek celts augšā, noripos lejā?

Viens piemērs. Mūsu uzņēmums, kas savus ražojumus galvenokārt eksportē uz Vāciju, pērn, salīdzinot ar 1998. gadu, tikai uz konvertāciju zaudēja 95 tūkstošus latu. Bet uzņēmumam bija jāiegulda līdzekļi, jāattīstās tālāk...

Šogad stāvoklis ir vēl sliktāks. Un uzņēmums jau sāk rīstīties.

Visi priecājas — stabils lats. Bet, kad es runāju ar saviem ārzemju partneriem, ar visiem klientiem, viņi, atklāti sakot, smejas par mums. Mēs esam sev radījuši tādu sistēmu, kas mūs pašus iznīcinās.

Un nevajag aizvērt acis, un nevajag teikt, ka esam varoņi, ka esam makroekonomikā sasnieguši labus rādītājus, ja ir tādi uzņēmumi, kādi esam mēs ar 240 darbavietām. Varu paziņot, ka neredzu citas izejas, kā vien samazināt strādājošo skaitu. Mums aiziet 40 cilvēku divos mēnešos. Un būšu spiests samazināt algas visiem, tajā skaitā arī pats sev, par 15 procentiem. Bet arī tas vēl nav izšķirošais. Jo jebkurš normāls cilvēks saprot: ja markas kurss pret dolāru var nokrist par 15 procentiem, ja visi ienākumi samazinās par 15 procentiem, tad peļņas nevienam ražojošam uzņēmumam nav.

Vēl spersim pēdējos soļus, vēl mēģināsim izturēt... Ja neizdosies — bija stabils uzņēmums, turējās, tomēr sāka izputēt...

Mani šorīt visvairāk aizskāra Ministru prezidenta vārdi: kā es būšu, kā es gribēšu, tā arī notiks...

Attiecībā uz Gaismas pili — mūsu uzņēmumam šis papildu maksājums Nacionālās bibliotēkas celtniecībai gadā būs 4,5 tūkstoši latu. Ir tikai divas iespējas — vai nu kaut ko vēl samazināt, lai šo slogu izturētu, vai arī godīgi pateikt: nekādas summas netiks pārskaitītas.

Uzņēmums ir nonācis tādā stāvoklī tikai tāpēc, ka Latvijā nevienam neinteresē ražošana, bet gan interesē vienīgi augsti lozungi. To jau rāda arī šī zāle, kur gluži kā padomju laikos visi sanāk uz sākumu, dzird gudras runas, bet līdz galam nenoklausās neviens. Un ar to spēle beidzas...

Tiem cilvēkiem, kam šīs lietas interesē, beidzot būtu jāpaceļ sava balss. Un Latvijas inteliģencei vajadzētu būt pirmajai, kas sāktu nopietni runāt, ka stāvoklis kļūst neciešams.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā