Inovācijas pārvērš zināšanas naudā

Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Dr. habil. sc. ing. Jānis Stabulnieks:

Vēršos pie jums, Latvijas sabiedrības, ar tām problēmām, kādas pastāv maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas grib ražot Latvijā kaut ko jaunu, inovatīvu un tādējādi veidot un nest mūsu valsts tēlu pasaulē.

Šodien konferencē ir it kā trīs atsevišķi bloki: tautsaimniecības attīstības problēmas; Latvijas tēls; Latvijas prece pasaulē. Par pirmo jautājumu runāšu nedaudz vēlāk. Latvijas tēlu pasaulē nosaka ne tikai tas, vai mūsu likumdošana ir sakārtota atbilstoši ES prasībām, vai Latvija ir NATO dalībvalsts, bet gan tas, cik konkurētspējīga pasaules tirgū ir mūsu ražotā produkcija, kāds procents eksportā ir precēm ar augstu pievienoto vērtību, t.i., tādām, kas veidotas uz moderno tehnoloģiju bāzes, cik un kā mūsu zinātnieki, inženieri, studenti piedalās un vai viņi ir spējīgi piedalīties kopīgās Eiropas attīstības un pētniecības programmās. Turklāt es nerunāju par kultūras un mākslas problēmām, kas ir viens no galvenajiem jautājumiem Latvijas tēla veidošanā jo ir zināms, ka viena no nākamajām inteliģences konferencēm būs veltīta kultūrai.

Atgriezīsimies pie jautājuma par tautsaimniecības attīstības modeli un problēmām. Man kā inovatīvās darbības sektora pārstāvim bija liels prieks dzirdēt, ka vārds "inovācija" šodien tika pieminēts vismaz 20 reizes. Tas ir liels sasniegums, jo pirms diviem gadiem Latvijā bija tikai daži cilvēki, kas to lietoja, saprotot tā jēgu un būtību.

Konferences pirmā daļa bija veltīta Latvijas tautsaimniecības attīstības modelim. Paneļdiskusijā noskaidrojām, ka šāda modeļa nav. Diemžēl šāds modelis arī netika likts priekšā, pat ne vispārējas skices veidā. Un tad man neviļus nāk prātā, ko konferences sākumā teica mūsu Ministru prezidents: uzrodas dažādi pseidoekonomisti un pēkšņi sāk runāt par ekonomikas problēmām. Atzīstos, ka esmu tieši šāds pseidoekonomists, neesmu ieguvis izglītību ekonomikā. Bet, ja redzam, ka valstī notiek absolūti neloģiskas darbības, tiek pieņemti neloģiski likumi, profesionālu ekonomistu viedokļi netiek publicēti vai arī tos neviens neuzklausa, un līdz ar to nekas netiek darīts valsts ekonomiskās attīstības veicināšanai, tad, gribot vai negribot, šādiem pseidoekonomistiem ir jārodas. Jo viņu priekšrocība ir tā, ka var paskatīties uz problēmas risinājumu it kā no malas, un viņi nav iesaistīti viena vai otra ekonomistu vai politiķu grupējuma savstarpējo attiecību noskaidrošanā.

Tātad, lai runātu par tautsaimniecības attīstību, ir jābūt Latvijas ekonomiskās attīstības modelim, jābūt valsts stratēģijai, uz kuras pamata tiek izstrādātas, piemēram, izglītības un zinātnes attīstības koncepcijas, mazo un vidējo uzņēmumu attīstības, valsts nodarbinātības un reģionālās attīstības programmas. Ir pienācis pēdējais laiks izvēlēties, uz kā balstīsim savu ekonomiku: vai uz tranzītu, tūrismu, kokmateriālu eksportu, vai attīstīsim savu rūpniecību uz jaunas produkcijas ražošanu ar augstu pievienoto vērtību, veidojot jau pieminēto inovatīvo ekonomiku, kuras pamats visās attīstītās valstīs ir nacionālā inovāciju sistēma, kas balstās uz izglītību un zinātni.

Tehnoloģiskais centrs ir viena no šīs inovatīvās darbības atbalsta struktūrām un sekmīgi darbojas jau sešus gadus. Kā šī centra vadītājs varu teikt, ka, ikdienā redzu cilvēkus, kas cīnās šajā tehnoloģiju vai inovāciju biznesā un skaidri ir saskatāmas tās problēmas, ar kurām jāsaskaras jauniem tehnoloģiski orientētiem uzņēmumiem. Pašlaik Latvijas Tehnoloģiskajā centrā un Latvijas Tehnoloģiskajā parkā kopā ir ap simt jaunu firmu, vismaz desmit no tām jau ir pilnīgi iekļāvušās globālajā ekonomikā. Tiek eksportēta produkcija uz vismaz divdesmit pasaules valstīm. Šīs pozitīvās tendences, kaut arī to īpatsvars Latvijas ekonomikā ir pārāk niecīgs, skaidri iezīmē inovatīvās attīstības ceļu, pa kuru jau sen iet ekonomiski attīstītās pasaules valstis un kas varētu būt kā eksperimentālais vai pilotmodelis arī Latvijas ekonomiskās attīstības stratēģijas izstrādē.

Šajā sakarā valsts vadītājiem un galvenajiem ekonomistiem, kuri bieži neieklausās loģiskos spriedumos, kas izteikti ekonomiskās kategorijās, es varētu ieteikt spriedumu reliģiskās kategorijās, t.i., to, ko jau 1991.gadā sludināja pāvests Jānis Pāvils II: "Kādreiz kritiskais ražošanas faktors bija zeme, vēlāk — kapitāls. Tagad izšķirošais faktors ir pats cilvēks, viņa zināšanas." Tas pats ir Latvijā. Diemžēl mums nav nekā cita, atskaitot smadzenes, ko varētu pārdot. Un var gadīties, ka attopamies par vēlu, jo smadzenes nebūs sagatavotas brīdim, kad visi meži būs izcirsti un viss, kas pārdodams, būs pārdots.

Īsā laikā nav iespējams izklāstīt nacionālās inovāciju sistēmas būtību, bet gribu vēlreiz uzsvērt, ka inovācija ir process, kurā oriģināla ideja tiek pārvērsta tirgū pieprasītā produktā vai pakalpojumā. Tātad nevis atklājums vai izgudrojums, kas pats par sevi ir ļoti svarīgi, jo bagātina mūsu zināšanas un ceļ kultūras līmeni. Inovācija ir tas, ar ko varam ieiet pasaules tirgū, piedāvājot konkurētspējīgu produkciju. Inovācija nozīmē radīt to, kā vēl nav, un mācēt simtiem reižu sev uzdot jautājumu: "Kā būtu, ja es varētu izdarīt tā un tā, vai sākt ražot to un to?"

Šajās dienās Lisabonā notiek Eiropas Savienības valstu vadītāju konference, kurā viens no galvenajiem ir jautājums par Eiropas konkurētspēju pasaules tirgū. ASV ekonomikā un darba tirgū progresu un panākumus nodrošina plašs moderno tehnoloģiju lietojums un labi izglītots darbaspēks. Eiropas valstu vadītāji apzinās, ka tieši atbalsts modernajām tehnoloģijām, inovācijai, zinātnei un pētniecībai spētu uzlabot Eiropas konkurētspēju pasaules tirgū.

Atgādināšu faktu, ka ideja par internetu, kas radīja apvērsumu informācijas tehnoloģiju laukā, vispirms tika īstenota Eiropā, un to sauca par informācijas pārraides tīklu "Gironet". Taču nedaudz kūtrie eiropieši nespēja komercializēt šo ideju, un tā tika atdota Amerikas uzņēmēju rokās.

Par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli. Te pilnībā jāpiekrīt "Latvijas Mobilā telefona" ģenerāldirektora Jura Bindes teiktajam, ka a/s "Latvijas Republika" nepieder Saeimai, Ministru kabinetam vai ierēdņiem. Latvijas Republika pieder tās pilsoņiem. Tāpēc, lai sasniegtu pārticību, ko par mērķi izvirza vairums cilvēku, ar to saprotot vidusslāņa līmeni Rietumeiropā un ASV, ir kardināli jāmaina a/s "Latvijas Republika" mārketinga stratēģija. Uzskatu, ka arī valsts ir uzņēmums, kuram visi sadarbības partneri, akcionāri, investori, kreditori utt. prasa izstrādāt biznesa plānu, šajā gadījumā, — ekonomiskās attīstības modeli. Bet, ja biznesa plāns ir balstīts tikai uz naudas iekasēšanu, sadalīšanu un pārdalīšanu pēc principa: kas skaļāk kliedz, tam vairāk, ja pieņem lēmumus un likumus, kas nav saprotami akcionāriem, t.i., uzņēmējiem, tad šāda akciju sabiedrība nav perspektīva un akcionāru domas būs vērstas vai nu uz valdes darba uzlabošanu vai savu līdzekļu ieguldīšanu citā uzņēmējdarbībai ekonomiski labvēlīgākā sabiedrībā.

Šāda attieksme pilnīgi raksturo pašlaik esošo uzņēmējdarbības vidi. Kā lai izskaidro valsts attieksmi pret saviem uzņēmējiem, ja kā no pārpilnības raga birst Ministru kabineta lēmumi, kas, nemaz nerunājot par to saturu, stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu.

Par normu jau kļuvusi vietējo ražotāju bezspēcība cīņā ar nelegāliem konkurentiem. Arī energoresursu — elektrības un degvielas, tāpat telekomunikāciju cenu dēļ vietējie ražotāji nonāk ļoti neizdevīgā situācijā. Sertifikācijas sistēma nav draudzīga Latvijas ražotājiem, jo tā ir veidota, lai iekasētu latus un dolārus par importa precēm. Kā Latvijas uzņēmējam dabūt CE zīmi? Ar troksni izgāzies likums par akcīzi lietotajām automašīnām, nemaz labāk neizskatījās pensiju likuma grozījumu pieņemšana. Tagad runā par ūdens skaitītājiem un tarifiem, it kā šī problēma nebūtu skaidri redzama kopš pirmās skaitītāju uzstādīšanas dienas.

Vai tiešām Latvijai jānonāk tādā nabadzībā, kādā bija Dienvidaustrumāzijas valstis pirms tās, pateicoties veiksmīgi izvēlētam ekonomiskās attīstības modelim, kļuva par Dienvidaustrumāzijas "tīģeriem". Vai tiešām Latvijas mežiem un zemei jāpārvēršas par tuksnesi, kā tas ir, piemēram, Izraēlā, lai saprastu mūsdienu ekonomikas globalizācijas problēmas un to iespējamos risinājumus. Vai tiešām mums ir tik grūti paskatīties tepat blakus uz Somiju, kas, pateicoties parlamenta pieņemtajam lēmumam — mēs veidosim uz zināšanām balstītu sabiedrību — un tā konsekventai īstenošanai, ir kļuvusi par Ziemeļvalstu vai Eiropas "tīģeri". Un beigsim lielīties, ka spējam palielināt kokmateriālu eksportu. Somi dara pilnīgi pretējo, t.i., lepojas ar to, ka kokmateriālu apjoms valsts eksportā samazinās, bet uz jaunām tehnoloģijām balstīto produktu apjoms palielinās.

Protams, veidot uz zināšanām balstītu ekonomiku nav lēts prieks, tas prasa relatīvi lielus ieguldījumus no valsts budžeta. Bet tas ir vienīgais straujas ekonomiskās attīstības ceļš. Tādēļ, no malas raugoties, pilnīgi neloģiska šķiet valsts budžeta sastādīšanas kārtība, kurā Ministru kabinets strādā nevis kā komanda, bet notiek stīvēšanās starp atsevišķām ministrijām un ministriem, un nav neviena, kas skatītu valsts attīstību kopumā un vienotu visas ministrijas viena kopīga mērķa sasniegšanai.

Nobeigumā citēšu vēl vienu inovācijas definīciju, kuru nupat uzzināju no Eiropas programmas "Eureka" augstākā līmeņa pārstāvja no Vācijas. "Ja zinātne ir tas, kas pārvērš naudu zināšanās, tad inovācijas ir tas, kas pārvērš zināšanas naudā, bet ar daudz lielāku pievienoto vērtību."

Ļoti gribētos redzēt tādu Latvijas ekonomiskās attīstības modeli, kurā būtu pienācīga vieta gan zinātnei, gan inovācijām.