Eksperimentu laiks mums beidzies

7. Saeimas deputāts Jāzeps Šnepsts:

— Mani pieteica kā Saeimas locekli, bet es gribētu runāt kā uzņēmējs. Ražošanā nostrādātie gadi, turklāt pēdējie četri — direktora amatā, man ļauj izdarīt secinājumus par to, kas notiek Latvijas tautsaimniecībā. Mana lielākā priekšrocība ir tā, ka neesmu piedalījies plaukstošu uzņēmumu privatizācijā un neesmu ieņēmis vadošus amatus, kas tagad ļautu Bojāram vai kādam citam no tagadējiem taisnības cīnītājiem apšaubīt manu godīgumu. Bija tieši pretēji. Preiļu siera rūpnīca, kuras vadību es uzņēmos, toreiz bija tipisks neprivatizēts valsts uzņēkums ar izsaimniekotu G–24 kredītu, sešu mēnešu neizmaksātām algām un septiņu mēnešu parādu zemniekiem par viņu piegādāto pienu, ar nesakārtotām īpašuma attiecībām un pusdzīvu realizācijas tirgu ar bijušo PSRS. Tagad rūpnīca ir lielākā siera ražotāja un eksportētāja valstī ar simtprocentīgu eksportu uz Eiropas Savienību. 1996. gadā tika importētas 634 tonnas produkcijas, no tās — 246 tonnas — uz Krieviju, bet 1999. gadā tika saražotas 1600 tonnas produkcijas un visa tika izvesta uz ES valstīm.

Kāpēc es par to runāju? Es te saskatu mūsu uzņēmējdarbības pirmo problēmu. Ja es jautātu — cik no jums esat dzirdējuši par to, ko es pašlaik stāstu, tad lielākā daļa droši vien atbildētu — neko. Bet tā ir informācija par tautsaimniecību, kas veiksmīgi pārorientēta no Austrumu tirgus uz ES tirgu. Šis eksports Latvijas budžetā ienesis vairāk nekā 10 miljonus dolāru. Tās nav investīcijas. Šo naudu, nevienu pašu dolāru, neviens no Latvijas ārā vairs nekad neizvedīs. Es negribu apgalvot, ka šī informācija jāzina visiem Latvijas pilsoņiem un visiem šeit zālē sēdošajiem, bet šo informāciju nedrīkst nezināt tādas no budžeta finansētas iestādes kā "Latvijas Eksportkredīts", Latvijas Attīstības aģentūra, Zemkopības ministrijas Tirgus veicināšanas departaments. Es nemaz neminu daudzos fondus, kas veidoti, lai mazie un vidējie uzņēmumi varētu attīstīties un pēc Krievijas krīzes veiksmīgi pārorientēties uz Rietumu tirgu. Vēl vairāk — tieši šīm institūcijām bija pienākums palīdzēt uzņēmumam sekmīgi realizēt šo projektu.

Man radies secinājums: valsts ar nozaru ministriju starpniecību ir veidojusi daudzas institūcijas, tērējusi naudu, bet aizmirsusi pašu galveno: prasīt rezultātus. Tikai nesāciet, lūdzu, klusībā domāt vai skaļi teikt, ka tā ir uzņēmēju vaina! Tādu informācijas apjomu, kādu pašlaik uzņēmumi sniedz valsts institūcijām, neprasīja pat PSRS laikos. Es to varu teikt godīgi, jo toreiz strādāju ražošanā.

Problēma ir tā, ka lielākā daļa no šīm institūcijām nezina, ko ar šo informāciju darīt, jo vienīgais, ko no tām prasa, ir jaunas programmas, plāni, darba grupas utt. Lūdzu, tipisks piemērs. Statistikas pārvalde prasa, lai uzņēmumi iesniegtu tā saukto 1 F pārskatu. Es pat nedusmotos par to, ka šī informācija ir atrodama gada vai ceturkšņa bilancē Ieņēmumu dienesta datu bāzē, bet man nav pieņemams, ka analītiskie materiāli par 1997. gadu uzņēmumam tiek atsūtīti 1999. gada beigās. Sakiet, ko es pēc diviem gadiem ar šiem materiāliem varu darīt?

Nākamais bremzējošais faktors ir maksas pakalpojumi, ko es drīzāk nosauktu par nodokli. Kā jau visiem nodokļiem, arī šim ir tendence pieaugt. Traģiskākais jau nav samaksāt kaut ko, kas mērāms latos, bet tas Golgātas ceļš (maigākā vārdā es to nevaru nosaukt), kas jāiet uzņēmējam, lai saņemtu, piemēram, licenci, sertifikātu vai gluži vienkārši atļauju ierīkot izlietni, kur nomazgāt rokas. Kā zināmu kuriozu varu minēt bēdīgi slavenās Ministru kabinetā ierīkotās pirtis. Pēc attiecīgo iestāžu atzinuma, tur esot pārkāpts Būvniecības likums. Tas varbūt nākotnē figurēs kā pamats šo atpūtas telpu nojaukšanai. Tas nozīmē tikai vienu: vieglāk ir Rīgas centrā konspirācijas režīmā uzcelt objektu, kas pēc tāmes ir līdzvērtīgs fermai 60 slaucamām govīm, nekā saņemt vajadzīgo būvniecības atļauju. Valsts mērogā šie maksas pakalpojumi sastāda desmitiem miljonu, turklāt uzņēmējam praktiski nav iespējams par tiem nemaksāt, ja viņš grib nodarboties ar uzņēmējdarbību.

Trešā problēma ir specializācijas un koncentrācijas trūkums, ko minēja arī iepriekšējie runātāji. Es netērēšu laiku un nestāstīšu, kur latvju bāleliņi pārsvarā ieguldīja privatizācijas procesā iegūto naudu. To visi zina. Tikai retais šo tēvu un vectēvu naudu ieguldīja ražošanas modernizācijā. Vēl bēdīgāk — veiklākie pat paspēja šo naudu uz neatgriešanos ieguldīt bankā "Baltija" vai līdzīgās iestādēs. Tāpat kā attīstībai paredzētos G–24 kredītus. Kā sēnes pēc lietus ministriju paspārnē aug fondu sistēmas, aģentūras un dažādas SIA (uz sievu vai radinieku vārda). Tā budžeta naudiņa klusām, ja neskaita dažas presē atklātās afēras, no attīstības pārceļo uz pašpatēriņu.

Tirgus ekonomikā šādas kļūdas parasti nepiedod. Mūsu Rietumu sadarbības partneru prasības kļūst arvien stingrākas. Eksperimentu laiks Latvijai jau beidzies. Noteikumi ir samērā vienkārši: vai nu izturi pastāvošo konkurenci un strādā Rietumu tirgū, vai iesniedz tiesā maksātnespējas pieteikumu. Ja domājam par Eiropas Savienības tirgu, situāciju padara smagāku tā saucamās kvotas un ievedmuita. Atliek tikai brīnīties, cik ilgi valsts nedeklarēs savu attieksmi pret uzņēmumiem, kuri šinī tirgū darbojas. Primitīvi salīdzinot, Eiropas Savienības tirgus Latvijas uzņēmējiem nav tas pats, kas Eiropas čempionāts Latvijas sportistiem. Piemēram, sacensībās barjerskrējienā Stokholmā uz goda pjedestāla blakus Olijāram teorētiski varētu atrasties arī citi Latvijas sportisti, bet ražošanā no tā, ka mums ir divi, četri vai desmit konkurētspējīgi uzņēmumi, Latvijai piešķirtās kvotas absolūti nemainās.

Neskaidrā eksporta politika jau tā niecīgos Latvijai noteiktos apjomus vēl vairāk sadrumstalo. Vai tā ir specializācija un esošo ražošanas jaudu racionāla izmantošana? Noteikti nē!

Patīk tas kādam vai ne, bet pēc iespējas ātrāk jāizšķiras, kuri būs tie, kas strādās Eiropas tirgum, un kuri būs tie, kas darbosies vietējā tirgū ar perspektīvu nākotnē piedalīties arī brīvajā pasaules tirgū. Nevajag mānīt sevi un citus, ka tirgosies visi. Atmodas sākumā visi ticēja, ka visi būs saimnieki un kungi, bet realitāte nav ne tuvu tam. Tāpēc pēc iespējas drīzāk deklarēsim ilglaicīgu eksporta stratēģiju, kam sekotu praktiska darbība. Jo nevar neviena nozare attīstīties tikai valsts iekšienē, sevišķi tāpēc, ka Latvijas valsts ir samērā maza.

Un pēdējais, par ko es gribētu runāt, ir valsts budžets. Pēc būtības tas ir valsts attīstības plāns. Diemžēl 2000. gada budžets nav orientēts uz attīstību. Drīzāk gan uz partiju interešu sabalansēšanu. Atliek cerēt, ka 2001. gada budžeta sastādīšanā valdība strādās pēc tā sauktā nulles principa, kad ikvienam ierēdnim vajadzēs aizstāvēt katru santīmu savā programmā un kad būs zināms, kāds ir iepriekšējā gada naudas izlietojums, ko tas devis tautsaimniecības attīstībai.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā