Valstij jārada attīstības modelis

Latvijas Pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības asociācijas prezidents Dr. oec. Viktors Dinēvičs:

Mēs bieži runājam par Latvijas tautsaimniecības attīstības modeli. Runājam tā, it kā mums tā nebūtu. Ja labi ieskatās, tas mums ir. Diemžēl uzrakstīts svešā valodā un glabājas svešos seifos. Un realizēts tiek ar dažādu globālo banku starpniecību kapitāla interesēs. Mēs taču visi, neraugoties uz partiju piederību, esam ieprogrammēti sasniegt attīstītāko valstu dzīves līmeni. Šajā ziņā mūsu daudzo partiju programmas atšķiras tikai taktikas jautājumos, jo partiju finansētāju intereses ir vienotas.

Kā rāda virzība, mums atvēlētā mērķu programma vai modelis veidots tā — jo vairāk tuvosimies attīstītāko valstu dzīves līmenim, jo tas vairāk attālināsies no mums. Distances starpība ieplānota strikti. Mēs uz šo mērķi steidzamies, bet tas nepārtraukti attālinās. Starp citu, šo skolu jau nesen mēs izgājām, kad centāmies sasniegt gaišā komunisma apvārsni. Jo tuvāk tam gājām, jo vairāk tas attālinājās. Kā to labākajās motivācijas teorijās māca: "Burkāns pa priekšu un ēzelis vienmēr pakaļ."

Un kāpēc tas ir ieprogrammēts bez mūsu ziņas? Vienkārši tāpēc, ka ar dažādiem paņēmieniem jāsamazina vietējais ražīgums un konkurētspēja visās tautsaimniecības nozarēs, lai neļautu mums vairāk pavirzīties uz priekšu, nekā pavirzās tā sauktās civilizētās valstis. Pat iestāsta mums, un atrodas, kas tam tic, ka mēs neesot pat spējīgi ražot pasaules līmenī. Un to panāk vispirms ar vietējā intelektuālā potenciāla (izglītības, kultūras un zinātnes) degradēšanu. Ka šādai pasaules mēroga lielkapitāla politikai ir rezultāti, liecina UNESCO statistikas rādītāji par mūsu intelekta koeficienta lejupslīdi.

Tādējādi pēc atvēlētā modeļa mums nodrošināta mūžīga pakaļskriešana, bet attiecīgās pasaules struktūras uzmanīgi seko, lai kaut kur neparādītos bez viņu līdzdalības konkurenti ražošanā, zinātnē un jaunu tehnoloģiju radīšanā. Un tā tas turpināsies tikmēr, kamēr mēs viņiem par Jūdas grašiem to palīdzēsim darīt ar aizņēmumu ņemšanu, investīciju un finansējumu nabagošanu.

Vai iespējams mainīt šo uzspiesto pakaļskriešanas sindromu un panākt ko civilizētāku arī mūsu valstij? Bez šaubām.

Derētu atcerēties pasaulē pazīstamā ekonomista Samuelsona teikto: tikai tā valsts vai tauta spējīga izdzīvot konkurences apstākļos, kas vismaz ar vienu savu produkcijas veidu spējīga konkurēt pasaules tirgū. Kā zināms, Somija konkurē ar mobilajiem telefoniem, Šveice — ar pulksteņiem. Daudzas valstis spējīgas konkurēt ne ar vienu vien produkcijas veidu, kas nodrošina valsts un pašvaldību budžetos ievērojamāko daļu.

Pagaidām mūsu tautsaimniecībā nav tādu produkcijas veidu, kas nodrošinātu pietiekamus budžeta ienākumus, lai mēs būtu neatkarīgi no ārzemju manipulācijām, ieskaitot Krievijas ekonomisko sankciju draudus.

Lai saglabātu vismaz politisko Latvijas valsts neatkarību, paglābtu Latvijas tautu no asimilācijas plašajā Eiropas tautu saimē, nepieciešams valsts mērogā izstrādāt tādu ekonomisko politiku, kas ar zinātnes palīdzību kaut vai šaurā nozarē nodrošinātu viena vai vairāku konkurētspējīgu produktu ražošanu. Un tas jādara, kamēr mums vēl minimāli saglabājušies zinātnieki, laboratorijas un tehnoloģiskie inkubatori.

Tomēr tas nenotiek automātiski. Tas realizējams, ja valsts ekonomiskā politika nebūs vērsta tikai uz dažādu tiešo vai netiešo nodokļu izdomāšanu un savākšanu. Nedrīkst aizmirst, ka konkurences cīņā piedalās dažādi sabiedrisko sistēmu objekti — sākot no atsevišķiem indivīdiem un beidzot ar valstīm un valstu grupām. Turklāt pamatos šī ir ekonomiska rakstura konkurence, izmantojot jaunākos zinātnes sasniegumus. Tāpēc valstij ne tikai jāpilda nodokļu sistēmas veidošanas funkcija, bet arī jānodrošina valsts kā veselas sabiedriskās vienības konkurētspēja, veicinot zinātnes, izglītības, kultūras un valsts ražošanas attīstību.

Protams, šādas stratēģijas īstenošanai ir nepieciešamas valsts attīstības vadlīnijas.

Līdz šim, vairāk nekā piecu gadu laikā, izstrādāta ne viena vien stratēģiskās attīstības programma. Ja tajās ieskatās, tās atgādina pēc padomju laiku metodikas veidotos piecgades plānu foliantus. (Metodika vien aizņēma ap 500 lpp.) Tāpēc tās arī tirgus ekonomikas apstākļos nav dzīvotspējīgas. Par tām jau iztērēts ne mazums līdzekļu, kas varēja būt novirzīti kaut vai viena produkcijas veida zinātniskai izstrādei. No šīm programmām tikai atsevišķie, ātro kapitālu ieguvušie finansu grupējumi, izmanto sev izdevīgās sadaļas un ar lobistu starpniecību Saeimā mēģina realizēt savtīgās intereses, nedomājot par valsti kopumā.

Manuprāt, pietiktu uz dažām lappusēm izstrādāt tikai mūsu valsts attīstības stratēģijas kritērijus, ar kuriem jebkura valdošā partija vai koalīcija varētu novērtēt dažādus tautsaimnieciskos lēmumus mainīgajā tirgus ekonomikas saimnieciskajā vidē tad, kad ir pozīcijā. Lai katra jauna valdība negrozītu pretējos virzienos valsts stūri. Nav reāli pat dažus gadus uz priekšu paredzēt, kā mainīsies saimnieciskā vide starptautiskā mērogā un kā pašreizējās demokrātijas apstākļos mainīsies vietējo finanšu grupējumu spēku samēri. Ja šādā situācijā būs vismaz stratēģijas kritēriji, tad valsts kuģis vismaz ieturēs pareizo maršrutu. Par šādu pieeju tautsaimniecības modeļa veidošanā var izlasīt manā grāmatiņā "Krustcelēs" un arī Latvijas Pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības asociācijas biļetenos "Krauklīt’s".

Ir pēdējais laiks beigt par baigu naudu rakstīt biezus tautsaimniecības modeļu foliantus. Jāķeras vērsim pie ragiem. Ar zinātnes palīdzību vērsis jāieved pareizajā vagā, kas ved uz konkurētspējīgu ražošanu kaut vai vienā produkcijas veidā. Jāizbeidz raustīt nodokļu grožus, jo zirgs var drīz nobeigties!