Mēs visi — starp lielo un mazo uzņēmējdarbību enerģētikā

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Dr. habil. phys. Juris Ekmanis:

Esam nonākuši tādā situācijā, ka Latvijas iedzīvotājiem enerģētikas jēdziens lielākoties saistās ar negatīvām emocijām.

Ar uzņēmējdarbību enerģētikā mēs saprotam miljonu un miljardu darījumus, lielo enerģētikas uzņēmējdarbību, kurā diemžēl mēs visi esam tikai pircēji. Tāpat kā pircēji esam arī pārtikai, kura, lai cik dārga būtu, jāpērk, jo neēst mēs nevaram. Būtu jau ļoti labi, ja varētu pieēsties uz vairākiem mēnešiem vai gadiem, sevišķi, ja mūs ielūdz viesībās. Lielās enerģētikas viesībās diez vai kāds mūs lūgs. Un tāpat enerģiju nevar uzkrāt vairākiem gadiem uz priekšu. Lielās enerģētikas viesībās mēs neesam gaidīti viesi, tādēļ jādomā pašiem, pirmkārt, ko pirkt no enerģijas, otrkārt, cik maksāt.

Presē plaši tiek skaidrots, ka Latvijā elektroenerģijas tarifi ir samērā zemi, salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, un tie vēl augšot. Kad nonāksim Eiropas Savienības saimē, tad gan mēs redzēšot un maksāšot.

Taču būtībā elektroenerģijas tarifs jeb vienas kilovatstundas cena vēl maz ko nozīmē — vai tā ir liela, vai maza. Jautājums ir tāds — cik kilovatstundas elektroenerģijas mēs ar saviem ienākumiem varam nopirkt, un cik tas ir, salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējo pircēju. Te nu jāsaka: "Maz." Latvijā uz vienu iedzīvotāju tērējam vismaz divreiz mazāk nekā Eiropas Savienības valstīs. Mēs arī zinām, ka mūsu ienākumi ir 5—10 reizes mazāki. Tas nozīmē, ka mēs no savas ienākumu daļas maksājam daudz lielāku procentu par enerģiju nekā Eiropā. Tātad mēs nemaz daudz vairāk nevaram samaksāt ne par elektroenerģiju, ne par siltumu. Un Rietumos, kur ir turpat divreiz lielāki tarifi, viņi lieto un lietos daudz vairāk. Tātad — kur ir dārgāka elektroenerģija? Vai šeit, kur tarifi ir zemāki, vai tur, kur tarifi it kā ir augstāki? Padomāsim, ko mums dod Eiropas cenu ieviešana pēc, piemēram, "Latvenergo" privatizācijas. Tad var rasties līdzīga situācija kā ar "Lattelekom", kurš cēla tarifus, un rezultātā daudzi abonenti atteicās no šī uzņēmuma pakalpojumiem. Līdz ar to ieņēmumi šai kompānijai samazinājās.

Nesen man bija izdevība apskatīt ANO apsekošanas rezultātus par dažām trešās pasaules valstīm. Situācija, protams, tur ir traģiska, vidējie ienākumi uz iedzīvotāju ir trīs dolāri gadā. Toties ar enerģētiku tur ir ļoti vienkārši — apmēram 10 kilogrami žagaru uz ģimeni dienā, jo vairāk apkārtnē salasīt nevar. Un kādi gan elektroenerģijas tarifi tur kādu varētu interesēt! Nedod Dievs, ja Latvija tuvosies šādai situācijai.

Mūs interesē ne tikai lielā, bet arī mazā uzņēmējdarbība enerģētikā. Kā jūs redzat, patērētājam ir grūti tikt klāt lielajai enerģētikai, bet risinājumi tiek meklēti mazajā enerģētikas uzņēmējdarbībā. Minēšu dažus piemērus. Uzdrošinos apgalvot, ka, veidojoties kā zināms protests pret enerģijas cenu nenoteiktību lielenerģētikā, Latvijā pēdējos gados strauji uzsākusi darbību mazā enerģētika. Pašlaik Latvijā ir 67 neatkarīgas mazās elektrostacijas, pērn vien to skaits ir pieaudzis par 22 un šogad plāno uzsākt darbu vēl vismaz 30 elektrostacijas. Ko dod šāda mazā uzņēmējdarbība, ja tā spēj saražot apmēram 2,5 procentus no visas elektroenerģijas? Laikam jau droši var teikt, ka pašu saražotā elektroenerģija vispirms dod drošību un stabilas cenas. Tātad šos cilvēkus, kas spēj ekspluatēt mazās elektrostacijas, "Latvenergo" tarifi vairs neinteresē. Turklāt neinteresē ne tikai šos cilvēkus, bet arī visus tos, kas izvērš savu uzņēmējdarbību ap šīm mazajām elektrostacijām. Un tādi cilvēki Latvijā jau skaitāmi tūkstošos. Un tad var gaidīt, protams, šie cilvēki, ka tirgus liberalizācijas apstākļos elektroenerģijas cenas kaut kad nākotnē varbūt arī samazināsies. Protams, man teiks, ka mazo HES būvniecības iespējas būs izsmeltas tuvākajos 4–5 gados. Droši vien tas tā ir. Taču trīsdesmitajos gados Latvijā bija ap 300 mazo HES. Šogad to skaits pārsniedz simtu. Bet pagaidām daudzi uzņēmīgi Latvijas iedzīvotāji būvē, kombinē, kā var un māk. Ja vēl dotu kredītus, kā solīts valdības enerģētikas politikas programmā, būtu pavisam labi.

Līdzīga situācija Latvijā veidojas arī siltumenerģijas ražošanā. Latvijā pašu koksne veido 24 procentus no visiem energoresursiem, Eiropas Savienības valstīs šis skaitlis ir 2–5 reizes mazāks. Jāsāk domāt par to, vai mums katram mājās apkures katls ir pietiekami taupīgs. Un te nu Latvijas iedzīvotāju izdomai nav robežu. Centrālapkures krāsnis tiek kurinātas gan ar vecu motoreļļu, gan ar sadzīves atkritumiem. Bet vai tad nav nevienas jomas, kur lielo un mazo uzņēmējdarbību enerģētikā varētu apvienot vienā sistēmā. Minēšu vienu piemēru. Latvijā ir izstrādāta nacionālā biodegvielas programma, ko vada akadēmiķis Mārtiņš Beķers. Tā paredz ražot, piemēram, etanolu, ko var pievienot degvielai, un to jau daudzas ārzemju firmas dara. Šīs programmas ietvaros paredzēts ražot biodīzeļeļļu no rapšu eļļas, kas, pēc mūsu aprēķiniem, varētu segt līdz 40 procentiem no lauksaimniecībā izmantojamās dīzeļdegvielas. Un kur nu vēl biogāze no atkritumiem. Ja Latvijā izvērstu kaut vai šo spirta ražošanu, un jau ir projekti izveidot divas modernas ražotnes — vienu Kurzemes un Zemgales zonā, otru Vidzemes un Latgales rajonā — Kalsnavā. Tas nozīmētu, ka graudu iepirkumu varētu palielināt vairāk nekā piecas reizes, nodarbināto zemnieku saimniecību skaits pieaugtu vairāk nekā četras reizes, nemaz nerunājot par ienākumiem, ko valsts varētu gūt nodokļu veidā. Bet ražot vajag gribēt visiem reizē — gan zemniekiem, gan rūpniekiem, gan enerģētiķiem, gan valdībai.

Ir jādara kopā un jābūt optimistiem.

Nobeigumā daži secinājumi. Pirmkārt. Aktivitātes lielajā enerģētikas uzņēmējdarbībā nedrīkst ietekmēt enerģijas cenas, tas ir, tarifus, jo esošie tarifi ir tuvi iedzīvotāju maksimālajai pirktspējai.

Otrkārt. Manuprāt, apsveicamas un stimulējamas ir aktivitātes mazajā jeb mikrobiznesā, runājot par individuālām kurtuvēm enerģētikā, jo zināmai, diemžēl pagaidām nelielai, iedzīvotāju daļai tas nodrošina stabilas elektroenerģijas un siltumenerģijas cenas. Treškārt. Latvijas Republikas valdības politikai enerģētikā ir jāstimulē lielo un mazo uzņēmēju sadarbība enerģētikā, jo abi apkalpo Latvijas tautsaimniecību. Ceturtkārt. Jāstimulē nevalstisku organizāciju veidošana ar zinātnieku piesaisti, kuras var pārstāvēt enerģētikas uzņēmējdarbību visos līmeņos. Šādas organizācijas jau Latvijā darbojas, un to efektivitāte nav apšaubāma.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Publikācijas redaktori — "Latvijas Vēstneša" nozaru redaktori

Dace Bebre, Aina Rozeniece un Andris SPROĢIS

a