"Mans darbs ir dārzos, kuri aizaug ciet"

Par Imanta Ziedoņa Rakstu desmitā sējuma svinēšanu Rakstnieku namā 2000.gada 13.janvārī

1984. gada vasara Foto: Gunārs Janaitis

Zvaigznes dienas dzejas vakarā šķirstot savu dienasgrāmatu "No patikšanas uz patikšanu", Imants Ziedonis lasīja priekšā arī ierakstu par Noras Ikstenas "Dzīves svinēšanu", priecādamies par grāmatas "apmīļojošo intonāciju" un citēdams tādu trāpīgi izteiktu atziņu kā "tas var radīt iespaidu, ka dzīve ir kaut kas lielāks, nekā to parasti iedomājamies". Tieši šādā "apmīļojošā intonācijā" Rakstnieku namā Kuršu ielā tika svinēta Imanta Ziedoņa Rakstu desmitā grāmata, kurā apkopotas esejas un publicistika, aptverot laika posmu no 1965. līdz 1998.gadam. Un Māra Zālīte kopā ar četriem ekspertiem, četriem sabiedrībā pazīstamiem profesoriem — literatūras pētnieci Gundegu Grīnumu, teātra zinātnieci Silviju Radzobi, filozofi Skaidrīti Lasmani un teologu Juri Rubeni, sarunā (kaut paskopi) iesaistot arī pašu Imantu Ziedoni, vakaru vadīja tik gudri un reizē atraktīvi, ka zālē nepārprotami iemājoja apjauta — jā, dzīve (un arī māksla) ir "kaut kas lielāks, nekā to parasti iedomājamies".

Spraigumu un spriegumu visā sarīkojuma gaitā uzturēja Imanta Ziedoņa filozofiski dziļais un cilvēciski atklātais grāmatas ievads ar eksplozīvo virsrakstu "Paspēles". Filoloģijas doktores Anitas Rožkalnes analītiskajai apcerei "Priekšspēles, spēles un saspēles" dzejnieks licis pretim skaudro atskārtu, ka viņš kā polemists un publicists piedzīvojis paspēli. Noņemoties ap bleķa zirga trenēšanu, Antiņš atņēmis laiku savam zelta zirgam un sudraba zirgam. Jau agrāk šī rūgtā atziņa skanējusi arī dzejā — "Mans darbs ir dārzos, kuri aizaug ciet." Šādas tikšanās reizes tad nu ir atsaukšanās uz dzejoļa otru rindu: "un ja kaut kur tā nav, tad nāciet pasakiet!"

Kā atceras rakstu sastādītāja Andra Konste, ikviena jauna sējuma iznākšana bijuši šādi gara gaismas svētki, aizvien jauna sasaiste ar šodienas dzīvi un sabiedrību. Rakstu pirmie deviņi sējumi svinēti Jāņa Rozes grāmatnīcā, Benjamiņu namā, kultūras muzejā "Dauderi", Reiterna namā, Raiņa un Aspazijas memoriālajā mājā, Jaunmokās un Šlokenbekā. Šo svētku izskaņā apgāda "Nordik" direktors Pēteris Zirnītis sacīja īsi: "Šis bija spožs vakars! Es katrā ziņā ne šajā namā, ne agrāk Benjamiņu mājā neesmu bijis klāt pie kaut kā tik jauka visās labās nozīmēs."

Ieskats grāmatas svētkos— pēc ieraksta diktofonā. Tā kā Imants Ziedonis sarīkojumā runāja maz, viņa domas — no Rakstu 1. un 10. sējuma.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Māra Zālīte:

— Kā liecina visas aptaujas, par XX gadsimta latvieša simbolu ir atzīts Rainis. Un es domāju — cik inerces, cik liekulības ir šajā faktā un cik patiesas laikmeta ainas pārredzēšanas un varbūt neapzināta protesta pret pašlaik valdošo pragmatismu. XX gadsimta cilvēks — dzejnieks. Reāls cilvēks, bet tajā pašā laikā arī zīme, simbols — kā Orfejs, Tots, Spēlmanis, Rainis, Ziedonis. Šis fakts rāda, ka ir novērtētas garīgās dimensijas. Kronēt XX gadsimtu ar Raini, ja vien tā nav liekulība, ir liela garīga uzvara. Bet kā lai aizgaiņā domas par liekulību? Te man nāk prātā tikko skolēnu konkursā lasītais. Tā tēma bija — par latvisko identitāti. Skolēni paši veidojuši aptaujas anketas. Viens jautājums bija ļoti oriģināls. Tas skan tā: "Vai jūs būtu ar mieru, ka Latvijas valdība pieņemtu lēmumu pārdot Brīvības pieminekli, automātiski ieskaitot katra latvieša kontā simts latus?" Apmēram 100 cilvēkiem tiek uzdots šis jautājums, un trīs no viņiem atbild apstiprinoši. Tātad aptuveni trīs procenti. Nākamais jautājums: "Kā jūs domājat, cik daudzi jūsu līdzcilvēki atbildēs uz šo jautājumu apstiprinoši?" Un te nu skaitlis ir diezgan šokējošs: 50 procenti! Ko tas nozīmē? Tas liek secināt, ka mēs par saviem līdzcilvēkiem domājam daudz sliktāk, nekā tas patiesībā ir. Ar to es mēģinu izgaiņāt savas domas par iespējamo liekulību.

Grāmata, ko mēs šodien svinam, pieder XX gadsimta otrajai pusei. Vai šo gadsimta pusi varam kronēt ar Imantu Ziedoni? Tā nav vienīgā paralēle starp abiem dzejniekiem. Esejas žanrā es nezinu otru tik dziļu pietuvināšanos Rainim kā Imanta Ziedoņa "Mūžības temperaments". Rainis ir Ziedonim labs aizsegs, lai pateiktu garīgi ļoti intīmas lietas par sevi. Šīs Ziedoņa netiešās pašatklāsmes man brīžam imponē vairāk nekā Raiņa atklāsmes. Šajā grāmatā ir redzams, ka jau kopš 1966.gada Rainis un viņa savulaik aktualizētie lielie jēdzieni — cilvēce, tauta, vispārība, radīšana, atbildība — no jauna aktualizējas dzejniekā Imantā Ziedonī. Tas īstenībā caurvij visu šo sējumu.

Septiņdesmitajos gados Imants Ziedonis pie Raiņa pieminekļa aicināja "saglabāt un tālāk attīstīt to smalko garīgo spēku, kas uzvar rupjo reālo spēku". Vai uzvar? Ja uzvar - vai uz visiem laikiem? Un - ja ne uz visiem laikiem, - tad varbūt nemaz nav jēgas cīnīties? Par šo tematu es gribētu lūgt meditēt Gundegu Grīnumu.

 

Gundega Grīnuma:

— Teikt publiski kādu vārdu par Imantu Ziedoni, turklāt Imanta Ziedoņa klātbūtnē, ir ārkārtīga pārdrošība. Līdz šim kaut ko tādu esmu uzdrīkstējusies tikai vienu reizi. Un maksāju par to diezgan dārgi, bet ieguvu arī neatsveramu pieredzi. Tas notika Raiņa memoriālajā mājā Baznīcas ielā 30. Es neapdomīgi biju uzaicinājusi Imantu Ziedoni uz tikšanos ar Raiņa un Aspazijas fonda ļaudīm. Dzejnieks ieradās un vienā teikumā gandrīz vai nosvītroja visa mūsu pasākuma ieceri. Viņš teica tā: "Visu, ko esmu gribējis par Raini pateikt, esmu uzrakstījis "Mūžības temperamentā". Jums tā grāmatiņa ir. Man vairāk nav nekā ko teikt." Ko es varēju iesākt? Zāle bija pārpildīta tāpat kā tagad. Man bija ļoti neērti. Nācās pašai ļoti daudz runāt, lai kaut kā pavērtu tās priekšturamās bruņas, ko Imants Ziedonis savā sabiedriskajā stājā bieži vien patur. Es domāju, ka patur pilnīgi pamatoti - lai mazliet distancētos no auditorijas. Distancētos tādā nozīmē, lai sev paturētu iekšējo brīvību pavērties, atraisīties, izpausties tikai sev svarīgās un būtiskās dimensijās.

Es gribētu oponēt Ziedonim, ka tas, ko viņš pateicis par Raini, esot saērcinājis literatūras zinātniekus un piespiedis viņus vairāk orientēties uz garīgo dimensiju atklāšanu Raiņa daiļradē. Tas, ka Ziedonis impulsēja literatūras zinātni, tas ir noteikti, neapšaubāmi. Bet, ka viņš būtu saērcinājis, aizdevis dusmas, radījis neveselīgu skaudību — to es gribētu apstrīdēt. Tas, ko mēs saņēmām no šīm esejām, tas bija prieks, gandarījums.

Protams, es nepārstāvu nekādu rainistu kopību. Nav tādas monolītas rainistu kopības. Bet ir kaut kas lielāks, daudz vērtīgāks. Mums ir intelektuāla brālība, kuru ar Imantu Ziedoni un ar Raini saista kāda ārkārtīgi būtiska dimensija. Tā ir nacionālā ideja. Rainis, Imants Ziedonis un tomēr vismaz vēl viena daļa mūsu inteliģences ir nacionāli domājoši un jūtoši. Te nevar neminēt šo lielo dimensiju, šo būtisko atskaites sistēmu, šos lielos tautas jautājumus, kurus Rainis lika blakus brīvības dominantei. Es te domāju iekšējo brīvību un ārējo brīvību, vispār brīvību jebkurā izpausmē, jebkurā veidā.

Ļoti svarīgi bija, ka tieši Imants Ziedonis 1976.gadā, vienu gadu pirms Raiņa zinātniskās Kopoto rakstu izdevuma pirmā sējuma iznākšanas, publicēja savu eseju "Gals un sākums". Tas bija it kā pieteikums mūsu ceļam. Imants Ziedonis toreiz teica: "Mani minējumi par Raiņa transcendentālajiem meklējumiem." Tas bija tajā pašā laikā, kad nabaga rainisti nopūlējās ap Kopoto rakstu sagatavošanu un sadūrās ar ļoti sāpīgām konvencijām, ar uzspiestiem mēģinājumiem par varēm iedabūt Raini kādas vienas sistēmas, oficiālās ideoloģiskās sistēmas Prokrusta gultā. Un te nāca cilvēks, kas uz Raini skatās atraisīti, brīvi, ar lielu pasaules sistēmas izjūtu domāšanā. Tā ir sistēma, kas nekļūst par slogu. Tā ir sistēma, kas veidota patstāvīgi, individuāli, lieliski pārvaldot daudzas citas sistēmas — dažādas vēsturiskas koncepcijas un filozofiskas sistēmas. Šādu sistēmu var radīt tikai cilvēks ar ļoti patstāvīgu domāšanu, ar ļoti meklējošu, sokrātisku domāšanu. Jūs piekritīsit, ka tas piemīt Imantam Ziedonim un Rainim — katrā ziņā. Tātad brīvība saglabāt šo lielo sistēmas izjūtu, bet nebūt atkarīgam no tās, it kā radīt savu paša sistēmu. To var uztvert kā ļoti izteiktu dominējošu līniju visā, ko Imants Ziedonis rakstījis par Raini.

Lasot šīs esejas, man kā liels pārsteigums, kā atklājums manos priekšstatos par Imantu Ziedoni bija ārkārtīgi lielā hierarhijas izjūta, bijība, pietāte pret garīgu lielumu. Es šajā gadījumā negribu teikt — pārākumu. Pret otras personības garīgo lielumu. Imantam Ziedonim tas vispār ir ļoti raksturīgi — atgādināt, ko kādai tautai, nācijai nozīmē apzināties savu lielo cilvēku lielumu. Tā ir ļoti svarīga tēze. Tā ir ceļojusi cauri ne tikai esejām, bet arī viņa publicistiskajiem rakstiem. Un ne tikai attiecībā uz Raini. Tā ir arkārtīgi svarīga doma. Neapzinoties savu lielo cilvēku lielumu, mēs kā nācija parakstām sev nāves spriedumu. Un es domāju, tas, ka mēs esam kopā un vismaz mēģinām ieskicēt sarunu par Imantu Ziedoni lielās dimensijās, lielo, pasaules mīklu kategorijās, ir apliecinājums tam, ka mēs mēģinām apzināties arī Imanta Ziedoņa lielumu. Par Imantu Ziedoni ir grūtāk runāt nekā par Raini, jo Rainis te nav klāt. Runāt par Imantu Ziedoni ir risks, es jau teicu.

Un nobeigumā es gribētu uzdot dzejniekam jautājumu: "Savas grāmatiņas "Mūžības temperaments" ļoti koncentrētajā, būtiskajā pēcvārdā, kur jūs sakāt tādu spārnotu frāzi, ka Rainis mums ir vienādojuma zīme ar lielajām pasaules kultūras vērtībām, un minat vēl daudzas citas svarīgas lietas, jūs esat arī pateicis, vismaz mājienu veidā, ka Raini jūs esat studējis, cik pašam tas bijis interesanti, un tagad tas ir pabeigts posms. Tajā pašā laikā jūs uzsverat, ka Rainis ir personība, pie kuras nepārprotami jāatgriežas atkal un atkal dažādās vecuma un garīgā brieduma pakāpēs. Un latviešu auditorijai, kur visi grib ļoti ātri domāt, ļoti ātri darīt un vēl jo ātrāk naudu iegūt, jūs skaidri un gaiši pasakāt, ka pie Raiņa jānonāk pamazām un pakāpeniski, visu laiku sistemātiski, ļoti daudz pie sevis strādājot. Un tā nu ir viena no tām lielajām zelta domām, kas ir tajā grāmatiņā un arī šajā kopsējumā. Vai jūs pats pie Raiņa vēl jelkad domājat atgriezties?

 

Imants Ziedonis:

— Jā, man ir tāda nekrietna ideja. Es esmu reizēm iedomājies, ka vajadzētu pabeigt Raiņa lugas. Tās ir tās sistēmas, ko Gundega šeit minēja. Es tā apmēram apjaušu, no kurām sistēmām nāk viņa lugas. Un tajās nenobeigtajās lugās ir tās nenobeigtās sistēmas. Ja šīs lugas nobeigtu tādā vienotā virknē, tādā sonetu vainagā, tad tur ļoti liela sistēma atklātos.

 

Māra Zālīte:

— Oskars Vailds esot rakstījis — ja kāds ir noindējis cilvēku, tas nav nekas, salīdzinot ar viņa labo prozu. Degā esot teicis, ka gleznošana prasa tikpat milzīgas blēdīšanās un blēdīgumu kā nozieguma izdarīšana. Un Andrē Žids sacījis: "Nelabais ir klāt katra mākslas darba tapšanā." Ir tādi jēdzieni kā "māksla", "morāle", un tiem varam pievienot vēl vienu tikpat lielu jēdzienu — "vara". Pavisam nevainīgi Imants Ziedonis kādā vietā saka: "Caur verbu ir vieglāk pakļaut vairāk cilvēku. Savulaik man visai patika pakļaut klausītāju zāli." Māksla ir vara. Un mākslinieks šo varu jūt. Iejūsmināt, pacelt, mobilizēt. Bet tikpat labi arī — iznīcināt, gremdēt. Morāles jēdziens spēka klātbūtnē kļūst aktuāls jo īpaši. Es Ziedonī vienmēr esmu jutusi spriedzi, starp jēdzieniem "brīvība" un "atbildība", starp vairīšanos uzņemties sociāli, nacionāli, eksistenciāli smagas nastas un tieksmi tās nest, starp spēcīgu misijas apziņu un tās noliegumu personas brīvības vārdā. "Un to mēs nedrīkstam aizvainot — misijas apziņu" — tā viņš saka. "Un visu mākslu galvenā misija ir Par misija — tavas iekšējās vērtību sistēmas iznešana gaismā." Bet drīz vien es viņu pieķeru rakstot: "Literatūru neesmu uztvēris kā misiju. Interesanti ir tikai galēji viedokļi." Un tad nu es došu vienu tādu galēju viedokli un teikšu, ka Ziedonis, skatoties no šodienas pozīcijas, ir neciešams moralizētājs, skolotājs, reizēm skolmeistars, mēģinot attīstīt un audzināt ģimenes, valsts, tautas jēdzienus. Kā tēvs, māte un skolotājs. Jā, morālists.

Ko par to varētu teikt Skaidrīte Lasmane?

 

Skaidrīte Lasmane:

— Akadēmiskā filozofu vide parasti runā par latviešu kultūru tikai vismaz Eiropas kontekstā. Arī es pamēģināšu. Attiecībā uz Imantu Ziedoni šis konteksts ir Hēgelis. Imanta Ziedoņa darbos var saskatīt viņa paša atzītās hēgeliskās triādes. Un Hēgeļa triāde ir tēze, antitēze un visbeidzot — sintēze. Es gribētu teikt, ka tēze un antitēze šeit ir. Ar to sintēzi ir tā kā ir. Tāpēc es negribētu piekrist Gundegai Grīnumai par kaut kādas sistēmas iespējamību. Hēgelim tā sistēma bija iespējama, jo viņam bija arī sintēze. Bet tas tikai ievadam. Ar Hēgeļa klātbūtni es gribēju ļaut mums visiem kopā atcerēties to, ko dzejnieks ir daudzas reizes uzsvēris. Tas ir par kopšanu — kopt ideju, kopt sabiedrību un kopt pašam sevi. Kad es tagad pārlasīju šo skaisto grāmatu, man gribētos mazliet kritiski iebilst. Rakstnieks par to runā 1987.gadā, kad situācija gan bija mazliet citāda. Viņš saka — par sabiedrības kopšanu it kā jau būtu zināms, saprotams. Par to daudz raksta. Par idejas kopšanu, kā jūs zināt, toreiz, 1987.gadā, rakstīja vēl vairāk. Ar to arī būtu viss kārtībā. Bet, saka Imants Ziedonis, neviens nav devis metodiku sevis kopšanai. Te nu man gribētos iebilst. Metodiku sevis kopšanai mums ir, cik uziet, pārpārēm. Visa Rīga ir šo metodiku pārpilna. Ja paskatāmies uz mūsdienu Rīgu, uz pašu pilsētas centru, ko mēs redzam? Katrā malā ir piemineklis kādai metodikai. Viena metodika ir pretī Rīgas Latviešu biedrības namam. Piemineklis Kārlim Padegam. Dendijs. Eiropā kā nekā — Bodlērs, Fuko un tā tālāk. Otrā pilsētas centra malā — baskājis Irbītis. Mazs maziņš, no XX gadsimta cilvēkiem it kā nosalis mākslinieks ar savu metodiku. Ar neierobežotas brīvības metodiku, kā dzīvot, kā domāt, kā kopt sevi. Ja to var saukt par kopšanu. Bet es domāju, ka noteikti, un kā vēl! Un visbeidzot — vislielāko metodiku, par kuru Gundega Grīnuma jau runāja, — šo domātāju metodiku, kā kopt sevi, dod Rainis, kam tas nācis bezgala grūti, bezgala smagi. Tātad ne vien filozofija, bet visa latviešu kultūra ir pilna ar šīm metodikām.

Bet Māra Zālīte jautāja par morālismu. Zenta Mauriņa saka, ka moralizēšana — tas ir moralīns. Jūs jūtat, pēc kā tas smaržo. Daži vēl atceras, ko nozīmē naftalīna smarža. Tāpēc XX gadsimts ir izdomājis mazliet pievilcīgāku vārdu. Piemēram, Mišels Fuko, kas bija XX gadsimta filozofs, izvairījās no morāles jēdziena, jo tas ir ļoti smags jēdziens. Viņš izvēlas ētiku. Un XX gadsimtā tiek runāts par ētiku kā pareizās izvēles teoriju.

Tātad — vai Imants Ziedonis ir neciešams, nepanesams morālists un didaktiķis? Es gribētu to apšaubīt. Un izteikt domu, kas nebūt nav jauna un ir pazīstama jau no mītiem. To ļoti labi zina Māra Zālīte un Janīna Kursīte. Un zina Mirča Eliade, kas tulkots arī latviski. Un jautājums ir: "Ko nozīmē kosmiskais nogurums?" Un ko nozīmē mīti, kuru galvenā funkcija bija modināt no "kosmiskā noguruma"? Man reizēm liekas — vai cilvēki, kas šos mītus toreiz sacerēja, paši nezināja, ka diezin vai šo "kosmisko nogurumu" tādā veidā vispār var novērst, kā viņi to stāstīja citiem. Vai viņi nebija tie paši ideologi, kas, piedāvādami šo kosmisko nogurumu rituāli novērst visā kosmosā, būtībā vairāk domāja par šo kosmisko nogurumu sevī? Un tā viņiem varbūt bija tikai metodika — kā ar pasaules noguruma mazināšanu vairot spēku pretoties nogurumam vispār, lai izdzīvotu. Ja skatāmies no šāda viedokļa, tad kā modinātāji jānosauc paši izcilākie dzejnieki. Šodien te tiek minēti divi vārdi, — varbūt kāds var apvainoties, ka netiek nosaukts vēl trešais no klātesošajiem, — bet es domāju, ka ir ļoti būtiski nosaukt šos divus — Raini un Ziedoni. Liela dzejnieka vārds, pēc manām domām, ir saistāms ne jau ar moralizēšanu, bet ar kosmiskā noguruma mazināšanu. Ja ir kāds mazāks dzejnieciņš, viņš var pamodināt varbūt sevi, tāds mazliet lielāks var uzmodināt dažus sev apkārt, pievērst to cilvēku uzmanību, kas viņu pazīst. Bet lielie dzejnieki modina ne tikai tos, kas viņus pazīst. Un latvietis, varbūt jūs man nepiekritīsit, bet es domāju, ka latvietis ir cilvēks, kas jāmodina. Ne jau velti mums tā patīk tas Saulcerītes modinātājs. Ja mēs atskatāmies savā vēsturē, tur ir viena vienīga modināšana, atmoda un atkal aizmigšana. Tāpēc dzejniekam modernajā XX gadsimtā acīmredzot jāpilda sabiedrībā tas uzdevums, ko veica tie gudrie mīti. Tas ir — iestāstīt cilvēkam, ka bez viņa jau tā vai tā nekas nebūs, ka bez viņa nekas nenotiks. Kosmoss sabruks. Cilvēki, ko iedvesmoja šie rituāli, ar tiem kosmosu turēja kārtībā un baidījās — ja viņu rituāls neizdosies, tad arī kosmoss neizdosies. Lielie dzejnieki, es gribētu te piesaukt klāt arī Māru Zālīti, spēj šo mītisko lomu veikt. Reizēm es domāju — ja būtu, bet tas, protams, ir neiespējami, ja būtu mūsu valstī vai vispār pasaulē kāda kārtība, tad noteikti Imants Ziedonis un šie dzejnieki izietu uz šīs kārtības izjaukšanu. Kur ir kārtība, viņi būs par haosu, un kur ir haoss, viņi būs par kārtību. Viņiem nekad nebūs miera, jo citādi nebūs iespējams to kosmosu noturēt. Un, kā jūs saprotat, ir vajadzīga dievu enerģija. Tikai tas, kam ir šī dievišķā enerģija, var iedrošināties citus modināt. Es nedomāju, ka tā ir didaktika vai moralizēšana.

Vienīgais, kas man šajā grāmatā izraisa šaubas, ir pats sākums, kur dzejnieks runā par paspēli. Un es domāju — kas notiks ar to latviešu kosmosu, ja viens padosies. Un es jūtu, ka tas, kas dzejnieku spiež uz šo nogurumu, ir kāda cita kārtība — ne jau dabas kārtība, bet ierēdnieciskā kārtība, kurai acīmredzot ir daudz lielāka vara un spēks, nekā mēs iedomājamies. Bet es pilnīgi piekrītu Mārai Zālītei, ka vienmēr un mūžīgi, filozofijā jau kopš Platona laikiem, ir pastāvējusi dilemma, būtībā neatrisināms jautājums: brīvība vai atbildība, pašizteikšanās vai atbildība. Imants Ziedonis uz šo jautājumu acīmredzot arvien atbildēs tā, kā es jau sākumā teicu, piesaucot Hēgeli — ka tēzei vienmēr seko antitēze. Tā mākslinieks atzīst morāles un mākslas attiecības un saka: "Jā, māksla nav bez morāles," bet nākamajā teikumā to apgāž ar antitēzi: "Reizēm brīvības un pašizteikšanās vajadzība ir tik liela, ka morāle tiek pavirzīta kaut kur sāņus." Šo tēzes un antitēzes mūžīgo klātbūtni acīmredzot pamanīja arī Kurts Fridrihsons, kam ar savu mākslinieka roku bija neiespējami sekot dzejnieka domai. "Es te nekā nevaru uztaisīt, te viss runā pretī cits citam!" — viņš teica, jo tiklīdz bija izteikts viens apgalvojums, tūlīt sekoja nākamais.

Es dzejniekam tomēr gribētu jautāt: "Kā tad īsti ir ar ar to dilemmu — vai jūs esat par tik vilinošo pašizteikšanās brīvību vai sociālo pienākumu?"

 

Imants Ziedonis:

— Man jāatzīstas, ka tagad, sevišķi pēc šī vakara, man ir ļoti liels prieks melot. Ļoti gribas samelot, stāstīt niekus un pavisam ko citu. Un rakstīt pasakas. Es nezinu, kas tas būs, vai tā būs moralizēšana. Bet man tik un tā gribas melot. Es piekrītu tam māksliniekam, kas teica, ka mākslai nevar ticēt. Un vairākkārt esmu teicis: Neticiet nevienam dzejniekam! Viņi visi melo. Katrs cenšas kaut ko samelot. Un tā ir tā lielā māksla — cik kurš spēj skaisti samelot. Un, kad tu esi samelojis lielākajai tautas daļai, tad tu atkal jūties kā dzejnieks.

 

Māra Zālīte:

— Grāmatā mēs lasām arī par Imanta Ziedoņa diskusiju ar Pēteri Pētersonu. Viņš tiešām gaidīja to brīdi, kad Ziedonis pabeigs Raiņa lugas. Diemžēl nesagaidīja, bet mēs to varbūt sagaidīsim. Nē, dramaturģija, strīds, konflikts, kašķis — tā nav augstākā literatūras forma, nav augstākais pašizpausmes veids. Nē, lugas Ziedonis nerakstīs! Tomēr viņš ir filmu scenāriju autors, viņam ir librets operai pēc Raiņa "Spēlēju, dancoju". Teatrālā indeve Ziedonī ir ļoti spēcīga. Viņam nav sveša poza. Pauze. Maskēšanās. Lomas. Daudzu lomu apziņa. Flirts ar publiku. Intervija viņam ir tikai tāds sabiedrisks flirts. Par teātri es ierunājos arī tādēļ, ka savā galējā spriedumā par Ziedoni gribu izmantot atkal Raiņa lugas tēlu. Tas ir Tūkstošveidis. Es apzināti nesaku šeit Baltais tēvs. Tas man liekas nepiemērots Ziedonim, jo Tūkstošveidis nevar panest, ka viņa daudzveidība tiktu sastindzināta kādā noteiktā tēlā. Viņš baidās no aprobežotas definēšanas, no aprakstīšanas, apzīmogošanas.

Vēlme būt saprastam viņā cīnās ar vēlmi nekad līdz galam neatklāties, nebūt pabeigtam, apmuļķot "sapratējus" ar jaunu veidolu, ar jaunu veidu. Tas atkal ir tikai viens no tūkstošiem.

Esejā par Čaku, kura man liekas ārkārtīgi skaista — tieši skaista, es gribu uzsvēr, Ziedonis saka: "Vajag izšķīdināt sevi savā tautā. Kas ir liels, tam agrāk vai vēlāk jātiek līdz ar zemi izlīdzinātam. Ja ir cilvēks kā Gaiziņš, tad viņu vajag aiznest pa saujai. Ja ir kalns kā Zilaiskalns, tad vajag ņemt, bērt kabatās. Tā pazūd Sauleskalns, bet tā arī nepazūd. Ar cepurēm aiznes Sauleskalnu, bet ar cepurēm viņu sanes arī no jauna. Pusotra miljona kabatās, pusotra miljona cepurēs, viens miljons piecsimttūkstoš cepurēs. Mēs jebkurā laikā varam sanākt un radīt Zilokalnu." Tā raksta Ziedonis.

Vai mēs, kas esam ņēmuši un bēruši kabatās Ziedoni, it īpaši septiņdesmito gadu jaunā paaudze, varētu tagad sanākt un radīt Ziedoņkalnu? Kāds tas būtu? Vai tūkstošveidīgs vai ar kāda noteiktu dominanti. Lūdzu, Silvija Radzobe!

 

Silvija Radzobe:

— Man radies tāds priekšstats, ka Imantam Ziedonim ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki par viņu saka. Un es dzejniekam gribētu jautāt: "Sakiet, lūdzu, vai jums ir svarīgi, ko kāds cilvēks par jūsu daiļradi un jūsu dzīvi saka?"

 

Imants Ziedonis:

— Jā, man ļoti patīk, ja labu saka. Es nupat saņēmu ļoti skaistas vēstules. Nākušas no Kurzemes, no Liepājas. Tur ir arī skolēnu, pavisam jaunas audzes rakstījumi par mani, un man tas ļoti patika. To, ko es esmu teicis, ka man ir vienalga, tas vairāk gan attiecas uz kritiķiem, jo es neesmu nekad uzskatījis, ka kritiķis ir gudrāks par mani. Man vienmēr ir licies, ka es to zinu jau. Labi, lai viņš saka, es jau zinu, tā jau ir un nav tur ko uztraukties, pat ja aizrāda daudzas sliktas lietas. Kritiku, sevišķi tajos gados, krievu laikos, to kritiku es galīgi neņēmu vērā, jo tā bija ļoti muļķīga. Vēlāk arī. Es redzēju, ka tā ir pašu kritiķu darīšana. Tāpat kā katrs aktieris, lasot tavus dzejoļus, viņš jau negrib izteikt tevi, viņš grib izteikt sevi. Tāpēc es esmu arī teicis, ka aktierim jāsasien rokas, tad viņš vairāk spēj koncentrēties uz tekstu. Citādi viņš airējas ar rokām, piepūš vaigus, bola acis un tamlīdzīgi, lai tikai izteiktu sevi.

Varbūt kaut kādā veidā arī kaitinoši esmu teicis, ka man nemaz neinteresē, ko kritiķi par mani domā. Bet tautas vēstules es esmu krājis. Tās vestules no cilvēkiem, no ļaudīm es ļoti respektēju. Es faktiski neesmu nekur to tā teicis, bet šodien varu atzīties.

 

Silvija Radzobe:

— Katrā ziņā. Tas, ko Ziedonis nupat pateica, mani ļoti atbrīvo, jo primāri sevi uzskatu par kritiķi, gan ne par literatūras, bet par teātra kritiķi. Un kā jau Imants Ziedonis pareizi teica, kritiķi ļoti bieži, īpaši, kad grib atstāt labu iespaidu, runā vairāk par sevi, nevis par objektu, par kuru viņiem nāktos runāt. Bet, manuprāt, tā ir normālas kritikas pazīme, kritiķis var ko pateikt par mākslas darbu un autoru, ja viņš stāsta, kādu iespaidu tas viņā ir atstājis.

Man par Imantu Ziedoni ir ko teikt tik daudz. Pārfrazējot krievu dzejnieku — saku Ziedonis, domāju sevi, saku — es, domāju Imantu Ziedoni.

Es zināmā mērā esmu kaut kāds apzīmējums vai simbols tiem cilvēkiem, kas sāka kļūt par garīgiem un apziņu nesošiem cilvēkiem 70. gadu sākumā.

Esmu priecīga, ka piedzimusi 50. gadā, tāpēc ka 70. gadu sākumā es mācījos Rīgā, Filoloģijas fakulātē un biju jauna, dumja, dedzīga, no Talsiem atbraukusi meitene. Un es kopā ar studiju biedriem nonācu uz tādas takas, kas veda uz Imanta Ziedoņa grāmatām un uz Imanta Ziedoņa dzejas vakariem.

Ne tikai es, bet daudzi manas paaudzes cilvēki par to, kas viņi ir kļuvuši, var pateikties Imantam Ziedonim. Varbūt tas nav tas labākais variants, par ko mēs esam kļuvuši, bet par kaut ko ļoti noteiktu esam kļuvuši. Un tieši tāpēc, ka 70. gadā mēs uzdūrāmies Imantam Ziedonim. Par kaut ko jau arī es esmu kļuvusi, un tas arī ir izrietējis no Imanta Ziedoņa.

1991. gadā, kad Latvija kļuva neatkarīga un atvērās ilgi gaidītie dzelzs aizvirtņi uz pasauli, arī mūsu teātra mākslā, varbūt pat vairāk nekā literatūrā, ienāca dažādi jauni strāvojumi un kļuva pieejamas dažādas jaunas grāmatas, jauni uzskati gan filoloģijā, gan mākslas izpratnē. Tur bija kaut kas pretējs tam, ko biju apguvusi pirms tam. Man sākās garš mācību process, iekšējas sarunas ar sevi, kas ilga deviņus gadus un beidzās pagājušā gada rudenī.

Jautājums attiecas uz to, vai šīs jaunās teorijas, ar kurām es iepazinos un ļoti kāri centos tās apgūt, vai tā pasaule, ko iepazinu, bija pilnīgi pretēja tai pasaulei, kas likās stabila manī? Tā, kas bija bijusi, tika apšaubīta, izanalizēta un dažbrīd pat noliegta. Deviņus gadus pārdomāju to, ko iepriekšējos 20 gados biju apguvusi. Un nonācu pie tā, ka tas, kas manī bija, ir tiesīgs dzīvot arī tālāk.

Kas attiecas uz tēmu, par ko Māra Zālīte mani aicināja runāt, — par Imantu Ziedoni un teātri, es domāju, ka klāt-esošie zina, ka Imantam Ziedonim ar latviešu teātri ir bijuši trīs nopietni sakari. Viens no tiem ir realizējies gluži ģeniāli, proti, 71. gadā kopā ar Pēteri Pētersonu tika iecerēta un radīta, iespējams, visā pēckara laikā ievērojamākā latviešu teātra izrādē "Spēlē, Spēlmani!". Pirms mēneša mana bijusī studente Ieva Zole pabeidza grāmatu par Pēteri Pētersonu, un tā pēc kāda mēneša iznāks "Jumavas" apgādā. Tur viņa min kādu faktu, ko viņai stāstījis Pētersons. Šis fakts mani aizkustināja vēl vairāk nekā tas grandiozais intelektuāli emocionālais iespaids, ko es guvu, bezgalīgi daudz reižu skatoties šo uzvedumu. Pētersons bija stāstījis Ievai Zolei, ka gadā, kad viņa dzīvē bija notikušas divas lielas nelaimes, kas gandrīz viņu kā personību iznīcināja — proti, kad viņš Dailes teātrī zaudēja galvenā režisora amatu un viņam aizgāja bojā dēls, sadegot, kad viņš gandrīz vai fiziski nevarēja vairs padzīvot, nerunājot par to, ka bija izārdīta viņa garīgā pasaule, kad viņš dzīvoja viens pats Apšuciemā būdā, pie viņa ieradās Imants Ziedonis un ne mierināja, ne žēloja, bet tikai ierosināja jaunu lielu darbu — pie Čaka poēmām un dzejas. Man šis notikums liekas ļoti skaists, liela cilvēka, lielas draudzības izpaudums, sapratne, kā vienīgā veidā var palīdzēt.

Uzvedums tapa par godu Čaka 70. gadu jubilejai. Pirmizrāde bija jaunā gada sākumā, bet rudenī Nacionālajā, toreiz Drāmas teātrī, notika pasākums. Pirmajā daļā runāja Čaka laikabiedri, dzejnieki, pēc tam Imantas Ziedonis lasīja eseju par Čaku un trešajā daļā aktieri izpildīja dažas mizanscēnas no iecerētās izrādes. Toreiz teātri bija aplenkuši cilvēku bari, kuriem nebija nekādu cerību tur tikt iekšā, es nezinu, kādā veidā es tur tiku. Man bija biļete 2. balkona 1. rindā. Ārkārtīgā satraukumā es apsēdos, un, kad Ziedonis lasīja savu eseju, man sāka likties, ka no griestiem līst ūdens. Gar balkona malu ir tādas misiņa caurules, laikam kur pieturēties, un es skatos, tur pil un pil kāds slapjums. Es ar roku padzenāju nost, bet tad sapratu, ka tās ir manas asaras, kas pil.

Pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas mani, tāpat kā kursa biedrenes, 1973. gadā aizsūtīja uz tālām skolām strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Es nonācu Limbažu 1. vidusskolā. Man iedalīja klasi, ko neviens negribēja ņemt. Tā bija 7. klase, jau gadu bijusi bez audzinātāja. Es sāku stundu ar pašu svētāko, kā man likās, ņēmu cauri, lasīju visu stundu dzejoļus no krājuma "Kā svece deg". Un stundā bija absolūts klusums. Tas viņiem bija šoks, ka kāds cilvēks var veselu stundu lasīt Ziedoņa dzejoļus.

Māra Zālīte te tikko nolasīja tās rindas par 1 miljonu un 500 tūkstošiem cepuru, kurās sabērt Zilo kalnu, lai pēc tam to var sanest atkal atpakaļ. Šis teikums ir ļoti teatrāls tādā nozīmē, ka, skaļi lasot, ir daudz lielāka iedarbības maģija nekā klusi lasot. Strādājot ar studentiem, dažkārt atļaujos palasīt kādu dzejoli vai šo eseju un tā vieta allaž atstāj uz cilvēkiem lielu iespaidu.

Un vēl — man nācies būt tā kā Dinas lomā. Vienu laiku Imantam Ziedonim bija autorvakari. Bija gadījumi, kad grupas biedri bija dabūjuši vienu biļeti un to uzdāvināja man, jo zināja, ka es stipri gribu tur tikt. Un tad man vajadzēja pēc iespējas vairāk atcerēties, jo vakarā kopmītnē gaidīja vesels bars, un man vajadzēja atreferēt, ko Ziedonis teicis. Tika apspriesti Ziedoņa darbi un domas.

Par sevi un saviem laikabiedriem varētu pateikt, ka vislielākais, ko no Ziedoņa esmu mantojusi, ir dialektiskā domāšana. Ka nekas nav mūžīgs, ka viss, kas ir konstatēts, redzēts vai saprasts, var apgriezties savā pretstatā.

Un vēl, par ko šeit jau runāja, — ir vai nav Ziedonis didaktisks? Es domāju — gan ir, gan nav. Man liekas, ka viņš ir mazliet didaktisks dažos tādos aprakstos vai esejās, kas tapuši 90. gadu sākumā. Man liekas, ka "Kurzemītē" un 70.–80. gadu publicistiskajos rakstos, viņš nekur nevienu nav gribējis pamācīt vai izlabot. Tāda sajūta, ka Ziedonis pats ir dzīvojis ļoti interesantu dzīvi. Viņš visu laiku piedzīvo visādus notikumus, pašam ir pārsteigums un prieks, un šaubas, un jautājumi. Būdams ļoti talantīgs cilvēks, viņš to uzraksta, un tas sakrīt arī ar to, par ko mums ir jautājumi, ko mēs paši esam pārdzīvojuši un piedzīvojuši. Bet — dažos 90. gadu rakstiņos liekas, ka viņš ir iznācis no mājas ar gataviem lineāliem un licis tos klāt kādai lietai, zinādams, kā kam vajag būt. Bet ne jau tā didaktika ir galvenā.

 

Imants Ziedonis:

— Gundega Grīnuma man nupat pirms sākšanās prasīja, vai man nekad nav lampu drudzis, un es teicu, ka man nav, ka es zālē vienmēr esmu redzējis kādus cilvēkus, kuriem es esmu tēmējis, un ar kuriem es esmu runājis. Un man ir jāsaka — Silvija ar savām draudzenēm bija viena no tām grupiņām, kam es tēmēju. Tagad, kad aizeju kādreiz uz skolu, es redzu, ka bērniem ir acis. Toreiz viņas nebija nekādi bērni un es nebiju nekāds onkulis, bet es redzēju, ka viņām ir acis. Viņas parasti nāca grupiņā, kādas četras piecas meitenes, tāda komanda, varētu teikt.

 

Māra Zālīte:

— Bija daudzas grupiņas!

 

Imants Ziedonis:

— Kas attiecas uz dramaturģiju, uz manu diskusiju ar Pētersonu un nupat minēto Raini. Es nedomāju, ka es tas būšu, kas pabeigs Raiņa lugas, un ka dramaturģijas dēļ es to darīšu. Es joprojām palieku pie tā, ka sintēze ir dzejā un ka latviešu tautas dziesmās ir izkristalizējusies doma bez kādas dramaturģijas, tur pat dramaturģijas nemaz nav. Protams, ka var atrast un ir aktieri, kas tautas dziesmu grib uzvest. Viens no tiem bija Reinis Birzgalis. Labi, ka viņam bija tik laba humora izjūta, ka viņš uzzīmēja šo dramaturģiju. Ne dramaturģijas pēc ir Raiņa lugas jānobeidz, bet tās sistēmas pēc. Ja šo krustvārdu mīklu, ko Rainis ir ielicis savā dramaturģijā, atrisinātu, tad kaut kas atklātos. Joprojām uzskatu, ka dzeja ir sintētiskāka un dzeja pasaka visu un uzreiz to, ap ko dramaturģija ilgi mokās. Un Rainis arī ilgi un šausmīgi mocījies, rakstot savu dramaturģiju. Tāpēc tik ļoti bieži nomokās arī skolotāji un aktieri. Ja es rakstītu dramaturģiju, tad es gribētu uzrakstīt labāk nekā Rainis tos nobeigumus, bet tas man neizdosies, diemžēl es neesmu dramaturgs. Varbūt ka šīs Raiņa lugas ir jānobeidz dzejā, varbūt tā ir izeja, ka vajadzētu tās nobeigt kā poēmas. Es te improvizēju.

 

Juris Rubenis:

— Man ir jābūt uzmanīgam, runājot par Imanta Ziedoņa, ja tā varētu sacīt, reliģisko impulsu, ko var just viņa dzejā. Un vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, kā jūs labi zināt, mācītājs nemaz nedrīkst runāt par tādām dziļām lietām, par kurām viņš ir zem četrām acīm runājis ar kādu cilvēku. Un ir daudzas lietas, kuras mācītājam dažu iemeslu dēļ ir jāpatur pie sevis. No otras puses, par šiem jautājumiem ir sarežģīti runāt tā iemesla dēļ, ka cilvēka garīgā dzīve nav ieliekama vienkāršās shēmās un shematiski attēlojama, ļoti bieži garīgā dzīve ir kaut kas neverbalizējams, ļoti grūti vārdos izsakāms. Tas ir kaut kas ļoti dziļš un intīms. Tāpēc šī tēma nav tik vienkārša. Droši vien man pareizākais būtu mēģināt mazliet abstrahēties no tā, kā es pazīstu Imantu Ziedoni, un raudzīties uz to, kā es viņu redzu no ārpuses, kā varbūt ļoti daudzi cilvēki redz. Tas man palīdzētu ieturēt pareizo distanci, lai mēs varētu, nevienam nenodarot pāri, par šo tēmu runāt.

Pēc šī ievada es gribētu minēt kādu līniju, kas man likusies ļoti interesanta un zīmīga saistībā tieši ar Imantu Ziedoni. Ir kāds notikums pirms 17 gadiem, kad es kā jauns, nesen ordinēts mācītājs biju norīkots darbā Liepājā. Blakus baznīcai atradās toreiz tā saucamā "Sarkanā metalurga" kultūras nams. Bija 1983. gada Dzejas dienas, un tur kādā sestdienā viesojās Imants Ziedonis. Viņš lasīja dzejoļus, atbildēja uz jautājumiem. Arī es aizgāju. Liepājas nomenklatūras cilvēki, kas mani pazina, ar tādām diezgan iznīcinošām acīm skatījās, ko mācītājs meklē dzejas vakarā. Bet ārā tomēr nedzina. Man bija ļoti interesanti klausīties Ziedoni un izdarīt priekš sevis negaidītu atklājumu: es jutu, ka viņš manevrē ar jēdzieniem un mēģina pasacīt klausītājiem kaut ko vairāk. Bet bija viena līnija, kas ļoti spilgti iespiedās atmiņā. Es jutu, ka šis cilvēks nevar būt materiālists. Viņš nerunā tā, kā varētu runāt primitīvs materiālists. Šim cilvēkam ir kaut kāda nojauta par garīgto dimensiju, viņam nav sveša kāda pieredze par Dievu, par garīgo īstenību. Tas man daudz ko atklāja, kaut sākotnēji vēl no distances, par Ziedoni kā par cilvēku, kas ir garīgo meklējumu ceļos.

Kā es to saprotu, viņa garīgo meklējumu ceļš vai ceļš pie Dieva nav sācies, piemēram, ar Atmodas laiku vai kādu, teiksim, brīvlaišanu, kad piepeši kaut ko var un drīkst. Es domāju, ka ļoti daudzus gadus šis process norisinājies viņā pašā. Tāda varbūt redzama pietura šajā procesā vai šajā ceļā ir dzejoļu krājums ar nosaukumu "Es skaitīju un nonācu pie viena". Ievadā, man šķiet, Ziedonis pasaka ļoti daudz, paskaidrojot savu pozīciju šai jomā vienā teikumā: "Kāpēc tad tas viss? Tāpēc, ka sirds prasa vēl."

Šie vārdi, manuprāt, ļoti spilgti izsaka Ziedoņa garīgo ceļu un šī ceļa izpausmes. Tas ir viņa gājums: vispirms iet sirds, un tikai tad seko loģiskie slēdzieni. Ne vienmēr viņš pats spēj noformulēt to, ko viņš jūt. Ne vienmēr viņš pats vēlāk ir apmierināts ar saviem agrākajiem formulējumiem. Tas ir kaut kas tāds, ko var redzēt ļoti daudzos ar lielu talantu apveltītos cilvēkos. Viņi savā ziņā ir instruments vai, kā kāds sacījis — Dieva pildspalva, ar kuru vienkārši tiek pierakstīts kaut kas vairāk.

Man šķiet, ka varbūt tieši šeit slēpjas sava veida atslēga, ko Ziedonis, ļaujoties tai inspirācijai, kas caur viņu risinās un notiek, raksta kaut ko, par ko viņam dažkārt vēlāk ir brīnums un par ko viņam pašam vēlāk ir jādomā.

Tev kaut kas iznāk, kas tev uzdod jautājumus. Ļoti bieži ar ievērojamiem dzejniekiem vai rakstniekiem noticis tā, ka viņi, būdami citās pozīcijās vai citā pasaules uzskatā, ir uzrakstījuši neticami reliģiskas dzejas un paši bijuši pārsteigti, kāpēc tas tā notiek. Vienkārši kāds impulss izgājis cauri cilvēkam, un šis impulss kaut ko apliecina. Protams, Imanta Ziedoņa gadījumā tā nav, ka viņš būtu pretojies. Viņš ir ļāvies, un visur tur, kur viņš šim impulsam ir ļāvies, kur viņš kā dzejnieks ir iespēju robežās netraucējis šim impulsam uzklāties uz papīra, visur tur no šī vertikālās dimensijas pieskāriena parādās kaut kas ļoti nozīmīgs. Tas, man šķiet, ir bijis viņa uzdevums — pašam sevī saprast, domāt, risināt, kas tas ir, ko tas nozīmē, kas manī piesaka sevi un ko tas nozīmē. Kas tas ir? Ar šo jautājumu viņš nodarbojas, un to var redzēt daudz kur viņa daiļradē. Ziedonis, kā jūs zināt, daudzās intervijās sevi sauc par meklētāju, tas viņam tāds iemīļots vārds, un tas nav slikts apzīmējums cilvēkam ceļā pie Dieva. Protams, šis ceļš vienmēr ir divejāds. No vienas puses, tas ir vienkāršs, no otras puses, tas ir ļoti grūts. Vienkāršs tāpēc, ka tas aicina tevi sekot tikai savai sirds balsij, apjaušot to, par ko Ziedonis raksta, ka piepildījums neslēpjas cilvēku pasaules horizontos, dzīves piepildījums pasaules horizontālēs nav redzams. Bet šis ceļš ir arī grūts, tāpēc ka tas prasa uzdrīkstēšanos spert soli jaunā, nepazīstamā virzienā, no jauna izvērtējot pašam sevi. Man šķiet, ka tas ir ļoti grūts ceļš tieši intelektuālim ar mūsu laikmeta dzīves pieredzi, caur kuru Imants Ziedonis un daudzi citi ir gājuši cauri, jo man šķiet, ka daudziem, kas ir intelektuāli nobrieduši un attīstījušies, ir problēmas runāt par Dievu vispār, tāpēc ka viņiem liekas, ka kaut kas no viņu lieluma zudīs un ka būs jāsāk dalīties ar kaut ko. Un ir daudzi iemesli, kāpēc viņi izvairās šo tēmu risināt. Varbūt, no vienas puses, ir nevēlēšanās atklāt savu nezināšanu vai bailes no tā, ka kāds pārmetīs kažoka maiņu: lūk, vakar tu biji tur, bet šodien tu sēdi baznīcā pirmā rindā un tā tālāk. Bet Imantam Ziedonim tas viss šķiet nenozīmīgi, kad viņš sapratis, ka viņam jāatrisina savi lielie jautājumi. Šai ziņā, man liekas, Ziedonis ir zīme šim laikam un varbūt zīme latviešu intelektuālim starp ne pārāk tīkamo pagātni un neskaidro nākotni, uzdrīkstēšanās gribēt vismaz citu nākotni. Tā, protams, ir uzdrīkstēšanās.

Kā to spēt? Droši vien, ir jābūt gatavam izvērtēt savu dzīvi, savu gājumu. Un šajā grāmatā, kas šodien tiek priekšā stādīta, man likās ļoti interesants tieši grāmatas ievads, es to izlasīju divas reizes. Man pat liekas, ka tas ir visinteresantākais raksts šajā grāmatā. Ievads ir ļoti daudzveidīgs un dažāds, kā jau Ziedonis mēdz rakstīt publicistiku — ar domas un izteiksmes uzdzirksnījumiem. Bet tur ir dažas lietas, kas mani pilnīgi pārsteidza. Tur ir rindas, kādas, man šķiet, es vēl nekad nebiju dzirdējis no latviešu rakstnieka vai dzejnieka, kas gājis cauri šiem gadu desmitiem, kas mums ir aiz muguras, un tik godīgi pateicis dažas lietas, kā tas bija. Es te sajūtu ārkārtīgi lielu godīgumu. Dažas rindkopas mani patiešām satrieca poztīvā nozīmē. Tā ir vēlēšanās pašam pateikt, kā es dažas lietas redzu savā pagātnē un kā es to redzu visā mākslas un kultūras dzīves kontekstā. Es domāju, ka šis momens ir ļoti nepieciešams cilvēkam ceļā. Tā ir gatavība redzēt, gatavība izvērtēt un gatavība godīgi kaut ko par savu pagātni pasacīt.

"Es skaitīju un nonācu pie viena" tā saucas viņa dzejoļu krājums, kurā apkopoti dzejoļi, kas ir sarakstīti 25 gadu ilgā posmā. Un es gribētu pieķerties pie šī vārda "skaitīju". Ir atšķirība starp "skaitīt" un "rēķināt". Mēs šodien rēķinām, vai ne, mēs visu tā godīgi sarēķinām, tad mēs varbūt arī izrēķinām, ka kaut kur šodien vajadzētu vairāk pavirzīties uz to pusi vai uz citu pusi. Tas, ar ko Ziedonis nodarbojas savos garīgajos meklējumos, nav rēķināšana, bet tieši skaitīšana. Var redzēt, ka te ir kāds cilvēks, kurš patiešām ir skaitījis, līdz viņš savos meklējumos ļoti godīgi nonācis līdz šim te Vienam.

Tajos vārdos, kurus Ziedonis ir sacījis daudzās intervijās vai grāmatu priekšvārdos, viņš diezgan atklāti ir gatavs runāt par savu ceļu pie Dieva. Tas nav viegls ceļš, bet Ziedonis ir uzdrīkstējies to iet un, protams, šis ceļs vēl turpinās. Šīs grāmatas priekšvārdā ir tāds teikums: "Esmu izņēmis no šā sējuma intervijas presē par reliģiskajiem jautājumiem. Pārlasot tās tagad, liekas, ka uz tur aizķertajiem jautājumiem jāatbild nopietnāk un pamatīgāk." Būt meklētājam nozīmē apliecināt kādu svarīgu lietu, proti, ka tu nedomā, ka tu visu jau zini un ka tu esi gatavs. Ja tu visu zini un esi gatavs, tad nav ko meklēt. Ja cilvēks meklē, tad viņš tās durvis patur vaļā un saka — es visu vēl nezinu, es vēl neesmu gatavs. Un tā ir būtiska zīme.

Man šķiet, ka tieši tas raksturo Ziedoņa garīgo gājumu, ko var just daudzos viņa dzejoļos. Šajos dzejoļos nav obligāti jābūt pieminētam vārdam Dievs. Tas, vai dzejolis ir reliģisks vai nav reliģisks, absolūti nav atkarīgs no tā, cik daudz reliģisku epitetu šajā dzejolī ir iekšā, bet no avota, no kura šis dzejolis nāk, no impulsa, kas šo dzejoli radījis. Dzejnieks te parādās kā cilvēks ceļā. Viņš sevi saprot kā cilvēku ceļā no viena punkta pretī kādam citam lielam punktam. Ir kāda teoloģijas nozare, kura tā arī saucas — "teologia viatorum" — coļotāja vai ceļinieka teoloģija, tā ir visskaistākā teoloģija. Tā māca — nekad, nevienā brīdī neizmirsti, ka tu esi ceļā. Man liekas, tas ir varbūt pats svarīgākais, ko var redzēt tajā gājumā, ko Ziedonis parāda.

Un noslēgumā es atļaušos arī kaut ko pajautāt.

— Vai jūs jūtaties šobrīd tuvāk mērķim šajā ceļā? Gadi iet. Vai liekas, ka šis mērķis ir mazliet tuvāk redzams vai ir sajūta, ka vēl jāiet un jāiet?

 

Imants Ziedonis:

— Jā, man kaut ko tādu jautāja arī Jēkabpils baznīcā. Toreiz sacīju, ka es nevaru teikt, ka esmu rakstījis reliģiskus dzejoļus vai ka es esmu reliģisks dzejnieks. Bet tad man nāk prātā Pāvesta vēstule māksliniekiem, kurā viņš uzrunā visas pasaules māksliniekus un saka, ka ikviena māksla nes sevī sakrālu nojausmu un kaut kā lielāka tuvību. Vārbūt tas ir tas, par ko mēs varam runāt dzejoļu krājumā "Es skaitīju un nonācu pie viena". Tās ir pieskares, mazas tangentes, nojausmas par kaut ko lielāku. Un vēl šajā vēstulē izteikta tāda laba doma, ka ikviens māklsinieks, pat nebūdams pazīstams ne ar teoloģiju, ne ar reliģiju, ne ar ko, ir jau reliģiskās idejas nesējs, dievišķā vārda, dievišķās nojautas nesējs savās tieksmēs pēc pilnības un ka nav jābūt speciāli māksliniekam, šī vārda sevišķā nozīmē māksliniekam, ka ikviens vīrietis un ikviena sieviete likti pasaulē tāpēc, lai būtu mākslinieks un apstrādātu to vielu, to Dieva doto matēriju, respektīvi pats sevi, lai no sevis veidotu kaut ko skaistu, veidotu mākslu, veidotu meistardarbu.

Vai es esmu tuvāk ticis? Es domāju, ka noteikti jā, ka lietas, vismaz domu pasaulē un sistēmu apjēgā, sakārtojas. Tas varbūt nenotiek tā likteņa nozīmē un labas dzīves un harmonijas nozīmē, bet lietas domu pasaulē sakārtojas.

Un "Es skaitīju un nonācu pie viena" jau ir tikai tas pats, ko Aristotelis teicis. Laiks ir mīlestības skaitlis un mēs skaitām, tas ir laiks, un laiks no Viņa iziet un Viņā atgriežas un nekur citur tu nevari nonākt, jo šajā apziņā tu pasaulē ej un redzi, ka visa šī radība ir skaista radīta un to es neesmu radījis, bet to ir radījis Viņš vai Tas. Šajā apziņā dzīvojot, domas sakārtojas, domas harmonizējas. Tajā nozīmē es esmu tuvāk.

 

Māra Zālīte:

— Es arī piekrītu Jurim Rubenim, ka viens no visinteresantākajiem tekstiem šajā grāmatā ir ievads, kaut gan ļoti augstvērtīgi ir arī kolēģu Zigmunda Skujiņa un Anitas Rožkalnes teksti. Šis ievads mani mazliet nobiedēja, varētu teikt. Kad Ziedonis sāk runāt par paspēlēm, par Antiņa noslīdējumiem gar leduskalna sienu, kā viņš nosauc daļu no šeit publicētajiem darbiem, kad viņš saka — es esmu atņēmis laiku saviem zelta un sudraba zirgiem, diskutējis ar muļķiem un nejēgām, kaut vajadzēja runāt pašam ar sevi, tad es gribētu viņam oponēt un tam nepiekrist. Man liekas, ka tieši šis sējums, tava domāšana, tava rakstīšana šai laikā ārkārtīgi ietekmēja citus cilvēkus, sabiedrību. Mēs vēlreiz varam nonākt pie šīs skaistās metaforas, ka mums katram kabatā ir kaut kas no Ziedoņa un patiešām mēs varētu sanākt kopā un šo kalnu uzbērt jebkurā vietā. Man liekas, ka Ziedonis, te pļāpādams, ir aizmirsis kādu skaistu tautas pasaku. Tā kā viņš ir arī tāds mītiskais dzejnieks, tāds dzejnieka arhetips, tad viņam gan to vajadzētu zināt. Kad varonis ir ceļā uz mērķi, vienalga, kurš tur tas tēva dēls, un nerunāsim šoreiz par kādu konkrētu mērķi, bet varonis ir ceļā uz mērķi, un ir tādā tipoloģiska situācija. Viņš iet, bet tad viņam ceļu aizkavē šķietami sīkumi, šķietami nenozīmīgas lietas. Ābele viņam saka — neej garām, pakrati mani, pabirdini, man ir grūti no ābolu svara. Un aita saka, nu pagaidi, neej, pagani mani, un govs saka — izslauc mani. Un šis varonis nesaka — nu nekavējiet taču mani ceļā uz tālo mērķi. Viņš pakrata to ābeli un pagana to aitiņu, un izslauc to gotiņu. Un beigu beigās, kad tā situācija rezultējas, tad izrādās, ka tie nav viss traucēkļi bijuši, bet gan nosacījumi, lai mērķis tiktu sasniegts. Paldies!

 

Imants Ziedonis:

— Es klausos — Mārīte zina labas pasakas. Bet es arī vienu zinu. Ir tāda pasaka, kā ezis noskrēja zaķi. Jūs visi atceraties, ka vienā vagas galā nostājās viens ezis un otrā — otrs. Un zaķis tikai skrēja, skrēja pa to vagu no viena gala uz otru un kā viņš aizskrēja otrā galā, tā tur bija atkal ezis priekšā. Tā ir tā pasaka par misijas apziņu un par brīvību. Pieņemsim, ka vienā galā ir radošā brīvība un otrā galā — misijas apziņa. Ja tu runā par bleķa zirga noslīdējumu gar to stikla sienu, es jau varu runāt arī par to muļķa zaķi, un es kā tas muļķa zaķis esmu noskrējies, un kur es esmu skrējis, tas ezis ir vienmēr bijis priekšā. Ar to es arī gribētu beigt, ļoti gribētu pateikties jums, es jau varētu arī vēl ļoti ilgi stāstīt, ko esmu no jums guvis. Bet tas būs citās reizēs.

1989. gada 6. augustā	Dziesmusvētkos 1990. gada 8. jūlijā Foto: Juris Krieviņš	Pie Imanta Ziedoņa dižozola Talsu mežos 1983. gada 22. maijā	Latvijas laukos 1976. gada 19. aprīlī
		Tukumā 50 gadu jubilejas sarīkojumā 1983. gada aprīļa beigās	1988. gada 22. aprīlī Amatnieku brālības dibināšanas sapulcē

Imants Ziedonis (Rakstu I un X sējuma ievados):

Apjēgas pūliņi, piederības meklējumi, brīvības treniņš

Šie nav Kopotie raksti. Laikam jau tādi Kopotie raksti, autoram tepat dzīvam esot, nav nemaz iespējami — rakstītais visu laiku aug klāt un nebeidzas. (— —)

 

Katru mīļu brīdi ar mums ir kādas tuvas zīmes, tēli, redzējumi. Tā var būt arī kāda nepazaudējama skaņa vai smaržu sajūta. Kaut kas ir atstājis iespaidu, "iebuktējis", ietekmējis, un daudz kas ietekmē vēl joprojām. Pirmajā dzejas sākumā man tā nebūt nav jūra pati, drīzāk — ar saviem brīnumiem jūrmala. Jūra nāk virsū krastam, pavasarī grūž neartā jūras klajuma ledu, sakraujas leduskalni māju augstumā, lūst un dārd. Un tas viss — prieks, kur tu rodies! — notiek manis dēļ, un tas man traki patīk. Man patīk ar ragaviņām pa ledu vest pusdienas tēvam tur prom jūrā, kur uz ledus mazi, melni raibumiņi vien saredzami. Tur vīri caur āliņģiem velk zemledus lomu. Pa ceļam jālec pāri ledus plaisām, pilnām dziļa ūdens. Tas viss man der, tas viss man kā radīts. Bet visskaistākie jūrmalā ir pūpolu krūmi. Ne tik daudz paši mīkstie un mīlīgie pūpolēni, bet tieši viss balti mirdzošais pūpolu krūms, pilns kaut kāda jocīga priecīguma. Es laikam biju laimīgs. Es varēju ilgi stāvēt un neiet tam tuvumā. Vai es gavilēju? Tā vārda es nezināju. Tagad es to tā teiktu.

Un tad maija rīti — ar absolūti līdzenu, "blanku" jūru un kaiju atbalsīm līdz bezgalībai. Kādas es dzirdēju simfonijas! Bet nebija tā vārda, un es nepazinu arī notis. Bērnība bija plaša, liela un jūrmala vēl lielāka.

Tad vēl — darvas smarža. Tā man ir ļoti aizmidzinoša. Vēl tagad. Laikam tāpēc, ka rada drošības sajūtu: tēvs smaržo pēc darvas, un vissiltākā gulēšana ir tīklu būdā, kur smaržo pēc darvas, tīklos. Vienīgi bites no vectēva bēga: viņš turēja dažus skapīšus, tik centās tām izpatikt un kopa, bet tās dzēla un bēga, un beigu beigās visas aizbēga. To pašu rokās iedzīvoto darvas smaržu dēļ.

Leduskalni, pūpoli, kaiju atbalsis līdz apvārsnim un darvas smarža...

Tās ir tādas sargājošas zīmes, kas nāk līdzi un neļauj dzīvei sašmucēties, vienmēr ir kur pabēgt, kad dienas saduļķojas, — miers kaijās, tīklu būdā, pūpolos.

Tu piedzimsti, Dieva likts un likteņa Laimas laists, un zvaigžņu tābrīža spēki jau ir noteikuši, kāds ir tavs "karkasiņš", modelis, horoskops, shēma, sauc, kā to gribi. Dzimstot, pie reizes, šis karkasiņš ir jau apaudzis ar ģenētisko mantojumu: tu esi iedzimis kaut cik tēvā, kaut cik mātē, kaut cik rados līdz kādai tur paaudzei. Un nu tev šis "dotais" viss būs "jāapšuj", jāpārklāj ar savu pieredzi, ar pašmācīto un citmācīto — tev jāaug. Un tu audz — nāk klāt pirmie simboli, pieredzes zīmes. Tās ir tik stipras, ka vēl šodien gribas tādu pirmo dzejoļu krājumu, tādu "Zemes un sapņu smilti" uzrakstīt atkal, no jauna, daudz simfoniskāk — ar visu idillisko, balādisko un arī ziņģisko, ko tolaik gan jutu, bet nemācēju izteikt. Tāpat "Sirds dinamītu". Tie būtu pavisam citi "spridzināšanas" paņēmieni. Nemaz nav svarīgi, kas jāspridzina, — galvenais, ka jāspridzina. Pats blīkšķis! Olas pārplēšana.

Simboli kļūst verbāli, zīmes — tiecīgas, uzprasīgas — kā jau visiem bērniem, tikai katram savādāk — dabūt, tikt, panākt, pievārēt. Sākotnējais gribas simbols, cik atceros, man bijis — ievilkt ratus ezerā. Vektors, re, jau skaidrs: no tā brīža līdz pat "Motociklam". Es vēl esmu mazs, bet rati ir lieli — stīvējos ap ratu ilksi, es to pat nevaru pacelt un krītu uz dibena, kur nu vēl līdz ezeram... Asaras un niķi. No kurienes? Kāpēc? To pašu var jautāt arī vēlāk — par "Motociklu". "Tā būs izlaušanās..." "Jāpārgriež horizonts..." Un jāievelk rati ezerā! Kreņķi un niķi. Sevišķi bērnišķīgs ir "Sirds dinamīts". Mums, puikām, pēc vācu kapitulācijas Kurzemes katlā bija daudz visādu spridzināšanas iespēju. Spridzekļu zīmes rādījās visās malās un pat sapņos: "mīnēts", "atmīnēts", trofeju munīciju kastes un slepenie uzspridzināšanas prieki. Tagad rādās, ka spridzināšanas vieglprātība un bezatbildība no puiku dzīves lielā mērā ietiekusies un ieilgusi vēlākā biogrāfijā, noteikusi arī pirmo dzejas gadu trokšņaino tēlainību. Nē, es nemaz nedomāju, to stāstīdams, speciāli pašnoniecināties. Tās visas ir bijušas skaistas jušanas, pašsajūtas prieki. Un gan jau cits kāds pateiks, ka ar šiem priekiem būt pilni arī citi ir gribējuši un kāpēc "Motociklu" tā pirka un ķēra pat vīri, kas dzeju nekad līdz tam nebija lasījuši. Un kāpēc "Motocikla" izrādes Dailes teātrī bija vienmēr pārpildītas. Un kāpēc pat gudrais, intelektuālais režisors Pēteris Pētersons tā uzkurbulējās līdzi "Motociklam". Es pats teikšu, ka man motocikls tīri praktiski un biogrāfiski deva stūres sajūtu. Tas bija reāls rīks, reāli vadāms un pa reālu ceļu. Ar to neko nevajadzēja izdomāt — ne dinamītu, ne sirds dinamītu, ne celtniecības saucējsaukļus — smaržoja Latvija! Bija reizes, kad es braucu cauri Latvijai no Ķemeriem līdz Ežezeram Latgalē visu nakti. Un katru tādu nakti es piedzimu par jaunu Latvijā. Bija arī braucieni tikai gar jūras krastu vien — no Saulkrastiem līdz Ainažiem. Un es iemācījos līnijas, robežlīnijas (jūras un zemes) skaistumu un stingras stūres vajadzību šādā izplūstošā, saplūstošā, caurplūstošā, aptuvenā robežjoslā. Te varbūt ieprogrammējās mākslinieciskā pašdisciplīna, "stūres faktors", "stūres efekts" visā manā turpmākajā dzejdarba būšanā.

(— —) šie motocikliskie dzejoļi kādreiz būtu pārrakstāmi jaunā, subtilākā jušanā. Jutekliskākām pauzēm, koptākā smaržu buķetē un arī vēl neirotiskākā ātruma sajūtā. Bet ar filozofiskāku turpinātību. Tagad "Motocikls" ir skrējis vien kā vējš un kā miets atdūries. Finišs ir noticis starta vietā, spirāle nav iezīmējusies. Un tāpēc gredzens tiek autora lauzts un — uzreiz! "Es ieeju sevī". Spirāle ir nojausta, un tā tiek veidota tīšām un demonstratīvi. Deklaratīvi: izeja ir uz iekšu! Skrieniet uz iekšu!

Arī šie dzejoļi prasās pārrakstāmi: nu jau skaidri redzams, ka nez cik dziļi nav ieiets, "Tēze — antitēze" ir tikai pati primitīvākā pašanalīzes formula, solītais nav dots, personības "mandala" vēl neverd ārā pati iz sevis, iekšējam dziļumam nav bezgalības nojautas. Bet ir pieteikta jauna nostādne, jauns simbols "anti—, pretnis". Ir parādījusies sāpe. Oficiālais priecīgums ir iebraucis grāvī. Un, kaut arī tas atkal un atkal dzīvīgi kārpīsies no tā laukā (un tā attīrīsies no oficialitātes), dzeja paliks pie jaunā atraduma — sāpes. Tā ir tautas sāpe, tā ir biogrāfiskā sāpe, bet savā pamatveidā — cilvēka eksistenciālā sāpe. Tālāk dzeja dzīvos savā difūziju laukā — uz robežas, kur mijas eksistences prieks un eksistenciālā sāpe. Tā svece deg.

(— —) Vai manis rakstītajam ir savs ņēmējs šodien? Nevarētu teikt, ka tas mani neinteresē. Vai tā "centienu pakete", kura ietilpināta šajos sējumos, parādās šodien kā "ņemams teksts"? Un, ja ņems , — kur viņi to liks? Vai — lai saprastu, pārdzīvotu un līdzdzīvotu (kā klasiskajā mākslas izpratnē) vai lai demonstrētu un izmantotu pa detaļām šodienīgu grotesku, šaržu, feļetonu, fantasmagoriju, butaforiju vai citu sabrūkošās pasaules uzvedumu montāžās?

Vai jaunajām formācijām šais rakstos vēl kas būs atrodams? Bet var jautāt arī ar "jau".

Vai tajos atrod jau jaunas formācijas cilvēki kaut ko savam ģīmim un līdzībai? Jo taču ir zināms, ka aiz viļņa nāk vilnis un kādi radniecīgie viļņi savā domāšanā sasaucas pāri sev neradniecīgo viļņu galotnēm. Ideālisma un romantisma patoss ir tas, kas sasaucas pāri paaudžu un paaudžu viļņiem. Man atliek vien palikt cerībā un nojautā, ka entuziastu paātrinātā sirdsdarbība ir cilvēka labās dabas noteikta un "klauvē" no paaudzes paaudzē vai pāri paaudzēm paaudzēs; ka pasionārisms ir cilvēkā paša Dieva likta pozitīva dziņa; ka nihilisms ir tikai īslaicīgāks vai garākos laikmetos ilgstošs enerģijas kritums, enerģētisks vājums, kas parasti uznāk, kad solītajā Leiputrijā tik viegli vis nevar tikt, bet vispirms ir jāizēdas cauri indīgi ekoloģiskās (cilvēkekoloģiskās) biezputras kalniem, lai tiktu tai paradīzē.

Tā saucamajām dzejas popularitātes paaudzēm (divām trim) piemita liels, apliecinošs spēks. Ar visu to, ka bija "Skumjais optimisms", "Caurvējš" un "Melnās ogas", arī gari un ilgstoši citādi "melnie", ka Sibīrijā bija mocījušies Arvīds Skalbe, Harijs Heislers un Knuts Skujenieks, ka mājās "pieskatīta" Vizma Belševica, — dzeja tajos gados bija neuzvarama. Ne tikai politisko represiju nozīmē, bet arī savā personības pašizcīņas spēkā. Tāpēc arī šī popularitāte, pārpildītās klausītāju zāles un lielie grāmatu metieni, kurus lasītāji prasīja vēl arvien lielākus. Dzeja it kā donēja katru nīdēto, varas apzināti nīdēto personību. (..)

Katrs dzejolis pats kā tāds, kā viens pats — ir vērtējams, protams, mākslinieciski. Bet viņu kopīgā disciplinaritāte, viņu laika nesums, laikmeta piesaistība (arī iepiņķerētība) ir pētāma un grozāma visādi: tautiski, politiski, partijiski, vērtību teorijas un pašizteikšanās centienu pagriezienos. Varbūt tur parādās kāda sevišķa dzejas paaudzes kvalitāte. Man liekas, ka parādās.

Imants Ziedonis. Raksti 12 sējumos. Nordik. Rīga. No autora priekšvārdiem Rakstu I sējumam. 1995.

Paspēles

Kad izlasīju Anitas Rožkalnes ierāmējošo pavadrakstu, kas šajā sējumā manus atsevišķos publicistiskos rakstus un studijas iekomponē katra uzrādītā gada sabiedriskajā kopainā, kad izlasīju nosaukumu par manas publicistikas spēlēm un saspēlēm, tūdaļ ievadam uzprasījās virsraksts PASPĒLES. Ar to arī sāksim. Pārdomām laika bijis pietiekami, lai galu galā pateiktu, ka visi šie sabiedriskotie bises šāvieni, visi šie izsētie skrošu tēmējumi ir maz trāpījuši un diez vai vispār ir kur ķēruši. Varbūt tie nav pat bijuši vienas labi tēmētas dzejas lodes vērti.

Jo, ja ir kas tāds, kas var šai pasaulei kaut ko dot, tad tas ir brīvs personības izvirdums — iz sevis, iz savas radītdziņas, iz tās bagātību bezgalības, kas ir tevī pašā, iz tās bezgalības, kurā tava paša esība kā neuzvarams asns izaug no kādas dievišķas sākotnes. Šī uzdīgšana un asnošanās īsteni ir vienīgā laika patēriņa cienīga. Tāpēc arī publicistikai veltīto laiku un enerģiju biogrāfiski es varu uzskatīt par savu paspēli. Jo, raugi, neviena mīkla vēl nav minēta... Problēmas kā riņķu čūskas rij savu asti, viedokļi un pretviedokļi kā moku pilieni cietumā spīdzināmajam pil un pil uz galvas, pil un pil... Alternatīvas visās malās aug kā vārpatas. Un tepat vien vēl, tepat vien tevi lamā tās dullās bābas — kontraversijas.

Atkal un atkal dēj olas un dej rijīgās kaijas, perē savai ieraušanas trulajai dzīvei argumentus. Un tev tad nu jābūt tam ornitologam, sanitāram, publicistam, kas ņemsies sašķirot nule piedzimušos tizlenīšus un vanckarus pa kreisi, potenciālos varoņkaijēnus pa labi. Vai otrādi.

Strādā, vispārības darbiniek! Lāpi valstij ierēdņu fraķīšiem elkonīšus! Ieveido kultūras komisāriem pastaliņas — nacionālas pēc formas, kosmopolītiskas pēc satura. Vai otrādi. Vai vēlreiz otrādi.

Debatē un diskutē! Konsensu — par pensu! Un tāpēc Ķenci uz konferenci! Ķenči ir samērā lēts darbaspēks, un vēl lētāk viņi pērk no tevis, inteliģent, referātus.

Un vēl, polemist, publicist. Tev ir dota bezgalīgi plurāla pasaule — ej uz āru! Viss ir tavā ziņā! Pilnīgi viss! Par visu var diskutēt. Ej uz āru! Izjūc, iejūc, izkaisies! Laidies iekšā internetā. Tur visi visu ko uz visām pusēm mētā. Ej, ej uz atvarīgo melno Caurumu un mēģini arī to aizlāpīt, lāpītāj! Šis sējums ir daudzmaz kopā savākta Paspēle. Paspēle, Antiņa noslīdējumi gar leduskalna sienu. Ar bleķa zirgu. Es esmu atņēmis laiku savam zelta zirgam un sudraba zirgam. Lai tikai nepaliktu netrenēts arī bleķa zirgs. Vajadzēja uzreiz — ar zelta zirgu! Taču tā nav, ka nav nekas izdarīts. Ir trenēts bleķa zirgs.

Protams, strādā Kultūras fonds un Daugavas programma. Protams, ir atmodā atkal atdzimusī (daudzmaz neatkarīgā) Latvija. Protams, skolā māca Raini un kaut ko citē arī no manis par Raini teikto.

Taču tā ir tikai margināla dvēseles atskaitīšanās. Kaut kā ir pietrūcis — laika pašiem galvenajiem tekstiem, pašiem Gaismas tekstiem. Tiem ir ticis noskopots. Kas tie tādi — Gaismas teksti? Manējie. Gaismas pils slavas vārdi, manējie. Nāves jūras ruļļi, manējie. Mazs zaķītis, mazs kaķītis — manējais. Kā brīnījās. Brīnumu pilns ir bijis šis laiks — es tos esmu palaidis garām. Un diskutējis ar muļķiem un nejēgām. Kad visvairāk vajadzēja runāt pašam ar sevi. Jo, ja kāds tur ko jēdz, tad es pats tas biju. Es pats, tas iekšējais, es pats manī zināja, man ar to vajadzēja parunāties. Un uzklausīt viņu. Īsu brīdi iegāju sevī. Patiesībā, kā jau arī kritiķi ievērojuši, nemaz neiegāja, tikai tādu virsrakstu uzliku, totalitārā kultūrlaika āmurgalvas kaitinādams. Tik vien. Paspēle. Paspēle, vairākas paspēles.

Šajā sējumā hronoloģiski (pa desmitgadēm) grupētie raksti kaut kādā mērā parāda to laiku, tās problēmas, ar ko tolaik noņēmās dzejnieku un rakstnieku mana paaudze. Bija kolēģi, kas savu cilvēka brīvību atrada sevī ( bēgot no totalitārā spaida) —"iegāja sevī" — un inteliģenti vai tikai inteliģentiski piekopa un ieturēja pret padomju īstenību ignorantu un ironisku, skeptisku stāju (bieži vien pozu); bija kolēģi, kas uzdrošinājās patiesi iet pa disidentu šauro taciņu. Bija valdošā paaudze, tie, kas bija nākuši no frontes, no padomju augšas, svinējuši uzvaras svētkus un skaitījās padomju rakstnieku saimē visīstākie. Viņi arī ieturēja "visīstāko" līniju. Un bija vesela varza diletantu, "pelēkais vairākums", ko partija angažēja "padomju rakstnieku saimē" ieinteresētāk nekā talantīgos, partijas kultūrpolitika bieži centās vadošajās savienībās uzturēt šo "netalantīgo vairākumu". Tie bija gatavi rakstīt tīrās ideoloģiskās klišejās visu ko un par visu. Partija savukārt ar gaumi neizcēlās. Svarīga bija darba tēma un dzīves pozitīvais apliecinājums. Grūti bija novilkt robežu, sak, ar šo soli es vēl neesmu kompromisā, ar šo soli jau esmu.

Jāsaka, es pats diezgan ilgi neapjēdzu , ka šis naivais ideālisms, ar kuru dzīvē ienāk katra jauna, sevi pierādīt griboša paaudze, šis arī mans naivais ideālisms tiek izmantots un laists iekšā ideoloģiskajā kopus propagandas kuļmašīnā. Padomju stratēģijai tika graudi un graudu maisi (ražīgā un strādīgā, un profesionāli izglītotā Latvijas tauta, it sevišķi jaunatne, pašaizliedzīgā darba jaunatne, darba varoņi, zvejnieki un slaucējas, atomzinātnieki, basketbolistes olimpietes "TTT", vērienīgi un izdarīgi komjaunatnes darbinieki, stepes vecaiņu apgūvēji, Sibīrijas dzelzceļlīniju būvnieki). Bija vajadzīgs tas pozitīvais nesējvilnis, kas kompartijas elites tukšos nākotnes solījumos slinkos varas un pašlabuma tīkojošos piepildītu ar dzīves iedvesmu. Nākotnes līķim vajadzēja dot dvēselisku dzīvību. To varēja tikai mākslinieki, sevišķi jaunības ideālismā iekarsušie un nepacietībā neiecietīgie, un revolucionārie. Tā daudzi mākslinieki savā ziņā loģiski un bez sevišķiem iekšējiem konfliktiem nonāca pozitīvisma patosā, kas stipri vien saskanēja ar partijiski pasludināto nākotnes apliecinājumu.

Krāces apiet nav laika? Nav. (Ojārs Vācietis.) Vajadzīgs dinamīts? Lūdzu, te ir mans sirds dinamīts. (Imants Ziedonis.) Un runāsim vārpu valodā. (Ārija Elksane.) Un kam gan pret to ir kas bilstams? Kaut gan, prasti izsakoties, tā ir tā pati Zemgales kviešu maize Ļeņingradai.

"Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,

Tauru skaņas kad viļņojas šurp,

Cauri pilsētas vecajiem vārtiem

Ienāk latviešu strēlnieku pulks."

(Induļa Zariņa strēlnieki.)

Sarkano strēlnieku leģenda saplūst ar balto strēlnieku leģendu, un paliek tikai pašu latviskās leģendas patoss. Saproti, kā gribi. Konformisms un nonkonformisms zaudē savas robežas un kļūst nedefinējams, neinkriminējamas, nepierādāms. No vienas puses — totalitāra sociālistiskajā reālismā definēta pozitīvisma prasība, no otras puses — radošai personai Dieva dota apliecinājuma spēja. Dieva noteikta pozitīvisma prioritāte. "Es esmu radošs, mīlošs un pozitīvs Vārds, un tev nebūs citus vārdus turēt priekš manis. " Tātad — labais vārds, apliecinošais. Jebkuros apstākļos. Dzīvīgais un dzīvību uzturošais.

Tā vismaz es izjutu savu stāvokli jaunapgūstamajā literātu pasaulē, kurā tikko biju ienācis. Taču uzdrošinos apgalvot, ka apmēram tāds pats bija visas mūsu paaudzes konformisma fons. Un uz šā stratēģiski pareizā vienlaidu fona "Cilvēks cilvēkam — draugs, biedrs un brālis" un uz šā gandrīz bībeliskā padomju cilvēka morāles kodeksa fona mums bija jāiezīmē sava tauta, jānotur tā pie enerģētiskas pietiekamības, pie informatīvas dzīvības. "Jāni, Jāni, zelta mute!" (Jānis Peters.) Ar sesto prātu jānojauš kompromisa un tautiskas, latviskas noderības robežas. Jo piektā prāta (teiksim, vēstures zināšanu, pasaules informācijas pieejamības, arī pasaules latvietības dotās vēstures notikumu analīzes pieejamības) mums nebija. Tā mēs gājām — reizēm kā mēnesserdzīgie pa jumta šķautni. Turoties pie tukša gaisa.

Taču, lai iepriekš sacītais neizklausītos tikai pēc taisnošanās, te jāpiesaka pa īstam gribētais un arī gribētais padarītais. "Nosauca Jānis tēvzemi vārdā." (Jānis Peters.) No mūsu neatlaidīgā publicistiskā prasīguma pēc nopietnas attieksmes darbā ar bērniem izauga un jaudīgi strādā nu jau gadiem bērnu estētiskās un folkloristiskās audzināšanas centrs (Māra Mellēna, Valdis Muktupāvels, Ernests Spičs). Kultūras fonda zīme (laiviņa ar saulīti) uz Latviju atveda milzum daudz konteineru ar pasaulē izdotām latviešu grāmatām, kas citādi būtu "izkusušas" pasaules papīru pārvārīšanas katlos, un tās visas tika izdalītas bibliotēkām visos Latvijas novados. Kultūras fonda aicināti, kopā satecēja tautas likteņstāsti, cilvēku pašu rakstītās biogrāfiskās piezīmes. Mani raksti par Raini nokaitināja (kā allaž — tieši nokaitināja) literatūrzinātniekus, un tie sāka vairāk rakt augšā muzejiskās vērtības un likt tās lietā, sabiedriskā lietā, protams, zinātniskāk un kompetentāk, nekā es to darīju vai būtu darījis vēl. Mans nodoms bija — uzurdīt, uzkurināt.

Mēs aizstāvējām savas nacionalitātes tiesības asimilācijas apdraudētā vidē. Mēs pieņēmām šajā impērijas šaha spēlē bandinieku lomas, mums nepiešķīra dāmu un karaļu lomas, bet mēs iemācījāmies bandinieciski bloķēt un aizpildīt tukšos lauciņus. Mēs pieņēmām laikmeta demagoģisko terminoloģiju, operējām savās runās un publikācijās ar ideoloģijas iestrādātajām klišejām. Mēs uzrādījām, ka gājienā uz komunisma paradīzi arī latviešu tautai ir tiesības. Lai tikai izaudzinātu latvisku inteliģenci. Un jaunatne mūs saprata, saprata studentes, saprata vecmāmiņas. Par to liecināja vēstuļu un ziedu kalni. Par to liecināja iekarsums zālē literārajos vakaros, kad mēs atļāvāmies ieiet atbilžu un jautājumu dialogā. Mūs saprata. Cilvēki saprata mūsu nodomu latviskumu. Arī mūsu uzdrošināšanos šādu dialogu sākt. (— —)

Ārpus sējuma atstāti presē publicētie raksti par nacionālo kultūras identitāti, kuri savā laikā, 96.—98.gadā , jau paveikuši izaicinātāju lomu, izsaukuši diskusiju par latviešu pašu vērtības apziņas un pašapziņas trūkumu Eiropas un pasaules vēju bezrobežu situācijā. Sevišķi viegli izprovocējama izrādījās jaunā filozofu audze un eirokarjeras ierēdņi. Pateicoties viņu dažreiz kaislīgajai, dažreiz vienkārši postmoderni modīgajai opozīcijai, kļuva skaidrs, ka Latvijas vērtības — ne tradicionālās, ne jaunrades — nav formulētas un apzinātas. Kļuva skaidrs, ka, lai atkal atgūtu Eiropas orientāciju, ir jādod uz āru informācija pašiem par sevi.

Un nu filozofu un sociologu sacerējumos jau runā par Latvijas vērtībām Eiropas vīzijā. Šīs vērtības sāk apcerēt augstskolu maģistru un doktoru diplomdarbos. Šo procesu kaut kādā mērā ievirzīja arī mani izaicinošie problēmraksti, tie šeit nav ievietoti un, domājams, pēc kāda laika varētu parādīties atsevišķā grāmatā par latviskās kultūras vērtībām.

Sējumā neietilpst arī mani vērojumi (rakstu sērija) par kultūras dzīves pārorganizēšanos Latvijas rajonos un rajonu pilsētās, šīs ziņas un pārdomas kādreiz varbūt tiks apkopotas mazā grāmatiņā "Latvija man".

Te nav ievietotas arī presē pavīdējušās manas vīzijas un fantāzijas "Cik tur skaisti bija, tikai — nebija".

Esmu izņēmis no šā sējuma intervijas presē par reliģiskajiem jautājumiem. Pārlasot tās tagad, liekas, ka uz tur aizķertajiem jautājumiem jāatbild nopietnāk un pamatīgāk — negribas disonanšu, dievziņa pasaulei dota, lai nestu saskaņu, tāpēc arī tā — virzoties uz saskaņu — par to jārunā.

Ārpusē paliek gan publicētās, gan nepublicētās (tā saucamās iekšējās, Dzejas sekcijas sanāksmēs lasītās un ziņotās vai izdevniecību pasūtītās) recenzijas par iznākušajām vai tolaik vēl nepublicētajām grāmatam, tāpat vairāki kolēģu radošie portreti (Jānis Peters, Pēteris Pētersons). Piezīmes par laikabiedriem, draugiem un kolēģiem un veltījumi dzejā, raksturojumi un rakstītais par viņiem būs apkopots nākamajā sējumā. Šeit tikai problēmraksti vai, latviski sakot, mani pārspriedumi par ķezām un ķibelēm, par to, kā ar tām veiksmīgi noņēmušies arī daži mūsu lielie vīri — Rainis, Poruks, Čaks, Skalbe . Lai viņi man piedod iejaukšanos viņu ķibeļu pierakstos un cenšanos tās parādīt mūsķibeļu lasītājam. Tā teikt, pleca sajūtai — ķibeles ir vienmēr, visur, un ne mēs pirmie, ne pēdējie. Galvenais — saglabāt nodomu tīrību.

Imants Ziedonis. Raksti 12 sējumos. Nordik. Rīga. Autora priekšvārds Rakstu X sējumam. 1999.

Zigmunds Skujiņš:

Virsapziņas ceļa zīmes

(— —) Lai Ziedoni atklātu pa īstam, viņš jāiepazīst caur pierādījumiem. Tikpat plaši izvērstiem pierādījumiem, cik izvērsta ir viņa personība. Tajā skaitā — un ne pēdējā vietā — caur Ziedoņa publicistikas pierādījumiem. Publicistika, iespējams, ir pat sevišķi nozīmīga, jo dod iespēju tuvoties beletristikā un dzejā reti atrodamajam — precīzam uzskatu formulējumam.

Man šķiet, Imanta Ziedoņa termins "virsapziņa" ir atslēga, ar ko iespējams piekļūt daudziem viņa izpausmju noslēpumiem. Virsapziņa kā pretmets zemapziņai, ko viņš, protams, nenoraida, bet atbīda tālākā plānā. Ziedonis iestājas par cilvēkcentrisku uztveri ar pasvītrotu uzdevuma un atbildības lūkojumu, humanizējot evolūciju trijos līmeņos — domās, vārdos un darbos.

(— —) Atkailināts viņa interešu reģistrs ir konkrēts. Varbūt pat pārsteidzoši konstruktīvs kā krāšņmiesīgas skaistules tumšā rentgenogramma ar mugurkaula skriemeļu un ribu blāvumiem.

1. Turēties dzejā.

2. Izsekot lauku attīstības gaitai.

3. Noņemties ar bērnu kultūras problēmām.

4. Pētīt Raiņa fenomenu.

5. Studēt tautasdziesmas.

Un tālāk jau pavisam tiešs atzinums: "Manas vienīgās intereses ir nacionālas. (— —) Ja es par ko varu pārdzīvot, tad tās ir nacionālās intreses."

Lūk, te atklājas svarīgā, dziļā atšķirība starp Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti, dzejniekiem laikabiedriem, kurus bieži un, manuprāt, nepamatoti vērtē gandrīz kā Siāmas dvīņus. Būtībā viņi ir krasi atšķirīgi. Ja salīdzinājums vispār vajadzīgs, tad Ziedonis daudz vairāk līdzinieks Rainim gan filozofiskā smēluma, gan interešu ievirzes, gan jau pieminētās virsapziņas izsvērumā. Viņi abi, universāli atvērti, ar pasaules pulsējumu saistīti, veido filozofijas būvi ap nacionālo dominanti. Jeb, kā teiktu latviešu zemnieks, met siena kaudzi ap savu svirti. (— —)

Laiks izdara labojumus ikvienā patiesībā. No tā neizvairīties, no tā neizbēgt. Ziedonis laikos, melnākos par rudens nakts miglu, sauca identitātes saglabāšanas, sakņu nostiprināšanas, gudras mērķizpratnes virzienā. Pats sevi nemitīgi uzraudzīdams, izglītodams, pilnveidodams. Par to, piemēram, liecina 1976.gadā publicētais raksts "Radītājs un ražotājs", kurā viņš sešdesmito gadu sākuma programmu pats jau dēvē par "vienkāršoti naivu".

Jā, Ziedonis nav astronoms. Viņš nav arī politiķis tajā nozīmē, ko mēdz šajā vārdā ietilpināt. Viņš ir dzejnieks, kam — vismaz pie mums Latvijā — piemīt reti sastopamā spēja (varbūt griba?) uzdevums un norises tvert nācijas interešu kontekstā. Vienlaikus Ziedoņa domāšanas savdabība izpaužas viņa mākslinieciskajā kvalitātē. Tāpēc apkopotie raksti un runas nav sverami vien pēc satura smaguma. Mums ir iespēja baudīt koncentrētu publicistikas ziedonismu. Tas atklājas ikvienā rindā, kas izsaka dzejnieka domas.

Kopojumā programmiski izceļas runa "Vienas paaudzes laikā mēs atdzīvosimies". Ir 1990.gada 21.aprīlis. Par Neatkarības deklarāciju Augstākā padome vēl nav balsojusi. Interfronte plosās un nabassaitē ar Maskavu vērienīgi kuļ dezinformācijas un apmelojumu šļakatas. Tautas frontes atbildi raksturo tālaika lielsanāksmju vēriens. Tikties ar deputātiem Daugavas stadionā ierodas novadu pārstāvji un ārzemju žurnālisti.

Imants Ziedonis, tajā laikā LPSR Augstākās padomes deputāts, tālākceļu redz vēstures mācības balstītā pieredzē — vienīgi neatkarība var Latvijas tautām nodrošināt brīvu, garīgai un materiālai attīstībai labvēlīgu gaisotni. Visnotaļ sarežģīto situāciju viņš atklāj ar neaizmirstamu metaforu par Krievijas impērijas ziloni, kas, ar vienu kāju iekāpis skudru pūznī, taurē — ja skudras čurās viņam uz kājas, viņš ziloniskā mazākuma vārdā darīs to pašu uz skudrām! Daudzie skaitļu un faktu izklāsti mūsu apstākļu nepazinējus diez vai pārliecināja. Dzejnieka trāpīgais salīdzinājums apstaigāja daudzas Eiropas avīzes un apjoņoja zemeslodes ēteru.

Ziedoniskās domas un izteiksmes ziņā nozīmīga ir (— —) dzejnieka uzstāšanās pret Rolāna Barta hierarhijas nojaukšanas filozofiju. Smalks dūriens perfektā stilā. Voltēra cienīga matadora deja pret šobrīd galveno postmodernisma vērsi, saglabājot suverēna prāta vīpsnu un mieru. Es labprāt šo cīniņu komentētu, taču labāk par Ziedoni nepateikt: "... mēs mākam salaist arī vēl un vēl modernāk. (— —) Svarīgi tikai zināt spēles noteikumus. Svarīgi, lai mūsu plurālisma spēles nekļūtu par Ļaunumu. Mēs pelnāmies pasaules tirgū. Ar savu mācēšanu. Ar modes preci. Mēs ejam uz to, par to mūs publicē pasaules valodās un dod ceļu uz pasaules komercizstāžu saloniem. Mēs par to varam nopirkt krāsas, kurpes un franču vīnus. Bet tie, kas gudrāki, tie zina, ka spēle tomēr rit diezgan viltīga, kurā brīdi tu pārdosi dvēseli?"

Dažkārt nākas redzēt baznīcu sienās vai uz īpašiem akmeņiem iekaltas zīmes — tajā un tajā gadā augstākais ūdens līmenis sniedzies līdz šai te vietai. Manā iztēlē Imanta Ziedoņa publicistikas grāmata atgādina tādu līmeņa zīmi. Atmērījuma zīmi latviskās domas augstākajam punktam, ieejot jaunā tūkstošgadē.

Imants Ziedonis. Raksti 12 sējumos. Nordik. Rīga. No pēcvārda Rakstu X sējumam. Saīsināti.

Kopā ar kolēģiem un domubiedriem: ar Veltu Rūķi–Draviņu Stokholmā 70. gados; ar Vizmu Belševicu un Māri Čaklo pie Raiņa pieminekļa 1995. gadā; ar gleznotāju Džemmu Skulmi 60. gadu beigās; ar Ojāru Vācieti 1983. gada 17. oktobrī Foto: no Rakstu sastādītājas Andras Konstes arhīva

a