Mūsu — dāņu un latviešu — zemēm ir bijis tik līdzīgs liktenis šai pasaulē

Nobeigums. Sākums —

"LV" Nr. 100/101, 17.03.2000.

Aivars Baumanis, Latvijas Republikas vēstnieks Dānijas Karalistē un Islandes Republikā — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Dānijas Karalistē Aivars Baumanis ar kundzi Anitu diplomātiskajā pieņemšanā pie Viņas majestātes karalienes Margrētas II

Foto no personīgā arhīva

— Mūsu iepriekšējās sarunas izskaņā, atzinīgi izvērtējot Dānijas premjerministra Pola Nīrupa Rasmusena neseno vizīti Latvijā, jūs minējāt, ka šogad Dānijas kapitālieguldījumi Latvijā varētu pieaugt vēl par 40 miljoniem latu, jo pēdējos divos gados Dānijas uzņēmumu skaits Latvijā ir dubultojies. Toreiz mēs lasītājiem apsolījām sarunu par šiem ekonomiskajiem aspektiem un citām diplomātijas aktualitātēm turpināt.

—Jā, te ir ļoti būtiski pateikt, ka mūsu ekonomisko sakaru attīstībā ar Dāniju vērojamas arī kvalitatīvas pārmaiņas. Agrāk dāņi savus līdzekļus ieguldīja galvenokārt tirdzniecībā — caur Latviju tālāk uz Krieviju un citām valstīm, bet tagad viņu ieguldījums aizvien biežāk ir ražošanā. Dāņi Latvijā ražo savas preces vai detaļas un reeksportē tās atpakaļ uz Dāniju. Jo Latvijā tomēr ir lētāks darbaspēks. Lai gan mūsu darbaspēks nav sliktāks kā Dānijā. Tāpēc dāņi pēdējos gados vairāk iegulda ražošanas attīstībā Latvijā. Piemēram, Liepājas īpašajā ekonomiskajā zonā jau ir ienākuši astoņi dāņu uzņēmumi, kas dos darbu 500 cilvēkiem. Maija vidū mēs kopā ar Liepājas un Rēzeknes īpašo ekonomisko zonu pārstāvjiem brauksim uz vairākām Dānijas pilsētām — Viborgu, Orhūsu, Frederisiju un Grēvi. Pēc tilta atklāšanas starp Dāniju un Zviedriju šī gada 1. jūlijā radīsies pilnīgi jauns reģionāls veidojums — Ērezunda reģions, kuru gan dāņi, gan zviedri, gan vācieši grib padarīt par starpreģionālās sadarbības paraugu ne vien Eiropā, bet arī pasaulē. Šajā reģionā būs četri miljoni iedzīvotāju — gan dāņi, gan zviedri, gan vācieši. Nākotnē ir plāns celt tiltu arī no Dānijas uz Vāciju. Tāpēc ir svarīgi sākt meklēt partnerus arī Dienvidzviedrijā. No Karlshamnas uz Liepāju jau šodien ir gan kravas, gan pasažieru kuģu satiksme. Un Karlshamna ir ļoti tuvu Malmei. Nupat es biju Rēzeknē, kur tikos ar Rēzeknes īpašās ekonomiskās zonas ģenerāldirektoru Mihailu Usačovu un mēģināju arī rēzekniešus ieinteresēt sadarbībā ar Dāniju. Tas vēl vairāk paplašinās mūsu piedāvājuma iespējas dāņiem. Dānijas morālais un politiskais atbalsts mums bijis nepārprotams visus šos gadus. Tā tas ir bijis un būs. Tāpēc mūsu vēstniecība galveno uzmanību patlaban pievērš mūsu valstu ekonomisko attiecību paplašināšanai. Vēstniecībai ir iecere rīkot arī dažādus pasākumus, kas varētu pievērst dāņu uzmanību augstajam informācijas tehnoloģijas līmenim Latvijā. Dānijā ir liels informācijas tehnoloģijas speciālistu trūkums. Un, kā zināms, informācijas tehnoloģijas speciālists var arī sēdēt savā mājā Rīgā un strādāt Dānijas kompānijai Kopenhāgenā, jo internets mūsdienu pasaulē ir nojaucis robežas. Rudens pusē mēs gribam sarīkot Dānijā šādu semināru, pieskaņojot to mūsu ārlietu ministra Induļa Bērziņa oficiālajai vizītei Dānijā. Tā ka garlaicīgi mums Dānijā nav. Dāņi mentalitātes ziņā ir ļoti līdzīgi latviešiem. Viņi ir ļoti tieši. Pat tiešāki nekā esam mēs, latvieši. Dānis ļoti skaidri pasaka: "Rīt ir otrdiena," kamēr latvietis reizēm atbild: "Es tomēr drošības pēc paskatīšos kalendārā." Varbūt dāņi savukārt ir gausāki par latviešiem savā lemšanā un domāšanā, taču tā ir tauta, ar kuru mēs jau pirms kara bijām cieši saistīti politiski un mentāli. Un es domāju, ka draugi un partneri mēs paliksim vienmēr.

— Kā Latvijas vēstniecība tiek galā ar šo plašo kontaktu apjomu? Cik zinu, mūsu vēstniecībā Kopenhāgenā nav plašs personāls. Tāpat kā visās Latvijas vēstniecībās.

— Vēstnieku ieskaitot, Kopenhāgenā esam trīs diplomāti. Bez manis vēl strādā pirmais sekretārs Māris Selga un pirmais sekretārs Pēteris Ustubs. Protams, viegli nav. Slodze ir liela, īpaši Pēterim Ustubam, kurš ir atbildīgs tieši par ekonomiskajiem sakariem ar Dāniju. Jo ekonomisko sakaru veidošana ir ārkārtīgi laikietilpīgs darbs, ir jābrauc, jāiet. Jābūt tam "kalnam, kurš iet pie Muhameda", citādi nekas neiznāks. Ir jāiet, jābrauc, jātiekas — jārunā individuāli ar cilvēkiem. Protams, būtu ļoti labi, ja mūsu vēstniecībā būtu arī komercatašejs.

— Par to tiek runāts jau ļoti sen.

— Tieši tā! Tas ir Ārlietu ministrijas ziņā. Es gaidu un ceru man atlikušajos divos gados Dānijā sagaidīt, ka Latvijas Attīstības aģentūra kopā ar Ekonomikas ministriju atradīs iespēju šādu cilvēku pie mums atsūtīt. Latvijas goda konsuls Dānijā — veiksmīgais un Dānijā plaši pazīstamais biznesmenis Frenks Urenholts — pašlaik beidz izveidot savai firmai modernu biroja māju, un viņš tajā piedāvā telpas nākamajam Latvijas komercatašejam. Ar visu aprīkojumu, ko mūsu komercatašejs varētu lietot pilnīgi bez maksas. Šis birojs atradīsies Fīnas salā, kas ir Dānijas finansu un ekonomikas centrs. Es domāju, ja mēs kādreiz tiešām sagaidīsim šo mūsu ekonomikas atašeju Dānijā, tad viņam tiešām labāk būs sēdēt nevis Kopenhāgenā, bet Dānijas finansu un ekonomisko notikumu epicentrā Fīnas salā.

— Šī nav pirmā Aivara Baumaņa intervija "Latvijas Vēstnesim". Taču tā ir pirmā pēc sešus gadus ilgā Ņujorkas posma, kad vēstnieks Baumanis bija Latvijas pārstāvniecības ANO vadītājs. Kāda ir sajūta Kopenhāgenā pēc Ņujorkas, kas trīsreiz lielāka par visu Dāniju?

— To nav iespējams salīdzināt. Tās ir divas absolūti atšķirīgas lietas. Ņujorka ir unikāla metropole. Otras tādas pasaulē nav. Starp citu, Ņujorka absolūti nav raksturīga arī pašai Amerikai. Dabiski, seši gadi, ko pavadīju Ņujorkā, ir atstājuši savu iespaidu, uzlikuši savu zīmogu. Un, protams, man ir arī nostalģiskas jūtas pēc šīs pilsētas — vienmēr, kad ieraugu Ņujorku televīzijas ekrānā vai kino kadros. Bet tāds nu ir diplomāta mūžs — paiet četri gadi vai, kā man Ņujorkā, seši, un ir jāpārceļas uz jaunu darba vietu. Protams, ANO pārstāvniecības vadīšana būtiski atšķiras no vēstnieka darba valstu divpusējās attiecībās. Kas man šajā darbā patīk un saista? Konkrēti — ja mēs, gadu strādājot ar Dānijas lielāko mežkopības un mežrūpniecības firmu "Hedeselskabet" varam panākt, ka viņi savu pārstāvniecību atver Rīgā, nevis Tallinā vai Viļņā, tad man ir gandarījums, ka to paveikusi mūsu vēstniecība. Ja mēs varam piesaistīt Dānijas uzņēmumus mūsu īpašajai ekonomikas zonai Liepājā un šie uzņēmumi dod darbu Latvijas iedzīvotājiem, maksā nodokļus mūsu valstij, tad tas ir patiess gandarījums. Ir izdarīts kas konkrēts.

ANO vairāk bija globāli notikumi. Globāla vīzija. Reizēm virspusēja, kā jau tas šādās lielās organizācijās mēdz būt. Protams, arī tur reizēm bija brīži, kas sniedza gandarījumu, piemēram, rezolūcija par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, tā sauktā cilvēktiesību pārkāpumu jautājuma izbeigšana, atzīstot, ka šādi pārkāpumi Latvijā nav raksturīgi, vēl vesela virkne citu gadījumu, kas arī sagādājuši gandarījumu. Tomēr kopumā, es domāju, vēstniekam, strādājot ar vienu valsti, darbs ir konkrētāks, varbūt arī atbilstošāks manam raksturam. Jo man patīk redzēt sava darba augļus. Vienmēr. Tā bija vēl žurnālista darba gados — es allaž, kaut pēdējā naktī, tomēr izspiedu to rakstu, un, kad tas bija nodrukāts, bija gandarījums par to. Tāpat man bija gandarījums, strādājot par LETA direktoru — redzēt, kā sekmējas šīs līdz tam komunistiski birokrātiskās aģentūras reorganizācija. Tāpēc, sākot savu darbu ANO, man sākumā bija pat zināma vilšanās. Jo darbam it kā nebija redzams rezultāts. Bija tāda sajūta, ka no manis nekas nav atkarīgs. Bet pamazām šo sajūtu nomainīja apziņa, ka tāds ir veids, kā šeit risina jautājumus. Jo, protams, ir labāk divus mēnešus diskutēt — sākt vai nesākt šaut, nevis uzreiz sākt šaut. Taču, strādājot Dānijā ļoti daudz nozīmē arī patiesās, neviltotās simpātijas, ko gan Dānijas sabiedrība, gan parlaments un valdība izjūt pret mūsu zemi. Arī tāpēc šajā valstī ir ļoti patīkami strādāt. Dānijā nav arī problēmu, ja vēlies tikties ar kādu augstu valsts ierēdni. Konsultēties, aprunāties. Atliek vien sazināties un norunāt laiku. Lielās valstīs tas ir citādi. Tur nemaz nav tik viegli tikties ar ārlietu ministrijas vadošajiem ierēdņiem.

Velkot paralēles starp Ņujorku un Kopenhāgenu, varu teikt, ka Ņujorka man palikusi ļoti jaukā atmiņā. Bet Kopenhāgena ir mana šodienas dzīve. Iepriekšējo reizi, mums ar kundzi atgriežoties no Rīgas Kopenhāgenā (tas bija pagājušajā rudenī), brīdī, kad mašīna iegriezās mūsu ielā, mani pēkšņi pārņēma sajūta, ka es atgriežos mājās. Diplomāta darbs jau ir saistīts ar nepārtrauktu pārceļošanu, kas deldē māju izjūtu. Rīgā es parasti ierodos uz desmit dienām. Ņujorkā mēs dzīvesvietu mainījām trīs reizes. Kopenhāgenā esam jau otrajā dzīvoklī. Sieva joko, ka pārcelšanās ir mūsu hobijs, grāmatu saiņošana, pārējo lietu saiņošana... Protams, tas ir joks. Bet ir tiesa, ka pārcelšanās no valsts uz valsti māju sajūtu deldē. Un tad nu reizēm pārņem arī tāda doma: kāpēc man tas ir vajadzīgs? Vai tad es nevarētu dzīvot un strādāt tepat Latvijā? Bet ir arī pienākuma apziņa. Un ja es šo darbu esmu uzņēmies (ak kungs, jau pirms deviņiem gadiem, kā gan skrien laiks!), tad šim darbam arī palikšu uzticīgs.

— Taču šajos ilgajos gados ir arī pozitīvs faktors. Jo vairāk gadu nostrādāts, jo lielāka pieredze, kas diplomāta darbā ir īpaši nozīmīga.

— Tas tiesa, pieredze ir ārkārtīgi svarīga. Protams, man ir arī liels prieks, ka tagad mums jau ir jauni vēstnieki, kas par tādiem izauguši, strādājot Ārlietu ministrijā. Nav kā savā laikā, kad Latvijas pirmie vēstnieki tika meklēti starp citu profesiju pārstāvjiem —cilvēkiem, kas pārvalda svešvalodas un varētu strādāt šo darbu. Man prieks, ka tagad Anglijā vēstnieks ir jauns cilvēks Normunds Penke. Vēstnieks Amerikā tagad būs Aivis Ronis. Man ir prieks par viņiem. Tā ir attīstība. Protams, mana ANO gūtā pieredze ir neatsverama. Pieredze, ko es gūstu Dānijā divpusējā diplomātijā, arī ir mana bagātība. Un, ja Dievs dos, veselība atļaus un ārlietu ministrs gribēs, tad es šo darbu strādāšu arī turpmāk.

— Kāds ir jūsu ģimenes dzīves ritms Dānijā? Savā laikā mēs runājām par to, ka Ņujorkas ikdiena uzliek savdabīgu ritmu arī vēstnieka ģimenei.

— Brīvajā laikā mēs ar Anitu daudz apmeklējam Karalisko operu. Kad sapērkam biļetes visai sezonai, tad skaties, puse no mēneša algas ir vējā. Jo biļetes ir dārgas — no 30 līdz 50 latiem. Protams, Kopenhāgena piedāvā arī plašu koncertu programmu. Ja atceraties manu seno kaislību — džeza mūziku, tad Kopenhāgenā tam ir īpaši plašas iespējas, jo Kopenhāgenu mēdz dēvēt arī par Eiropas džeza galvaspilsētu. Kopenhāgenā ir daudzi džeza klubi, kuros viesojas izcili pasaules klases mūziķi un dziedātāji, un mēs viņus cenšamies nepalaist garām. Vienreizējs pārdzīvojums ir arī pastaiga pa Tivoli parku Ziemassvētkos, tu tur vari staigāt un staigāt kā pa īstu pasaku valstību un justies piederīgs Andersena pasakai. Tiesa, Tivoli parkam pašlaik ir problēmas, jo alus darītavu gigants "Carlsberg", kam pieder šis parks, ir nolēmis to pārdot un koncentrēties vienīgi alus ražošanai. Pircējos ir pieteicies Maikls Džeksons, otrs potenciālais pircējs ir Disneja kompānija. Kad šie paziņojumi nāca gaismā, Monako atradās kāds tur dzīvojošs dāņu multimiljonārs, kurš pateica: "Nē, Tivoli parku pirkšu es! Es neļaušu amerikāņiem sabojāt savas labākās bērnības atmiņas." Un acīmredzot šis kungs arī iegādāsies "Carlsberg" piederošās akcijas.

— Lūk, tas ir patriotisms!

— Kopenhāgenā diplomātu kopiena nav tik liela kā Ņujorkā, tikai sešdesmit četras vēstniecības, un mēs dzīvojam ļoti draudzīgi. Man ir labas attiecības ar daudzu valstu diplomātiem. Arī personiskās. Mēs bieži tiekamies pieņemšanās. Reizi gadā karaliene rīko lielo Jaungada pieņemšanu Kristianborgas pilī, un šogad aprīlī būs īpašas svinības, jo karalienei 16. aprīlī aprit 60 gadu. 15.aprīlī Karaliskajā operā būs īpašs sarīkojums Dānijā akreditētajiem diplomātiem. Tas atkal būs jauks brīdis, kad varēsim pārliecināties, cik stabila savā vēsturē un savās tradīcijās, savā gaitā ir šī valsts, ko sauc par Dānijas Karalisti.

— Stabilitāte ir viena no parādībām, ko Latvijai bijis lemts tik reti baudīt. Kā jums šķiet, no svešām zemēm uz Latviju raugoties: kas mūsu valstī ir vispozitīvākais faktors? Mūsu plašsaziņas līdzekļi koncentrējušies galvenokārt negāciju aprakstīšanā. Bet visam pāri taču noteikti ir kas pozitīvs un paliekošs.

— Es domāju, pirmais pozitīvais moments ir tas, ka, neraugoties uz visām negatīvajām peripētijām un šausmām, kam gājusi cauri Latvija, un uz mūsu ārkārtīgi specifisko demogrāfisko situāciju, tomēr nevar teikt, ka mums ir divkopienu valsts vai ka mums ir pretimstāvēšana. Konsolidācijas process turpinās, un par to mūs visvairāk apbrīno gan dāņi, gan citas valstis. Starp citu, Dānija, lai gan viņiem ir tikai nepilni seši procenti cittautiešu, nupat pieņēma ļoti stingru imigrācijas likumu. To, ka mēs varam mierīgā, tolerantā ceļā integrēt tik lielu cittautiešu skaitu, Dānijā un arī citās ārvalstīs vērtē visaugstāk. Viņi arī ārkārtīgi augstu vērtē mūsu lielo apņēmību iet uz Eiropas Savienību (ES). ES sākumā šķita tāds liels sapnis, kādreiz tā likās tāda liela utopija, bet tagad šis sapnis ir tuvu realitātei. Un tad pirmo reizi cilvēces vēsturē būs izveidota tāda valstu savienība, kas izslēgs karu un asins izliešanas iespēju.

— Tātad — drošības faktors. Taču diskusijās par Latvijas eventuālo līdzdalību ES visi par un pret argumenti tiek veltīti tikai ekonomiskajiem aspektiem. Cilvēki šajās diskusijās ir arī visnotaļ kategoriski: stāsimies ES tikai tad, ja būs garantija par vieniem vienīgiem ekonomiskajiem ieguvumiem. Aizmirstot, ka, uzņemoties arī jaunas saistības, Latvija pretī iegūs ne ar ko neatsveramo drošību. Vai arī eiroskeptiķiem nevajadzētu ņemt vērā Latvijai tik būtisko drošības faktoru? Arī ikvienā ES dalībvalstī ir skeptiķi, kas kritizē savas valsts iestāšanos. Bet viņi ir droši par savu nākotni. Un arī par to, ka drīkst šo savienību kritizēt. Vai latviešiem, kas pieredzējuši lielas, totalitāras valsts okupāciju, nevajadzētu biežāk atcerēties laiku, kad mums bija liegta iespēja atklāti paust neapmierinātību ar savas zemes politisko statusu, ekonomisko orientāciju un citiem būtiskākajiem aspektiem?

— Pilnīgi pareizi! Es tam pilnīgi piekrītu. Pilnīgi. Eiropas Savienība mums jau ir labi redzama gaisma tuneļa galā. Ceļā uz NATO mēs vēl esam dziļi tunelī, turpretī virzībā uz ES mums šis tuneļa gals jau ir skaidri saskatāms. Mēs ejam uz šo gaismu. Arī Dānijas premjerministrs Rasmusens sarunās ar mūsu politiķiem uzsvēra, ka Latvijas lielākais ieguvums, iestājoties ES, būs drošība. Dabiski, mēs iegūsim arī ekonomiskā ziņā. Tikai mums jāprot paņemt visas tās ekonomiskās palīdzības programmas, ko mums piedāvā. Es nupat lasu avīzē, ka šogad mēs nevarēsim saņemt naudu no SAPARD un PHARE tikai tāpēc, ka Latvijā nav sagatavoti attiecīgi projekti. Protams, tāpat vien mums neviens naudu nedos. Mums jāpierāda, ka mums tā ir nepieciešama. Un jāparāda, kā mēs šo naudu izlietosim. Tas taču ir loģiski. Slikti, ka mēs dažkārt tam neesam gatavi. Tad šī nauda Latvijai aiziet garām.

Otrkārt, eiroskeptiķi pauž bažas, ka pēc Latvijas iestāšanās ES notiks "lielā tautu staigāšana". Taču tādām bažām nav vietas. Ja arī notiks kāda "tautu staigāšana", tā būs iešana uz ārpusi. Kā rāda aptaujas, tieši nelatviešu vidū Latvijā ir vairāk ES piekritēju. Jo, piemēram, Latvijā dzīvojošie krievi būs pirmie krievi — Eiropas pilsoņi. Protams, ja viņi pirms tam būs kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Jo tuvāk mēs ejam ES, jo lielāks arī stimuls nepilsoņiem naturalizēties un kļūt par Latvijas pilsoņiem. Es nedomāju, ka Krievija vismaz pārskatāmā nākotnē varētu domāt par ceļu uz ES. Jā, Ukraina gan to varētu. Protams, mediji varētu vairāk skaidrot, kas Latviju sagaida ES. Taču es negribu teikt, ka informācija par ES pie mums nebūtu pieejama, ka tā tiktu slēpta kādos dziļos plauktos. Tā tas nebūt nav. Mums ir Eiropas integrācijas birojs, ir Eiropas integrācijas padome, kas izdod ļoti labus informatīvos materiālus, par to, kas ir šī savienība, ko mēs iegūsim, tajā iestājoties, un ko zaudēsim. Jā, es piekrītu, ka arī dienas prese par šiem jautājumiem varētu rakstīt vairāk. Tā vietā, lai aprakstītu, kā kāds ir kādu citu nosaucis un ka viens ir otru spiedis, un tas ir spiedis pretī...Vajadzētu mazāk vietas atvēlēt šiem netīrumiem, kas daudziem diemžēl patīk, un vairāk publicēt analītiskus materiālus par mūsu valstij būtiskiem jautājumiem.

— Kāda jums tagad, iebraucot no Kopenhāgenas, izskatās Rīga?

— Rīga kļūst arvien sakoptāka. Šī apmeklējuma laikā es kopā ar Dānijas premjerministru pirmoreiz bija Melngalvju namā. Man ir prieks, ka šis nams atkal uzcelts. Var jau strīdēties, vai tā ir "butaforiska celtne", kā daži apgalvo, bet es uzskatu, ka tā ir ļoti skaista celtne, kas Rīgai atdod tās vēsturisko veidolu. Satiksme Rīgā noteikti ir intensīvāka nekā Kopenhāgenā. Jūtams arī, ka mūsu ielas nav piemērotas tik lielam automašīnu skaitam, kāds tagad ir Rīgā. Latvijas galvaspilsētā noteikti intensīvāka ir arī gājēju satiksme. Ir daudz vairāk kājāmgājēju. Kopenhāgena ir apmēram tikpat liela kā Rīga, taču tempa un dzīves pulsa ziņā Rīga noteikti ir straujāka.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

a