Saeimas priekšsēdētājs — Piebalgas novada kultūras svētkos un Piebalgas teātra 125.gadadienā

Piebalgā, Inešos, 1995.gada 26.augustā

Godātie abu valstu — Slātavas un Čangalienas — pilsoņi, godātie triju pagastu pavalstnieki, godātie Saeimas deputāti, viesi!

Vispirms es gribētu pateikties šo Piebalgas novada kultūras svētku organizētājiem un Inešu pagasta vadībai par uzaicinājumu būt ar jums kopā šajos svētkos.

Katrā teātra izrādē ir kāda pamatdoma. Un tāpēc esmu mēģinājis savu sakāmo, tāpat kā teātra izrādi, veidot ap vienu pamatdomu — es gribu jums pastāstīt, par ko es visvairāk priecājos un par ko visvairāk skumstu.

Es priecājos par to, ka šogad Latvijā ir tik daudz nozīmīgu kultūras notikumu un svētku. Tas nozīmē, ka cilvēki acīmredzot atkal spēj priecāties un uztvert kultūru. Un man ir prieks par visiem tiem kultūras darbiniekiem, kuri ir spējuši sarīkot šos daudzos svētkus par prieku sev, svētku dalībniekiem un mums, skatītājiem.

Par ko es skumstu. Man ir skumīgi, ka šis pārejas laiks ir tik skarbs. Bet tā jau laikam ir, ka pārmaiņas un attīstība nav iedomājama bez pretrunām un grūtībām. To varam teikt arī par pašreizējo laiku.

Un tad jājautā, kāpēc mums šī dzīves skola tik dārgi maksā? Acīmredzot tāpēc, ka mēs mācāmies galvenokārt paši no savām kļūdām. Bet tā mācība, kas gūta no pašu kļūdām un pašu pieredzes, ciešāk iespiežas atmiņā.

Varētu jau vēlēties, lai mēs vispirms iemācāmies dzīvot un tad dzīvojam, vispirms iemācāmies veikt reformas un tad ķeramies pie to īstenošanas. Bet dzīve negaida, tā iet uz priekšu. Tad jau tikpat labi brāļi Kaudzītes būtu varējuši uzrakstīt “Mērnieku laikus”, vēl pirms tie bija Piebalgā notikuši. Un vai tad atkal nav sākušies “mērnieku laiki” Latvijā? Tikai es gribētu zināt, kas spēs tos aprakstīt. Diez vai tas būs rīdzinieks, tad jau drīzāk kāds piebaldzēns vai cēsinieks. Savukārt kādam rīdziniekam droši vien tuvāki būs Pāvila Rozīša “Cepļa” motīvi — tur vairāk par tiem bankrotiem, klubiem un finansu lietām.

Šobrīd ir tāds kā solījumu laiks. Jums es šodien, pirmsvēlēšanu laikā, nevaru solīt neko citu kā vien — lai ko es arī darīšu pēc visām gaidāmajām pārmaiņām, es vienmēr palikšu jums uzticīgs kā teātra skatītājs un kultūras dienu apmeklētājs.