Eiropas Konvencija par bērnu adopciju
(parakstīta Strasbūrā 1967. gada 24. aprīlī)
Preambula
Šo Konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis,
uzskatīdamas, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt ciešāku vienotību starp tās dalībvalstīm ar mērķi, cita starpā, veicināt to sociālo progresu,
uzskatīdamas, ka, kaut arī bērnu adopcijas institūts pastāv visās Eiropas Padomes dalībvalstīs, tajās tomēr ir atšķirīgi uzskati par adopcijas principiem, procedūru un tiesiskajām sekām, un
uzskatīdamas, ka kopīgu principu un prakses atzīšana bērnu adopcijas jautājumos palīdzēs samazināt šo atšķirību radītās grūtības un vienlaikus veicinās adoptēto bērnu labklājību,
ir vienojušās par sekojošo:
I daļa. Saistības un piemērošanas jomas
1. pants
Katra Līgumslēdzēja Puse apņemas nodrošināt savu likumu atbilstību šīs Konvencijas II daļas noteikumiem un informēt Eiropas Padomes Ģenerālsekretāru par šajā nolūkā veiktajiem pasākumiem.
2. pants
Katra Līgumslēdzēja Puse apņemas pievērst pienācīgu uzmanību šīs Konvencijas III daļā ietvertajiem noteikumiem un informēt Eiropas Padomes Ģenerālsekretāru, ja tā piemēro jebkuru no šiem noteikumiem vai vēlāk izbeidz to piemērošanu.
3. pants
Šī Konvencija ir piemērojama tikai bērna juridiskajai adopcijai, ja bērns laikā, kad adoptētājs iesniedz adopcijas pieteikumu, nav sasniedzis 18 gadu vecumu, nav un agrāk nav stājies laulībā un saskaņā ar likumu nav atzīts par pilngadīgu.
II daļa. Pamatnoteikumi
4. pants
Adopcija ir spēkā tikai tad, ja to nodibina tiesu vai administratīva iestāde (turpmāk tekstā saukta par "kompetento iestādi").
5. pants
1. levērojot šī panta 2. un 4. punkta noteikumus, adopcija netiek nodibināta, ja nav saņemta piekrišana vismaz no turpmāk minētajām personām, vai ja šī piekrišana ir atsaukta:
(a) mātes piekrišana un, ja bērns ir dzimis laulībā, tēva piekrišana, vai, ja nav ne tēva, ne mātes, no kuriem varētu saņemt piekrišanu, tad jebkuras personas vai iestādes piekrišana, kurai var būt tiesības viņu vietā īstenot vecāku tiesības šajā jautājumā;
(b) adoptētāja laulātā piekrišana.
2. Kompetentā iestāde nedrīkst:
(a) atteikties no nepieciešamības saņemt jebkuras šī panta 1. punktā minētās personas piekrišanu, vai
(b) neņemt vērā jebkuras 1. punktā minētās personas vai iestādes atteikšanos dot piekrišanu, izņemot īpašus, likumā paredzētus gadījumus.
3. Ja tēvam vai mātei ir atņemtas vecāku tiesības attiecībā uz bērnu vai ir atņemtas vismaz tiesības dot vai nedot piekrišanu adopcijai, likumā var noteikt, ka nav nepieciešams saņemt viņa vai viņas piekrišanu.
4. Mātes piekrišana viņas bērna adopcijai nedrīkst tikt akceptēta, ja tā nav dota tādā likumā noteiktā termiņā pēc bērna piedzimšanas, kas nav mazāks par sešām nedēļām, vai, ja šāds termiņš nav noteikts, tādā laikā, kurā, pēc kompetentās iestādes atzinuma, viņa ir spējusi pietiekami atgūties no bērna piedzimšanas sekām.
5. Šī panta izpratnē vārdi "tēvs" un "māte" nozīmē personas, kas saskaņā ar likumu ir bērna vecāki.
6. pants
1. Likums nedrīkst atļaut bērna adopciju, ja to neveic vai nu divas savstarpēji laulībā esošas personas, kas adoptē vienlaicīgi vai secīgi viena pēc otras, vai arī viena persona.
2. Likums nedrīkst atļaut bērna atkārtotu adopciju, izņemot vienu vai vairākus no šādiem gadījumiem:
(a) ja bērnu adoptē adoptētāja laulātais;
(b) ja iepriekšējais adoptētājs ir miris;
(c) ja iepriekšējā adopcija tikusi atzīta par spēkā neesošu;
(d) ja iepriekšējā adopcija ir izbeigusies.
7. pants
1. Bērnu drīkst adoptēt tikai tad, ja adoptētājs ir sasniedzis šim nolūkam noteikto minimālo vecumu, kas nevar būt mazāks par 21 un lielāks par 35 gadiem.
2. Likumā tomēr var noteikt apstākļus, kuros nav jāievēro minimālā vecuma noteikums:
(a) ja adoptētājs ir bērna tēvs vai māte, vai
(b) īpašos izņēmuma gadījumos.
8. pants
1. Kompetentā iestāde nedrīkst nodibināt adopciju, ja tā nav pārliecināta, ka adopcija atbilst bērna interesēm.
2. Katrā konkrētajā gadījumā kompetentajai iestādei jāpievērš īpaša uzmanība adopcijas uzdevumam — nodrošināt bērnam stabilu un harmonisku dzīves vidi.
3. Kā vispārējs noteikums jāievēro tas, ka kompetentā iestāde nedrīkst dot iepriekšminēto piekrišanu, ja adoptētāja un bērna vecuma starpība ir mazāka nekā normālā vecuma starpība starp vecākiem un viņu bērniem.
9. pants
1. Kompetentā iestāde nedrīkst nodibināt adopciju pirms pienācīgas informācijas ievākšanas par adoptētāju, bērnu un viņa ģimeni.
2. Informācija katrā konkrētā gadījumā nepieciešamajā apjomā ir jāievāc, cita starpā, par šādiem jautājumiem:
(a) adoptētāja personība, veselība un mantiskais stāvoklis, viņa mājokļa un saimniecības īpatnības un spēja izaudzināt bērnu;
(b) kāpēc adoptētājs vēlas adoptēt bērnu;
(c) ja tikai viens no diviem laulātajiem iesniedz pieteikumu bērna adopcijai, kādēļ otrs laulātais nepievienojas pieteikumam;
(d) bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība, un laiks, kurā bērns ir bijis viņa aprūpē un uzraudzībā;
(e) bērna personība un veselība un, ievērojot likumā paredzētos ierobežojumus, tā priekšteči;
(f) bērna viedoklis par iespējamo adopciju;
(g) adoptētāja un bērna reliģiskā pārliecība, ja tāda ir.
3. Šādas informācijas ievākšana ir jāuztic likumā vai tiesu vai administratīvās iestādes šim mērķim noteiktajai personai vai iestādei. Tā iespēju robežās jāveic sociālajiem darbiniekiem, kas ir kvalificēti šajā jomā vai nu savas izglītības, vai arī pieredzes rezultātā.
4. Šī panta noteikumi neietekmē kompetentās iestādes tiesības vai pienākumu iegūt jebkuru informāciju vai pierādījumus, kas var ietilpt vai neietilpt minētās informācijas iegūšanas jomā, ja tā to uzskata par noderīgu.
10. pants
1. Adopcija piešķir adoptētājam attiecībā uz adoptēto visa veida tiesības un pienākumus, kādas piemīt tēvam vai mātei attiecībā uz likumīgā laulībā dzimušu bērnu.
Adopcija piešķir adoptētajam attiecībā pret adoptētāju visa veida tiesības un pienākumus, kādas piemīt likumīgā laulībā dzimušam bērnam attiecībā uz viņa tēvu vai māti.
2. Kad rodas šī panta 1. punktā minētās tiesības un pienākumi, jebkuras tāda paša veida tiesības un pienākumi, kas pastāv starp adoptēto un viņa māti vai tēvu vai jebkuru citu personu vai iestādi, beidz eksistēt. Tomēr likumā var noteikt, ka adoptētāja laulātais saglabā savas tiesības un pienākumus attiecībā uz adoptēto, ja tas ir viņa laulībā vai ārlaulībā dzimušais vai adoptētais bērns.
Likumā var papildus saglabāt vecāku pienākumu uzturēt ( l’obligation d’entretenir un l’obligation alimentaire nozīmē) vai apgādāt, vai nodrošināt adoptētajam pūru, ja adoptētājs nepilda kādu no šiem pienākumiem.
3. Kā vispārīgs noteikums jāievēro tas, lai tiktu radīti līdzekļi, lai adoptētais varētu vai nu iegūt adoptētāja uzvārdu sava uzvārda vietā, vai arī pievienot to savam uzvārdam.
4. Ja kādam no likumīgā laulībā dzimuša bērna vecākiem ir tiesības uz bērna mantas izmantošanu, tad adoptētāja tiesības uz adoptētā mantas izmantošanu, neskatoties uz šī panta 1. punkta noteikumiem, var ierobežot ar likumu.
5. Mantojuma tiesību jomā, ciktāl mantošanas tiesības piešķir likumīgā laulībā dzimušam bērnam tiesības mantot sava tēva vai mātes mantu, adoptētais bērns šajā ziņā tiek pielīdzināts bērnam, kas piedzimis adoptētājam likumīgā laulībā.
11. pants
1. Ja vienpersoniskas adopcijas gadījumā adoptētajam bērnam nav tāda pati pilsonība, kāda ir adoptētājam, vai, ja adoptē laulāts pāris, laulāto kopīgās pilsonības, Līgumslēdzējai Pusei, kuras pilsoņi ir adoptētājs vai adoptētāji jāatvieglo bērnam pilsonības iegūšana.
2. Pilsonības zaudēšanai adopcijas rezultātā jānotiek ar nosacījumu, ka bērnam ir vai viņš iegūst citas valsts pilsonību.
12. pants
1. Likumā nedrīkst ierobežot bērnu skaitu, kurus adoptētājs drīkst adoptēt.
2. Likums nedrīkst aizliegt personai adoptēt bērnu tādēļ, ka tai ir vai tā ir spējīga radīt likumīgā laulībā dzimušu bērnu.
3. Ja adopcija uzlabo bērna tiesisko stāvokli, likums nedrīkst aizliegt personai adoptēt paša bērnu, kas nav dzimis likumīgā laulībā.
13. pants
1. Pirms adoptētais sasniedz pilngadību, adopciju drīkst atcelt tikai ar tiesas vai administratīvas iestādes lēmumu nopietnu iemeslu dēļ un tikai tad, ja adopcijas atcelšana šāda iemesla dēļ ir atļauta likumā.
2. lepriekšējais punkts neietekmē gadījumus, kad:
a) adopcija nav spēkā;
b) adopcija izbeidzas, jo adoptētais kļūst par adoptētāja leģitīmo bērnu.
14. pants
Ja saskaņā ar šīs Konvencijas 8. un 9. pantu veiktā informācijas ievākšana attiecas uz personu, kura dzīvo vai ir dzīvojusi citas Līgumslēdzējas Puses teritorijā, šai Līgumslēdzējai Pusei, ja tai tiek iesniegts lūgums piegādāt informāciju, ir nekavējoties jācenšas nodrošināt prasītās informācijas sniegšanu. Šajā nolūkā iestādes viena ar otru var sazināties tieši.
15. pants
Ir jāpieņem normas, lai aizliegtu jebkuru nepienācīgu finansiālu labumu gūšanu no bērna adopcijas.
16.pants
Katra Līgumslēdzēja Puse saglabā izvēles tiesības pieņemt adoptētajam bērnam labvēlīgākus noteikumus.
III daļa. Papildnoteikumi
17. pants
Adopciju nenodibina līdz brīdim, kad bērns ir atradies adoptētāju aprūpē pietiekami ilgu laiku, lai dotu iespēju kompetentajai iestādei pamatoti spriest par to nākotnes attiecībām adopcijas nodibināšanas gadījumā.
18. pants
Valsts un pašvaldību iestādes garantē to publisko vai privāto organizāciju pienācīgu darbību, kurās tās personas, kas vēlas adoptēt bērnu vai sekmēt bērna adopciju, varētu vērsties pēc palīdzības un padoma.
19. pants
Adopcijas sociālie un juridiskie aspekti ir iekļaujami sociālo darbinieku apmācību programmās.
20. pants
1. Ir jāpieņem normas, kas dotu iespēju pilnīgi nodibināt adopciju, neatklājot bērna ģimenei adoptētāja identitāti.
2. Ir jāpieņem normas, kas uzliktu par pienākumu vai atļautu adopcijas procesam notikt aizklāti.
3. Adoptētājam un adoptētajam ir piešķirama iespēja saņemt dokumentu, kurā būtu izraksti no civilstāvokļa aktu reģistra ierakstiem, kas apliecina adoptētās personas dzimšanas faktu, datumu un vietu, bet kas tieši neatklāj adopcijas faktu un adoptētā bijušo vecāku personību.
4. Civilstāvokļa aktu reģistra ieraksti ir vedami un to saturs jebkurā gadījumā pavairojams tādā veidā, lai neļautu personām, kurām nav likumīgas ieinteresētības, uzzināt par personas adopcijas faktu vai ja tas tiek darīts zināms, par tās bijušo vecāku identitāti.
IV daļa. Nobeiguma noteikumi
21.pants
1. Šī Konvencija ir atklāta parakstīšanai Eiropas Padomes dalībvalstīs. Tā ir ratificējama vai pieņemama. Ratifikācijas vai pieņemšanas dokumenti deponējami Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.
2. Šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc trešā ratifikācijas vai pieņemšanas dokumenta deponēšanas.
3. Attiecībā uz valsti, kas parakstījusi Konvenciju, bet ratificē vai pieņem to vēlāk, šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc tās ratifikācijas vai pieņemšanas dokumenta deponēšanas.
22.pants
1. Pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt tai pievienoties jebkuru valsti, kas nav Eiropas Padomes dalībvalsts.
2. Šāda pievienošanās notiek, deponējot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram pievienošanās dokumentu, kas stājas spēkā trīs mēnešus pēc tā iesniegšanas.
23.pants
1. Ikviena Līgumslēdzēja Puse, parakstot šo Konvenciju vai deponējot tās ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu, var norādīt teritoriju vai teritorijas, kurām šī Konvencija tiks piemērota.
2. Ikviena Līgumslēdzēja Puse, iesniedzot Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu, kā arī jebkurā laikā vēlāk var iesniegt Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, kurā tā norāda, ka paplašinās šīs Konvencijas piemērošanas sfēru, attiecinot to uz vēl kādu citu teritoriju vai teritorijām, kuras norādītas deklarācijā un par kuru starptautiskajām attiecībām šī Līgumslēdzēja valsts ir atbildīga vai kuru vārdā tā ir pilnvarota uzņemties saistības.
3. Katru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar iepriekšējo punktu attiecībā uz jebkuru šādā deklarācijā minēto teritoriju, var atsaukt šīs Konvencijas 27. panta noteiktajā kārtībā.
24. pants
1. Ikviena Līgumslēdzēja Puse, kuras likumi paredz vairāk nekā vienu adopcijas veidu, drīkst piemērot šīs Konvencijas 10. panta 1., 2., 3. un 4. punkta un 12. panta 2. un 3. punkta noteikumus tikai attiecībā uz vienu no šiem veidiem.
2. Līgumslēdzējai Pusei, kura izmanto šīs tiesības, parakstot šo Konvenciju vai deponējot tā ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu, vai iesniedzot deklarāciju saskaņā ar šīs Konvencijas 23. panta 2. punktu, ir jāpaziņo par to Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram un jānorāda veids, kādā tās tiek izmatotas.
3. Šāda Līgumslēdzēja Puse var izbeigt šo tiesību izmantošanu, iesniedzot par to paziņojumu Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.
25. pants
1. Ikviena Līgumslēdzēja Puse, parakstot šo Konvenciju vai deponējot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu, vai iesniedzot deklarāciju saskaņā ar šīs Konvencijas 23. panta 2. punktu, var izdarīt ne vairāk kā divas atrunas par šīs Konvencijas II daļas normām. Vispārīga rakstura atrunas nav atļautas, katra atruna nevar attiekties vairāk kā uz vienu normu.
Atruna būs spēkā piecus gadus no brīža, kad Konvencija ir stājusies spēkā attiecībā uz konkrēto Līgumslēdzēju Pusi. To var atjaunot uz nākamajiem piecu gadu termiņiem, iesniedzot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju pirms katra termiņa izbeigšanās.
2. Ikviena Līgumslēdzēja Puse var pilnībā vai daļēji atsaukt saskaņā ar iepriekšējo punktu izdarīto atrunu, par to iesniedzot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, kura stājas spēkā tās saņemšanas dienā.
26. pants
Katrai Līgumslēdzējai Pusei ir jāpaziņo Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram to iestāžu nosaukumi un adreses, kurām ir adresējami 14. pantā paredzētie lūgumi.
27. pants
1. Šī Konvencija ir noslēgta uz nenoteiktu laiku.
2. Ikviena Līgumslēdzēja Puse var denonsēt šo Konvenciju tiktāl, ciktāl tā uz šo valsti attiecas, iesniedzot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.
3. Šāda denonsācija stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad Ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.
28. pants
Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs informē Eiropas Padomes dalībvalstis un visas šai Konvencijai pievienojušās valstis par:
(a) katru parakstīšanu;
(b) katru gadījumu, kad glabāšanā tiek iesniegts ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokuments;
(c) katru šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar tās 21. pantu;
(d) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 1. panta noteikumiem;
(e) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 2. panta noteikumiem;
(f) katru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar 23. panta 2. un 3. punkta noteikumiem;
(g) katru informāciju, kas saņemta saskaņā ar 24. panta 2. un 3. punkta noteikumiem;
(h) katru atrunu, kas izdarīta saskaņā ar 25. panta 1. punkta noteikumiem;
(i) katru atrunas atjaunošanu, kas veikta saskaņā ar 25. panta 1. punkta noteikumiem;
(j) katru atrunas atsaukšanu, kas veikta saskaņā ar 25. panta 2. punkta noteikumiem;
(k) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 26. panta noteikumiem;
(1) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 27. panta noteikumiem, un datumu, kad denonsēšana stājas spēkā.
Iepriekšminēto apliecinot, Konvenciju ir parakstījušas uz to pienācīgi pilnvarotas personas.
Parakstīta Strasbūrā 1967.gada 24.aprīlī angļu un franču valodās, pie tam abiem tekstiem ir vienāds juridiskais spēks, vienā eksemplārā, kas tiek uzglabāts Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs nosūta apliecinātus norakstus visām valstīm, kuras ir parakstījušas šo Konvenciju vai tai pievienojušās.