MINISTRU KABINETA TIESĪBU AKTI

Ministru kabineta noteikumi nr. 261

(prot.nr.47, 3.§) Rīgā 1995.gada 24.augustā

Ārsta prakses noteikumi

Izdoti saskaņā ar likuma “Par 1925.gada 1.aprīļa likuma
“Ministru kabineta iekārta” atjaunošanu” 14.panta 3.punktu

I. Noteikumos lietotie termini

Ārsta prakse — ārstniecība, ko patstāvīgi veic sertificēti un licencēti ārsti noteiktā teritorijā un kas reģistrēta šajos noteikumos noteiktajā kārtībā.

Klusēšanas pienākums — pienākums, kas aizliedz ārstam izpaust ziņas, kas viņam uzticētas vai kļuvušas zināmas kā ārstam.

Konsilijs — ārstu grupas apspriede, kas dod atzinumu par pacienta veselības stāvokli, nosaka slimības diagnozi un ārstēšanas metodes.

Kopprakse — uzņēmējsabiedrība ar juridiskās personas tiesībām, ko nodibinājuši sertificēti ārsti, lai veidotu kopīgu ārsta praksi.

Prakses ārsts — sertificēts un licencēts ārsts, kurš noteiktā kārtībā reģistrējis ārsta praksi un nodarbojas ar ārstniecību.

Prakses ārstu apvienība — līgumsabiedrība, ko nodibinājuši prakses ārsti, lai kopīgi risinātu ar ārsta prakses darbu saistītus jautājumus.

Rezidents — ārsts, kurš turpina izglītību izvēlētajā specialitātē vai subspecialitātē, lai pēc trīs līdz piecus gadus ilga apmācības kursa iegūtu tiesības sertificēties attiecīgajā specialitātē.

II. Vispārīgie jautājumi

1. Ārsta prakse ir ambulatoriskās medicīniskās palīdzības pamats. Tā nodrošina brīvu ārsta izvēli un kvalitatīvu un iejūtīgu ārstēšanu.

2. Ārsta prakses darba organizāciju nosaka šie noteikumi.

3. Prakses ārstiem ir saistoši Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā izdotie Ministru kabineta 1994.gada 30.augusta noteikumi nr.177 “Ārstniecības noteikumi” (Latvijas Vēstnesis, 1994, 106.nr.; 1995, 5.nr.), šie noteikumi un citi tiesību akti, kas regulē ārstu profesionālo darbību.

4. Par prakses ārstu drīkst strādāt personas, kas:

4.1. reģistrētas Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā;

4.2. ieguvušas augstāko medicīnisko ārsta izglītību Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, Rīgas Medicīnas institūtā, Latvijas Medicīnas akadēmijā vai citā augstskolā, kuras beigšanas diploms pēc Latvijas Medicīnas akadēmijas un Izglītības un zinātnes ministrijas atzinuma pielīdzināms Latvijas Medicīnas akadēmijas izsniegtajam ārsta diplomam. Ar ārsta praksi bez diploma nostrifikācijas drīkst nodarboties personas, kuras līdz 1990.gada 4.maijam beigušas medicīnas augstskolas PSRS un Latvijas teritorijā par ārstu nostrādājušas vismaz piecus gadus;

4.3. beigušas vispārējās izglītības iestādes ar latviešu mācību valodu vai prot valsts valodu atbilstīgi Valodu likumā (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 15.nr.; 1993, 18.nr.; Latvijas Vēstnesis, 1993, 100.nr.) paredzētajām trešās pakāpes prasībām;

4.4. nokārtojušas sertifikācijas eksāmenu un saņēmušas Latvijas Ārstu biedrības izsniegtu ārsta sertifikātu;

4.5. saņēmušas pašvaldības izsniegtu speciālu atļauju (licenci) (tālāk tekstā — “licence”) darbam attiecīgās pašvaldības teritorijā.

5. Par prakses ārstu nedrīkst strādāt personas:

5.1. kas ir vai ir bijušas notiesātas par tīša nozieguma izdarīšanu;

5.2. kas ir atbrīvotas no amata ar tiesas spriedumu krimināllietā;

5.3. kas ar tiesas nolēmumu atzītas par maksātnespējīgām;

5.4. kam ir tāda nodarbošanās, kuru Centrālā medicīnas ētikas komisija atzinusi par nesavienojamu ar prakses ārsta darbu.

III. Prakses ārsta profesionālā darbība

6. Prakses ārsts praktizē individuāli vai sadarbībā ar citiem prakses ārstiem vai ārstniecības iestādēm.

7. Prakses ārsts praktizē personiski un tieši. Prakses ārsts ārstēšanu nedrīkst veikt ar masu informācijas un komunikācijas līdzekļu starpniecību vai sarakstes veidā.

8. Prakses ārsts praktizē tikai savā specialitātē (tās var būt vairākas), kas noteikta ārsta sertifikātā. Ārsts drīkst praktizēt subspecialitātē vai lietot atsevišķu izmeklēšanas vai ārstēšanas metodi tikai tad, ja viņam ir ārsta sertifikāts pamatspecialitātē. Specialitātes, kurās ārsts nedrīkst praktizēt vienlaicīgi, nosaka Latvijas Ārstu biedrība.

9. Prakses ārsts savā specialitātē darbojas saskaņā ar ārsta specialitātes nolikumu, kuru apstiprina Labklājības ministrija.

10. Ja nepieciešams, katram prakses ārstam ir tiesības un pienākums norīkot pacientu pie citas specialitātes ārsta.

11. Savā profesionālajā darbībā prakses ārsts ir brīvs. Viņš var atteikties no ārstēšanas, ja ir pārliecināts, ka starp viņu un pacientu nav pietiekamas uzticības. Minētās tiesības neattiecas uz gadījumiem, kad vilcināšanās ar ārstēšanu var apdraudēt pacienta dzīvību vai neatgriezeniski apdraudēt viņa veselību.

12. Prakses ārsta vadībā drīkst strādāt viens nesertificēts ārsts, kā arī viens rezidents, kurš mācās tai pašā specialitātē, kurā strādā prakses ārsts. Tiesības nodarboties ar rezidentu apmācību prakses ārsts iegūst Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā.

13. Prakses ārstam ir tiesības veikt pārejošas darba nespējas ekspertīzi un Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā izsniegt dokumentus, kas apliecina pārejošu darba nespēju.

14. Prakses ārstam jāveic fiksēti pieraksti par viņa profesionālajā darbībā veiktajiem diagnostikas, ārstniecības un profilakses pasākumiem. Minētie pieraksti jāveic un jāuzglabā saskaņā ar nolikumu par medicīnas lietvedību, kuru apstiprina Labklājības ministrija. Prakses ārstam jāsniedz statistiskā informācija likumos un Labklājības ministrijas instrukcijās noteiktajā kārtībā.

15. Prakses ārstam jānodrošina viņa pierakstu un citas medicīniskās dokumentācijas uzglabāšana un nepieejamība personām, kas nav saistītas ar ārstēšanas procesu.

16. Prakses ārsts medicīnisko dokumentāciju (pierakstus, sekciju protokolus un atzinumus, rentgenuzņēmumus un citus dokumentus) tiesībaiz sardzības iestādēm vai ārstiem, kuri nav piedalījušies ārstēšanā, drīkst nodot Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

17. Prakses ārstam ir tiesības izplatīt lietišķa satura informāciju un organizatoriskus pacienta aprūpes norādījumus, ja tajos netiek tieši reklamēts prakses ārsts un viņa veicamais darbs.

IV. Prakses ārsta finansiālā darbība

18. Savā profesionālajā darbībā prakses ārsts ir finansiāli patstāvīgs.

19. Prakses ārsts savu ienākumu un izdevumu uzskaiti kārto likumā “Par grāmatvedību” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 44.nr.; Latvijas Vēstnesis, 1994, 149.nr.) un citos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. Prakses ārsts likumos noteiktajā kārtībā maksā ienākuma nodokli un citus nodokļus.

20. Ārsta prakses ieņēmumus veido pacientu, slimokases, apdrošināšanas sabiedrības vai fizisku un juridisku personu maksājumi par ārstniecisko, diagnostisko, preventīvo, rehabilitatīvo vai konsultatīvo palīdzību, kā arī par rezidentu apmācību.

21. Prakses ārsta un pacienta attiecības ārstēšanas laikā nosaka abu attiecīgo personu vienošanās un savstarpēja uzticība.

22. Ja prakses ārsts ar pacientu vienojas par ārstēšanas uzsākšanu, prakses ārstam jāievēro tiesību aktos noteiktie pienākumi, bet pacientam jāievēro prakses ārsta norādījumi, kā arī jāsedz ārstēšanas izdevumi. Pacienta vietā ārstēšanas izdevumus var segt slimokase, apdrošināšanas sabiedrība vai citas juridiskas vai fiziskas personas. Ja pacients neizpilda attiecīgās saistības, prakses ārstam ir tiesības iesniegt tiesā prasību par ārstēšanas izdevumu piedziņu likumā noteiktajā kārtībā.

23. Prakses ārsts ir juridiski atbildīgs par savu profesionālo darbību.

24. Prakses ārsta profesionālās darbības risks ir obligāti apdrošināms. Prakses ārsta civiltiesiskās atbildības apdrošināšana nodrošina prasījumus, kas var rasties sakarā ar nepareizu vai kļūdainu profesionālo darbību. Prakses ārstu apvienībā vai koppraksē strādājošie prakses ārsti apdrošina kopīgās prakses telpas un inventāru. Katrs prakses ārstu apvienības vai kopprakses ārsts apdrošina savu profesionālās darbības rezultātā iespējamo zaudējumu risku.

25. Starp metodēm, kuras vienlīdz labi var palīdzēt pacientam, prakses ārstam jāizvēlas visefektīvākās. Prakses ārsts nedrīkst izvēlēties dārgāko vai labāk apmaksāto metodi, ja minētā izvēle nav profesionāli pamatota.

26. Ārsta prakses finansu dokumentācijas revīzija veicama vienu reizi gadā likumos noteiktajā kārtībā.

27. Prakses ārstam ir tiesības atbilstīgi tiesību aktiem pieņemt darbā personālu, kas veic ar ārsta praksi saistītu darbu. Prakses ārsts ir atbildīgs par minētā personāla darbību.

V. Prakses ārsta darba vietas iekārtojums un aprīkojums

28. Ārsts prakses darba vietu ierīko patstāvīgi. Minimālo ārsta prakses darba vietas aprīkojumu, kā arī veicamo manipulāciju kvalitatīvo un kvantitatīvo minimumu nosaka akreditācijas noteikumi, kurus apstiprina Labklājības ministrija. Prakses ārsts ir atbildīgs par savas ārsta prakses telpu un iekārtu atbilstību sanitāri higiēnisko normu un darba drošības normu prasībām.

29. Prakses ārsta pieņemšanas laiks saskaņojams ar attiecīgo pašvaldību.

VI. Prakses ārsta tiesības, pienākumi un atbildība pacienta priekšā

30. Prakses ārsta pienākums ir izvēlēties un lietot Latvijas Republikā atzītas un aprobētas medicīniskās tehnoloģijas. Prakses ārsts ir atbildīgs par izvēlēto metožu radītajām sekām.

31. Prakses ārsts saviem pacientiem zāļu līdzekļus izraksta likumā “Par farmaceitisko darbību” (oficiāls izdevums AP MP, 1993, 22.nr.) noteiktajā kārtībā.

32. Lipīgo un sociāli bīstamo slimību profilaksi, ārstēšanu un ierobežošanu prakses ārsts veic Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Prakses ārsta pienākums ir ziņot teritoriālajam vides veselības centram par minēto slimību gadījumiem.

33. Prakses ārsta pienākums ir izglītoties neatliekamās palīdzības sniegšanā. Lai uzsāktu ārsta praksi, prakses ārstam jāsaņem sertifikāts par neatliekamās palīdzības kursu beigšanu Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā.

34. Prakses ārsta pienākums ir sniegt pirmo un neatliekamo palīdzību, ja ir apdraudēta cilvēka dzīvība.

35. Prakses ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja attiecīgā grūtniecība nav pretrunā ar grūtnieces veselības stāvokli un nepastāv draudi jaundzimušajam iegūt pārmantojamu vai iegūtu slimību. Prakses ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu.

36. Prakses ārstam ir jāievēro pacienta pašnoteikšanās tiesības un jāsaņem pacienta piekrišana ārstēšanai, tādēļ prakses ārsta pienākums ir sniegt pacientam saprotamā veidā izsmeļošu informāciju par viņa diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi.

37. Prakses ārstam ir jāveic izskaidrošanas darbs un jāinformē pacients par slimības iespējamām sekām un komplikācijām. Prakses ārstam ir jāinformē pacients par izrakstīto medikamentu vai ārstniecības metožu iespējamo blakusiedarbību.

38. Ja pacients, viņa tuvinieki vai likumīgie pārstāvji (aizbildņi vai aizgādņi) pilnībā vai daļēji atsakās no piedāvātās konsultācijas, izmeklēšanas vai ārstēšanas un ja minētās atteikšanās rezultātā iespējama pacienta veselības pasliktināšanās vai dzīvības zaudēšana, prakses ārsta uzdevums ir izskaidrot to pacientam un dokumentēt atteikšanās iespējamās sekas. Ja pacients savu lēmumu nemaina, prakses ārsta pienākums ir rosināt pacientu apmeklēt citu ārstu.

39. Prakses ārstam ir jāievēro klusēšanas pienākums.

40. Prakses ārstam ir jāizskaidro klusēšanas pienākums saviem līdzstrādniekiem.

41. Prakses ārstam ir tiesības būt atklātam, ja pacients viņu atbrīvojis no klusēšanas pienākuma vai ja informāciju pieprasījušas tiesībaizsardzības iestādes vai veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas. Minētajos gadījumos ārstam nav tiesību izpaust publiski faktus un izmeklēšanas rezultātus, kuri bijuši pakļauti klusēšanas pienākumam.

42. Ja vienu un to pašu pacientu vienlaicīgi vai viens pēc otra izmeklē, ārstē vai konsultē vairāki ārsti, viņi savstarpēji ir atbrīvoti no klusēšanas pienākuma.

43. Saskaņā ar Centrālās medicīnas ētikas komisijas atzinumu zinātniskos pētījumos un izglītojošiem mērķiem var izmantot faktus un izmeklēšanas rezultātus, kuri pakļauti klusēšanas pienākumam, ja tiek garantēta pacienta anonimitāte vai saņemta viņa piekrišana.

44. Prakses ārsta pienākums ir informēt kolēģi, kurš strādā ar pacientu pēc viņa, par bīstamām infekcijas slimībām, ja tādas konstatētas attiecīgajam pacientam.

45. Prakses ārstam ir tiesības veikt to personu veselības pārbaudes, kurām Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā pirms stāšanās darbā, kā arī citos likumā noteiktajos gadījumos periodiski jāveic veselības pārbaudes.

46. Prakses ārsts drīkst pacientu izmeklēt vai ārstēt kopīgi ar saviem līdzstrādniekiem, ja tie ir ārstniecības personas. Citu personu klātbūtne (arī novērotāju statusā) izmeklēšanas vai ārstniecības darbību laikā nav pieļaujama. Minētais aizliegums neattiecas uz personām, kuras mācās par ārstu vai ir rezidenti. Pacientu tuvinieku un citu personu klātbūtne izmeklēšanas vai ārstniecības darbību laikā ir pieļaujama, ja klātbūtne ir nepieciešama un pacients piekrīt minēto personu klātbūtnei.

47. Prakses ārsta uzdevums ir paziņot Farmakoloģijas un farmakopejas komitejai un Labklājības ministrijas Farmācijas departamentam, kā arī savai profesionālajai ārstu asociācijai par viņa praksē novērotu ārstniecisko līdzekļu nelabvēlīgu iedarbību.

48. Ārstam, kurš strādā savā specialitātē, ir pienākums paaugstināt savu kvalifikāciju un sekot priekšrakstiem, kas attiecas uz viņa profesionālo darbību.

VII. Pacientu reģistrācija pie prakses ārsta

49. Latvijas Republikas iedzīvotāji ārstējas pie brīvi izvēlēta prakses ārsta. Pacients tiek reģistrēts pie prakses ārsta, un šajā ārsta praksē tiek kārtota visa pacienta medicīniskā dokumentācija.

50. Pacientam ir tiesības mainīt savu prakses ārstu. Prakses ārstam jārespektē pacienta vai viņa tuvinieku vēlme pāriet ārstēšanā pie cita prakses ārsta, un viņa pienākums ir nodot jaunajam prakses ārstam pacienta medicīnisko karti un citu medicīnisko dokumentāciju par pacientu.

51. Pacients, reģistrējoties pie prakses ārsta vai saņemot medicīnisko palīdzību, uzrāda personu apliecinošu dokumentu, kurā ir Latvijas Republikas pilsoņa vai Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā reģistrēta ārvalstnieka vai bezvalstnieka personas kods. Ārvalstnieku un bezvalstnieku ārstēšanas un tās apmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

VIII. Prakses ārstu korporatīvā darbība

52. Prakses ārstam ir tiesības praktizēt sadarbībā ar citiem prakses ārstiem, likumos noteiktajā kārtībā izveidojot prakses ārstu apvienību vai koppraksi.

53. Prakses ārstu apvienībā praktizējošiem ārstiem ir jābūt sertificētiem un saņēmušiem pašvaldības izsniegtu licenci. Attiecībās ar trešajām personām minētie ārsti uzstājas kā patstāvīgi tiesību subjekti.

54. Koppraksē praktizējošiem ārstiem ir jābūt sertificētiem, bet koppraksei ir nepieciešama tikai viena pašvaldības izsniegta licence juridiskajai personai. Koppraksē strādājošie ārsti slēdz vienu līgumu ar slimokasi un veic ar to kopējus norēķinus.

IX. Prakses ārstu sadarbība un savstarpēja aizvietošana

55. Prakses ārstiem jābūt gataviem savstarpēji aizvietot vienam otru.

56. Prakses ārstu var aizvietot tikai tās pašas specialitātes ārsts.

57. Ja aizvietotājs ārsta praksē strādā vairāk par trim mēnešiem gada laikā, viņš reģistrējams Ārstu prakses reģistrā.

58. Prakses ārsta pienākums ir atrast sev aizvietotāju, ja viņa prombūtne no ārsta prakses pārsniedz trīs dienas. Ja prakses ārsts nevar atrast aizvietotāju, par to jāpaziņo Ārstu prakses reģistram, kuram jānodrošina ārsta prakses darba nepārtrauktība.

59. Savā pieņemšanas laikā prakses ārstam ir tiesības pieņemt jebkuru pacientu.

60. Prakses ārstam nav tiesību bez iemesla noraidīt cita ārsta lūgumu pēc palīdzības.

61. Konsilijos ārsti nedrīkst apspriesties pacientu vai viņu tuvinieku klātbūtnē. Konsilija rezultātus pacientam vai viņa tuviniekiem paziņo ārsts, kuram tas kolektīvi uzticēts.

X. Ārsta prakses pārņemšana, apturēšana un izbeigšana

62. Ja prakses ārsts nolēmis ārsta praksi izbeigt, viņam ir tiesības likumos noteiktajā kārtībā atsavināt par atlīdzību vai bez atlīdzības sev piederošās lietas un tiesības, kas saistītas ar ārsta praksi.

63. Šo noteikumu 62.punktā minēto lietu un tiesību ieguvējs pēc reģistrācijas šajos noteikumos noteiktajā kārtībā ir tiesīgs praktizēt kā atsavinātāja prakses pārņēmējs. Turpināt atsavinātāja praksi ir tiesīgs tikai tādas pašas specialitātes sertificēts ārsts.

64. Ārsta praksi uz laiku līdz septiņām dienām var apturēt teritoriālā vides veselības centra vadītājs, ja ārsta praksē atklāti Labklājības ministrijas noteikto sanitāri higiēnisko normu pārkāpumi. Ja minētajā laikā prakses ārsts nav izpildījis teritoriālā vides veselības centra norādījumus, minētā centra vadītājs var ierosināt vietējai pašvaldībai anulēt attiecīgā prakses ārsta licenci.

65. Ārsta praksi var apturēt tiesību aktos noteiktās valsts un pašvaldību institūcijas, ja ārsta praksē pārkāpti tehniskās drošības, eksplozijdrošības, ugunsdrošības, darba aizsardzības, būvniecības vai cilvēku drošības avāriju un dabas katastrofu gadījumos noteikumi. Ja prakses ārsts nav izpildījis attiecīgo valsts un pašvaldību institūciju norādījumus, prakses ārsta licence var tikt anulēta.

66. Latvijas Ārstu biedrība ir tiesīga apturēt prakses ārsta darbību, anulējot viņa ārsta sertifikātu tiesību aktos paredzētajā kārtībā.

67. Jebkuru ārsta prakses apturēšanas vai izbeigšanas gadījumu prakses ārsts likumos noteiktajā kārtībā var pārsūdzēt augstākā institūcijā vai tiesā.

68. Ja ārsta prakse tiek izbeigta, prakses ārstam jānodod visi viņa medicīniskie pieraksti tam prakses ārstam, kurš sāk vai turpina strādāt attiecīgajā prakses vietā, vai arhīvā. Prakses ārstam, kurš saņēmis medicīniskos pierakstus par pacientu, tie jāuzglabā, un tālāk tos nodot var tikai ar pacienta piekrišanu.

69. Ja prakses ārsta darbība tiek apturēta vai izbeigta, un prakses ārstu neaizvieto vai praksi nepārņem cits prakses ārsts saskaņā ar šiem noteikumiem, institūcijai, kas ir apturējusi vai izbeigusi prakses ārsta darbību, nekavējoties jāziņo par to Ārstu prakses reģistram, kuram jānodrošina ārsta prakses darba nepārtrauktība.

XI. Licencēšana

70. Pirms ārsta prakses uzsākšanas vietējā pašvaldībā jāsaņem licence, kura jāiesniedz Ārstu prakses reģistrā.

71. Licence ir pašvaldības apstiprināts noteiktas formas dokuments, kas dod prakses ārstam tiesības praktizēt attiecīgās pašvaldības teritorijā un ir apstiprināts ar pašvaldības priekšsēdētāja parakstu un pašvaldības zīmogu. Licencē jābūt šādai informācijai:

71.1. licences numurs;

71.2. prakses ārsta vārds un uzvārds;

71.3. ārsta prakses adrese;

71.4. licences izdošanas datums;

71.5. licences derīguma termiņš.

72. Licence ārsta praksei tiek izsniegta uz laikposmu, kas nepārsniedz Latvijas Ārstu biedrības sertifikātā norādīto termiņu.

73. Licence ārsta praksei tiek izsniegta praktizēšanai tikai licencē norādītajā adresē un ārsta sertifikātā norādītajā specialitātē.

74. Licenci ārsta praksei izsniedz pašvaldība. Lai saņemtu licenci, pašvaldībā jāiesniedz šādi dokumenti:

74.1. pieteikums, kurā ietvertas ziņas par prakses ārstu (izglītība, iepriekšējās darbavietas, dzīvesvieta un tālruņa numurs), kā arī reģistrējamās prakses vietu;

74.2. dokumenta par ārsta izglītību noraksts;

74.3. Latvijas Ārstu biedrības izsniegtā ārsta sertifikāta noraksts;

74.4. teritoriālā vides veselības centra izsniegta izziņa par prakses vietas atbilstību sanitāri higiēniskajām normām;

74.5. valsts valodas prasmes apliecība (ja izglītība iegūta mācību iestādē, kurā mācības nenotiek latviešu valodā).

Pašvaldībai nav tiesību pieprasīt citus tiesību aktos neparedzētus dokumentus.

75. Jautājums par licences izsniegšanu izlemjams un licence izsniedzama ne vēlāk kā 30 dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas.

76. Saņemot licenci, prakses ārstam ir pienākums iepazīties ar pašvaldības lēmumiem, kas attiecas uz medicīniskās palīdzības sniegšanu attiecīgās pašvaldības teritorijā, kā arī prakses ārstu sadarbību ar medicīnas iestādēm un citām iestādēm katastrofu, epidēmiju un citos gadījumos.

77. Atteikumu izdot licenci pašvaldība izsniedz rakstiski ne vēlāk kā 30 dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas, norādot pamatotus iemeslus.

78. Par licences izsniegšanu licencēšanas komisija iekasē samaksu likumā paredzētajā kārtībā.

79. Licencēšanas komisija ir tiesīga licenci anulēt gadījumos, kad tiek konstatēts, ka iesniegtās ziņas nav patiesas vai prakses ārsts pārkāpis šos noteikumus, kā arī citos tiesību aktos paredzētajos gadījumos.

80. Lēmumu par atteikumu izdot licenci vai lēmumu par licences anulēšanu prakses ārsts likumos noteiktajā kārtībā var pārsūdzēt augstākā institūcijā vai tiesā.

81. Ja licence pazudusi vai anulēta, licencēšanas komisijas pienākums ir septiņu dienu laikā attiecīgo licenci atzīt par nederīgu un publicēt attiecīgu paziņojumu kādā no vietējiem preses izdevumiem.

XII. Prakses reģistrācija

82. Latvijas Republikā ārstu prakses, prakses ārstu apvienības un kopprakses tiek reģistrētas Ārstu prakses reģistrā, kas atrodas Labklājības ministrijas pārraudzībā.

83. Ārsta praksi drīkst uzsākt tikai pēc tās reģistrācijas Ārstu prakses reģistrā. Par to Ārstu prakses reģistrs ziņo Valsts ieņēmumu dienestam.

84. Par savas ārsta prakses vietas adreses maiņu prakses ārstam septiņu dienu laikā jāziņo Ārstu prakses reģistram, teritoriālajai Valsts ieņēmumu dienesta nodaļai un attiecīgajai pašvaldībai.

85. Ārstu prakses reģistram ārsta prakses reģistrācija jāveic septiņu dienu laikā no dokumentu iesniegšanas dienas.

86. Lai reģistrētu ārsta praksi, Ārstu prakses reģistrā jāiesniedz šādi dokumenti:

86.1. pieteikums, kurā ietvertas ziņas par prakses ārstu (izglītība, iepriekšējās darbavietas, dzīvesvieta un tālruņa numurs);

86.2. Latvijas Ārstu biedrības izsniegtā ārsta sertifikāta noraksts;

86.3. attiecīgās pašvaldības izsniegta licence;

86.4. bankas norēķinu konta esamību apstiprinošs dokuments.

Ārstu prakses reģistram nav tiesību pieprasīt citus tiesību aktos neparedzētus dokumentus.

87. Reģistrējot prakses ārstu apvienību vai koppraksi, šo noteikumu 86.punktā minētās ziņas jāsniedz par visiem prakses ārstu apvienību vai koppraksi izveidojušiem prakses ārstiem.

88. Prakses ārstu apvienības vai kopprakses reģistrācijas atteikumu prakses ārstam ir tiesības likumos noteiktajā kārtībā pārsūdzēt Labklājības ministrijā un tiesā.

XIII. Noslēguma jautājumi

89. Iznomājot ārstu praksēm nepieciešamās telpas un nosakot maksu par komunālajiem pakalpojumiem, pašvaldības var piešķirt atvieglojumus.

90. Katastrofu un epidēmiju gadījumos prakses ārstam ir saistoši veselības aizsardzības valsts ministra, Katastrofu medicīnas centra vai Valsts infektoloģijas centra rīkojumi.

91. Ceļa pārvaldītājam (īpašniekam) lauku apvidos saskaņā ar Ministru kabineta 1994.gada 30.augusta noteikumiem nr.169 “Par ceļu satiksmi” (Latvijas Vēstnesis, 1994, 105.nr.) ir pienākums uzstādīt ceļazīmes “Medicīniskās palīdzības punkts” ar norādi uz prakses ārsta darbības vietu.

XIV. Pārejas jautājumi

92. Šo noteikumu 24.punkts stājas spēkā ar 1997.gada 1.janvāri.

Ministru prezidenta vietā —

ārlietu ministrs, Ministru prezidenta biedrs V.Birkavs
Labklājības ministrs, Ministru prezidenta biedrs A.Bērziņš

Par dokumentu

Mainoties saimnieciskajai kārtībai un tirgus ekonomikas principiem ienākot arī veselības aprūpē, aizvien aktuālāki kļūst par ārstu privātpraksi un brīvu ārsta izvēli saistītie jautājumi. Var droši prognozēt, ka jau vistuvākajā nākotnē ievērojami pieaugs privāti praktizējošo ārstu un pacientu, kas pie viņiem saņem medicīnisko palīdzību, skaits. Šobrīd privāti praktizējošie ārsti darbojas atbilstoši likumam “Par uzņēmējdarbību” individuālā uzņēmuma, SIA, retāk akciju sabiedrības formā vai paspārnē, bet bieži vien vispār bez kādas reglamentācijas un uzskaites. Ņoti vāji reglamentēti ir šādas darbības profesionālie aspekti. Vairumā pasaules valstu ir pieņemti speciāli likumi, kas regulē privāti praktizējošo ārstu profesionālo un saimniecisko darbību. Šajos likumos lasāmie principi arī izmantoti, gatavojot šo dokumentu.

Dokuments definē ārsta prakses jēdzienu un privāti praktizējošu ārstu sadarbību, kā arī nosaka šādi strādājošu ārstu pienākumus pacienta un valsts institūciju priekšā, tāpat tiesības un atbildību. Reglamentēta ārsta prakses izveidošanas un reģistrācijas kārtība, finansiālā darbība un citi jautājumi.

Šo noteikumu un tam sekojoša likuma pieņemšana ļaus lielā mērā regulēt un kontrolēt privāti praktizējošo ārstu darbību, vienlaicīgi radot mūsu valsts iedzīvotājiem lielāku brīvības sajūtu, kā sniedzot tā saņemot medicīnisko palīdzību. Papildu finansu līdzekļi noteikumu vai likuma realizācijai nav nepieciešami, jo ārstu reģistra uzturēšana paredzama no ieinteresēto ārstu iemaksām.

Šo dokumentu pieņemot, grozījumi pastāvošajos likumos vai normatīvajos aktos nav nepieciešami. Labklājības ministrijai tikai būs jāsagatavo ārstu prakses reģistra nolikums, un šo likumu būs jāņem vērā, gatavojot grozījumus nodokļu likumdošanā.

Veselības aizsardzības valsts ministrs P.Apinis