Sabiedrības integrācija Latvijā

Valsts programmas koncepcija

Saturā

Ievads "LV", 113/114.nr., 4.lpp.

Pirmā nodaļa

Pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija

"LV", 113/114.nr., 4.lpp.

I. Pilsoniskās līdzdalības un politiskās

integrācijas mērķi "LV", 113/114.nr., 4.lpp.

II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 113/114.nr., 4.lpp.

1. Līdzdalība "LV", 113/114.nr., 4.lpp.

2. Nevalstiskās organizācijas "LV", 113/114.nr., 4.lpp.

3. Repatriācija, migrācija un sadarbība

ar tautiešiem ārzemēs "LV", 113/114.nr., 4.lpp.

III. Galvenie rīcības virzieni "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

1. Līdzdalība "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

2. Nevalstisko organizāciju darbības

vides uzlabošana "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

3. Repatriācija, migrācija un sadarbība

ar tautiešiem ārzemēs "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

Otrā nodaļa

Sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija

"LV", 113/114.nr., 5.lpp.

I. Sabiedrības sociālās un reģionālās

integrācijas mērķi "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

1. Sociālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

2. Reģionālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

III. Galvenie rīcības virzieni "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

1. Sociālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

2. Reģionālā integrācija "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

Trešā nodaļa

Izglītība, valoda, kultūra

"LV", 113/114.nr., 5.lpp.

I. Sabiedrības integrācijas mērķi izglītībā,

valodas un kultūras politikā "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

1. Izglītība "LV", 113/114.nr., 5.lpp.

2. Valoda "LV", 115/116.nr., 6.lpp.

3. Kultūra "LV", 115/116.nr., 6.lpp.

III. Galvenie rīcības virzieni "LV", 115/116.nr., 6.lpp.

1. Izglītība "LV", 115/116.nr., 6.lpp.

2. Valoda "LV", 115/116.nr., 6.lpp.

3. Kultūra "LV", 115/116.nr., 6.lpp.

Ceturtā nodaļa

Informācija

"LV", 115/116.nr., 7.lpp.

I. Informācijas pilnveidošanas mērķi "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

1. Masu saziņas līdzekļi "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

2. Zinātniskais atbalsts "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

III. Galvenie rīcības virzieni "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

1. Masu saziņas līdzekļi "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

2. Pētniecības darba virzieni "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

Piektā nodaļa

Īstenošanas mehānismi

"LV", 115/116.nr., 7.lpp.

I. Mērķi "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

II. Situācijas un problēmu apraksts "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

III. Galvenie rīcības virzieni "LV", 115/116.nr., 7.lpp.

Nobeigums

"LV", 115/116.nr., 7.lpp.

Nobeigums. Sākums —

"LV" nr.113/114, 29.03.2000.

Trešā nodaļa Izglītība, valoda, kultūra

II. Situācijas un problēmu apraksts

1. Izglītība

Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP).

1994. gadā Latvijas valdība sāka sarunas ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) pārstāvniecību un lūdza tās palīdzību, lai izstrādātu visaptverošu latviešu valodas apguves programmu personām, kuras neprot latviešu valodu. Programmas izstrādes gaitā pievērsa uzmanību tām problēmām, kas apgrūtina latviešu valodas apguvi: cittautiešu vājai integrācijai sabiedrībā, politiskajai un vēsturiskajai pagātnei, latviešu un krievu valodas prestižam un hierarhijai, mazākumtautību skolu skolotāju attieksmei pret latviešu valodu un mazākumtautību skolu skolotāju nepietiekamām valsts valodas zināšanām. Programmas pamatā ir vairāki principiāli atzinumi, kas raksturo pieeju problēmai:

• jāmaina latviešu valodas mācīšanas sistēma,

• jāievieš jauns priekšmets — latviešu valoda kā otrā valoda (LAT 2), atsakoties no valodas mācīšanas vecās metodikas, kas galvenokārt balstījās uz dzimtās valodas mācīšanas metodēm,

• jāievēro mērķgrupas (adresāta) vajadzības,

• galvenā uzmanība jāpievērš valodas lietošanai (nevis zināšanām par valodu un literatūru).

Programma uzsāka darbību 1996. gadā. Tās ietvaros tiek gatavotas un izdotas latviešu valodas kā otrās valodas mācību grāmatas mazākumtautību pamatizglītības programmām, terminoloģijas vārdnīcas atsevišķiem mācību priekšmetiem un profesijām. Laikā no 1996. gada līdz 1998. gadam metodikas kursos latviešu valodas kā otrās valodas apmācībai sagatavoti 40 multiplikatori, viņu vadītajos kursos piedalījušies 520 latviešu kā otrās valodas skolotāji. Latviešu valodas kursos mazākumtautību skolu priekšmetu skolotājiem piedalījušies 5380 skolotāji. Tiek rīkoti valodas kursi dažādu profesiju pārstāvjiem, mazākumtautību skolu direktoriem, organizēti semināri jaunu mācīblīdzekļu izstrādei un citi pasākumi. 1045 jaunieši no Rīgas, Liepājas un Daugavpils vecumā no 16 līdz 18 gadiem iesaistījušies 43 latviešu valodas klubos un nometnēs.

Pedagogu valsts valodas prasme.

Izšķirīga nozīme veiksmīgai valodas politikas īstenošanai izglītībā ir pedagogu sagatavotībai un motivācijai, kā arī pašu pedagogu valodas prasmei. 1998./99. gadā no Latvijas vispārējās izglītības iestādēs nodarbinātajiem 28,9 tūkstošiem pedagogu 16,9 tūkstoši strādāja latviešu mācībvalodas skolās, 7,7 tūkstoši — krievu mācībvalodas skolās, 4,2 tūkstoši — divplūsmu skolās, 148 — pedagogi citās mazākumtautību skolās.

1996. gadā IZM izdeva rīkojumu Nr.175 "Par pedagoģisko darbinieku valsts valodas prasmes atestāciju", kas noteica, ka visu izglītības iestāžu pedagoģiskajiem darbiniekiem, kuri nav ieguvuši izglītību valsts valodā, valsts valodas prasmes līmenim jāatbilst valsts valodas prasmes trešajai (augstākajai) pakāpei. Izpildot šo rīkojumu, 559 pedagogi sekmīgi nokārtoja valsts valodas prasmes atestāciju, atsevišķi pedagogi ir saņēmuši pagarinājuma atļauju, bet 89 ir atbrīvoti no darba. Atsevišķi tiek izskatīti gadījumi, kad valsts valodas inspekcija ir konstatējusi viltotas valsts valodas atestācijas apliecības.

Mācību saturs un vērtēšana.

Neatkarīgi no mācību valodas mācību saturs ir vienots visai izglītības sistēmai. Mazākumtautību pamatskolas un vidusskolas obligāto mācību priekšmetu (vēsture, ģeogrāfija) programmās līdztekus obligāti noteiktajam mācību saturam iekļauj mazākumtautību nacionālo mācību saturu, kas arī veido nacionālo mācību priekšmetu sadaļu (etnokultūra, nacionālās tradīcijas, vēsture u.c.). Mācību saturā ietilpst arī mazākumtautību dzimtā valoda, un ar etnisko identitāti saistītā mācību satura daļa tiek apgūta dzimtajā valodā.

Kopš 1995. gada notiek pāreja uz centralizēto eksāminācijas sistēmu, beidzot vidējo izglītību. Turpinās centralizēta latviešu valodas eksāmena ieviešana mazākumtautību vidusskolās. Pakāpeniski centralizētie eksāmeni būtu ieviešami arī latviešu valodā kā otrajā valodā, beidzot mazākumtautību pamatskolu, kā arī vēsturē un civilzinībās gan latviešu, gan mazākumtautību pamatizglītības programmām.

 

Sociālās zinības

Sociālo zinību priekšmetu saturs

. Kopš Trešās atmodas sākuma un valsts neatkarības atgūšanas ir notikušas būtiskas pārmaiņas sociālo un humanitāro zinību bloka priekšmetu saturā. Kopumā ir nodrošināta jaunu mācību līdzekļu sagatavošana vēstures mācīšanai, pamatskolas 8. un 9. klasē ir ieviesti obligātie civilzinību un ekonomikas kursi, uzsākta ētikas kursa aprobācija 7. klasē. Izstrādātas satura vadlīnijas un priekšmetu standarti vēsturē, filozofijā, ētikā, reliģijas vēsturē, šie priekšmeti daļēji ir nodrošināti ar alternatīvu literatūru, ko skolotāji izmanto pēc savas izvēles. Izstrādāts pamatskolas sociālo zinību kursa attīstības perspektīvais plāns, kas paredz tuvāko divu gadu laikā paplašināt šī bloka priekšmetu apjomu, veidojot cilvēkzinību kursu 4. — 6. klasē, kā arī papildinot un koriģējot jau ieviestos civilzinību un ekonomikas kursus.

Vidusskolas mācību priekšmetu struktūrā sociālo zinību ciklā tradicionālo vēsturi ir papildinājuši tādi priekšmeti kā biznesa pamati, ētika, reliģijas vēsture, politika un tiesības, kultūras vēsture. Pārejot uz programmu virzieniem, vidusskolas pakāpē teik veidotas sociālo zinību un komerczinību programmas, kas dos iespēju skolēniem iegūt padziļinātas zināšanas sociālo zinību jomā. Tomēr sociālo zinību saturs ir veidojies lielā mērā stihiski, dažādu projektu un interešu grupu aktivitāšu, bet dažreiz arī spiediena rezultātā. Trūkst vienotas konceptuālas pieejas visām sociālajās zinībās ietveramajām tēmām, pastāv atsevišķu tēmu dublēšanās. Pārdomātas, mērķtiecīgas pilsoniskās izglītības trūkums, sevišķi vidējā pakāpē, ir cēlonis daudzu jaunās paaudzes cilvēku politiskajai pasivitātei un zemajam pilsoniskās apziņas līmenim.

Vēstures mācību satura attīstība pirmajos gados pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas notika galvenokārt ideoloģisku pārkārtojumu virzienā, mazāk uzmanības pievēršot pārmaiņām metodoloģijā. Tikai 1998. gadā izglītības standartos vēsturē ir īstenota pieeja par to, ka faktoloģija nav vēstures priekšmeta pašmērķis, bet tikai līdzeklis noteiktu prasmju attīstīšanai. Saturiski pretrunīgo vēstures jautājumu mācīšana joprojām nav konceptuāli atrisināta, un šos jautājumus skolu praksē brīvi un ļoti atšķirīgi interpretē, tāpēc, beidzot 9. un 12. klasi, būtu jākārto obligāts Latvijas vēstures eksāmens.

Pilsoniskā audzināšana.

Līdzās sociālo zinību priekšmetu satura attīstībai nozīmīgs faktors pilsoniskās apziņas veidošanā un sabiedrības integrācijas veicināšanā ir audzināšanas stundas, ārpusstundu un ārpusskolas, tostarp — sporta nodarbībās veiktais darbs. Pirmajos neatkarības gados valsts politikas līmenī izvirzītais izglītības depolitizācijas un deideoloģizācijas uzdevums daļēji tika uztverts kā atteikšanās no audzināšanas darba vispār, tomēr skolu aktivitātes pilsoniskās audzināšanas jomā nekad nav tikušas pilnībā pārtrauktas. Skolas dzīves organizācija, valsts svētkiem un atceres dienām veltītie pasākumi — skolēnu konkursi, sporta pasākumi, projekti un citas aktivitātes — lielā mērā ir atkarīgi no skolu vadītāju un skolotāju entuziasma un pārliecības par šī darba nepieciešamību. Šajā darbā iesaistās arī nevalstiskās organizācijas un politiskās partijas. Sevišķi jāuzsver mazpulku, gaidu un skautu organizāciju loma jauniešu audzināšanā. Skolām veidojas sadarbība ar jaunsargu organizāciju un zemessardzi. Nozīmīgs ir pašvaldību ieguldījums, organizējot bērnu un jaunatnes vasaras nometnes ar latviešu valodas apguves ievirzi.

Lai veicinātu pilsoniskās audzināšanas aktivitātes, IZM, sākot ar 1997. gadu, izdod ieteikumus pilsoniskās audzināšanas darbam. Ieteikumu pielikumā doti atsevišķu veiksmīgu projektu piemēri no skolu dzīves.

Tomēr pastāv ļoti lielas atšķirības starp skolām attieksmē pret audzināšanas darba nepieciešamību. Skolotāju pārslogotības dēļ šo darbu nevar veikt, balstoties tikai uz entuziasmu. Bez pārdomātas audzināšanas darba organizācijas un samaksas sistēmas izveidošanas nevar cerēt, ka skolotājs viens pats spēs neitralizēt visas tās negatīvās ietekmes, ar kurām bērni un jaunieši saskaras sabiedrības ikdienas dzīvē. Sadarbībā ar skolām ir jāiesaistās valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskām organizācijām, jo tikai kopējiem spēkiem ir iespējams virzīties no valsts atsvešinātās uztveres stereotipiem uz līdzdalību.

Pedagogu sagatavotība un sociālo zinību cikla priekšmetu nodrošinājums.

Skolēnu vēstures pārbaudes darbu rezultātu analīze rāda, ka labas faktu zināšanas apvienojas ar nespēju orientēties vēsturiskajā kopainā, nespēju analizēt un salīdzināt dažādus vēsturiskos notikumus, izprast vēsturiskos procesus. Skolēnu darbu rezultāti atspoguļo pedagoģiskās metodes un pedagogu sagatavotību. Šīs parādības ir raksturīgs simptoms visās postsociālistisko valstu izglītības sistēmās un acīmredzot ir viens no totalitārisma laika mantojumiem. Tikai aptuveni puse vēstures skolotāju ir atbilstoši profesionāli sagatavoti.

Valstī kopumā nav izveidota mūsdienīga pedagogu tālākizglītības sistēma, līdz ar to nepietiekams ir tālākizglītības iespēju nodrošinājums arī sociālo zinību un pilsoniskās izglītības pedagogiem.

Augstskolu studiju programmās, kuras atbilstu sociālo zinību pedagogu specialitātēm, nav iekļauts pedagoģijas kurss, līdz ar to šo programmu beidzējiem nav iespēju pilntiesīgi strādāt par pedagogu. Pašas augstskolu sociālo zinātņu studiju programmas, kā arī pedagogu sagatavošanas programmas ir šauri specializētas, netiek gatavoti plaša profila sociālo zinību pedagogi, kas varētu mācīt visus cikla priekšmetus un strādāt pie vienotas satura koncepcijas sociālajās zinībās. Citu specialitāšu pedagogu studiju programmās nav skaidri noteikta obligātā pilsoniskās izglītības daļa, kā arī Latvijas un pasaules vēstures un kultūras vēstures kurss, lai gan visu priekšmetu skolotāji nodarbojas ar audzināšanas darbu un viņiem ir nepieciešama vispārējā pilsoniskā un civilzinību kompetence.

Nodrošinājums ar mācību grāmatām un mācību līdzekļiem.

Liels bremzējošs faktors sociālo zinību cikla attīstībā ir saturā un metodikā mūsdienīgu mācību grāmatu nepietiekamība. Arī pēc neatkarības atgūšanas sagatavotajos mācību līdzekļos ir sastopamas konceptuāli apšaubāmas nostādnes un "baltie plankumi’’. Nav nodrošināts korekts komunistiskās ideoloģijas rašanās cēloņu skaidrojums, nav skaidrojuma 1917. gada boļševiku apvērsumam Krievijā. Neizstrādāta tēma ir vēstures periods pēc Otrā pasaules kara. Tikpat kā nav mācību līdzekļu par okupācijas varas darbību Latvijā, represīvā aparāta darbību, pretošanās kustību, disidentu kustību Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, kā arī Krievijā, citās PSRS nacionālajās republikās un visā "sociālisma nometnē". No sabiedrības integrācijas viedokļa būtu ļoti svarīgi parādīt inteliģences solidaritāti, jāveido mācību līdzekļi, kur līdzās būtu G.Astras, A.Solžeņicina, A.Saharova teksti, jo tie ir vienotu garīgo un humāno vērtību pamats, kas var dot impulsu integrācijai.

Skolu bibliotēkās, bet vēl jo vairāk privātajās bibliotēkās bieži vien izziņas līdzekļi par Latvijas sabiedriskās dzīves un vēstures problēmām ir padomju laikā izdotās grāmatas. Nereti jaunizdotās mācību grāmatas, bet jo sevišķi kvalitatīva papildliteratūra nav pieejama nedz skolotājiem un skolēniem, nedz skolu bibliotēkām zemās maksātspējas un nepietiekamā skolu bibliotēku finansējuma dēļ. Sevišķi dramatiska situācija ir krievu mācībvalodas skolās. Pārejot uz vēstures, ģeogrāfijas u.c. priekšmetu mācīšanu latviešu valodā, šo skolu bibliotēkām ir nepieciešami pilnīgi grāmatu komplekti latviešu valodā. No sabiedrības integrācijas viedokļa nav atbalstāma Krievijā izdoto mācībgrāmatu lietošana, jo tajās ir ietverta citai sabiedrībai un citai valstij raksturīga satura orientācija.

Tomēr arī Latvijā neatkarības laikā izdotā mācību literatūra no sabiedrības integrācijas veicināšanas un vērtībizglītības viedokļa nav apmierinoša. Veiktā latviešu un krievu valodā izdoto mācību grāmatu analīze rāda, ka mācību grāmatas bieži ir etnocentriski orientētas, tajās maz akcentēts Latvijas kā mūsdienīgas, daudzveidīgas valsts tēls, kurā dzīvo ne tikai latvieši, bet arī mazākumtautību pārstāvji.

Reliģiskā izglītība.

Īpašu vietu sabiedrības integrācijas procesos varētu ieņemt reliģija kā faktors, kas intensīvi ietekmē vērtību sistēmas veidošanos. Latvijā vēsturiski ir izveidojusies izteikti daudzkonfesionāla sabiedrība. 1996. gadā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi reliģisko organizāciju likumā", nosakot, ka tradicionālajām konfesijām Latvijā ir tiesības mācīt skolās konfesionālu ticības mācību. Tomēr, veidojot šī priekšmeta mācību programmas, vajadzētu ievērot sabiedrības integrācijas intereses un akcentēt kopējās kristīgās vērtības, pievērst uzmanību ekumenismam, līdz ar to iekopjot tolerantu attieksmi pret visām konfesijām un mazinot sabiedrības konfesionālo sašķeltību. Vidusskolā reliģiskajai izglītībai jāveido priekšstats par visām pasaules reliģijām, kā arī mūsdienu reliģiskajām kustībām, neaprobežojoties tikai ar kristīgās reliģijas ietvariem. Sadarbībā ar tradicionālajām kristīgajām konfesijām ir uzsākts veidot starpkonfesionālu kristīgās mācības programmu.

 

Profesionālā izglītība: pāreja uz izglītību valsts valodā

Pašlaik Latvijā profesionālo izglītību apgūst latviešu un krievu valodā. Visās Latvijas profesionālās izglītības iestādēs 1998./99. mācību gada sākumā mācījās 46,2 tūkstoši audzēkņu, to skaitā 32,9 tūkstoši (71%) mācījās latviešu mācībvalodas grupās un 13,3 tūkstoši (29%) — krievu mācībvalodas grupās. Vidējās speciālās izglītības iestādēs 1998./99. mācību gadā 24% audzēkņu izglītības programmu apguva krievu valodā, arodizglītības mācību iestādēs — 32%.

Kopumā pakāpeniski pieaug audzēkņu skaits, kuri profesionālo izglītību iegūst valsts valodā. Vairāk nekā pusē profesionālās izglītības iestāžu tajās grupās, kur mācībvaloda ir krievu valoda, daļa vispārizglītojošo mācību priekšmetu un speciālo mācību priekšmetu (profesijas apguvi nodrošinošie) tiek mācīta valsts valodā. Pakāpeniski palielinās to mācību priekšmetu skaits, kurus apgūst latviešu valodā. Profesionālās izglītības iestādes izstrādā mācību līdzekļus un speciālās terminoloģijas vārdnīcas latviešu valodā.

Profesionālās izglītības programmas īstenošanu latviešu valodā visvairāk traucē šādi faktori.

• Valsts valodas zināšanu līmenis tiem audzēkņiem, kuri beiguši krievu mācībvalodas pamatskolu, neatbilst pamatizglītības standartam.

• Speciālajos mācību priekšmetos nav pietiekama nodrošinājuma ar mācību līdzekļiem latviešu valodā.

• Nepietiek skolotāju, kuri spēj mācīt speciālos mācību priekšmetus valsts valodā.

 

Pieaugušo izglītība

Saskaņā ar Valsts statistikas komitejas datiem ik gadu pieaugušo izglītības programmās iesaistīti vairāk nekā 100 000 dalībnieku. Vispieprasītākās ir pieaugušo profesionālās pilnveides izglītības programmas. No kopējā piedāvāto pieaugušo izglītības programmu skaita 10% ir valodu programmas, savukārt no kopējā valodu programmu skaita 35% ir latviešu valodas programmas (salīdzinājumam — angļu valodas programmas sastāda 55%). Latviešu valodas kursus pieaugušajiem piedāvā izglītības iestādes, valsts, pašvaldību un privātie uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības un iestādes, kurām izglītības pakalpojumi ir viens no darbības veidiem. Tā kā latviešu valodas apguvi vairākumā gadījumu piedāvā kā maksas pakalpojumu, daudziem iedzīvotājiem mācības nav pieejamas finansiālu apsvērumu dēļ.

Lai veicinātu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodas apguvi, Latvijas Tautas skolā (LTS), kas izveidota 1998. gada aprīlī, un tās 9 filiālēs ir uzsākts īstenot eksperimentālu programmu. LTS sadarbībā ar Naturalizācijas pārvaldi un IZM ir izveidojusi Sabiedrības integrācijas veicināšanas fakultāti, lai palīdzētu cittautiešiem sagatavoties naturalizācijas procesam. Fakultāte organizē latviešu valodas mācības integrētā veidā   — saistot valodas apguvi ar vēstures, kultūras, sadzīves jautājumiem un veidojot maksimāli brīvu gaisotni nodarbību laikā. Iegūtās zināšanas ļauj nokārtot latviešu valodas eksāmenu atbilstoši Pilsonības likuma prasībām.

Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība (LPIA) kursu, semināru, diskusiju klubu formā pievērsusies tēmai ‘’Pilsoniskā izglītība sabiedrības demokratizācijā’’. Par šo tematiku tiek gatavots mācību līdzeklis. Valsts valodas centrs sadarbībā ar IZM, LPIA un Zinību biedrību 1996. gadā īstenoja ES subsidētu projektu "Latviešu valodas mācīšana nelatviešiem’’, kā rezultātā ir izveidota mācību programma un mācību līdzekļi latviešu valodas apguvei. Pieaugušo izglītības pasākumus īsteno arī LVAVP ietvaros.

2. Valoda

Latvijas pašreizējā valodas situācija atspoguļo sarežģītos politiskos, ekonomiskos, etnodemogrāfiskos un psiholoģiskos procesus, kas risinājušies Latvijas vēsturē. Saskaņā ar Latvijas iedzīvotāju etnodemogrāfisko sastāvu 20. gadsimta beigās Latvijā tiek lietotas latviešu, krievu, ukraiņu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu, čigānu, vācu, lībiešu un citas valodas. Lielākā daļa šo valodu tiek lietotas tikai ierobežotās jomās, galvenokārt ģimenē vai kultūrā. Daudziem Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem dzimtā valoda ir krievu valoda. Aizvien nozīmīgāka loma Latvijā ir svešvalodām, sevišķi angļu valodai. Latvijā nozīmīgas funkcijas pašlaik pilda latviešu, krievu un angļu valoda.

Latviešu valoda ir Latvijas Republikas valsts valoda. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

1989. gadā tika pieņemts Latvijas PSR Valodu likums. 1992. gadā pieņemtie grozījumi un papildinājumi Valodu likumā atspoguļo pārmaiņas Latvijas valstiskajā statusā. Latvijas Republikas Valodu likuma izpildes mehānisms ietverts vairākos normatīvos aktos, piemēram, Valsts valodas prasmes atestācijas nolikumā un LR Valsts valodas inspekcijas nolikumā. Valodas situāciju ietekmē Pilsonības likums un Izglītības likums. 1999. gadā LR Saeima pieņēma jauno Valsts valodas likumu, kuru Latvijas Valsts prezidente nosūtīja Saeimai otrreizējai izskatīšanai.

Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri latviešu valodu neprot nemaz, un strauji palielinās cilvēku īpatsvars, kuri spēj sazināties latviešu valodā. Lēni, bet konsekventi pieaug to mazākumtautību pārstāvju skaits, kuri latviešu valodu prot labi.

Dažādu cilvēku un grupu nostādne pret valodām un valodu lietojumu ir atšķirīga. Pēdējo desmit gadu laikā mazākumtautību attieksme pret latviešu valodu ir mainījusies. Pašlaik vairāk nekā 90% Latvijas mazākumtautību pārstāvju atzīst valsts valodas statusu latviešu valodai un latviešu valodas zināšanu nepieciešamību. Tomēr ap 70% mazākumtautību respondentu vēl uzskata, ka arī krievu valodai būtu piešķirams oficiālās valodas statuss, kas praksē nozīmētu privilēģiju piešķiršanu vienai atsevišķai mazākumtautībai.

Latvijas sabiedrībā vēl joprojām valda dažādi aizspriedumi un neuzticēšanās. Vērojama latviešu pasivitāte latviešu valodas apguves veicināšanā. Taču ir daudz gan objektīvu, gan subjektīvu faktoru, kas kavē latviešu valodas apguvi. Visbiežāk respondenti aptaujās min naudas līdzekļu trūkumu, vecumu, kā arī to, ka ir maz iespēju lietot latviešu valodu. Arī komunikācijā ar latviešiem ne vienmēr ir iespēja runāt latviski, jo latvieši bieži pāriet uz krievu valodu. Nereti arī uzsver, ka latviski runāt traucē psiholoģiskā barjera.

3. Kultūra

Pēc neatkarības atgūšanas kultūras procesi Latvijā saglabāja gan pēctecības elementus, gan arī ieguva jaunas iezīmes. Pēctecību raksturo augstais kultūras prestižs un plašā iedzīvotāju iesaistīšanās pašdarbības kultūraktivitātēs, kordziedāšanas un tautas mākslas attīstībā, kā arī Latvijas profesionālās kultūras saistība ar pasaules kultūras attīstības procesiem. Intelektuālā brīvība radīja nosacījumus gan māksliniecisko pašizpausmju formu dažādībai, gan latviešu nācijas un mazākumtautību kultūru brīvai attīstībai. Vienlaikus kultūras vērtības ir pakļautas masu kultūras nivelējošai ietekmei. Kultūras infrastruktūra ir attīstīta nevienmērīgi, kultūras atsevišķu nozaru finansēšana — bieži nepiemērota jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem.

Pieņemti likumi, kas reglamentē Latvijas kultūras nozares un procesus, tostarp — bibliotēku, muzeju, arhīvu darbību, kā arī kultūras mantojuma, latviešu un mazākumtautību kultūrvērtību saglabāšanu. 1991. gada martā tika pieņemts likums "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju". Tiek izstrādāti likumi, kuru uzdevums ir sakārtot dažādu kultūras nozaru un kultūras institūciju darbību — Latvijas kinematogrāfijas un Latvijas Nacionālās operas attīstību, Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Tiek gatavots likums "Par tautas mākslu". Nobeiguma posmā ir "Labdarības likuma" un likuma "Par autortiesībām un blakustiesībām" projektu sagatavošana. Šo likumu kopums aizsargās kultūras identitāti, intelektuālo brīvību, latviešu un mazākumtautību kultūras vērtības.

Sabiedrības un valsts mērķi un uzdevumi kultūrā, kā arī kultūrizpratnes galvenie principi ir formulēti 1995. gadā Saeimā apstiprinātajās "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs". 1998. gadā Strasbūrā EP Kultūras sadarbības padomes Kultūras komitejas sēdē tika pozitīvi novērtēts LR Kultūrpolitikas ziņojums, kas satur arī vadlīnijas turpmākajai darbībai sabiedrības integrācijā kultūras jomā. Kultūras ministrija veic nacionālās programmas "Kultūra" izstrādāšanu, kas kā ilgtermiņa mērķprogramma līdz 2010. gadam paredz īstenot svarīgus pasākumus, tostarp — arī tādus, kas veicina sabiedrības integrāciju. 1998. gadā darbību uzsāka Kultūrkapitāla fonds (KKF).

Kultūrpolitikas veidošanas un īstenošanas funkcijas ir sadalītas starp valsts izpildvaras institūcijām (MK, Kultūras ministrija un citas ministrijas), pašvaldībām, saimnieciskām (KKF), nevalstiskām organizācijām (Latvijas Kultūras fonds, radošās savienības) un dažādām padomēm (Nacionālā Kultūras padome, Grāmatniecības padome, Latvijas muzeju un bibliotēku padome, utt.), kuru tiesības un pienākumi ir noteikti ar likumiem, noteikumiem un citiem normatīviem aktiem. Deviņdesmito gadu sākumā vairākums kultūras iestāžu ieguva administratīvu un saimniecisku neatkarību, bet vienlaikus samazinājās to finansēšana no valsts un pašvaldību budžeta. Pašlaik kultūras iestādes galvenokārt tiek finansētas no valsts un pašvaldību budžeta. Atsevišķu radošu projektu īstenošanu atbalsta KKF, nevalstiskie fondi (Latvijas Kultūras fonds, Jaunrades fonds, Sorosa fonds — Latvija). Privātkapitāla loma kultūraktivitāšu veicināšanā, it sevišķi kultūrmantojuma saglabāšanā, ir minimāla.

Valsts budžeta finansējums kultūrai ir neliels (3,16% no kopbudžeta izdevumiem), valsts investīciju struktūrā izdevumi kultūrai ir aptuveni 3,18%. Pašvaldību izdevumu struktūrā izdevumi kultūrai ir nelieli; iedzīvotāju pirktspēja ir zema, tādēļ iespēja palielināt ieņēmumus, paaugstinot biļešu cenas, ir ierobežota. Valsts un pašvaldību kultūrfinansējuma lielākā daļa tiek izlietota, lai saglabātu kultūras infrastruktūru, lai finansētu kultūrizglītības iestādes, kā arī lai izmaksātu darbiniekiem algas, kuru līmenis ievērojami atpaliek no valsts kalpotāju darba algas vidējā līmeņa.

Latvijas mazākumtautību kultūras ir Latvijas kultūras neatņemama sastāvdaļa. Mazākumtautību valodas tiek lietotas Latvijas televīzijā un radio; mazākumtautību kultūras mantojums organiski iederas Latvijas arhitektūras un kultūras vidē; mazākumtautību vēsturiskie nosaukumi tiek lietoti visā Latvijas teritorijā; Latvijas mazākumtautību inteliģence ir latviešu kultūras propagandētāja; ievērojams ir tās ieguldījums Latvijas un pasaules kultūrā.

Valsts ir atbalstījusi atsevišķus mazākumtautību kultūras pasākumus. Dotācijas piešķirtas teātriem, mūzikas, mākslas, izglītības iestādēm, daļēji tiek dotēts krievu valodā izdotais žurnāls "Daugava", kultūras projektu konkursā ir atbalstīti vairāki radoši literārie un muzikālie projekti. Valsts finansē mazākumtautību auditorijai paredzētās TV un radioprogrammas, kultūras pieminekļu aizsardzību, bibliotēku fondu saglabāšanu un papildināšanu, iedzīvotāju kultūras pašdarbības pasākumus, citas mazākumtautību kultūras dzīves norises.

Latviešu tautas atmodas rosinātā mazākumtautību kultūras biedrību un apvienību veidošanās kopš 1988. gada radīja priekšnoteikumus mazākumtautību nacionālās kultūras dzīves atdzimšanai. Tas tuvināja mazākumtautības latviešu nācijai, veicināja kopīgas kultūras telpas veidošanos Latvijā. Taču turpmākajos gados netika izveidots Latvijas nacionālajai valstij atbilstošs kultūrautonomijas mehānisms, kas spētu ietekmēt mazākumtautību kultūras dzīvi. Tādēļ pastāvošais mazākumtautību kultūras pašdarbības veids nepietiekami veicina cittautiešu integrēšanos Latvijas sabiedrībā. Cittautiešu iesaistīšana ar kultūru saistīto likumprojektu un lēmumu izstrādāšanā un to īstenošanā līdz šim ir bijusi nesistemātiska, nav pietiekami plaša kultūru dialoga.

Kultūrvērtību nevienmērīga izplatība.

Pēdējos gados mūsu sabiedrībā notikusi strauja noslāņošanās. Dzīves kvalitātes kritums un politiskā polarizācija pastiprina sabiedrības segregācijas tendences, neuzticēšanos un atsvešinātību. Šādos apstākļos daudziem cilvēkiem ir ierobežota pieeja kultūrvērtībām. Tādēļ daudzu Latvijas sabiedrības locekļu izpratne par vērtībām, morāles normām, pienākumiem, tiesībām un eksistences jēgu ir vienkāršota un nepietiekama; viņiem ir nopietnas identitātes saglabāšanas un apzināšanās problēmas. Tas apgrūtina indivīdu savstarpēju uzticēšanos, neveicina cieņu un toleranci pret citu tautu kultūru, cilvēktiesībām un brīvību.

Kopīgas kultūrtelpas un kopīgu kultūrvērtību nepietiekama attīstība.

Tikai rosinoša un toleranta latviešu kultūra var veicināt kultūru dialogu Latvijā. Tā kā latviešu kultūras izplatībai un attīstībai nav nodrošināti pietiekami labvēlīgi apstākļi, tā sabiedrības integratīvās funkcijas īsteno ierobežotā apjomā. Kultūra līdz šim ir maz ietekmējusi sabiedrības pašapziņas un starpetniskās cieņas nostiprināšanu. Kultūras institūcijas un masu mediji nepietiekami informē latviešu sabiedrību par mazākumtautību kultūras dzīvi un viņu etniskās tēvzemes kultūras vērtībām. Savukārt, mazākumtautību kultūras biedrības un masu mediji, nepietiekami informē savus tautiešus par norisēm latviešu kultūras dzīvē. Arī sabiedrība maz interesējās par citu tautu kultūrvērtībām un neizrāda vēlmi popularizēt citu etnisko grupu pārstāvjiem savas tautas kultūras bagātības. Līdz ar to kultūru dialogam neveidojas labvēlīga vide, tiek kavēts kultūru savstarpējās bagātināšanās process. Pretrunīgas kultūras vērtību izpratnes kavē sabiedrības integrāciju, latviešu un cittautiešu, pilsoņu un nepilsoņu sakļaušanos demokrātiskā, atvērtā pilsoniskā sabiedrībā, bremzē kultūru mijiedarbību un attīstību.

Sabiedrībā trūkst tolerances un izpratnes par latviešu un mazākumtautību kultūru mijiedarbības raksturu. Joprojām vērojama etnisko stereotipu pašatražošanās, kultūras atšķirību un vienreizīguma pārspīlēšana, kopīgo vai līdzīgo īpašību ignorēšana, kultūras savstarpējās bagātināšanās iespēju un principu nenovērtēšana. Trūkst arī institucionālas struktūras, kas sekmētu vienotas un daudzveidīgas kultūras dzīves veidošanu sabiedrības integrācijas procesā, tuvinot mazākumtautību pārstāvjus un latviešus. Mazākumtautību kultūras tiesību nodrošināšanai ir jābūt saskaņotai ar sabiedrības integrāciju, ar latviešu valodas kā valsts valodas apguvi un lietošanu; pretējā gadījumā var tikt provocēts separātisms un etniska norobežošanās, kā rezultātā kultūra var kļūt par komunikatīvu šķērsli. Negatīvi jāvērtē kultūras politizēšanas iezīmes, šādos gadījumos kultūra sāk zaudēt vienojošos vispārcilvēciskos aspektus. Lai tas nenotiktu, ir jāīsteno sabiedrības integrācija kultūras jomā, ar to saprotot procesu, kas sekmētu kultūru etniskās norobežošanās pārvarēšanu, attīstot kultūru dialogu kā dzīves paradigmu, veidojot vienotu kultūrtelpu Latvijā.

Kultūrpolitikas nepietiekamā atbilstība sabiedrības integrācijas vajadzībām.

Pašlaik Latvijas likumdošana kultūrā tikai daļēji atbilst sabiedrības integrācijas vajadzībām. Nepietiekami attīstīta ir likumdošana, kas precizē mazākumtautību kultūras tiesības; nosaka garantijas mazākumtautību kultūras brīvai attīstībai; veicina mazākumtautību etniskās identitātes saglabāšanu un mazākumtautību lojalitāti pret Latvijas valsti.

Mazākumtautību personālās kultūras autonomijai tiesisku pamatu deva Latvijas Republikas Satversmes jaunais 114. pants, kas pasludināja mazākumtautībām piederošo personu tiesības saglabāt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Valsts pārvaldē mazākumtautību kultūras dzīves veicināšanas funkcijas uzticētas Tieslietu ministrijai.

Mainoties valdībām, ne vienmēr tika nodrošināta kultūrpolitikas pasākumu īstenošanas pēctecība; ir mainījušies valdību deklarāciju akcenti un nozaru prioritātes. Centrālās varas un pašvaldību administratīviem lēmumiem nereti nav bijis finansiālais nodrošinājums. Pastāvot pašreizējiem finansiālajiem un administrēšanas nosacījumiem, ir ierobežotas iespējas veidot mērķtiecīgu kultūrpolitiku un veicināt kultūru dialogu. Papildu problēmas rada kultūras infrastruktūras stāvoklis, kā arī reģionu nevienmērīgais nodrošinājums ar profesionāliem un kvalificētiem kultūras darba speciālistiem.

III. Galvenie rīcības virzieni

1. Izglītība

Mazākumtautību izglītības programmu attīstība.

Mazākumtautību programmām ir nepieciešams izstrādāt programmas izvēles daļu, kas saistīta ar mazākumtautību kultūras, vēstures, tradīciju un dzimtās valodas apguvi. Šī mācību satura daļa ir nodrošināma gan kā atsevišķi mācību priekšmeti, gan kā integrētas starppriekšmetu tēmas, izstrādājot šai izglītības satura daļai valstī pieņemto dokumentāciju. Plašāk izmantojamas arī citas izglītības programmu iespējas, piemēram, organizējot mācības svētdienas skolās.

Bilingvālās izglītības metodikas attīstība.

Lai īstenotu pāreju uz bilingvālās izglītības modeļiem, nepieciešams turpināt darbu pie bilingvālās izglītības metodikas attīstīšanas, izmantojot gan Latvijas, gan ārvalstu pedagogu pieredzi, kurā bilingvālā izglītība apvienota ar progresīvām mūsdienu pedagoģiskajām metodēm.

Izveidot integrējošas pirmsskolas programmas, kurās tiek ietverta bilingvālā mācīšana, nodrošinot latviešu valodas pamatiemaņu apguvi jau pirmsskolas vecumā. Metodiski sagatavot pedagogus darbam latviešu valodas pirmsskolas iestādēs un sākumskolās, kurās vienkopus mācās latviešu un tādi citu tautību bērni, kuriem nav pietiekamas latviešu valodas zināšanas. Sagatavot un tālākizglītot pedagogus darbam krievu valodas pirmsskolas iestādēs, kuri spētu profesionāli sagatavot cittautu bērnus bilingvālās izglītības apguvei.

Starpkultūru izglītība.

Ne tikai mazākumtautību izglītības programmām, bet arī visā vispārējās izglītības satura attīstībā ir jāpievērš uzmanība starpkultūru izglītībai, mācību procesā liekot uzsvaru uz Latvijas kontekstu, pilsoniskas sabiedrības vērtībām, demokrātisku saskarsmi. Mācību programmās jāietver viedokļu dažādība un jāatspoguļo Latvijas mūsdienu sabiedrības realitāte visā tās sarežgītībā.

Pedagogu sagatavošana un tālākizglītība.

Nepieciešams pārskolot vai no jauna sagatavot ievērojamu skaitu pedagogu un nodrošināt viņu iesaistīšanos izglītības sistēmā. Problēmas, ko rada nepietiekams skolu nodrošinājums ar pedagogiem, kuri spēj mācīt bilingvāli, pastiprina vispārējais kvalificētu pedagogu trūkums valstī. Pedagoģisko augstskolu beidzēji, uzsākot darba gaitas, izvēlas labāk apmaksātu darbu. Krievu mācībvalodas skolu pedagogu pārskološana ne vienmēr dod tūlītējus rezultātus. Tāpēc jāīsteno Izglītības likumā noteiktā pedagogu darba samaksas reforma, jānodrošina bilingvālu skolotāju sagatavošana pedagoģiskajās augstskolās, paredzot attiecīgu specializāciju, jāturpina attīstīt bilingvālo skolotāju tālākizglītības iespējas.

Bilingvālās izglītības metodiķu multiplikatoru sagatavošana.

Valstī kopumā ir jāizveido mūsdienīga pedagogu tālākizglītības sistēma, tās ietvaros nodrošinot arī pedagogu tālākizglītību darbam ar bilingvālajām metodēm un mazākumtautību programmām. Paralēli viesskolotāju uzaicināšanai, mazākumtautību programmu nodrošināšanai ar pedagogiem ir atbalstāmas individuālās studijas etniskās dzimtenes pedagoģiskajās augstskolās atsevišķiem mazākumtautību pedagogiem, kā arī studiju programmas skaitliski lielāko mazākumtautību pedagogiem Latvijas augstskolās ar specializāciju attiecīgās mazākumtautības valodā, kultūrā un vēsturē. Nepieciešams izstrādāt valsts programmu pedagogu tālākizglītības sistēmas attīstībai.

Skolu sadarbības veicināšana.

Jāsniedz atbalsts skolotāju pieredzes apmaiņas pasākumiem, jo uzsāktā pāreja uz bilingvālo izglītību un mazākumtautību izglītības programmām ir ievērojami palielinājusi skolu vadītāju un skolotāju interesi par jaunām darba metodēm, par pieredzes apmaiņu starp skolām. Nepieciešams veicināt koleģiālu sadarbību starp latviešu mācībvalodas skolām un skolām, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas. Sadarbība ir veidojama gan starp mācību priekšmetu skolotājiem, gan ārpusstundu pasākumu organizētājiem, kā arī jauniešu un bērnu vasaras nometņu ietvaros. Jānodrošina piemaksas pedagogiem, kuri iesaistās šādos sadarbības projektos.

Reģionālā pieeja.

Lai nodrošinātu bilingvālās izglītības reformas īstenošanu un stabilu latviešu valodas vidi, jāveido mērķprogrammas atsevišķiem valsts reģioniem, piemēram, Latgalei un lielajām pilsētām ( Rīgai, Daugavpilij, Liepājai, Ventspilij u.c).

Mācību līdzekļu nodrošinājums bilingvālajai izglītībai.

Nodrošināt ar finansējumu mācību līdzekļu sagatavošanu un iegādi skolām, kuras īsteno bilingvālās izglītības reformu. Pašlaik ar LVAVP līdzekļiem tiek nodrošināta bezmaksas mācību grāmatu un metodisko līdzekļu sagatavošana cittautu mācībvalodas skolām, šis process ir sācies nesen — pirmās mācību grāmatas (latviešu valoda 8. un 9. klasei) nonāca skolās 1997./98. mācību gadā.

Nodrošināt bibliotēku fondu nomaiņu skolām, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, gan ar mācību, gan ar daiļliteratūru un uzziņas literatūru latviešu valodā.

Nodrošinājums ar vietām pirmsskolas izglītības iestādēs. Lai sekmētu sabiedrības integrāciju, bērnu socializāciju un sagatavošanu skolai, novērst rindas uz vietām pirmsskolas izglītības iestādēs.

Izglītības sasniegumu vērtēšanas sistēmas attīstība.

Pilnveidot eksperimentāli uzsākto centralizēto latviešu valodas eksāmenu vidusskolām, izstrādāt atbilstošas pakāpes reģionāli centralizētu eksāmenu latviešu valodā mazākumtautību izglītības programmām un civilzinībās visām pamatizglītības programmām. Eksāmens vēsturē ir jānosaka kā obligāts eksāmens pamatizglītības un vidējās izglītības beigās, Latvijas vēstures tematiku eksāmena saturā iekļaujot atsevišķā blokā. Turpināt darbu pie centralizēto eksāmenu saskaņošanas ar naturalizācijas pārbaudījumiem un valsts galvenās atestācijas komisijas eksāmeniem.

Vienota sociālo zinību cikla konceptuāla un saturiska izveide.

Jānovērš mācību priekšmetu standartu savstarpēja nesaskaņotība un faktoloģiskā pārblīvētība, dublēšanās (vēsture, ģeogrāfija, civilzinības, ekonomika u.c.), kā arī nepilnīga eksaminācija un nepilnības sociālo prasmju, iemaņu, vērtīborientāciju u. tml. novērtējumā. Jānodrošina mācību programmu piedāvājums Latvijas vēstures un pasaules vēstures atsevišķām mācībām.

Kvalificētu pedagogu sagatavošana un tālākizglītība sociālo zinību cikla priekšmetos.

Jāveido integrēta sociālo zinību skolotāju studiju programma pedagoģiskajās augstskolās. Pedagogu sagatavošanā jānodrošina jauno pedagogu gatavība patstāvīgam darbam, īstenojot valsts standartos izvirzītos mērķus un uzdevumus un pastāvīgi pilnveidojot priekšmetu saturu, jo sociālajās zinībās principiāli ir neiespējami balstīties uz vienreiz iegūtām gatavām zināšanām un patiesībām. Jānodrošina pedagogu multiplikatoru sagatavošana pilsoniskajā izglītībā, veicinot jauna mācību satura un metodikas ātrāku ieviešanu skolās.

Ne tikai sociālo zinību, bet arī pārējo pedagogu studiju programmās kā obligāti jāietver šādi mācību kursi: 20. gadsimta Latvijas un pasaules vēsture, politikas pamati un pilsoniskā audzināšana, civilzinības.

Attīstīt dialogu un nostiprināt sadarbību starp sociālo zinību priekšmetu skolotājiem, pievēršot uzmanību mazākumtautību programmās strādājošo skolotāju iesaistei, veicināt vienotas sociālo zinību skolotāju asociācijas izveidi.

Kvalitatīvu un mūsdienīgu mācību līdzekļu sagatavošana sociālo zinību cikla priekšmetos.

Attīstīt mācību līdzekļu vērtēšanas metodoloģiju, vispirms pievēršoties sociālo zinību priekšmetu saturam un vērtīborientācijai; attīstīt jaunu mācību līdzekļu izstrādes metodiku, ietverot tajos interaktīvo apmācību, kā arī izstrādājot mācību līdzekļus elektroniskā veidā. Ievērot kompleksu pieeju izglītības standartu, paraugprogrammu un mācību līdzekļu komplektu izstrādē sociālajās zinībās un vēsturē. Veicināt dažādu autoru mācību grāmatu izmantošanu mācību procesā un iespējas iepazīties ar atšķirīgiem viedokļiem par vēsturiskajiem procesiem un to interpretāciju.

Palielināt finansējumu valsts budžetā mācību līdzekļu sagatavošanai un iegādei, paredzot attīstības projektu finansēšanu 1,5 — 2 gadiem mācību komplekta sagatavošanai.

Pilsoniskās audzināšanas programmas konceptuāla un saturiska izstrāde.

Apkopot aktīvāko skolu un pedagogu pieredzi, veidojot mūsdienu sabiedrībai pieņemamas pilsoniskās audzināšanas formas; veicināt bērnu un jauniešu līdzdalību savas skolas, pašvaldības un arī sabiedrības kopumā problēmu apzināšanā un risināšanā.

Profesionālā izglītība.

Nodrošināt profesionālajā izglītībā strādājošo pedagogu tālākizglītību un jauno pedagogu sagatavošanu darbam apstākļos, kad profesionālā izglītība tiks īstenota valsts valodā. Nodrošināt profesionālās izglītības programmām nepieciešamo mācību līdzekļu sagatavošanu valsts valodā, attīstīt metodiku darbam profesionālās izglītības programmās.

Pieaugušo izglītība

. Attīstīt latviešu valodas mācības un pilsoniskās izglītības programmas pieaugušo izglītībā, nodrošinot šādu programmu raidīšanu nacionālajos radio un TV kanālos. Sagatavot un izdot kompaktu mācību līdzekļu un izziņu literatūru par Latvijas vēstures, kultūras, konstitucionālās politiskās iekārtas un demokrātijas jautājumiem. Veicināt pieaugušo izglītības skolotāju sagatavošanu un tālākizglītību.

Mazākumtautību līdzdalības nodrošināšana.

Veicināt mazākumtautību līdzdalību izglītības programmu izstrādē un attīstīšanā, bilingvālās izglītības reformas īstenošanā, veicinot demokrātisko pašpārvaldes struktūru attīstību skolās. Pilsoniskās izglītības ietvaros attīstīt pārstāvniecības demokrātijas iemaņas, nepieciešamības gadījumā vienojoties par formalizētu līdzdalību.

2. Valoda

Valodu funkciju juridiskais nodrošinājums.

Nepieciešams valodu funkciju juridiskais nodrošinājums atbilstoši Latvijai saistošajiem starptautiskajiem dokumentiem. Jāpilnveido likumdošana valodas un mazākumtautību kultūrautonomijas tiesību jomā, kā arī nolikumi, noteikumi un instrukcijas lingvistiskās vides sakārtošanai. Jāveicina sabiedrības līdzdalība likumu izstrādē un apspriešanā. Likumdošanai jānodrošina iespējas lietot valsts valodu publiskās saskarsmes jomā visā valsts teritorijā, vienlaikus garantējot mazākumtautībām iespējas kopt savu valodu un lietot to saskaņā ar Latvijas likumdošanu.Tas palīdzētu rast līdzsvaru un stabilizēt attiecības starp valsts valodu un mazākumtautību valodām. Ja tāds līdzsvars tiks atrasts, cilvēkos mazināsies nedrošības sajūta, līdz ar to samazināsies arī savstarpējā neuzticēšanās.

Latviešu valoda kā integrācijas līdzeklis.

Latviešu valodai kā integrācijas līdzeklim jānodrošina adekvātas izteiksmes iespējas pilnīgi visās sabiedrības dzīves jomās. Jāpaplašina latviešu valodas lietotāja rīcībā esošo informatīvo materiālu — vārdnīcu, gramatiku, rokasgrāmatu u. tml. —, kā arī populārzinātniskas lingvistiskās literatūras izdošana.

Saziņas tīkla paplašināšana.

Jāpaplašina saziņas iespējas. Jāizmanto visas iespējas paplašināt saziņas tīklu latviešu valodā, veidojot kontaktus starp dažādās valodās runājošiem cilvēkiem, profesionālās organizācijas, interešu biedrības, NVO, sportā un citās jomās, lai dotu tiem iespēju lietot latviešu valodu dabiskā, savām interesēm atbilstošā vidē. Intereses veicināšanai jāizmanto pozitīvie stimuli, jāpopularizē perspektīvas idejas un sasniegumi. Tas palīdzētu līdzās juridiskajai un ekonomiskai motivācijai stiprināt arī citus valodas apgūšanas motivācijas veidus.

Latviešu valodas stāvokļa nostiprināšanā jāpiedalās un par to atbildība jāizjūt katrai ministrijai, katrai valsts iestādei un pašvaldībām, kā arī nevalstiskām organizācijām un sabiedrībai kopumā.

3. Kultūra

Kultūras tiesību precizēšana un paplašināšana.

Izstrādāt likumus "Par nacionālo kultūras mantojumu", "Par tautas mākslu" un citus likumprojektus, kas veicinātu kultūras attīstību. Pilnveidot likumdošanu par Latvijas mazākumtautību kultūrautonomijas tiesībām. Mazākumtautību kultūrautonomijas tiesības spēs īstenot tādas kultūras biedrības, asociācijas un apvienības, kuras vadīs savas kultūras entuziasti un cilvēki, kuri ir saistīti ar Latvijas tautu. Tās veicinās latviešu valodas apguvi, savu tautiešu iepazīstināšanu ar Latvijas kultūras vērtībām, ar starpetniskās saskaņas, iecietības, sadzīvošanas vēsturiskajām tradīcijām Latvijā, ar savas mazākumtautības vēsturi un kultūru. Valstij un NVO centriem jāpalīdz nacionālām kultūras biedrībām un asociācijām, kas veicina sabiedrības integrāciju.

Kultūras finansējuma uzlabošana.

Jāizstrādā jauni kultūraktivitāšu finansēšanas veidi un jānosaka kritēriji, kas nodrošinātu labvēlīgus nosacījumus kultūru dialogam, tās izpratnei un attīstībai. Izstrādāt mazākumtautību kultūras attīstības stratēģiju un palielināt finansējumu svarīgākajiem Latvijas mazākumtautību kultūras pasākumiem. Finansiāli atbalstīt pagastu, novadu, pilsētu mikrorajonu kultūras iniciatīvas, kas paplašina kultūras kontaktus starp sociālām un etniskām grupām. Atbalstīt latviešu un mazākumtautību kopējos kultūras projektus; vietējās kultūras attīstības programmas un projektus; starptautiskos kopprojektus valsts, pilsētu, novadu, pagastu līmenī.

Nodrošināt brīvbiļešu dotācijas skolēniem Latvijas vizuālās mākslas sasniegumu popularizēšanai (ietverot muzeju brīvbiļešu dotēšanu skolēniem); izstrādāt pasākumus, kuri veicinās Latvijas iedzīvotāju izpratni par Latvijas vizuālo mākslu, kā arī paplašināt iespējas visu tautību jauniešiem mācīties mākslas vidusskolās un koledžās; izvērtēt teātra un kino lomu un iespējas nacionālās pašapziņas celšanā, sabiedrības integrācijas procesu veicināšanā.

Finansiāli atbalstīt kultūrizglītojošās aktivitātes pieaugušajiem (lekcijas, kursi, bezmaksas pasākumi), kultūrvēsturiskus pētījumus un publikācijas, kā arī arhīvu, bibliotēku un muzeju vērtību saglabāšanu un popularizēšanu, enciklopēdisko izdevumu sagatavošanu un izdošanu.

Informācijas paplašināšana par kultūras dzīvi.

Pievērst preses, radio, televīzijas, grāmatniecības uzmanību latviešu un mazākumtautību kultūras aktivitātēm un to mijiedarbībai. Televīzijā latviešu valodā veidot regulāras pārraides par mazākumtautību kultūras aktivitātēm, iepazīstinot sabiedrību ar ievērojamākajiem mazākumtautību kultūras pārstāvjiem. Veidot televīzijā tematiskus raidījumus krievu valodā par latviešu kultūru. Kultūras ministrijai veicināt latviešu un mazākumtautību radošo darbinieku, mākslinieku, rakstnieku, zinātnieku, pedagogu tikšanās un publiskus dialogus par kultūras jautājumiem, kā arī kopīgas vasaras nometnes dažādu tautību kultūras aktīvistiem, sevišķi jaunatnei; plašāk atbalstīt mazākumtautībām veltīto kultūras raidījumu sagatavošanu televīzijā un radio.

Ar valsts finansējumu atbalstīt latviešu autoru darbu tulkošanu un publicēšanu mazākumtautību valodās; skolu bibliotēkām nodrošināt iespējas iepirkt kultūrorientētas grāmatas, prioritāri atbalstot lauku un mazpilsētu skolu bibliotēkas; nodrošināt iespējas publiskām bibliotēkām iepirkt grāmatas, kas vairotu Latvijas iedzīvotāju izpratni par Latvijas kultūru; izstrādāt koncepciju par kultūrinformācijas izplatīšanu ar elektronisko saziņas līdzekļu palīdzību, veicināt interneta kultūrprojektus.

Kultūras dialoga paplašināšana.

Veicināt pasākumu organizēšanu, kas ļautu mazākumtautību pārstāvjiem aktīvāk iesaistīties pašdarbības kultūraktivitātēs; atbalstīt mazākumtautību dienas Rīgā un citās pilsētās, kur var atjaunoties šo mazākumtautību kultūras dzīve; atbalstīt pasākumus, kuri palielinātu mazākumtautībām piederošo cilvēku kompetenci par latviešu tautas kultūrvērtībām un latviešu izpratni par Latvijā dzīvojošo mazākumtautību kultūrvērtībām. Atbalstīt Latvijas līdzdalību ES un EP kultūras programmās, Eiropas valstu kultūras vērtību popularizēšanā.

Ceturtā nodaļa

Informācija

Mūsdienīga valsts pārvalde un sabiedrības demokrātiska attīstība nav domājama bez plašas un efektīvas informācijas apmaiņas. Tikai ātra, precīza un pietiekama apjoma informācijas izplatība var nodrošināt sabiedrības attīstību.

Neaizstājama loma informācijas apritē ir masu saziņas līdzekļiem. Brīvās preses iespējas ir novērtējusi sabiedriskā doma. Aptauju rezultāti Latvijā liecina, ka reitingu tabulā masu saziņas līdzekļi ieņem vadošās vietas.

Nozīmīga vieta informācijas apritē ir ierādāma informācijai, kas iegūta zinātnisku pētījumu rezultātā. Sabiedrības integrācija būs veiksmīgāka un saliedēta, pilsoniska sabiedrība Latvijā veidosies tad, ja integrācijas process būs zinātniski pamatots, ja institūcijas, kas pieņem integrāciju ietekmējošus lēmumus, ievēros zinātnieku ieteikumus.

I. Mērķi

• Masu saziņas līdzekļi.

Veicināt netraucētu informācijas plūsmu valstī, nodrošinot ikviena Latvijas iedzīvotāja tiesības saņemt objektīvu un vispusīgu informāciju, iesaistīties informācijas apmaiņā; izstrādāt informācijas politiku, kura, balstoties uz vārda, preses un citām demokrātiskajām brīvībām, sekmētu valsts un sabiedrības integritāti, valsts un pašvaldību darbības informatīvo atvērtību. Lai sasniegtu šos mērķus, sekmēt jaunās informācijas tehnikas apgūšanu un izmantošanu.

• Zinātniskā informācija.

Veikt pētījumus visos svarīgākajos sabiedrības integrācijas virzienos; periodiski precizēt integrācijas uzdevumus atbilstoši iegūtajai praktiskajai rīcības pieredzei un zinātnisko pētījumu rezultātiem; veicināt ar sabiedrības integrāciju saistīto humanitāro, sociālo un izglītības zinātnes attīstību Latvijā, zinātnisko atziņu pieejamību plašai sabiedrībai un šo zinātņu pārstāvju aktīvu līdzdalību integrētas sabiedrības un demokrātiskas valsts veidošanā; informācijas telpā nostiprināt zinātniski pamatotu un racionāli argumentētu informāciju.

II. Situācijas un problēmu apraksts

1. Masu saziņas līdzekļi

Informācijas pieejamība.

Pilsoniska līdzdalība paredz informētību. Cilvēka tiesības iegūt un izplatīt informāciju ir kļuvusi par vienu no mūsu gadsimta demokrātiskas sabiedrības galvenajām iezīmēm. Latvijā šīs tiesības varēja tikt īstenotas tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Mūsu sabiedrības informācijas brīvības apziņa vēl tikai veidojas, pakāpeniski pārvarot no padomju laikiem mantoto attieksmi pret informāciju un tās iespējām sabiedrībā. Demokrātiskas valsts pilsoņa tiesības iegūt informāciju drīkst ierobežot tikai stingri noteiktos gadījumos: saglabājot valsts tiesības sargāt savus noslēpumus, no kā atkarīga tās drošība, respektējot citu personu tiesības un vēl dažos citos gadījumos.

Pagaidām informācijas pieejamība Latvijā nav pietiekama, valdība un tās institūcijas nav pievērsušas vajadzīgo uzmanību iedzīvotāju informēšanai. Varas mehānisms nav pārskatāms. Tas ir viens no valsts un iedzīvotāju atsvešinātības iemesliem.

Informācijas telpa.

Latvijā pastāv nosacīti divas informācijas telpas daļas, kuras aptver attiecīgi latviski un krieviski runājošās auditorijas. Atšķirīgās informācijas telpas daļas saista preses izdevumi, radio un TV pārraides, proti, tā informācijas aprite, kura ir piesaistījusi gan latviešu, gan arī nelatviešu interesi.

Ieskatu par informācijas apriti un informācijas telpas sadalījumu pēc valodas principa var iegūt no atsevišķiem pētījumiem. Piemēram, saskaņā ar LU Komunikācijas un žurnālistikas katedras 1998. gada jūnijā veiktās ekspertu aptaujas un masu saziņas līdzekļu materiālu satura analīzes atskaiti, kā arī balstoties uz Baltijas mediju pētījumiem, Latvijā avīzes lasa ap 85% pilsoņu un ap 80% nepilsoņu. Latviešu auditorijā izteikti populārs bija laikraksts "Diena", kuru vismaz reizi nedēļā lasīja nedaudz mazāk par pusi no tiem lasītājiem, kuri lasa laikrakstus latviešu valodā. Seko "Lauku Avīze","Rīgas Balss", "Neatkarīgā Rīta Avīze" un citi laikraksti. Krievu valodā iznākošajiem laikrakstiem 1998. gadā nebija izteikta līdera. Aptuveni līdzīgās pozīcijās bija "Čas", "Panorama Latvii", "SM", krievu "Diena". Šo laikrakstu auditoriju veidoja ap 20% – 25% no tiem lasītājiem, kuri lasīja krievu valodā iznākošos laikrakstus. 1998. gada beigās līdera pozīcijas krievu laikrakstu vidū ieguva "Panorama Latvii" ar vairāk nekā 30 000 eksemplāru tirāžu.

Saskaņā ar iepriekš minētajiem pētījumiem vislielākā auditorijas pārklāšanās bija divvalodu laikrakstiem — "Diena" un "Rīgas Balss". Turklāt ap 4% nelatviešu regulāri un 7% vismaz reizi nedēļā lasīja "Dienu" latviešu valodā. Protams, jāpatur prātā arī tas, ka krievu valodā iznākošos laikrakstus lasa arī latvieši. Vienas valodas izdevumu vidū abās auditorijās populāri bija tādi laikraksti kā "Dienas Bizness" — 86% latvieši un 14% nelatvieši, "Latvijas Vēstnesis" — attiecīgi 70% un 30%, "Biznes i Baltija" (17% un 83%).

Salīdzinoši vairāk informācija pārklājas radio klausītājiem un televīzijas skatītājiem. Piemēram, aptuveni trešdaļa nelatviešu skatās latviešu valodā notiekošos TV raidījumus. Galvenais kavēklis informācijas apmaiņā ir nepietiekamās latviešu valodas zināšanas, latviešu valodā notiekošo raidījumu orientācija tikai uz latviešu auditoriju u. tml.

Tajās informācijas telpas daļās, kuras nepārklājas, dominē atšķirīgas tēmas. Dažreiz pat tajos gadījumos, kad informācija tematiski pārklājas, bieži tiek aizstāvētas atšķirīgas, nereti — pretējas pozīcijas.

Daļa Latvijas iedzīvotāju vēl joprojām atrodas Krievijas informācijas telpas ietekmē, un Krievijas informācijas avotiem joprojām ir liela nozīme šo iedzīvotāju apziņas veidošanā. Daudziem materiāliem, ko publicē vairāki Latvijā krievu valodā iznākošie preses izdevumi, ir raksturīga skepse, aizvainojums, ironija.

Latviešu un krievu valodā iznākošās preses materiālu saturs un ievirze dažkārt saskan sociālo problēmu un vietējās dzīves notikumu, sporta un kultūras dzīves notikumu atspoguļojumā, kā arī kritizējot valdību un Saeimu. Bieži atšķiras pieeja ārpolitiskiem notikumiem: krieviski rakstošajā presē šī informācija lielā mērā balstās uz Krievijas ziņu aģentūru materiāliem un atspoguļo Krievijas nostāju. Uz latviski runājošo auditoriju orientētajos masu saziņas līdzekļos ārpolitiskās ziņas vairākumā gadījumu iegūtas Rietumu ziņu aģentūru materiālos, un to izklāsts visumā saskan ar valsts oficiālo ārpolitiku.

Masu saziņas līdzekļu informācijas politiku Latvijā lielā mērā nosaka ekonomiskie apstākļi. Šie apstākļi negatīvi ietekmē vairāku sabiedrības attīstībai būtisku izdevumu pastāvēšanu. Sakarā ar sabiedrības sociālo noslāņošanos, zemo dzīves līmeni daudziem Latvijas iedzīvotājiem nav pietiekami plašas pieejas daudzveidīgiem informācijas avotiem. Tas mazina viņu spēju orientēties pašreizējos apstākļos un līdzdarboties sabiedrības dzīvē.

Likumdošana.

Cilvēka tiesības iegūt un izplatīt informāciju ir nostiprinātas Latvijas Satversmē. Masu saziņas līdzekļu darbību Latvijas Republikā regulē likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" (pieņemts 1990. gadā) un Radio un televīzijas likums (pieņemts 1995. gadā, ar izmaiņām 1996., 1997. un 1998. gadā; saskaņots ar attiecīgām ES direktīvām). 1998. gadā Saeima pieņēma "Informācijas atklātības likumu", kas nosaka informācijas pieejamību visos, izņemot dažus likumā stingri noteiktus, gadījumus.

Jaunās tehnoloģijas.

Tautsaimniecības un sabiedrisko procesu attīstību mūsu zemē, kā arī ārpus tās lielā mērā nosaka tas, cik prasmīgi spējam piedalīties globālajā informācijas apmaiņā, cik efektīvi izmantojam jaunās tehniskās iespējas. Informācijas tehnoloģiju attīstība Latvijā galvenokārt notiek uz komerciāliem pamatiem. Valsts loma nacionālo kultūras vērtību aizsardzībā un nacionālo interešu nodrošināšanā informācijas telpas globalizācijas apstākļos pagaidām ir nenoteikta. Tas attiecas arī uz latviešu valodas lietojumu šajos apstākļos.

2. Zinātniskais atbalsts

Zinātnes līdzšinējo iesaistīšanos Latvijas informācijas telpā un zinātnieku devumu sabiedrības integrācijas veicināšanai ir ierobežojis zinātnes vispārējais stāvoklis Latvijā — nepietiekamais budžeta finansējums nav pavēris zinātnei attīstības iespējas. Zinātnes, kuras veidojušās jau iepriekšējos gadu desmitos, tostarp — humanitārās zinātnes, ir spiestas risināt tradīciju pēctecības un izdzīvošanas problēmas. Tā kā šīs zinātnes vairākumā gadījumu ir retrospektīvi orientētas, to devums uz nākotni orientētai sabiedrības integrācijai ir pastarpināts.

Sociālās zinātnes varēja sākt veidoties galvenokārt tikai pēc padomju iekārtas likvidēšanas un cenzūras atcelšanas. Līdz šim šo zinātņu potenciālās iespējas sabiedrības attīstības veicināšanai ir izmantotas nepilnīgi. Jaunu nozaru izveidei un attīstībai ir pietrūcis finansiālā atbalsta. Atsevišķus sociālo zinātņu projektus ir finansējuši dažādi starptautiskie zinātnes attīstību veicinošie fondi.

Zinātne Latvijā nav kļuvusi par sabiedrībā un valsts institūciju respektētu cilvēka intelektuālās darbības veidu, tās ietekme uz sabiedrības un valsts attīstību ir bijusi vāja. Neaktīva un nepietiekami mērķtiecīga ir bijusi zinātnes politika — tā nav spējusi ietekmēt politiskos lēmumus un apzināt patiesību, ka bez zinātnes līdzdalības sociālais progress nav iespējams. Latvijā nav izveidojies sociālo zinātņu centrs, kas spētu kalpot par paraugu turpmāko sociālo zinātņu attīstībai Latvijā. Par tādu nav kļuvusi neviena augstskolu katedra, ne arī — zinātniskās pētniecības institūts.

Sabiedrības integrācijas priekšnoteikumu un integrācijas procesa izpēte ir multidisciplināras pieejas uzdevums. Līdz šim dažādu zinātņu pārstāvji sabiedrības integrācijas tēmai ir pievērsušies samērā maz, to sadarbība ir bijusi epizodiska. Nepietiekami koordinētie un izvērstie zinātniskie pētījumi par sabiedrības integrāciju ir bijuši par iemeslu plaši izplatītajai sabiedrības integrācijas iespēju nenovērtēšanai un tās būtības neizpratnei. Zinātniskās atziņas nav spējušas ieņemt vērā ņemamu vietu sabiedriskās domas apritē. Iepriekš minēto iemeslu dēļ sabiedriskā doma nereti ir vairāk pakļauta stereotipiem un aizspriedumiem nekā racionālai domāšanai un izpratnei par sabiedrības integrācijas reālajām iespējām un arī reālajām grūtībām.

Sabiedrības integrācijai veltītās līdzšinējās publikācijas Latvijā sniedz informāciju par atsevišķiem sabiedrības integrācijas aspektiem. Trūkst nozīmīgu publikāciju par sabiedrības integrācijas daudzveidīgā satura kopsakaru, par sabiedrības integrācijas nozīmi, tās mērķiem un uzdevumiem.

Kā pozitīvus izņēmumus šajā sakarā var minēt atsevišķus piemērus. Aktīvi Latvijas valsts valodas politikas veidošanā ir piedalījušies valodnieki. Lingvistiskie pētījumi un sabiedriskās domas rosināšana kopsakarā ar lingvistisko likumdošanu, valsts un pašvaldību institūciju rosību, latviešu valodas apguves programmu izplatību ir ietekmējuši pārmaiņas valodas situācijā, kuras notikušas pēc neatkarības atjaunošanas. Tieši pārmaiņas valodas situācijā ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, kas pavēris ceļu sabiedrības integrācijas iespējamībai uz latviešu valodas pamata.

Teorētiskie, politiskie un vēsturiskie sabiedrības integrācijas jautājumi aplūkoti darbos par etnopolitiku un nacionālajām attiecībām. Par šo tēmu publicēts vairāk nekā desmit grāmatu un daudzi raksti, kas veltīti etnosituācijas analīzei Latvijā, etnisko minoritāšu vēsturei un tās saistībai ar mūsdienām, pilsoņu vienotībai un valsts nācijas tapšanai. Publikācijas ir ļāvušas iepazīties ar citu valstu, — tostarp ar Baltijas valstu — etnopolitisko pieredzi un pārliecināties, ka saliedēta pilsoniska sabiedrība nav iespējama, balstoties uz etnocentrisku ideoloģiju. Šo atziņu ietekmē Latvijas sabiedrības integrācijas pamatā ir likta pilsoniskā integrācija un tās prioritāte attiecībā pret etnisko integrāciju.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas attīstījusies no cenzūras atbrīvotā socioloģija. Regulāri tiek veikti dažādi socioloģiskie pētījumi, kurus finansē vietējie un ārvalstu pasūtītāji. Iegūti un uzkrāti daudzi vērtīgi empīriskie dati, tostarp — par sabiedrības integrācijas atsevišķiem aspektiem. 1997. gada beigās un 1998. gadā sākumā tika veikta plaša Latvijas iedzīvotāju aptauja, ekspertu aptauja, kā arī masu saziņas līdzekļu satura analīze par pilsoniskas sabiedrības attīstības iespējām Latvijā. Šie pētījumi ievadīja Sabiedrības integrācijas koncepcijas izstrādi, un iegūtie dati izmantoti, lai apzinātu integrācijas priekšnoteikumus un iespējamos šķēršļus Latvijā.

Tomēr uzkrātie empīriskie socioloģiskie dati netiek analizēti un vērtēti kopsakarā. Tas apgrūtina iespēju apzināt sabiedrības izmaiņu tendences un iegūt priekšstatu par šo izmaiņu savstarpējām ietekmēm. Samērā reti tiek publicēti socioloģiskas ievirzes darbi. Sabiedrības integrācijas sakarā iespējams uzrādīt tikai atsevišķus sociologu publicētos rakstus. Pārsvarā socioloģisko pētījumu dati ir pieejami tikai pētījuma pasūtītājam un pētījuma veicējam, un nav pieejami plašākam interesentu lokam.

Pilsoniskas sabiedrības veidošanās un sabiedrības integrācijas vēsturiskās pieredzes aplūkojumam, vēsturiskās atmiņas ietekmei uz sabiedrības integrācijas procesu maz pievērsušies vēsturnieki. Pilsoniskās demokrātiskās sabiedrības veidošanās panākumus un grūtības 1918. — 1940. gada periodā aizsāka pētīt vairāki ārzemēs dzīvojoši vēsturnieki, taču šai pieejai pēc neatkarības atjaunošanas nav turpinājuma.

Trūkst teorētisko pētījumu par sabiedrības integrācijas ekonomiskajiem aspektiem. Sabiedrības integrāciju ietekmē indivīda sociāli ekonomiskais statuss, kopējais sabiedrības sociāli ekonomiskais attīstības līmenis, valsts ekonomiskā orientācija u. tml. Sabiedrību nereti šķeļ atšķirīga izpratne par notiekošajiem sociāli ekonomiskajiem procesiem, ekonomisko reformu mērķiem, indivīda līdzdalības iespējām.

Politikas zinātne Latvijā vēl nav izveidojusies. Mums ir maz kvalificētu politikas zinātnieku, kuri nodarbotos ar pētniecības darbu; nav izveidojušies politikas zinātnes centri. Visbiežāk par politiku spriež, šos procesus analizē un vērtē paši politiķi vai arī žurnālisti. Par aktīviem politikas zinātni un sabiedrisko domu rosinošiem centriem nav kļuvušas universitātes, kurās izveidotas politoloģijas katedras. Šo katedru mācībspēki samērā reti piedalās politiskās diskusijās.

Netiek gatavoti arī atbilstošas kvalifikācijas pētnieki. Zinātniskā darba zemais atalgojums ir par iemeslu tam, ka humanitārajai, sociālajai un izglītības pētniecībai (un zinātnei vispār) netiek piesaistīti jauni speciālisti un izstrādātas jaunas pētniecības tēmas un programmas, kas nepieciešamas Latvijas valsts un Latvijas sabiedrības attīstības veicināšanai un ko finansētu Zinātnes padome.

Latvijā ir maz zinātniskas ievirzes žurnālu (periodisko izdevumu), kuros iespējams publicēt zinātniskus vai populārzinātniskus rakstus.

III. Galvenie rīcības virzieni

1. Masu saziņas līdzekļi

Informācijas pieejamības nodrošinājums.

Jāizstrādā informācijas politika, kas veicinātu sabiedrības integrāciju un vienotas informācijas telpas izveidi. "Informācijas atklātības likumam" jākļūst par reālu spēku, kas spēj apmierināt sabiedrības vajadzības pēc informācijas aprites. Jāveic izglītošanas darbs sabiedrībā, tostarp — žurnālistu vidū, lai apzinātu tiesības, ko paver šis likums.

Valsts un pašvaldības struktūru pienākums ir izplatīt iedzīvotājiem aktuālu un viņu pilsoniskajai līdzdalībai nepieciešamo informāciju, negaidot, kamēr tā tiek speciāli pieprasīta. Jāuzlabo valsts institūciju koordinācija informācijas gatavošanā un izplatīšanā.

Informācijas telpa.

Būtiska nozīme vienotas informācijas telpas izveidē ir cittautiešu panākumiem latviešu valodas apguvē. Latviešu valodas zināšanas ļauj pārvarēt valsts valodas nezināšanas dēļ pastāvošo barjeru informācijas apritē un iepazīties ar latviešu valodā iznākošo presi, klausīties radio un skatīties TV raidījumus. Masu saziņas līdzekļiem jāpievērš lielāka uzmanība sabiedrības integrācijas tēmai.

Valstij jāveicina sabiedriskā radio un televīzijas attīstība, vienlaikus gādājot par to politisko neitralitāti. Jāpalielina žurnālistu profesionālo organizāciju loma masu saziņas līdzekļu darbā. Sabiedrības integrācijas sakarā jāpalielina atbalsts mācību programmām, kas saistītas ar žurnālistu sagatavošanu un citu specialitāšu studentu iepazīstināšanu ar masu saziņas līdzekļu iespējām veicināt sabiedrības integrāciju. Jāpalielina Latvijas radio un TV tehniskās iespējas, lai Latvijas valsts radio un TV pārklājums aptvertu visu LR teritoriju. Elastīgi jāīsteno radio un TV raidlaiku sadalījums valsts valodā un citās valodās, jāievēro reālā valodas situācija konkrētajā reģionā, par mērķi izvirzot informācijas pieejamību klausītājam. Sevišķa vērība jāveltī reģionālajiem masu saziņas līdzekļiem. To attīstībai nepieciešams izstrādāt konkrētas, vietējiem apstākļiem atbilstīgas integrācijas programmas.

Jāveicina daudzu un dažādu preses izdevumu pastāvēšana. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu daudzpusīgas un objektīvas informācijas pieejamību plašai auditorijai. Jācenšas nepieļaut kāda masu saziņas līdzekļa monopolstāvokli noteiktā informācijas segmentā. Jāuzlabo sadarbība ar valstīm, kuras gatavo raidījumus saviem Latvijā dzīvojošiem tautiešiem. Arī šie raidījumi varētu kalpot cittautiešu integrācijai Latvijas sabiedrībā.

Jāveicina informācijas izplatība par tādiem kultūras, mākslas un sporta pasākumiem, kuri vieno Latvijas sabiedrību. Jebkuras tautības Latvijas pārstāvju starptautiskie panākumi šajās jomās ir Latvijas vizītkarte ārzemēs. Tas ir spēcīgs un efektīvs, taču iekšzemē pagaidām maz izmantots potenciāls sabiedrības integrācijai.

Jāatgādina, ka arī cittautieši piedalījās Latvijas neatkarības izcīnīšanā un atjaunošanā, jāveicina diskusijas par vēsturi masu saziņas līdzekļos, sekmējot vienota skatījuma veidošanos. Nedrīkst ļaut kultivēt uzskatu, ka Latvijas valsts izcīnīšana un aizstāvēšana ir tikai latviešu jautājums. Latvijas tēla veidošanā jāiesaista cittautieši. Jāveicina patriotisko jūtu audzināšana arī ar masu saziņas līdzekļu palīdzību, tostarp — cittautiešiem veltītajos raidījumos.

Plašāk jāizmanto ES tematika kā viens no integrāciju stimulējošiem faktoriem. Tas veicams paralēli ar Latvijas sabiedrības informēšanu par ES. Latvijas sabiedrība jāiepazīstina ar citu valstu pieredzi integrācijas veicināšanā. Mums ir svarīgi iepazīties gan ar šo valstu veiksmju, gan neveiksmju pieredzi.

Jaunās tehnoloģijas.

Plašāk jāizmanto informatizācijas rezultātā radušās iespējas sabiedrības integrācijas mērķu sasniegšanā. Sabiedrības reālu iespēju izmantot jaunākās informācijas tehnoloģijas nosaka galvenokārt divi faktori: tehniskais (tīklu un aparatūras) nodrošinājums un lietotāju gatavība (spēja) to izmantot. No šiem faktoriem izriet nepieciešamība veidot atbilstošu politiku tehniskā nodrošinājuma un izglītības jomā, tostarp — integrācijas mērķu sasniegšanai.

2. Pētniecības darba virzieni

Socioloģija.

Lai sabiedrības integrācija būtu atklāts un kontrolējams process, lai valsts institūcijām un publiskai domai būtu pieejami dati par sabiedrības integrācijas reālo gaitu, nepieciešams veikt operatīvus socioloģiskos pētījumus dažādos integrācijas virzienos, bet ik pēc dažiem gadiem — vispusīgus un kompleksus pētījumus par integrācijas procesu kopumā. Jārūpējas par uzkrāto datu vispusīgu analīzi un jāinformē sabiedrība par veiktajiem pētījumiem un to rezultātiem.

Socioloģiskie pētījumi veicami divos galvenajos virzienos. Pirmkārt, socioloģijas uzdevums ir iegūt un analizēt informāciju par integrācijas sociālo mehānismu darbību, par nosacījumiem un apstākļiem, kas veicina un kas kavē integrāciju. Otrkārt, jāveic sabiedriskās domas pētījumi, kas informē par iedzīvotāju nostāju, nostādnēm, attieksmi pret notikumiem, procesiem, institūcijām sabiedrības integrācijas sakarā. Balstoties uz socioloģisko pētījumu iestrādnēm, nepieciešams noteikt integrācijas indikatorus, kas ļautu koncentrētā veidā apzināt un vērtēt integrācijas norišu dinamiku laika gaitā.

Politikas zinātne.

Demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības neatņemama sastāvdaļa ir politikas zinātnes līdzdalība tajā. Politikas zinātnei jāattīstās pašai un jāveicina arī pilsoniski un politiski integrētas sabiedrības veidošanās. Politikas zinātnes uzdevums ir veikt pētījumus par politiskā procesa attīstību Latvijā un informēt par šo pētījumu rezultātiem sabiedrību. Galvenie politikas zinātnes pētniecības virzieni saistāmi ar pētījumiem par pilsoņa un valsts institūciju attiecībām, proti par atsvešinātības pārvarēšanu starp pilsoni un valsts varas tiešajiem īstenotājiem, par iespējamajām izmaiņām politiskajās vērtībās un vērtīborientācijās, par politisko partiju gatavību sadarboties ar jaunpilsoņiem u. tml.

Etniskie pētījumi.

Cilvēku interese par savu etnisko identitāti vienmēr būs jutīga daudznacionālās Latvijas sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Pilsoniskā integrācija demokrātiskas un nacionālas valsts apstākļos ir saistīta ar etniskajām identitātēm.

Sabiedrības integrāciju var apdraudēt etniskās nesaskaņas un etniskie konflikti. No etnopolitiskā redzējuma šādus saspīlējumus un konfliktus var izraisīt divējāda rakstura cēloņi. Pirmkārt, tos var izraisīt latviskās identitātes apdraudētības izjūtu kāpinājumi. Otrkārt, — nacionālo minoritāšu etniskās identitātes apdraudētības noskaņojums. Etnopolitisko pētījumu uzdevums ir laikus apzināt un paredzēt iespējamo etnisko nesaskaņu cēloņus un izstrādāt rekomendācijas to novēršanai.

Valodniecība.

Nepieciešams turpināt pētījumus par valodu lietošanu un attieksmi pret dažādām valodām teritoriālā, demogrāfiskā un sociālā aspektā. Noteikt prioritātes latviešu valodas izpētei saistījumā ar aktuāliem uzdevumiem sabiedrības integrācijā. Darboties normu avotu veidošanā un terminoloģijas attīstībā. Sevišķa uzmanība pievēršama Latvijas sabiedrības informēšanai par valodas politikas pamatprincipiem, par Latvijas valodu situāciju un lingvistisko likumdošanu, kā arī par ārvalstu pieredzi valodu situācijas valstiskā regulēšanā.

Jāīsteno Latvijas valodu situācijas monitorings, jāpēta integrācijas lingvistisko aspektu un lingvistiskās likumdošanas atbilstība pārmaiņām valodas situācijā.

Ekonomika.

Regulāri pētījumi par sabiedrības integrācijas un tautsaimniecības attīstības mijiedarbību pavērtu iespēju integrācijas šķēršļu novēršanai izmantot ekonomiskos mehānismus. Sevišķi aktuāli ir pētījumi par ekonomiskās un sociālās stratifikācijas atkarību no tautsaimniecības attīstības un orientācijas, pētījumi par tautas labklājības līmeņa izlīdzināšanos dažādu sociālo slāņu pretrunu novēršanā un vidusslāņa veidošanā, par līdzsvarota ilgtermiņa sociāli ekonomiskās attīstības modeļa izstrādi.

Kulturoloģija.

Sevišķa nozīme kultūras pētniecībā pašreizējā laika posmā ir pētījumiem par kultūras tautsaimniecisko nodrošinājumu — kopīgās kultūrtelpas ekonomiskās lietderības un līdz ar to — kultūras attīstības veicināšanu tirgus ekonomikas apstākļos.

Kopīgās kultūrtelpas veidošana un attīstība ir atkarīga no sabiedriskās domas attieksmes pret kultūru, tā ir atkarīga no cilvēku gatavības iekļauties nacionālās kultūras vidē. Kopīgajai kultūras telpai ir savas, tai raksturīgās funkcionēšanas sakarības. Informāciju par šo sistēmu, tās struktūru un pārmaiņām tajā var iegūt ar kultūrsocioloģisko pētījumu palīdzību.

Kultūrfilozofijas uzdevums ir rosināt lielāku paļāvību savai nacionālajai kultūrai, tās nozīmes izpratnei, argumentiem par labu nacionālajai kultūrai kultūru mijiedarbības, globalizācijas un konkurences cīņas apstākļos. Kultūrfilozofijai jāpēta Latvijas specifika Eiropas integrācijas procesu kontekstā.

Psiholoģija.

Sabiedrības integrācija ir psiholoģiski caurstrāvota daudzās tās izpausmēs un veidos. Psiholoģiskie pētījumi ir sevišķi nozīmīgi tā iemesla dēļ, ka sabiedrības integrācija paredz individuālās attieksmes prioritāti. Tādējādi no psiholoģiskā viedokļa ir nozīmīgi pētīt faktorus, kas Latvijas specifiskajā sociokulturālajā kontekstā psiholoģiski kavē vai arī veicina katra indivīda iesaistīšanos integrētas sabiedrības dzīvē.

Svarīgi ir identitātes pētījumi, šajā gadījumā — pētījumi par etnisko un pilsonisko identitāti, par nosacījumiem, kas kavē vai veicina indivīda spēju identificēties kā Latvijas pilsonim vai Latvijas iedzīvotājam. Nozīmīgi ir salīdzinošie pētījumi monoetniskajā un multietniskajā vidē, tostarp — skolās. Šo pētījumu rezultāti ir jāsalīdzina ar pieaugušo attieksmēm viendabīgā etniskā vidē un multietniskā vidē. Svarīgi ir uzsākt ilglaicīgus pētījumus par pilsoniskās atbildības veidošanās un attīstības procesu.

Demogrāfija.

Latvijā turpinās iedzīvotāju kopuma depopulācija. Līdzšinējā demogrāfiskā politika nav spējusi ietekmēt procesus sabiedrībā, lai novērstu (minimizētu) demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos. Demogrāfiskās krīzes turpināšanās un padziļināšanās draud izraisīt jaunu imigrācijas laikmetu Latvijā, līdzko tautsaimniecības attīstība pieprasīs jaunas darba rokas. Arī zemais iedzīvotāju blīvums var būt par iemeslu jaunam imigrācijas periodam.

Viens no svarīgākajiem demogrāfijas uzdevumiem ir pētīt etniskā sastāva izmaiņas iedzīvotāju dabiskās kustības, migrācijas un asimilācijas sakarā, kā arī demogrāfisko procesu (laulātības, dzimstības, mirstības u.c. ) etnisko diferenciāciju, etniski jauktās (laulības) ģimenes, etniskās asimilācijas virzienus un intensitāti. Sevišķa vērība jāveltī demogrāfisko prognožu izstrādei, tostarp — etniskajai dimensijai.

Vēsture.

Vēstures zinātnes pienākums ir sniegt objektīvas ziņas par aizgājušajiem laikiem, sekmēt pagātnes pieredzes apzināšanos mūsdienās.

Vēstures zinātnes uzdevums ir pētīt un vērtēt sabiedrības integrācijas pieredzi Latvijas Republikā 1918. — 1940. gadā: dažādu sociālo grupu un sociālo institūtu attieksmi pret Latvijas valsti un Latvijas tautu, integrācijas panākumus un neveiksmes, sabiedrības vienotību neatkarības zaudēšanas un represiju laikā. Jāpievēršas padomju un nacistiskās okupācijas vēstures pētījumiem sabiedrības integrācijas sakarā. Aktuāls un neatliekams vēsturnieku uzdevums ir Latvijas tautas un demokrātiskas pilsoniskas sabiedrības veidošanās procesa izpēte pēc neatkarības atjaunošanas.

Izglītības pētījumi.

Jaunā paaudze sistematizētus demokrātiskos un nacionālos vērtībuzskatus iegūst skolā — civilzinību, kultūrzinību, vēstures, ekonomikas pamatu, valodu stundās un pilsoniskās audzināšanas pasākumos. Skolēnu un studentu vērtīborientāciju, viņa pilsoniskās prasmes var apzināt ne vien ar vērtējumu palīdzību desmit ballu sistēmā, bet arī — ar izglītības pētījumu metodēm un paņēmieniem. Nepieciešams uzsākt skolās izmantotās mācību literatūras statistisku un saturisku analīzi, lai sagatavotu konceptuālu un metodisku pamatu jaunu mācību grāmatu izstrādei.

Bilingvālās izglītības reformas sākumposmā katra skola meklē savu — skolai, skolēniem un vecākiem atbilstošāko bilingvālās izglītības programmu. Ne vienmēr to ir vienkārši atrast. Kļūdu un maldu metodes izraisītos sarežģījumus var apsteigt un novērst izglītības pētījumi. Tie var sniegt ne tikai neaizstājamu palīdzību topošajām bilingvālajām skolām izglītības procesa sakārtošanā, bet arī — piesaistīt vecāko klašu skolēnus pētniecības darbam, radot interesi par sociālajām zinātnēm jau skolas gados.

Centralizētie eksāmeni paver iespējas arī pētniecības un analītiskajai darbībai, proti, iespēju izzināt un vērtēt izglītības rezultātus bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem. Jānodrošina līdzdalība starptautiskajos civilzinību pētījumos.

Izglītības pētījumi ir multidisciplināras pieejas uzdevums, tajos jāsadarbojas sociologiem, psihologiem, valodniekiem, pedagogiem un citu zinātņu speciālistiem.

Citi integrācijas garīguma atbalsta virzieni.

Sabiedrības integrācijai ir liela garīga un morāla kapacitāte. Tā rosina ikvienu ieņemt toleranta, iejūtīga, saprotoša, atvērta cilvēka pozīciju. Tomēr integrācija prasa arī pilnveidot sevi, lai kontaktos ar citādi domājošajiem un ar cilvēkiem, kuri pieder pie citas etniskās identitātes, saglabātu savu pārliecību un gara stiprību, savu spriedumu un uzvedības patstāvību.

Katra humanitāro un sociālo zinātņu atziņa un atbalsts integrācijai ir nozīmīgs ieguvums. Katrai zinātnei un garīguma rosinājumam ir savas iespējas un savs ieguldījums. Filozofija, ētika, teoloģija rosina ne vien pētīt un skaidrot esošos procesus, bet arī apjēgt un veidot pasauli saskaņā ar to, kādai tai jābūt. Integrētai sabiedrībai ir jābūt garīgi līdzsvarotai un morālai sabiedrībai.

Piektā nodaļa

Īstenošanas mehānismi

Sabiedrības integrāciju var sekmēt mērķtiecīgi izveidota valsts institūciju sistēma, kas sadarbojas ar pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām. Ikvienas valsts amatpersonas pienākums ir sekmēt sabiedrības integrāciju.

I. Mērķi

• Nodrošināt sabiedrības integrācijai institucionālu atbalstu, izveidot attiecīgu institūciju sistēmu integrācijas procesa koordinēšanai; nodrošināt valsts institūciju darbību, kas veicinātu sabiedrības integrācijas mērķtiecīgu un neatgriezenisku norisi.

• Veicināt sabiedrības iesaisti un līdzdalību valstisko lēmumu pieņemšanas procesos gan valsts, gan pašvaldību līmenī, tādējādi mazinot iedzīvotāju atsvešinātību no valsts un stiprinot demokrātijas principu ievērošanu.

• Attīstīt sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām un dažādām interešu asociācijām, lai pakāpeniski deleģētu tām atsevišķas valsts institūciju funkcijas, kas saistītas ar sabiedrības integrāciju.

• Izveidot sabiedrības integrācijas fondu un uzsākt tā darbību.

II. Situācijas un problēmu apraksts

Valstī jau ir institūcijas, kuru darbība tieši vai pastarpināti saistīta ar sabiedrības integrācijas potenciāla uzturēšanu un nostiprināšanu. Latvijā tādas ir Izglītības un zinātnes ministrija (Sabiedrības integrācijas nodaļa, Latviešu valodas apguves valsts programma), Tieslietu ministrija (Naturalizācijas pārvalde, Nacionālo lietu nodaļa, Valsts valodas centrs), Iekšlietu ministrija (Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Imigrācijas policijas pārvalde), Kultūras ministrija un citas valsts institūcijas.

Tomēr pašlaik funkcionējošās valsts institūcijas nespēj nodrošināt sabiedrības integrācijas problēmu sekmīgu (kompleksu) risinājumu. Nav iedibināta pietiekama sadarbība starp valsts institūcijām, kas atbildīgas par sabiedrības integrāciju, un sabiedriskajām organizācijām, lai kopīgi risinātu ar sabiedrības integrāciju saistītās problēmas un koordinētu sabiedrības integrācijas procesa virzību, veidojot pilsonisko sabiedrību. Latvijas valstisko institūciju struktūrā nav izveidota institūcija, kas koordinētu Latvijas sabiedrības integrācijas programmas izpildi.

Nepietiekami tiek īstenota valsts varas institūciju saikne ar sabiedrības pārstāvjiem — sabiedriskajām organizācijām. Iedzīvotāji maz iesaistās sabiedriskajās organizācijās. Kaut arī iedzīvotāji nav apmierināti ar pieņemtajiem valsts institūciju lēmumiem, tomēr viņi neredz reālu iespēju ietekmēt šos lēmumus, tostarp — ar sabiedrisko organizāciju starpniecību. Nepietiekama ir valsts institūciju aktivitāte, organizējot konsultācijas ar sabiedriskajām organizācijām pirms lēmumu pieņemšanas.

Ar sabiedrības integrācijas uzdevumiem savā darbībā saskaras pašvaldību institūcijas. Ja salīdzina uzticēšanos pašvaldībām un valsts galvenajām institūcijām, iedzīvotāji vairāk uzticas pašvaldībām nekā valsts institūcijām. Pēdējā laikā pašvaldības arvien vairāk apzinās sabiedrības integrācijas uzdevuma svarīgumu un savu lomu šajā procesā.

III. Galvenie rīcības virzieni

Saskaņā ar sabiedrības integrācijas koncepcijas mērķiem un sabiedrības integrācijas tendencēm paredzams izveidot institūciju un organizāciju sistēmu, lai veicinātu sabiedrības integrāciju.

Institucionālā sistēma.

Nodrošināt institucionālu atbalstu sabiedrības integrācijas procesa koordinēšanai un valsts institūciju efektīvākai darbībai. Izveidot vienotu koordinējošu institūciju LR Tieslietu ministrijas struktūras ietvaros saskaņā ar jau esošo valsts pārvaldes institūciju darba pieredzi. Koordinējošās institūcijas paspārnē izveidot Koordinācijas padomi un tās darbībā iesaistīt mazākumtautību pārstāvjus un sabiedrībā pazīstamas personības.

Veidot novadu kultūras centrus, lai veicinātu informācijas apmaiņu, kultūras programmu un pasākumu īstenošanu starp dažādu uzskatu cilvēkiem, dažādām sociālām un etniskām grupām, nevalstiskajām organizācijam u. tml. Izveidot struktūru valsts institūciju sistēmā sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs, lai pārstāvētu viņu intereses Latvijā un koordinētu valsts institūciju sadarbību ar tautiešiem ārzemēs izglītības, kultūras un citās jomās.

Katrā ar sabiedrības integrāciju saistītajā institūcijā jāizveido struktūrvienība vai jāparedz funkcijas izpilde atsevišķam darbiniekam (kontaktpersonai), kura kompetencē būtu atsevišķu sabiedrības integrācijas problēmu risināšana. Sabiedrības integrācijas programmā jānosaka katras valsts institūcijas atbildība par attiecīgās apakšprogrammas izpildi vai konkrētas funkcijas veikšanu.

Ar sabiedrības integrāciju saistīto valsts institūciju nostiprināšana.

Lai sekmētu sabiedrības integrācijas procesu Latvijā, nepieciešams pilnveidot Naturalizācijas pārvaldes izveidotās jaunās struktūrvienības — Informācijas centra — darbību, nostiprināt Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas statusu un Sabiedrības integrācijas nodaļu IZM Vispārējās izglītības departamentā, paredzēt konkrētus pasākumus Valsts valodas centra darbības pilnveidošanai.

Sabiedrības integrācijas fonds.

Izveidot Sabiedrības integrācijas fondu, kura uzdevumos ietilptu sabiedrības integrācijas idejas popularizēšana, sabiedrības plašāka iesaistīšana integrācijas procesā, finansu līdzekļu (ziedojumu, dotāciju) piesaiste un finansu līdzekļu (tostarp integrācijas mērķiem paredzēto valsts budžeta līdzekļu) sadale.

Zinātniskās pētniecības centra izveide.

Latvijā ar valdības un Zinātnes padomes atbalstu jāizveido zinātniskās pētniecības (sociālo pētījumu) centrs, kas sadarbībā ar jau esošajām zinātniskajām institūcijām rūpētos par multidisciplināru sabiedrības integrācijas procesa izpēti Latvijā, šo procesu saistību ar integrāciju Eiropā. Centra uzdevums būtu veicināt zinātniskos pētījumus sabiedrības integrācijas jomā, analizēt un monitorēt sabiedrības integrācijas gaitu Latvijā. Centrs publiskotu informāciju par sabiedrības integrācijas procesa norisi Latvijā, sagatavotu gada pārskatus valdībai (sabiedrības integrāciju koordinējošai institūcijai) par sabiedrības integrācijas procesu, izstrādātu ieteikumus konkrētu pasākumu veikšanai, organizētu seminārus un konferences Latvijas un starptautiskā mērogā, publicētu grāmatas un rakstus. Centra uzdevumos ietilptu arī starptautisko zinātnisko sakaru veidošana, kas sekmētu integrācijas procesa izpēti, valsts un starptautiskā finansējuma piesaisti pētījumu veikšanai un publikāciju sagatavošanai.

Pašvaldību iesaiste.

Pašvaldību paspārnē izveidot sabiedrības integrācijas padomes, kas sadarbībā ar attiecīgo valsts institūciju vietējās varas līmenī risinātu sabiedrības integrācijas jautājumus. Šādu padomju galvenais uzdevums būtu tādu iespēju radīšana, kas ļautu cilvēkiem pašiem piedalīties sabiedrības dzīvē un ietekmēt lēmumu pieņemšanu, sevišķu uzmanību pievēršot sabiedrībā mazāk integrēto grupu līdzdalības palielināšanai. Iesaistīt sabiedrības integrācijas pasākumu koordinācijā Latvijas Pašvaldību savienību.

Nevalstiskās organizācijas.

Pakāpeniski nodot sabiedriskajām un citām nevalstiskajām organizācijām atsevišķas valsts institūciju funkcijas, kas saistītas ar sabiedrības integrāciju.

Visām valsts un pašvaldības institūcijām censties uzlabot saikni ar iedzīvotājiem. Jāveicina sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā, maksimāli ievērojot iedzīvotāju viedokli un ieteikumus lēmumu pieņemšanas procesā. Valsts pārvaldes un pašvaldības iestādēm jācenšas nodrošināt, lai informācija par iestādē notiekošo sasniedz ikvienu sabiedrības locekli, kurš ir ieinteresēts šo informāciju saņemt.

Nobeigums

Sabiedrības integrācijas koncepcijas izstrāde tika uzsākta 1998. gada aprīlī saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu. Koncepcijas "Sabiedrības integrācija Latvijā" izstrādāšana ir sastāvējusi no diviem posmiem.

Pirmajā posmā, laikā no 1998. gada aprīļa līdz 1998. gada septembrim, tika izstrādāts Sabiedrības integrācijas koncepcijas projekta sākotnējais variants. To publicēja un nodeva apspriešanai sabiedrībā. Koncepciju apsprieda laika posmā no 1999. gada 10. marta līdz 1999. gada 31. maijam. Apspriešanas mērķis bija iepazīstināt sabiedrību ar topošo sabiedrības integrācijas dokumentu, rosināt domu apmaiņu par sabiedrības integrācijas galvenajām idejām, uzklausīt viedokļus, dot iespēju izteikties ikvienam, kurš vēlētos piedalīties diskusijā.

Otrajā posmā, laikā no 1999. gada 1. jūnija līdz 1999. gada 1. augustam, ņemot vērā izteiktos priekšlikumus un apkopojot sabiedrības apspriešanas gaitā paustās domas, tika papildināts un izstrādāts koncepcijas "Sabiedrības integrācija Latvijā" galīgais teksta variants. Tas ir būtiski pārstrādāts, kurā no iepriekšējā varianta nemainītas saglabājušās tikai atsevišķas rindkopas. Jaunais koncepcijas variants ir papildināts ar divām jaunām nodaļām "Pilsoniskā līdzdalība un politiskā integrācija" un "Sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija". Arī koncepcijas teksta struktūra salīdzinājumā ar koncepcijas pirmo variantu ir veidota pēc cita principa, proti, apvienojot atsevišķas tēmas nodaļās. Tas koncepciju padara pārskatāmāku.

Koncepcija veidota ar mērķi izstrādāt "Sabiedrības integrācija Latvijā" rīcības programmu. Programmas izstrāde kļūs iespējama, ja iesniegtā koncepcija gūs MK atbalstu.