Jēdziens "integrācija" ir kļuvis par atslēgvārdu mūsdienu politiskajās diskusijās. Daudz tiek runāts un rakstīts par Latvijas "Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā" (LV, 1999.g.28.jūlijs). Katru iedzīvotāju skar valsts programma "Sabiedrības integrācija Latvijā" (LV, 1999.g. 10.marts). Par integrēšanu latviešu kultūrā ir runa arī pamatnostādnēs "Par Latvijas valsts kultūrpolitiku" (LV, 1995.g. 11.augusts).

Izskan doma, ka Latvija it kā vēl neesot sasniegusi Eiropai cienīgu integrācijas līmeni. Austrumos vaino Latviju cilvēktiesību pārkāpšanā. Rietumos pārmet Latvijai, ka tā bremzējot "krievvalodīgo" integrāciju. Sastopams arguments, ka Latvija it kā pretojas integrācijai, aizbildinoties ar traģiskiem zaudējumiem divu totalitāro režīmu rezultātā. Latvijas politiķi integrācijas nepilnības dažkārt atzīst un sola situāciju labot.

Man liekas, Latvijai apmierināties ar defensīvām atbildēm un ir pienācis laiks apsvērt domu pāriet ofensīvā. Pamati šādai nostājai slēpjas Latvijas pagātnē, taču tie līdz šim nav atklāti vai ir pat noklusēti.

Latvijas pagātnē ir daudz piemēru, kas liecina par mierīgu sadzīvi starp šīs teritorijas iedzīvotājiem. Modernā terminoloģijā to varētu saukt par sabiedrības integrāciju. Lietojot 1999.gada valsts programmas valodu, sabiedrības integrācija nozīmē "dažādu grupu .. savstarpēju saprašanos un sadarbību kopīgas valsts ietvaros". Valsts programma nosauc vairākas integrācijas pazīmes un secina, ka integrācijas pamatprincips ir "atsevišķo daļu iekļaušanās veselajā .., daļām papildinot citai citu".

Bez šaubām, Latviju piemeklējuši arī nopietni konflikti. Taču ir pamats apgalvot, ka šīs konfrontācijas notika galvenām kārtām svešo valstu vai centrālās varas iejaukšanās rezultātā. Ja tas ir tā, tad konflikti neapgāž atziņu, ka latvijieši paši savā vidē sadzīvoja saticīgi. Un savas politiskās domstarpības viņi risinājuši civilizētā veidā, tas ir, ar vārdiem un bez ieročiem.

Mēģināšu abas tēzes pamatot ar piemēriem. Apzinos, ka šāda pieeja radikāli maina Latvijas tradicionālo pagātnes izpratni. Turklāt ir skaidrs, ka pozitīvu piemēru izvēle ir vienpusīga. Taču uz to vedina 1999.gada valsts programmas konstatējums, ka "Latvijas vēsture devusi sabiedrībai etnisko attiecību veidošanas pozitīvu pieredzi", nepiedāvājot pierādījumus. Līdzīga ideja izskanēja jau desmit gadus agrāk: Latvijas PSR Tautu forums 1988. gadā aicināja stiprināt "Latvijas pagātnē tik raksturīgās dažādu nacionālo kultūru dzīvās un auglīgas sadarbības .. tradīcijas".

Pagātnē šeit sabiedrība bija "integrēta"

Pagājušos gadsimteņos iedzīvotāji Latvijas teritorijā kopumā ir sadzīvojuši mierprātīgi. Dzīvi kopējā dzimtenē raksturoja nevis pastāvīga konfrontācija, bet sadarbība. Tas ievērojams, jo cilvēki — tāpat kā visā pārējā Eiropā — bija sadalīti dažādās sociālajās "kārtās", kas baudīja atšķirīgas tiesības. Muižnieku, garīdznieku un pilsētnieku kārtas bija privileģētas, zemnieku kārta turpretim bija diskriminēta. Sadalījums kārtās nebija vietējo varas vīru izdomājums, bet balstījās uz likuma. Krievijas laikā tie bija "Kārtu likumi" (Svod zakonov, 9.sējums, 2.pants), kas bija spēkā arī Baltijas guberņās (turpat, 9.pants). Kārta bija iedzimta, un to varēja mainīt, tikai iegūstot augstāko izglītību vai dodoties laulībā.

Sadarbība bija būtiska, jo bez tās nav iedomājams, ka Latvijas teritorijā būtu notikusi saimnieciskā ražošana un kulturāla darbība. Dažos laika posmos te bija vērojams pat uzplaukums. Tādos apstākļos kā mūsdienu Ziemeļīrijā, Dienvidslāvijā vai Čečenijā nekāds Teodors Grothuss, Gotfrīds Stenders, Augusts Bīlenšteins vai Gustavs Manteifelis nebūtu spējis nodoties saviem pētījumiem.

Laukos

Laukos valdīja patriarhāla iekārta. Muižas īpašnieka pakļautībā bija ne tikai zemnieki, bet vesela rinda muižu darbinieku, no mežsarga un ērģelnieka līdz sulainim. Ekonomiski muižas varētu salīdzināt ar uzņēmumiem, kas centās ražot racionāli. Tāpēc muižu dzīvei zemnieku patvaļīga sodīšana nebija raksturīga. Dabiski, ka kopējā darbā muižas saimē izveidojās cilvēciski sakari: muižas ļaudis palīdzēja cits citam, uzņēmās krusttēva un krustmātes pienākumus, svinēja laulības. Nereti muižu īpašniece ("lielmāte") tika aicināta nākt talkā kā vecmāte zemnieku mājās.

Pilsētās

Dzīve pilsētās tāpat noritēja ierastās sliedēs. Daiļliteratūrā aprakstītas ikdienas ainas pilsētiņās "Kurzemītē Dievzemītē". Mazajā Durbē (pie Liepājas) 19.gadsimtenī sadzīvoja dažādu tautību ģimenes, kurās auga, piemēram, Kronvaldu Atis, Zigfrīds Meierovics un mans vecaistēvs Augusts Mencendorfs. Vidzemē latviešu tautas atmoda sākās jau 18.gadsimtenī hernhūtiešu brāļu draudžu ietekmē. Hernhūtiešu uztverē visi cilvēki ir līdztiesīgi Dieva priekšā. Brāļu draudzēm pievienojās daudzi Rīgas latvieši. Arī lielajās pilsētās iedzīvotāji, atkarībā no kārtas piederības, pieņēma no agrākām paaudzēm iemantoto darba dalījumu. Labdarība savas pilsētas labā bija ikkatra Rīgas pilsoņa goda lieta.

Vienojošie elementi

Viens no visas kārtas vienojošiem elementiem bija piesaiste Vakareiropai. Baznīca atnesa reformāciju un apgaismību. Vietējās tiesības balstījās uz romiešu tiesībām, kas savā laikā skaitījās kā visattīstītākās un modernākās. Vēsturiski nozīmīgi, ka valdošās kārtas atstāja latviešu tautas piederīgiem brīvu telpu radošam darbam, kas izpaudās dainās, folklorā un daiļamatniecībā. Tādā veidā uzkrāts unikāls garīgais mantojums, kuru cittautieši uztvēra ar cieņu un prieku.

Ienaidnieka tēls

Šāds pozitīvs skats uz pagātni kontrastē ar ienaidnieka tēlu, kuru kultivēja dažas revolucionāri noskaņotas aprindas pirms simt gadiem. Nacionālo cīņu citādā plāksnē turpināja Kārlis Ulmanis ar savu politiku pēc 1934.gada apvērsuma. Tās mērķis bija "latviskā Latvija", kas noveda pie ierobežojumiem minoritāšu statusā. Šo tendenci padomju režīma laikā pastiprināja "šķiru cīņas" prasības.

Pēdējos gados izskanējušas balsis, kas aicina revidēt šaurus, antagonistiskus uzskatus. Tā Tālim Tisenkopfam (LZA korespondētājloceklim) šķiet, "ka ir laiks nokratīt etniskos māņus" (Diena, 1997.g. 25.nov., 2.lpp.), un Ilgvars Misāns uzskata, ka "mūsu vēstures apziņa ar izteikti nacionālo akcentu (..) no eiropiešu viedokļa izskatās diezgan vecmodīga" (LV, 1998.g. 25.sept., 7.lpp.). 1999.gada valsts programma aicina "atbrīvoties no (..) propagandas iepotētiem priekšstatiem". No sevis varētu piemetināt, ka viens no tādiem stereotipiem ir arī "melnais bruņinieks".

Konflikti šajā zemē ir svešu spēku darbs

Kari, masveida represijas, deportācijas, grautiņi, spiedieni mainīt reliģiju jeb tautību un citi vardarbīgi konflikti Latvijas teritorijā notika galvenām kārtām svešo valstu vai centrālās varas iejaukšanās rezultātā. To uzskatāmi rāda piemēri gan no tālākas pagātnes, gan traģiskie un asiņainie konflikti 20. gadsimtenī.

1905.gada revolūcija

1905.gadā Pēterpilī izcēlās revolūcija, kura drīz sasniedza arī Baltiju. Tajā piedalījās neapmierināti strādnieki pilsētās un zemnieki laukos. Daļa no viņiem rīkojās komunistiskās ideoloģijas ietekmē. Baltijas guberņās nemiernieki nodedzināja 200 muižas un mācītāju mājas. Tas satrauca Krievijas varas orgānus, kuri norīkoja karaspēku, kas "soda ekspedīcijās" izrēķinājās ar nemierniekiem. Ar zināmām atrunām varētu apgalvot, ka šis konflikts bija svešās ideoloģijas un svešā karaspēka darbs, lai gan jāpieņem, ka viens otrs no vietējiem iedzīvotājiem bija denuncējis dumpiniekus.

Sarkanais un baltais terors 1919.gadā

Tāpat arī šajos šausmu darbos piedalījās, cik zināms, vietējie iedzīvotāji. Tas notika daļēji pēc savas pārliecības, daļēji izpildot svešo komandieru pavēles. Šie revolucionāros un ekstremālos apstākļos pastrādātie noziegumi tāpēc jāuzskata par izņēmumiem no tēzes, ka konfliktus izraisījušas svešas varas.

Cēsu kaujas 1919.gadā

Cēsu kaujas 1919.gadā ir notikums, kas dziļi un ilgstoši saindējis latviešu un vācbaltiešu attiecības. No vācu puses bija iesaistīts "landesvērs", tas ir, vietējo vāciešu brīvprātīgā vienība ar apmēram 6000 kaujiniekiem. Nāca klāt valstsvāciešu "Dzelzs divīzija" ar 30 000 vīriem. Abas šī karaspēka daļas komadēja virsnieki no Vācijas. Norādījumus liktenīgās uzbrukuma pavēles pieņemšanai devis Vācijas ģenerāls grāfs fon der Golcs, okupācijas karaspēka Latvijā virspavēlnieks. Vairāki vietējo vāciešu pārstāvji izteicās pret uzbrukumu, bet viņu uzskati netika ievēroti (E. Pelkaus, grāmatā: Pretstatu cīņā, Rīga, 1990, 86.—87.lpp. ; H. von Rimscha, Die Staatswerdung Lettlands, Rīga, 1939, 153.lpp., un grāmatā: Von den baltischen Provinzen.., Marburg, 1977, 311.—319.lpp.).

Tāpēc secinājums ir viennozīmīgs : konfliktā vainīga ir okupācijas karaspēka vadība, tas ir, svešā vara.

Bermonta–Avalova armijas

uzbrukums 1919.gadā

Šo uzbrukumu, kas nopietni apdraudēja tikko izcīnīto Latvijas neatkarību, tika veikušas Vācijas okupācijas karaspēka daļas kopā ar bijušiem Krievijas kara- gūstekņiem, kuri ieplūda Latvijā no Vācijas. Pasākumu īstenībā vadīja tikko pieminētais Vācijas ģenerālis grāfs fon der Golcs. Vietējās krievu un vācbaltu militārās vienības Pāvela Bermonta pasākumā nepiedalījās. Maldinoša tāpēc ir fotogalerija ar virsrakstu "Bermontiāde", kurā figurē kņaza Anatola Līvena ģīmetne (LV, 1999.g.17.nov., 15.lpp.).*

Otrais pasaules karš

1939.gadā divas svešas valstis vienojās par Baltijas valstu likteni. Tas notika Molotova–Ribentropa līguma Slepenajos protokolos. Sekas bija briesmīgas. Ebreju iznīcināšana Latvijā bija viena no tām. Kādā no Slepenajiem protokoliem līgumslēdzēju puses vienojās par vācbaltiešu izceļošanu, tas ir, par trešās valsts pilsoņu dzīves vietām. Vienu mēnesi pēc tam Latvija izceļošanas līgumā piekrita 60 000 saviem pilsoņiem atņemt minoritātes statusu, tādējādi radot spiedienu atstāt Latviju. Un tas notika, vienojoties ar citu valsti, neuzklausot attiecīgās Latvijas minoritātes pārstāvjus.

Ar pagātnes mācībām uz 21. gadsimteni

Tādejādi piemēri rāda, ka pagātnē Latvijas iedzīvotājus ir vienojusi kopīga teritorija, kurā viņi dzīvoja "saticībā", saglabājot "savu etnisko un kultūras identitāti". Šos apstākļus izceļ 1999.gada Sabiedrības integrācijas koncepcija. Tas nozīmē, ka tagadējie mērķi jau toreiz bijuši īstenoti.

To apstiprina akadēmiķis Jānis Stradiņš, atzīstot, ka vācbaltieši ir "savdabīga .. etniska grupa ar īpašu psihisku struktūru un kultūru, kas veidojusies vietējā augsnē" (Stradiņš, Etīdes .., Rīga, 1982, 56.lpp.). Ir daudzas liecības par to, ka cittautieši bija iekļāvušies vietējās "kultūras un latviešu valodas vidē", ka viņi izjutuši "saistības ar Latvijas valsti" [šajā citātā no Sabiedrības integrācijas koncepcijas ar "valsti" līdz 1918.gadam jāsaprot Baltijas provinces]:

• "Curonia", vecākā studentu korporācija Baltijā (dibināta 1808.gadā), par savu lozungu izvēlējusi vārdus "Draugs tam draugam".

• Kronvalda Atis salaulājās ar Gramzdas ārsta Fridriha Rolofsa (Roloffs) meitu Karolīni (Universitas, 1939, 205.lpp.).

• Krišjānis Valdemārs apprecējās ar Rīgas rātsģimenes meitu Luizi fon Rammu (Latvijas arhīvi, 1995 Nr.3, 43.lpp.).

• Kad vācbaltu un poļu muižnieki agrārā reformā zaudēja savas lauku lielsaimniecības, viņi reaģēja ar soli, kas pauž ticību Latvijai kā tiesiskajai valstij, proti, ar sūdzību Tautu Savienībā Ženēvā.

• 1937.gadā Latvijā stājās spēkā jauns Civillikums, kas toreiz bija viens no modernākiem Eiropā. Ārzemju žurnālos (1937–1940) uz kodeksa nozīmi norādījuši vienīgi Latvijas krievu un vācbaltu juristi.

• Latvijā darbojās "Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrība". Tās priekšsēdis, zvērināts advokāts Mihails Eljašovs, gājis bojā vācu okupācijas laikā Rīgas geto.

Varētu turpināt uzskaitīt šādas un līdzīgas liecības. Bet, manuprāt, šo piemēru pietiek, lai parādītu, ka Latvija, lai gan tā "nekad nav bijusi homogēna, etniski viendabīga valsts", savā vēsturē tomēr ir spējusi sasniegt "sabiedrības integrāciju". Tas ir ievērojams nopelns. Un izcelt to, ir Latvijas interesēs.

Turpretim kultivēt "ienaidnieka tēlu" nesaskan ar 21. gadsimteņa kategorijām Eiropas kontekstā. Nozīmīga ir arī pagātnes mācība, ka svešu valstu iejaukšanās Latvijas integrācijas procesus nevis veicina, bet traucē.

Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas 18.februāra pilnsapulcē izteiktajām tēzēm — speciāli "Latvijas Vēstnesim"