"Es ar lielu paļāvību raugos Latvijā"

Latvijas Republikas goda konsuls Beļģijā Nils Dālmans (Niels Dahlmann) — speciāli "Latvijas Vēstnesim".

Nils Dālmans, Latvijas Republikas goda konsuls Beļģijā, dzimis Šanhajā (Ķīnā) zviedrietes un vācieša ģimenē. (Dālmans – seniors šeit pārstāvēja Beļģijas elektrorūpniecības intereses.) Nils Dālmans studējis ASV un Upsalas universitātē Zviedrijā, kur beidza juridisko fakultāti. Strādājis par pasniedzēju Upsalas universitātē, uzrakstījis disertāciju par Austrumu un Rietumu tirdzniecību. Praktizējies Zviedrijas ģenerālkonsulātā Dženovā (Itālijā), strādājis ANO Eiropas Ekonomikas komisijas juridiskajā departamentā, strādājis arī Ganā, pētījis Zviedrijas tirgus iespējas Honkongā, labi pazīst Vjetnamu un virkni citu Āzijas un Āfrikas valstu. Tagad ar ģimeni dzīvo Beļģijā. Vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas Nils Dālmans interesējās par mūsu valsti lielajās liktens krustcelēs. 1991. gadā Nils Dālmans, atsaucoties uz Latvijas Ārlietu ministrijas uzaicinājumu, uzņēmās mūsu valsts goda konsula pienākumus Beļģijā. Nesen, kārtējo reizi uzturoties Latvijā, Nils Dālmans tikās ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani. Šīs sarunas iespaidā tapa arī “Latvijas Vēstneša” intervija ar Latvijas Republikas goda konsulu Beļģijā Nilu Dālmanu.

— No Valsts prezidenta preses dienesta zināms, ka jūs šajā sarunā izteicāt vairākas idejas par Latvijas nostāju Bosnijas jautājumā, kā arī par mūsu valsts attiecībām ar Krieviju.

— Vispirms jāteic, ka es jutos patiešām pagodināts par šo pieņemšanu. Mums bija ļoti atklāta saruna par starptautiskajiem jautājumiem, un mani dziļi ietekmēja Gunta Ulmaņa analītiskā pieeja problēmām.

Patlaban Eiropā jau ceturto gadu notiek karš. Tas, ka Eiropas varas struktūras nespēj atrisināt Bosnijas jautājumu, izskaidrojams nevis ar politiskām atšķirībām, bet gan ar to, ka valdībām šajā jautājumā nav savas politikas. Kad sākās Dienvidslāvijas krīze un radās sadalītie Balkāni, daudzās ārlietu ministrijās valdīja apjukums. Viņi rakās savos vecajos aktu vākos, lai redzētu, kas savā laikā jau darīts Horvātijā, Bosnijā, Serbijā un citur, un tad atkal mēģināja darīt to pašu. Rezultāti bija pretrunīgi, pat katastrofāli, un atspoguļoja jau kopš mūsu gadsimta sākuma atšķirīgās intereses. Mēs arī esam pārāk zemu novērtējuši Krievijas vēsturiskās ambīcijas šajā reģionā. Daudzi politiķi neaptver, ka arī Krievija ir Eiropas daļa. Gan ANO, gan Eiropas Savienība attiecību paralizēšanu kopīgi attaisno ar militāro resursu trūkumu. Tas ir absurds. NATO taču ir viss tās spēks, taču lēmumi lietot šo spēku bija aplami. Diemžēl Eiropas Savienībai, Eiropas varas struktūrām un institūcijām trūkst stingras vadības. To pasivitāte Bosnijas holokalstā radīja vēl lielāku brutalitāti un nežēlību, nekā izraisītu tieša un izšķiroša iejaukšanās. Bosnijas posts rāda kopīgas Eiropas drošības politikas nepieciešamību demokrātijas un starptautisko likumu aizsardzībai. Šajā situācijā arī mazas valstis, tādas kā Latvija, varētu piecelties un teikt savu vārdu — tā, lai to sadzird starptautiskajā arēnā. Tas arī ietver aktīvāku Latvijas ārzemju diplomātisko misiju iesaistīšanos. Mēs jau esam pārliecinājušies no Latvijas okupācijas un aneksijas 1939. — 1940. gada dokumentiem par Latvijas Ārlietu ministrijas oficiālo personu pasivitāti tajā laikā. Kautrība dažkārt ir pozitīva īpašība, taču tā neder, kad darīšana ir ar starptautiskajiem konfliktiem.

Attiecībās ar Krieviju mums, manuprāt, vajadzētu būt pragmatiskiem. Maskava ir tikpat nozīmīga kā Vašingtona. Latvijai ar Krieviju varētu būt ne vien normālas, bet arī draudzīgas attiecības. Protams, balstoties uz savstarpēju valstu suverenitātes cienīšanu. Krievija bija, ir un paliks lielvalsts — par spīti visiem pagātnes un, iespējams, arī nākotnes apvērsumiem tajā. Jā, savā laikā notikusī padomju okupācija un Latvijas kolonizācija ir traģisks fakts. Taču vēsturē bijis daudz šādu traģēdiju. Kad Japāna okupēja Ķīnu, tikai Nankinas pilsētā vien tika noslepkavoti vairāk nekā 300 tūkstoši iedzīvotāju. Pēc II pasaules kara daudzas Eiropas valstu kolonijas Āzijā un Āfrikā ieguva neatkarību, bet tagad viņu attiecības ar saviem bijušajiem apspiedējiem daudzos gadījumos ir pat sekmīgākas nekā ar citām valstīm. Latvijai nevajadzētu būt izņēmumam.

— Vai jūs varētu izvērtēt pašreizējo situāciju Latvijā? Kas, jūsuprāt, ir galvenais banku krīzes un citu pašreizējo grūtību cēlonis Latvijā?

— Tradicionāli Latvija ir baudījusi labvēlīgu ekonomisko klimatu vietējā tirdzniecībā un tranzītā. Kā jau minēju, draudzīgas attiecības ar Krieviju ir svarīgs faktors Rietumu — Austrumu — Rietumu tirdzniecībā. To vajadzēja atjaunot. Ir aplami skatīties tikai uz Rietumiem un iesaldēt attiecības ar Austrumiem. Taču tieši tāda attieksme ir daudzu latviešu psiholoģiskais un emocionālais komplekss. Jūs taču labi zināt krievu valodu, pazīstat viņu mentalitāti, kultūru — tās ir nenovērtējamas priekšrocības, ko vajadzētu pārvērst kapitālā.

Kāpēc, piemēram, Brisele savās sarunās ar Maskavu nevarētu saņemt padomu no Rīgas? Ir jāpārvar pašlaik vēl dominējošā provinciālā domāšana, spriedumi un rīcība. Taču tas, protams, var prasīt zināmu laiku.

Banku krīze par Latviju radījusi ļoti negatīvu priekšstatu starptautiskajā presē. To es dziļi nožēloju. Šeit bija pārāk daudz banku, kas piedāvāja nereāli augstus procentus par depozītnoguldījumiem un īpašus noteikumus zināmām komercfirmām, ārzemju ieguldijumiem un nedaudziem politiķiem. Mēs visi to zinājām, bet kāpēc mēs savlaicīgi nereaģējām? Gluži vienkārši tāpēc, ka jebkurā civilizētā valstī centrālā banka ir kā māte saviem bērniem (vietējām bankām) un starptautiskā sabiedrība šai mātei uzticējās. Dažas Latvijas fiziskās un juridiskās personas tagad izmanto rēķinus ārzemju bankās. Tas nav nekas nelikumīgs. Taču nelikumīgi ir tas, ka šādu rēķinu turētāji nemaksā Latvijai nodokļus. Ja šādi nodokļi tiktu nodrošināti, tas ir grūti, bet nav neiespējami — tad ātri vien varētu atgūt lielu daļu bankas “Baltija” zaudējumu. Taču banku krīzei ir arī sava pozitīvā puse — spēcīgās bankas saplūdīs un nostiprinās uzticību. Un jaunā likumdošana būs stingrāka, ieskaitot kontroli pār tā saukto naudas atmazgāšanu, kas, kā rādās, Latvijas bankās tikusi plaši pielietota. Eiropas Savienības un citās valstīs tā ir krimināla rīcība.

— Vai jūs varētu pastāstīt par savu pirmo iepazīšanos ar Latviju?

— Pašu pirmo reizi es Latviju apmeklēju pirms trīsdesmit pieciem gadiem, vēl kā students atbraukdams no Zviedrijas. Arī mans tēvs savā laikā, trīsdesmito gadu sākumā, Rīgu apmeklējis kā Berlīnes Humbolta universitātes students. Arī mans dēls ir bijis Latvijā — tādējādi tā mums ir ģimenes tradīcija. Un mēs šo tradīciju saglabāsim — draudzība jau netiek dibināta īsam laikam.

— Jūs bijāt viens no pašiem pirmajiem mūsu valsts diplomātiskajiem pārstāvjiem ārzemēs. Kādi bija jūsu pirmie soļi Latvijas goda konsula amatā? Kas tolaik bija pats grūtākais?

— Jā, es par goda konsulu tiku iecelts vēl 1991. gadā. Tas bija pats pirmais konsulāts, ko Latvija iedibināja laikā, kad vēl pastāvēja PSRS. Es ar pateicību pieņēmu šo norīkojumu, kas bija balstīts uz savstarpēju uzticēšanos. Interesanti atzīmēt, ka PSRS vēstniecība Briselē neiesniedza Beļģijas valdībai protestu par to, ka Latvija nodibina savu konsulātu Briselē. Pats saviļņojošākais tā laika notikums bija 18. novembra pieņemšana konsulātā 1991. gada nogalē, kurā piedalījās ASV, PSRS, Ķīnas, Vācijas, Francijas, Ziemeļvalstu un citu valstu vēstnieki, kā arī Eiropas Komisijas viceprezidents, parlamentārieši un citi augsta ranga viesi. Valdīja ļoti priecīga noskaņa, gaisā bija jūtama brīvības elpa. Mani pirmie centieni bija sekmēt Latvijas atgriešanos starptautiskajā valstu sabiedrībā. Tās bija tikšanās ar valdību, ar komisijām, ar NATO, ārvalstu vēstniecībām un tā joprojām. Sazināšanās ar Rīgu tolaik bija grūta, parasti darbojās vienīgi telekss, un arī tas tikai caur Maskavu un tikai naktīs. Bija grūti, bet man tas patika. Pirmie soļi ietvēra arī ārvalstu sabiedrības iepazīstināšanu ar latviešu māksliniekiem, mūziķiem, arī velosipēdistiem, daudzos gadījumos palīdzēju viņiem apmeklēt Beļģiju. Tā, soli pa solim, mēs veicām savus konsulāros pienākumus.

— Cik man zināms, jūs esat daudz darījis arī, lai nokārtotu Latvijas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku. Valsti, ko jūs labi pazīstat.

— Kad 1994. gadā Latvija atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, es uzskatīju par savu pienākumu būt tādā kā tilta lomā. Galu galā, tas bija ļoti svarīgs brīdis. Vai gan Latvija varēja ignorēt apmēram 1,3 miljardus cilvēku un valsti, kas ir ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle. Tā kā esmu dzimis Ķīnā un regulāri ik gadu apmeklēju šo valsti, es zinu, ka Ķīna mazās valstis ciena tāpat kā lielās. Ķīnas un Latvijas ekonomisko attiecību perspektīvas, īpaši Latvijas tranzīta ostu izmantošanā, ir ļoti cerīgas.

— Vai varu jūs lūgt pastāstīt par savu ģimeni?

— Ģimene mani patiešām no sirds atbalsta visos manos soļos. Varu jums atgādināt, ka mana sieva (konsulāta padomniece ekonomikas jautājumos — atrisināja situāciju, kas bija radusies ar Latvijas 400 miljonu parādzīmēm. Viņa arī rūpējās par visiem konsulārajiem pienākumiem — tā ir divu cilvēku harmoniska rīcība.

— Ko jūs darāt savā brīvajā laikā? Vai jums ir kāds hobijs?

— Mēs ģimenē kolekcionējam mākslas darbus un antīkas lietas. Tas sniedz intelektuālu gandarījumu — it kā dzīvot ar vēsturi un pagātnes kultūru. Citādi mums būtu grūti vai pat neiespējami izprast sarežģīto mūsdienu pasauli.

— Ko jūs gribat novēlēt Latvijai un latviešiem?

— Man ir vairāki vēlējumi. Latvijai ir bagāta vēsture un tradīcijas, kas vēl nesenā pagātnē bija apspiestas. Jaunajai paaudzei tās tagad vajadzētu rūpīgi studēt, apzināties šo mantojumu, nevis akli dzīties pēc dolāriem. Ir jābūt citai mentalitātei un domāšanai, un tas prasīs zināmu laiku. Varbūt tikpat daudz laika, cik ilgi padomju okupācija ietekmēja cilvēku attieksmi. Kad tas būs noticis, visu līmeņu korupcija un organizētā noziedzība kļūs kontrolējamas. Vēl gribu teikt, ja kļūdas pieļaujamas pārejas periodā, tad tagad vajadzētu saprast, ka šis laika limits jau ir izsmelts. Vairāk par visu es latviešiem gribētu novēlēt raudzīties ar gaišu skatienu nākotnē un strādāt harmoniskā saskaņā, neaizmirstot arī pozitīvu un konstruktīvu kritiku. Es ar paļāvību raugos nākotnē— arī tāpēc, ka man ir tik daudz draugu no dažādām Latvijas sabiedrības aprindām. Un es viņiem esmu ļoti pateicīgs.

— Paldies par atbildēm! Paldies par to ļoti nozīmīgo darbu, ko jūs esat veicis un ko jūs joprojām darāt Latvijas labā!

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors