PROBLĒMAS

Zinātne mūsdienu Latvijā: ar bažām un cerībām

Akadēmiķis, prof. Elmārs Grēns, Latvijas Zinātnes padomes pirmais priekšsēdētājs (1991.), LZP loceklis, Latvijas Universitātes Senāta priekšsēdētājs

II. Reformu nepieciešamība

Zinātniekam vai zinātniskai iestādei

Savā laikā Latvijas zinātnieki izšķīrās par radikālu zinātnes reformu, pilnīgi atsakoties no valstisko struktūru dominēšanas finansu līdzekļu sadalē, un panāca visu zinātnes finansēšanas un līdz ar to arī vadības funkciju nodošanu pašu zinātnieku vēlētas institūcijas — Latvijas Zinātnes padomes — rokās. Pie tam reformu radikālisms izpaudās arī tajā apstāklī, ka ierastās pētniecisko iestāžu finansēšanas vietā naudu nodeva pašu zinātnieku rīcībā, kuri pētniecisko projektu konkursa kārtībā izcīnīja savam projektam līdzekļus ar pilnām tiesībām tos izlietot pēc sava ieskata. Rezultātā kopš 1991. gada Latvijas zinātnes budžeta lielākā daļa (1994. g. — 60%) tiek piešķirta zinātniekiem, viņu iesniegtajiem projektiem t.s. grantu veidā un šis princips vairāk vai mazāk izmainīts saglabājies arī šodien.

Var, protams, kritizēt grantu sistēmas trūkumus un zināmu nekonsekvenci tās realizācijā, taču jāuzsver tās nenoliedzami pozitīvā loma, kad tieši zinātniskie kritēriji kļuva par galveno faktoru finansu līdzekļu ieguvei un daudz retāk konjunktūrisms un nepamatoti solījumi, ar ko tik pārbagāti bijām apbruņojušies “attīstītā sociālisma” zinātnes laikmetā. No gadu atstatuma raugoties, acīmredzot šāds radikālisms toreiz bija nepieciešams, lai sašūpotu veco administratīvo zinātnes vadības sistēmu pirms viņa atgūstas un lieliski piemērojas jaunajiem apstākļiem. Diemžēl radikālas reformas arī augstākajā izglītībā toreiz vis nesekoja, un šodien mēs saskaramies ar visai nopietnu augstskolu krīzi, kura sakņojas ne tikai niecīgajā valsts budžeta finansējumā vien.

Taču grantu sistēmai zinātnē jau no paša sākuma piemita vairākas negatīvas iezīmes, kuras laika gaitā vajadzēja kompensēt ar citiem zinātnes finansēšanas veidiem. Galvenā no tām joprojām ir un paliek pretruna, kad finansēts tiek konkrēts zinātnieks un viņa projekts, bet viņa zinātniskā iestāde it kā paliek pilnīgi bez līdzekļiem un spiesta tos savākt kā sava veida meslus no zinātniekiem piešķirtajiem grantiem. Šāda situācija rada nedrošības sajūtu arī pašiem zinātniekiem, nerunājot nemaz par zinātniskās iestādes apšaubāmo stabilitāti un atbildību par izvēlēto zinātnes nozari, atrodoties tādā kā zinātnieku īres nama statusā. Pārāk ilgi Latvijas Zinātnes padome vilcinās spert nopietnus soļus zinātnisko iestāžu statusa un finansēšanas nokārtošanā. Protams, jebkuriem nelabvēlīgiem apstākļiem var atrast pielāgošanās iespējas, un zinātniskās iestādes to arī dara, izvēloties katra sev piemērotāko ceļu izdzīvošanai un kaut minimālas stabilitātes nodrošināšanai, nereti patvaļīgi mainot vai pat pārkāpjot grantu sistēmas noteiktos finansēšanas principus.

Svarīgi ir atlasīt atbalstīšanai ne tikai veiksmīgākos pētnieciskos projektus, ko vairāk vai mazāk sekmīgi veic Latvijas Zinātnes padomes grantu sistēma, bet izvērtēt arī veselas zinātniskās iestādes, veikt to atestāciju un akreditācijas gadījumā piešķirt tai noteiktu bāzes finansējumu. Protams, nepieciešami īpaši vērtēšanas kritēriji un blakus vispār objektīviem zinātniskā līmeņa un zinātniskās produktivitātes rādītājiem būs krietni vien jānopūlas ar visai slideno un grūti definējamo kritēriju — vajadzību Latvijai. Taču cita ceļa nav, un, jo drīzāk mēs sadūšosimies nosaukt pirmos Latvijai nozīmīgos augstākā līmeņa zinātniskos centrus (Centres of exelence), sniedzot tiem tiešu valsts atzīšanu un materiālu atbalstu Nacionālo zinātnisko centru statusā, jo veiksmīgāk sakārtosim Latvijas zinātni ne tikai pētniecisko projektu, bet arī zinātnisko iestāžu līmenī, atbilstoši visu civilizēto valstu praksei. Neapšaubāmi, ka ne tuvu visas pētnieciskās iestādes, kuru skaits tikai zinātnisko institūtu statusā vien pārsniedz 35, kur nu vēl virkne citu mazāku iestāžu, varētu uzreiz pretendēt uz priviliģēto Nacionālo zinātnes centra statusu.

Šāda zinātnisko iestāžu izvērtēšana palīdzētu veikt arī ilgi gaidīto atsevišķu zinātnes nozaru īpatsvara analīzi un finansēšanas proporciju noteikšanu. Nav noslēpums, ka zinātnes budžeta sadalījums pa atsevišķām nozarēm šodien maz ko atšķiras no vēlīnā padomju laika zinātņu īpatsvara modeļa, neskatoties uz reālām un arī vēlamām pārvērtībām zinātnes struktūrā jau neatkarīgajā Latvijā.

“Fundamentālisti” un “lietišķie” zinātnē

Nopietnas diskusijas allaž izraisās, kad kārtējo reizi pienāk zinātnes naudas dalīšanas laiks, tai skaitā arī par vēlamo proporciju starp fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem. Nereti no pašu zinātnieku puses atskan aicinājums rūpēties galvenokārt par lietišķo zinātni, kas būtu orientēta uz Latvijas tautsaimniecību, atstājot fundamentālo zinātni vēlākam laikam, kad būsim pietiekoši bagāti un stipri, lai atvēlētu naudu tādai mazproduktīvai lietai kā fundamentāliem pētījumiem. Laikam jau pasaules gudrākās galvas savulaik paredzēja tādas “racionālistu” aktivitātes postkomunistiskajās valstīs, un slavenā Romas kluba stratēģi 1993. gadā brīdināja pasauli no nepārdomātiem soļiem zinātnes politikā: “Fundamentālā zinātne uzskatāma par prioritāti kā visas pasaules, tā katras valsts līmenī. Fundamentālai zinātnei ir izšķiroša nozīme visos mijiedarbības aspektos starp pētniecību, cilvēku un sabiedrību. Brīvā tirgus neredzamā roka nedrīkst regulēt fundamentālo zinātņu virzību un finansiālo atbalstu. Katras valsts pie-nākums ir vismaz 0,5 līdz 1 procentu sava iekšzemes kopprodukta novirzīt fundamentālai zinātnei, un, jo vairāk, jo mazāka ir pati valsts. Fundamentālai zinātnei nav nospraužamas nekādas prioritātes. Nedrīkst izvirzīt nekādus papildu kritērijus, tādus kā sociālā lietderība vai vēlamā ietekme uz citām sabiedrības sfērām. Vienīgais kritērijs ir pētījumu kvalitāte, kuru atzinusi starptautiskā zinātniskā sabiedrība.” Šos vārdus derētu arī mums iegaumēt.

Taču paraudzīsimies, kādas varētu būt proporcijas starp fundamentālo un lietišķo zinātni Latvijā, ja aprobežojamies vienīgi ar valsts budžeta finansētiem pētnieciskiem projektiem. Jāapzinās, ka noteiktas robežas starp šiem pētījumu veidiem diemžēl nepastāv un liela to daļa var tikt attiecināta uz abiem no tiem. Taču orientējoša analīze, kura veikta Izglītības un zinātnes ministrijā, rāda, ka 1994. gadā tikai 20 līdz 30 procentus pētniecisko projektu varētu attiecināt uz fundamentālo zinātni. Patiesībā šis skaitlis ir vēl mazāks, ja ņemam vērā ārpusbudžeta finansējumu zinātnei, kas galvenokārt skar tikai lietišķos pētījumus.

Attīstītās valstīs no kopējā līdzekļu apjoma pētījumiem un izstrādēm (Research and Development, R&D ) 15 līdz 20 procenti veltīti fundamentālajai zinātnei, 23 līdz 33 procenti — lietišķiem pētījumiem un 50 līdz 63 procenti — izstrādēm. Ar terminu “izstrādes” šeit domāta produktu un tehnoloģiju novešana līdz ražošanai, jaunu pakalpojumu veidu sagatavošana, tātad pētniecības praktiskā rezultāta sasniegšana. Ja uzskatām šādu līdzekļu sadalījumu pētījumiem un izstrādēm par piemērotu arī šodienas apstākļiem Latvijā, tad vistuvāk optimumam, šķiet, esam fundamentālā zinātne ar saviem 20 procentiem. Pārējie 80 procenti tātad attiecas uz lietišķiem pētījumiem un izstrādēm.

Visgrūtāk novērtēt izstrādēm izlietotos līdzekļus, jo trūkst gan ārpusbudžeta līdzekļu uzskaites, gan paša zinātnes budžeta ietvaros nav skaidri definēts šis jēdziens. Ja pieņemam, ka t.s. tirgus orientētie pētījumi visumā pārstāv izstrādes, kuras tiek finansētas no valsts budžeta, tad tie sastāda tikai kādus 15 procentus, ne vairāk. Pat trūkstot ticamiem statistikas datiem, nekļūdīšos apgalvojot, ka izstrādēm izlietotie līdzekļi ir niecīgi, salīdzinot ar pasaules praksi. Galvenais iemesls ir atbilstoša pieprasījuma trūkums no paputējušās un nabadzīgās ražošanas sfēras. Bet līdz ar to arī lietišķie pētījumi gūst mazu atdevi, jo vai nu mūsu ražotāju nabadzības dēļ, vai pašu pētījumu zemās kvalitātes dēļ daudzi no tiem tā arī nekad netiks izmantoti un iemiesoti materiālas dabas vērtībās. Pārskatot līdz šim finansēto tirgus orientēto pētījumu tematiku, jāatzīst, ka to lielum lielais vairums ir sīkas lokāla rakstura problēmiņas, bieži vien no zinātnes tālu stāvošas un uz nopietnu ražošanu neattiecas. Būtu brīnums, ja ar tik smieklīgi zemiem valsts budžeta līdzekļiem, kādi ir tirgus orientēto pētījumu rīcībā, mēs sagaidītu kādu citu rezultātu. Pati valsts zinātnes budžeta izlietošana jeb pareizāk — izniekošana šādiem mērķiem — vispār ir apstrīdama, jo izstrāžu finansēšanu visā pasaulē uzņemas ražotāji paši. Tādēļ nopietni jāapsver lietišķo pētījumu virzība un finansēšanas kārtība, it sevišķi tehnoloģiskajās, lauksaimniecības un meža zinātnēs, kur grantu sistēmas īpatsvars būtu jāsamazina uz samērā nedaudzu lielāku pētniecisko projektu rēķina, ņemot vērā to nacionālo nozīmīgumu un tirgus vērtību, arī finansēšanas iespējas no citiem avotiem.

Studijas un zinātne — kopā vai šķirti?

Civilizētās valstīs kā aksioma pastāv mācību un pētniecības vienotība augstskolās, un tikai mēs vēl joprojām kā diez kādu svētumu uzticīgi glabājam šīs izglītības abas puses šķirti un jau kuro gadu bezcerīgi diskutējam par integrācijas saturu un ceļiem. Kā kuriozs jāuzskata Latvijas Universitātes Satversmē rakstītais par divu veidu profesoriem — mācību un zinātniskā darba (!), kas izraisa, maigi izsakoties, neizpratni ārvalstu kolēģu vidū. Pieļaujot, ka lielajās valstīs blakus augstskolām kā zinātniskām iestādēm pastāv arī ārpusaugstskolu pētniecisko iestāžu sistēma, taču mazajās, tai skaitā Ziemeļvalstīs, augstskolas ir galvenie valsts zinātnes centri.

Pat lielvalstīs — ASV, Lielbritānijā, Vācijā un Japānā — universitātēs strādā 1,4 līdz 2,5 reizes vairāk zinātnieku nekā valsts pētnieciskajos institūtos, arī finansējums universitāšu zinātnei ir 1,1 līdz 2,2 reizes lielāks. Ziemeļvalstīs šī attiecība ir daudz vairāk par labu universitātēm. Latvijas augstskolas, spriežot pēc grantu finansējuma 1994. gadā, saņēma tikai 25,1 procentu no zinātnes naudas, pārējais nonāca valsts pētnieciskās iestādēs. Šeit gan nav ieskaitīts Latvijas Universitātes juridiski patstāvīgo institūtu, kuru statuss augstskolā joprojām ir visai nenoteikts, zinātnes finansējums — 15, 6 procenti. Tā kā no izglītības budžeta augstskolu zinātniskajai darbībai vispār nekas netiek paredzēts, tad aina kļūst visai pesimistiska.

Lieki atgādināt, ka mācību apvienošana ar pētniecisku darbību ir normāla studiju prakse, it sevišķi universitāšu tipa augstskolās. Un ne tikai tiem, kuri izvēlējušies zinātni par savu nākamo profesiju, bet gan visiem studējošiem lielākā vai mazākā apjomā. Šķiet, skaidri redzams modelis, kuru realizējot, ar minimāliem finansu resursiem varētu masveidā iepludināt zinātni augstskolās, nodrošinot studijām nepieciešamo zinātnisko bāzi un reizē piesaistot arī zinātnes budžeta līdzekļus kā papildinājumu augstskolu mācību budžetam. To rāda mums rietumvalstu ilggadējā pieredze augstākās izglītības organizēšanā.

Visām pasaules universitātēm un arī daudzām profesionālajām augstskolām ir savas spēcīgas pētnieciskas iestādes ar tajās izvietotām katedrām (jeb institūtiem), kurās strādā augsti kvalificēti zinātnieki — šīs augstskolas profesori, pārējais akadēmiskais un palīgpersonāls. Tur arī pavada lielu daļu no studijām paredzētā laika atbiltošā profila studenti. Atrodoties aktīvā pētnieciskā vidē, labi apgādātās mācību un zinātniskās laboratorijās, viņi vislabāk apgūst savu specialitāti. Vienlaikus augstskolas mācībspēki un zinātniskie darbinieki atrodas pastāvīgā kontaktā vieni ar otriem un visi kopā — ar studentiem. Šāda integrācija veicina arī kadru apriti augstskolā un jaunatnes ienākšanu zinātnē. Bez tam tā kaut daļēji risina Latvijas apstākļiem tik svarīgo augstskolu finansu problēmu, novēršot zināmu paralēlismu arī izdevumos, kas saistīti ar augstskolu un zinātnisko institūtu nošķirtību.

Protams, konkrētais ceļš, pa kuru arī Latvijai sasniedzama šī optimālā zinātnes un augstākās izglītības integrācija, ir rūpīgi jāizstrādā, izvairoties no pārāk administratīviem līdzekļiem, jo zināma neuzticēšanās un bažas ne bez pamata ir abām pusēm.

Un beidzot jāapzinās, ka viss iepriekš teiktais var izrādīties maznozīmīgs un veltīgs, ja netiks izstrādāts mehānisms, nebūt ne bezsāpīgs, pēc kura tiks nodrošināta normāla kadru aprite un jaunu speciālistu ieplūde kā zinātnē, tā augstākajā izglītībā, saglabājot civilizētu un sevi cienošu attieksmi pret aizejošo speciālistu paaudzi, padarot jaunatnes vidū kaut cik pievilcīgu zinātnieka un augstskolu mācībspēka profesiju, bet vienlaikus arī stingri turoties pie profesionālās kvalifikācijas un lietderības kritērijiem.

Vēlamie organizatoriskie pasākumi

Manuprāt būtu jārealizē sekojoši lēmumi un pasākumi:

1. Jāizstrādā nolikums par nacionāliem zinātniskiem centriem, kuros būtu koncentrēts specīgākais valsts zinātniskais potenciāls. Šie centri pēc to darbības regulāras starptautiskas izvērtēšanas un akreditācijas saņemtu īpašu valsts atbalstu bāzes finansējuma veidā. Nacionālo zinātnisko centru izveidošana jāveic pakāpeniski bez nepamatotas forsēšanas un mehāniskas iestāžu sapludināšanas.

2. Nepieciešams izstrādāt un pieņemt jaunu likumu “Par zinātnisko darbību”, īpašu vērību veltot zinātnisko iestāžu satusam un darbības tiesiskajām normām. Jānovērš nepilnības iepriekšējā likumā, kas skar zinātnieka un zinātniskās iestādes attiecības, zinātnisko grādu piešķiršanu, zinātnieku sociālo aizsardzību u.c.

3. Būtiski jāpārskata jau izstrādātais LR augstskolu likums, lai, to pieņemot, tiktu realizēta tāda augstskolu reforma, kas nodrošinātu regulāru akadēmiskā personāla atjaunināšanos, kvalificētāko speciālistu piesaisti augstskolām, augstākās izglītības un zinātnes vienotību, tāpat arī studiju programmu regulāru neatkarīgu ekspertīzi un akreditāciju. Jāizstrādā īpaši noteikumi universitātēm, to dibināšanas un darbības pamatprincipi.

4. Jāizstrādā augstskolu un zinātnisko iestāžu integrācijas principi un kārtība, paredzot nepieciešamās izmaiņas likumdošanā un finansu līdzekļus no valsts budžeta izglītībai un zinātnei.

5. Ar likumu jāpielīdzina valsts augstskolu un zinātnisko iestāžu akadēmiskā personāla minimālās darba algas atbilstošas kategorijas valsts ierēdņu algām. Jāveicina akadēmiskā personāla regulāra aprite, pārskatot viņu pensionēšanās kārtību, radot profesionālo un emeritus pensiju fondu.

6. Nolūkā uzlabot zinātnes organizāciju valstiskā līmenī jāreorganizē arī Latvijas Zinātnes padome. Nepieciešams paaugstināt atbildību par tās kompetencē atrodošos valsts budžeta daļas sadali un izlietošanu, jāiesaista valsts zinātnes politikas izstrādē, zinātnes virzienu un potenciāla izvērtēšanā. Jānosaka Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas Zinātnes padomes funkcijas un darbības koordinācija zinātnes un augstākās izglītības jautājumos. Jāparedz zinātnes un augstākās izglītības valsts ministra amats valdībā.

Reformēt vai atstāt pašplūsmai

Nobeidzot gribu atklāti teikt, ka faktiski pastāv divas stratēģijas, divi ceļi Latvijas zinātnē. Viena stratēģija jeb, pareizāk, tās trūkums, — neko daudz nedarīt, gan jau viss kādreiz nostāsies savās vietās. Pieprasījums radīs piedāvājumu: maksās, kad būs vajadzība, un strādās, kad to kāds prasīs. Otra stratēģija — mēģināt saglābt to vērtīgo, kas palicis, un saglabāt labākiem laikiem, lai nebūtu viss jāsāk no jauna. Nu tā, cienījamās dāmas un godātie kungi iz zinātnes un varas gaiteņiem, viss jūsu (mūsu) rokās!

Raksta pirmā daļa — "Latvijas Vēstneša" 5. septembra laidienā, nr.134