DIPLOMĀTIJA

Norvēģijas Karalistes Stortinga prezidente — Latvijas ritmos

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova uzruna oficiālajās vakariņās par godu Norvēģijas Karalistes Stortinga prezidentei Kirsti Kollei Grondālei 6. septembrī

Cienījamā Stortinga prezidente, Grondāles kundze!

Ekselences, godātie deputāti,

dāmas un kungi!

Man ir liels prieks un gods sveikt Jūs, prezidentes kundze, Latvijā.

Saites starp parlamentiem stiprina saites tautu starpā. Es ceru, ka arī Jūsu viesošanās ļaus Jums pārliecināties par to cieņu, sapratni un nepieciešamību tuvināties, ko Latvijā izjūt pret norvēģu tautu.

Tāpēc — lai Jūsu vizīte ļauj mums turpmāk spert konkrētus soļus abu valstu tālākā sadarbībā.

Norvēģija var kalpot Latvijai kā paraugs tās ceļā uz pārticību un stabilitāti. Jūsu valsts sasniegtais, nostiprinot savu ekonomisko neatkarību un drošību, ir ļāvis jums izvēlēties ceļu, kā turpmāk veidot savas attiecības ar Eiropas Savienību. Latvija savu ceļu uz labklājību un drošību ir saistījusi ar Eiropas Savienību un NATO. Un šajā periodā mums ir svarīga jūsu parlamenta pieredze.

Mēs esam pateicīgi Norvēģijai par atbalstu gan tajā laikā, kad centāmies atgūt savu neatkarību, gan tad, kad sākām nostiprināt savu demokrātiju un īstenot reformas praktiski visās dzīves sfērās.

Ar Norvēģijas atbalstu ir tapuši vairāki sadarbības projekti Latvijai tik būtiskās nozarēs kā sociālā aprūpe un izglītība, kā arī gāzes piegāde.

Domāju, ka gan Latvijā, gan Norvēģijā ir gandarījums par to, ka pēdējos gados tā sakuplojuši kontakti starp cilvēkiem. Atceros viesošanos Norvēģijā 1991. gadā — mani dziļi iespaidoja tās daudzās liecības, kas stāstīja par mūsu tautu seniem kontaktiem un tuvību. Tā atceros — Oslo Mākslas muzejā gadsimta sākuma mākslinieka gleznu ar Jāņa ugunskuriem Oslo fjordā, senos kuģus Vikingu muzejā, kuri ir piestājuši arī Latvijas krastā, jo tepat netālu no šīs ēkas — Lielupē — ir Vikingu iela jeb ceļš, kas stiepjas no Kolkas līdz Lielupes grīvai, atmiņā iespiedušās arī Grīga un Ibsena statujas Oslo centrā — ar viņu radītajiem darbiem ir uzaugušas vairākas latviešu paaudzes. Tāpēc, atjaunojot savus kontaktus, mums nebija jāsāk viss no sākuma.

Nobeidzot šo nelielo uzrunu, atļaujiet man vēlreiz pateikties Jums par to, ka atradāt iespēju apmeklēt Latviju. Es gribētu izteikt cerību, ka Jums šīs dažas dienas Latvijā būs gan patīkamas, gan lietderīgas.

Un es gribētu izteikt vēlējumu, lai mēs kā parlamentārieši, — gan strādājot katrs pie savas valsts likumdošanas, gan lemjot Eiropas kopīgās lietas, spētu veidot vislabvēlīgākos nosacījumus mūsu valstu attīstībai, drošībai un labklājībai.

Uz jūsu veselību, prezidentes kundze!

Norvēģijas Karalistes Stortinga prezidente

Kirsti Kolle Grondāle — atvadu preses konferencē

“Kopš 1990. gada, kad notika “dziesmotā revolūcija”, starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm veidojušies sakari, kas ir aizvien dziļāki un interesantāki,” — tā vakar 7. septembrī, preses konferencē Saeimas namā teica Norvēģijas Karalistes stortinga prezidente Kirsti Kolle Grondāle (Kirsti Kolle Grondahl). “Ja palūkojamies pirms četrarpus gadiem, tad jāsecina, varbūt daudzi norvēģi pirmo reizi apjauta, kas ir Latvija. Kontakti, kas starp mums bija veidojušies daudzu tūkstošu gadu laikā, tika brutāli pārtraukti, kad Padomju Krievija anektēja Baltijas valstis.”

Arī visā preses konferences gaitā augstā viešņa apliecināja labu Baltijas valstu un konkrēti Latvijas situācijas izpratni. Tipiska šajā ziņā bija Norvēģijas Karalistes stortinga prezidentes atbilde uz “Latvijas Vēstneša” vaicājumu:

— Prezidentes kundze, vai varu lūgt Jūs izteikt savu viedokli par NATO paplašināšanu, un vai Jūs šajā procesā redzat Latviju kā eventuālu NATO locekli?

— Diskusijas NATO ir ilgušas jau labu laiku un tieši pēdējā laikā — par to, vai paplašināt NATO ar jaunām dalībvalstīm. Es domāju, tas varētu notikt, lai gan tam ir nepieciešams laiks. Pašlaik, kā zināms, NATO organizē un orientē valstis, kas šajā organizācijā vēlas iestāties, orientē uz sadarbību programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros. Domāju, ka Latvijai tuvākajā laikā būtu nepieciešams ļoti labi sadarboties šīs programmas ietvaros un pierādīt sevi. Vai tas palīdzēs Latvijai kļūt par NATO dalībvalsti? Šobrīd nevaru izteikt savu galīgo vērtējumu. Sadarbība drošības politikā ir ar dažādām iezīmēm. Viens sadarbības veids varētu būt kontakti programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros. Otrs aspekts tas, ka Latvija vēlas iestāties Eiropas Savienībā, lai arī jau ir Eiropas Padomes locekle. Svarīgas ir arī abpusējās attiecības starp Ziemeļvalstīm un Eiropas valstīm — tieši šādas politikas nodrošināšanā. Veiksmīgs darbs visās šajās jomās varētu veidot pozitīvu gaisotni Latvijas ieiešanai Eiropā”.

Zīmīga bija stortinga prezidentes atbilde uz kāda cita žurnālista jautājumu par to, vai Latvijas un Norvēģijas kontaktus neapgrūtina atšķirīgais dzīves līmenis abās valstīs. Pēc viešņas domām, sadarbība tikai ar valstīm, kurās ir tāds pats dzīves standarts, būtu bezperspektīva. “Norvēģijai vajadzīga sadarbība visā pasaulē,” uzsvēra stortinga prezidente, piebilstot, ka vēl samērā nesen (vēsturiskā skatījumā pirms divām trim paaudzēm) Norvēģija pati bija viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā.

Izsmeļoša bija augstās viešņas atbilde uz jautājumu, cik tipiska ir sieviešu piedalīšanās Norvēģijas politiskajā dzīvē un vai, pēc viņas domām, arī Latvijas parlamentu kādreiz varētu vadīt sieviete. Uz to Kirsti Kolle Grondāle atbildēja, ka pašreizējā stortinga sastāvā 40 procenti deputātu ir sievietes. Līdzīgi ir arī Norvēģijas valdībā. Atgādinot neapstrīdamo patiesību, ka sievietes intelektuālais potenciāls nekādā ziņā nav zemāks par vīrieša, viešņa arī pastāstīja, cik Norvēģijā daudz tiek darīts ne vien sieviešu iesaistīšanā politiskajā dzīvē, bet arī, lai viņām palīdzētu politisko darbību apvienot ar mājas soli un bērnu audzināšanu. Piemēram, stortingā iekārtots bērnudārzs, kur deputātes sēžu laikā var atstāt savus mazuļus.

“Latvijas Vēstneša” pārstāvis lūdza prezidenti arī izteikt savu viedokli par Norvēģijas drošības situāciju pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kā zināms, padomju impērijas pastāvēšanas laikā daudzas Eiropas valstis pamatoti baidījās no agresīvā Austrumu kaimiņa. Vai kopš 1991. gada situācija ir mainījusies, ņemot vērā, ka Norvēģijai ir kopīga robeža ar Krieviju?

Augstā viešņa savā atbildē atgādināja, ka abām mūsu valstīm ir zināmā mērā atšķirīga vēsturiskā pieredze ar Padomju Savienību. Otrā pasaules kara priekšvakarā Padomju Savienība okupēja Latviju, bet Norvēģijā daudzi šīs valsts iedzīvotāji pret Padomju Savienību juta simpātijas kā valsti, kas viņus atbrīvojusi no vācu okupācijas. Taču arī Norvēģija izjutusi Padomju Savienības draudus, un NATO valstu sadarbības kontekstā allaž akcentējusi, ka Norvēģijai vienīgajai ir kopīga robeža ar PSRS. Tagad Norvēģija jūtoties drošāka, un šādu drošības sajūtu sekmējot arī kopīgās bruņoto spēku mācības Ziemeļnorvēģijā. Taču Norvēģija arī labi apzinās, ka Krievijai joprojām ir lieli militārie spēki ziemeļos.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors