"Termidors Krievijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.23.

Vai Putina novēršanās no Jeļcina ēras nozīmētu novēršanos arī no reformām?

Krievijā Jeļcina ēra (1990.—1999.) ir beigusies. Viņa priekšlaicīgā atkāpšanās un Vladimira Putina, 26.martā paredzēto vēlēšanu favorīta, izvirzīšanās nozīmē krievu revolūcijas lūzuma punktu. Putins, pirmkārt, vairs netiecas pēc demokrātijas, tirgus, reformām un partnerības ar Rietumiem, bet gan pēc valsts nostiprināšanas, tās vienotības nodrošināšanas un savām varas interesēm.

Revolūcija Krievijā, kas sākās ar reakcionārā augusta puča apspiešanu 1991.gadā, līdz šim noritēja bez asiņu izliešanas, pilsoņu kara un terora. Tās milzīgā un nekontrolētā dinamika īsā laikā radīja plurālistisku sabiedrību, pavājināja centrālo varu un stiprināja reģionu. Partijas kundzības drupas un plānveida saimniecība palika novārtā un turpināja apgrūtināt valsti, ekonomika sabruka, un iedzīvotāji kļuva nabadzīgi. Šajos haotiskajos apstākļos vilcienā neiekļuva ne kreisie, ne arī labējie ekstrēmisti. Cīņā ap varu, īpašumu un komunistu privilēģijām, par ko īstenībā runa ir šajā revolūcijā, nomainījās dažādas elites; jaunos reformatorus ap Gaidaru apspieda "sarkanie menedžeri" Černomirdina vadībā, ar tiem savukārt konkurēja "oligarhi", kuri korumpētās privatizācijas gaitā savā īpašumā ieguvuši bankas, monopolus un medijus.

Bonopartisma virzienā

Prezidents Jeļcins, kam bija liela vara, bet kas bija slimību un intrigu novājināts, zaudēja kontroli. Jaunā krievu revolūcija zaudēja sparu, reformas palika uz vietas, demokrātijas un tirgus procesi apstājās, un šajā situācijā Rietumi atkal kļuva par ienaidnieku. Prasības pēc griešanās atpakaļ, kuras Primakovs, kas bija ministru prezidents no 1998.gada septembra līdz 1999.gada maijam, sadarbībā ar komunistiem, centrālo vadību un "asi Maskava–Pekina" mēģināja izraisīt, kļuva arvien skaļākas.

Virziena maiņai revolucionārajos procesos paraugs bija Franču revolūcijā, kad 9.termidorā 1794.gadā tika gāzts Robespjērs un tālab izmantoja masu vilšanos un apātiju. Revolūcijas iekarojumi tika atcelti, tomēr neatgriežās pie Ancien rīgime , taču tādējādi Bonaparts ieguva brīvu ceļu, lai iegūtu varu. Krievijas politiskajā diskusijā terminam "termidors" ir īpaša nozīme, kad Trockis ar to salīdzināja boļševistiskās partijas birokratizāciju un Staļina valdīšanu un vēlāk konservatīvie partijas aparatčiki šo pārmetumu izteica Gorbačova perestroikai kā "komunisma nodevējai".

Putins, Jeļcina troņprincis un sekotājs, prezidenta vēlēšanu cīņā sola, ka viņa ēra nekādā ziņā nelīdzināšoties Jeļcina gadiem. Viņš visādi atšķiras no sava "audžutēva": viņš ir jauns, vesels, enerģisks, nepieder pie noteikta varas klana un sola izeju no pamatīgās krīzes, kurā atrodas valsts. Arī tas vairo viņa popularitāti, kura kopš nepazīstamā bijušā VDK aģenta izvirzīšanās par valdības vadītāja kandidātu 1999.gada augustā notikusi ļoti ātri, ne tikai kā Čečenijas kara komandiera piedalīšanās. Viņš ievieš jaunu vadības stilu, kurā viņš attālinās no "cara Borisa" ieviestā pompa, savus darījumus kārto nepiedzēries un pragmātiski, tas ir moderns menedžeris, kurš iet arī pāri līķiem. Viņš neieslēdzas Kremlī un kontaktus meklē ar visām iedzīvotāju grupām, kam viņš sola, ka gādās par viņiem. Putins savā labā var izmantot jūtamo ekonomiskās situācijas uzlabojumu un pārmaiņas sabiedriskajā domā, kas, šķiet, atkal sāk iemiesot cerību. Bet kas ir Putins, un ko viņš vēlas?

"Dzelzs Putins"

Dzimis 1952.gada 7.oktobrī St.Pēterburgā, viņš pieder jau pēcstaļina paaudzei un kā Jeļcins vai Primakovs nav sēdējis KP Politbirojā. Pēc jurisprudences studiju beigšanas maza partijas funkcionāra un dievbijīgas mātes dēls, kura viņu ļāva kristīt, viņš 1975.gadā iestājās VDK. Pēc disidentu uzraudzības Ļeņingradā un VDK akadēmijas beigšanas Putinu pārcēla uz Drēzdeni, kur viņš varēja iegūt labākas valodu zināšanas un ārvalstu pieredzi nekā citi krievu politiķi. 10.marta intervijā laikrakstā "Komersant", kas publicēta ar virsrakstu "Dzelzs Putins", viņš bez nožēlas stāsta par savu darbu padomju slependienestā, ko viņš novērtēja kā "savas valsts normālas dzīves svarīgu instrumentu". Spēku pārbīdē un virves vilkšanā Maskavā viņa izcelšanās un sakari kā "vīram no St.Pēterburgas" varētu būt pat svarīgāki nekā viņa VDK pagātne.

Kā Sobčaka vietnieks, kas bija pirmais vēlētais St.Pēterburgas mērs, demokrātisko pārmaiņu laikā, kas sākās 1991.gadā, Putins ieguva administratīvu pieredzi, piedalījās politiskajās diskusijās, veicināja tirgus mehānisma ieviešanu un ieguva kontaktus ar ārvalstu darījuma cilvēkiem un diplomātiem, kuru atmiņas par viņu Putinam nāk tikai par labu. Pozitīvajam Sobčaka novērtējumam, kurš bija pazīstams jurists un Gorbačova pretinieks PSRS Tautas deputātu kongresā un kurš iestājās par demokrātiju un cilvēktiesībām, bija liela ietekme arī uz viņa līdzstrādnieku Putinu.

Pēc Putina vietējā mērogā vadītās vēlēšanu kampaņas sakāves 1996.gadā viņš tika atsaukts uz Maskavu, un to izdarīja tieši Borodins, kas ir skandālā ar Šveici iesaistītais Kremļa pārvaldnieks. Putins turpmāk īpaši necentās izrādīties, neiesaistījās intrigās, ieturēja distanci ar Jeļcinu un viņa ģimenes klanu, kā arī "oligarhiem". Viņš ieguva Jeļcina uzticību, kas viņu padarīja par prezidenta administrācijas štāba vadītāja vietnieku, atbildīgu par attiecībām ar reģioniem, kuri viņu ar bažām iepazina kā jaunu "imperiālistu". 1998.gadā viņš kļuva par valsts slependienesta FID vadītāju ar uzdevumu piesegt Jeļcinu un viņa ģimeni. Putins šo amatu izmantoja, lai no VDK kolēģiem un St.Pēterburgas uzticamajām personām izveidotu pats savu komandu. 1999.gadā Putins kļuva par Drošības padomes sekretāru un ieguva pārraudzības tiesības pār armiju, drošības dienestiem un policiju. Pēc patvaļīgā Primakova gāšanas 1999.gada 9.augustā prezidents nepazīstamo Putinu pārsteidzošā kārtā iecēla par jauno valdības vadītāju un iepazīstināja kā ar iespējamo viņa sekotāju.

Centrālās varas stiprināšana

25.februārī internetā izplatītajā vēlēšanu manifestā Putins kā savu galveno uzdevumu nosauca valsts stiprināšanu. Savā "atklātajā vēstulē krievu vēlētājiem" viņš ataino tās drūmo stāvokli: slikti funkcionējošs valsts aparāts, ierēdņi ir slikti atalgoti un pērkami. Cīņai ar noziedzību un korupciju nav panākumu, tirgu izlaupa birokrāti un noziedznieki, iedzīvotāji slīgst nabadzībā. Putins secina: "Krievija ir ar nabagiem bagāta valsts."

Putins par savu "vēsturisko misiju" uzskata Čečenijas atgriešanu Krievijā un tās prezidenta pārvaldījumā un pēc šī parauga spēcināt arī vājo valsti, tās centrālo varu. Tas, ka šī valsts, konkrētāk, Kremlis, nemaz nav bez zobiem un muskuļiem, to Putins apliecina, izmantojot Kremli savas varas izveidē. Armijai viņš licis soļot ne tikai uz Čečeniju vien. Vienā no pirmajiem dekrētiem, būdams prezidenta amata pildītājs, Putins paziņoja par jaunu, stingrāku militāro doktrīnu, kas atšķirībā no agrākajām pieļauj atomieroču lietošanu. Viņš par prieku ģenerāļiem, kuri atkal atrodas ceļavēja ietekmē, palielinājis aizsardzības budžetu. Putins mācījies no Jeļcina kļūdām, kas gribēja būt pāri partijām, atteicās no savas politiskās kustības un oktobrī, izmantojot visus valsts līdzekļus un ietekmes iespējas, izveidoja savu partiju "Vienotība", kura decembrī notikušajās Domes vēlēšanās pēc komunistiem kļuva par 2. spēcīgāko frakciju. Jaunā Domē Putins pārsteidza ar kreisi labējo savas partijas "Vienotība" un komunistu savienību, lai pret viņu kritiski nostājušos centristus pēc iespējas atturētu no varas sviras parlamentā, tipiski "termidoriska" taktika.

Tādējādi Kremļa vadītājs sev pakļāva ne tikai Domi vien, kas Jeļcinam izrādīja spēcīgu pretošanos. Ar to viņš skaidri rādīja, ka iekšpolitiskajās spēlēs grib brīvas rokas un līdzšinējā polarizācija starp demokrātiem un komunistiem, ko praktizēja Jeļcins, viņam vairs neesot noteicošā. Lai reģionus atkal saņemtu stingrāk grožos, provinču gubernatori vairs nav jāvēl, kā bija līdz šim, bet gan tos atkal iecels Kremlis. Tas nozīmētu demokrātijas samazināšanu un federālisma ierobežošanu par labu Maskavai. Ja arī Putina mēģinājums pagriezt Krievijas vadības stūri otrādi uzreiz nav vērtējams kā antidemokrātisks un diktatorisks, tad viņa vadībā demokrātija, tirgus, reformas un partnerība ar Rietumiem vairs neieņem tādu pašu vērtību, kā bija 1991.gada Krievijas revolūcijas sākumā.

Plebiscīts

26.marta prezidenta vēlēšanas, otrās Krievijā, veidojas Putinam par plebiscītu ar iespējamību, ka viņš jau pirmajā vēlēšanu kārtā var uzvarēt. Viņam nav neviena spēcīga pretinieka un vēlētāju nostāja, šķiet, jau ir izveidojusies. Bet tas, vai Putins var attaisnot uz viņu liktās cerības Krievijā un Rietumos, drīzāk ir apšaubāms. Pēc viņa stāšanās amatā viņam enerģiski jārīkojas un jāsāk lielas pārmaiņas Kremlī, valdībā un parlamentā, ekonomikā un sabiedrībā. Putinam, kam nav "bonapartisma" veidola, būs jāparāda, ka viņš nav tikai pārejoša parādība elišu un programmu svārstībās un ka viņš ilgstoši var sasniegt izvirzītos augstos mērķus. Līdz laikam, kamēr tas nav pierādīts, pret viņu izturas nogaidot un distancējoties.