PROBLĒMAS

Latvijas reģionālā attīstība: stāvoklis, jēdzieni, darbības virzieni

Aija Melluma, dr. hab. ģeogr., LZA korespondētājlocekle — “Latvijas Vēstnesim”

1. Stāvoklis

Reģionālās attīstības jautājumi iekļauti pašreizējās Latvijas Republikas valdības deklarācijā, to var uzskatīt par valsts politikas sastāvdaļu. Ministru kabineta struktūrā kopš 1993. gada pastāv Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar savām reģionālajām vides aizsardzības komitejām (nesen pēc reformas pārdēvētas par reģionālajām vides pārvaldēm). Taču joprojām dažādos līmeņos dzirdami pretrunīgi spriedumi par reģionālās attīstības mērķiem, uzdevumiem, arī iespējām, bet it sevišķi par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas lomu šī procesa vadīšanā vai regulēšanā.

Pašreizējo situāciju nosaka vairāki objektīvi un arī subjektīvi faktori.

 

1.1. Pamatjēdzienu izpratne

Novērojama visai atšķirīga pamatjēdzienu “reģions” , “reģionāls” , un “reģionālā attīstība” izpratne, ar ko saistās arī atšķirīgie priekšstati gan par reģionālo politiku kā tādu, gan par valsts institūciju uzdevumiem un iespējām. Šī problēma prasa plašāku skaidrojumu, tādēļ minēšu tikai dažus piemērus.

Visbiežāk “reģionālo attīstību” saista ar bezdarba problēmu risināšanu, uzņēmējdarbības attīstību, arī ar administratīvi teritoriālo vienību — pagastu un rajonu — attīstības plānu izstrādi.

Prasības un uzdevumi, kas minēto problēmu kontekstā adresēti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (turpmāk — VARAM), vairumā gadījumu reducējas uz atsevišķiem pasākumiem, kas veicami konkrētās vietās (un ātri). Apzināti vai neapzināti VARAM tiek uzskatīta drīzāk par nozares ministriju ar izvietošanas funkcijām. Taču reģionālā attīstība nav un nevar būt atsevišķa sabiedrības darbības vai tautsaimniecības nozare, jo tā aptver visas cilvēku dzīves un darbības problēmas konkrētās teritorijās, pilsētās un lauku apvidos un nesaraujami saistīta ar valsts ekonomisko un finansu politiku.

Tā kā reģionālā attīstība ietilpst politiskās atbildības sfērā, tad pirmais turpmākās darbības uzdevums ir valdības līmenī vienoties par pamatjēdzienu izpratni un atbilstoši tai veidot Latvijas reģionālās attīstības politiku.

 

1.2. Institucionālā struktūra

Pastāvošā valsts pārvaldes institucionālā struktūra, kuras veidošanā acīmredzot atspoguļojas arī iepriekš apskatītā jēdzienu izpratne, būtībā neveicina objektīvi pastāvošo reģionālo problēmu risināšanu, vai plašāk — reģionālās attīstības politikas veidošanu un realizēšanu.

Vispirms jāmin nesakārtotās funkcionālās attiecības reģionālās attīstības jomā starp Ekonomikas, Finansu, Labklājības, Valsts reformu ministriju un VARAM. Piemēram, ekonomikas ministra vadībā darbojas Latvijas Attīstības padome, bet šīs pašas ministrijas pārraudzībā ir Latvijas Attīstības aģentūra, kuras darbība aptver tikai atsevišķas ar Latvijas attīstību saistītas jomas. Tātad šajā gadījumā sašaurināts pats jēdziens “Latvijas attīstība” .

Ziņojumu par Latvijas tautsaimniecības attīstību (Rīga, 1995) sagatavojusi Ekonomikas ministrija, bet Pārskats par tautas attīstību Latvijā (Rīga, 1995) — ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmas atbalstu sagatavots Labklājības ministrijas vadībā. Jāpiezīmē, ka ne vienā, ne otrā praktiski nav skartas reģionālās problēmas.

Likumprojektā “Par Latvijas tautsaimniecības attīstības koordināciju” arī netiek runāts par tās reģionālo struktūrpolitiku, kas patiesībā Latvijas tautsaimniecības attīstībai ir visai būtiska. Taču paredzēts veidot Valsts ekonomisko padomi, kuras uzdevums būtu koordinēt ekonomisko politiku. Tās sastāvā nav atvēlēta vieta VARAM ministram. Tas var liecināt tikai par to, ka valsts ekonomiskā politika netiek saistīta ar reģionālo politiku.

Iepriekš minēti tikai daži piemēri, kas raksturo izveidojušos praksi.

Ja reģionālo attīstību uzskata par valsts attīstības politikas sastāvdaļu, var teikt — tās teritoriālo griezumu, tad reģionālās attīstības motīviem (kaut vai principu līmenī) jāatspoguļojas praktiski visu ministriju darbībā. Tādā gadījumā jāprecizē VARAM uzdevumi reģionālās attīstības politikas realizēšanā. Jāpiezīmē, ka daudzās Eiropas valstīs reģionālās attīstības politika ir tieši valdošo ministriju — ekonomikas, finansu, tautsaimniecības u.tml. — pārziņā.

Minētajam vajadzētu pievērst uzmanību, izvērtējot pašreizējā Ministru kabineta struktūru, tās efektivitāti valsts attīstības procesu vadīšanā.

 

1.3. Reģionālie veidojumi

Pašreiz vairākām ministrijām ir savas reģionālās struktūrvienības, kas realizē to funkcijas un teritoriāli saistītas vai nu ar administratīvajiem rajoniem, vai ar blakus esošo rajonu blokiem, bet atsevišķos gadījumos — gan ar rajonu blokiem, gan rajoniem.

Šādai pieejai valsts pārvaldes realizācijā ir pietiekami senas tradīcijas, izveidojusies atbilstoša institucionālā struktūra. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izveidotas jaunas reģionālās struktūrvienības, kas nepieciešamas jaunu funkciju efektīvai realizēšanai (Valsts ieņēmumu dienests, Valsts Naturalizācijas pārvalde u.c.). Jāpiezīmē, ka katras valsts pārvaldes funkcijas lokalizācija kādā konkrētā vietā (pilsētā) vienlaicīgi veicina arī tās attīstību.

Pietiekami stabilas ir teritoriālās struktūrvienības, kas izveidotas atsevišķu tautsaimniecības nozaru — lauksaimniecības un mežsaimniecības — vadīšanas nolūkā.

Arī VARAM ir savas reģionālās struktūrvienības — 1988.—1989. gadā izveidotās reģionālās vides aizsardzības komitejas, kas pašreiz pārdēvētas par reģionālajām vides pārvaldēm. Sākotnēji tās darbojās kā vides aizsardzības inspekcijas, un šis uzdevums noteica komiteju uzbūvi, speciālistu sastāvu, darba saturu un stilu. Pēc reorganizācijas reģionālās vides pārvaldes pilda arī funkcijas, kas saistās ar reģionālo attīstību. Dabiski, ka vēl nav iegūta praktiskās darbības pieredze, taču ideālā variantā radīti labi priekšnoteikumi vairāku reģionālās attīstības mērķu lietišķai realizācijai (piemēram, dabas resursu racionāla izmantošana, vides aizsardzības nodrošināšana), kā arī sadarbībai ar pašvaldībām.

Mērķtiecīgi veidotos administratīvo rajonu blokus parasti sauc par reģioniem. Salīdzinot dažādo pastāvošo reģionu struktūru, redzams, ka tajos administratīvie rajoni veido visdažādākās kombinācijas. Tādēļ pēdējā laikā diezgan kategoriski izskan ieteikumi veidot vienotus reģionus, kas apvienotu visas valsts pārvaldes funkcijas (resp., būtu vienādi rajonu bloki) un kalpotu par bāzi reģionālās attīstības plānošanai un vadīšanai. Jāatgādina šajā sakarībā, ka Padomju Latvijā pastāvēja šādi vienoti reģioni vai ekonomiskie rajoni, bet to efekts pilnībā nav novērtēts.

Risinot turpmāk šo problēmu, nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut voluntārus lēmumus. Tiem jābalstās dziļā un vispusīgā situācijas izpētē un reģionālās attīstības priekšnoteikumu analīzē. Jāpiezīmē tikai, ka reģionālās attīstības plānošana un vadīšana un valsts pārvaldes funkciju realizēšana ir tik atšķirīgi mērķi, ka atšķirīgs varētu būt veids, kā tos sasniegt.

 

1.4. VARAM struktūra

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības uzdevumu sasaiste vienā ministrijā ir pietiekami pamatota gan teorētiski, gan ar praktiskās darbības pieredzi. To izveidoja, apvienojot Vides aizsardzības komiteju un Arhitektūras un celtniecības ministriju. Atbilstīgi ministrijas nosaukumam, izveidoja divus departamentus (tie nav vienīgie, ministrijas struktūrā pašreiz ir seši departamenti) — Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības. Tomēr sākotnēji reģionālā attīstība tika saprasta galvenokārt kā teritoriālā plānošana (kādreizējā Arhitektūras un celtniecības ministrijas funkcija). Lielas cerības saistījās arī ar tūrisma attīstību, ko uzskatīja par reģionālās attīstības dzinējspēku.

Tādēļ līdz pēdējam laikam Reģionālās attīstības departaments nenodarbojās ar plašākiem reģionālās attīstības jautājumiem. Jāatzīmē gan, ka daudzās Eiropas valstīs ir tieši reģionālās plānošanas ministrijas (arī dažādās kombinācijās ar citiem uzdevumiem), bet ar valsts attīstības reģionālajām problēmām nodarbojas tās ministrijas, kas rūpējas par valsts attīstību kopumā (ekonomikas, tautsaimniecības, finansu).

Iepriekš jau minēju, ka jāprecizē VARAM uzdevumi Latvijas reģionālās attīstības politikas veidošanā un realizēšanā (skat. 1.2.).

 

1.5. Pašvaldību loma

Ministru kabineta Teritoriālplānošanas noteikumos paredzēts, ka pašvaldībās (rajonu, pilsētu, pagastu) izstrādā sociālās un ekonomiskās attīstības plānus, uz kuriem jābalstās arī dažādā līmeņa teritoriālplānojumiem.

Tomēr līdz šim reģionālās attīstības kontekstā pārāk maz tiek runāts par pašvaldību lomu, jo tā neaprobežojas tikai ar minētajiem uzdevumiem. Pašvaldību iesaistīšanās reģionālās attīstības plānošanā ir galvenais priekšnoteikums, lai šajā procesā vienlīdz ievērotu un saskaņotu visas valsts nacionālās intereses un katras konkrētās vietas iedzīvotāju vitālās intereses. Tas nozīmē plānošanas darbības pārorientēšanu no padomju laikam raksturīgās direktīvās (“no augšas”) plānošanas uz elastīgu, līdzsvarotu, nepārtrauktu plānošanu (saskaņo virzienus “no augšas” un “no lejas”).

Pašvaldību darbība attīstības plānošanā pēdējā gadā ir ievērojami aktivizējusies, tomēr vēl ne tā, lai ietekmētu visu reģionālās attīstības plānošanas procesu kopumā. Jārēķinās ar to, ka pašvaldībām vēl nav savas jaunās pieredzes un vairākumā gadījumu nav arī nepieciešamo līdzekļu.

 

2. Pamatjēdzieni

2.1. Reģionālā attīstība

Par reģionālo attīstību var uzskatīt Latvijas un katra tās apvidus attīstību, kas balstās uz dabas, kultūrvēsturisko, sociālekonomisko u.c. apstākļu dažādību Latvijas teritorijā un īpatnībām katrā konkrētā vietā.

Attīstība notiek gan spontānos, gan mērķtiecīgi vadītos procesos, to ietekmē. Parasti attīstība kādā Latvijas teritorijā notiek vienlaicīgi daudzu faktoru ietekmē. Reģionālā attīstība balstās uz daudzveidību un vienlaikus to arī nodrošina.

Teritoriālās struktūrvienības, kas radušās/rodas dažādu faktoru (dabas, demogrāfisko, sociālo, ekonomisko utt.) ietekmē, parasti ir vairāk vai mazāk inertas, un tās maz (vai lēni) pakļaujas aktuālajām pārmaiņām sabiedrībā notiekošo politisko un sociālo procesu ietekmē. Tās ilgstoši saglabā iepriekšējo attīstības procesu “pēdas” materiālu objektu, sociālo struktūru veidā, cilvēku apziņā un atmiņās. Tādēļ reģionālajā attīstībā jārēķinās ar dažādo procesu atšķirīgajiem laika mērogiem, bet pati reģionālā attīstība ir orientēta uz vidēju un ilglaika perspektīvu.

Reģionālā attīstība, tāpat kā valsts attīstība kopumā, nav tikai ekonomiskā attīstība, bet gan vispusīga un harmoniska attīstība. Turklāt ne vienmēr to var raksturot tikai ar kvantitatīviem rādītājiem. Šajā sakarībā svarīgi izveidot kritēriju vai rādītāju sistēmu, kas pietiekami objektīvi raksturotu reģionālās attīstības efektu kopsakarībā ar valsts attīstības procesiem.

 

2.2. Reģionālā politika

Reģionālā politika ir visas valsts politikas sastāvdaļa, var teikt — tās projekcija teritorijā. Reģionālā politika ir noteiktu principu, līdzekļu, darbības un pasākumu kopums (sistēma), kas nepieciešami reģionālās attīstības nodrošināšanai, tās mērķu sasniegšanai.

Reģionālā politika būtībā ir veids, kā valsts regulē attīstības procesus tirgus saimniecības apstākļos, nepieļaujot dažādas disproporcijas vai īpaši veicinot attīstību nelabvēlīgās situācijās.

Ja reģionālās attīstības mērķi nav izvēlēti voluntāri, bet balstās uz objektīviem faktoriem un likumsakarībām, tad tie nevar mainīties atkarībā no tā, kādi priekšstati ir atsevišķiem politiskiem spēkiem, kas kādā laika sprīdī veido valdību. Taču politiskie lēmumi būtiski var ietekmēt šo reģionālās attīstības mērķu sasniegšanas veidus un tempus. Protams, ietekme var būt kā pozitīvi, tā negatīvi orientēta.

Tādēļ izšķiroša loma reģionālajā politikā ir reģionālās plānošanas sistēmai kā stabilizējošam faktoram, kā līdzeklim, kas atļauj saskaņot dažādus mērķus, tos nepārtraukti precizēt, saglabāt attīstības pamatvirzienus, stabilitāti un līdzsvarotību.

 

2.3. Reģionālā plānošana

Jēdzienu reģionālā plānošana Latvijā pašreiz lieto dažādās nozīmēs.

Teritoriālplānošanas noteikumos ar to saprot vienu plānošanas veidu, kas it kā atrodas starp nacionālo (visas valsts) un administratīvo rajonu plānojumiem.

Citā nozīmē reģionālo plānošanu saista ar īpašiem plānošanas reģioniem, ko veido kā administratīvo rajonu blokus (skat. 1.3.). Šajā gadījumā pareizāk būtu lietot citu jēdzienu, proti, reģionu plānošana. Neraugoties uz šīs idejas pievilcību un šķietamo vienkāršību, kā risināt reģionālās plānošanas jautājumus, tas tomēr nozīmētu, ka reģionālās plānošanas procesi tiek centralizēti, ierobežoti kādās “no augšas” noteiktās teritorijās un atrauti no dzīvās realitātes, tiem procesiem, ko vislabāk pārzina pašvaldības.

Ievērojot teikto, kā arī citu valstu pieredzi, reģionālo plānošanu vajadzētu saprast plašāk, kā visus reģionālās plānošanas veidus, kas aptver Latviju kopumā un tās atsevišķās daļas jeb reģionālās struktūrvienības. Tās var tikt izdalītas pēc dažādām pazīmēm atkarībā no plānojuma mērķa un mēroga.

Turklāt būtiski, ka reģionālie attīstības plāni nav tikai teritoriālplānojumi. Patiesībā tos nevar izstrādāt, ja nav veikta attīstības priekšnoteikumu un situācijas analīze, izstrādāta sociāli ekonomiskās attīstības koncepcija vai kopīgās konkrētās vietas attīstības vadlīnijas.

Tā kā Latvijas teritoriālajā struktūrā liela nozīme ir administratīvajiem rajoniem un rajons no rajona atšķiras pēc attīstības līmeņa priekšnoteikumiem, tad tuvākajā laikā būtu lietderīgi tos uzskatīt par reģionālās plānošanas vienībām. Administratīvos rajonus no plānošanas viedokļa var uzskatīt par mezglu, kas atļauj sasaistīt lokālās intereses (tās pārstāv pagasti rajonu robežās) un valsts nacionālās intereses. Tas atļautu paātrināt reģionālās plānošanas procesu kopumā un radīt bāzi tā demokratizācijai.

 

3. Mērķi

3.1. Reģionālā attīstība

Reģionālās attīstības mērķus vispārējā veidā var formulēt šādi:

— nodrošināt valsts un atsevišķu reģionu iedzīvotājiem līdzvērtīgus dzīves, darba un vides apstākļus, radīt līdzvērtīgus priekšnoteikumus turpmākajai attīstībai;

— nodrošināt līdzsvarotu attīstību valstī un tās reģionos, saskaņojot ekonomiskās attīstības prasības ar dabas un kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamību;

— veicināt reģionu un vietu attīstību saskaņā ar to potenciālajām iespējām, maksimāli saglabājot to identitāti.

Nosauktie mērķi ir universāli, kopīgi pasaules valstīm un tautām. Tie nosaka katras valsts reģionālo politiku un paver iespējas starptautiskai sadarbībai plašāku reģionu ietvaros. Kā piemēru var minēt Baltijas jūras baseina valstu kopīgo attīstības plānojumu jeb vīziju.

Bez šaubām, Latvijas reģionālās attīstības mērķus var (un ir nepieciešams) nosaukt pilnīgi konkrēti, sasaistē ar īpašiem Latvijas apstākļiem. Tas varētu būt Latvijas reģionālās attīstības plāna uzdevums.

 

3.2. Reģionālā politika

Reģionālās politikas galvenais mērķis ir nodrošināt valsts reģionālo attīstību ilglaika perspektīvā. Lai to izdarītu, nepietiek ar viena atsevišķa reģionālās attīstības likuma pieņemšanu. Reģionālās politikas mērķiem jāatspoguļojas visā valsts politikā.

Vienlaikus jāveido īpaša reģionālās attīstības plānošanas un vadības sistēma, kas būtu atbildīga par reģionālās politikas praktisko realizāciju.

Tiklīdz tiek konkretizēti reģionālās attīstības mērķi, kļūst skaidrs, ka to sasniegšanai nepieciešamā darbība var būt visai dažāda. Tādēļ lietderīgi noteikt reģionālās politikas operacionālos mērķus. Tie ir attīstība (augšanas nozīmē), uzturēšana un stabilizēšana .

Protams, šie mērķi savstarpēji saistīti, bet konkrētos apstākļos viens var gūt priekšroku. Tādējādi rodas iespēja uz attīstības procesiem skatīties plašāk.

Jāpiezīmē, ka šādu pieeju izmanto Vācijā reģionālpolitikas veidošanā. Uz tās balstās arī Eiropas Savienība savā reģionālajā politikā, piemēram, Eiropas telpiskās attīstības plānā “Europa 2000+”.

 

4. Principi

Reģionālās attīstības politikas veidošanai un plānošanai jābalstās uz kādiem vispārējiem principiem. Neiedziļinoties argumentācijā, tie varētu būt šādi:

— reģionālās attīstības politika attiecas uz visu valsti kopumā ;

Latvijā nedrīkst būt reģioni vai vietas, kas atrastos ārpus reģionālās politikas interešu un ietekmes sfēras, bet atkarībā no konkrētās situācijas reģionālās politikas operacionālie mērķi var būt dažādi;

— reģionālai politikai jānodrošina līdzsvars starp prioritātes un struktūras kritērijiem tautsaimniecības attīstības koordinēšanā;

ja valsts attīstībai kopumā var noteikt prioritāros virzienus, tad reģionu attīstībai būtiska nozīme ir tautsaimniecības nozaru (sektoru) struktūrai, to attiecībām, turklāt atsevišķos reģionos var būt atšķirīgas prioritātes (to nosaka resursi, stāvoklis u.c. faktori);

— visai darbībai jābūt tādai, lai nodrošinātu daudzveidības saglabāšanu visos veidos (dabā, saimniecībā, kultūrvidē u.c.) un veicinātu tās attīstību tur, kur tā zudusi;

— reģionālās attīstības mērķiem jābūt konkrētiem , to formulējumiem jābalstās uz reālo situāciju izpēti un analīzi; mainoties situācijai, jāprecizē mērķi;

— reģionālās attīstības veicināšanas pasākumiem jābūt diferencētiem , tos nedrīkst uzskatīt par līdzekli pārprastas vienlīdzības radīšanai, vispārējai nivelēšanai;

— maksimāli jāsamazina voluntāru lēmumu iespējas gadījumos, kad jānosaka apvidi vai vietas, kur nepieciešami īpaši attīstības veicināšanas pasākumi; tādēļ jābūt objektīvu kritēriju sistēmai, kas atļauj vērtēt stāvokli;

— attīstību veicinošiem pasākumiem jābūt koncentrētiem konkrētās , nosauktās vietās un plānotiem noteiktās laika robežās; tos nedrīkst attiecināt uz plašām teritorijām un uzskatīt par bezgalīgiem;

— attīstību veicinošiem pasākumiem jābūt tādiem, lai tie stimulētu pašattīstības procesus un samazinātu nepieciešamību pēc palīdzības no ārpuses;

— reģionālās plānošanas procesam jābūt atklātam , tajā jāiesaista sabiedrība, nodrošinot plašu informācijas un ideju apmaiņu;

— reģionālās attīstības plānus nedrīkst uzskatīt par direktīviem, galīgiem, tiem jābūt elastīgiem un jāreaģē uz situācijas izmaiņām; plānošanai jākļūst par nepārtrauktu procesu.

 

5. Darbības virzieni

Latvijas reģionālās attīstības problēmas nevar atrisināt ar atsevišķu pasākumu palīdzību. Visai darbībai, kuras mērķis ir veicināt reģionālo attīstību, jābalstās uz vienotiem principiem un jābūt sasaistītiem vienotā sistēmā.

Citiem vārdiem sakot, jābūt noteiktai, pietiekami labi organizētai sistēmai, kas nodrošina reģionālās politikas mērķu sasniegšanu gan īsākā, gan ilgākā laika perspektīvā.

Lai šādu sistēmu izveidotu, vispirms nepieciešama mērķtiecīga Latvijā uzkrātās pieredzes analīze (ieskaitot arī padomju varas gadus), konfrontējot katrā atsevišķā gadījumā nosauktos mērķus ar praktiski sasniegto rezultātu.

Pašreiz iespējams nosaukt tikai galvenos darbības virzienus.

 

5.1. Likumdošana

Pašreizējās valdības darbības plānā paredzēts izstrādāt likumu par reģionālo attīstību. Taču reģionālās politikas pamatvirzienu trūkums, kā arī lielā priekšstatu dažādība par reģionālo attīstību kā tādu objektīvi kavē šāda likuma izstrādi. Vēl vairāk, izveidojusies situācija liecina, ka primārā nozīme ir tieši r e ģ i o n ā l ā s p o l i t i k a s apsvērumiem, principiem.

Valsts reģionālās politikas plānošanas un realizācijas juridiskais nodrošinājums varētu būt šāds.

Vispirms — jābūt izstrādātiem Latvijas reģionālās politikas pamatvirzieniem, ko pieņem LR Saeima, bet kuru darbības laiks neaprobežojas ar dotās Saeimas darbības termiņu. Tāds princips atļautu nodrošināt attīstības procesu nepārtrauktību un pārmantojamību, bet politiskajām valdībām dotu iespējas meklēt efektīvākos līdzekļus reģionālās politikas realizēšanai.

Pēc pašreizējiem priekšstatiem būtu nepieciešami šādi LR likumi:

1) par reģionālo politiku (mērķi, sistēma, darbības veidi utt.);

2) par attīstības plānošanu (aptverot visus plānošanas veidus un to sasaisti);

3) par reģionu un vietu attīstības teritoriālplāniem (skat. 5.4.).

Katram no minētajiem likumiem būs nepieciešama sava Ministru kabineta noteikumu pakete.

Reģionālās politikas pamatprincipi jāiestrādā jau esošajos un topošajos tautsaimniecības nozaru attīstības plānos, koncepcijās, kā arī attiecīgajos likumdošanas aktos.

 

5.2. Institucionalizācija

Pēdējos gados izveidojušās vairākas institūcijas, kas tā vai citādi saistās ar reģionālās attīstības un plānošanas uzdevumiem (skat. 1.2). Tomēr tās nav veidotas, vadoties no kopīgās reģionālās politikas apsvērumiem, un tādēļ to darbības efektu var vērtēt vienīgi konkrēto veidošanas mērķu kontekstā.

Šo kļūmi vajadzētu novērst, domājot par Latvijas reģionālās politikas realizācijas sistēmu turpmāk, pēc 6. Saeimas vēlēšanām. Čpaša uzmanība pievēršama diviem momentiem.

1) Tā kā reģionālās attīstības politiku nevar nodrošināt viena atsevišķa ministrija, nepieciešams veidot institūciju, kas pārzinātu šos procesus kopumā. Pēc analoģijas ar pašreizējo Latvijas Attīstības padomi, tā varētu būt Latvijas reģionālās attīstības padome, un tai nepieciešamas arī lēmējtiesības tieši attiecībā uz reģionālās politikas jautājumiem. Bez šaubām, jābūt skaidrām funkcionālām attiecībām ar citām līdzīgām institūcijām (padomēm), kas atbild par kādu atsevišķu sektoru, tā attīstību. Reģionālās attīstības politikas praktiskā realizācija varētu koncentrēties Latvijas Attīstības aģentūrā, paplašinot tās pašreizējās funkcijas.

2) Ja reģionālā attīstība ir mērķis, kas vienlīdz svarīgs Ministru kabinetam kopumā uan atsevišķām ministrijām, tad turpmāk jāprecizē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas funkcijas reģionālās politikas kontekstā. Tās varētu būt saistītas tieši ar reģionālo plānošanu, šī procesa metodisko vadīšanu, koordinēšanu, tādēļ iespējama ministrijas nosaukuma maiņa.

Jāveido arī Reģionālās attīstības konsultatīvā padome, kuras sastāvā jābūt ne tikai politiķiem un ierēdņiem, bet arī speciālistiem, sabiedrības pārstāvjiem. Tādas padomes ieteicams veidot arī administratīvajos rajonos.

 

5.3. Ekonomiskie

priekšnoteikumi

Valsts ekonomiskai politikai jārada priekšnoteikumi attīstībai kopumā un reģionālai attīstībai atsevišķi. No šī viedokļa jāvērtē nodokļu, aizdevumu un subsīdiju politika. Arī valsts investīciju programmā pilnīgāk jāsaskaņo nozaru (sektoru) un reģionālais aspekts.

Reģionālās attīstības mērķiem daļēji kalpo pašreiz pastāvošais pašvaldību finansu izlīdzināšanas mehānisms. Taču tas drīzāk realizē uzturēšanas funkciju.

Tādēļ jāveido īpaša sistēma, kas dotu iespēju ar ekonomiskiem līdzekļiem veicināt atīstību apvidos un vietās, kas ilgstoši atrodas zem valsts vidējā līmeņa un saviem spēkiem objektīvu apstākļu dēļ nespēj aktivizēt pašattīstības procesus. Protams, šādas veicināšanas sistēmas veidošana saistās ar valsts budžetu, tā iespējām.

Tādēļ visi reģionālās attīstības veicināšanas līdzekļi un pasākumi jāskata kopumā, izvērtējot sagaidāmo efektu.

Iespējama arī īpaša reģionālās attīstības fonda veidošana.

Tā kā rajona līmeņa attīstības plāni ir objektīva bāze attīstības veicināšanas programmu izstrādei, turpmāk vēlams stimulēt to izstrādi, izdalot finansējumu no valsts budžeta.

 

5.4. Plānošana

Plānošana uzskatāma par reģionālās politikas līdzekli, kas atļauj līdzsvarot dažādus attīstības mērķus, saskaņot valsts, reģionu un vietu attīstības intereses. Savā ziņā tā ļauj pārvarēt norobežošanās tendences, kas saistās ar reģionālās attīstības ideju.

Tādēļ turpmāk liela uzmanība jāvelta reģionālās attīstības plānošanas sistēmas izveidei, ietverot tajā visdažādākos plānu veidus, kas tā vai citādi saistās ar reģionālo attīstību Latvijā. Tas nepieciešams, lai nodrošinātu: 1) sociāli ekonomiskās attīstības plānu un teritoriālplānojumu sasaisti, 2) dažādas detalizācijas pakāpes plānu savietojamību un 3) plānošanas procesu nepārtrauktību un pēctecību.

Pašreiz galvenā uzmanība pievērsta teritoriālplānojumiem. Tomēr pieredze liecina, ka turpmāk jākoriģē Ministru kabineta noteikumi un pats plānošanas process jāpadara elastīgāks.

Vēl jāpievērš uzmanība diviem plānojumu veidiem, kas būtībā ir Latvijas reģionālās attīstības plānojuma bāze. Tie ir, pirmkārt, atsevišķu tautsaimniecības nozaru vai darbības veidu attīstības plāni, kuros ievērotas reģionālās atšķirības; un, otrkārt, administratīvo rajonu attīstības plāni.

 

5.5. Zinātniskā pētniecība

Viens no cēloņiem, kas Latvijā kavē reģionālās plānošanas procesa attīstību, ir vājā zinātniskās pētniecības bāze.

Tādēļ turpmāk jāattīsta teorētiskie un lietišķie pētījumi, jāveicina pētniecības centru veidošanās. Čpaša uzmanība veltāma tieši reģionāliem pētījumiem, Latvijas reģionālās struktūras analīzei un attīstības teritoriālo likumsakarību noskaidrošanai.

Ar zinātniskās pētniecības darbu starpniecību Latvijas reģionālās plānošanas sistēmā ātrāk un precīzāk varētu ieviest terminus un metodes, kas atspoguļojas ES reģionālajai politikai veltītajos dokumentos. Tas varētu veicināt Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā.

 

5.6. Speciālisti

Pašreiz speciālistus, kas var strādāt dažādās reģionālās attīstības jomās, sagatavo vairākas Latvijas augstskolas. Tomēr šis process ir vāji koordinēts. Tādēļ tuvākajā laikā jāizveido koordinēta speciālistu sagatavošanas sistēma, kas pilnīgāk atbilstu pašai attīstības plānošanas sistēmai un ievērotu dažādo plānošanas darbu specifiku.

Šajā sistēmā jāiekļauj pēcdiploma apmācība, kvalifikācijas celšanas kursi u.c. apmācības formas.

Čpaša uzmanība jāvelta mācību līdzekļu un metodisko materiālu sagatavošanai, apvienojot pasaules pieredzi un Latvijas specifiku.

 

6. Latvijas reģionālās attīstības mezgli

Nereti Latvijas reģionālās attīstības problēmas tiek sašaurinātas līdz diviem uzdevumiem. Tie ir 1) Latvijas “reģionalizācijas projekta” izstrāde, kas būtu pamats valsts pārvaldes funkciju koordinēšanai un reģionālās attīstības plānošanai; 2) t.s. “atpalikušo reģionu” identifikācija un izdalīšana, saistot tos ar speciāliem attīstību veicinošiem pasākumiem.

Tomēr reģionālās attīstības problēmas ir plašākas, tās teritoriāli aptver visu Latviju un nosacīti veido divas grupas: teritoriāli strukturālās un teritoriāli tipoloģiskās.

Pirmās saistās ar teritoriālām struktūrvienībām, kas izveidojušās īpatnēja novietojuma ietekmē vai vēsturiskās attīstības procesā, tās var norobežot un saistīt ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem un vietvārdiem. Šo problēmu risinājums parasti ir individuāls, saistīts ar reālo situāciju katrā noteiktā vietā.

Otrās grupas problēmas saistās ar Latvijas videi raksturīgām tipoloģiskām situācijām, kas atkārtojas visā teritorijā. Tādēļ dažādās vietās var būt līdzīgi risinājumi.

Pēc pašreizējiem priekšstatiem par Latvijas reģionālās attīstības mezglupunktiem var uzskatīt sekojošos (atbilst pirmās grupas problēmām):

— Rīga un galvaspilsētas rajons,

— republikas nozīmes pilsētas un to ietekmes areāli,

— transporta koridori kā teritoriāli veidojumi,

— pierobežas apvidi,

— jūras piekrastes josla,

— Lībiešu krasts,

— lielās nacionālās nozīmes aizsargājamās teritorijas.

Nosauktās problēmas vispirms jāatrisina vispārīgā veidā, bet pēc tam detalizētāk — atsevišķu administratīvo rajonu plānojumos.

Par reģionālās attīstības tipoloģiskām problēmām Latvijā var uzskatīt sekojošās:

— mazo pilsētu un lauku apdzīvoto vietu renovācija un turpmākā attīstība,

— lauku ainavu ekoloģiskā stabilizācija un estētisko resursu saglabāšana.

Šīs problēmas vislabāk var atrisināt pagastu un administratīvo rajonu plānojumos, balstoties uz vispārējiem principiem.

 

7. Nobeigums

Par neatliekamiem tuvākā laika uzdevumiem jāuzskata:

— Latvijas reģionālās attīstības koncepcijas un vadlīniju izstrāde,

— tautsaimniecības reģionālās struktūrpolitikas principu izstrāde,

— Latvijas nacionālā plānojuma koncepcijas izstrāde,

— administratīvo rajonu attīstības plānu metodisko vadlīniju izstrāde,

— nozaru attīstības reģionalizācijas plānu izstrāde.

Visi nosauktie materiāli nepieciešami Latvijas reģionālās attīstības politikas veidošanai.