Jauni Austrālijas un Burundi pilnvarotie pārstāvji Latvijā

Austrālijas Savienības ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks
Garijs Konrojs ( Garry Conroy )

Šis ir jau otrais vēstnieks, kas ieradies pildīt Austrālijas valdības uzdevumu — diplomāta pienākumus Latvijā. Viņš ir akreditēts arī Dānijā, Islandē, Norvēģijā un Lietuvā.

Jaunais vēstnieks sacīja akreditācijas runu:

Jūsu ekselence, Prezidenta kungs!

Šodien man ir tas gods iesniegt Jūsu ekselencei akreditācijas vēstuli, ar kuru Austrālijas ģenerālgubernators ieceļ mani par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā. Man ir patīkami ar šo pasākumu sākt savu misiju Latvijā.

Mans uzdevums turpmākajos gados būs Austrālijas un Latvijas attiecību tālāka attīstīšana no pašreizējiem mazajiem, bet tomēr svarīgajiem pamatiem.

Starp Austrāliju un Latviju ir daudz saikņu, uz kurām mēs varam balstīties. No tiem pirmais un svarīgākais ir spēcīgā latviešu kopiena Austrālijā, kas tik aktīvi stiprina savas saites ar dzimteni un savu bagāto kultūru. To viņi atveda uz Austrāliju, 1940.gadā bēgot no padomju varas. Daudzi no šiem Austrālijas latviešiem ir atgriezušies Latvijā un ir atrodami Saeimā, ministrijās, kā arī privātā biznesa sektorā.

Otrkārt, pastāv tāds vēsturisks fakts kā Austrālijas stiprais atbalsts Latvijas neatkarībai padomju aneksijas laikā. Prasība pēc Baltijas valstu neatkarības pastāvīgi bija Austrālijas ārpolitikas pīlārs pēckara periodā, un 1991.g. 27.augustā Austrālijas valdība turēja savu solījumu — būt vienai no pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas neatkarību. Kopš tā laika Austrālijas valdība ir materiāli atbalstījusi pārejas procesu Latvijā un turpina finansēt mūsu vadīto apmācības programmu, kuras ietvaros jauni latvieši brauc uz Austrāliju, lai intensīvi iesaistītos pēcdiploma studijās biznesa administrācijā. Mēs uzskatām, ka pašlaik šī programma ir visvērtīgākais un efektīvākais atbalsts Latvijai.

Par Austrālijas un Latvijas attiecībām labi rūpējas trīs aktīvi Latvijas goda konsuli Melburnā, Sidnejā un Adelaidē. Ar Austrālijas goda konsula Valda Bērziņa kunga norīkošanu Austrālija būs pastāvīgi pārstāvēta Rīgā, un viņš man daudz palīdzēs manas vēstniecības darbā, veicinot divpusējās attiecības visās sfērās.

Austrālijas valdība vēlas attīstīt arī divpusējās tirdzniecības attiecības, kas pašreiz ir zemā līmenī, bet tām ir liels potenciāls. Tā būs prioritāte, pie kuras es rūpīgi strādāšu savu regulāro Rīgas apciemojumu laikā.

Es gribētu attīstīt arī dialogu daudzpusējos jautājumos, kuros, pēc manām domām, Austrālija un Latvija var strādāt cieši kopā. Mēs jau esam uzsākuši dialogu ar Latvijas valdību par ķīmisko un bioloģisko ieroču kontroli. Ir arī daudz citu nozaru, kurās Austrālijai un Latvijai ir kopīgas intereses. Tajās mums kā mazām valstīm ir jāveido koalīcijas un jāsadarbojas ar līdzīgi domājošām valstīm.

Visbeidzot, Prezidenta kungs, es ceru, ka Jums būs iespēja apmeklēt Austrāliju, jo par šo vizīti priecāsies ne tikai Austrālijas valdība, bet arī Austrālijas tauta.

Paldies par uzmanību, Prezidenta kungs!

Saņemot vēstuli no jaunā sūtņa, Guntis Ulmanis uzteica gandarījumu par to, ka tālā zeme, kas tik viesmīlīgi devusi paspārni tūkstošiem mūsu tautiešu, uztur aktīvas attiecības ar Latvijas atjaunoto valsti. Tika atzīmēts, ka no mūsu puses pērn palicis parāds — neesam varējuši materiālu apsvērumu dēļ atbildēt uz Austrālijas vadītāju laipno ielūgumu apmeklēt šo zemi visaugstākajā līmenī. Prezidents G.Ulmanis izteicās, ka šī valsts vizīte varētu notikt nākamajā gadā. Un tas būtu liels notikums abām valstīm. Sarunas augstākajā līmenī varētu pavērt plašāk mūsu darījumu kontaktus un nostiprināt jau esošos. Starp citu, Austrālijas galvenās intereses un palīdzība tiek veltītas Ogrei. Gatavojot valsts vizīti, vēstnieks solīja ar savu valdību izpētīt, ko varētu paveikt vizītes laikā. 1996.gada februārī — martā Austrālijā būs vēlēšanas. Tādēļ sarunas partneri vienojās, ka vizīte varētu būt vai nu pēc vai pirms tām.

Sarunā G.Ulmanis atzīmēja, ka abas valstis ir atradušas labus kontaktus izglītībā, profesionālajās mācībās. Viņš uzskata, ka jāpiesaista vairāk Austrālijas firmu Latvijā. Pašreiz šeit strādā daudz Austrālijas latviešu. Savukārt vēstnieks ierosināja, ka viens no jautājumiem, kam varētu vizītes laikā pievērst uzmanību, ir tas, kā Austrālijā tiek veidota multinacionāla sabiedrība.

Valsts prezidenta preses dienests

Vēstnieks Garijs Alfrēds Konrojs ( Garry Alfred Conroy ), ir dzimis 1949.gadā Austrālijā. Mācījies Austrālijas Valsts universitātē, ieguvis bakalaura grādu ekonomikā. Karjerā: 1966.gadā sācis strādāt Tirdzniecības departamentā Kanberā; no 1982. līdz 87.gadam Eiropas nodaļas direktors; no 1987. līdz 89.gadam Ārlietu un Tirdzniecības departamenta Amerikas un Eiropas Tirdzniecības nodaļas direktors; no 1989. līdz 93.gadam Viduseiropas, Austrumeiropas, Krievijas un Vidusāzijas nodaļas Sekretāra asistents. Pašreiz Konroja kungs ir Departamenta izpildnodaļas Sekretāra asistents. Vēstnieks ir precējies, viņam ir divi bērni.

Burundi Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks
Gahunga Emanuels ( Gahunga Emmanuel )

Valsts prezidents Guntis Ulmanis 12. septembrī akreditēja Burundi Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā Gahungu Emanuelu. Jaunais vēstnieks teica:

Jūsu ekselence, Prezidenta kungs!

Atļaujiet man nodot Jums Burundi Republikas prezidenta — Viņa ekselences Silvestra Ntibantunganijas kunga vēstuli, kura akreditē mani kā ārkārtējo un pilnvaroto Burundi Republikas vēstnieku Latvijas Republikā.

Saņemot akreditācijas vēstuli, Valsts prezidents uzsvēra, ka, veidojoties attiecībām starp Latviju un Burundi, vienlaikus attīstās attiecības starp Eiropu un Āfriku. Līdz šim ar šo valsti Latvijai nav bijuši nekādi sakari.

Burundi Republikas vēstnieks izteica pārliecību, ka abu valstu sakari var brīvi attīstīties, pie tam iespējama visai daudzveidīga sadarbība, jo latviešu prasme un kompetence ir pierādījusies daudzās nozarēs.

Vēstnieks arī pastāstīja, ka Burundi ekonomiskie sakari vēsturiski ir orientēti uz Rietumeiropu, bet pēc PSRS sabrukuma sadarbība ar Krieviju vēl nav izveidojusies. Burundi Republikas vēstniecība darbojas Maskavā.

Valsts prezidenta preses dienests
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vēstnieks Gahungu Emanuels ir dzimis 1956.gada 22.jūnijā Makebuko. Studējis Zairas Valsts universitātē, iegūstot filozofa diplomu. Strādājis par profesoru koledžā, par padomnieku pedagoģijas jautājumos Studentu un programmu birojā, kā arī Nacionālajā UPRONA partijas sekretariātā. G.Emanuels veicis Lauku un Tautas daiļamatniecības attīstības ministra pienākumus un bijis Luksemburgas organizētā Burundi attīstības projekta direktors. Kopš 1993.gada Gahungu Emanuels ir ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks. Viņš irprecējies, viņam ir četri bērni.

Par Burundi Republiku

Iedzīvotāji: 5 350 000 (1990.g.), pēc etniskā sastāva hutu (85%), tutsi (14%), pigmeji (1%), cilvēku blīvums: 207 cilv./kv.km. Valsts valoda: kirundi un franču. Reliģija: apmēram 60% katoļi, izplatīti vietējie tradicionālie ticējumi. Teritorija: 27 834 kv.km. Galvaspilsēta: Bužumbura. Naudas vienība: Burundi franks (1 USD — 250 BFR). Valsts politiskā iekārta: Burundi ir republika.

Sakarā ar ilgstošo bruņoto konfliktu un nestabilitāti pašreiz valsts atrodas pārejas periodā. 1993.gadā notikušās vēlēšanas, jaunas konstitūcijas izstrādāšana un valdības pūliņi izveidot stabilas valsts struktūras izrādījās nepietiekami, lai pilnībā normalizētu stāvokli. Tāpēc 1994.gada 10.septembrī pēc lielāko Burundi partiju savstarpējām konsultācijām tika izstrādāta un parakstīta kopīga vienošanās par pārejas laika prezidenta, valdības un parlamenta darbību, kas būs spēkā līdz 1998.gada 10.septembrim.

Pēc ilgām un grūtām sarunām starp divām vadošajām partijām FRODEBU un UPRONA tika atrasts kompromiss — prezidenta amatā paliek FRODEBU pārstāvis hutu, bet premjera krēslu saņem tutsi no UPRONA.

Valstsvīri: prezidents — Silvestrs Ntibantunganja (Sylvestre Ntibantunganya), premjerministrs — Antuans Nduvaijo (Antoine Nduwayo), ārlietu ministrs — Žans Marija Hgendahajo (Jean–Marie Ngendahayo)

Valsts politiskās attīstības vēsture

Pirms vācu iebrukuma 1899.gadā un iekļaušanas vācu Austrumāfrikā 1903. gadā Burundi jau gadsimtiem ilgi bija pastāvējusi kā organizēta karaļvalsts. 1916.gadā teritoriju iekaroja beļģi, un tā kļuva par Beļģijas mandātteritoriju, taču Burundi saglabājās arī netieša vācu ietekme. Šim koloniālajam pārvaldes laikam bija raksturīga tutsi minoritātes (14%) dominante pār hutu mažoritāti (84%). Potenciālais konflikts starp tutsi un hutu tautām radās no ganva (augstmaņu šķira, kas bija kā starpnieki starp mvami (karali) un tautu) pastāvošās tradīcijas. Mvami un ganvas bija tutsi tautības, kas stāvēja pāri vienkāršajai tutsi tautai. Tās attiecības ar hutu bija diezgan labas un arī precības abu tautu starpā bija parasta parādība.

Beļģijas iejaukšanās Burundi sociālajā un politiskajā sistēmā līdz pat 1948.gadam, kad ANO Aizbildniecības komiteja piespieda Beļģiju veikt dažus pasākumus valsts demokratizācijā, bija stipri satricinājusi līdz tam pastāvošās attiecības.

1948.gadā tika izveidotas divas politiskās partijas — Nacionālā progresa savienība (UPRONA) prinča Luisa Rvagasores vadībā, kuras mērķi bija apvienot visu grupu intereses, un Kristīgo demokrātu partija (PDC), kas bija konservatīvāka un uzturēja ciešas saites ar beļģu administrāciju. Pirmās parlamenta vēlēšanas notika 1961.gada septembrī, kurās UPRONA ieguva 58 vietas no 64.

1962.gada 1.jūlijā Burundi kļuva neatkarīga karaļvalsts, kuras priekšgalā atradās tutsi karalis. Taču premjerministra Rvagasores noslepkavošana divas nedēļas pēc stāšanās amatā izraisīja pirmo atklāto konfliktu starp tutsi un hutu un sašķēla UPRONA.

Tutsi karalis Mvambutsa IV, cenšoties nostiprināt savas pozīcijas, izveidoja valdību līdzīgās proporcijās no tutsi un hutu pārstāvjiem. Taču šī valdība nebija stabila — no 1963. līdz 1965.gadam tika nomainītas četras valdības. Pēc hutu premjerministra Ngendandumves nogalināšanas 1965.gadā spriedze valstī palielinājās. Turklāt pēc parlamenta vēlēšanām 1965.gada maijā, neskatoties, ka tajās pārliecinošu uzvaru ieguva hutu, karalis par premjerministru iecēla tutsi princi, kas tikai padziļināja politisko krīzi.

Saniknoti par šādu karaļa rīcību, hutu 1965.gada oktobrī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu, kas neizdevās. Lielākā daļa hutu politiskās elites tika noslepkavota kopā ar tūkstošiem hutu zemnieku, kuri bija atbalstījuši dumpi. Šie notikumi uz daudziem gadiem izslēdza hutu no valsts politiskās dzīves.

1966.gada jūlijā karaļa tronī nāca Mvambutsa dēls Ntare V. Par premjerministru karalis nozīmēja kapteini (vēlāk ģenerālleitnantu) Mišelu Mikombero. Viņš tā paša gada novembrī gāza karali un pasludināja Burundi par Republiku. Tā kā monarhija, kas līdz šim bija stabilizējošākais valsts politiskās sistēmas elements, tika likvidēta, turpmākās hutu politiķu un virsnieku tīrīšanas nodrošināja pilnīgu tutsi minoritātes dominanti valstī.

1972.gadā notika vēl viens neveiksmīgs hutu sacelšanās mēģinājums, pēc kura ap 200 000 hutu tika nogalināti un vēl tikpat daudz devās bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm. Kopš šī brīža armijā bija tikai tutsi pārstāvji.

1976.gada novembrī militārā ceļā varu sagrāba pulkvedis Žans Baptists Bagaza. Jaunais režīms aicināja uz nacionālo samierināšanos un mudināja tautu iesaistīties valsts atjaunošanā. Tika veikta agrārā reforma. Tās rezultātā daudzi hutu saņēma zemi, kā arī tika veikti citi pasākumi demokrātijas virzienā. 1981. gadā vistautas referendumā tika pieņemta jaunā konstitūcija, un 1982.gadā notika pirmās vēlēšanas. 1984.gadā Bagaza tika ievēlēts par UPRONA vadītāju un tajā pašā gadā viņu kā vienīgo kandidātu ar 99,63% balsīm ievēlēja par valsts prezidentu. 1984.—1987.gadā valstī ievērojami palielinājās cilvēktiesību pārkāpumi, it īpaši reliģijas brīvības jomā, kas radīja prezidenta konfliktu ar baznīcu.

1987.gadā Bagaza prombūtnes laikā tika veikts valsts apvērsums majora Pjēra Bujoja vadībā. Vinš apvainoja bijušo prezidentu korupcijā un izveidoja Nacionālās glābšanas militāro komiteju 31 armijas virsnieka sastāvā. Parlaments tika atlaists un 1981.gada konstitūcija atcelta. Tajā pašā gadā Bujoja nodeva prezidenta zvērestu un kļuva par 20 ministru valdības galvu. Izņemot lielāku reliģisko brīvību, Bujoja režīms daudz neatšķīrās no Bagaza valdīšanas. Viņš bija atkarīgs no skaitliski nelielas tutsi elites, kas dominēja armijā un valsts pārvaldē. Lai gan Bujoja uzsvēra savu tieksmi uz tuvināšanos ar tautu un atbrīvoja simtiem politieslodzīto, galvenā līdera problēma joprojām palika hutu prasības pēc pilntiesīgas piedalīšanās valsts dzīvē.

Spriedze pieauga 1988.gadā, kad hutu opozicionāri Burundi ziemeļos noslepkavoja simtiem tutsi. Tam sekoja tutsi armijas soda ekspedīcija, kuras rezultātā tika nogalināti ap 20 000 hutu un ap 60 000 bija spiesti bēgt uz kaimiņvalsti Ruandu.

Tomēr tā paša gada oktobrī Bujoja paziņoja par izmaiņām ministru padomē un jaunizveidotajā premjerministra postenī nozīmēja hutu tautības pārstāvi Adrianu Sibomanu, padomi sastādīja no vienāda skaita hutu un tutsi ministriem. Arī Nacionālās vienotības komitejā, kas tika izveidota, lai izmeklētu masu slepkavības un sniegtu ieteikumus valdībai nacionālās samierināšanas risināšanā, bija vienādi pārstāvēti tutsi un hutu.

1989.gadā politiskā situācija joprojām bija saspringta. Notika vairāki tutsi stingrās līnijas piekritēju un bijušā prezidenta Bagaza atbalstītāju mēģinājumi gāzt valdību. Aprīlī Bujoja nāca klajā ar paziņojumu, kurā viņš paredzēja likvidēt hutu diskrimināciju un iedibināt vienlīdzīgas tiesības uz izglītību, darbu un dienestu armijā.

1990.gadā pēc sava līdera nāves Tanzānijas cietumā un nelielas disidentu grupas bojāejas autokatastrofā aktivizējās opozicionārā Hutu atbrīvošanās partija (PALIPEHUTU). UPRONA izplatīja ziņas, kas viņus nogalinājuši Bujoja aģenti.

Pēc pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes 1990.gada Burundi tika sarīkots UPRONA nacionālais kongress, kurā Nacionālās glābšanas komitejas vietā tika izveidota partijas centrālkomiteja ar ģenerālsekretāru hutu Nikolas Maiugi priekšgalā. 1991.gada februārī referendumā tika pieņemta Nacionālās vienotības harta, ko PALIPEHUTU un citas ekstrēmistiskas opozicionāru grupas noraidīja kā “farsu”. Tika izdarītas arī izmaiņas ministru kabinetā. No 23 ministru posteņiem 12 saņēma hutu.

1992.gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kas valstī paredz daudzpartiju politisko sistēmu. Oficiāli atzītas astoņas politiskās partijas.

Prezidenta un parlamenta vēlēšanas tika nolemts rīkot 1993.gadā.

Pēdējo gadu galvenie iekšpolitiskie notikumi

1993.gada 1.jūnijā prezidenta vēlēšanās ar 65% uzvarēja FRODEBU (Burundi demokrātiskā fronte) kandidāts Melhiors Ndadaie, kas kļuva par pirmo hutu tautības prezidentu. Par premjerministru tika iecelts viens no septiņiem tutsi tautības ministriem — Silvija Kinigi.

Arī 29.jūnija parlamenta vēlēšanās uzvarēja FRODEBU (71%). 1993.gada 22.oktobrī puča laikā M.Ndadaie tika nogalināts, un 1994.gada 13.janvārī parlaments netiešās vēlēšanās (tika uzskatīts, ka politiskā situācija neļauj noturēt tiešas vēlēšanas) par prezidentu ievēlēja Siprienu Ntariamiru no FRODEBU. Viņš par premjerministru iecēla Anatolu Kanienkiko no opozīcijas (UPRONA).

1994.gada 6.aprīlī prezidents Ntariamiru gāja bojā aviokatastrofā, kad virs Ruandas tika notriekta prezidenta lidmašīna.

1994.gada 30.septembrī pēc partiju savstarpējām sarunām par prezidentu ad interim uz četriem gadiem tika nozīmēts Silvestrs Ntibantunganja.

Šogad janvārī ekstrēmisti turpināja cīņu un pieprasīja premjera demisiju. No 24. līdz 26.martam galvaspilsētā notika asiņainas sadursmes, kā rezultātā bija daudz upuru un bēgļu uz Zairu. Tika nogalināts enerģētikas un kalnrūpniecības ministrs. Valdība izstrādāja samierināšanās plānu, pēc kura tika nomainīts premjerministrs.

1995.gada aprīlī Burundi valdība sniedza paziņojumu par to, ka valdība kontrolē situāciju valstī un tā aicina atbruņoties tutsi militārās vienības. Daudzas politiskās partijas izteica atbalstu valdības centieniem iedibināt mieru valstī. FRODEBU paziņoja, ka tā noraida sadarbības iespējas ar bruņotām bandām. Tika izdots paziņojums par bijušā iekšlietu un sabiedriskās drošības ministra Njangome un bijušā Nacionālās asamblejas viceprezidenta Sendegeija atcelšanu no FRODEBU partijas vadošajiem amatiem. Viņi tika apvainoti par bruņotu bandu vadīšanu pret likumīgo Burundi valdību.

Pašlaik būtiska Burundi problēma ir likumīga, stabila prezidenta institūts, kas apmierinātu galvenos politiskos spēkus. Stipri negatīvu iespaidu uz valsts stabilitāti rada daudzās bruņotās ekstrēmistu grupas, kas bieži vien bāzējas kaimiņvalstīs. Pēc gadiem ilgās savstarpējās slepkavošanas hutu un tutsi starpā bieži valda neuzticība vai naids, un ekstrēmistiska rīcība sastopama gan no vienas, gan otras puses. Situāciju sarežģī vēl tas, ka valstī nav demokrātijas tradīciju un bieži vien ir grūti panākt kompromisu kādā jautājumā. Valsts praktiski ir sadalīta tutsi un hutu pārvaldes zonās. Armija pārsvarā ir tutsi rokās, un prezidenta uzsāktās reformas armijā tiek uzņemtas ar sevišķu jūtīgumu. Tajā pašā laikā gan valdošā partija, gan opozīcija pozitīvi vērtē ANO un Āfrikas vienotības organizācijas klātbūtni valstī.

Ekonomika

Burundi ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm. GDP uz vienu iedzīvotāju ir tikai 210 USD (1991.g.). Tās ekonomika ir stipri atkarīga no kafijas cenas pasaules tirgū. Tā dod ap 80% ienākumu no visa eksporta. Lauksaimniecībā nodarbināti 90% darbspējīgo iedzīvotāju, un tā dod 60% iekšējā bruto produkta.

Galvenās importa preces — iekārtas, mašīnbūvniecība un pārtika. Galvenie tirdzniecības partneri — Beļģija, Luksemburga, Francija, Vācija un ASV. Citas nozīmīgas eksportpreces ir tēja un kokvilna.

Derīgie izrakteņi — niķelis (5% no pasaules rezervēm), nedaudz alvas, urāna un zelta. Rūpniecība dod tikai ap 10% no kopējā iekšprodukta. Pārsvarā tās ir tējas fabrikas, eļļas spiestuves, kokvilnas attīrīšanas, zivju apstrādes un nelieli kalnrūpniecības uzņēmumi. Pēdējos gados ar ĶTR palīdzību attīstās tekstilrūpniecība. Rūpniecības attīstību apgrūtina tas, ka Burundi atrodas tālu no jūras ostām, kas ļoti sadārdzina transporta izmaksas.

Sagatavoja: Aldis Karlauskis
Ārlietu ministrijas
Āzijas un Āfrikas nodaļas
vecākais referents