• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Čečenijā izšķiras Krievijas liktenis". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.03.2000., Nr. 115/116 https://www.vestnesis.lv/ta/id/3678

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"EDSO misija Baltkrievijā"

Vēl šajā numurā

30.03.2000., Nr. 115/116

RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).

"Čečenijā izšķiras Krievijas liktenis"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.22.

Čečenija ir mūsu iekšēja lieta. Šos vārdus mēs sakām ne tikai Rietumiem, mēs tos atkārtojam arī paši sev.

Čečenija ir mūsu pašu iekšējās ražošanas produkts. Tajā sajaukta traģiska vēsture un savstarpēja neuzticēšanās, nekonsekvence un tieša mānīšana.

 

Vai nu Čečenija, vai demokrātija?

Temperatūra Čečenijā gandrīz desmit gadu nosaka politisko klimatu visā Krievijā. Kurš uzvarēs Čečenijā — tas uzvarēs valstī. Tas kļuva saprotams nevis 1996.gada prezidenta vēlēšanās, bet gan daudz agrāk. Varbūt tieši tādēļ 1992.—1993.gadā federālā līmeņa politiķi cits citam no rokām laukā rāva tiesības "parisināt" čečenu problēmu.

Un tikai pēc tam, kad 1994.gada decembrī iesprūda Gračova "zibeņkarš", bet masu informācijas līdzekļi aplēja ar dubļiem armiju un nacionālās intereses, tikai pēc tam publiskās figūras sāka vairīties no Čečenijas kā no sliktas slimības.

Bet Čečenija nav iesnas, pašas no sevis nepāries. Ģenerālis Ļebeds 1996.gada rudenī infekciju iedzina dziļumā. Hasavjurtā parakstītais miers ar bandītiem atbalsojās dzīvojamo namu eksplozijās Maskavā, Buinakskā, Volgodonskā.

Tādēļ Putinam ir taisnība tikai tāpēc, ka viņš šobrīd metodiski "turpina spiest" čečenu problēmu. Var izteikt veselu kaudzi pretenziju pret to, kā tas tiek darīts. Var kritizēt un strīdēties. Taču tas nedrīkst Putinu apturēt. Galvenais — lai viņš aizsistu līdz galam, izdarītu līdz galam, aizspiestu līdz galam.

Sasita bandītus par spīti ASV šantāžai, kas nekautrīgi bombardēja dienvidslāvu Kosovu, bet tagad grib traucēt mums ieviest kārtību pašiem savā teritorijā.

Paveica asiņainu, netīru darbu, ignorējot krievu markas elites nicinošo neapmierinātību, kurai labākā izeja no krīzes vienmēr bijusi starptautiskā lidosta "Šeremetjeva–2".

Mainīja situāciju par spīti citādi domājošajai Eiropai, kas piebalso amerikāņiem un nesaprot, ka iestāties vajag nevis par viņiem, bet par Krieviju. Jo tieši mēs vienmēr esam bijuši Eiropas priekšpostenis uz kultūru un pasauļu lūzuma robežas. Gadu simtiem mūsu valsts sargājusi Eiropas civilizāciju gan no Batija ordām, gan no Osmāņu impērijas spiediena. Ja Krievija kļūs pavisam vāja, ko tad darīs Eiropa, nokļūdama aci pret aci ar agresīvo islāma radikālismu?

Skaidrs, ka Čečenijas problēmu nevar atrisināt ar samta cimdiem. Skaidrs, ka būs "jāpievelk skrūves". Ne velti Putins sacīja, ka mums visapkārt ir Čečenija. Laiks uzrotīt piedurknes un ievest kārtību.

Lai ko arī runātu "kārtīgi cilvēki", kas ir uzņemti civilizētā sabiedrībā, mums tomēr pienācis laiks mācīties pret demokrātiskām vērtībām izturēties pragmatiski. Ja tev nav naudas, lai izpildītu savas saistības, varbūt nevajag tās uzņemties? Tagad mums jāārstē un jābaro Radujevs, jo esam apsolījuši Eiropas Padomei atcelt nāvessodu. Bet supercivilizētajās Savienotajās Valstīs, tāpat kā agrāk, noziedzniekus soda ar nāvi, taču pasaulē to neviens kaut kā neievēro.

Varbūt ka tādēļ, lai tiktu galā ar Čečeniju, būtu labāk pārskatīt dažas mūsu saistības pret Eiropas Padomi vai atlikt to izpildi?

 

Čečenija kā ģeopolitisks faktors

Krievijas aiziešana no Čečenijas nevis vienkārši pasliktinās situāciju visā Eirāzijas telpā, bet gan izraisīs ģeopolitisku katastrofu.

Federālā karaspēka izvešana no Čečenijas republikas teritorijas neizbēgami paplašinās nelikumīgo bruņoto formējumu darbības zonu. Uzliesmos Dagestānas un Ingušijas teritorija, saasināsies situācija Ziemeļosetijā. Galvu pacels separātisti Kabardā–Balkārijā, Karačajevā–Čerkesijā un Adigejā.

Lēni, bet neizbēgami Krievija pazaudēs visu Ziemeļkaukāzu līdz pat Rostovai pie Donas. Dominējošo stāvokli šajā reģionā ieņems Turcija. Un attiecīgi augs ASV un NATO loma, kuru partnere tā ir.

Acīm redzams, ka paralēli notikumiem Ziemeļkaukāzā no federālā centra kontroles izies situācija Krievijas musulmaņu reģionos — vispirms jau Tatarstānā un Baškortostānā. Diez vai laicīgā vara noturēsies Vidusāzijas valstīs NVS dalībniecēs — Azerbaidžānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā, kā arī Kazahstānā un Kirgīzijā. Islāma fundamentālisti talibi iznāks uz Krievijas robežām pa Omskas un Orenburgas apgabala perimetru un kontrolētajās teritorijās nodibinās režīmu, kas būs līdzīgs tam, kāds jau tagad pastāv Afganistānā. Ar šariāta tiesām, publiskiem nāvessodiem, reliģiozo fanātismu.

Kontinenta Eiropas daļas dienvidaustrumu nomales uz ilgiem laikiem iegrims reliģisko karu un nacionālo konfliktu haosā. Nelegālo bēgļu straumes plūdīs uz Rietumeiropas valstīm. Sabruks "sanitārais kordons" mežonīgas noziedzības, narkotiku un ieroču karavānu ceļā, kuru pagaidām ar neiedomājamiem pūliņiem kaut cik aizšķērsoja Krievija.

Kaukāza zaudēšana, laicīgās varas krišana NVS Vidusāzijas valstīs neizbēgami radīs revolucionāru situāciju pašā Krievijā, kura var pāraugt pilsoņu karā. Visus šos procesus pavadīs starpnacionāla norobežošanās valstī: Viduskrievijā, Sibīrijā, Tālajos Austrumos sāksies "kaukāziešu grautiņi", bet krievi un krievvalodīgie būs spiesti bēgt no Kaukāza uz Vidusāziju. Rezultātā valstī pie varas nāks nacionālradikāļi ar lozungiem "Krieviju krieviem!", "Atjaunosim valsti Krievijas impērijas robežās!"

Liekas, ka tikai Ķīna skaidri apzinās šos ģeopolitiskos draudus un konsekventi atbalsta mūsu valsti čečenu krīzes risinājumā. Šīs valsts vadītāji labi saprot, ka pretējā gadījumā islāma ekstrēmisms atšķels no Ķīnas Siņczjanu un Tibetu.

 

Noturēt Čečeniju nozīmē glābt Krieviju

Un pēdējais. Čečenijas problēma — tā vispirms ir visas Krievijas problēma. Tā ir mūsu ekonomikas, mūsu kārtības, mūsu pilsētu namu un ielu drošības problēma. Tā ir mūsu politiskās gribas un mūsu armijas autoritātes problēma. Tā ir problēma, kas skar 15 miljonu Krievijas musulmaņu — tolerantu, likumiem paklausīgu un lojālu pilsoņu — intereses. Tā ir problēma, kas skar visu mūsu tautu un nāciju intereses.

Tad nu iznāk, ka šobrīd Čečenija — tā arī ir mūsu nacionālā ideja. Tā nu gadījies, ka Krieviju vienmēr saliedējuši lieli kari vai lielas celtnes. Tāpēc Krievijā nacionālo ideju nevar izdomāt vai apspriest. Nacionāla ideja pie mums dzimst kā vispārnacionāla problēma, kura risināma ar visu spēku sasprindzinājumu uz dzīvības un nāves robežas.

Šobrīd mūsu galvenais uzdevums ir noturēt Čečeniju un līdz ar to noturēt pašiem sevi un Krievijas vienotību.

Sergejs Mihailovs

Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!