Pāvesta Jāņa Pāvila II sveiciens Latvijas Universitātei

Pāvesta kabinetā Viņa Svētība pieņem profesoru H.Strodu

Heinrihs Strods

1995.gada jūnijā strādāju Romā, tai skaitā Vatikāna slepenajā arhīvā un Vatikāna bibliotēkā. Jutu lielu pagodinājumu Latvijas Universitātei un personīgu prieku saņemt pāvesta Jāņa Pāvila II ielūgumu 3.jūnijā nelielas grupas sastāvā ierasties pie Viņa Svētības privātā vizītē.

Roma plkst. 7.00 no rīta vēl nebija uzsākusi darba dienu, bet pāvesta gvardi, ieģērbti pēc Mikelandželo zīmējumiem gatavotajos tērpos, caur t.s. Bronzas vārtiem ielaida pāvesta pilī. Pāvesta darba kabineta priekštelpā mūs sagaidīja un ar katru apsveicinājās, un iepazinās pāvesta privātsekretārs. Plkst. 7.15 viņš lūdza doties uz pāvesta privātkapellu, kur pēc kādu 5 minūšu klusuma brīža Viņa Svētība vadīja dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma devāmies uz pāvesta kabinetu. Privātsekretāra pavadībā ieradās Jānis Pāvils II. Katrs vizītes dalībnieks stādījās priekšā, un pāvests ar katru ilgāku vai īsāku laiku sarunājās kādā svešvalodā. Pēc manas priekšā stādīšanās pāvests interesējās par Latvijas Universitātes un mana zinātniskā darba rezultātiem. Sarunas noslēgumā pāvests Jānis Pāvils II atgādināja: "Latvijas Universitāti es atceros. Tur 1993.gadā lasīju lekciju.” Atbildēju, ka man bija gods šo lekciju noklausīties. Tad pāvests Jānis Pāvils II teica: "Lūdzu nododiet manus sveicienus Latvijas Universitātei, tās mācību spēku korpusam, bijušajiem un pašreizējiem studentiem.” Sveicienu solīju nodot. To tagad, pēc atgriešanās Latvijā, ar Latvijas Universitātes žurnāla "Latvijas Vēsture” starpniecību arī pagodinos izdarīt.

Pēc individuālajām pārrunām notika kopīga saruna. Uz jautājumiem, kad pāvests plāno otrreiz apmeklēt Latviju, Viņa Svētība noteica: “Redzēsim, redzēsim..." Pusotras stundas ilgā privātā vizīte bija noslēgusies. Pāvesta gvardu sveicināti, devāmies uz pāvesta pils izeju.

Jāpriecājas, ka Latvijas Universitāte kļūst oficiāli augstu pazīstama un iekļaujas pasaules apritē. Taču Latvijas Universitātei pašai jāpanāk, lai tā kļūtu starptautiski pazīstama arī kā laba zinātniska institūcija un sniegtu starptautiski noderīgu un ievērojamu zinātniskās izpētes izstrādi.

Vatikāna slepenajā arhīvā

Heinrihs Strods

Baltijas sarežģītie politiskie likteņi radījuši apstākļus, ka liela daļa Latvijas vēstures pētniecībai maz izmantotajiem Rietumu arhīvu glabājas ārvalstīs. Jau komunistu okupācijas gados vairāki monogrāfiski pētījumi uzrakstīti, galvenokārt izmantojot Austrumu kaimiņu valstu arhīvu bāzi. Pašreiz Latvijas vēsturnieki sāk pievērst lielāku vērību arī Rietumu arhīviem, kuri līdz šim praktiski nebija pieejami. Starp Latvijas vēstures arhīviem minams arī Slepenais arhīvs Romā.

Archivio Segreto Vaticano (turpmāk: ASV). Arhīva nosaukumu ieviesa pāvests Pāvils V (1605. — 1621.) 1610.gadā. Senākais arhīva pilns nosaukums bija “Archivum Secretum Apostolicum Vaticanum”, ar ko apzīmēti senākie arhīva dokumenti un grāmatas. Pašreizējais arhīva apzīmējums — slepenais, kā turpmāk atklāsies, patiesībā neatbilst īstenībai, tomēr tradicionāli tiek saglabāts arhīva dokumentācijā un zinātnisko darbu atsaucēs. Pēdējā laikā zinātnisko darbu atsaucēs sāk lietot arī saīsinātu nosaukumu "Vatikāna arhīvs” (AV), ar to saprotot ASV.

Šis arhīvs, atšķirībā no daudziem ārvalstu arhīviem, nesatur materiālus, kas okupācijas rezultātā kādreiz izvesti no Latvijas vai veidojušies tur okupācijas rezultātā (Dānijas, Vācijas, Zviedrijas, Polijas, Krievijas arhīvi). Archivio Segreto Vaticano (saīsināti: ASV) ir katoļu Baznīcas garīgās pārvaldes centra arhīvs, kam Latvija baznīctiesiski kopš 13.gs. bija pakļauta pilnīgi vai daļēji. ASV ir ilgāka un bagātāka vēsture nekā citiem arhīviem. Vatikāna arhīvs jau pirmajos gadsimtos pēc Kristus novietots "Confessio St. Petri", vēlāk leterāna pilī. Kā iestāde tas sāk veidoties ap 1200.gadu. Vēlāk, pāvesta Siksta IV laikā, arhīvu novietoja Sv.Eņģeļu pilī, kur tas atradās līdz 1612.gadam. No turienes pāvesta Paula V laikā arhīvs pārvietots uz "Biblioteca Secreta" Vatikānā, no kā arī ieguvis savu nosaukumu. Napoleons I 1810.gadā arhīvu izveda uz Parīzi, no kurienes 1815. — 1817.gadā tas tika atvests uz Romu ar zaudējumiem.

1881.gadā pāvests Leons XIII arhīvu atļāva zinātniekiem pētījumiem. Kopš 1884.gada pie ASV darbojas "Scuola Pontificia di paleografia, diplomatica e archivistica". Kādā 1918.gada katalogā norādīts, ka arhīvā ir 32 000 dokumentu un 50 000 sējumu. Taču šie skaitļi šķiet samazināti un neatspoguļo īsto stāvokli. ASV plaukti stiepjas vairāk nekā 100 km garumā. Tas liecina, ka šis arhīvs ir viens no lielākajiem pasaulē. Bet tas vien nenosaka arhīva nozīmi zinātnē. ASV nozīmi zinātniskajos pētījumos nosaka, pirmkārt, tas, ka pāvestu lielākā daļa pasaulē ir ieņēmuši redzamu vietu. Otrkārt, ASV koncentrējas dokumentācija par pasaules lielāko kristīgo konfesiju, kas sastāda vairāk nekā pusi no visiem kristīgajiem. Treškārt, ASV ir viens no senākajiem pasaules arhīviem, kas atklāj pasaules notikumus caur savu prizmu ļoti ilgā laika posmā. Ceturtkārt, Vatikāna arhīvs līdz šim Latvijas vēstures pētniecībai ne tikai nav nopietni izmantots, bet pat nav apzināts. Tāpēc šajā izklāstā vairāk stāstīšu par pašu arhīvu nekā par studijām tajā.

Vispirms pāris vārdu pateikšu par ASV iedalījumu. ASV materiālu iedalījums pat lielās grupās, nepastāvot vienotai numurēto fondu un katalogu sistēmai, jau izraisījis speciālistu domu atšķirības. Dažādi arhīva pētnieki arhīvu iedala no 6 līdz 22 daļām. Vācu zinātnieks K.A.Finks, kurš divos laidienos izdevis pavadoni pa ASV, to iedala 15 daļās:

1. Archivio Segreto (AS). Tas savukārt sastāv no 10 nodaļām.

2. Archivio di Castel S.Angelo (AC).

3. Archivum Arcis — Armaria. I — LXXX nodaļas — 6722 sējumi (A.A.).

4. Registra Vaticana (Reg. Vat.). Sākot no pāvesta Jāņa VIII (872. — 882.), vairāk nekā 2020 grāmatās. Vatikāna reģistri ir pāvesta bullu noraksti.

5. Registra Avenionensia (Reg. Aven.) — 353 sējumi.

6. Registra Lateranensia (Reg. Lat.) (līdz pāvestam Leonam XIII) — 2467 sējumi.

7. Registra Suplicationem (Reg. Supl.). Sūdzību noraksti (līdz pāvestam Leonam XIII) — 7365 sēj.

8. Camera Apostolica (CA). Romas kūrijas īpašumu pārvalde. Pastāv kopš 262.gada. Iedalās 4 nodaļās un sniedzas pāri par 2530 sējumiem.

9. Archivio della Congregazione (AC). Šeit ietilpst 12 kongregāciju (Vatikāna ministriju) un kardinālu kolēģijas arhīvs.

10. Dataria Apostolica (DA). Romas kūrijas beneficiju piešķīrumi kopš 1341.g. — 3641 sējums plus 3000 aktis.

11. Segretariata Vaticana (SV). Plašākais šeit ir Segretaria dei brevi (pāvesta īso vēstuļu noraksti, kuri aptver 9 380 sējumu (1814. — 1922.g.).

12. Segretaria di Stato (S di S) — kārto Vatikāna ārpolitikas kārtējos un ārkārtējos jautājumus. Lielākā daļa šeit ir pāvesta nunciatūras un legācijas. Šeit glabājas arī Nunziatura Varszavia, arī Fondo Moderno (1814. — 1894.), Fondo Baberini (Vatikāna bibliotēkas fonds).

13. Tribunalia — garīgo tiesu materiāli. Lielākā daļa ir Sacra Romana Rota — pāri 9000 sēj.

14. Mazāki fondi un depozīti. Starp tiem lielākais šeit ir Fondo Borghese (FB) — 8690 lietas.

15. Archivio Diplomatico (AD). Šī iedaļa patiesībā ir diplomātisko dokumentu fonds.

Tāpat kā kuras katras valsts, arī Vatikāna darbību arhīvā ataino trīs galvenās materiālu grupas — ienākošie raksti, izejošie raksti un Vatikāna iestāžu darbības gaitā izveidojušies iekšējie materiāli.

Jauns posms ASV darbā sākās pēc 10.vispasaules vēsturnieku kongresa Romā 1955.gadā; tajā piedalījās arī latviešu vēsturnieki prof. A.Švābe, prof. J.Zutis u.c. Pēc G.Batelli referāta "Vēstures pētniecība Vatikāna arhīvā" un 10.kongresa ieteikuma nodibināja Vatikāna arhīva bibliogrāfijas starptautisko komisiju, kas sastāda un izdod ASV analītiskus rādītājus.

Tikai 1980./1981.gadā pagāja 100 gadu, kopš pāvests Leons XIII (1878. — 1903.) 1880./1881.gadā atvēra ASV izmantošanai zinātniskajam darbam. Taču zinātnisko darbu, kas balstās uz šā arhīva materiāliem, publicēts jau milzums. Kaut arī ASV joprojām pirmām kārtām apkalpo pāvesta un Romas kūrijas vajadzības, arhīvā ik gadus strādā simtiem zinātnieku, un viņu skaits palielinās (1968.g. — ap 500; 1995.g. — ap 1400). Šeit strādā zinātnieki no 30 līdz 40 pasaules valstīm. Arhīva materiāli pieejami pētniecībai līdz 1922.gadam, bet pilnīgi visi — līdz 1846.gadam. ASV pārzina prefekts — pašreiz pasaulē pazīstamais Baznīcas vēsturnieks prof. Dr. J.Meclers O.M.I. Viņam palīdz viceprefekts. Tā no Romas kūrijas centrālās pārvaldes arhīva ASV ir pārvērties par starptautisku zinātnisku pētījumu centru. Pasūtītās arhivālijas lasītāvā izsniedz ilgākais pēc vienas stundas.

Atļauju strādāt arhīvā zinātniekiem izsniedz ar starptautiski pazīstamas zinātniskas iestādes vai tādas pašas personības ieteikumu. Arhīvā pētnieku rīcībā ir rokas bibliotēka (Biblioteca Leoniana), dibināta 1892.gadā, ar vairāk nekā 100 000 grāmatām. Darbu Vatikāna arhīvā atvieglina bagātīgs vispārējo katalogu klāsts, kā arī analītiskie katalogi un apcerējumi. Pētnieku rīcībā ir izziņu zāles plašie katalogi.

ASV veic lielu savu zinātnisko pētījumu, organizēto konferenču, kā arī savu dokumentālo materiālu publikāciju darbu, apkopojot publikāciju bibliogrāfiju periodiski izdotajos katalogos. Tie iznāk jau 15 gadus. Vairāki ASV izdevumi sniedz jaunus materiālus Latvijas vēsturei, taču sevišķi svarīgi, pirmkārt, ir pāvestu bullu un vēstuļu aprakstu izdevumi, ko veic Vatikāna paleogrāfijas un diplomātijas skola, publicējot t.s. Baumgartena rādītājus. Latvijas 16. — 18.gs. vēsturei jaunus materiālus sniedz Varšavas nunciatūras aktu izdevumi. Pēc pāvesta Jāņa Pāvila II aicinājuma, tuvojoties trešajam gadu tūkstotim, kritiski izvērtēt arī pašas katoļu Baznīcas vēsturi, ASV publicē dokumentus arī par Baznīcas darbības ēnas pusēm. ASV ir ne tikai viens no lielākajiem, bet arī viens no sarežģītākajiem arhīviem. Katrs, kurš strādājis Vatikāna arhīvā, zinās, cik grūti iegūt pārskatu par milzīgajiem fondiem un tos izmantot. Ja arī pētniekam ir latīņu valodas, latīņu paleogrāfijas zināšanas, lielāka arhīvu darba pieredze un Baznīcas vēstures zināšanas, jāpaiet laikam, lai iepazītos ar arhīvu, tā katalogiem un atrastu Baltijas, Latvijas materiālus, kas ne vienmēr ir uzrādīti katalogos un to ģeogrāfiskajos pielikumos. Latvija ir pārāk maza un jauna valsts.

Vācbaltiešu vēsturnieki sāka ASV izmantot jau piecus gadus pēc tā atvēršanas. 1895. — 1896.gadā pusgadu arhīvā strādāja vēsturnieks Hildebrands, bet XX gs. 20. — 30.gados L.Arbusovs (jun.). Viņi piegrieza galveno vērību Vatikāna Reģistriem, atklājot vairākus dokumentus, 12. — 14.gs. pāvesta bullas. Prof. A.Spekke strādāja galvenokārt pie 15. — 16.gs. jautājumiem; kopā ar L.Arbusovu viņa pēdējā Latvijas brauciena laikā. Romā bijis arī prof. A.Tentelis. Taču par viņa darba rezultātiem ziņu trūkst. 50.gados ASV strādāja monsinjors A.Brumanis, vēlāk — St.Kučinskis S.J. u.c.

Vatikāna arhīvā 1995.gada 2. — 29.jūnijā pētīju Vatikāna politiku un darbību Livonijā un Kurzemes hercogistē XVI — XVIII gadsimtā, Vatikāna politiku un darbību Krievijā XVIII — XIX gs. un Vatikāna politiku Polijā XVI — XIX gs. attiecībā uz Baltiju. Šinī nolūkā strādāju Varšavas nunciatūras fondā (pāvesta sarakste ar Polijas karali), Vatikāna Valsts sekretariāta fondā un citās Vatikāna bibliotēkas rokrakstu nodaļās. Pētījumu rezultāti, ceru, tiks publicēti, ieviešot vienu otru jaunu materiālu Latvijas vēstures apritē (piemēram, par Livonijas padošanos 1561.gadā u.c.). Pētījumi Vatikāna arhīvā jāturpina, jāievieš zinātniskajā apritē Latvijas vēsturei šis svarīgais avotu klāsts. Varētu izdot arī tādus dokumentu krājumus kā "Bullarium Balticum", organizēt zinātniskas konferences par tematiku, kas, uzaicinot ārzemju zinātniekus, iekļautu Latvijas vēstures zinātnē ASV materiālus (piemēram, Latvijas kristianizācijas 810 gadi — 1996.g.).