Referāti

Koka mantojums kā problēma

Juris Dambis, arhitekts, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs,— priekšlasījums Eiropas kultūras mantojuma dienu seminārā "Koka mantojums Latvijā” 13. līdz 15. septembrī

Cik daudz koks mums Latvijā ir mūsdienu dzīvē? Es domāju — daudz. Sabrūk vecās koka ēkas, tiek izcirsti meži, lielos daudzumos tiek eksportēts koks. Rekonstruējot ēkas, bieži koks tiek aizstāts ar citiem materiāliem, bet oriģinālais izmests. Bieži jaunajā būvniecībā koks tiek iebūvēts kā konstrukciju materiāls un palīgmateriāls, bet virs tā — moderns sintētisks materiāls. Iegādājoties mēbeles un sadzīves priekšmetus, lielākoties tiek pirktas dārgas koka mēbeles, kas gatavotas no koka atkritumiem, bet izmestas tiek oriģinālās koka mēbeles un sadzīves priekšmeti — un tur nevienu nevar vainot, ja cilvēks nenovērtē to, kas viņam ir nācis no iepriekšējām paaudzēm, un viņam to vairs nevajag. Protams, pēc gadiem desmit viņam gribēsies kaut ko no tā dabūt atpakaļ. Tiek atgūti īpašumi — ekas sabrukušas, mežs izcirsts — pie tam gadās arī, ka tieši pirms zemes atdošanas likumīgajam īpašniekam.

Jā, koks mūs pievelk, jo tur ir dolāri, bet kas notiks tad, kad viss būs iztīrīts?

Mēs dzīvosim krūmu zemē. No mūsu mantojuma koka ēkas būs sabrukušas pirmās, būs saceltas jaunas, pie tam katrai būs vismaz viens tornītis — tātad pils. Konstrukcijās būs riģipsis ar akmens vates pildījumu, jumts no sagraizītiem ruberoīda gabaliņiem vai arī no metālā atdarinātajiem kārniņiem, linoleja grīdas, varbūt ar segumu pat virs koka dēļiem, durvis papīra utt. Mūsu ēkās būs mākslīgas mēbeles un mākslīgi sadzīves priekšmeti, mākslīgas puķes, jo tā vieglāk — nav jālaista. Mēs paši arī būsim mākslīgi — bet iegājuši Eiropā. Vairs nebūs meža dienas, bet tās sauksies krūmu dienas — varbūt, arī krūmu zemē. Kaut kas jau arī būs no koka — teiksim, lauku pirtis no virpotiem baļķiem un no austrumiem aizgūtām ēku proporcijām. Mums arī rotaļlietas būs no koka — vismaz tās, kuras sakrāmē vienu iekš otras un nosauc par "matrjoškām" vai "gorbačovkām", grābekļu un lāpstu kāti būs importēti un arī koka ogles šašliku cepšanai būs importētas.

Es zinu, ka tā nenotiks, bet kāpēc neapstāties un nepadomāt, ja mēs šobrīd uz to ejam. Mums ir vērtības, kuras pašiem jāapzinās, jānovērtē un jāsaudzē. Es par to nerunātu, ja gandrīz katru dienu nesastaptos ar muļķībām, pie tam tās pieļauj arī speciālisti — oriģinālās, labi saglabājušās koka sijas apsit ar riģipsi, kolosālai platu koka dēļu grīdai uzliek linoleju ar koka dēļu vai marmora rakstu, noplēš skaistu koka skaidu jumtu un uzliek no krāsainām ruberoīda plāksnēm, jo pirmais esot degošs, utt.

Es bieži dzirdu frāzes: "Tā jau ir koka ēka — būtu mūra, tad varētu saglabāt. Praulos jau nedzīvos. Tai ēkai jau simt gadu, ko tad no koka ēkas var gribēt, sen jau vajadzēja nojaukt. Tā koka ēka jānovāc, jo ir šķība. Tajā ēkā koks jau ir nostāvējis vairāk par simt gadiem, un tad jau kokam nav tās noturības!” Bet patiesībā saglabājušās vecās koka konstrukcijas ir vērtīgākas nekā jaunās, un jo ēka ir vecāka, jo tā ir kultūrvēsturiski vērtīgāka. Polijā jau ir sākusies sabrukušo ēku detaļu aizplūšana uz citām valstīm, pagaidām tās gan ir akmens detaļas, bet Latvijā — koka. Par laimi tie ir tikai atsevišķi gadījumi.

Tā ir mūsu laime, ka mums ir tāds unikāls koka mantojums, kas vēl nav nojaukts vai sabrucis. Un tā ir mūsu laime, ka mums ir tāda ainava, ka mums ir tāds mantojums. Bet tā ir nelaime, ka tas, kas mums ir raksturīgs un vērtīgs, netiek novērtēts un pienācīgi izprasts. Koka mantojums nav tikai saglabājusies ēka, bet kaut kas vairāk — tā ir tradīcija, būvniecības paņēmieni un prasme. Te ir arī ticējumi un parašas. Latviešu tautas ticējumos ir teikts — "Kas svētam kokam nolauž kaut zariņu, nomirs tai pašā gadā”. Arī mums ir bijušas svētās birzis un lauki, kur nedrīkstēja neko mainīt. Tātad bija arī sodi. Koku kults Latvijā ir viens no vecākajiem kulta veidiem. Kādreiz nebija viena alga, no kāda materiāla un ko gatavo, diemžēl bieži kaut kas tiek piemirsts no tā, kas jau sen bijis noskaidrots.

Tā jau nav, ka nekas netiktu darīts.

Jau kopš 1985. gada uzsākta Āraišu ezerpils rekonstrukcija. Tā ir vēsturiskās pieredzes pētīšana un demonstrēšana. Tas ir 9. un 10. gadsimts koka būvniecībā Latvijā. Mums ir vērtības — Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ar Vēvera apbūves kompleksu — tā ir uzturēšana un pilnveidošana. Mums ir lielākā atjaunotā guļbūves ēka Baltijā — Rizgu rija, un tas ir Brīvdabas muzeja nopelns. Ir restaurētas daudzas koka ēkas — Vijciema luterāņu baznīca un Laucienas baznīca, ir atjaunota Vārnu māju Kalēja sēta, kur valdītājs ir pati Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Atjaunota Oskara Kalpaka piemiņas vieta — muzejs “Airītes”, kas celts 1936. gadā nacionālā romantisma stilā pēc Kurzemes lauku sētas principa. Tiek atjaunotas atsevišķas koka ēkas Jūrmalā un Rīgā. Notiek rosība laukos.

Izvērsusies arī mūsdienu guļbūves celtniecība. Latvijas amatnieki ir demonstrējuši augstu prasmi. Kaut kas tiek arī eksportēts. Kā profesionālāko var minēt firmu "DZIEDRS" ar Kārli Apini priekšgalā. Tie nav atdarinājumi, jūsmošana par aizgājušo, bet tā ir domāšana, kas pamatojas uz vēsturisko pieredzi un mūsdienu prasībām.

Vai koka mantojums ir problēma? Katrā ziņā — ne pats mantojums. Problēma ir izpratne, saprātīga domāšana, ne vienai dienai, bet domāšana attīstībā. Un normālās valstīs ir sepciālisti un institūcijas, kuriem jānosaka virzieni vai, pareizāk sakot, jāiesaka tā, lai to sadzird, bet mūsu valstī viens no otra strādā atrauti, un neeksistē ne politika būvniecībā, ne arī reģionālā plānošana. Mūsu mērķis, organizējot mantojuma dienas un šo semināru, ir bijis saslēgt vēsturi ar mūsdienām un risināt to kompleksi. To ir iespējams darīt, ja mēs mācāmies no savām un citu kļūdām un pārņemam to vērtīgo, kas Eiropas attīstītākajās valstīs jau ir saprasts un tiek ievērots. Mums ir iespējas spīdēt — es domāju, šīs dienas to pierādīs.